Triju Zvaigžņu gaismā — par sevi, par dzīvi, par laiku

Četrpadsmitā tikšanās Jurģos, 23. aprīlī, Valmierā

Katram novadam ir kaut kas īpatnējs, savs, kas to atšķir no citiem. Cauri Valmierai virpuļiem vien atvarainos ūdeņus dzen Gauja, pilsētniekus valdzina un apbur tās Stāvie krasti. Nav jau tālu arī dziesmu un senu notikumu apvītais Zilaiskalns vai ne mazāk teiksmainais Burtnieku ezers. Tomēr galvenā bagātība katrā pusē ir cilvēki. It īpaši tie, kuru darbs un mūža guvums kļuvis pazīstams visā Latvijā.

To visu apgāda "Latvijas Vēstnesis" grāmatas "Triju Zvaigžņu gaismā" atvēršanas reizē piemin Valmieras muzeja direktore Mirdza Salnīte. Un atgādina, ka Valmieras novads ir izauklējis četrus Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsniekus, kuriem šis augstais apbalvojums piešķirts vēl pirms Otrā pasaules kara: Ministru prezidentu un finansu ministru Arturu Alberingu, Latvijas Universitātes prorektoru profesoru, filozofijas un vēstures zinātņu doktoru Franci Balodi, Latvijas armijas štāba priekšnieka palīgu Lāčplēša kara ordeņa kavalieri ģenerāli Jāni Franci un skaņradi, Latvijas konservatorijas rektoru profesoru Jāzepu Vītolu.

Vairāk nekā divi desmiti valmieriešu apbalvoti ar Triju Zvaigžņu ordeni pēc tā atjaunošanas, daļa no viņiem bija klāt grāmatas atvēršanas svinībās Valmieras muzeja "Vecajā aptiekā": TZO komandieris - Valmieras rajona kriminālpolicijas priekšnieks Aldis Ozoliņš, TZO virsnieki - ārsts un rakstnieks Miervaldis Birze, filologs un pedagogs Jans Rihards Bērugs, Latvijas Centrālās padomes dalībnieks Ēriks Tomsons, TZO kavalieri - kooperatīvās sabiedrības Valmieras reģiona patērētāju biedrības valdes priekšsēdētājs Jurģis Ābele, tautsaimnieks Juris Bukums, Valmieras rajona policijas nodaļas priekšnieks Juris Kubuliņš, lauksaimnieks Visvaldis Skujiņš un ar TZO Zelta goda zīmi apbalvotās - deju meistare Marta Alberinga un politiski represēto apvienības Valmieras rajonā dibinātāja un vadītāja Daina Margrieta Krēpause.

Laikraksta "Latvijas Vēstnesis" rīkotājdirektors Andris Sproģis, iepazīstinot ar grāmatas "Triju Zvaigžņu gaismā" tapšanas gaitu, izvelk no ceļasomas dažus fotoattēlus un mudina neaizmirst, ka Valmierai pieder arī puse no Cēsu Skolnieku rotas karavīriem - viņi visi savulaik apbalvoti ar Triju Zvaigžņu ordeni. Ar vienu no viņiem - Pēteri Stirnu - žurnālistam izdevies tikties un aprunāties 1990. gadā. Toreiz sirmais vīrs teicis:

- Tēvs nodzīvoja 89 gadus, man šobrīd ir nieks mazāk, tātad aiziešana nevar būt tālu. Bet jūnija atceres brīdī Skolnieku rotas pirmās kaujas vietā atkal jutos jauns, šķita, ka blakus ir visi tie Valmieras un Cēsu puikas, kam netrūka dūšas iet sargāt Latvijas valsti tās tapšanas visgrūtākajās dienās. Pēc cīņām pret bermontiešiem atgriezos skolā un pabeidzu pēdējo klasi. Vecāki gribēja, lai kļūstu par mācītāju, bet man mūžs ir pagājis dzelzceļa darbā, biju, kā tagad saka, dispečers. Agrāk man mājās bija visādi dokumenti par līdzdalību brīvības cīņās, tas viss pazuda 1944. gadā, kad pāri gāja fronte. Kauju brīžus es pārlaidu pie radiem ārpus pilsētas. Pārnācis atklāju, ka tēva celtais nams ir daļēji cietis - līdzās mājai sprāgusi bumba. Istabās saimniekojuši nelūgti viesi, viss savandīts, izvazāts, nozagts arī Triju Zvaigžņu ordenis, ko saņēmu par līdzdalību brīvības cīņās.

Mirdza Salnīte nelielajā izstādē muzejā rāda ordeni, kura īpašnieks nav zināms. Varbūt Pēteris Stirna? Bet var būt arī kāds cits no tiem tūkstošiem, kas apbalvoti starp divi pasaules kariem.

Jautājums klātesošajiem - vai jūs kādreiz esat paši sev pavaicājuši: kāpēc tieši es esmu apbalvots?

Atbildes mēģina izdibināt un ar savējiem iepazīstina muzeja speciāliste Guna Medne.

Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmes kavaliere spāņu deju meistare Marta Alberinga

Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ārsts un rakstnieks Miervaldis Birze

Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris Valmieras rajona kriminālpolicijas priekšnieks Aldis Ozoliņš

Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmes kavaliere Daina Margrieta Krēpause un Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Ēriks Tomsons

Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Valmieras rajona policijas nodaļas priekšnieks Juris Kubuliņš

Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris tautsaimnieks Jurģis Ābele

Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris lauksaimnieks, naukšēnietis Visvaldis Skujiņš

Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Valmieras autotransporta uzņēmuma vadītājs Juris Bukums

Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Ziemeļvalstu informācijas biroja pirmais vadītājs, pedagogs Jans Rihards Bērugs

Valmieras muzeja darbinieki sagatavojuši izstādi par novadniekiem — Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieriem. Stāsta muzeja direktore Mirdza Salnīte;

Pasākuma ieskaņā mūzika — Valmieras bērnu mūzikas skolas audzēknes Kristiānas Ozoliņas izpildījumā

— Visi šī pasākuma goda viesi Triju Zvaigžņu ordeni ir saņēmuši Rīgā. Vienīgi Visvaldis Skujiņš un Juris Kubuliņš to saņēma Naukšēnos, un Valsts prezidents bija atbraucis pie viņiem. Man spilgti saglabājušies atmiņā vārdi, ko toreiz teica Skujiņa kungs. Viņš rādīja uz saviem naukšēniešiem un sacīja: "Ordenis pienākas jums, atloks — manējais."

Kādas bija pirmās izjūtas, uzzinot, ka jums piešķirts šis augstais apbalvojums? Kas jums to paziņoja, un kur jūs katrs tobrīd atradāties? Kāda bija šī diena?

Visvaldis Skujiņš:

— Kaut kādas runas jau klīda, bet ko tik visu nesarunā. Tad man parādīja avīzi, un es izlasīju.

Esmu agronoms, man ir zeme, ir darbs, un tas man vienmēr bijis viss. Zeme bez cilvēka nav nekas, tāda tā lauksaimniecība ir. Bet ne jau es esmu galvenais visā tai lietā, — ir kāds, kas saka, ko darīt, tad ir jādara, un, ja viss iznāk, tad visiem ir prieks.

Juris Kubuliņš:

— Tajā dienā Rīgā ministrijā notika sanāksme, bet es biju slims un neaizbraucu. Ap vienpadsmitiem dienā zvana mājās telefons, valsts sekretārs Andris Staris prasa, kāpēc neatbraucu uz sanāksmi. Atbildu, ka esmu saslimis. Viņš saka: runāsi ar Valsts prezidentu. Kāpēc ar prezidentu?! Izrādās, ka Valsts prezidents piedalījies šajā sanāksmē un gribējis man tur pasniegt ordeni. Bet manis nav.

Tad pēc pāris dienām bija skaidrs, ka jābrauc uz Naukšēniem, kur abi ar Skujiņa kungu saņemsim ordeni. Nu, tur mēs bijām divatā, tad jau tā sajūta drošāka.

Pirmajā brīdī, kad pateica, ka man būs ordenis, tas bija ārkārtīgi liels pārsteigums. Nespēju noticēt, ka tā uzreiz — ordenis. Tas bija neaizmirstams mirklis. Puiši pēc tam piezvanīja no Rīgas un teica: "Priekšniek, jums ir piešķirts trešās šķiras pieczvaigžņu ordenis." Es atteicu, ka ir tikai pieczvaigžņu konjaki, bet — Triju Zvaigžņu ordenis.

— Mēs, visi valmierieši, zinām, ka mums ir vislabākā policija valstī, nu, ja ne vislabākā, tad viena no labākajām gan. Un ne tikai policija, bet arī kriminālpolicija. Šo apbalvoto kārtības sargu vidū ir arī gados jauni cilvēki. Kāda sajūta ir jaunam cilvēkam, saņemot šādu augstu apbalvojumu?

Aldis Ozoliņš:

— Nu, es jau iepriekš zināju, ka tika rakstīts priekšlikums par izvirzīšanu apbalvošanai, Iekšlietu ministrija vāca visus nepieciešamos dokumentus.

Bet tajā dienā es, kā parasti, kaut ko darīju savā policijas ēkā. Pēkšņi mani sauca sekretāre, jo zvanīja Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Staris, kurš tā pa tiešo nekad nebija zvanījis. Viņš savu īso runu iesāka šādi: "Sveiks, Aldi! Nu, tu esi pārspējis visus, jo tev tā šķira ir lielāka nekā mums pārējiem. Ar to arī apsveicu." Neliekuļojot, tas man bija ļoti negaidīti. Kad gatavoja visus dokumentus priekšlikumam par izvirzīšanu apbalvošanai, es domāju, ka, nu, varbūt goda zīme būs. Bet, ka būs ordenis un vēl III šķira, to nekādi necerēju. Tajā dienā šis Ordeņa domes lēmums bija publicēts arī "Latvijas Vēstnesī", un to, protams, uzzināja visi pārējie nodaļā. Sākās apsveikšana, un diena pagāja nemanot.

Vai es esmu pelnījis šo ordeni? Domāju, ka no trijām zvaigznēm esmu pelnījis varbūt vienu, tās divas ir avansā. Bet to avansu es atpelnīšu, parādā noteikti nepalikšu.

Ordeni man pasniedza Nacionālajā teātrī Rīgā, kur notika policijas 80. gadadienas svinības. Tā bija Policijas diena. Un man tas bija ļoti patīkami, jo bija pilna zāle ar maniem kolēģiem, mūsu valsts policijas darbiniekiem. Visi zālē bija formas tērpos. Tie bija mūsu profesionālie svētki, kas man palikusi atmiņā kā skaista diena.

— Arī jūs, Jurģi, esat jauns, enerģisks cilvēks, kas ļoti daudz ir izdarījis. Jūs vadāt vienu no skaitliski lielākajiem rajona kolektīviem — patērētāju biedrību. Kādas jums bija izjūtas, saņemot Triju Zvaigžņu ordeni?

Jurģis Ābele:

— Es sēdēju mašīnā, apbraukāju Valmieras rajona veikalus, un tad zvanīja no Valsts prezidenta Kancelejas un pavēstīja šo ziņu. Taču tikai pēc tam, kad saņēmu oficiālu dokumentu, pa īstam noticēju, ka kaut kas tāds ir noticis. Sajūta pirmajā brīdī bija ļoti dīvaina. Likās, ka dzīvē noticis kāds pagrieziens. Likās — ir uzlikti papildu pienākumi, tātad no tevis nākotnē prasīs vairāk un tev noteikti ir jāmainās, jākļūst labākam.

Vispirms par to pateicība pienākas vecākiem, kas ielikuši man šo pamatu dzīvē, un savam kolektīvam, ar kuru kopā var paveikt daudzus darbus.

Man palikuši atmiņā vārdi, ko Valsts prezidents teica ordeņa pasniegšanas ceremonijā. Viņš sacīja, ka cilvēkiem pateicības nekad nevar būt par daudz, jo mūsu sabiedrība ir pārāk ilgi dzīvojusi ar negatīvām emocijām un mums jāmāk saskatīt labo un jāmāk pateikties cilvēkiem. Tie ir vārdi, kas man visspilgtāk palikuši atmiņā no šī pasākuma.

Nu, tāda plašāka auditorija, kas pirmā uzzināja par manu apbalvojumu, bija rajona kooperatori. Valmierā divas dienas notika kooperatoru apspriede. Pirmajā dienā braucām pa rajona veikaliem, es nevienam nebiju teicis par apbalvojumu, vienīgi šoferis zināja, jo es sēdēju viņam blakus mašīnā, kad man zvanīja no Valsts prezidenta Kancelejas. Otrajā dienā, tā bija piektdiena, mēs visi sēdējām ziemas dārzā, ēdām brokastis, kad to paziņoja. "Latvijas Vēstnesī" bija publicēts šis Ordeņa domes lēmums.

Bet pirmais cilvēks, kam es pateicu par augsto apbalvojumu, bija mamma.

— Birzes kungs, jūs esat valmierietis, kocēnietis. Latvietis. Rakstnieks. Kā rakstnieki uztver šādus brīžus?

Miervaldis Birze:

— Es par savu apbalvojumu uzzināju caur kreisās rokas rādītājpirkstu. Savā dzimšanas dienā, no rīta septiņos pamostoties, nospiedu radiouztvērēja pogu, un tur rīta ziņās teica, ka man piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.

Ar saņemšanu bija mazliet sarežģītāk. Jo tad es pirmo reizi sadūros ar Latvijas policiju. Pēc pāris mēnešiem mani uzaicināja uz Ārstu biedrības sanāksmi Rīgā, atbrauca arī pakaļ ar mašīnu, un es nokļuvu Ārstu biedrības namā Skolas ielā. Pie attiecīgās zāles durvīm stāvēja policists un teica, ka tajā nedrīkst ieiet, jo tur iekšā ir Valsts prezidents. Es teicu: bet man šeit jāierodas, man ir uzaicinājums. Nepakļāvos likumam un iegāju iekšā. Šajā Ārstu biedrības sanāksmē Valsts prezidents man pasniedza ordeni. Līdz tam tikai vienreiz kopā ar Prezidenta kungu bijām dzēruši kafiju, kad es viņu intervēju. Bet šinī gadījumā dzērām kopā glāzi šampanieša, un man ir aizdomas, ka viņš vismaz pusi pat izdzēra.

Man šķiet, ka ordeni saņēmu par to, ka esmu piedalījies cīņā pret tuberkulozi, 17 gadus, tajā grūtajā laikā, kad bija jācīnās ar pēckara postošo tuberkulozi, un šai cīņai bija panākumi.

— Kā jums šķiet, cik lielā mērā esat valmierietis, kocēnietis un cik — rīdzinieks?

Miervaldis Birze:

— Esmu rūjienietis, joprojām perfekti pārvaldu rūjieniešu valodu. Esmu dzimis Rūjienā. Izglītību esmu ieguvis Valmierā, dzīves lielāko daļu pavadījis Cēsīs. Rīdzinieks nekad neesmu bijis un nevēlos būt, jo nevēlos dzīvot tādā kosmopolītiskā pilsētā, kāda ir Rīga.

— Rudens pusē pie mums viesojās LNT, lai gatavotu sižetus saviem rīta raidījumiem par Valmieru un valmieriešiem. Un vienās no "LNT brokastīm" runāja gan Ābeles kungs, gan Bukuma kungs. Tieši tajā rītā daudzi uzzināja, ka viņi abi saņēmuši Triju Zvaigžņu ordeni. Bukuma kungs, kā jūs pats uzzinājāt par savu augsto apbalvojumu?

Juris Bukums

: — Tas notika stipri prozaiski, jo kandidātu izvirzīšanas un ordeņa piešķiršanas procesā ir iesaistīti daudzi cilvēki. Es savā nozarē strādāju jau sen, man ir daudz paziņu — līdz ar to runas par apbalvošanu apkārt virmoja jau labu laiku. Lai arī tām īsti neticēju, taču to dēļ izpalika pirmais pārsteiguma mirklis. Tā īsti pārliecināts par ordeni biju tikai tad, kad izlasīju savu vārdu "Latvijas Vēstnesī", jo esmu paradis ticēt tikai tam, ko redzu pats savām acīm.

Un man no sirds gribas pievienoties Ozoliņa kunga teiktajam, ka Triju Zzvaigžņu ordenis ir avanss. Gribu vēl papildināt — šādu ordeni nevar nopelnīt, tas jebkurā gadījumā ir milzīgs avanss. Gados jauniem cilvēkiem tas uzliek lielākus pienākumus, jo ir taču vairākas šķiras... Ko teikt par sevi — ko varēšu, to darīšu, centīšos parādā nepalikt!

— Tas, ka Valmieras autotransporta uzņēmumu pazīst visā Latvijā, ka ar jūsu šoferiem varam droši doties arī tālos Eiropas ceļos, ir lielā mērā jūsu nopelns...

— Varu teikt tikai vienu: mans panākums — Triju Zvaigžņu ordenis — ir visu strādājošo kopīgs sasniegums. Mans galvenais pienākums ir nodrošināt viņiem iespēju netraucēti darīt savu darbu — neļaut nevienam maisīties ne no augšas, ne apakšas, ne sāniem!

Jans Rihards Bērugs:

— Man ir nedaudz skeptiska attieksme pret ordeņiem. Kad pavēstīja, ka man piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis, patiešām biju pārsteigts, jo domāju, ka ir daudzi citi, kas krietni vairāk darījuši Latvijas labā, taču viņiem šāda apbalvojuma nav. Uzskatu, ka ar ordeni jāsaista liela atbildība.

Jūs vaicājāt, kad par manu apbalvojumu uzzināja vecāki manā dzimtenē Norvēģijā. Varu atzīties — pēc gada vai diviem… Man bija grūti to pateikt.

Daina Margrieta Krēpause:

— Par apbalvošanu ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi vispirms uzzināju no Valmieras televīzijas, vēlu vakarā tas tika paziņots, un bija sameklēti arī kādi veci ieraksti, ko parādīt. Saviļņojums, protams, bija liels. Nu, un otrā dienā tas jau bija mūsu rajona avīzē "Liesma". Apbalvojumu saņēmu kopā ar divpadsmit citiem cilvēkiem no Latvijas.

Esmu bijusi izsūtījumā, tāpat kā Ēriks Tomsons, kurš kara beigās ar mazu kuģīti daudzus latviešus nogādāja Zviedrijā, tadējādi palīdzēdams daudziem izbēgt no represijām. Un arī vēlāk Sibīrijā, izsūtījumā rūpējās par saviem tautiešiem.

Kā vadmotīvs visā manā dzīvē ir bijis lietuviešu dzejnieka Eduarda Mieželaiša vārdi:

"Cilvēkam nedrīkst būt salti,

Cilvēkam jābūt silti,

Cilvēkam pašam kad salti,

Jāceļ pie citiem tilti."

Taču salti bija ne tikai Sibīrijā. Arī pēc atgriešanās Latvijā ilgu laiku bija jādzīvo bailēs, lai tik kādu tavu vārdu, kādu soli neiztulkotu kā tautas ienaidnieka rīcību…

Atmodas laiks man sākās Ogrē. Tagad jau vairākus gadus dziedu korī "Baltie bērzi", kurā ir bijušie politiski represētie. Mūsu kora dalībnieks ir arī klusais, kautrīgais valmierietis Ēriks Tomsons, kurš patiešām godīgi nopelnījis šo apbalvojumu.

Te jaunie cilvēki teica, ka viņi ordeni saņēmuši it kā avansā. Par sevi varu sacīt: kas nu ir izdarīts, tas ir, un priecājos, ka mūsu politiski represēto apvienība joprojām darbojas.

Marta Alberinga:

— Esmu vienkārša Valmieras mazpilsētas meitene, bet slaveno Latvijas patriotu — Alberingu vārdu nesu 68 gadus. Mana vīra Artura Alberinga senči guļ Rūjienas kapos jau vairākās paaudzēs.

Esmu pateicīga dzimtajai Valmierai, tās vadībai, visiem iedzīvotājiem, kuri nav mani aizmirsuši. Arī tajā laikā, kad vēl nebija neatkarīgās Latvijas. Atceros, Artura Alberinga vectēvs, kas Rūjienā mani pirmoreiz redzēja dejojam spāņu dejas un bija uzzinājis, ka viņa mazdēls iemīlējies manī, nebija īpaši iepriecināts, jo viņu ģimenē bija muzikanti, kordiriģenti, daudzi ievērojami cilvēki. Taču teica: ja nu mazdēls izvēlējies mani, lai tad es godam nesu šo dzimtas vārdu. Un, cik bijis manos spēkos, to esmu dzīvē darījusi — no pat Jeņisejas, Sahalīnas, Ļeņingradas, tā sakot, no Krievijas līdz Austrijai un vēl ne visai sen — Spānijā. Pirms dažiem gadiem spāņu baleta trupa viesojās Latvijā un tuvāk uzzināja par mani kā bijušo spāņu deju dejotāju, satikos ar viņiem. Pēc tam mani uzaicināja viesoties Spānijā, tur visādi lutināja un apdāvināja, bet pats Spānijas karalis piešķīra man savu goda zīmi. Domāju, ka arī man piešķirtā Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīme ir nopelnīta.

Ja Dievs dos un nodzīvošu līdz 27. jūlijam, savai dzimšanas dienai, kad man būs 90 gadu, es vēlētos tajā dienā būt atkal savā dzimtajā Valmierā. Esmu iecerējusi dāvinājumu arī Valmieras muzejam.

Laikam esmu līdzīga Sibīrijas sumbram, kas aizklīst projām tūkstošiem kilometru no savas dzimtās vietas, bet, kad jūt tuvojamies pēdējo stundu, atgriežas vietā, kur ir dzimis. Mēs ar vīru kādreiz norunājām, ka katrs atdusēsies savas dzimtās puses kapos. Viņš apglabāts Rūjienas kapos, bet es atgriezīšos Valmierā.

—

Mūsu vidū šodien ir cilvēks, kas tajos gados, kad latviešiem klājās pavisam grūti, ir veicis varoņdarbu. Ēriks Tomsons ir kluss un kautrīgs, un mēs maz zinām par viņu. Varbūt jūs varētu nedaudz pastāstīt par sevi!

Ēriks Tomsons:

— Tā bija 1944. gada vasara. Es biju jauns, beidzis Rīgā jūrskolu, strādāju jūrniecības departamentā par mehāniķi. Tajā reizē gadījos Mērsragā. Dega Jelgava, vācieši atkāpās, nāca krievu armija, visi bija sabijušies un aizbēguši projām. Biju palicis gandrīz viens pats uz savas flotiles.

Mani skolasbiedri, vienaudži cīnījās frontē kaut kur Volhovas purvos, un es domāju — kāpēc gan es nevarētu braukt jūrā un kaut kā palīdzēt latviešiem. Sarunāju kapteini, tas bija zēns no mana kursa, kas pārzināja navigācijas lietas — kur un kā braukt. Sagudrojām, ka brauksim ar jūras velkoni, kas bija manā rīcībā. Mērsragā uzņēmām divas ārstu ģimenes un pielādējām kuģīti pilnu ar cukura un miltu maisiem, lai pārtikas pietiktu ilgam laikam. Kapteinis bija sarunājis, ka brauks arī Latvijas Centrālās padomes vīri. Tie gaidīja pie Kolkas raga. Kad uzņēmām 56 cilvēkus, mūsu kuģītis sāka grimt, nācās visus cukura un miltu maisus izmest jūrā. Braucām ar tumšām ugunīm, naktī. Pirmais brauciens bija baismīgs, tomēr veiksmīgs, vācieši mūs nepamanīja. Piebraucām pie Gotlandes. Zviedrijā mūs uzņēma laipni. Pēc tam tur noformēja dokumentus, iedeva divas laivas un varējām doties nākamajā braucienā uz Latviju. Šoreiz piebraucām pie Ventspils, bet ar kuģīti tālāk par trešo sēkli netikām, priekšā vēl kādi 200 metri jūras. Uz dēļa izpeldējām krastā un gājām meklēt pasažierus. Vajadzēja nodibināt sakarus. Sarunājām cilvēkus, nākošajā vakarā braucām atkal uz Zviedriju. Nu jau tā lieta gāja pilnīgi pēc saraksta. Mans pēdējais brauciens bija 1946. gadā. Un pēc tam — divdesmit pieci gadi Sibīrijā.

— Kā jūs uzzinājāt, ka esat apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni?

Ēriks Tomsons

: — Kad man bija piešķirts ordenis, man piezvanīja žurnālists Andris Briedis un teica, ka "Latvijas Vēstnesī" ir publicēts Ordeņa domes lēmums un tajā minēts arī mans vārds.

— Šodien, latviešiem nozīmīgā pavasara dienā — Jurģos, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieru vidū ir divi Juri, Jurģis un Visvaldis, kura vārds kalendārā ierakstīts 24.aprīlī. Kā jūs svinat savu vārda dienu?

Jurģis Ābele

: — Jurģu diena vispirms man ir vārda diena, kad nāk ciemiņi, bet vienlaikus tā ir arī dzimtas vēstures atceres diena. Mans vecaistēvs, kas bija strādīgs un bagāts cilvēks, saviem piecpadsmit mazbērniem katram nopirka zemi un uzbūvēja māju. Viņš vienmēr stāstīja par Jurģiem kā lielo pārmaiņu dienu laukos jau tad, kad par saimniekiem un kalpiem vēl neviens nerunāja...

Vai man pašam patīk savs vārds? Jāteic, ka esmu pirmais Jurģis Valmierā, piedzimis tagadējās mūzikas skolas stūra istabiņā... Tēvs esot teicis, ka Juris un Jānis ir latviešiem daudz izplatīts vārds, vajagot kaut ko oriģinālāku. Tā es kļuvu par Jurģi.

Juris Kubuliņš

: — Man gan nav tik laba atmiņa kā Jurģim, un neatceros, kur esmu dzimis un kā tēvs vārdu devis... Atceros, ka mani, lai atšķirtu no citiem, sauca par Juri. Un vēl zināju — ja jau ir pienākusi Juru diena, tad tuvumā ir arī Lieldienas, kuras vienmēr nesa pārmaiņas uz pavasara pusi.

Juris Bukums

: — Ir tāds teiciens, ka vīrieša vārdā ir jābūt "r" burtam, tad šim vīram būs mugurkauls... Pateicoties tam, arī esmu ticis pie īsā un stiprā vārda Juris.

Visvaldis Skujiņš

: — Kas tad nu man, man jau nekas pēc tās Juru dienas nepaliek pāri... Bieži vien man vārda diena it kā aiziet garām, jo pēc lielās Juru un Jurģu svinēšanas Visvalžiem vairs nepietiek spēka.

Taču man savs vārds vienmēr ir licies ļoti nopietns — jau piecu gadu vecumā es sāku iet skolā, un kad man vaicāja, kā mani sauc, tad es ļoti nopietni atbildēju: "Valdis Visvaldis." Mājās visi mani sauca par Valdi, tāpēc arī to uzskatīju par savu vārdu. Un Visvaldis man likās tāds īpaši svarīgs, tāds kā uzvārds.

— Kad pie mums "Latvijas Vēstneša" redakcijā viesojās Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece Rike Helmsa, viņa stāstīja par savu sākotnējo neizpratni par latviešu vārda dienu svinēšanas tradīciju. Pats lielākais pārsteigums esot bijis tas, ka kolēģi lībiešu kalendārā arī viņai atraduši vārda dienu. Bet pirms pieņemt šo dienu ar visām no tās izrietošajām sekām, Rike Helmsa gan esot uzstādījusi vienu noteikumu — svinēšana sāksies tikai pēc darba dienas beigām, pēc pulksten pieciem, nevis jau no paša rīta, kā viņa novērojusi. Kā valmierieši savieno darbu ar svinēšanu?

Miervaldis Birze

: — Vārda dienu pēc vidzemnieku paraduma sāk svinēt iepriekšējā vakarā. Tā daru arī es.

Juris Bukums

: — Vārda dienās nav tā kā dzimšanas dienās, uz kuru ciemiņus aicina. Vārda diena jāsvin tad, kad kāds atnāk. Arī tad, ja ciemiņš atnāk nevis iepriekšējās dienas vakarā, bet deviņos no rīta...

Jurģis Ābele

: — Daļēji piekrītu Rikes Helmsas viedoklim. Esmu iedibinājis tādu kārtību, ka vārda dienas uzņēmumā tiek svinētas vienreiz mēnesī un turklāt piektdienās.

Aldis Ozoliņš

: — Rīkojos līdzīgi — ar radiem un draugiem svinamais vakars ir iepriekšējais, darbā — piektdienas vakarā pēc pieciem. Savā vārda dienā varu būt drošs, ka sveicēji atnāks nevis pulksten 17.01, bet tieši 17.00, jo viņi ir jau tik ļoti nocietušies.

Marta Alberinga

: — Man Martās ir arī dzimšanas diena. Taču atzīšos, ka vārda dienu nebiju svinējusi jau divdesmit divus gadus, kopš vīrs ir aizgājis aizsaulē. Bet pagājušajā gadā, tā kā no jauna esmu kļuvusi slavena, pateicoties braucienam uz Spāniju, atkal atzīmēju šo dienu.

— Tātad pārliecinājāmies, ka valmierieši prot ne tikai darbu padarīt, bet arī svētkus svinēt.

Ar Triju Zvaigžņu ordeņa cilvēkiem tiekoties, —

Dace Bebre, Rita Belousova, Liena Pilsētniece,

Andris Sproģis, Arnis Blumbergs, "LV"