Par mūžīgām vērtībām. Arī šodien. Arī Latvijā
Atzīti un godināti Latvijas 2011.gada ciceroni un mērfiji

Vakar Zinātņu akadēmijas namā tika godināti seši sabiedrības cieņas Cicerona atzinības 2011.gada laureāti. Viņu vidū (attēlā): Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents, tiesībnieks, politologs akadēmiķis, prof. Tālavs Jundzis, Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta priekšsēdētājs akadēmiķis, prof. Jānis Stradiņš, Latvijas kultūras un izglītības mecenāte Ināra Tetereva, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, Torņakalna Lutera draudzes mācītājs, teologs, filozofs, publicists Juris Rubenis, Latvijas Republikas pirmās Augstākās padomes priekšsēdētājs, bij. Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs. Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors, jurists, politologs, valsts darbinieks Egils Levits – atsevišķā foto (zemāk)

Cicerona balvas laureāts Egils Levits, Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa

Cicerona balvas žurijas komisijas priekšsēdētājs Jānis Stradiņš
Foto: Boriss Koļesņikovs

Žūrijas komisijas priekšsēdētājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta priekšsēdētājs akadēmiķis, prof. JĀNIS STRADIŅŠ:

Šodien [28.11.2011.] Cicerona balva (vai arī – taupības pasākumu dēļ Cicerona diploms) ļoti vējainā dienā tiek pasniegta 12.reizi, turklāt ceremonija jau 5.reizi notiek Zinātņu akadēmijas telpās. Cicerona balvu iedibināja iniciatīvas grupa (Miervaldis Mozers, Ābrams Kleckins un Jānis Stradiņš) pašās 20.gs. beigās, 1999.gadā, kad Latvijai bija ļoti nelabvēlīgs laiks – finanšu krīze, nepopulāri valdības lēmumi, amorāla privatizācija, kad “trešās atmodas” ideāli šķita pazaudēti. Gribējām viest dzīvē mazliet optimisma, mazliet cerību un arī humoru, darīt politiku, žurnālistiku un reklāmu kampaņas civilizētākas, eiropeiskākas un demokrātiskākas.

Cicerona balvai bija jādod saistība ar civilizāciju un tiesību kultūru senajā Romā, saistība ar Rietumeiropu. Mērfija vārds tika saistīts ar Amerikas novatorisko, kritisko, pragmatisko mentalitāti, ar dzīves riskiem. Atgādināšu, ka Cicerons, kas dzīvoja pirms 2100 gadiem, bija ne tikai izcils stilists, orators, bet vienlaikus arī ietekmīgs Romas republikas politiķis – senators un konsuls, kas mēģināja glābt brūkošo Romas republiku, aristokrātisko demokrātiju, lavierējot, laipojot. Viņa personībā vienojās sengrieķu ideālisms ar romiešu pragmatismu, viņš bija “pēdējais grieķis” Romas republikā, un te ir zināma līdzība ar mūsdienu Eiropas demokrātiju.

Kapteinis Eduards Mērfijs bija amerikāņu inženieris 20.gs. vidū, paradoksu meistars, kas asprātīgi skaidroja, kāpēc par spīti labam nodomam bieži top ļoti slikts rezultāts. Jāpiebilst, ka, piešķirot Mērfiju, nekad neesam vēlējušies cilvēku vai institūciju pazemot, tikai norādīt kādas to būtiskas kļūdas, aplamu virzību vai neprasmi komunicēt ar sabiedrību.

Savukārt ar Ciceronu žūrija vēlas rādīt, kādi veikumi un kādas personības ir sabiedrības atzinības vērti, sabiedrību saliedējoši, Latviju augšup virzoši. Cicerona balva ir sabiedriskās cieņas un sabiedrības pateicības balva. To piešķir par veikumu starptautiskā, lokālā un reģionālā politikā, par mērķtiecīgu devumu žurnālistikā, par labāko sabiedrisko attiecību vai reklāmas kampaņu, par atbalstu izglītībai, zinātnei, kultūrai. Mērfija balvu saņem par neveiksmēm minētajās nozarēs. Jāpiebilst, ka ne Cicerona, ne Mērfija balva nav oficiāla Zinātņu akadēmijas balva, bet tā pauž sabiedrības viedokli un noskaņas. Cicerona balva ir pateicības balva, Mērfija balva ir brīdinājuma balva.

Cicerona balvas starptautiskajā politikā līdz šim piešķirtas Vācijas kanclerei Angelai Merkelei, Vāclavam Havelam, Tomasam Hendrikam Ilvesam, Lietuvas, Somijas un Islandes prezidentiem, eirokomisāram Andrim Piebalgam, arī mūsu prezidentiem Guntim Ulmanim un Vairai Vīķei-Freibergai, veiksmīgiem vēstniekiem.

Lokālajā politikā par ciceroniem ir kļuvuši Andris Jaunsleinis, Andris Bērziņš (Rīgas mērs), Uldis Sesks, Māris Kučinskis, Leonīds Salcevičs, Jānis Dimitrijevs un vēl citi, žurnālistikā – Aidis Tomsons, Nils Ušakovs, Gunārs Jākobsons, Baiba Strautmane, Lilita Eglīte, Viktors Avotiņš, mecenāti Vilis Vītols, Kristīne Pasternaka (LNT Labestības diena), Dr.Pēteris Kļava, sabiedriskie darbinieki Aivars Endziņš, Dainis Īvans, Jānis Peters, Inguna Sudraba, Karina Pētersone, Ojārs Kalniņš, Jānis Binde (“LMT”), Ingmārs Līdaka (Rīgas Zoodārzs), grupa “Cosmos”, Eiženija Aldermane, Diāna Čivle un vēl daudzi citi, kuru pilnīgāks saraksts rodams grāmatā “Cicerons un mēs” (Rīga, Zinātne, 2009). No akadēmisko aprindu pārstāvjiem ar Cicerona balvu apbalvoti Georgs Andrejevs, Tālis Tīsenkopfs, Ina Druviete, nupat arī Tālavs Jundzis.

Mērfija ieguvēji ir bijuši A.Šķēles trešā valdība, E.Repšes valdība, Daugavpils mērs R.Eigims, Izglītības un zinātnes un Labklājības ministrija, “Rīgas Satiksme” un vēl citi.

Šogad, jau augustā, Ciceronam starptautiskajā politikā bija nominēti zviedri Karls Bilts, Larss Fredēns, ieskanējās pat pēdējā PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova uzvārds (sakarā ar viņa lomu impērijas sabrukumā), lokālajā politikā – R.Vējonis, V.Dombrovskis, O.Rāviņš, I.Šulce, žurnālistikā – Hercs Franks, Valentīna Freimane, Ainārs Dimants, Voldemārs Hermanis, Egīls Zirnis. Balsošana internetā šoreiz nenotika, bija tikai ekspertu un iepriekšējo ciceronu vērtējumi. Vadījāmies no domas jau tā nokaitētajā un politizētajā gaisotnē neizraisīt papildu negatīvas emocijas, lai vairāk vai mazāk dominētu konsenss. Vienojāmies, ka reklāmas, PR un žurnālistikas lauks Latvijā šogad ir pārāk noplicināts un polarizēts, lai virzītu kādu no to pārstāvjiem (varbūt nepamatoti?).

Nolēmām koncentrēties uz pamatvērtībām – Latvijas valstiskumu, neatkarības atjaunošanu, tiesiskumu, godīgumu, ētiku (turklāt bez liekulības), jo 2011.gadā aprit LR neatkarības reālās atjaunošanas 20 gadi un šogad ir 1991.gada janvāra barikāžu atceres divdesmitgade, kad uzvaru guva nevardarbīgā pretošanās un demokrātijas principi.

Tad nu vienojāmies par kandidatūrām, kuras man tūdaļ būs gods nosaukt.

Pirmais Ciceronu saņems Egils Levits – par augstu tiesiskuma principu aizstāvēšanu. LZA goda doktors E.Levits ir izcils jurists, politologs, valsts darbinieks, kopš 2004.gada Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis Luksemburgā. Ar E.Levitu iepazinos Getingenē 1990.gadā, kad viņš tur bija universitātes Austrumeiropas pētniecības institūta referents un apbrīnojami loģiski skaidroja man Latvijas pēdējo gadudesmitu vēstures peripetijas. Viņš bija viens no 1990.gada 4.maija Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācijas pamatkoncepcijas autoriem. 1991.gadā atgriezās Latvijā, bija Saeimas deputāts, vēstnieks Vācijā, Šveicē, citās valstīs, bet galvenais – viņš ir izcils tiesībzinātnieks, kura ievadlekcija III Pasaules latviešu zinātnieku kongresā, piemēram, izpelnījās lielu atzinību.

Otrs ir sabiedrībā un ticīgo vidū iemīļotais un augstu cienītais mācītājs Juris Rubenis, teologs, filozofs, publicists, LZA goda loceklis, Torņakalna Lutera draudzes mācītājs. Viņa darbi izdoti ne tikai Latvijā, bet arī ASV, Vācijā, Lietuvā. Kopā ar arhibīskapiem Jāni Vanagu un Robertu Akmentiņu viņš 1987.gadā aizsāka luterāņu garīdznieku pretošanās kustību “Atdzimšana un atjaunošanās”, bija LTF ideālu atbalstītājs. Visi atceramies viņa liktenīgo runu LTF kongresā, novēršot šķelšanos. Rubenis ir īsts ētiskuma, godīguma, augsto vērtību un nelokāmas pārliecības nesējs sabiedrībā. Balvu saņem par cilvēka garīgo vērtību skaidrojumu.

Trešais ir izcilais Latvijas neatkarības atgūšanas laika politiķis Anatolijs Gorbunovs, LR pirmās Augstākās padomes priekšsēdētājs (1990–1993), Saeimas priekšsēdētājs (1993–1995), faktiski – atjaunotās Latvijas valsts pirmais galva pirms Valsts prezidenta amata ieviešanas. A.Gorbunovam daži ir pārmetuši zināmu laipošanu, pārmērīgu diplomātiju “trešās atmodas” gados (1988–1991), aizmirstot, ka tieši šī taktika novērsa konfrontāciju un pat asinsizliešanu šajos Latvijai tik izšķirīgajos gados. 1991.gada augusta puča baisajās dienās A.Gorbunova stāja bija patriotiska un izlēmīga, viņš konsekventi nostājās pret restaurācijas mēģinājumiem. Viņš arī saņēma no Jeļcina un Gorbačova LR “brīvlaišanas dokumentus”, vēlāk ļoti lietpratīgi vadīja gan Augstāko padomi, gan Saeimu, saglabāja godīga cilvēka un godīga politiķa reputāciju.

Personīgi gribu pateikties A.Gorbunovam par viņa atbalstu Latvijas karoga, ģerboņa, himnas, 18.novembra svētku atjaunošanā 1988.–1990.gadā, kad viņš vēl bija Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija priekšsēdētājs un ļāva, pat lūdza mani par šīm problēmām brīvi runāt. Vēl gribu pateikties par to, ka A.Gorbunovs atbalstīja manis sagatavoto deklarāciju par antisemītisma un genocīda nosodījumu, ko A.Gorbunova vadītā Augstākā padome pieņēma 1990.gada 19.septembrī, ebreju jaungada dienā. Šo dokumentu atbalstīja deputāti Ita Kozakeviča, Pēteris Laķis, Ruta Marjaša, Imants Daudišs, taču vienam otram deputātam bija rezervēta attieksme. Ja nebūtu A.Gorbunova un I.Daudiša tieša atbalsta, varbūt šo Latvijai tolaik ļoti svarīgo dokumentu nebūtu pieņēmuši tad un tādā redakcijā. Dokumentam bija, manuprāt, pozitīva starptautiska rezonanse, un to ar labu vārdu vēl šodien atceras Izraēlā, no kurienes pirms pāris dienām atgriezos un kur varēju vērot mūsu bijušo kolēģu labvēlīgās jūtas pret Latviju.

Ceturtais laureāts ir Tālavs Jundzis, tagadējais LZA viceprezidents, nule notikušā III Pasaules latviešu zinātnieku kongresa galvenais rīkotājs. Tautā viņš ir daudz plašāk pazīstams kā nevardarbīgās pretošanās organizētājs LTF laikā. 1991.gada janvāra barikāžu dienās – šis viņa veikums paliekami iegājis Latvijas vēsturē. Viņš bija to AP deputātu vidū, kas 1990.gada 4.maijā nobalsoja par neatkarības atjaunošanu, pēc tam bija LR pirmais aizsardzības ministrs, pirms atgriezās pētnieciskā darbā kā Baltijas Stratēģisko pētījumu centra direktors (kopš 1993).

T.Jundzis ir ne tikai valsts darbinieks, bet augstas raudzes jurists un politologs, Juridisko koledžu sistēmas vadītājs. Pētnieciskajā darbā viņš pievērsies neatkarības atgūšanas vēsturei, nevardarbīgās pretošanās teorijai un praksei Latvijā, kā arī latviešu trimdas lomai neatkarības idejas starptautiskajā uzturēšanā 1940.–1990.gadā. Viņš ir viens no Letonikas un tagad Nacionālās identitātes valsts pētnieciskās programmas vadītājiem, cilvēks ar autoritāti zinātnieku, akadēmisko mācībspēku aprindās, LZA. Balvu saņem par nevardarbīgās pretošanās organizēšanu 1991.gadā (barikāžu laikā) un par zinātnes veicināšanu.

Un kā saka – last, but not least – balvu par materiālu, finansiālu atbalstu Latvijas kultūrai un izglītībai saņem mecenāti Boriss un Ināra Teterevi, pēdējā laika dāsnākie Latvijas mecenāti. Viņi ir atbalstījuši Rundāles pils restaurāciju, ko paredz pabeigt 2014.gadā, kā arī medicīnas izglītību, atbalstot Rīgas Stradiņa universitāti, ar kuru ir saistīta I.Teterevas kundze. Liels, liels paldies par šo devumu – gan līnijā Birons–Rastrelli–Lancmanis–Teterevi, gan par mūsu medicīnas starptautiskā līmeņa celšanu visas Latvijas sabiedrības vārdā. Ja nepalīdz valsts, palīdz Teterevi, paldies!

Par Mērfija titula ieguvējiem gan daudz neizteikšos, kaut arī par tiem daudz diskutēts. Politikā pretendenti uz šo titulu ir sanākuši tik lielā skaitā, ka neērti būtu izšķirties par to vai citu. Negribējās, lai žūriju vainotu politikānismā un subjektīvismā. Tādēļ atturējāmies politiķiem piešķirt šo antibalvu un atturēšos arī nosaukt ieteiktos (pieteiktos) kandidātus. Taču reģionālā līmenī tomēr tika nolemts balvu piešķirt Jelgavas novada domes priekšsēdētājam Ziedonim Caunem par tautas dotās uzticības izniekošanu; tas saistās ar presē izdaudzināto medību skandālu. Šis notikums, protams, nav Latvijas mēroga sniegums, taču sabiedrībā tas ticis pārrunāts un vērtēts negatīvi.

Kā redzams, šā gada Cicerona nominācijas lielā mērā saistītas ar mūsu valsts 20 gadu ceļu, ar pozitīviem sniegumiem. Varu tikai vēlreiz atkārtot, ka bez Latvijas dubļiem ir arī Latvijas debesis, un šodien apbalvojamie pārstāv – dažādās kategorijās – to pozitīvo, kas ir Latvijas sabiedrībā un Latvijas vēsturē un kas, bez šaubām, nākotnē vēl nesīs augļus.

Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa:

“Lai Cicerona balva mums šodien kalpo kā atgādinājums par augstāko mērķi un kā atzinība par valstisku apziņu un darbu visas sabiedrības labā!” sacīja Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa 28.novembrī Latvijas Zinātņu akadēmijā, sveicot Cicerona balvas laureātus.

“Mēs bieži vien ikdienas steigā paspējam kritizēt, pažēloties, pamanīt trūkumus, bet reizēm aizmirstam pateikt paldies par labu darbu un nesavtīgumu valsts labā, novērtēt un paslavēt. Tādēļ es ar lielu gandarījumu piedalos Cicerona balvas pasniegšanas ceremonijā, kur šo sabiedrības cieņas balvu saņem cilvēki par īpašu devumu brīvas un neatkarīgas Latvijas labā,” uzrunājot klātesošos, sacīja Saeimas priekšsēdētāja.

Saeimas priekšsēdētāja uzsvēra, ka jau 21 gadu dzīvojam brīvā un neatkarīgā Latvijā un tas mūsu vēsturē ir ilgākais miera un patstāvības periods. Šie gadi ir aizritējuši tik spraigu notikumu, kāpumu un kritumu pilni, ka reizēm ikdiena mūs apņem kā miglājs, kad rokas stiepiena attālumā – viss ir skaidrs, taču tālāk neredzam.

S.Āboltiņa uzsvēra: ikdienā ir svarīgi apstāties, izvērtēt paveikto un atgādināt galveno mērķi, kāpēc mēs katrs veicam savu ikdienas darbu, kāpēc mūsu bērni dzimst tieši šeit, kāpēc mēs tā uztraucamies par izglītības kvalitāti un sabiedrības līdzdalību valsts pārvaldīšanā. “Un šis galvenais mērķis ir brīvi, izglītoti un pārtikuši ļaudis, pār kuru galvām plīvo neatkarīgas Latvijas karogs,” teica Saeimas priekšsēdētāja.

Atgādinot Cicerona domu, ka “katra valsts ir tāda, kāda ir tās pārvaldītāja daba vai griba”, S.Āboltiņa norādīja, ka mūsu valstī vara pieder tautai, tā no sava vidus izvēlē priekšstāvjus un tai ir tiesības ietekmēt politikas procesu ikdienā, ne tikai reizi četros gados vēlēšanās. “Ar to es gribu teikt, ka no mūsu pašu dabas un no mūsu pašu gribas ir atkarīgs, kāda būs mūsu valsts. Tā ir gan liela iespēja, jo pasaulē ir maz sabiedrību ar attīstītu demokrātiju, gan arī liela atbildība, jo visas neveiksmes un veiksmes ir pašu rokās,” pauda Saeimas priekšsēdētāja.

Saeimas preses dienests

…Tā vakardienas priekšpusdiena pagāja ar Senās Romas izcilā filozofa, oratora, valstsvīra Marka Tulija Cicerona (106.–43.g.pr.Kr.) domas un ētikas imperatīviem, kam stāv mūžība klāt. Arī šodien, arī Latvijā.

…Jaunos Cicerona balvas un Cicerona goda nosaukuma saņēmējus vakar savās emocionālās uzrunās vērtēja un godināja Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta priekšsēdētājs akadēmiķis, prof. Jānis Stradiņš, Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, Zinātņu akadēmijas goda loceklis, rakstnieks un diplomāts Jānis Peters, 4.Maija kluba biedri, bij. Augstākās padomes un Saeimas deputāti Velta Čebotarenoka, Juris Karlsons, Karina Pētersone, Rīgas Stradiņa universitātes absolventu asociācijas vadītājs, kardiologs Romāns Lācis, Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa un citi.

“LV” informācija