Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš:

4.maiju var likt līdzās 18.novembrim

Tāpat kā 1918.gadā, Latvija šajā trijotnē bija pēdējā. Bija jārīkojas radikāli, lai piepildītu tautas ilgas pēc neatkarības, un jārīkojas apdomīgi, lai nesaasinātu attiecības ar toreiz vēl šķietami visvareno PSRS, kas jau bija pasludinājusi Lietuvas ekonomisko blokādi un draudēja ieviest tiešu PSRS prezidenta pārvaldi Lietuvā. Demokrātiskā pasaule toreiz ar simpātijām vēroja Baltiju, tās centienus atjaunot neatkarību miera ceļā, bez vardarbības, kas šķita vienreizēji pasaules vēsturē, līdzīgi Mahatmas Gandija akcijām Indijā. Bija vajadzīga liela drosme, nācijas vienotība, izšķiršanās spēja, uzdrīkstēšanās, lai Dāvids uzstātos pret Goliātu. Atceros to īpašo gaišumu, kas valdīja šajās telpās, pat krēslainajā garderobes vestibilā, arī dažas savas sarunas ar deputātiem, piemēram, Imantu Kalniņu.

Domāju, ka 4.maiju Latvijas vēsturē nozīmības ziņā var salīdzināt ar 18.novembri, un arī šodien jāatkārto jau izskanējušais ierosinājums oficiāli atzīmēt to kā svētku dienu. Un, ja tā, ja 18.novembris saistās ar aktu Nacionālajā teātrī, bet 4.maijs — ar sēdi Saeimas namā, tad priekšdarbi 18.novembrim tika paveikti Rīgas latviešu amatnieku biedrības krājaizdevu kases telpās, un šo ZA augstceltni varētu pielīdzināt minētajam Krišjāņa Barona ielas namam, kur mita arī Dainu tēvs. Varbūt simboliski, ka augstceltnē gan toreiz bija, gan vēl tagad ir Barona Dainu skapis, kas itin kā simboliski saista latviešu tautas vēstures lokus, mūsu dziesmas ar mūsu neatkarību. Tādējādi šajās telpās mūs uzrunā ne tikai atceres konference, bet pati vēsture.

Atšķirībā no iepriekšējām Latvijas PSR Augstākās padomes suverenitātes un pat 1990. gada februāra neatkarības deklarācijām, 4.maija deklarācijā tika skaidri iezīmēta saistība ar 18.novembri. Latvija kā vienota zeme un Latvija kā valsts radās šajā, XX gadsimtā. 1912.gada 16.februārī sociāldemokrātu deputāts Krievijas valsts domē Andrejs Priedkalns iesniedza pirmo Latvijas pašvaldības projektu - apvienot Vidzemes latviešu apriņķus, Kurzemes guberņu un Vitebskas guberņas latviešu apriņķus vienotā administratīvā pārvaldes vienībā ar paplašinātu guberņas zemsti; ierosinājumu, saprotams, noraidīja, bet būtībā te pirmoreiz pausta ideja administratīvi iezīmēt Latviju. 1917.gada 2.decembrī Latviešu pagaidu nacionālā padome Valkā nāca klajā ar Kārļa Skalbes sacerētu deklarāciju un uzsaukumu. Tajos bija sacīts, ka

"LPNP pasludina, ka Latvija — Kurzeme, Vidzeme un Latgale — ir autonoma un nedalāma valsts vienība, par kuras iekšējo iekārtu un attiecībām uz ārieni lems viņas Satversmes sapulce, kura izteiks tautas gribu". Neatkarība te vēl nav skaidri deklarēta, bet savā otrajā sesijā pagrīdes apstākļos Petrogradā (pēc Krievijas Satversmes sapulces padzīšanas) 1918.gada 30.janvārī Nacionālā padome jau pieņēma lēmumu, ka "Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai, kas apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali". Atgādināsim, ka tieši uz šīs deklarācijas pamata Lielbritānija, lords Balfūrs atzina jauno Latviju "de facto" vēl pirms 1918. gada 18. novembra. Taču formālais un nācijai ļoti vajadzīgais akts, kas deklarēja Latvijas neatkarību, bija 18. novembra Republikas proklamēšana Rīgā ar Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdības programmatisko deklarāciju, vēlāk — Brīvības cīņas, atzīšana de iure 1921. gada 26. janvārī, demokrātiski ievēlētās Satversmes sapulces sanākšana 1920. gada 1. maijā un Satversmes pieņemšana 1922. gada 15. februārī. Latvija līdz ar Igauniju un Lietuvu kļuva par starptautiski atzītu pasaules un Eiropas valstu saimes, Tautu Savienības locekli.

Starptautiski tiesiskā ziņā Latvija arī pēc okupācijas 1940. gadā virtuāli turpināja pastāvēt kā 18.novembra, resp., 15.februāra republika. 1990. gada 4. maija deklarācija par LR neatkarības atjaunošanu "de iure" atjaunoja 1922. gada Satversmes darbību, tiesa, pagaidām apturot tās darbību, izņemot četrus tikai tautas nobalsošanā maināmos pantus un nosakot pārejas periodu Latvijas valsts varas atjaunošanai "de facto". Tā bija saites atzīšana ar iepriekšējo Latviju.

Atcerēsimies, ka toreiz bez šī t.s.parlamentārā vai Augstākās padomes ceļa neatkarības atjaunošanai (tāpat kā Igaunijā) iezīmējās arī otrs, t.s. Pilsoņu kongresa ceļš. Vēstures izvēle krita uz pirmo ceļu, kaut arī daudzas Pilsoņu kongresa idejas tālākā attīstības gaitā tieši vai netieši tika īstenotas. Manuprāt, šajā konferencē pārāk maz diskutēts par šo izvēles problēmu un iecerētajā grāmatā vismaz kādā rakstā tā būtu jāatspoguļo. Tāpat, blakusminot, vairāk būtu jāsalīdzina Latvijas neatkarības atgūšanas pieredze ar Lietuvas un Igaunijas pieredzi; žēl, ka šodien nepiedalās kaimiņvalstu pārstāvji, bet to varbūt varētu labot grāmatā.

Varam vaicāt, kādā Latvijā mēs dzīvojam pašreiz — 18.novembra vai 4.maija Latvijā? Turklāt pa starpām ir bijusi arī 15.maija Latvija, no kuras gan mēs norobežojamies, bet kura vismaz valsts ideoloģijā un ar savu vērtību kopumu ir spēcīgi ietekmējusi un turpina ietekmēt atjaunotās Latvijas domāšanu. Manuprāt, atbilde uz jautājumu, kādā Latvijā dzīvojam, nebūs ne viegla, ne viennozīmīga. Juridiski turpina pastāvēt 18.novembra Latvija, no kuras nevaram un negribam atsacīties, jo tā ir mūsu valstiskuma, starptautiskas atzīšanas un pēctecības garants. Taču realitātē diez vai iespējams atgriezties 20.–30. gados, diez vai 50 okupācijas gadus var padarīt par nebijušiem, arī to seku ziņā uz Latvijas iedzīvotāju sastāvu un pat mūsu pašu mentalitāti. Citāda kļuvusi pasaule, citi esam kļuvuši mēs paši, dzīvot nostalģijas un ilūziju pasaulē diemžēl nevar. Dzīve dod citus risinājumus, dažkārt ciniskus un nepievilcīgus. Tādēļ iespējamā atbilde varētu būt, ka dzīvojam itin kā dīvainā superpozīcijā, vienlaikus 18. novembra un 4. maija republikās, ne viena, ne otra nav ideāla, bet abas tomēr ir mūsu. Neliela, arvien mazumā ejoša iedzīvotāju daļa, galvenokārt no nepilsoņiem, joprojām vēl itin kā dzīvo PSRS, bet tā nu ir galīgi pagātne.

Šajā sakarā vēl par terminu "Otrā republika". Tas itin kā ir ticis diskreditēts tajās diskusijās, kas risinājās 1989.–1991.gadā, kad vēl nebija vienprātības par to, vai atdzimusī Latvija ir pirmskara Latvijas pārmantojums vai jaunveidojums, par to, vai ir bijusi okupācija un aneksija, kāds ir Latvijas pilsoņu kopums. Uz šiem jautājumiem šodien mums ir akceptētas atbildes, no kurām Latvija atkāpties nevar un negrib. Valsts pazīmes ir pilsoņu kopums, teritorija un politiskā iekārta. Visas tās pie mums vairāk vai mazāk veidojušās tādas pašas kā pirms 1940.gada (atskaitot Abrenes problēmu un jaunu pilsoņu naturalizāciju, kas tomēr rit pēc LR akceptētiem likumiem). No šī viedokļa Latvija sevi itin kā varētu uzskatīt par "Pirmo republiku". Taču politiski un emocionāli skatījums var būt cits nekā juridiskais. Francijā pašreiz, piemēram, jau ir Piektā Republika. Turklāt valsts pēctecība nav pārtraukta, mainījušās vienīgi valsts iekārtas formas un satversme, bet, galvenais, vēsturiskā situācija valstī, piemēram, pēc de Golla apvērsuma. Republiku atšķirīgu numerāciju, salīdzinot ar pirmskara posmu, tāpat pieņēmušas dažas Viduseiropas valstis. Iespējams, ka, pierimstot kaislībām, arī mēs vēsturē, skolās atgriezīsimies pie termina "Otrā republika", uztverot to kā 18.novembra "Pirmās republikas" juridiski korektu turpinājumu, tikai citos vēsturiskos apstākļos, ar citu sabiedrību Latvijā, pēc 50 okupācijas gadiem. Jo kaut kā jau būs jānosauc mūsdienu Latvijas valsts, kad beidzot sāksim mācīt šo jaunāko laiku vēstures posmu un Latvijas vēsturi vispār mūsu skolās. Bet galu galā nav jau īpaši svarīgi, kā sauc bērnu, lai tikai tas būtu mīļš, lai izmisumā neizlauztos vārdi: "Mēs mīlam šo zemi, bet nemīlam šo valsti."

Tie cilvēki, kas 1990.gada 4.maijā gavilēja, šodien var izsvērt, kāda ir neatkarības, brīvības cena, un, Dievs dod, izvērtēt objektīvi — ne tik daudz zaudējumus, cik neapšaubāmus guvumus. Neatkarība — tas vien taču ir milzu guvums, milzu vērtība, un lai nu tas pārējais šodien izpaliek. Arī Kārlis Skalbe 1928.gadā par toreizējo realitāti ir sacījis visai rūgtus vārdus, bet uzticams Latvijai un tās neatkarībai palika līdz pēdējam elpas vilcienam.

Ar apziņu, cik liela vērtība Latvijai, latviešu tautai, visai Latvijas nācijai ir bijusi 4.maija Neatkarības atjaunošanas deklarācija, lai rit mūsu šīsdienas ziņojumi un debates. Apsveicu visus klātesošos 4.maijā un šo svētku konferenci pasludinu par atklātu.

Saeimas priekšsēdētāja biedrs

Indulis Bērziņš:

Latvija ir nopietnas izvēles priekšā

Man liekas, ir svarīgi, ka šis process notika, ir svarīgs ne tikai rezultāts, bet arī veids, kā notika šīs valsts atjaunošana. Un visiem mums — gan vēlētājiem, gan Augstākās padomes deputātiem un cilvēkiem, kas darbojās tā saucamajā Godmaņa valdībā, pietika saprāta izvēlēties, es gribētu teikt, vienīgo pareizo ceļu, kā atjaunot valsts neatkarību. Bija dažādi varianti: pilsoņu kongresa piedāvātais variants, variants, ka mums tiešām jāatjauno valsts, atsakoties no visa tā, kas bija iepriekš. Un diezgan nopietnās diskusijās, mainoties pašiem un mainot savas pozīcijas, mēs nonācām pie šī varianta, kurš — un, tas ir ļoti svarīgi — arī starptautiski bija saprotams visiem. Un tieši tas, ka veids, kā mēs atjaunojām neatkarību, bija ļoti saprotams visiem, ļāva pēc tam, pēc augusta puča 1991.gada augustā, pārējām valstīm atzīt mūs par neatkarīgu valsti.

Latvijā situācija tobrīd bija varbūt daudz sarežģītāka nekā Lietuvā un Igaunijā. Un neapšaubāmi Latvijas valsts bija tas mehānisms, kas bija jāatjauno, jāveido, lai nodrošinātu latviešu nācijas pastāvēšanu un izdzīvošanu un, es ceru, arī attīstību. Tas bija viens no priekšnoteikumiem. Tālākajā laika posmā mēs esam gājuši uz kompromisiem, daži no tiem ir bijuši smagāki, daži — mazāk smagi. Es domāju gan izmaiņas pilsonības likumā, gan Abrenes jautājumu. Bet tas viss tika darīts, lai mēs iekļautos tajā kopējā procesā, kas notiek Austrumeiropā, kas notiek Eiropā. Lai mēs neizkristu ārā no šī procesa, lai mēs būtu sakoptāki, lai mūsu rīcība būtu saprotama un akceptējama visiem.

Es negribētu te nevienu biedēt, šodien ir tāda svētku diena, es nebūtu patiess, ja nepateiktu, ko domāju šobrīd par pašreizējo situāciju. Man liekas, Latvija tāpat kā 1990.gada 4.maijā atkal ir lielas un nopietnas izvēles priekšā. Mēs izvēli izdarām visu laiku. Kāds var teikt: izvēli var izdarīt visās vēlēšanās, tautas aptaujās var izdarīt izvēli. Bet šodien mēs atkal esam izvēles priekšā. Pārāk nedramatizējot situāciju, es tomēr atzīmēšu, ka mums nav atlicis pārāk daudz laika, varētu teikt — trīs četri gadi, varbūt pat vēl mazāk. Ja apskatāmies, kas notiek apkārt ap Latviju, kas notiek Krievijā, kas notiek Austrumeiropā, kas notiek Eiropā, tad ir pilnīgi skaidrs, ka šinī laika posmā mums jāpanāk, ka Latvija starptautiski būs drošībā, tas ir, mēs iekļausimies tajās institūcijās vai atradīsimies ceļā uz tādām institūcijām kā NATO un Eiropas Savienība, kas mums kā mazai valstij šeit, ģeopolitiski ļoti svarīgā reģionā, ļaus ilglaicīgi, es pasvītroju vēlreiz, ilglaicīgi garantēt Latvijas valsts pastāvēšanu.

Un tagad ļoti nopietns darbs, protams, ir parlamenta un ne tikai parlamenta priekšā. Un tieši tāpēc gribu šodien aicināt savus kolēģus, ar kuriem es kopā balsoju 4.maijā, būt aktīvākiem un iekļauties šinī procesā. Jo īstenībā katrs Latvijas pilsonis ir vienlīdz atbildīgs savas valsts priekšā par valsts nākotni, bet mēs, kuriem bija šī lieliskā iespēja, ko mums deva mūsu vēlētāji 1990.gadā, mēs, kas balsojām par neatkarību, varbūt vairāk tieši no morālā aspekta esam atbildīgi arī par šīs valsts nākotni.

Man liekas, ka kopējā tendence, kopējie procesi noved pie diezgan triviāla un banāla secinājuma, ka tieši šobrīd Eiropā tiek vilkta šī līnija (citi runā, ka sarkana līnija, šinī gadījumā krāsai nav nozīmes) starp tām valstīm, kas atradīsies nākotnē zem NATO lietussarga, atradīsies Eiropas Savienībā, un tām valstīm, kas labākajā gadījumā būs pelēkajā zonā ar neskaidru nākotni. Un mēs, valsts, ar tādu nacionālo sastāvu, par ko mēs brīnišķīgi zinām, kāds tas ir, tādu ekonomisko situāciju, kuru arī mēs brīnišķīgi zinām, mēs vienkārši nevaram atļauties izdarīt citu izvēli, kā iekļauties šinīs starptautiskajās organizācijās. Tas prasīs ne tikai diezgan nopietnu darbu, bet arī nežēlīgus lēmumus, kaut vai budžeta jautājumā. Jūs labi zināt šīs prasības par divu procentu nepieciešamību aizsardzības vajadzībām. Un šīs prasības ir jāizpilda. Katrā ziņā es ceru, ka mēs, gan ievēlētie deputāti, gan visi pārējie, izdarīsim visu, kas atkarīgs no mums, tieši no mums, lai mums pēc tam nebūtu jākož pirkstos un jāsaka, ka tieši mūsu neizdarības dēļ kaut kas nenotiek. Mēs to izdarījām 1990.gada 4.maijā, pēc tam visos pārējos gados, kamēr bija šī Augstākā padome. Jā, varbūt juridiski un vēsturiski tāds jocīgs veidojums, jocīgs vai nejocīgs, bet tieši šis veidojums nodrošināja Latvijas neatkarības atjaunošanu un tālāko ceļu.

Es vēlu veiksmi visiem konferences dalībniekiem, es gribu novēlēt veiksmi un laimi visiem saviem kolēģiem un ceru jūs visus redzēt rīt Saeimas telpās, kur pulksten 12 būs svinīgā sēde, kas veltīta 1990.gada 4.maija Deklarācijai.

(Pēc ieraksta diktofonā)

Latvijas Universitātes žurnāla "Latvijas Vēsture" galvenā redaktore Ļubova Zīle:

Analizējot valstiskās neatkarības atjaunošanas procesu, jāteic, ka tautas demokrātiskās, nacionālās attīstības kustības augstais vilnis 1988. gadā viesa cerības, ka 1989. gads nesīs vēl lielāku Atmodas aktivitāti.

Diemžēl padomju valdībā un Komunistiskajā partijā bija neapmierināti ar lielo tautas aktivitāti sabiedrībā, tādēļ partija sāka bremzēt demokratizācijas procesus.

Ar Latvijas kompartijas svētību 1989. gadā Atmodas kustībai pretī stājās ortodoksālie staļiniskie spēki, kas apvienojās Interfrontē. Interfronte centās destabilizēt Atmodas procesu ar savu sīvo cīņu un rupjiem apvainojumiem.

Tā 1989. gada 23. un 25. februārī Interfrontes rīkotajos mītiņos ortodoksālie komunisti iestājās: par PSRS sistēmas un partijas monopolvaras saglabāšanu; pret migrācijas pārtraukšanu; pret latviešu valsts valodas statusa ieviešanu. Mītiņos skanēja draudi — streikot un izmantot armiju. Tas izraisīja sabiedrības spēku polarizāciju.

Šādā politiskā situācijā 1989. gada martā notika PSRS tautas deputātu vēlēšanas. Vēlēšanu rezultāti liecināja par LTF deputātu kandidātu iespaidīgu uzvaru: no 41 mandāta viņi ieguva 30. Šie panākumi liecināja, ka sabiedrībā veidojās arvien jauni spēki, latviešu nacionālajai kustībai pieslējās ievērojama daļa cittautiešu, kas bija gatavi iet Latvijas neatkarības atjaunošanas ceļu.

To apliecināja arī Latvijas Augstākās padomes vēlēšanas 1990. gada 18. martā. Latvijas Tautas frontes deputātu kandidāti ieguva 131 mandātu no 201, turpretī Latvijas Komunistiskā partija ieguva 58 mandātus.

Šo sakāvi Alfrēds Rubiks vēl īsti neizprata, viņš nenovērtēja nacionālo komunistu aiziešanu no partijas, viņš nenovērtēja Interfrontes agresivitāti, kas nāca par ļaunu pašai kompartijai, un visbeidzot nenovērtēja savu agresivitāti pret Atmodas kustības dalībniekiem. Viņš pats palīdzēja sagraut savu partiju, par kuras vadoni bija kļuvis.

Toties Latvijas kompartija reāli saprata, ka Tautas frontes uzvara Augstākās padomes vēlēšanās nozīmē politiskās varas iekarošanu. Redzot tādus draudus komunisma pastāvēšanai, kompartija mēģināja destabilizēt sabiedrību tā, lai nepieļautu Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu ārpus PSRS.

Valstiskās neatkarības atjaunošanas pasludināšanai bija jānotiek divu deputātu frakciju — Tautas frontes un "Līdztiesības" — savstarpējā, asā cīņā.

Deputātu polāro uzskatu krustugunīs 3. maijā uzsāka darbu jaunievēlētā Latvijas Augstākā padome. Tā apstiprināja 197 deputātu pilnvaras. Ievēlēja Augstākās padomes priekšsēdētāju un viņa vietniekus.

Pēc deputātu sesijas pirmās sēdes 3. maijā notika Latvijas kompartijas CK biroja sēde, kurā analizēja Latvijas AP sesijas pirmās dienas rezultātus un kompartijas "Līdztiesības" frakcijas taktiku līdz 1990. gada 4. maijam.

CK birojs nolēma:

1. Uzdot biedriem Rubikam, Trubiņam, Potreki, Milleram un Britānam sagatavot tekstu runai sesijā 1990. gada 4. maijā.

2. Uzdot biedriem Žarkovam un Terehovam kopā ar partijas pilsētas rajonu komiteju pirmajiem sekretāriem veikt darbu, kas rosinātu Rīgas un Daugavpils darba kolektīvus atbalstīt LKP koncepciju par Latvijas valstisko formu.

3. Uzdot biedriem Skujiņam, Serdjukovam un Vasiļonokam sagatavot protesta paziņojuma tekstu sakarā ar gaidāmo Deklarācijas pieņemšanu.

Tātad LKP CK biroja locekļi bija detalizēti pārdomājuši savu pretdarbību sakarā ar Neatkarības deklarācijas pieņemšanu.

4. maijā Augstākā padome sanāca uz otrās dienas sesijas sēdi, lai pieņemtu Neatkarības Deklarāciju. Sēdes laikā notika Deklarācijas apspriešana.

Kā viens no deputātiem Deklarācijas apspriešanā piedalījās Alfrēds Rubiks. Savā runā viņš uzsvēra, ka "šodien Augstākajai padomei izlemšanai tiek piedāvāts dokuments, kam jāapgāž kājām gaisā visas republikas dzīve, tautas liktenis... Mums tiek piedāvāts ne vairāk, ne mazāk kā restaurēt buržuāziskās Latvijas sabiedrisko iekārtu, atjaunot 1922. gada Satversmi, faktiski saraut Latvijas PSR valstiskās saites ar Padomju Savienību. Deputāti komunisti šādu dokumentu un rīcību var vērtēt vienīgi negatīvi".

A. Rubiks savā runā aicināja komunistus uz pretdarbību pret Deklarācijas pieņemšanu. Tās izpausmes bija "masu protesta demonstrācijas un piketi; politiski protesta streiki visās Latvijas pilsētās; griešanās pie valsts prezidenta ar lūgumu aizstāvēt viņu intereses".

Pēc Deklarācijas pieņemšanas Augstākās padomes deputāti apsprieda un nosūtīja Vēstījumu PSRS prezidentam. Tanī teikts: "Mēs paļaujamies, Mihail Sergejevič, uz Jūsu valstisko izpratni attiecībā uz Latvijas izvēli, jo ticam, ka Jūsu aizsāktais pārmaiņu ceļš gan Jums, gan valstij ejams arī turpmāk."

Tajā pašā 4. maijā pie Mihaila Gorbačova vērsās arī Alfrēds Rubiks ar pretējas pozīcijas uzskatiem, kuri bija izklāstīti kompartijas CK biroja lēmumā. Tajā tika atzīts par pareizu frakcijas "Līdztiesība" rīcība Latvijas AP pirmajā sesijā 3. un 4. maijā.

Birojs atzīmēja, ka Deklarācijas pieņemšana liecina, ka ir pārkāptas Konstitūcijas normas.

Biroja lēmumā formulēts:

1. Deklarācijas pieņemšana var mudināt PSRS prezidentu un savienības valdību veikt pamatotus politiskus, ekonomiskus un administratīvus pretpasākumus. Ieteica deklarācijas izpildes apturēšanu .. līdz referenduma sarīkošanai.

2. Birojā pieņemtais pasākuma plāns uzlika par pienākumu visām kompartijas struktūrām vērsties pret Neatkarības deklarāciju.

3. Atbalstīt darba kolektīvu ierosmi izveidot republikā PSRS pilsoņu aizstāvēšanas komiteju.

4. Birojs lūdza PSRS prezidentu atcelt nelikumīgi pieņemto Augstākās padomes lēmumu, kā arī Latvijas PSR teritorijā garantēt .. PSRS tiesības un intereses.

* * *

Kā atbildi M.Gorbačovs 14. maijā izdeva Dekrētu, kurā nosodīja Neatkarības deklarāciju un pasludināja to par spēkā neesošu.

Aizstāvot M. Gorbačova 14. maija Dekrētu, Interfronte izvērsa agresīvu aktivitāti pret Neatkarības deklarāciju. Virs Rīgas padomju armijas helikopteri izmētāja proklamācijas, kurās Interfronte aicināja piedalīties mītiņā "Par Latviju atjaunotajā federācijā". Skrejlapās interfrontisti aicināja darīt galu "kontrrevolūcijai" un Augstākās padomes deputātus dēvēja par avantūristu saujiņu.

14. maijā, vakara sesijas sēdē, pēc Anatolija Gorbunova lūguma deputāts A. Aļeksejevs iepazinās ar izplatīto skrejlapu un nenoliedza, ka tā radusies pēc Interfrontes iniciatīvas. AP izveidoja komisiju šīs lietas izmeklēšanai.

Opozīcijas spēki, zaudējot savas pozīcijas, centās sabiedrībā izprovocēt negatīvās izpausmes. Šādā nolūkā kompartijas atbalstītā Interfronte un PSRS karaspēka vienības 1990. gada 15. maijā Rīgā pie Augstākās padomes ēkas rīkoja agresīvu uzbrukumu parlamentam.

Šajā kritiskajā situācijā A. Gorbunovs aicināja A.Aļeksejevu novērst incidentu no to cilvēku puses, kuri ieradušies pēc Interfrontes aicinājuma. Deputāts iebilda, ka šie cilvēki piekrīt PSRS prezidenta Dekrētam un grib aizstāvēt savu valsti.

Pēc izraisītajām nekārtībām pie AP "Līdztiesības" deputāti atstāja sēžu zāli, paziņojot, ka viņi atbalsta PSRS prezidenta 1990. gada 14. maija Dekrētu, kurā Deklarācija atzīta par nelikumīgu.

Sadursme pie Augstākās padomes ēkas mēģināja destabilizēt politisko situāciju Latvijā. Vairāki tūkstoši bruņoto spēku virsnieku, karaskolu audzēkņu un armijas demobilizētais personāls mēģināja ieņemt parlamenta ēku un piespiest deputātus atsaukt Deklarāciju par valstiskās neatkarības atjaunošanu. Bet, tā kā pie parlamenta ēkas ieradās arī Deklarācijas atbalstītāji, kā arī speciālā bruņotā milicijas vienība, parlamenta ieņemšanas mēģinājums neizdevās.

* * *

Šī konfrontācija nav vērtējama tikai kā sadursme starp deputātu frakcijām. Tai bija dziļākas saknes — tā pauda nesamierināmu pretošanos starp aizejošo totalitāro valsts sistēmu un dzimstošo demokrātisko valsti.

Tā bija jau atmirušās sistēmas agonējošā cīņa. Sabiedrība strikti bija sadalījusies divos polāros spēkos ar cilvēku dažādu pārliecības nostāju:

Vieni, kas turpināja aizstāvēt totalitāro, represīvo režīmu, komunisma monopolvaru. Otri, kas centās atbrīvoties no represīvā režīma, izkļūt no PSRS centralizētiem žņaugiem, atgūt Latvijas valsts neatkarību.