"Krievijas politika attiecībā

pret Baltijas valstīm"

"Internazionale Politik"

— 98.g. septembris-oktobris

Krievijas pozīcija:

viens no iespējamiem variantiem

Par Krievijas attiecībām ar Baltijas valstīm jau rakstīts un sacīts ir ļoti daudz, turklāt par parastu lietu ir kļuvusi balstīšanās uz dziļiem, vēsturiski iesakņotiem abu valstu politiķu un plašas sabiedrības stereotipiem. Viena no kopīgām iezīmēm ir arī nacionālo minoritāšu problēmas pieminēšana, robežjautājumi, kā arī šķietami neproduktīvais šo problēmu apspriešanas stils Krievijas valdībā. Tomēr diskusijās par reģionālo drošību arvien nozīmīgāka kļūst tēze par savstarpējo atkarību - tai skaitā, arī attiecībā pret Baltijas valstīm.

Baltijas reģiona augšupejai Krievija ir nepieciešama, taču tās ieguldījums šī reģiona stabilitātē un uzplaukumā ir nepietiekams. Šajā ziņā tiek secināts, ka Krievija palaiž garām iespēju un nesaskata sev izdevību. Saskaņā ar tipisku Krievijas uzskatu, krievu politika ir pārāk ieciklējusies psiholoģijā, vecajā domāšanā, padomju impērijas sindromos, varas līdzsvara spēlēs un tamlīdzīgās lietās. Tas viss kavē Krievijas un Eiropas iecerētās ekonomiskās un politiskās saderības veidošanu. Šāda veida interpretāciju loģika ir visai šaubīga un labākajā gadījumā var nospēlēt pašīstenota pareģojuma lomu. Pat tādā gadījumā, ja mentalitātes īpatnības un pagātnes nasta veicina Krievijas politikas izpratni, tomēr nedrīkst tā vienkārši ignorēt racionālos iemeslus, kas to nosaka - piemēram, lielā privātā kapitāla intereses, kam ir nozīmīga, bieži vien pat izšķiroša, loma Krievijas attiecību noteikšanā ar Baltijas valstīm, kā arī tās vai citas politiskās līnijas izvēlē.

Tas attiecas arī uz dažiem jauniem stratēģiskajiem mērķiem, kas tika izvēlēti kā atbildes reakcija uz Mihaila Gorbačova politikas izgāšanos, kā arī uz Rietumu īstenoto taktiku attiecībā pret Krieviju. Ja krievi neuzvedas tā, kā to paredz Rietumu politiķu plāni, tad tas noteikti nenozīmē, ka viņi ir vecmodīgi vai sapinušies savās psiholoģiskajās problēmās. Drīzāk jau ticams, ka vai nu viņiem trūkst attiecīgās intereses, vai arī pastāv kādi citi šādas uzvedības iemesli. Tādēļ Krievijas politika attiecībā pret Baltijas valstīm var kļūt par nopietnas un speciālas izpētes priekšmetu.

 

Krievvalodīgo minoritāšu

problēma nemaz nav problēma?

Krievijas attiecībās ar Baltijas valstīm krievvalodīgo minoritāšu problēma tiek uzskatīta par izšķirošo. Tā patiesi bija nopietna problēma Igaunijā un Latvijā, kur krievi sastāda ievērojamu iedzīvotāju daļu. Tur tika ieviests diferencēts tiesiskais statuss, kas izvērtās par zināmu krievu kopienu diskrimināciju. Tam sekoja histērija par "krievu okupāciju", kas radīja morālu pamatojumu un politisku nepieciešamību pēc šāda veida diferenciācijas. Baltijas valstu pārstāvji tiecas situāciju raksturot "pilsonisko tiesību" kategorijās, laikā, kad Krievijas valdība un sabiedrība, gluži otrādi, šajā situācijā saskata cilvēktiesību pārkāpumus, un tādēļ pārvērš to par asas un pastāvīgas kritikas objektu. Pastāv vispārpieņemtais uzskats, ka funkcionāls krievvalodīgo iedzīvotāju integrācijas process Igaunijas un Latvijas politiskajā, pilsoniskajā un ekonomiskajā dzīvē pavērs ceļu uz Baltijas republiku un Krievijas attiecību normalizāciju.

Ir pamats šaubīties par to, vai stabilai attiecību normalizācijai ar to pietiek, turklāt krievu minoritāšu problēmas un to tiesības Krievijas valdības darba kārtībā nebūt neatrodas pirmajās vietās. Tas var izklausīties provocējoši un šokējoši, tomēr Krievijas valdošā elite patiešām nenodarbojas ar šādām problēmām. Bez tukšiem solījumiem viņi nekā nav darījuši to krievu labā, kuri atrodas robežas otrā pusē.

Pirmkārt, pašlaik Krievijas Federācijai ir pārāk daudz iekšējo problēmu, lai pievērstu uzmanību ārējām saistībām, piemēram, rūpēm par tautiešiem ārzemēs. Turklāt spēkus zaudējusī Krievija nespēj piedāvāt nekādu praktisku palīdzību tuvajās ārzemēs dzīvojošajiem krieviem.

Otrkārt, padomju režīmam nebija pieņemts pārāk rūpēties par vispārcilvēciskajām vērtībām vai pilsoņu brīvībām. Un tā arī šodien Krievijas pēcpadomiskā politika daudzējādā ziņā ir rupjš, pragmatisks un cinisks process, kurā rūpes par vispārējām cilvēktiesībām ieņem tikai pakārtotu lomu. Slikta attieksme pret tautiešiem tuvajās ārzemēs atkal un atkal tiek izmantota kā priekšmets dedzīgas oratormākslas treniņos Domē. Nav nenozīmīgi arī tas, ka tas tiek izmantots par izdevīgu mērķi un ērtu politisko mehānismu, lai izdarītu spiedienu pret Baltijas valstīm, kad tas ir politiski nepieciešams.

Šo loģiku apstiprina vēl kāds vērojums: attiecību plānā ar krievu kopienām no igauņu un latviešu varas iestāžu puses patiešām ir panākta uzlabošanās, bet Krievijas valdība un sabiedrība uzskata, ka tas ir nepietiekami, un strīdīgais robežjautājums vēl arvien paliek neatrisināts. Turklāt ir vērojama ārēja pretruna starp krievu pozīciju un krievu kritikas virzienu attiecībā uz Baltijas valstu pilsonības likumiem. Tā nesen par uzbrukumu mērķi kļuva Igaunija, kas izpaudās krievu politikas kā "nedemokrātiskas pēc savas būtības" kritikā. Pēc tam līdzīgā situācijā nonāca Latvija kā valsts, kas it kā sadalīta grupās pēc nacionālajām iezīmēm. Ir jūtama vēlme uzskatīt, ka pastāv iemesls šādai izmeklētai krievu demokrātijas kritikai aiz tās robežām Līdz ar to emocionāla sliktas izturēšanās pret krieviem trijās Baltijas valstīs apspriešana tiek uzlūkota vienīgi kā iemesls slēpt patiesos mērķus. Citiem vārdiem sakot, šīs diskusijas ir parasta spriedelēšana, kas izpilda noteiktu politisko funkciju.

"Patiesais uzvarētājs Kosovā"

"The Washington Post"

— 99.04.28.

Kas pašlaik notiek? Lai kā arī nebeigtos šis karš, viens ir pilnīgi skaidrs: uzvarētājs būs Krievija.

Klintona administrācija izmisīgi meklē izeju. Šī izeja notiks diplomātiskas vienošanās veidā. Tā nozīmēs kapitulāciju apvienojumā ar zināmu īpašu reputācijas glābšanu. Un starpnieks būs Krievija.

Kā tas ir iespējams? Jo aiz visiem draudiem un lielīšanās administrācija visādā veidā aicina krievus to glābt.

Klintona samierinošā attieksme pret Krieviju ir būtiska, ja ņem vērā Krievijas nesamierinošo nostāju pret Klintonu. Krievija ir cirtusi viņam vienu pļauku pēc otras attieksmē pret Kosovu. Premjerministrs Jevgēņijs Primakovs pusceļā pagrieza savu lidmašīnu, protestējot pret bombardēšanu. Krievija ir izteikusi skaļu kritiku, apvienojot to ar demonstratīvu atbalstu Miloševičam. Turklāt Primakovs ieradās arī Belgradā.

Krievija padzina no Maskavas NATO pārstāvjus. Tā nosūtīja uz Adrijas jūru savu spiegošanas kuģi. Krievija draudēja nosūtīt Belgradai bruņojumu. Tā boikotēja NATO 50.gadadienas galotņu sanāksmi Vašingtonā.

Vesela pļauku vētra, it īpaši, ja tās ir cirtusi ubagotāja valsts (Primakova atceltā brauciena mērķis bija izlūgties finansējumu). Un kā reaģēja administrācija? Īpaši smalkjūtīgi.

Tā nepārtraukti runā par to, cik konstruktīva ir bijusi Krievijas attieksme Bosnijā - un kāda tā varētu būt Kosovā. Tā atteicās no prasības pēc NATO vadīta karaspēka Kosovā, kas Krievijai nebija pieņemami. Ir radies jauns termins "starptautiskā klātbūtne." Tas nozīmē: kopā ar krieviem, varbūt krievu kontrolē. Mājieni. Mājieni.

Madlēna Olbraita lido uz Oslo, lai tiktos ar Krievijas ārlietu ministru. Viņa ir nelokāma, bet smaida. Prezidenta runās neiztrūkstoši tiek pieminēts, cik apsveicama būtu krievu klātbūtne miera sarunās. Gors zvana Primakovam. Klintons zvana Jeļcinam. Visi atzinīgi uzņem Černomirdina miera misiju Belgradā.

NATO 50.gadadienas komunikē var lasīt: "Mēs vēlamies konstruktīvi sadarboties ar Krieviju." Kā apgalvo ģenerālsekretārs, tad galvenais nolūks ir pamudināt Krievijas starpniecību. Klintons un Jeļcins sarunājas atkal. Uz Maskavu tiek nosūtīts augsta ranga ASV sūtnis, lai apspriestos ar Černomirdinu.

Nav nepieciešama nekāda šifra atslēga, lai saprastu jēgu: Glābiet mūs. Mēs par to samaksāsim.

Kļūst redzamas vienošanās aprises. Serbu spēki tiks izvesti no Kosovas, taču ne visi (No NATO komunikē: "Miloševičam ir jāizved no Kosovas sava militārā policija un pusmilitārie spēki." Trūkst nozīmīgā vārdiņa "visi"). Albāņiem būs atļauts atgriezties kādā Kosovas daļā, iespējams, ANO (kur Krievijai un Ķīnai ir veto tiesības) kontrolētu starptautisko pārstāvju klātbūtnē, un to pārvaldīs krievi un citi slāvi.

Dīvaini, ka strādājot pie līguma izstrādes, administrācija vienlaicīgi cenšas ieviest pret Dienvidslāviju flotes blokādi. Krievija ir paziņojusi, ka tā pretosies jebkādai šādai blokādei. Tādēļ Kosovas dēļ Klintona administrācija nav gatava riskēt kaut vai ar viena kājnieka dzīvību, kā arī nav gatava riskēt ar apšaudīšanos ar Krieviju Adrijas jūrā.

Lai kādas arī nebūtu iespējamā līguma detaļas, zaudētāji un uzvarētāji jau ir paredzami: NATO atkāpsies. Kosovas albāņi, pārāk cietuši no nāves un pārvietošanas, nekad neatgriezīsies tur, kur viņi atradās pirms Klintona uzsāktās sīkās Balkānu avantūras. Serbija saglabās kontroli visā vai daļā Kosovas.

Un krievi? Krievi, kuri tiks slavināti kā diplomātiskie starpnieki, tiks godāti par to ieguldījumu miera panākšanā. Viņi saņems dažus miljardus palīdzības, kas pa ceļam uz Šveices bankām uz brīdi apstāsies Maskavā. Krievijas ietekme ANO, kas kopš 1991.gada bija pieklusināta, kļūs spēcīgāka. Pieaugs tās ietekme Eiropas un NATO padomēs (ja no NATO vispār kas būs palicis pāri).

Taču daudz nozīmīgāk, ka Primakovs būs pierādījis pasaulei - un arī pro-Rietumu krieviem - , ka anti-amerikāniskā ārpolitika būs palīdzējusi Krievijai atgūt savu lomu uz pasaules skatuves, kā arī piešķirs tai diplomātisko ietekmi, bet pro-amerikāniskā politika, kas sekoja pēc Persijas līča kara, nebūs devusi Krievijai neko citu kā vien biļeti uz aizmirstību. Amerikāņi būs attaisnojuši Primakova kā opozīcijas līdera, ļauno režīmu - Serbijas, Irākas - drauga, amerikāņu varas līdzsvarotāja reputāciju. Tas pat varētu viņu padarīt par prezidentu nākamgad. Klintons būs saņēmis pelnīto.

Čārlzs Krauthammers

"Maskavas smalkās saites"

"Die Welt"

— 99.04.27.

Tas, ko Krievijas pilnvarotais Dienvidslāvijas jautājumos Viktors Černomirdins pirms piecām dienām uzskatīja par "lūzumu" sarunās ar Dienvidslāvijas diktatoru Miloševiču, šodien skan pavisam citādi. Tagad tie ir Krievijas priekšlikumi, ar kuriem viņš vēlas iepazīstināt NATO dalībvalstis.

Netieša atziņa, ka serbi saviem krievu "draugiem" atkal ir ļāvuši uzskriet uz sēkļa. Un tomēr Černomirdins, un līdz ar viņu arī Kremlis, turas pie fikcijas, ka Miloševičam ir jāpaliek spēlē kā sarunu partnerim. Tam ir sava iekšējā loģika, jo tikai tad Maskava var sevi parādīt kā starpnieku un spēlēt līdzi koncertā vismaz svarīgākajās pozīcijās, lai gan koncerta vadība jau sen ir nonākusi Rietumu rokās. Tomēr Krievijas rīcībā joprojām ir smalkā drāts, ar kuras palīdzību var uzturēt sakarus ar vīru Belgradā. Nevienam bez krieviem patreiz nav ne mazākās ietekmes uz Dienvidslāvijas varasvīru.

Tā kā gaisa uzbrukumi līdz šim nav devuši vēlamo rezultātu, kā alternatīva paliek vienīgi sauszemes karš. Signāli par šādu soli gan ir skaidri, bet tā konsekvences, vai nu kļūdainas interpretācijas, vai arī domāšanas vēlējuma izteiksmē dēļ, Kremlis oficiāli vēl nav ņēmis vērā. Tur valda sajūta, ka "Krievijas apdomīgā pozīcija spēlē arvien lielāku lomu" izejas no krīzes meklējumos. Tā vismaz domā Jeļcina padomnieks ārpolitiskajos jautājumos Prihodjko. NATO valstis, galvenokārt Vācijas politiķi, vienmēr un pareizi esot uzsvēruši, cik svarīgi ir "dabūt Krieviju laivā". Lai arī kādi nebūtu mēģinājumi kādreizējo supervaru iesaistīt lēmuma pieņemšanas procesā, labi domātais attēls ar kopējo laivu ir aplams. Tieši transatlantiskās Alianses lēmumi jubilejas sesijā skaidri parādīja, ka šķietami tik vienkāršais lēmums - vai nu Miloševičs vai mēs - Krievijai tik vienkāršs nemaz nav. Gan Boriss Jeļcins, gan arī viņa pēctecis, lai arī kurš tas nebūtu, ja runājam ir par šo attēlu, vienmēr paliks aiz kuģa borta, kas nevēlamā virzienā peld zem sveša karoga un ar svešu komandu.

Krievijas vadība par augstākā mērā nevēlamu uzskata NATO jauno koncepciju, kurā Alianse pati sev piešķir tiesības bez ANO sankcijām veikt militāras operācijas, kas neaprobežojas tikai ar Alianses teritoriju vien. Lai pārliecinātos par radušos sašutumu, nav jāraugās tikai uz antirietumnieciski orientēto ģeneralitāti vai nacionālistiskajiem bļauriem Valsts Domē. Neapmierinātība ir jūtama arī liberālajā nometnē. Pat partijā Krievijas Demokrātiskā izvēle , kas atbalsta NATO mērķus, tiek noraidīti līdzekļi, ar kādiem tie tiek sasniegti.

Taču, vai krieviem atliks kas cits, kā vien beigās piekāpties? Pareizi ir, ka valsts ar tikai nosacīti iesaistīties gatavu armiju, ar ekonomiku, kas bez kredītiem, par kuriem tieši patreiz Vašingtonā cīnās komunistiskais ministru kabineta loceklis Masļukovs, tikai nosacīti var pieteikt savas intereses. Taču būtu ne tikai ciniski, bet arī bīstami ignorēt šo interešu spēku.

Sekas Krievijai un Rietumiem un līdz ar to arī Eiropai un pasaulei var būt postošas. Patreizējā valdība labākajā gadījumā pašmāju opozīcijas spiediena un vilšanās rezultātā var būt spiesta revidēt līdzšinējās attiecības ar Rietumiem. Sliktākajā gadījumā varu var pārņemt spēki, kas var atjaunot veco konfrontāciju. Arī uz cilvēku rēķina, kuriem tad vajadzēs uzņemties pārmērīgā militārā aparāta nastu.

Manfrēds Kvirings

"Divas lēdijas cīnās

par Somijas prezidenta amatu"

"Die Presse"

— 99.04.27.

Populārajām politiķēm Rēnai un Halonenai pašreiz ir labas izredzes nomainīt Marti Ahtisāri.

Helsinki

. Patreizējam Somijas prezidentam Marti Ahtisāri ir maz izredžu pagarināt amata laiku. Līdz aprīļa beigām Ahtisāri sociāldemokrātiem ir apsolījis paziņot lēmumu par to, vai viņš vēlreiz kandidēs uz prezidenta amatu. Prezidenta, kuru 1995. gadā ievēlēja kā "vīru ar tīrām rokām", kurš nepiederēja pie politiskās elites un bija labi strādājis ANO, popularitāte pamazām ir samazinājusies. Viņš nav pielaidis uzkrītošas kļūdas, bet viņa solītā prezidenta dienesta atjaunošana arī viņam nav izdevusies.

Pat paša partijā Ahtisāri ir pakļauts izaicinājumiem. Vairāki apgabali ir nominējuši ārlietu ministri Tarju Halonenu, kura nesenajās parlamenta vēlēšanās saņēma no visiem sociāldemokrātiem visvairāk balsu. Tomēr Halonena vēl nav paziņojusi, vai ir gatava uzstāties pret Ahtisāri. Taču Helsinkos baumo, ka Ahtisāri grib izvairīties no apkaunojuma sakāves dēļ un grib atteikties no savas kandidatūras izvirzīšanas, atsaucoties uz veselību.

Pat tad, ja Ahtisāri tiks nominēts otrajam amata periodam, viņš vēlēšanās diez vai uzvarēs. Nesenajās parlamenta vēlēšanās 70% balsoja par pilsoniskajām partijām un šo trūkumu sociāldemokrāti var izlīdzināt tikai ar ļoti populāru kandidātu.

Bijušo aizsardzības ministri Elizabeti Rēnu pirms pieciem gadiem izdevās uzvarēt tikai ar grūtībām, lai gan viņa kā sieviete un zviedru minoritātei piederīgā tika uzskatīta par tādu, kurai nav izredžu. Tagad viņas, kā ANO pilnvarotā cilvēktiesību jautājumos Bosnijā, nopelni ir kļuvuši lielāki. Rēna, saskaņā ar aptaujām, izšķirošajās vēlēšanās pret Ahtisāri noteikti gūtu uzvaru. Un tā var būt, ka 2000. gadā par prezidenta amatu savā starpā cīnīsies sievietes. Bez Halonenas un Rēnas, iespējams, ka sacensībā piedalīsies parlamenta prezidente Rīta Uosukainena (konservatīvie). Zaļie ir nominējuši ES parlamentārieti Heidi Hautala. Centra partija prezidenta amatam ir nominējusi partijas vadītāju Esko Aho, kurš var cerēt uz to vēlētāju balsīm, kuriem nepatīk, ka par prezidenti kļūst sieviete.

Haness Gamilšegs

"Tikai 40 spēj karot"

"Verdens Gang"

— 99.04.27.

Norvēģijai ir tikai 40 - 45 karavīri, kurus iespējams nosūtīt uz īstas karadarbības reģioniem.

Bruņoto spēku desantnieku (FSK) elites nodaļa sastāv no vienas ātrās reaģēšanas daļas no Armijas desantnieku vienības un Jūras kara flotes desantniekiem.

Atvaļinātais bruņoto spēku komandieris Arne Solli vakar Verdens Gang apgalvoja, ka Norvēģija apsverot iespēju nosūtīt regulārās armijas daļas, ja NATO izlems ieņemt Kosovu ar sauszemes spēkiem.

Tomēr patiesībā Norvēģija spēj sniegt ļoti mazu atbalstu.

Telemarkas bataljons, kas ir Norvēģijas prestiža atbalsts NATO vienībām, vispār nav spējīgs piedāvāt karavīrus, kuri varētu iekļauties tā sauktajās ļoti intensīvajās miera iedibināšanas operācijās.

Tas nevar notikt tagad un, iespējams, pat ne nākošgad.

To atzīst bataljona komandieris virsleitnants Roberts Mods. Norvēģija jau ir apņēmusies uz SFOR vienībām Bosnijā nosūtīt divas rotas - 152 vīrus jūlijā un 152 nākošā gada janvārī. Bosnijā šie norvēģu karavīri tiks izmantoti kā SFOR štāba sardzes rota un SFOR komandiera vienība Bosnijā-Hercegovinā.

Līdz ar to Telemarkas bataljonā vairs nav pilnu apmācības kursu izgājušu un braukt gatavu karavīru. Tikai 40% no šī gada 750 jauniesauktajiem ir parakstījuši kontraktu.

Ja viņa rīcībā arī būtu bijis vairāk karavīru, bataljona komandieris atzina, ka viņa kareivji nav gatavi iesaistīties tādās cīņās, kas varētu sākties Kosovā.

Kjetils Stormarks

"Zviedri

neapmierināti"

"Aftonbladet text-tv"

— 99.04.27.

Lielākā zviedru daļa jeb 53% uzskata, ka valdība savu darbu veic slikti vai ļoti slikti.

Tas redzams institūta Sifo veiktajā sabiedrības domas pētījumā, ko laikraksts Affärsvärlden publicēs savā nākamajā numurā.

Atbilstošais skaitlis pagājušajā gadā bija 40 procenti. 33% aptaujāto uzskata, ka Persona valdība veic labu darbu, un tas ir ievērojami mazāk kā pagājušajā gadā, kad tādu bija 55%.

Pētījums balstās uz aprīlī izdarītām 1000 intervijām.

"Pamācība opozīcijas politikā daudziem

delegātiem jau liekas novecojusi"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 99.04.27.

Erfurtē uzgavilē Šlezvigai–Holšteinai.

Erfurte, 26. aprīlis. "Dzīves mutulī" grib atrasties CDU pēc sava kongresa, un no tā nācās ciest arī Erfurtes tikšanās mērķim. Saskaņā ar partijas priekšsēdētāja Šoibles paziņojumu kongresam bija jārosina uz pārdomām, ar nolūku iniciēt "mūsu turpmākās darbības programmu", "plašu diskusiju" vai "programmatisku atjaunošanu un vienlaicīgu kontinuitāti". Divi apstākļi iztraucēja šo nodomu: karš Kosovā un Savienības uzvara vēlēšanās Hesenē. Abu notikumu iekšpolitiskās sekas, vispirms ātri novīstošais Bonnas jaunās sarkani-zaļās koalīcijas spožums, tad neskaidrība par tās sastāvu, ko izraisīja zaļo pašapšaubīšana - šie apstākļi panāca to, ka opozīcijas vadītājam Šoiblem pirmdien visas partijas priekšā bija jābūt mazāk pārliecinošam, runājot par drīzām CDU valdības prasībām. Tā vietā viņš drīzāk saskatīja iemeslu pārliecināt partiju, ka tai būtu jāizbauda pilns tekošā sasaukuma laiks politiskajā opozīcijā. Partijas priekšsēdētājam bija grūti dot tam ticamu izskaidrojumu jau tādēļ vien, ka partija pēc pagājušajā gada septembra varas zaudējuma ir atguvusi ticību savai uzvarai ātrāk nekā varbūt pati cerēja.

Erfurtes meses hallē delegātus kongresam noskaņoja īsa reklāmfilma, kura sastāvēja gandrīz vienīgi no šīs uzvaras domas. Tajā mijās nedēļas hroniku skati ar Adenaueru, Erhardu, Kīzingeru, Kolu, Rietumu saimnieciskais brīnums un Austrumu jauncelsme, trīs vācu nacionālās futbola komandas, gūstot trīs pasaules futbola čempionu titulus. Pretējās simbolikas nesēji, kādreizējie varas vīri, kas tagad bez šofera, bez štāba, vieni paši staigājot, simbolizēja zaudējumu, noskaņu nespēja ietekmēt.

Helmūts Kols, kuram vissarežģītāk tikt galā ar šo lomu, pirmajā kongresa dienā nemaz nebija klāt. Un citi, īpaši bijušais aizsardzības ministrs Rīe, atvadas no pagātnes jau bija efektīgi pabeiguši. Rīem laimīgā kārtā izdevās savienot svarīgu partijas funkciju ar perspektīvu kandidatūru: viņš CDU partijai ir svarīgs kā stabils balsts domai, ka partija var atļauties pati savu nostāju attiecībā uz patreizējo NATO dalību, un vienlaicīgi pārņēmis cerības nesēja funkciju Šlezvigas-Holšteinas vēlēšanās.

Kad Šoible uzskaitīja tuvojošās vēlēšanas federālajās zemēs, saistot tās ar cerībām par Savienības kandidātiem, jau pie Šlezvigas-Holšteinas pieminēšanas vien kongresa dalībniekos izcēlās gaviles, nepagūstot pat pieminēt Rīes vārdu. Arī ar citiem vārdiem saistās delegātu cerības. Tika sveikts Rolands Kohs, Hesenes vēlēšanu uzvarētājs, arī Dagmāra Šipanski, Savienības kandidāte federālā prezidenta vēlēšanām. (...)

Šoible pats runas noslēgumā, delegātiem pieceļoties, saņēma pateicīgus aplausus, kas mazāk bija domāti viņa programmatiskajiem izteikumiem kā noslēguma atziņai, ar kuru viņš lika manīt, ka panākumi partijas priekšsēdētāja personā viņam ir svarīgāki par atzīšanu par iespējamu kanclera kandidātu: daži esot domājuši, ka CDU un CSU pēc zaudējuma vēlēšanās un valdības nomaiņas abpusējas profilēšanās rezultātā sadrumstalosies, teica Šoible, "kā Sniegbaltītē: spogulīt, spogulīt, saki man tā, kura šai valstī ir visskaistākā". Nekas nebūtu bijis nepareizāk un bīstamāk, sauca Šoible un piemetināja: "Katra atsevišķais panākums vienmēr kalpo visiem".

Partijas priekšsēdētājs neveltīja daudz kaislību "Erfurtes tēzēm", programmatiskajai darba programmai, kura partijai jāizstrādā līdz nākošajām Bundestāga vēlēšanām; vispirms tāpēc, ka programma ir ģenerālsekretāres Merkelas resora pirmais lielākais uzdevums, otrkārt tādēļ, ka CDU opozīcija neredz iemesla koriģēt savas pozīcijas ārpolitikas, saimniecības un nodokļu jomās, kas patreiz atrodas sarkani-zaļās valdības politikas centrā. Tādēļ tēžu galvenie punkti ir izglītība, sociālā joma un ģimene. Tēžu svarīgākie punkti savieno programmatiskos darba uzdevumus ar vieglām prasībām pēc partijas struktūras izmaiņām. Daudzas pasāžas lasās kā opozīcijas politikas pamācība. Tas norāda, ka tās formulētas vēl pirms mēnešiem, kad partija vēl nebija atguvusi stabilitāti. (...)

Pie ieteikumiem par partijas strukturālo atjaunošanu pieder darba grupu un komisiju atvēršana interesentiem ne-biedriem, lai šādi iegūtu kvalificētus kadrus no malas. Tās ir saistības, kādas citas partijas jau sen ir uzņēmušās, taču bez redzamiem panākumiem. Veids, kādā kongress sveica prezidenta kandidāti Šipanski, ir tuvāks pieņēmumam par to, ka pastāv daudzsološa CDU-metode, pēc kuras ienācēji no malas tiek vervēti no augšas, tā vietā, lai tos iesaistītu ar bāzes līdzekļiem no apakšas.

CDU izstrādātie labojumi noslēdzas ar konstatējumu, "pagātnes nopelni nevar tikt uzskatīti par vienīgajiem kvalifikācijas rādītājiem". Arī šeit slēpjas bažas par to, ka valdīšanas laikos panākumus guvušie partijas biedri varētu uz ilgāku laiku ieņemt vietas partijā. "Risku drošības vietā" partijas ģenerālsekretāre Merkele prasīja jau novembrī Bonnas kongresā un tagad Erfurtē atkal. Tas iedrošinot, dodot impulsu un liekot partijai saprast, ka "partijas iekšējais saspīlējums nav uzskatāms kā apgrūtinājums, bet gan kā ieguvums". Pateicoties jaunā partijas priekšsēdētāja režijai, tas jau savā ziņā esot izdevies. Šoible ir atbrīvojis partiju no iepriekšējā patriarhālā ceremoniāla, neizmantojot nekādu ar viņa personu saistītu vadības klausības mehānismu.

Šoibles ģenerālsekretāres mērķis nav sasniedzams tik vienkārši. Un Merkelas kundze to pilnībā apzinās, kā atklājās viņas uz ģimenes politiku attiecinātajā izteikumā: "Mums ir pareizā terminoloģija, bet ne uz visiem jautājumiem ir atbildes, kuras pārliecinātu par praktisko izpildi."

Johanness Leithoizers

"Žospēns mierina deputātus"

"Le Monde"

— 99.04.27.

Francijas premjers Žospēns apliecinājis Nacionālās Asamblejas deputātiem, ka būs nepieciešama viņu piekrišana gadījumā, ja Kosovā dosies iekšā sabiedroto sauszemes spēki.

Tajā pašā laikā premjers iztēlojis drūmu šādas notikumu attīstības perspektīvu, kas patiešām nozīmētu "aizdedzināt Balkānus" un "atzīt kara loģiku, kas nevar beigties Prištinā, bet tikai Belgradā." Galvenokārt Žospēns gribējis pārliecināt deputātus, kuri sūdzējās, ka viņiem neviens nav neko pavaicājis pirms Alianses gaisa uzlidojumu sākšanas. Toreiz tikai divas dienas pēc uzlidojumu sākšanās Asamblejā sākušās debates bez balsošanas par šo jautājumu.

"Sauszemes operācijas nav iedomājamas bez tā, ka jautājums netiks jums iesniegts izskatīšanai", viņš mierinājis. "Tādā gadījumā jūs tiksiet formāli konsultēti šajā jautājumā, lai balsojot šādu operāciju atļautu vai nē ". Šāda balsošana paredzēta Konstitūcijas 35.pantā, bet Žospēns noraidījis šī panta pielietošanu. Līča kara laikā 1991.gadā Rokāra valdība izmantojusi Konstitūcijas 49.pantu balsojumam Asamblejā un Senātā. Arī tikšanās laikā ar Ārlietu un Aizsardzības komisiju un grupu vadītājiem, Žospēns vairākas reizes atgādinājis, ka Parlamentam vajadzēs teikt savu vārdu. Viņš tiksies arī ar senāta deputātiem šajā pašā jautājumā.

Tā kā viņa valdības vairākuma partija - komunisti - neatbalsta sauszemes operācijas, premjers atkārtojis, ka šis jautājums "nav dienaskārtībā" un minējis ka viņa valdība un Republikas prezidents stipri rezervēti skatās uz tādu scenāriju, kad gaisa uzlidojumi galu galā būtu neveiksme un nāktos pielietot sauszemes spēku iejaukšanos Kosovā. No jauna apliecinot gaisa triecienu pamatotību, kamēr nav cita pārliecinoša risinājuma, un aicinājis saglabāt pacietību un aukstasinību, sakot, ka Alianses izvēlētās stratēģijas efektivitāte parādīsies tikai ar laiku. "Jūs zināt, ka mūsu apņēmība ir pilnīga. Miloševičam jāpadodas", teicis Žospēns, piebilstot, ka Alianse turpinās savu militāro mērķu īstenošanu. Tomēr viņš atkārtojis, ka Francija pievērš lielu nozīmi konflikta atrisināšanu diplomātiskā ceļā.

Norūpējies saglabāt vairākuma vienotību, Francijas komunistu partijas līderis Roberts Hjū ir pieņēmis mērenu toni, tajā pašā laikā brīdinot par iespējamo konflikta saasinājumu risku, kas pēc viņa vārdiem var rasties no Dienvidslāvijas jūras blokādes un ES nolemtā naftas embargo. Apliecinot komunistu atbalstu politiska risinājuma meklējumiem, viņš pat pasvītrojis "nepieciešamību pēc Eiropas", lai gan parasti šādu ideju neatbalsta. Pārējie runātāji parlamentā, gan opozīcija, gan pozīcija, paziņojuši par atbalstu Alianses darbībām.

"Kā Damokla zobens

pār Bonnas koalīciju"

"Die Presse"

— 99.04.26.

Zaļo ārkārtas kongresā maijā vēl var neiet augsti, bet viss norāda uz to, reālistu spārns panāks savu.

Bonna

. Līdz Zaļo ārkārtas kongresam Kosovas jautājumā ir apmēram trīs nedēļas. Tas būs partijas kongress, no kura norises būs atkarīga Bonnas koalīcijas pastāvēšana.

Opozīcijas partijas negaida, ka sarkani - zaļā koalīcija sabruks Kosovas jautājuma dēļ. Ne CDU/CSU, ne arī FDP negatavojas novākt sabrukušās valdības koalīcijas lauskas un piedalīties jaunajā koalīcijā. Tās tikai ir pārsteigtas par spriedzi pie zaļajiem: tā sniedzas no fundamentālistiski pacifistiskā spārna, kas aicina atteikties no kopējas valdības politikas, un līdz pat reālistu spārnam, kas atbalsta ārlietu ministra Joškas Fišera politiku un grib palikt pie varas.

Pie pirmā spārna pieder kreisi noskaņotā apkārtējās vides ministra Jirgena Tritina valsts sekretāre Gila Altmane (Zaļie). Viņa ir pirmā no valdības locekļiem, kas atklāti nostājas pret tās valdības politiku, pie kuras pati pieder. Viņa ir parakstījusi aicinājumu pārtraukt "avantūristiskās NATO akcijas" un apsūdzējusi Vācijas kancleru par iesaistīšanos "uzbrukuma karā". Šrēders uz to reaģēja sakot, ka neviens valdības loceklis nav pasargāts no kļūdām.

Arī apkārtējās vides ministrs, kurš izteicās pret NATO akcijām, tūlīt centās mīkstināt izteikto kritiku. Gaisa uzbrukumi gan esot kļūda, bet tā esot bijusi nenovēršama kļūda, jo arī visas pārējās alternatīvas esot izrādījušās sliktas. Un, ņemot vērā slepkavības un albāņu padzīšanu ,militārajām akcijām citas alternatīvas pat neesot bijis.

Svarīgi ir, lai Jirgens Tritins Hāgas partijas kongresā neuzbruktu Joškam Fišeram. Un, cik zināms, viņš to arī negatavojas darīt. Viņš iestāsies par mērenu līniju un atbalstīs ārlietu ministru.

Tiklab Šrēders, kā arī Fišers, jau ir aicinājuši zaļos neapdraudēt valdības koalīciju. Viņu bažas par to, ka Kosovas krīzes dēļ var sabrukt sarkani - zaļā koalīcija, ir pamatotas. Un tas, ka cilvēki izstājas no partijas, ir trauksmes signāls partijas kongresam.

Lai arī cik labi pēc NATO akcijām Kosovā nebūtu sastrādājušies valdības vadītājs, ārlietu ministrs un aizsardzības ministrs, pieminēšanas vērtas ir arī attiecības starp Šrēderu un Tritinu. Abi viens otru labi pazīst jau no tā laika, kad kopā strādāja Lejassaksijas pavalsts valdībā.

Acīmredzot, Šrēdera un Tritina strīda dēļ Bonnas koalīcija nesabruks. Taču jau tagad var nojaust, ka saasināsies strīds par atteikšanos no atomenerģijas. Zaļie, ieskaitot Tritinu, kopš piedalās valdībā, ir jau norijuši daudz krupju, tā kā drīz vien šiem dzīvniekiem var draudēt izmiršana.

Ēvalds Koenigs

"Vīrs ar izmainīto balsi"

"Die Presse"

— 99.04.27.

Vai Vuks Draškovičs ir kļuvis mazāk agresīvs?

Kopš NATO gaisa uzbrukumiem Dienvidslāvijai viņš ir izcēlies ar apbrīnojami saprātīgiem un mēreniem izteikumiem. Viens no viņa pēdējiem izteikumiem ir, ka ANO miera vienības neesot nekādi okupācijas karaspēki, ka Serbijai ir jāpiekrīt to nosūtīšanai uz Kosovu. Taču nav zināms, vai arī tad, ja viņš nonāktu pie stūres, viņš pret Kosovas albāņiem izturētos tikpat mēreni. Taču viņš noteikti ir iedrošinoša izvēle patreizējo kara šausmu laikā.

Tieši Draškovičs iepriekšējos gados ne vienmēr ir apliecinājis civilo drosmi - katrā gadījumā vairs ne tad, kad viņu serbu policija pirms sešiem gadiem ieslodzījumā piekāva pusdzīvu. Taču kopš janvāra viņš ir vicepremjers Miloševiča Dienvidslāvijā. Vai viņš tagad varētu būt savu izteikumu kungs un meklēt iespēju kā pārtraukt NATO gaisa uzbrukumus un bezcerīgo konfrontāciju ar visu pasauli? Par to spriest ir pāragri. Taču cerēt var.

Irēne Millere

"Eiro vājums"

"Financial Times"

— 99.04.27.

Eiroskeptiķi ar ļaunu un neslēptu prieku vēro eiro vērtības krišanos attiecībā pret dolāru un daži no viņiem jau apgalvo, ka vienotās valūtas projekts ir izgāzies. Līdz pat nesenam laikam Eiropas Centrālā banka par šo jautājumu neizteicās, taču tagad tā ir sākusi apgalvot, ka nestāvēšot malā, ja eiro vērtība turpinās kristies. Bankai tik ātri nobīties gan nevajadzētu.

Eiro vājums neliecina par uzticības trūkumu eiro kā valūtai, kā to apgalvo skeptiķi, bet tas ir vienkāršs ekonomisko pamatelementu atspoguļojums. Eiropas ekonomiskā izaugsme ir lēnāka, nekā tika paredzēts, daļēji ECB vainas dēļ, kavējoties ar procentu likmju samazināšanu. Tajā pašā laikā ASV saimniecība ir izrādījusies daudz spēcīgāka, nekā tika prognozēts, un viens no iemesliem tam ir nepārtraukti strauji augošie akciju kursi biržā. Tādēļ ir sagaidāms, ka ASV drīzumā paaugstinās savas procentu likmes; savukārt procentu likmes Eiropā vēl joprojām varētu kristies. Šis tad ir galvenais iemesls dolāra stiprumam un eiro vājumam.

Šī gada laikā eiro vērtība atkal varētu pieaugt. Zināmas pazīmes liecina par Eiropas ekonomisko atveseļošanos, bet Savienotajās Valstīs arvien biežāk uzdod jautājumus par iekšējā pieprasījuma turpmāko izaugsmi. Jautājumi tiek uzdoti arī par aizvien pieaugošo ASV maksājumu bilances tekošo rēķinu deficītu, kas, salīdzinot to ar bilances pārpalikumu eiro zonā, palielinās spiedienu pret dolāru.

Bet vai eiro apmaiņas kurss ir tik svarīgs? Stiprai valūtai nav nekādu īpašu "priekšrocību", gluži tāpat kā vājai valūtai nav nekādu īpašu "trūkumu". Jautājums ir par to, vai valūtas kursa līmenis atbilst valsts ekonomiskajiem apstākļiem. Kā eiro, tā arī dolāra gadījumā atbilde ir pozitīva. Vājš eiro, sniedzot atbalstu eksportētājiem, rada produkcijas ražošanas paātrinājumu lēni augošajā eiro zonā. Turpretī stiprs dolārs palīdz novērst ekonomikas pārkaršanu Savienotajās Valstīs. Šajos apstākļos Eiropas Centrālajai bankai nebūtu īsta pamata bažām.

Patiesais eiro panākumu pārbaudījums būs dziļāku un efektīvāku kapitāla tirgu attīstība un izmaksas samazinošās firmu pārstrukturēšanas apjoms pār nacionālajām robežām - un nevis valūtas izturēšanās tirgū. Pirmās pazīmes liecina, ka šie procesi ir sākušies. Janvārī gandrīz puse no visām emitētajām starptautiskajām obligācijām tika denominētas eiro. Kompāniju un firmu apvienošanās un pārpirkšanas aktivitāte 1999.gada pirmajā kvartālā sasniedza rekorda līmeni - 345 miljardus dolāru.

Ja ekonomiski attīstītā pasaule turpina saglabāt peldošos valūtu apmaiņas kursus, tad tai nav iemesla sūdzēties, ka tie ne vienmēr atrodas vēlamajā līmenī. Eiro kursa krišanās varbūt arī nav gluži tāds iesākums, kādu vienotajai valūtai bija iecerējuši Eiropas politiķi, taču tas ir pamatots ar ekonomisko attīstību. ECB rīkotos ārkārtīgi nesaprātīgi, riskējot ar savu ticamību mēģinājumos iejaukties tirgos.

"SVF ir laba ideja"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 99.04.27.

Pieņemsim, ka Japānas ekonomika nonāk līdz smagai finansu krīzei un izņem no ASV bankām lielāko kapitāla daļu. Lai saglabātu likviditāti, ASV kredītinstitūti no savas puses paziņo par aizņēmumiem visā pasaulē.

Tā kā, piemēram, Meksika ir atkarīga no ASV kredītiem kā vēl nepiedzimis bērns no nabas saites, arī Amerikas dienvidu kaimiņš pats nonāk līdz krīzei. Viņa paša vainas te nav, jo pašu valūta ir saglabāta stabila un valsts finanses ir kārtībā. Taču uzticība ir samazinājusies un starptautiskie investori bailēs atstāj valsti.

Turpmāk Starptautiskais Valūtas fonds ar kredītlīnijas palīdzību grib vērsties pret šāda veida inficēšanās briesmām. Valdības, kuras baidās un cenšas pārliecināt SVF, ka viņu valstis nepelna kapitāla tirgus neuzticību, varēs parūpēties par šādām kredītlīnijām.

Šo ideju ir izteicis ASV prezidents Bils Klintons, kurš nākošās Meksikas krīzes gadījumā vairs nevēlas spēlēt ugunsdzēsēja lomu kā pirms pāris gadiem.

Taču konservatīvie ekonomikas politiķi dusmojas. Tas esot uzaicinājums taisīt bezgalīgi lielus parādus, tātad inflācijas avots. Tātad, kredīti pret inficēšanos nav laba ideja? Tomēr, tā ir viena no labākajām, kopš eksistē SVF. Rietumu politiķi, kuri ceļ iebildumus, ir ciniski, jo viņu valstis finansu krīzes gadījumā saņem vairāk kredītu nekā tām ir vajadzīgs. Nevar būt nepareizi, ja SVF dara visu, par ko spēj atbildēt, lai nodrošinātu stabilitāti Trešajā pasaulē.

"NATO saskata uzdevumus

arī otrpus savai robežai"

"Die Welt"

— 99.04.26.

Alianses apgabala "perifērija" tāpat ir teritorija, kurā iesaistīties. Spēles telpa interpretācijai.

Vašingtona

. Tas, ka visas 19 NATO dalībvalstis "Alianses stratēģisko koncepciju" skaidros vienādi, ir neiespējami: dokuments piedāvā dažādas interpretācijas iespējas un akcentus. Ir pasāžas, kurām ir amerikāņu rokraksts, bet ir arī tādas, kurās ir jūtama eiropiešu un vācu ietekme. Skaidrs ir tas, ka Alianse ies tālāk par sākotnējo kolektīvās aizsardzības mērķi un vērsīsies arī pret drošības risku, kas atrodas otrpus tās dalībvalstu robežām. Pirmā NATO kareivīgā iesaistīšanās Kosovas konfliktā jau ir šis jaunās paplašinātās stratēģiskās domāšanas izpausme.

Jaunajā koncepcijā NATO pievērš uzmanību "reģionālo krīžu iespējai Alianses perifērijā". Nosaukti ir "etniskie un reliģiskie konflikti, teritoriālie strīdi, neatbilstoši vai neveiksmīgi reformu mēģinājumi, cilvēktiesību pārkāpumi un valstu izjukšana", kas skar "eiroatlantisko stabilitāti", jo var pārsviesties uz kaimiņvalstīm, ieskaitot NATO valstis, un var apdraudēt to drošību.

Jēdziens, kas ģeogrāfiski ierobežo NATO intereses, ir "Alianses perifērija". Eiropieši, kuri nav ieinteresēti NATO pārvēršanā par visas pasaules politiski – militāru ugunsdzēsēju, to vērtē kā panākumu salīdzinājumā ar iepriekšējiem amerikāņu priekšstatiem. ASV ārlietu ministre Madlēna Olbraita pirms kāda laika NATO apzīmēja par "miera spēku no Vidējiem Austrumiem līdz Centrālajai Āfrikai".

Taču jaunā koncepcija piedāvā pamatu arī šiem tālejošajiem priekšstatiem par NATO iesaistīšanos . Tajā ir teikts, ka "Alianses drošība ir jāvērtē globālā saistībā": Alianses drošības intereses bez masveida iznīcināšanas ieroču izplatīšanas varētu attiekties arī uz terora aktiem, sabotāžām, organizēto noziedzību un dzīvībai svarīgu resursu plūsmas kavēšanu.

Bez teritoriālā jautājuma viens no dokumenta centrālajiem aspektiem ir mandāta problēma. ASV atkārtoti ir skaidri darījušas zināmu, ka nevēlas pieļaut, ka tādas ANO Drošības Padomes locekles kā Krievija un Ķīna ar veto traucē ievērot stratēģiskās intereses. Taču dokumentā šajā jautājumā daudzās teksta vietās ir jūtams eiropiešu rokraksts: "Apvienoto Nāciju Drošības Padomei ir primārā atbildība starptautiskā miera un drošības saglabāšanā un kā tāda tā spēlē galveno lomu attiecībā uz drošību un stabilitāti Eiroatlantiskajā reģionā." Francijas prezidents Žaks Širaks runāja par Eiropas diplomātijas panākumiem.

Vācijas ārlietu ministrs Fišers uzsvēra, ka ANO Drošības Padomes loma NATO operāciju leģitimācijā otrpus tās robežām esot "obligāta". Taču vienlaicīgi izskan aicinājums ar atbildību izturēties pret "varas monopolu". Dokumentā vairākkārt kā atbildīgs miera un drošības faktors ir pieminēta Eiropas Drošības un Sadarbības organizācija (EDSO).

Vienlaicīgi jaunā koncepcija satur signālu par Eiropas drošības un aizsardzības identitātes Alianses ietvaros pastiprināšanu. Eiropiešiem savā kontinentā ir jāuzņemas vairāk uzdevumu bez amerikāņu tiešas līdzdalības, kā arī lielāka slodze. Tomēr dokuments uzsver NATO izveidotās transatlantiskās saites: "Eiropas un Ziemeļamerikas drošība ir nedalāmas."

Manfrēds Rovolds

"Sadarbība ar Krieviju izjaukta"

"Dagens Nyheter"

— 99.04.27.

90. gados Krievijas nostāja drošības politikā ir lēni un šaubīdamies tuvojusies pārējai Eiropai. Pirms vairāk nekā mēneša izskatījās, ka kopīgā Eiropas drošības sistēma atrodas sasniedzamā tuvumā. Tomēr NATO patvaļīgais lēmums bombardēt Kosovu uz spēles ir licis visu drošības procesu. Jautājums ir šāds - vai bumbas nenozīmē zudušu iespēju visai Eiropai nonākt pie vienota drošībpolitiska viedokļa? Par to raksta

Zviedrijas Ārpolitikas institūta pētniece Lēna Jonsone.

Līdz ar vienpersonisko lēmumu par "mieru veidojošām" militārām operācijām Serbijā un Kosovā NATO vienā acumirklī ir apdraudējusi pēdējos gados gūtos panākumus virzībā uz plašākas visas Eiropas drošības struktūras izveidošanu.

90. gadu starptautiskās debates par to, kā vajadzētu risināt bruņotus konfliktus un kad, kā un kādos nosacījumos vajadzētu veikt miera uzturēšanas un radīšanas operācijas, piepeši ir kļuvušas pilnīgi nenozīmīgas. Šīs debates attīstījās, kad 80. gadu beigu iekšējie konflikti stājās starpvalstu konfliktu vietā un līdz ar to izvirzīja jaunas prasības ANO un starptautiskajai sabiedrībai. ANO tradicionālais "miera uzturēšanas uzdevumu" skaidrojums saskaņā ar ANO statūtu VI paragrāfu par konfliktu mierīgu atrisināšanu toreiz izrādījās nepietiekams.

Visi secinājumi no šīm debatēm par to, kā spiediena un militāra spēka metodes vislabāk iespējams pielietot, lai operācijas padarītu efektīvākas un tomēr tajā pašā laikā raudzīties, lai iesaistītās puses un apkārtējā pasaule tās uzskatītu par likumīgām, līdz ar NATO rīcību ir zaudējušas savu nozīmi. NATO operācijas pret Serbiju un Kosovu drīzāk ir "miera uzspiešanas" veida pasākumi, kurus parasti nosaka ANO statūtu VII paragrāfs un par kuriem tādēļ vajadzētu lemt ANO Drošības padomei. Šādu lēmumu NATO tagad ir pieņēmusi viena pati.

90. gadu debates bija nozīmīgas. Tās sāka attīstīt kopīgo normu un principu bāzi par to, kad, kā un kādos apstākļos ir tiesības iejaukties kādā valstī notiekošā bruņotā konfliktā. Šīs debates bija sevišķi svarīgas Austrumeiropai, tas ir, jaunajām valstīm, kuras stājās Padomju Savienības vietā. Šīs valstis 1992. gadā tika iekļautas EDSK (pēc tam EDSO). Tās kļuva par toreizējās NACC (North Atlantic Cooperation Council) dalībniecēm un 1994. gadā iestājās PFP, kas vēlāk izveidoja Eiroatlantisko Partnerības padomi. Tādējādi tās tika iesaistītas eiroatlantiskajā drošības politikas sistēmā, kaut arī Krievija toreiz vēl aizvien dominēja bijušajā Padomju Savienības teritorijā.

Kopš 90. gadu vidus šajā reģionā ir notikušas nozīmīgas pārmaiņas, kas tieši ietekmēja jaunas Eiropas drošības struktūras attīstību. Krievijas loma un ietekme kopš tā laika šajās valstīs ir ievērojami samazinājusies, un varam runāt par Krievijas militāro un ekonomisko atkāpšanos.

Vislielāko iespaidu uz attīstību bijušajā Padomju Savienības teritorijā atstāja arī tas, ka kopš 90. gadu vidus Krievijas politikā ir notikušas lielas pārmaiņas bruņotu konfliktu risināšanā bijušajā Padomju Savienības teritorijā. Līdz ar savas militārās un ekonomiskās kapacitātes samazināšanos Krievija aizvien negribīgāk raudzījās uz savu bruņoto spēku izmantošanu konfliktos ārpus savas robežas. Turklāt Maskavas politika kopš 1996. gada aizvien lielāku vērību veltīja tam, lai ar politiskiem un diplomātiskiem līdzekļiem atrastu politisku konflikta risinājumu.

Krievijas neveiksmīgais mēģinājums ar militāru spēku atrisināt konfliktu ar Čečeniju kļuva par Krievijas politikas ūdensšķirtni. Krievijas neveiksme atspoguļoja ne tikai nožēlojamo Krievijas bruņoto spēku stāvokli, bet arī to, ka militārs spēks nav pareizais instruments šāda veida konfliktu risināšanā. Šīs atziņas rezultātā kopš 1996. gada Čečenijā un citos iepriekš minētajos konfliktu perēkļos tiek meklēts politisks risinājums.

Pārmaiņas Krievijas politikā ir arī novedušas pie tā, ka attīstība bijušajā Padomju Savienības teritorijā konfliktu risināšanā sāka virzīties lielākas starptautiskas sadarbības virzienā. Kaut arī negribīgi, kopš 90. gadu vidus Krievija bija spiesta ne tikai akceptēt, bet arī redzēt, kādu labumu dod ANO un EDSO ievērojami aktīvākā loma konfliktu risināšanā bijušajā Padomju Savienības teritorijā. Tas radīja priekšnoteikumus attīstībai pretī kopīgai Eiropas drošības struktūrai.

Kad 1992. gada pavasarī konflikti Gruzijā, Moldāvijā, Azerbaidžānā un Tadžikistānā pārvērtās vardarbībā, Krievija iejaucās, lai tos apslāpētu. Krievu karavīri toreiz atradās šajās valstīs. Krievijas armijas daļas oficiāli nebija saņēmušas pavēli iejaukties sākušajos konfliktos. Neraugoties uz to, tika spēlēta dubultspēle, kad konflikti tika izmantoti, lai izdarītu spiedienu uz iesaistīto valstu valdībām ar mērķi piespiest tām atgriezties "aplokā" un neatšķelties no Krievijas. Tas izraisīja satraukumu gan Rietumos, gan daudzās valstīs bijušās PSRS teritorijā.

Interesantākais šajā sakarā ir pēc tam notikusī attīstība. Krievija, kas visu laiku bija pret ārvalstu miera uzturēšanas spēku izvietošanu bijušajā Padomju Savienības teritorijā, 1994. gada decembrī piekrita principiāli svarīgajam lēmumam, ka tajā dienā, kad Kalnu Karabahas konfliktā iesaistītās puses noslēgs politisku vienošanos un pieprasīs miera uzturēšanas spēku ievešanu, EDSO varēs nosūtīt šadu starptautisku vienību.

Šāda vienība vēl nepastāv, taču starptautiskās sabiedrības loma palielinājās citā veidā. Tadžikistānā un Abhāzijā atrodas ANO militārie novērotāji, kuru uzdevums ir uzraudzīt miera uzturēšanas spēkus. Dienvidosetijā un Piedņestrā EDSO veic līdzīgus uzdevumus. Tiesa, šīm misijām bieži vien ir nācies strādāt grūtos apstākļos, taču EDSO līdzdalība tagad tiek uzskatīta par pašsaprotamu lietu.

Kas attiecas uz sarunām un starpniecību, ANO un EDSO veic ārkārtīgi svarīgu uzdevumu. Krievija, kas sākotnēji ar ļoti lielām aizdomām raudzījās gan uz ANO, gan EDSO misijām, vēlāk bija spiesta atzīt šo organizāciju un to veiktā darba derīgumu.

Izšķirošais jautājums Eiropas drošības struktūrai nākotnē ir šāds - kas un kā pieņems lēmumu par militāru iejaukšanos, lai nepieļautu konfliktu attīstību un izplatīšanos. Pieredze, kas gūta konfliktu risināšanā Krievijā un miera uzturēšanā bijušajā Padomju Savienības teritorijā rāda, cik ārkārtīgi svarīga ir kopīgu principu un normu izveidošana, kurus kāda reģionāla lielvara nedrīkst patvaļīgi grozīt.

Gandrīz visas NVS valstis nepiekrita Krievijas priekšlikumam atzīt vai attīstīt NVS par reģionālu organizāciju, kam būtu tiesības pieņemt lēmumu par militāru vienību izmantošanu miera uzturēšanas uzdevumā. Tās bija pret visiem Krievijas priekšlikumiem izveidot pastāvīgus NVS miera uzturēšanas spēkus vai piešķirt kādai pastāvīgajai NVS komisijai pilnvaras veikt pasākumus krīzes gadījumā.

Krievija, kas apzinājās šo NVS pastāvošo pretestību, tādēļ nāca klajā ar priekšlikumu konfliktu risināšanas un miera uzturēšanas spēku pamatdokumentam, ko 1996. gada februārī pieņēma dažas, ne visas, NVS valstis. Šie dokumenti nosaka, ka "miera ieviešanas" operācijas pret kādu valsti, saskaņā ar ANO statūtu VII paragrāfu, ar ANO Drošības padomes mandātu drīkst veikt vienīgi NVS teritorijā. Krievija vienlaikus mēģināja panākt, lai pārējie konflikti nonāk NVS atbildības sfērā, kaut arī tajos tiktu iesaistīti militārie spēki un zināma varmācība. Šo dokumentu pamatoti iespējams kritizēt vairākos punktos. Interesantākais tomēr ir tas, ka Krievija, mēģinot atrast formulu, kas NVS piešķirtu reģionālas organizācijas statusu ar tiesībām lemt par miera uzturēšanas operācijām, atsevišķos ārkārtas gadījumos atzina ANO vadošo lomu.

Runājot par pēdējo gadu galvenajām attīstības tendencēm bijušās Padomju Savienības teritorijā, varam konstatēt radikālas pārmaiņas - Krievija atkāpjas no šīm valstīm sava pašreizējā vājuma dēļ, un šīs valstis ir sākušas orientēties citos ģeogrāfiskajos virzienos, nevis uz Krieviju.

Apzinoties savu vājumu un savu alternatīvu trūkumu, Krievijas valdība negribīgi ir spiesta atzīt, ka starptautiskā sadarbība var palīdzēt atrisināt konfliktus Krievijai līdzās esošajos apgabalos un līdz ar to var nākt par labu arī Krievijas nacionālajai drošībai. Tas ir noticis par spīti tam, ka pretinieki Valsts domē ir pieprasījuši daudz aktīvāku Krievijas politiku NVS. Maskava, kas no sakuma bija ļoti kritiski noskaņota pret Partnerību mieram , ir kļuvusi par tās dalībnieci. Maskava, kas asi kritizēja PFP ietvaros veiktās militārās mācības kopā ar NATO dalībvalstīm, tomēr ir piedalījusies šajos manevros. Krievija ir negribīgi strādājusi, lai netiktu izolēta.

Vēl vairāk nekā pirms mēneša tātad bija vērojamas pazīmes, kas liecināja, ka gan stratēģiskā aina, gan Krievijas politika bijušās Padomju Savienības teritorijā lēnām, bet droši mainās. Starptautiskā sabiedrība uzņēmās aizvien nozīmīgāku lomu, un Krievija sāka tai negribīgi piekrist. Sāka veidoties kopīgas normas un principi par starptautisku konfliktu risināšanu un lēmumu par iejaukšanos konfliktos pieņemšanu.

Šajā situācijā NATO vienpersoniski izvēlējās pieņemt lēmumu ar aviācijas uzbrukumiem piespiest vienai valstij akceptēt NATO uzstādītos konflikta atrisināšanas noteikumus. Nav nekādu šaubu, ka Miloševičs jau agrāk bija pasludināts par kara noziedznieku un ka viņa režīms apspieda Kosovas albāņus. Starptautiskajai sabiedrībai vajadzēja pret viņu veikt atbilstošus pasākumus, taču visgrūtākais bija atrast paņēmienus, ar kuriem panākt Miloševiča piekāpšanos un kas būtu likumīgi un efektīvi.

Ar savu patvaļīgo lēmumu NATO ir izsitusi pamatu zem kājām izvēlei par labu kopīgai Eiropas drošības sistēmai, kas veidojās un kam bija jāaptver visa Austrumeiropa un Krievija. Jautājums ir šāds - vai jau tagad nevajag formulēt jaunu pētniecības projektu: "Kopīgās Eiropas drošība - zaudētā iespēja."

Lēna Jonsone

"Krievija atkal

konflikta risināšanas laukā"

"Aftenposten"

— 99.04.27

Kas vēlu nāk, tas labi nāk. Šo izteicienu nu var teikt par to, kas patreiz notiek starp Krieviju un NATO, Krieviju un Dienvidslāviju, lai izbeigtu karu.

Krievijas ziņu dienesti informē, ka aizsardzības ministrs Igors Sergejevs piedalīsies Ziemeļu aizsardzības ministru tikšanās reizē Stavangerā otrdien un trešdien, lai "iepazīstinātu ar Krievijas priekšlikumiem, kā atrisināt Dienvidslāvijas konfliktu."

Maz ticams, ka Stavangera būs tā vieta, kur notiks diplomātisks sasniegums. Sergejevs tika uzaicināts jau sen. Sergejeva vizīte jāuzskata kā Maskavas vēlme intensificēt savu politisko un diplomātisko devumu.

Pēc visa spriežot Maskava vēl nav izspēlējusi visas savas kārtis. Šeit jāmin naftas blokāde. 40% no naftas piegādes Dienvidslāvijai nāk no Krievijas, tā neiesaistīsies blokādē. Nafta ir Krievijas svarīgākais ierocis.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS