Kad reāli pastāv un darbojas sava valsts

Atskatoties uz vēsturisko dienu

pirms deviņiem gadiem

Piektdien, 30.aprīlī, Saeimas namā notika preses konference sakarā ar Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienas atzīmēšanu 4.maijā, kad, kā jau katru gadu, paredzēta arī Saeimas svinīgā sēde. Žurnālistus uzrunāja Saeimas sekretāre Silvija Dreimane un arī bijušie Augstākās padomes deputāti Jānis Dinevičs un Gunārs Preinbergs, kuri pirms deviņiem gadiem balsoja par vēsturisko deklarāciju, ar ko aizsākās ceļš uz mūsu valsts neatkarības atjaunošanu.

Saeimas sekretāre Silvija Dreimane:

— Šī svinīgā Saeimas sēde būs īpaši veltīta tiem 138 cilvēkiem, kas 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas neatkarību. Tieši šie Augstākās padomes deputāti ir pelnījuši vislielāko cieņu šajā atceres dienā. Tāpēc šoreiz uz Saeimas svinīgo sēdi ir uzaicināti visi tie deputāti, kas pirms deviņiem gadiem bez jebkādas šaubīšanās nobalsoja par Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.

Pēc Saeimas priekšsēdētāja uzrunas paredzēta tagadējās Saeimas un bijušās Augstākās padomes deputātu kopīga fotografēšanās. Pēc tam visi kopā dosimies pie Brīvības pieminekļa, lai tur noliktu ziedus. Pēc atgriešanās Saeimas namā tur Augstākās padomes deputātiem, kas savulaik balsoja par Latvijas neatkarību, tiks izsniegtas neierobežota termiņa apliecības, kas dod tiesības jebkurā laikā ierasties Saeimas telpās. Visbeidzot, Saeimas priekšsēdētājs rīkos svinīgo pieņemšanu.

Kādreizējais Augstākās padomes Tautas frontes frakcijas priekšsēdētājs Jānis Dinevičs, kurš no 1991.gada novembra līdz 1993.gadam bija valdības valsts ministra amatā, teica:

— Kā jau zināt, tie Augstākās padomes deputāti, kas kādreiz bija Tautas frontes frakcijā, ir izveidojuši savu klubu. Mēs abi ar Preinberga kungu šajā preses konferencē tad arī pārstāvam šo klubu. Mūsu viedoklis ir tāds, ka 4.maijs ir ļoti nozīmīgs datums Latvijas jaunāko laiku vēsturē. Ne jau tikai tādēļ, ka toreiz deputāti izdarīja savu izvēli, nobalsojot par Neatkarības deklarāciju, bet arī tāpēc, ka tie daudzie tūkstoši cilvēku gan Vecrīgā, gan Daugavmalā, kas mūs sveica un sumināja, joprojām ir brīvi. Šie patiešām ir visas tautas svētki.

Mums ir liels gandarījums par to, ka šogad šie svētki tiek atzīmēti sevišķi plaši, ka nav aizmirsti tie cilvēki, kas balsoja par 4.maija deklarāciju. Darba grupa, kas šo svinīgo pasākumu organizēja, tika izveidota pirms laba laika — jau pirms vairākām nedēļām. Turklāt Saeimas Prezidijs ir bijis ļoti atsaucīgs un pretimnākošs.

Gribu izteikt kluba vārdā arī gandarījumu par pašreizējo sadarbību ar Valsts prezidenta institūciju. Līdz šim ir šķitis dīvaini, ka tādos valstssvētkos kā 18. novembris nav atradies neviens ielūgums bijušo Augstākās padomes deputātu kluba biedriem.

Gunārs Preinbergs:

— Patlaban diemžēl bijušo Augstākās padomes Tautas frontes frakcijas deputātu kluba darbība ir visai ierobežota, jo mums nav savas pajumtes. Pēc sarunas ar Dreimanes kundzi mums ir radušās cerības, ka kādu telpu tuvākā nākotnē mēs varētu iegūt. Mums, bijušajiem Augstākās padomes deputātiem, ir pietiekami liels profesionālais un politiskais potenciāls, ko efektīvi varētu likt lietā likumdošanas jomā.

Mūsuprāt, viens no ļoti svarīgiem jautājumiem ir Augstākās padomes dokumentu publicēšana. Jo tā ir ne tikai tā laika parlamenta, bet arī visas tautas un valsts vēsture. Toreiz, izskatot katru jautājumu, izraisījās ļoti sīvas cīņas, sevišķi ar mūsu opozīciju, proti, "Līdztiesības" frakciju. Šodien Saeimā galvenokārt ir runa par vienkāršākām, triviālākām lietām. Protams, bija jau arī asas diskusijas savējo vidū, lai mēs nonāktu pie pareizā viedokļa. Pierādījies, ka tomēr pamatvilcienos ceļš ir bijis pareizs. Tam, ka mums pašlaik ir sava brīva valsts, sava valūta, savs karogs, sava himna, savs ģerbonis, mums laikam gan lielā mērā jāpateicas tiem 138 cilvēkiem, dāmām un kungiem, kam nebija bail balsot par Neatkarības deklarāciju, lai gan mēs saņēmām informāciju, sevišķi augusta puča dienās, ka kaut kur Sibīrijā jau tiekot celtas jaunas barakas mums.

Man liekas, ka tā ir liela mūsu izglītības darbinieku kļūda, ka jaunā paaudze gandrīz neko nezina par to sarežģīto laiku deviņdesmito gadu sākumā. Ja tā laika dokumenti tikai gulēs arhīvā noputēšanai, es nedomāju, ka tas nāks par labu mūsu valsts jaunajiem pilsoņiem. Nekas nenāca pats no sevis. Atceros, ka pirms 4.maija balsojuma, mēs ļoti bažījāmies, ka kāds savas drošības dēļ var neatnākt uz Augstāko padomi. Bet iznāca gluži otrādi. Mums bija tāds deputāts Vladimirs Einiņš. Kā par nelaimi, pāris dienas pirms tam viņš nokļuva Liepājas slimnīcā ar aklās zarnas plīsumu. Bet 4. maijā viņa balss bija ārkārtīgi nepieciešama. Kas tad notika? Viņu ar helikopteru pārveda no Liepājas uz Saldu, bet no Saldus uz Rīgu ar ātrās medicīniskās palīdzības automašīnu līdz pat parlamenta durvīm. Burtiski dažas minūtes pirms balsojuma Einiņš ienāca zālē. Vai tā nav zināmā mērā varonība?

Domāju, ka bijušo Augstākās padomes daudz pieredzējušo deputātu klubs varētu atļauties izteikt savu viedokli gan Saeimai, gan visai tautai.

Jānis Dinevičs sacīja:

— Tikko iegūsim savas telpas, mēs aktīvi sāksim sadarboties ar Nevalstisko organizāciju centru. Domāju, ka tur mums izdosies dot savu pozitīvu ieguldījumu. Varu teikt, ka klubā valdīs konsensa princips, izvairoties no partijiskām domstarpībām.

Silvija Dreimane atgādināja, ka Saeimas Prezidijā un Kancelejā jau ir apspriests AP deputātu kluba telpu jautājums. Droši vien tās būs remontējamajā ēkā Jēkaba un Torņa ielas stūrī. Bet pagaidām vienu telpu kluba locekļiem varētu atvēlēt tepat Saeimas komisiju ēkā. Ja kungi šim pagaidu variantam piekritīs, tas varētu notikt diezgan drīz. Saeima ļoti nopietni raugās uz turpmāko sadarbību ar kādreizējiem Latvijas Tautas frontes deputātiem Augstākajā padomē. Viņu padomi patiešām vienmēr ir zelta vērti.

Pēc preses konferences uz dažiem "Latvijas Vēstneša" jautājumiem atbildēja Jānis Dinevičs.

— Vai tagad, pēc deviņiem gadiem, ir piepildījušās tās cerības vai bažas pēc 1990.gada 4.maija vēsturiskās dienas?

— Manuprāt, mūsu cerības ir piepildījušās daļēji. Reāli pastāv un darbojas sava valsts. Taču nav piepildījušās sākotnējās ieceres attiecībā uz iedzīvotāju dzīves līmeni. Toreiz bijām tādā eiforijā, ka viss drīz vien nāks pats no sevis. Nedomājām, ka tautā būs tik lielas atšķirības ienākumu un līdz ar to arī dzīves līmeņa ziņā.

— Bet, vai visu līdzšinējo rezumējot, pamatvilcienos ir izdevies panākt to, kas bija iecerēts, jums esot Latvijas Tautas frontes frakcijas priekšsēdētājam un valdības valsts ministram laikā no 1990. līdz 1993.gadam?

— Viss tomēr nav izdevies. Domāju, iecerēto sasniegt ir izdevis labi ja par kādiem 50 procentiem.

— Kā vēlāk izrādījās, pēc 4.maija un jo īpaši pēc 1991.gada augusta puča dienām Latvijas neatkarības piekritēju skaits Augstākajā padomē palielinājās — te var minēt deputātus Hodakovski, Maharevu, dažus deputātus no Latgales puses. Vai arī uz viņiem daļēji varētu attiecināt mūsu valsts neatkarības idejas atbalstītāju statusu?

— Tomēr domāju, ka ne! Atcerēsimies, ka Indulis Strazdiņš un Aivars Berķis ienāca Augstākajā padomē pēc 4.maija. Bet uz viņiem priekšrocības neattiecas, kaut arī viņi ir bijuši nelokāmi Latvijas neatkarības piekritēji. Tāds ir Saeimas balsojums — atzīmēt tikai to 138 deputātu nopelnus.

— Kā jūs, būdams pieredzējis politiķis, prognozējat turpmāko mūsu valsts un sabiedrības attīstību?

— Domāju, ka attīstība stabilizēsies. Manuprāt, virzība būs sociāldemokrātisko ideālu virzienā.

Augstākās padomes galvenais spēks savulaik bija tajā apstāklī, ka atšķirībā no 5., 6. vai 7. Saeimas tajā bija viena liela un nopietni vērā ņemama Tautas frontes frakcija. Vismaz sākumperiodā tajā bija ļoti dzelžaina disciplīna, it sevišķi smagākajos periodos. Frakcija kopumā spēja bīdīt uz priekšu pārdomātus un izsvērtus viedokļus, kaut arī tās vidū bija arī populistiskas vēlmes un tendences.

Mintauts Ducmanis,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktors