Dr. habil. filol. Ingrīda Sokolova — "Latvijas Vēstnesim"

Konstantīns Raudive dzimis 1909. gada 30. aprīlī Asūnes pagasta Barikaucu ciemā "Slāņu" mājās. Raudivu dzimtai te simtgadīgas saknes. Ļoti nabadzīgajiem zemniekiem Vikentijam un Rozālijai bija pieci bērni, arī viņu dēlam Aloizam pieci bērni. Viņu meitiņa Monika kļuva par Zentas Mauriņas un Konstantīna Raudives mīļoto audžubērnu. Vēlāk radi brīnījās par viņas darbīgumu, labestību un lieliskajām manierēm. Abiem par lieliem sirdēstiem meitene agri mirusi.

Kad Tukumā reiz tikos ar Konstantīna brāli Pāvelu, viņš pastāstīja arī par to, cik liels balsts Konstantīnam bijusi krievu vecmāmiņa, kura burtiski vilkusi viņu ārā no lielā trūkuma radītās bezcerības, mudinājusi apgūt zināšanas. Kostis ļoti maz runājis, bijis sevī noslēdzies un lasījis, lasījis... apguvis vācu, krievu, angļu, spāņu, itāļu, franču, zviedru, latviešu valodu. Tikko 20 gadus vecs, publicējis pirmo eseju "Ciešanas — svētība". Bet vēl pēc diviem gadiem pat divos izdevumos iznāk apcere "Grieķu un romiešu mīti mākslā".

1935. gadā, pārtulkojis slaveno M.de Unamuno romānu "Migla", Raudive laikrakstā izlasa atsauksmi par šo darbu un steidzas iepazīties ar recenzenti. 11. martā pa telefonu abi sarunā tikšanos. Saulainā 15. marta dienā tad nu arī ierodas pie Zentas Mauriņas. Saruna ilgst četras stundas. Un Raudivi savaldzina šīs nevarīgās sievietes smalkais intelekts un kaislā sirds. Viņa, kuras viskarstākā vēlēšanās bija pilnīga neatkarība, parādījās šī spēcīgā vīrieša priekšā pilnīgā atkarībā no apkārtējiem cilvēkiem. Notiek zibenīga reakcija: viņš grib kļūt viņas balsts. Tūlītējs bildinājums. Zenta atsaka. Raudive aizbrauc uz ārzemēm, bet atgriezies atkal ir klāt un atkal viņu bildina. Un saņēma "jā" vārdu. Viņai tas nenācās viegli, jo bija morāliste un viņš taču bija precējies. Sabiedrībā runāja: "Viņš paliek pie viņas tikai tāpēc, ka viņa tik slavena. Viņš gozējas viņas saulē." Bet kad Raudive pats kļuva pazīstams, saistību "pie slimās sievietes" neizprata, sāka saukt par "donkihotisku dēkaini", kas latviski runājot ar akcentu. Abi aizbrauca pie Zentas vecākiem. Māte pat domu nepieļāva par meitas kopdzīvi ar Raudivi — vientuļai sievietei esot tik harmoniska dzīve, taču tēvs teica: "Tagad varu mierīgi mirt. Zinu, ka labs cilvēks sargā manu balodīti!"

Viņš kļuva viņas Albatross no Bodlēra dzejas, viņa ienāca viņa romānos kā Mirdza un Terēze. Ļaudīs vienmēr sauca par Doktori, mājās mazgāja veļu un vārīja putras. Viņam jau tolaik nebija labi ar sirdi, piemetās cukurslimība, taču vispirms rūpējās, lai Zenta laikā saņemtu zāles un "niecīgo putna ēsmu" — biezpienu, zemenes, kartupeļus. Savukārt Zenta nepieskārās pastam, iekams Konstantīns nebija izlasījis rīta sūtījumus. Viņš saveda kārtībā viņas finanses. Nesa un cēla viņu tūkstošiem reižu. Viņš bija viņas... kājas. Pareizāk — viņa rokas kļuva par viņas kājām. Tikai tā Mauriņa varēja tikt ārā no slimības gultas, nonākt pļavās, mežos, kalnos, koncertos, izrādēs. "Es tevi nevaru atstāt vienu", — viņš atkārtoja. Tad no sava honorāra uzdāvināja auto, ko viņi nosauca par Rosinanti. Ar to viņi devās arī bēgļu gaitās. Un šajos sāpju ceļos mangoja produktus, sedza un sildīja. Bez viņa nebūtu tūkstošiem pa Eiropu nobraukto kilometru lekciju turnejās. Un vēl daudz kā cita... kad 1940. gadā Raudivi arestēja čekisti un kara sākumā viņš nonāca gestapo, Mauriņa devās pie augstiem ierēdņiem, lai viņu izpestītu. Savā intīmajā grāmatā "Zemes dziesma" Mauriņa daudz raksta par Raudivi, ar kuru kopā pavadīja 38(!) gadus. "Svētlaimīgās stundas, kad dzirdu viņu blakus istabā izdauzām pīpi vai šķirstām man labi pazīstamās grāmatas lappuses." Viņš radīja drošības sajūtu, un "traģiskā sasliešanās pārvērtās harmoniskā dzīves slavinājumā."

Konstantīns Raudive mirst 1974. gada 2. septembrī. Atlikušie četri mūža gadi Zentai Mauriņai ir vistraģiskākie. 1976. gada 4. novembrī viņa ieraksta dienasgrāmatā: "Jo ilgāk dzīvoju, jo mazāk saprotu, ka Konstantīns nekad pie manis neatgriezīsies."

Pēc Raudives nāves Mauriņa pārgāja katoļticībā, pie kuras viņas vīrs visu mūžu bija turējies kā pie "ciešanu un prieka mistērijas."

...Bet vēl ir 1936. gads. Konstantīns raksta Zentai no Madrides un lūdz viņu atbraukt uz Florenci. Un viņa brauc 3. klases vagonā māsas Helgas pavadībā, jo "mīlestība ir cilvēka dzīves gaišākie svētki." Abas tiek karaliski sagaidītas: ērta mītne, ziedi, iemīļotie gardumi. Vēlāk Mauriņa atcerējās: "Florence kļuva par mūsu gaismas pilsētu", "viņa saprašanas gaismā mana izmocītā dvēsele sāka atbrīvoties no savām važām." Tieši par Florenci viņa nekad neteiks "mani veda" vai "mani stūma" vai "mani nesa", bet gan "mēs kāpām", "mēs aizgājām". Viņa jutās tik vesela kā nekad. Florence ir mīlētāju pilsēta, un tieši te viņa saista savu dzīvi ar Raudivi (oficiāli sareģistrējās 1948. gadā.) Taču māte nerimstas, atsūta Zentas draudzeni Elfrīdu Lauvu — lai meita tūdaļ braucot mājās. Jā, Mauriņa brauc gan, bet — kopā ar Raudivi uz Romu, Venēciju, Šveici un Parīzi. Te Raudive smagi saslimst, un Zenta dreb par viņa dzīvību. "Albatross bija zeme, kurā es sakņojos. Ja tā sāk plaisāt, tad sagāzās arī stiprākie koki."

Varbūt, ilgstoši dzīvojot Spānijā, Raudive bija piesavinājies Dona Žuana uzvedību? Jo reizēm bija sievai neuzticīgs, lai gan zināja, cik viegli Zenta ievainojama. Taču viņš daudzkārt uzsvēra, ka pa īstam mīlējis tikai viņu vienīgo! Viņi abi kopīgi audzināja un mīlēja Raudives ārlaulības meitu no kādas zviedrietes Karinu Mariju, sauktu Della, kā Mirandella no Raudives romāna.

Konstantīns un Zenta arī pēc nāves ir kopā līdzīgi pašu stādītajiem bērziem Krocingenes dārzā, kuri bija savijušies saknēm. Divās atceres grāmatās "Konstantin Raudive zum Gedächtnis" (1975) un "Konstantin Raudives Persönlichkeit und Werk" (1978) Mauriņa sakopoja slavenu cilvēku atmiņas un vērtējumus par Raudivi, pieaicinot pat tādus autorus, kuri viņu personīgi nepazina.

Un te uzdrošinos teikt: ja nebūtu Raudives, nebūtu arī Mauriņas!

Konstantīns Raudive bija visai sarežģīta personība ar neatkarīgu raksturu. Viņš uzsvēra: "Cilvēkam vajadzīga tikai viena lieta — patstāvīga gribēšana." Viņš nekad neizdabāja nevienai varai. 1941. gada represijas lielā mērā noteica viņa galēji negatīvo attieksmi pret padomju iekārtu. Jau 30. gados viņš polemizēja ar ievērojamiem Rietumu kultūras pārstāvjiem, kuri bija apmeklējuši PSRS un pozitīvi to novērtējuši. Viņš rakstīja: "Cīņa pret boļševikiem — cīņa par humānisma, kristietības ideālu piepildīšanos." Un vēl tā: "...boļševisms manās acīs ir un paliek brīvas gribas, spontānas darbības un personības kaps, milzīga Eiropas kultūras katastrofa, nihilisma un cilvēka nicināšanas visrupjākā un brutālākā sistēma. Tā ir vēstures procesa izvarošana, kultūras profanācija.. brutāla izrēķināšanās ar pretējām domām.. organizēta naida polītika." Boļševismu viņš nosauca par "austrumu šaušalīgo Leviafanu". Saprotams, ka tāds Raudive padomju varai bija vēl bīstamāks nekā Mauriņa. Kad Ivars Ķezbers 1974. gada pavasarī pirmo reizi iegriezās Krocingenē ar priekšlikumu abiem atgriezties Latvijā, Raudive ar viņu nerunāja. Zenta gan būtu bijusi braucēja ar diviem noteikumiem — lai viņas bibliotēka tiktu nodota Latvijas universitātei un viņi abi apglabāti Raiņa kapos. Kā man stāstīja I.Ķezbers, arī viņa otrā vizīte tieši Raudives dēļ beigusies bez rezultātiem. Kad 80. gadu sākumā ķēros pie Mauriņas mājupvešanas, — Latvijas kompartijas CK sastapos ar neizpratni par viņas nozīmi Latvijas un pat pasaules kultūrā, bet par Raudivi man pateica arī tā: "Viņš gan mums nav vajadzīgs!"

Sirsnīgajā vēstulē brāļameitai Janīnai Skripkai 1959. gada 14. decembrī Raudive rakstīja: "Ar manu ciemošanos pagaidām nekas nevar iznākt, un cerēsim, ka nākotnē tāda varētu iznākt. Mirandella..jūs kādreiz apciemos, ja nu man pašam neiznāks un uz visiem laikiem būs jāpaliek svešumā." Un pirmsnāves vēstulē brālim Pāvilam uz Tukumu: "Gribu uz Dzimteni."

Abiem laulātajiem draugiem bija vēl viens radniecīgs darbības lauks — klasikas tulkošana. Vispirms gan viņa atlika savu "atraisījušos lielās rakstīšanas dienu", lai tulkotu Raudivi vācu valodā, cīnītos par izdošanu. Bet viņa grāmatas bija biezas, noveļu krājums "Dzīvības bads" (1964) vien 254 lappuses. Abus neatturami vilināja proza, lai gan uz eseju un apceru fona viņi nekādi dižie daiļdarbu meistari neizrādījās, izņemot varbūt Z.Mauriņas "Dzīves vilcienā". Taču literatūras vēsturē ir daudz piemēru, kad prozaiķi nespēj pārvarēt vēlmi izteikties arī citos žanros. Iespējams, ka tieši eseja ir tas lauciņš, kurā dažādais var apvienoties.

K.Raudives literāri kritiskajās apcerēs par rakstniekiem un mūziķiem redzams erudīts pētnieks, kuru patiesi interesē pasaules dižgari. Viņš atklāj "nepazīstamas zemes" un vispirms — sev vistuvākās. Pirmajā vietā spāņi. Ortega i Gasets, kuru daudzkārt apcerējis un 1935. gadā personīgi ticies. Viņš izceļ Ortegas pārlaicīgos secinājumus par dekadenci, par varu un inteliģenci, par masas cilvēku, indivīdu un sabiedrību. Tulkošanai viņu mudina Ortegas domu asums, elegance, neatkarība. Notiek it kā divu filozofu saplūsme. Un tā īpaši jūtama Raudives analītiskajā ievadā grāmatai "Mīlestība un gudrība" (1995, Preses nams).

Jāatzīmē, ka K.Raudive rakstīja un biedrojās vienīgi ar tiem, kuri viņu patiesi interesēja. Tāpēc notika arī iepazīšanās ar Migelu de Unamuno 1933. gada februāra pēcpusdienā, kad, vēl students būdams, Raudive izkāpa viduslaicīgās spāņu pilsētas Salamankas stacijā, kur "viss cilvēcīgais it kā bija nogrimis pārlaicības dziļā mierā un klusuma bezdibeņos." Unamuno atgādināja mūku — gan sejā, gan apģērbā, kas kopumā izteica "kaut ko majestātiski vienkāršu un bezgala vientuļu..."

Viņu saruna ieilga līdz vēlam vakaram — tik daudz bija kopējā — par Eiropas gara tendencēm, par "dvēseles nemirstību" un "dvēseles atjaunošanu", arī par romantiskiem sapņiem, Dieva nepieciešamību, Dona Kihota misiju, haosa pārvarēšanu. Drīz vien Raudive spoži iztulkoja Unamuno romānu "Migla".

...Tajā 1978. gada 28. aprīļa dienā, kad mans ārsts no Esenes mani aizveda uz Krocingeni un mēs līdz vēlai naktij pavadījām Zentas Mauriņas dzīvoklī, viņas aprūpētāja Marianna Jekeles kundze noveda arī pagrabtelpā zem mājas. Tur bija ļoti karsts. Un nedaudzie pakāpieni jo stāvi. Zenta tikai dažas reizes tikusi tur nonesta, taču viesu aizvien bijis daudz. Nelielajā telpā ar pašauro lodziņu pie griestiem gar sienām uz plauktiem rindojās ierakstu lentes, uz galdiņiem magnetofoni, mikrofoni, tādi kā militārie radiouztvērēji. Te tad nu arī notika slavenā "balsu" noklausīšanās, jo Raudive bija pārliecināts, ka "kaut kas cilvēkā ir, kas ļauj viņam sadzirdēt, saredzēt, pārdzīvot neparasto". Viņš bija nonācis pie slēdziena, ka eksistē viņpasaulīgas būtnes, kuras meklē pārtrūkušās, radniecīgās, draudzības vai pazīšanās saites.

Lai arī cik paradoksāli tas neizklausītos, savu darbības virsotni, pat pasaules slavu K.Raudive gūst tikai mūža pēdējā desmitgadē, kad atklātībai, vērtējumiem tiek nodots veikums parapsiholoģijā. 35 gadus nodarbojies ar "nezināmās zemes" atklāšanu, viņš to bija darījis bez plašas rezonanses un atzīšanas tīkojumiem. Taču kad 1968. gadā iznāca viņa grāmata "Unhörbares wird hörbar" ("Nedzirdamais kļūst dzirdams") kopā ar skaņu plati, ieraudzījām parapsiholoģisko eksperimentu kopsavilkumu ar ļoti iespaidīgā filozofa un teologa Šveices profesora Dr. Gebharda Treija ievadu, kurā dots ļoti augsts vērtējums Raudives padarītajam, ejot "pa kādas garu pasaules pēdām." Raudive it kā piebilst: "Uzdrīkstēšanās pārsniedz visu līdz tam zināmo. Izklausās fantastiski, taču tā ir realitāte, ka atsaucas mirušo balsis." Bet vēl agrāk, tūlīt pēc kara Zviedrijā, kur pētnieks "bija cieši saistīts ar turienes meklētājiem parapsiholoģijā", viņu "starpā nebija vienotības par cilvēka jau apzinātām un neapzinātām iespējām." Pirmais ievērojamākais domu biedrs bija profesors Haralds Biezais, kurš vēstulē no 1967. gada 4. janvāra nosauca Raudives atklājumus par "parapsiholoģijas fenomeniem".

Pats Raudive uzskata, ka visīstākais sākums eksperimentiem, kurus apstiprina 32 cilvēki, bija viņa grāmata "Der Chaosmensch und seine Überwindung" ("Haosa cilvēks un tā pārvarēšana") (1951). Jau 1959. gadā Šveices fiziķis F.Jirgensons 1964. gadā pavisam oficiāli izteica domu, ka eksistē objektīvi, neuzpērkami, neietekmējami aparāti, kuri mūs vieno ar viņpasaulīgām būtnēm. Raudive sāka ar Jirgensonu sarakstīties, 1965. gadā — kopā strādāt. Jau jūnijā notika pirmais kopējais eksperiments, klāt bija vēl 3 personas, tostarp Mauriņa. Vēlāk Raudive noklausījās 72 tūkstošus balsu, no kurām pirmo vietu ieņēma mātes balss. Izdarīja 60 tūkstošus ierakstu, ar domubiedriem izanalizēja 25 tūkstošus balsu īpašnieku.

Lai pierādītu "pēcnāves eksistenci", Konstantīns strādāja kopā ar citiem ievērojamiem zinātniekiem, piemēram, psihiatru prof. Dr. T.Rūdolfu, kurš bija arī augstfrekvences elektronikas speciālists un izgatavoja Raudivem īpašu aparātu — gondometru. Viņiem pievienojās Šveices psihologs prof. Dr. A.Šneiders un citi. Visai drīz pat Kembridža atzina, ka "šajos eksperimentos nav viltojuma, ka tie ir... fenomenāli!"

Sēdes un diskusijas Krocingenē parasti sākās sestdienas rītos un turpinājās līdz pirmdienas priekšpusdienai Raudives kabinetā, tad viesi, sabraukuši no visām debesu pusēm, pārcēlās uz pagrabu. Reiz Zentu nesa vjetnamietis un vācietis. Laikā no 1965. gada jūlija līdz 1967. gada jūnijam viņa piedalījās seansos vairākus simtus reižu un "dzirdēja" apmēram 1000 balsis gan kā atsevišķus vārdus, gan kā izsaucienus. Esot iemācījusies izdzirdēt pēc apmēram 30 senasiem, lai gan esot "apveltīta ar īpaši asu dzirdi." Sākums bijis grūts — tikai čaloņa, kaut kāds "aizsmakums". 1968. gada 1. janvārī esot sarunājusies ar Jāni Ziemeļnieku un mirušo sekretāri Margaritu Petraucku, bet 25. decembrī ar vecākiem un māsu Renāti. Secināja: "Tur nav vis miers un dvēseliskums, bet komplicēta garīgā dzīve, kur katrs turpina uzvesties kā pirms tam uz zemes."

Pēc daudziem gadiem četri viņai tuvi cilvēki, ar kuriem man bija tas gods iepazīties, sīki izstāstīja par savu līdzdalību eksperimentos un tos rakstiski apliecināja Raudives grāmatā "Nedzirdamais kļūst dzirdams". Tie bija Hanelore Hēringa, Irēne Mellis, Dr. med. Arnolds Reinke un dziedonis Kārlis Bauers–Zemgals. Pēdējais ar savu absolūto dzirdi bija klausījies balsis 1966. gada augustā un 1977. gada martā un atpazinis 300 cilvēkus. Mauriņas brālēns Reinke 3 mēnešos bija dzirdējis 700 balsis un tās izanalizējis, "simtprocentīgi atpazīstot radus un paziņas."

Irēne Mellis: "1967. gada 10. un 11. jūlijā dzirdēju 305 balsis un tās sapratu." Mauriņa viņai toreiz atzinās: "Vēl arvien liekas, ka zināšanu ir par maz, lai skaidri atbildētu, kas notiek ar mūsu dvēseli pēc nāves." Vēlāk viņa plaši un vispusīgi popularizēja vīra eksperimentus un to rezultātus.

Freiburgas universitātē bija nodibinājusies pirmā parapsiholoģijas katedra. No Freiburgas uz Bad Krocingeni itin bieži brauca ciemos jeb arī kuplināt goda reizes Mauriņas paziņa vēl no Mūrmuižas Tautas unviersitātes laikiem profesors čellists Atis Teihmanis.

1967. gadā pie Raudivēm viesojās pārvācots krievu kņazs, ārsts un rakstnieks V.Lindenbergs (Čeliščevs) un krievu literāts disidents V.Tarsis. Raudive ar viņiem diskutēja par Nīči, gāmatas "Uberleben wir den Tod" (1963) aplamo izpratni. "Vai zinātnieki manu pētījumu akceptē vai neakceptē, zinu, ka esmu izdarījis lielāko atklājumu mūsu laikos. Man vairs šaubu nav," — sacīja Raudive. Vēlāk V.Tarsis ar kundzi kļuva par viņa sabiedrotajiem.

Kad eksperimentu fantastiskos rezultātus apstiprināja pats Šveices parapsihologu Apvienības prezidents psihiatrs Dr. med. H.Nagels, pa visu Eiropu izplatījās slavinošas atsauksmes. Pat tādi nopietni izdevumi kā "Bild ams Sonntag" ievietoja izvērstu rakstu "K.Raudive und Goethestimme aus dem Jenseits" (Raudive un Gētes balss no citurienes).

1969. gadā K.Raudive saņēma Šveices parapsihologu Apvienības augstāko godalgu. Mūža nogalē, izbraukājis pa konferencēm vai visu Eiropu, kļuva par prestižās Academia Tiberina (dibināta Romā 1813. gadā), kuras sastāvā jau bija 150 akadēmiķi, ar profilu dabas zinātnes, psiholoģija, māksla, higiēna, veselības aizsardzība, antropoloģija, joga, īsteno locekli. Viņš personīgi iepazinās ar tās prezidentu, krievu izcelsmes profesoru Dr. Igoru Istominu–Duranti.

Šajā medusmucā ielija arī pa krietnam pilienam darvas. Latviešu trimdas attieksmē pret Raudivi tas nebija nekas jauns, jo arī 30. gados par "Silvestra Pērkona memuāriem" tika pateikts, ka viņš ir fantasts, savādnieks, kurš vairāk iederoties Madridē vai Parīzē nekā Rīgā. Šo netaisno nacionāli ierobežoto attieksmi labi saprata Raudives jaunības draugs J.Klīdzējs, kurš savā krājumā "Prezidents un Latvijas paaudze" (1975) rakstīja: "Par šiem mūsu tautieša pētījumiem līdz šim ir bijusi tikai ierobežota intrerese. Varbūt tas izskaidrojams, ka parapsiholoģija kā zinātne plašākas ļaužu masas vēl nav aizsniegusi un to neatšķir no garu saukšanas izdarībām vai vulgāra spiritisma. Pa ausu galiem padzirdējuši par šiem K.Raudives pētījumiem, mūsējie reaģēja ar neticību un smīnu, skepsi un ņirgām. Ir arī saprotams, jo mūsu inteliģence ir lielā vairumā materiālistiski orientēta."

Pats Raudive uzskatīja, ka viņa sarūpētajai laboratorijai ar ļoti dārgo un reto aparatūru ir tieši zinātniski pētniecisks uzdevums, ka nebūt nenotiek kaut kādi mistiski seansi. Viņš atzina "metafizisko atgriešanos citos esmes veidos un lokos", daudzkārt bija izteicies par "atjaunotni pēc nāves". Nav nejaušība, ka uz Mauriņas un Raudives kopēja kapa pieminekļa iekalts: "Nāves nav — ir tikai pāreja citā esamībā". Vai tas nav vēl viens atkārotojums arī vācu filozofa Leibnica domai: "Neviena dzīvība pilnībā nepazūd, tā tikai pārveidojas"? Un Mauriņas teiktajam: "Nāve apdraud tikai miesu, nevis garu!".

Ortega i Gasets nosauca Raudivi par "Eiropas mēroga sintezējošo domātāju"! Un ir pilnīgi skaidrs, ka viņš ir jāatdod atpakaļ Latvijas kultūrai. Vispirms, manuprāt, apgādam "Daugava" būtu jāizdod diloģija "Laikmeta atjaunotāji" un "Laikmeta ārdītāji", jo līdzīgas mums pat nav. Un ar to būtu jāiepazīstas katram, kas uzskata sevi par kultūras cilvēku.