Eiropas Padomei jau 50

1949. gada 5. maijā Sv. Džeimsa pilī Londonā ārlietu ministri no desmit valstīm nodibināja Eiropas Padomi, parakstot tās statūtus. Doma par tās izveidošanu radās otrā pasaules kara laikā tiem politiķiem, kuri vēlējās izbeigt konfliktus, kas plosīja Eiropu. Padome tika izveidota, lai aizsargātu un stiprinātu demokrātiju, cilvēktiesības un tiesisku valsti. Pašreiz tā apvieno gan pieredzējušas Rietumu demokrātijas valstis, gan daudzas valstis no bijušā komunistiskā bloka. Organizācija, kurā tagad ir 41 valsts un kas atrodas Strasbūrā, palīdz attīstīt starpvalstu sadarbību un veicina lielāku stabilitāti Eiropā.

...1999. gada 5. maijs, desmit no rīta. Bilbao un Varšavā Eiropas biznesmeņi dibina kontaktus. Londonā būvobjekta vadītāja paņem savu Somijā ražoto mobilo telefonu, lai piezvanītu partneriem uz Maskavu. Satelīta ziņu kanāli pārraida jaunāko informāciju par eiro kursu, un Strasbūrā politiķi debatē par miera misiju Balkānos...

...Budapeštā, Londonā un Strasbūrā tiekas starptautiska līmeņa vadītāji. Viņi tur ieradušies, lai atzīmētu piecdesmito gadadienu organizācijai, kura ir palīdzējusi tuvināt mūsdienu paplašināto Eiropu — Eiropas Padomei...

Eiropas konfliktu izbeigšana

Vēsture varētu veidoties pavisam citāda, ja nebūtu Eiropas vecākās, visu Eiropu aptverošas organizācijas — Eiropas padomes. Tā tika nodibināta, kad ārlietu ministri no Beļģijas, Dānijas, Francijas, Itālijas, Īrijas, Lielbritānijas, Luksemburgas, Nīderlandes, Norvēģijas un Zviedrijas parakstīja līgumu Sv. Džeimsa pilī Londonā. Viņi īstenoja ideju, kuru bija izteikuši politiskie līderi otrā pasaules kara laikā. No konfliktu plosītās Eiropas viņi cerēja uzcelt drosmīgu jaunu pasauli. Galvenais Eiropas Padomes uzdevums — sasniegt lielāku vienotību starp tās dalībvalstīm, lai aizsargātu un īstenotu kopīgā mantojuma ideālus un principus un paātrinātu ekonomisko un sociālo progresu— bija ambiciozs. Lai gūtu panākumus, tika noteikts ļoti plašs darbības lauks, kurā nebija iekļauti vienīgi aizsardzības jautājumi.

Brīvā starptautiskā struktūra, kuru bija izveidojusi Eiropas Padome, dažas valstis neapmierināja, un 1951. gada aprīlī sešas valstis (Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Vācijas Federatīvā republika) noslēdza Eiropas Ogļu un tērauda savienības līgumu, lai īstenotu ciešāku integrāciju. Šis paralēlais solis šodien ir attīstījies 15 Eiropas Savienības valstu "ekonomiskā un politiskā savienībā", un līdz šai dienai tās ir divas atsevišķas organizācijas — pēckara politiķu radītas dvīņu atvases.

No 23 dalībvalstīm 1989. gadā

līdz 41 dalībvalstij — 1999. gadā

Dibināta, lai aizsargātu un stiprinātu demokrātiju, cilvēktiesības un tiesisku valsti, lai kopīgi meklētu risinājumus sociālām problēmām un palielinātu kontinenta multikulturālo identitāti, Eiropas Padome bija gatava startam. Pievienojās jaunas dalībvalstis — Islande, Grieķija un Turcija. Līdz tās četrdesmitajai gadadienai 1989. gadā Eiropas Padomē bija 23 dalībvalstis, ieskaitot tās, kur valdījis diktatorisks režīms, — Spāniju un Portugāli.

1989. gada 9. novembrī protestējoši studenti izlauzās cauri Berlīnes mūrim, izbeidzot komunistisko ēru. Drīz vien Ungārija kļuva par pirmo Varšavas pakta valsti, kas kļuva par Eiropas Padomes dalībniece. Notika Vācijas atkalapvienošanās. Pašreiz Eiropas Padomē ir 41 valsts, kas aptver vairāk nekā 800 miljonus iedzīvotāju un plešas gandrīz pa visu Eiropu.

Pārmaiņas Vidus un Austrumeiropā ir iedvesušas jaunu dzīvību Eiropas Padomē, piešķirot tai jaunu misiju nākamai tūkstošgadei — būt demokrātijas sargam. Tagad, kad Eiropas Padomes ietekme plešas pāri visam kontinentam, tā nodrošina atbalstu valstīm, kas atrodas pārejas periodā, sniedzot tām padomus kā pārveidot pašus pamatus. Par īpaši svarīgu Eiropas Padome uzskata palīdzību nodibināt ciešākas saiknes starp nācijām, kuru attiecības bieži bijušas saspīlētas, īpašu uzsvaru liekot uz potenciālo konfliktu atrisināšanu, lai nodrošinātu stiprāku un stabilāku Eiropu nākotnes paaudzēm.

Eiropas Padome atrodas Strasbūrā, Francijas ziemeļaustrumu pilsētā, kurai ir simboliska nozīme kā tradicionālam kaujas laukam sarp Vāciju un Franciju. Eiropas Padome ar apmēram 1500 darbiniekiem tur katru dienu darbojas, lai uzceltu labāku Eiropu kontinenta iedzīvotājiem. Organizācijas lēmējvara, Ministru komiteja, kuru veido ārlietu ministri no katras dalībvalsts, satiekas divas reizes gadā, lai noteiktu savas darbības politiskos virzienus. Eiropas iedzīvotāji ir pārstāvēti Parlamentārajā asamblejā, kuras deputātu nacionālās delegācijas atspoguļo politisko struktūru dažādos nacionālajos parlamentos. Viņi satiekas četras reizes gadā, lai debatētu par svarīgiem jautājumiem un piedāvātu demokrātisku atgriezenisko saikni ar Ministru komiteju. Vietējā un reģionālā līmeņa pārstāvniecību nodrošina Eiropas Vietējo un reģionālo pašvaldību kongress.

Eiropas Padomes darbības stūrakmeņi ir trīs vadošie principi — demokrātija, cilvēktiesības un tiesiska valsts. Jaunām kandidātvalstīm jāatbilst standartiem visās trīs jomās. Katrai dalībvalstij ir jāparaksta Eiropas Padomes galvenais līgums — Eiropas Cilvēktiesību konvencija — un jāpakļaujas Eiropas Cilvēktiesību tiesas jurisdikcijai. Strasbūras tiesneši, no katras valsts pa vienam, izskata lietas, kuras iesniedz cilvēki, kas ir pārliecināti, ka viņu tiesības ir pārkāpusi kāda no dalībvalstīm. Ja tiesa atzīst prasību par pamatotu, valstij ir jāmaina tās likumdošana vai prakse — tādējādi efektīvi tiek garantēta cilvēktiesību situācijas uzlabošanās visā kontinentā.

173 konvencijas

Ciešākas saiknes starp Eiropas valstīm tiek garantētas ar starptautisku līgumu vai konvenciju palīdzību. Pašreiz ir pieņemtas 173 Eiropas Padomes konvencijas, kas aptver plašu jautājumu loku, kuri ietekmē Eiropas iedzīvotāju ikdienu. Sākot no gēnu inženērijas, mājdzīvnieku aizsardzības līdz organizētai noziedzībai, konvencijas ļauj saskaņot visu valstu rīcību.

Īpaši svarīga ir konvencija pret spīdzināšanu, kuru pārrauga ekspertu grupa, kuras uzdevums ir apmeklēt iestādes, kurās tiek aizturēti cilvēki, piemēram: cietumi, policijas iecirkņi un psihiatriskās slimnīcas — un sniegt ziņojumu par novērotajiem apstākļiem. Eiropas Sociālā harta, kas ir Cilvēktiesību konvencijas māsa un aptver ekonomiskās un sociālās tiesības, paredz starptautisku ekspertu darbību, kuru loma ir panākt nacionālās likumdošanas atbilstību augstajiem hartas standartiem.

Pašreiz Eiropas Padome strādā jaunā Eiropā. Atbildot uz Vidus un Austrumeiropas valstu izteiktajām cerībām uz demokrātiju, Eiropas Padome izveidoja programmas, lai palīdzētu bijušajām Austrumu bloka valstīm ceļā uz demokrātiju. Nemēģinot uzspiest kādu noteiktu modeli, tā palīdz valstīm atrast katrai savu ceļu un darbus, lai atvieglotu iespējami sarežģītu jautājumu risināšanu — teiksim par minoritāšu tiesībām un valodu jautājumiem.

Franču rakstnieks Viktors Igo simtpiecdesmit gadus atpakaļ paredzēja, ka pienāks tāds brīdis, kad Eiropas nācijas ar to atšķrīgajām īpašībām "apvienosies un atklās sev Eiropas brālību". Pagājis konfliktiem bagāts gadsimts, un pašreiz Eiropa ir tuvāk savam ideālam kā jebkad. Kopā ar Eiropas Padomi, kas veicina stabilitāti un mieru nākamajā gadsimtā, mērķis radīt "Eiropu visiem" ir tuvāks nekā jebkad.

Zane Zvaigzne, Eiropas Padomes

Informācijas un dokumentācijas centra direktora vietniece

Arnis Buka, LU Juridiskās fakultātes students,— "Latvijas Vēstnesim"

Pēdējos gados Latvijas sabiedrībā iezīmējās tradīcija katra labāka vai sliktāka darba galā piepīt: "...un tas tuvinās mūs Eiropai", izmantojot Eiropas Savienības (ES) vārdu kā pīlāru Latvijas turpmākajai labklājībai. Šāds eirooptimisma viedoklis dominē arī masu informācijas līdzekļos. Lai par to pārliecinātos, vajag tikai lapot publikācijas avīzēs, paklausīties radio raidījumus un paskatīties televīzijas sižetus — tajos dominē gandrīz jebkuras situācijas morālā rakstura vērtējums pēc kritērija "atbilst vai neatbilst Latvijas virzībai uz ES".

Tajā pašā laikā socioloģisko aptauju rezultāti liecina: ja referendums notiktu šodien, neviens nevarētu apgalvot, ka tā iznākums būtu par labu dalībai ES. Apgalvot — tas būtu pat par skaļu teikts situācijā, kad apmēram trešdaļa respondentu apgalvo, ka balsotu par, trešdaļa — pret, bet pārējiem nav noteikta viedokļa. Tā kā vērojama tendence ES atbalstītāju skaitam sarukt, bet noliedzēju — pieaugt, šaubas par referenduma iznākumu palielinās (sīkāku statistiku sk. "Latvijas Vēstneša" šā gada 24.marta numurā).

Biedējošākais statistikā nav tas, ka vesela trešdaļa no Latvijas balsstiesīgajiem iedzīvotājiem neatbalsta (vai, no otras puses, ka vesela trešdaļa atbalsta) iestāšanos ES, bet gan fakts, ka gandrīz trešdaļai nav sava viedokļa par to. Ko tas nozīmē?

Cilvēkiem, kam ir nojausma un interese par kādu problēmu, parasti izveidojas noteikta attieksme pret to. Ja viedokļa nav, tas liecina, ka nav arī sapratnes par šo lietu. Tātad balsojumā, kurā varētu izšķirties valsts attīstības virziens, trešā daļa no balsstiesīgajiem vai nu nebalsos, vai arī nezinās, par ko balso.

Līdz ar to jāsecina, ka cilvēkiem nepietiek ne tikai populistiskas, bet arī analītiskas informācijas. Turklāt pieejamā informācija galvenokārt atspoguļo tikai monētas vienu pusi — ES plusus.

Šajā rakstā aplūkota arī otra puse — ES valstu negatīvā pieredze, tādu politisku virzienu esamību, kuri neatbalsta savienību, kā arī iespējamās negatīvās sekas, Latvijai kļūstot par ES dalībvalsti.

Eiroskepticisma būtība

Jēdziens "eiroskepticisms" Eiropas valstīs netiek saprasts viennozīmīgi. Sevi par eiroskeptiķiem sauc gan tie, kas ir pilnīgā opozīcijā savas valsts tālākai iesaistei ES projektos vai pat vēlas savienības likvidāciju, gan tie, kas sākotnēji atbalstījuši visnotaļ ciešu starpvalstu sadarbību ES ietvaros. Tāpēc atšķiras arī eiroskeptiķu piedāvātie tālākās darbības plāni — vieni uzskata, ka vienīgais iespējamais ceļš ir savienības likvidācija, otri aizstāv viedokli, ka jāveic pamatīgas reformas, nenoliedzot pašu ES ideju.

Jēdziena divējādais skaidrojums sagrauj stereotipu par eiroskeptiķiem kā ekstrēmiem nacionālistiem, kas pilnībā noliedz sadarbību starpvalstu līmenī un atbalsta valsts izolācijas politiku. Eiroskeptiķi ir nacionālisti tiktāl, cik tāl atbilst klasiskā liberālisma pamatpostulātiem, viņi neaizstāv aklu kalpošanu valsts suverenitātei un neizvirza nācijas kā augstākas vērtības dominanci pār indivīdu. Precīzi to raksturo britu eiroskeptiķu apvienības, t.s. Brūgas grupas ( The Bruges group ), paustie uzskati: "...eiroskeptiķiem kā liberāļiem nacionālas valsts koncepts nodrošina policentrismu, kas īstenojas politisko spēku dažādībā un to savstarpējā konkurencē, kura garantē kompensāciju par valsts varas neizbēgamo pieaugumu un iespējamu ļaunprātīgu šīs varas izmantošanu." Šāda nostādne garantē demokrātiju valsts iekšienē un tās kā nacionālas valsts saprātīgu iekļaušanos starptautiskajā apritē, nezaudējot valsts suverenitātes pamatus un tās nacionālo identitāti.

Minētais liberālisms uzskatāms par eiroskeptiķu galveno ideoloģisko pamatu. Jāievēro gan, ka jēdziens "liberālisms" šeit domāts visplašākajā nozīmē, ietverot sevī gan klasiskā liberālisma pamatpostulātus, gan ietekmes no divdesmitā gadsimta ideoloģijām — neokonservatīvisma, neoliberālisma un pat no libertiānisma. Protams, ir arī kreisāk noskaņoti eiroskeptiķi (Eiropā — sociālisti, darba partijas; Latvijā par tādiem varētu uzlūkot sociāldemokrātus), bet arī viņi uztraucas par demokrātiski liberālo tradīciju noniecināšanu no Eiropas dižvalsts puses. Pēc eiroskeptiķu domām, tieši ES, kas vienmēr sevi ir asociējusi ar eiropiešu tradīcijām, lepodamās ar visu eiropeisko, ir aizmirsusi to, kas veido Eiropas kultūras pamatus,— atšķirības tradīcijās, vēsturē, ideālos, kā arī deformējusi kopīgo — brīvības un individualitātes jēdzienu.

Eiroskepticisms Latvijā

ES dalībvalstu eiroskeptiķi ir formulējuši vairākas argumentu grupas pret ES, kas lielā mērā attiecināmas arī uz Latvijas apstākļiem. No tiem kā Latvijai svarīgi (nez vai prātīgi būtu gausties par iespējamām naudas summām, kas no valsts budžeta aizietu mazāk attīstīto valstu subsidēšanai, kā to dara britu eiroskeptiķi), būtu jāmin:

• suverenitātes pavājināšanās;

• Eiropas institūciju nedemokrātiskums (demokrātijas deficīts);

• birokrātijas aparāta palielināšanās un vienlaikus efektivitātes samazināšanās;

• ekonomiski radikāla pārstrukturēšana;

• drauds Latvijas lauksaimniecībai;

• nesabalansētība starp vēlmēm un iespējām (Latvijas nesagatavotība ES);

• draudi kultūras identitātei;

• negatīva demogrāfiskā attīstība.

Skaidrs, ka šie argumenti nav vienādā mērā svarīgi un salīdzināmi vispār. Tā dalībvalsts suverenitātes ierobežojums ir biežāk lietotais eiroskeptiķu ierocis. Piemēram, nav skaidrs, kādās attiecībās no politiskās uzbūves aspekta atradīsies dalībvalstis pēc vienotas monetārās politikas īstenošanas. Būtisks ir jautājums — vai un cik lielā mērā Eiropas Monetārajai apvienībai sekos arī politiska apvienošanās, jo jau no deviņdesmito gadu sākuma pēc Māstrihtas vienošanās parakstīšanas Eiropas Savienību arvien biežāk sāk pielīdzināt Federatīvam veidojumam. Latvijai, no eiroskeptiķu pozīcijām raugoties, līdz ar iestāšanos ES vajadzēs atteikties no pašnoteikšanās tiesībām, nododot daļu tautas suverēnās varas ES institūcijām. Tādējādi gan ārpolitiku, gan svarīgākos iekšpolitikas jautājumus būtiski ietekmēs citu valstu intereses.

Ar suverenitātes deleģēšanu ir saistīta arī tā sauktā demokrātijas deficīta problēma, kuras būtība ir — kam tad īsti tiek deleģēta dalībvalsts suverenitāte? Vispārpieņemtais uzskats, ka demokrātijā likumdevēju varu veido tautas vēlēti priekšstāvji, vāji darbojas ES gadījumā. ES parlaments, kas vienīgais no ES institūcijām sastāv no tieši ievēlētiem deputātiem, ir krietni ierobežots lēmumu pieņemšanā. Lielāko daļu likumdevēja funkciju īsteno Eiropas Ministru padome un Eiropos Komisija, kas nav vēlētas institūcijas, bet birokrātiski veidojumi.

Birokrātiskais aparāts sevī slēpj vēl vienu sarežģījumu, ko neguruši uzsver arī eiroskeptiķi, proti, birokrātijas neefektīvā darbība un dārgās izmaksas. Par to, cik "veiksmīgi" Eiropas Komisija tiek galā ar saviem pienākumiem, liecina nesenais korupcijas skandāls, pēc kura atkāpās tās vadība ar prezidentu Žaku Santēru priekšgalā.

Tāpat Komisija tiek kritizēta ierēdņu ļoti lielo (pēc Latvijas kritērijiem — pat fantastisko) algu dēļ, kas turklāt vēl netiek apliktas ar nodokļiem. Ja ievēro, ka vidējā eirobirokrāta "aldziņa" ir 44 000 ekiju gadā (gandrīz divi tūkstoši latu mēnesī), nav brīnums, ka tas rada sašutumu cilvēkos, jo algas tiek maksātas no dalībvalstu budžetiem, kas savukārt veidojas no nodokļu maksātāju naudas. Latvijai birokrātiskā aparāta problēmas gan varētu būt mazāk aktuālas, jo algu lauvas tiesu sedz Eiropas lielvalstis. Latvijas budžetā robu varētu radīt mūsu pašu tulki un juristi, jo milzīgie ES dokumentu krājumi, kas visu laiku tiek papildināti, ir jāpārtulko latviešu valodā un jānodrošina to pareiza lietošana. Un šīs izmaksas netiks pilnībā segtas tos no ES budžeta līdzekļiem, tāpat arī par birokrātijas zemāko līmeņu kalpotājiem (piemēram, ar ES institūcijām saistītu tehnisko personālu) būs jāmaksā no pašu kabatas.

Ekonomiskais aspekts, Latvijai kļūstot par ES dalībvalsti, arī nav viennozīmīgs. Skaidrs, ka tiks saņemtas subsīdijas no Briseles, lai atvieglotu dažādu nozaru pieskaņošanu ES kopējai makroekonomikas politikai, tomēr par populistiskiem ir jāuzskata apgalvojumi par Latvijas ekonomikas straujo augšupeju līdz ar iestāšanos ES. Šobrīd nav iespējams pateikt, kādas sekas gaida Latvijas ekonomiku pēc iestāšanās ES, jo līdz ar pabalstu piešķiršanu Brisele pieprasīs Latvijas pieskaņošanos ES kopējai politikai un dažkārt pat nacionālo interešu pakārtošanu tai.

Raksturīgākais negatīvais piemērs ekonomiskajai dzīvei ES (to visbiežāk mēdz uzsvērt igauņu eiroskeptiķi) ir būtiska tirdzniecības attiecību sašaurināšanās ar trešajām valstīm. Tā kā ES stingri limitē attiecības ar valstīm, kas nav savienības locekles (piemēram, muitas tarifi), var prognozēt, ka tiks samazināta preču apmaiņa ar Austrumu tirgu. Vai ES iekšējais tirgus spēs kompensēt zaudējumus, kas radīsies līdz ar komercattiecību sašaurināšanos, to paredzēt droši nevar neviens.

Īpaši diskutējams ir jautājums par lauksaimniecības statusu Latvijā pēc iestāšanās ES. Ekonomisti, kas vada Latvijas eirointegrācijas procesu, ir domājuši par lauksaimniecības pārkārtošanu atbilstoši situācijai ES, tomēr māc šaubas, vai latviešu zemnieki spēs saražot tādas kvalitātes preces un par tādu cenu, lai vismaz saglabātu Latvijas tirgu (nemaz nerunājot par iespiešanās mēģinājumu ārvalstu tirgos). Nepārliecina arī arguments par iespējamo ES palīdzību šī jautājuma risināšanā.

Latvijas lauksaimniecības liktenis ES ir viena no problēmām, kas atklāj Latvijas vispārējo nesagatavotību iestājai ES. Sarežģījumi var rasties arī sociālajā sfērā, kur ES prasības var izrādīties pārāk augstas, un to nesaprātīgi ātrs īstenošanas mēģinājums var nelabvēlīgi atsaukties uz valsti kopumā. Tāpat retais apzinās, ka līdz ar iestāšanos ES, radikāli tiks mainīta visa Latvijas tiesību sistēma. Nepietiks kompetentu juristu un ierēdņu, kas nodrošinātu valsts intereses pārmaiņu laikā, tādējādi radot labu augsni marginalizācijai (sabiedrības daļas nostādīšanai sliktākā stāvoklī) un sociālās diferenciācijas palielināšanai. Pārmaiņas politiskajā sfērā arī varētu radīt zināmu disharmoniju cilvēkiem, kas pieraduši pie Latvijas politiskās dzīves standartiem, piemēram, pašvaldību vēlēšanās varēs piedalīties jebkurš jebkuras ES valsts pilsonis, kas kādu laiku būs dzīvojis šīs pašvaldības teritorijā.

Bez jau iepriekšminētajām ekonomiskajām un politiskajām konsekvencēm jāmin arī latviešu kultūras paradigmu saglabāšanas problēma. Ja jau tagad atskan protesti par pārlieko ārzemnieciskumu Latvijas ikdienā un pārmērīgo svešvalodu lietošanu, tad nav grūti iedomāties neskaitāmos skandālus saistībā ar valodas likuma neievērošanu un latviešu identitātes iznīkšanas draudiem pēc iestāšanās ES.

Ar latviskā iznīcību cieši saistīta arī iespējamā demogrāfiskā krīze. Šobrīd tikai nedaudz vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju ir latvieši. Pēc iestāšanās ES šis skaitlis varētu samazināties vēl vairāk: pirmkārt, Latvijā brīvi varēs ieceļot un palikt uz pastāvīgu dzīvi jebkuras ES dalībvalsts iedzīvotāji, otrkārt, tie nabadzīgo pasaules valstu iedzīvotāji, kas ES saskata savu sapņu zemi, var ieplūst arī Latvijā. Pēdējā no šīm problēmām varētu būt ļoti nopietna, par ko liecina kaut vai Vācijas un Francijas pieredze.

Noslēgumā gribētos teikt, ka rakstā aplūkotie eiroskeptiķu argumenti Latvijas kontekstā nav uzskatāmi par vienīgajiem absolūti pareizajiem. Vienīgais, ko gribētu panākt, — ir veidot konstruktīvu diskusiju, kurā tiktu izklāstītas gan pozitīvās, gan negatīvās ES dalības sekas, tikai pamatīgi analizētiem argumentiem ir vērtība, tad cilvēki tos varēs izmantot pirms nobalsošanas par vai pret pievienošanos Eiropas Savienībai. Emocijas nedrīkst būt par pamatu valsts nākotnes izlemšanai.

Izmantotie informācijas avoti:

— Bieber R., Weiler J.An Ever Closer Union: A.Critical Analysis of the Draft Treaty on European Union. European Perspective Series. Luxembourg: Office for Official Publications of the European Communities, 1985.

— Cutler, T. 1992 and the Struggle for Europe: A Critical Evaluation of the Euroepan Community. Oxford: Berg, 1989.

— Internets: • http://www.netenterprises.co.uk/eurosceptic/; • http://www.freebrit.demon.co.uk/; • http://www.eurocritic.demon.co.uk/brughome.htm; • http://www.eurocritic.demon.co.uk/; • http://www.freebit.demon.co.uk/gold2.html; • http://sundial.kc3ltd.co.uk/profile/eurofollie