Jaunā paaudze raksta un zīmē savu Eiropu

Noslēdzies gadskārtējais Eiropas Padomes Izglītības komitejas projekta "Eiropa skolā" konkurss. Šī projekta mērķis ir veicināt skolēnu un skolotāju diskusijas par Eiropas vienotību, integrācijas procesiem un visai Eiropai svarīgiem jautājumiem, tā galvenie dalībnieki ir skolēni no dažādām Eiropas valstīm. Pirmais konkurss tika organizēts 1953.gadā Francijā un kopš tā laika notiek ik gadu katru reizi ar citu devīzi. Šogad projektā piedalījās 32 valstis, tā pattēma — "Cilvēktiesības un es". Skolēni varēja rakstīt esejas par tematiem "Mazais cilvēks lielajā pasaulē", "Kas mūs vieno, kas mūs šķir", "21. gadsimta cilvēks", "Cilvēktiesības — mani par un pret" vai zīmēt — "Pasauli, kurā es dzīvoju", "Sapņu zemi", "Dažādās Eiropas", vizuāli izteikties par tēmu "Es, mēs, viņi".

Eiropas nedēļas ietvaros 8.maijā Eiropas Padomes Informācijas un dokumentācijas centrā notiks Latvijas uzvarētāju apbalvošana. Pavisam konkursam tika iesūtīts aptuveni tūkstotis radošo darbu — eseju un zīmējumu. Labākie un veiksmīgākie autori — Katrīna Ošiņa (Raiskuma pag.), Inese Žogota (Nautrēnu vsk.), Dana Voronkina (Preiļu Valsts ģimnāzija), Ilze Ramāne (Limbažu 1.vsk.), Laura Lēģere (Cēsu pilsētas ģimnāzija), Baiba Bieļa (Brocēnu vsk.), Kristīne Priede (Naukšēnu vsk.), Māris Šmits (Valmieras Pārgaujas sākumskola), Alise Skripkare (Gaiķu pamatskola), Rasa Rozīte (Cēsu Draudzīgā aicinājuma ģimnāzija), Igors Kolobkovs (Rēzeknes 2.vsk.), Egita Kancāne (Vārkavas vsk.), Lita Grīnberga ( Ventspils 1.ģimnāzija), Linda Vilka (Siguldas Valsts ģimnāzija), Tatjana Raičiņeca (Valmieras 2.vsk.), Kristīne Lukša (Salienas vsk.), Iveta Beča (Ziemeļvalstu ģimnāzija) — dosies ekskursijā pa Vecrīgu, ieturēs pusdienas klubā "Cita opera" un, protams, saņems arī balvas. Astoņi vecāko klašu skolēni dosies uz starptautiskām jauniešu nometnēm Vācijā, Austrijā, Somijā vai Nīderlandē, trīs varēs piedalīties līdzīgās nometnēs tepat, Latvijā.

Piedalīšanās nometnēs ir īpaša balva, jo tajās satiekas bērni no 15 dažādām valstīm. Veselu nedēļu kopā dzīvojot, katrs stāsta par savu konkursa darbu, iepazīstina ar savu valsti, dzied dziesmas, spēlē spēles, parasti notiek arī nacionālo ēdienu gatavošana un demonstrēšana. Nometne, kas daudziem ir pirmā iespēja pabūt ārpus Latvijas robežām, vienlaikus ir iespēja iepazīt pašam sevi — pārbaudīt savas svešvalodu zināšanas un varēšanu iekļauties un darboties daudznacionālā grupā.

Rezumējot konkursa rezultātus, Latvijas Nacionālā komiteja ir priecīga, ka tas gūst arvien plašāku atsaucību mūsu valsts skolās, īpaši lauku rajonos, par ko īpaša pateicība pienākas skolotājiem un ārpusklases darba organizatoriem, kuri ieinteresēja bērnus piedalīties projektā un palīdzēja darbu radīšanā.

"LV" informācija

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Es, mēs, viņi

Dana Voronkina, Preiļu Valsts ģimnāzija

Dažādās Eiropas

Baiba Bieļa, Brocenu vidusskola

 

Es, mēs, viņi

Linda Tauriņa, Limbažu 1.vidusskola Kas mūs vieno un kas mūs šķir

Es esmu Alisa Skripkare, mācos Saldus rajona Gaiķu pamatskolas 6. klasē, man ir 12 gadu. Skolotāja man ierosināja uzrakstīt domrakstu "Kas mūs vieno un kas mūs šķir". Man šis temats likās ļoti savāds, es nezināju, ko rakstīt. Nolēmu, ka pastāstīšu par savu ģimeni.

Es piedzimu Moldāvijā kā pirmais ļoti gaidītais bērns jaunai ģimenei. Manai mammai toreiz bija 18 gadu. Viņu sauc Viorika, bet manu tēti sauc Vasilijs. Viņi abi ir moldāvi. Mamma bija medmāsa, bet tētis — šoferis. Tāpat kā visi jaunlaulātie, mani vecāki vēlējās sev uzcelt māju, bet tas viņiem nebija iespējams, jo vienīgie ienākumi bija tēta alga. Mamma mani lutināja, un tāpēc daudz naudas krāšanai nepalika.

Tad, kad man bija pusgadiņš, vecāki nolēma braukt uz Latviju, lai nopelnītu naudu. Tētis atrada darbu pie privātajiem. Mēs sadraudzējāmies vēl ar vienu jaunu ģimeni, kas bija atbraukusi no Moldāvijas. Dzīvojām mazā istabiņā kopmītnē. Tā kā otrajai ģimenei arī bija mazs bērns, mammai radās ideja, ka viņas varētu strādāt maiņās. Sākumā viņas strādāja sezonas darbus. Viņas vāca sienu, salmus, bietes. Ar laiku mēs sākām pierast, mums iepatikās Latvija.

1987. gadā mēs saņēmām trīsistabu dzīvokli un bijām ļoti laimīgi. Mums nekā nebija, un vecākiem vajadzēja daudz strādāt. Bet mums tas patika, jo nebijām ne no viena atkarīgi. Pēc trim gadiem man atradās māsiņa Sņežāna, kuru tagad skolā latviešu bērni un arī skolotāja sauc par Pārslu. Mums bija jautrāk.

No divu gadu vecuma es sāku iet bērnudārzā. Man tur bija daudz draugu, un es mācēju uzreiz runāt divās valodās. Mājās es runāju moldāviski, bet ar bērniem — latviski. Arī pirmajā klasē man ļoti patika. Es labi lasīju un rakstīju. Ar labām sekmēm pabeidzu 4. klasi, bet tad mamma saņēma vētuli, ka vecaistēvs ir slims. Mēs pārdevām labo trīsistabu dzīvokli un pārcēlāmies uz Moldāviju. Es tur mācījos 4. klasē. Kad vecaistēvs nomira, mamma mums prasīja, kur mēs labāk gribam dzīvot. Mums bija žēl šķirties no daudzajiem radiem, arī skolā man bija draugi. Bet ģimene nolēma, ka Latvijā skolās ir augstāks līmenis, un tādēļ mēs atkal esam Latvijā. No jauna nopirkām dzīvokli, izremontējām, un atkal viss ir kārtībā. Mēs ar māsu mācāmies Gaiķu pamatskolā un Saldus mūzikas skolā. Es mācos sestajā klasē, mācos labi. Nesen latviešu valodas olimpiādē ieguvu 2. vietu. Varu pateikt, ka nav svarīgi, kur tu esi dzimis, bet svarīgi ir, kā tu jūties tur, kur tu dzīvo. Es Latvijā jūtos labi. Es domāju, ka jāciena apkārtējie cilvēki, jāmācās tās valsts valoda, kurā dzīvo, tomēr nevajag aizmirst arī savu dzimto valodu. Mamma man saka tā: "Cieni citus, tad tevi arī cienīs. Palīdzi citiem, kad viņiem ir grūti. Atbildi ar smaidu pret naidu. Labāk simts draugu nekā simts latu."

Es bieži savā dzīvē esmu braukusi pie radiem uz Moldāviju. Es tur esmu arī dzīvojusi un gājusi skolā, tāpēc esmu ievērojusi arī dažas atšķirības. Latvijā un Moldāvijā ir dažādas ticības. Moldāvijā lielākā daļa ir pareizticīgie. Latvijā mēs svinam gan moldāvu, gan latviešu svētkus. Ja ir Ziemassvētki, latviešiem tie ir jāsagaida ģimenes lokā, bet moldāvi apciemo viens otru, zem loga dziedādami. Beigās pa ciemu iet liels ļaužu bars.

Latvijā bēres uzņem mierīgāk, neizrāda, cik žēl, ja kāds ir nomiris. Moldāvijā bēres uzņem traģiski. Mirušo tur istabā trīs dienas. Uz bērēm nāk bez aicinājuma visi, kas grib atvadīties no sava kaimiņa. Katrs atnes svecīti. Visi iet uz kapiem, tos aicina arī uz mielastu. Mielasts notiek arī pēc trim, deviņām un četrdesmit dienām. Lieldienas notiek tā kā Latvijā, tikai dedzina ugunskurus. Kāzas notiek trīs dienas, tās ir jautrākas un kuplākas. Es biju māsīcas kāzās. Jaunlaulātie sāk dzīvot kopā tikai pēc kāzām. Kāzas nenotiek gavēņa laikā.

Latvijā mēs ilgi nevarējām pierast pie latviešu saldajiem ēdieniem. Bet mums nekā nepietrūka, jo mēs nebijām vienīgā moldāvu ģimene, un mēs kopā svinējām visus latviešu un moldāvu svētkus. Tagad veikalos ir visādi produkti, un tāpēc mēs varam gatavot moldāvu ēdienus. Mēs arī ātri apguvām latviešu valodu, tāpēc varējām saprasties ar latviešiem. Pie mums, kad es gāju pirmajā klasē, dzīvoja divas latviešu dvīnītes, jo viņām bija tālu jāiet uz skolu. Mēs labi sapratāmies. Nekas mums netraucēja būt laimīgiem. Ne valoda, ne tautība, ne ēdieni.

Latvijas skolā dienā ir vairāk stundu, bet Moldāvijā man bija jāmācās arī sestdienā. Latvijā man bija prieks satikties ar draugiem, klasesbiedriem un skolotājām, bet žēl bija šķirties no radiem Moldāvijā.

Atgriezāmies, jo Latvijā skolās ir augstāks līmenis. Mamma saka, ka vecākiem bērnu izglītība un nākotne ir pirmajā vietā.

Tāds ir stāts par mani — moldāvu meiteni Latvijā. Kad rakstīju domrakstu, es daudz runājos ar savu mammu. Kad skolotāja man prasa, kurā valodā es domāju, es saku: citreiz moldāviski, citreiz latviski.

Alisa Skripkare,

Gaiķu pamatskolas

6. klases skolniece

 

 

Mani "par" un "pret" cilvēktiesībām

"Cilvēka tiesības" — tas skan nopietni, skaisti un, liekas, tik patiesi un neapstrīdami. Kurš gan mūsdienās šaubīsies, ka visiem cilvēkiem ir vienādas tiesības? To apliecinājuši arī ietekmīgu ļaužu paraksti ANO Ģenerālās asamblejas pieņemtajā Vispārējā cilvēka tiesību deklarācijā. Bet vai viss ir tik vienkārši un skaisti? Kad pieņemta šī deklarācija? Izrādās — jau sen. 1948.gada 10.decembrī, kad tā tika parakstīta, visi labas gribas cilvēki uzelpoja atviegloti un ticēja, ka cilvēka saprāts ir veicis lielu soli uz priekšu taisnīguma uzvarai pār ļaunumu un netaisnību. Tās bija cerības uz draudzīgu attiecību attīstību starp tautām, uz personības brīvību, līdztiesību un aizsardzību pret jebkādu diskrimināciju.

Cilvēka tiesību preambulā minēts tik daudz brīvību, kuras katram ir tiesības izmantot. Bet vai šajos daudzajos gados tās ir ievērotas?

Cik zinām no vēstures, tad cilvēkiem nācies nevainīgiem ciest Sibīrijas sniegotajos plašumos, mocīties neziņā par savu tuvinieku likteņiem. Bet Vispārējā cilvēka tiesību deklarācijā minēts: "Katram cilvēkam ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties sev dzīvesvietu katrā valstī." Vai latviešiem, kas tika toreiz, 1949.gadā, aizvesti uz Sibīriju, tādas tiesības bija? Varbūt kāds teiks: "Gandrīz, jo, kad nāca ziņa par atbrīvošanu no izsūtījuma, tajā bija teikts, ka var doties uz jebkuru vietu, izņemot Latviju." Liela daļa riskēja un tomēr atgriezās Latvijā, jo vienkārši nespēja sevi iedomāties bez dzimtenes. Daļa palika Krievijas plašumos. Šodien lasām avīzēs par Krievijas latviešiem, kas zaudējuši savu latvietību un saiknes ar dzimto vietu. Tā nebija viņu brīva izvēle, te darbojies ļaunums, ko sauc arī par "cilvēktiesību pārkāpumu".

Cilvēka tiesību deklarācijā ir ierakstīts: "Nevienam patvaļīgi nedrīkst atņemt īpašumu." Stipri vārdi, kas vieš drošību par nākotni un cerību dot stabilu pamatu nākamo paaudžu labklājībai. Taču latviešu tauta šajos gados ir izbaudījusi visciniskākos pāridarījumus. Gan kolhozus dibinot 40.gadu beigās un 50.gadu sākumā un visu nacionalizējot, gan deportācijām pakļautos ļaudis aplaupot. Un kur vēl mūsu dienas, kad tauta tiek mānīta ar tukšiem labklājības solījumiem, ar krāpšanos privatizācijas lietās, kad vieniem tiek trekns kumoss no "privatizējamā pīrāga", bet citiem jāiztiek ar drupatiņām vai arī jāpaliek gluži bešā. Taču mēs visi esam par vienādām tiesībām katram, par demokrātiju...

Vēl tik daudz skaista ir ierakstīts šajā deklarācijā: "Katram cilvēkam ir tiesības uz darbu, uz brīvu darba izvēli, uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem un aizsardzību pret bezdarbu." Tiek runāts par taisnīgu un apmierinošu darba algu, par tiesībām uz izglītību, par cilvēka cienīgu dzīvi.

Bet kā notiek dzīvē? Vai skolotāju un medicīnas darbinieku mazās algas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi ar visām to kultūras un intelektuālajām vajadzībām? Un kā ar tiesībām uz darbu un aizsardzību pret bezdarbu? It kā tiek darīts daudz cilvēka sociālajai aizsardzībai. Diendienā televīzijā un laikrakstos dažādas ziņas par pabalstiem un pārkvalificēšanos. Bet kur tad rodas tie bezcerīgie tipi, kas rakņājas atkritumu tvertnēs un badīgām acīm gaida kafejnīcā, vai tu ko neatstāsi uz šķīvja? Varētu domāt — tie ir sliņķi, kas necīnās par sevi. Protams, katrs gadījums ir īpašs, bet, iespējams, mēs neviens neesam no kā tāda pasargāti.

Pagājušā gada pavasarī kāda meitene ieradās Nodarbinātības valsts dienestā, lai lūgtu palīdzību — iekārtoties darbā vai arī saņemt bezdarbnieka pabalstu pēc vidusskolas beigšanas. Viņai atbildēja: "Darbu jūs nedabūsiet, jo te ir pieaugušo vairāk, nekā vajag, un bezdarbnieka pabalsts jums nepienākas." Šīs meitenes liktenis šodien ir labvēlīgi nokārtojies — pateicoties laimīgam gadījumam, viņa strādā ārzemēs. Bet ja nebūtu šī gadījuma? Bez tam tas ir īslaicīgs atrisinājums. Katram cilvēkam ir tiesības uz izglītību, bet augstākā izglītība maksā naudu, un, ja šīs naudas nav, tad tu esi kā no laivas izmests svešā krastā, bet pie tālākas mācīšanās netiec.

Taču visvairāk, manuprāt, tiek grēkots sadzīvē, kad mēs, domājot par savām tiesībām, aizmirstam pienākumus pret citiem. Ar neierobežotu un pārprastu savu tiesību ievērošanu mēs radām lielu ļaunumu apkārtējiem. Varētu minēt visniecīgākos sīkumus — mūsu iecienītā skaļā mūzika varbūt kādam galvassāpju mocītam cilvēkam saīsina mūžu, mūsu pašizpausme ironiskā smīnā vai skaļā nopēlumā kāda sapnim apcērp spārnus. Tāpat atkarība no smēķētāju saindētā gaisa un alkoholiķu traucējošās uzvedības. Piedzēries cilvēks taču visrupjākā veidā pārkāpj savu ģimenes locekļu cilvēktiesības. Kas tās aizstāvēs?

Domas šaudās gluži kā vāvere ritenī — viss savirpuļo un sajaucas. Atliek secināt, ka cilvēktiesības tiek pārkāptas visur — gan ģimenē, gan sabiedrībā, gan valstiskā līmenī, gan starpvalstu attiecībās... "cūku kari" un "reņģu kari" kaimiņvalstu starpā... Melīgi apvainojumi no "lielā brāļa" — Krievijas. Slepena ieroču tirdzniecība un atklāti militāri uzlidojumi, cīņa par ietekmes sfērām un politiskas provokācijas...

... Kur gan brāžas manas domas? Parasti esmu noskaņota poētiskāk un labvēlīgāk pret pasauli. Nākas sevi piebremzēt. Nav jau nemaz tik slikti — es, tu, viņš, viņa, mēs dzīvojam, elpojam, esam paēduši un apģērbti. Mums ir skola, mācības, jūtam skolotāju un ģimenes rūpes. Mums ir tiesības cīnīties par savu dzīvi, pienākums meklēt variantus, lai turpinātu izglītību, kaldinātu nākotnes plānus un pieliktu visus spēkus to īstenošanā. Pats no sevis nekas nenotiks. Apkārt ir labi ļaudis un smaidošas sejas — neļauj tām uzlikt bēdu un nolemtības zīmogu!

Bet... kāda māte realizē savas "cilvēktiesības", dzemdējot uz mēslu kaudzes: "Katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību..." Arī tam mazulim, kura kājas pirkstiņus kāri nogaršojis izbadējies kaķis... Arī tām vēl nedzimušajām dvēselītēm, kas savu nāves spriedumu saņem jau mātes miesās un tā arī nekad neierauga saules gaismu...

Mūžsena ir šī cīņa starp labo un ļauno — Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija patiesībā nav jau nekas jauns, tā ir progresīvi domājošu cilvēku sapņu un centienu apkopojums. Būtībā tās ir patiesības, kas aktuālas jau no pasaules radīšanas un ietvertas desmit Dieva baušļos. Taču kā toreiz, tā tagad cilvēks ir tikai ceļā uz šo baušļu, šo noteikumu piepildījumu. Cilvēks tiecas tos respektēt, cenšas atbrīvoties no visa ļaunā. Bet tas ir tik sarežģīti un daudzslāņaini — līdz pilnībai tālu.

Tas ir process, kas nekad nebeidzas, vienmēr var vēlēties ko labāku un progresīvāku. Tāds ir arī sabiedrības attīstības mērķis — tieksme pēc augšupejas. Domāju, ka cilvēkiem pie vislabākās gribas, tikai saviem spēkiem attīstību virzīt labestīgā gultnē ir neiespējami — jātiecas pēc garīgas pilnības un saskaņas ar Dievu, tad arī cilvēku savstarpējā saskarsme ritēs pozitīvā gultnē.

Lita Grīnberga,

Ventspils 1.ģimnāzijas

12.b klases skolniece

 

 

21.gadsimta cilvēks

Viens no Mērfija likumiem apgalvo, ka "Visums lēnām virst kā milzu sautējums, kas uzlikts vārīties uz četriem miljardiem gadu. Vienīgais nepilnīgais, līdz galam negatavais tajā ir cilvēks".

Kā teika stāsta, cilvēka radīšanā esot piedalījies gan Dievs, gan Velns, viens otram traucējot darbu padarīt, kā nākas. Kopš mūžseniem laikiem abi cīnās par viņa dvēseli, un, līdzko kāds no pretiniekiem uzvarēs, cilvēks taps gatavs un vai nu bezrūpīgi sauļosies uz mākoņa maliņas, vai strādās par kurinātāju elles pirtī.

"Vai 21.gadsimtā tuvosimies pilnībai, un kas tu, Eiropa, mums būsi? Paradīze vai elle?" taujā latvieši, kāju pāri 3.gadu tūkstoša slieksnim sperot.

Dievs Vanesas Mejas izskatā dungo pasakainas melodijas, uzbur Šveices Alpus, Grieķijas sauli, Monmartras vējus, greznas pilis, majestātiskas katedrāles, Hundertvasera zaļos jumtus, reklamē "Hellmann’s" majonēzi, "Jacobs" kafiju un čehu alu. Viņa kabatās kā dzidri Ziemassvētku zvaniņi šķind eiro un T kreklu rotā devīze "Eiropa — mūsu kopējās mājas".

Bet Velns tikai smīn un krāso Eiropas kartē sarkanu to laukumu, uz kura rakstīts — Dienvidslāvija.

Nu jau četras vasaras es izkratu no "cūciņas" sakrātos latus un pati dodos saklausīt, sajust, nogaršot Eiropu, un satikt nākamā gadsimta eiropieti.

Vispirms uz vakariem — Poliju, Čehiju, Slovākiju, Vāciju, Austriju, tad uz Zviedriju, ne brīdi neaizmirstot, ka Eiropas ģeogrāfiskais centrs ir Kolkas rags un ka mana Latvija ir kā poga, kas reti goda vietā stingri piešūta, biežāk vienā diegā pietrāklēta, nekad pavisam nav notrūkusi no Eiropas mēteļa. Es pie tās turos un apzinos, ka 21.gadsimta Eiropā dzīvo un dzīvos ne tikai smaidīgais vācietis Toela kungs, bet arī mans kaimiņš, pagaidām valsts valodā nerunājošais Miša. Viņi ir tik dažādi kā upes krasti, kuriem tikai sākums ir kopīgs. Jo tālāk un ilgāk upe plūdīs, jo vairāk tie attālināsies un satiksies tikai tad, kad vieta pārpurvosies, izžūs vai kāds uzbūvēs tiltu. Bet kurš?

Varbūt tā būs mana paaudze.

Vācijā es satiku Džesiku un libānieti Monu un atklāju gan to, cik daudz mums kopīga (elki, mode, skola, pumpas, sapņi), gan to, cik atšķirīgas mēs esam. Džesika savos 15 gados uztraucas par iespējamo bezdarbu nākotnē, Mona ir redzējusi karu un arī Vācijā nejūtas drošībā. Salīdzinot ar maniem līdzaudžiem te, Latvijā, šīs meitenes zina mazāk ģeometrijas un algebras formulu, bet labāk orientējas pasaulē, ir drošākas, patstāvīgākas, neatkarīgākas no vecākiem. Un varbūt tieši tāpēc, ka katram ir kas savs, kopā būt ir interesanti. Kaut Velns cilvēkus dīda apskaust un atdarināt citam citu, es neticu, ka 21. gadsimta cilvēks būs kaut kāds pelēks vidējais aritmētiskais.

Kad es prasu saviem draugiem un paziņām, ko viņi gaida no nākotnes, tātad — 21.gadsimta, man atbild — interesantu un naudīgu darbu, drošību, sapratni, mīlestību, ģimeni un veselību. Ja var ticēt romānos un vēstures grāmatās rakstītajam, tad šīs vajadzības bijušas arī iepriekšējos laikmetos, un iznāk, ka mainās tikai ārējā čaula, bet savā būtībā cilvēks ir konstants lielums. Es viņu iztēlojos kā augstlēcēju, kuram jāsasniedz arvien labāks rezultāts, jo latiņa tiek celta aizvien augstāk. 21.gadsimtā būs vajadzīgas vēl plašākas zināšanas, garāks ieskrējiens, liela drosme, ticība sev, mērķim, veiksmei, lai nepaliktu zaudētājos, kurus vajās bezdarbs, AIDS, narkotikas, alkohols un kuri par savām neveiksmēm, iespējams, vardarbīgi atriebsies veiksminiekiem.

Es arī esmu sākusi skrējienu...

Rasa Rozīte,

Draudzīgā aicinājuma Cēsu

Valsts ģimnāzijas skolniece

 

 

Lappuses koordinatore: Liena Pilsētniece, "LV" iekšlietu redaktore