Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Daidžests. Citu rakstītais. 29. aprīlis - 3.maijs. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 4.05.1999., Nr. 136/137 (1596/1597) https://vestnesis.lv/ta/id/24067

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Cienīsim auditoriju un iemantosim autoritāti"

Vēl šajā numurā

04.05.1999., Nr. 136/137 (1596/1597)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Pasaules vēstnesis

Daidžests. 29.aprīlis

Citu rakstītais 3.maijs

 

Nr. 24 (24)

"Robežšķirtne smiltīs"

"The Economist "

— 99.04.24./30.

Ja eksistē tāda lieta kā ģeopolitiskās kontūrlīnijas, tad viena no tām droši vien ir novilkta kaut kur universitātes pilsētas Tartu tuvumā Igaunijas austrumdaļā, kur pagājušajā mēnesī svinīgi tika atvērta Rietumu stila aizsardzības akadēmija, kuras uzdevumos ietilps Baltijas armiju tuvināšana NATO standartiem.

Tikai dažus kilometrus no akadēmijas savus aukstos viļņus veļ Peipusa ezers, uz kura ledus 1242.gadā kāds slāvu kņazs ar savu karadraudzi iznīcināja teitoņu bruņinieku armiju. Kopš tā laika slāvi un teitoņi gandrīz pastāvīgi ir karojuši par šīm teritorijām, kaut arī tur dzīvojošie igauņi nepieder ne vieniem, ne otriem. 1632.gadā Tartu kļuva par otro universitātes pilsētiņu visā Zviedrijas impērijā; šodien tās atmosfērā ir jūtams dīvains teitoniskās Centrāleiropa pilsētu gaisotnes un līdz 1991.gadam eksistējušā padomiskā režīma mantojuma, par ko liecina drūmā bijušā VDK ēka, kurā tika brutāli spīdzināti daudzi cilvēki, sajaukums. Pati aizsardzības akadēmija ir izvietota bijušās padomju laiku lauksaimniecības skolas telpās - tas droši vien ir viens no tiem neparastajiem gadījumiem, kad arkli tiek pārkalti zobenos.

Akadēmijas atklāšanas ceremonijā NATO valdību un citu valstu, tādu kā Zviedrija un Šveice, pārstāvji deva savu svētību jaunajai akadēmijai, ar to komiskā veidā ilustrējot, cik dažādas lietas dažādiem cilvēkiem nozīmē NATO paplašināšanās. Runātājs no Vācijas uzsvēra, ka koledža norādot uz internacionālisma triumfu pār šovinismu, jo tā kalpošot visā trijām (Baltijas) valstīm un tās sponsorēšanā piedalīšoties pusducis citu valstu. Francijas pārstāvis teica, ka koledža apstiprinot ikvienas valsts tiesības uz savu valodu un identitāti. Polis izsauca sajūsminātus aplausus, teikdams: "Ilgā padomju nakts ir pagājusi". Norvēģa izteiktais atgādinājums baltiešiem par to, ka viņiem kaut kā būs jāsadzīvo ar Krieviju, tika uzņemts ar pieklājīgu klusēšanu. Koledžas priekšnieks ģenerālis Mikaels Klemsens no Dānijas teica, ka šīs mācību iestādes izveidošana izvirzīšot Baltijas valstis NATO iestāšanās kandidātu rindas galvgalī. Savukārt amerikāniete salīdzināja Igaunijas embrionālos aizsardzības spēkus ar savas valsts armiju Amerikas revolūcijas laikā; tajā pašā laikā kāds britu klausītājs klusi murmināja kaut ko nepieklājīgu par Baltā Nama degšanu 1812.gadā. Lielbritānijas aizsardzības sekretārs Džordžs Robertsons, kas pēc ranga bija pats augstākais pasākuma viesis, uzslavēja Baltijas valstis par to bruņoto spēku reformām, taču bija pietiekami piesardzīgs, lai izvairītos no kaut kādiem solījumiem par uzņemšanu NATO.

Aiz visas šīs draudzīguma izrādīšanas fasādes tomēr bija saskatāma zināma Rietumu politikas divdomība attiecībā pret Baltijas valstīm un NATO paplašināšanos vispār. Rietumu signāli baltiešiem, tāpat kā citām iespējamajām NATO dalībvalstīm, atsaucas vienīgi uz to "progresu", kas ir sasniegts ceļā uz līdzdalību, it kā to pretgaisa aizsardzības sistēmu kvalitāte vai arī militārās birokrātijas efektivitāte ieroču iepirkšanā būtu vienīgās un pašas nozīmīgākās lietas. Viena no ērtākajām lietām kandidātu vērtējumā pēc to piemērotības un gatavības pakāpes - atšķirībā no vērtējuma pēc morālajiem vai ģeopolitiskajiem kritērijiem un nepieciešamības tos aizstāvēt - ir tā, ka savā ziņā iestāšanās kandidāti allaž būs nepiemēroti un nepietiekami sagatavoti.

Īpaša uzmanība tiek pievērsta kandidātu "gatavības" līmenim piedalīties NATO vadītajās koalīcijās vai ANO misijās. Igaunijas, Latvijas un Lietuvas BALTBAT miera uzturētāju bataljona izveidošana, kurā par komandvalodu tiek izmantota angļu valoda, ir Baltijas valstu vēl bērna autiņos esošo armiju lepnuma avots; tāpat tās lepojas arī ar bataljona nosūtīšanu misijā uz Bosniju. Taču ikviens zina, ka "gatavība" nebūt nav vienīgais kritērijs, pēc kura tiks vērtēti Baltijas valstu iesniegumi par uzņemšanu NATO. Rietumvalstīm vienmēr ir jāņem vērā, vai tās ir gatavas garantēt šo mazo valstu aizsardzību pret no jauna spēkā pieņemošos Krieviju.

Koledžas jaunajā žurnālā Baltic Defence Review šie jautājumi tiek apskatīti daudz tiešāk un atklātāk. Ja Baltijas republikas sasniegtu savu mērķi, katra sagatavojot piecas brigādes, tad to apvienotie spēki nebūtu "pavisam nenozīmīgi", uzstājoties pret krievu armiju, kurā būtu sešas vai astoņas pilnībā ekipētas divīzijas, raksta Zviedrijas aizsardzības konsultants Roberts Dalsjo. Taču viņš arī atzīmē, ka lielākā daļa no Rietumu valdībām, kaut arī būdamas gatavas palīdzēt Baltijas valstu armijām iegādāties kājnieku ieročus un apgūt miera uzturēšanas iemaņas, nebūt nevēlas piegādāt Krievijas invāzijas novēršanai nepieciešamos ieročus - prettanku vai pretgaisa aizsardzības bruņojumu.

Tajā pašā publikācijā kāds Lietuvas aizsardzības plānotājs izsaka vāji slēptu aizkaitinājumu par NATO obstrukcionisma politiku. Sākotnēji kandidātvalstīm tika izvirzīts saraksts, kurā bija iekļauti 10 vai 12 "savstarpējās savietojamības" mērķi; pēc tam tiem tika pievienoti vēl kādi 30 vai 40 līdzīga rakstura mērķi; turklāt visu laiku NATO izvairās pateikt, ka šis saraksts beidzot ir pilnīgs un visaptverošs. Līdz ar to kandidātvalstīm nav nekādu iespēju pateikt: "Mēs visas prasības esam izpildījuši, tad nu tagad mūs ir jāuzņem." Patiesībā, kā norāda autors, pilnīga savstarpējā savietojamība - kurai ir nepieciešama komandstruktūru vienotība un augsts līmenis apmaiņā ar izlūkdienestu datiem - ir iespējama tikai Alianses iekšienē. Autors atzīmē, ka NATO prasības līdzinās "nekad nebeidzamai spēlei".

 

"Zāles pret blēdīšanos

oficiālajai Rīgai var "izrakstīt" Valsts Dome"

Sankt-Peterburgskije

vedomosti,

— 99.04.24.

Attiecības starp Krievijas Federāciju un Latvijas Republiku visā drīzumā varētu pāriet principiāli jaunā fāzē. Diemžēl, tā Latvijas pusei nesola neko labu. Tomēr Latvijai vēl ir iespēja nepieļaut nelabvēlīgo notikumu pavērsienu. Bet vai Rīgā to izmantos?

Krievijas Valsts Domes sēžu dienaskārtībā ir iekļauts likumprojekts "Par Krievijas Federācijas pasākumiem Krievijas Federācijas pilsoņu un krievu tautiešu pamattiesību un brīvību pārkāpšanas novēršanai Latvijas Republikā". Dokuments ir visai ass un, ja tas tiks pieņemts, tad, patiesībā, visas ekonomiskās attiecības ar Latviju tiks iesaldētas. Tā, piemēram, likumprojekts paredz aizliegt jebkādu ārējo ekonomisko darījumu slēgšanu ar valdības vai municipālajām iestādēm, kā arī ar visām citām Latvijas Republikas juridiskajām personām, tas aizliedz jebkādu preču eksportu uz Latvijas Republiku, kā arī to importu no Latvijas, atskaitot medikamentu un humanitārās palīdzības piegādes. Tāpat arī tiek aizliegtas investīcijas Latvijas saimniecībā. Tiek apturētas visas operācijas ar Latvijas Republikas juridiskajām personām, ieskaitot bankas. Aizliegums neattiecas vienīgi uz fiziskajām personām - Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem vai krievu tautiešiem.

Šis likumprojekts tika sagatavots jau pirms gada - pēc labi zināmā marta incidenta pie Rīgas Domes, kura laikā, pielietojot spēku, tika izklīdināts krievu pensionāru pikets. Tomēr sagatavotais dokuments tā arī netika iekļauts Valsts Domes plenārsēžu darba kārtībā, jo oficiālā Rīga "signalizēja", ka esot gatava pieņemt zināmus atvieglinājumus nepilsoņiem. Sākās epopeja ar labojumu pieņemšanu pilsonības likumā. Bija arī sagaidāms, ka tuvīnās vēlēšanas izmainīs politisko spēku samēru par labu pret Krieviju draudzīgi noskaņotajiem spēkiem. Taču tā nenotika. Gan jaunievēlētais parlaments, gan arī valdība izrādījās ar izteikti nacionālradikālām nosliecēm. Bazūnējot pa visu pasauli par lielu demokrātijas uzvaru - par referenduma rezultātā pieņemtajiem labojumiem Latvijas pilsonības piešķiršanas kārtībā nepilsoņiem, Latvijas "augšas" steigšus vien mēģināja atgūt zaudēto. Pastiprinājās "ne-pamatiedzīvotāju" diskriminācija valodas jautājumos, izglītībā, darbiekārtošanā. Par pilienu, kas pārpildīja Domes deputātu pacietības kausu, izrādījās latviešu SS leģiona kārtējās gadadienas svinēšana Rīgā, kā arī tas, ka Latvijas Saeima noraidīja frakcijas "Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā" ierosināto likumprojektu par antihitleriskās koalīcijas veterānu statusu. Antifašistiskajiem cīnītājiem tika liegtas pat minimālas privilēģijas, bet tajā pašā laikā bijušie esesieši Latvijā bauda gan valdības materiālo atbalstu, gan arī tiek celti godā.

Nav šaubu, ka uz Domes deputātu noskaņojumu savu iespaidu atstāja arī Latvijas vadības pozīcija jautājumā par NATO agresiju pret Dienvidslāviju. Oficiālā Rīga ne tikai ar gatavību atbalstīja ASV un NATO militāro akciju, bet arī centīgi apstrādā republikas iedzīvotājus amerikāņiem un natoiešiem vajadzīgajā virzienā, nežēlojot melno krāsu serbu un Miloševiča aprakstam. Kā šajā sakarā atzīmēja nesen Rīgā pabijušais Maskavas mēra palīgs Aleksandrs Pereligins, "jo vairāk Latvija tuvinās NATO, jo mazāks kļūst Krievijas tranzīts".

Latvijas Ministru kabinetā mundri apgalvo, ka preču apgrozījums ar Krieviju pastāvīgi samazinoties par labu Eiropas Savienībai un ka tas uz republikas ekonomiku neatstājot nekādu būtisku iespaidu. Tādēļ arī no draudošajām sankcijām neesot ko baidīties. Oficiālā Rīga blēdījas kaut vai tādēļ vien, ka noklusē par Krievijas tranzītu, kas dod apmēram trešo daļu no visiem Latvijas budžeta ienākumiem. Ir skaidrs, ka gadījumā, ja Valsts Dome pieņems minēto likumprojektu, cietīs arī tranzīta bizness. Ne jau velti Latvijas Ārlietu ministrija ir ieplānojusi dot preventīvu triecienu. Ir paziņots, ka, atmaksājot par sankcijām, Latvija, kas nesen tika uzņemta Pasaules Tirdzniecības Organizācijā, centīsies likt visus iespējamos šķēršļus Krievijas uzņemšanai šajā organizācijā. Starp citu, Rīgā paļaujas arī uz to, ka Krievijas Valsts Domei, ņemot vērā sarežģīto iekšpolitisko situāciju valstī, nebūs ne laika, nedz arī vēlēšanās kārtot rēķinus ar Latviju. Tāpat arī cerības tiek saistītas ar to, ka Valsts Domē atradīsies arī likumprojekta pretinieki. Vienīgais, kas neienāk prātā lielajam vairumam Latvijas politiķu, ir tas, ka ... vienkārši vajadzētu likvidēt Latvijas un Krievijas attiecību saasināšanās pirmcēloni. Proti - pārtraukt Latvijā dzīvojošo etnokrievzemiešu tiesību pārkāpšanas politiku.

Saprotams, ka ekonomisko sankciju ieviešana pret vienu no kaimiņvalstīm ir ārkārtējs solis un nebūt ne pats labākais arī pašai Krievijai. Turklāt, var strīdēties, cik efektīvs tas būs un vai tas neskars pirmām kārtām Latvijas krievu iedzīvotājus. Taču ir acīmredzami, ka neatkarīgā Krievija tā arī vēl nav atrisinājusi savu 25 miljonu tuvajās ārzemēs dzīvojošo tautiešu tiesību un brīvību aizstāvēšanas problēmu. Jau devīto gadu par to tiek vienīgi runāts. Tādēļ, iespējams, ir vērts pamēģināt izmantot sankcijas. Jo vairāk tādēļ, ka ir, no kā mācīties. Ja neskaita uzlidojumus, tad ekonomiskais spiediens ir pats iemīļotākais paņēmiens tādai demokrātiskai un krievu liberāļu dievinātai lielvalstij kā Savienotās Valstis. No ASV būtu grēks nemācīties.

Jurijs Čerņavskis

 

 

 

Somija un Igaunija: Latvijai un Lietuvai

vajadzētu dot iespēju sākt sarunas par iestāšanos ES

 

"Hufvudstadsbladet"

— 99.04.30.

Somija un Igaunija ir vienisprātis, ka arī Latvijai un Lietuvai vajadzētu piedalīties sarunās par dalību Eiropas Savienībā. Šī bija vienīgā konkrētā vēlme pirms Somijas gaidāmās kļūšanas par ES priekšsēdētājvalsti, ko Igaunijas premjerministrs Marts Lārs izteica premjeram Pāvo Liponenam, kad ceturtdien Helsinkos notika viņu sarunas.

"Es domāju, ka Somija īsteno politiku, kuras mērķis ir ES paplašināšana. Mums ir ļoti svarīgi, lai arī Latvija un Lietuva pievienojas iestāšanās sarunām", Lārs teica preses konferencē pēc sarunām.

Lārs norādīja, ka Eiropas Savienība un tās paplašināšanās esot bijis galvenais sarunu temats. Viņš teica, ka Igaunija vēlas savus mājasdarbus veikt pēc iespējas labāk un izmantot Somijas gūto pieredzi no dalības Eiropas Savienībā.

"Somijas loma Eiropā nākošā pusgada laikā Igaunijai būs ļoti svarīga. Eiropas Savienība taču nekad agrāk nav bijusi fiziski tik tuvu Igaunijai kā tagad", Lārs sacīja.

Premjerministrs Liponens savukārt aprādīja, ka Somija iestājas par ES paplašināšanos un patur prātā Latvijas un Lietuvas lietu. Viņš uzslavēja Igaunijas pielāgošanās programmu Eiropas Savienībai un norādīja, ka Igaunija esot aktīvi atbalstījusi cita starpā Somijas priekšlikumu par Ziemeļu dimensiju.

Līdztekus ES abi premjerministri apsprieda arī Igaunijā esošo somu īpašumu atdošanu atpakaļ kādreizējiem īpašniekiem. Progresa trūkumu šajā jautājumā Liponens uzskata par problēmu Somijas un Igaunijas attiecībās.

Rakstu ilustrē fotogrāfija, kurā pie sarunu galda sēž Marts Lārs un prezidents Marti Ahtisāri. Teksts pie bildes: Labi kaimiņi. Somijas un Igaunijas attiecības ir labas, konstatēja Marts Lārs un prezidents Marti Ahtisāri.

 

 

"Kalmārā tiks atvērta augstsskola

Baltijas jūras apkaimes valstu ekonomistiem"

"Dagens Industri"

— 99.04.30.

Patlaban tiek veidota starptautiska ekonomikas augstskola - Baltic Business School - kas atradīsies Kalmāras pilsētā Zviedrijā. Tā specializēsies Baltijas jūras reģiona jautājumos un dos izglītību ekonomistiem, uzsvaru liekot jo sevišķi uz tirdzniecību un darījumiem. Mācības sāksies 2000. gada rudenī.

Paredzēts, ka šai ekonomikas augstskolai, kas būs pilnīgi pabeigta 2001. gadā, jākļūst par visa Baltijas jūras reģiona zināšanu un kompetences centru. Projekta iniciatori uzskata, ka no šīs specializētās augstskolas labums ir jāgūst gan zviedru, gan ārvalstu uzņēmējiem, kas jau ir ienākuši vai vēlas darboties Baltijas jūras reģiona valstīs.

"Daudzi zviedru un starptautiski uzņēmumi vēlas strādāt Austrumeiropā, vienlaikus savu bāzi saglabājot Rietumos. Mēs arī esam saņēmuši signālus, ka ārzemju uzņēmumi plāno Zviedrijā atvērt savas filiāles tirdzniecībai ar austrumiem", sacīja jaunās skolas projekta vadītājs Nils Nilsons.

Šobrīd civilekonomista izglītību iespējams iegūt 30 Zviedrijas augstskolās. To starpā pastāv asa konkurence, tādēļ nākas specializēties, lai pievilinātu labākos studentus un pasniedzējus. "Ņemot vērā mūsu ģeogrāfisko atrašanās vietu un vēsturi, Kalmāra ir īstā vieta, no kurienes darboties austrumu virzienā. Mēs liekam lielas cerības ne tikai uz šo skolu, bet arī uz visu Kalmāras reģionu", Nilsons teica.

Ekonomikas augstskolā paredzētas trīs četrgadīgas programmas - ekonomika, tūrisms un sistēmzinātne. Visi studenti, kuru studijas būs saistītas ar Baltijas jūras reģionu, vismaz vienu semestri varēs strādāt īstā uzņēmumā ārzemēs.

"Pēc mūsu studentiem pieprasījums būs visos nacionālajos un starptautiskajos uzņēmumos, kas darbojas šajā reģionā", viņš norādīja.

Uzmanības centrā ir Polijas un Baltijas valstis, kā arī Ziemeļvācija un Somija un arī visa tirdzniecība ar Austrumeiropu. Apmēram 80% studentu būs no Zviedrijas, pārējie no citām valstīm.

Baltic Business School ir Kalmāras augstskolas sastāvdaļa, taču tajā darbojas kā īpaša struktūra. Jau no paša sākuma tajā strādās pieci profesori ar doktorantiem, lai garantētu zināšanu un pētniecības līmeņa celšanu.

Doma par to, ka īpaši uz Baltijas jūras reģiona valstīm vērsta starptautiska tirgus zinību ekonomista izglītība var būt ļoti pieprasīta nākotnē, ir guvusi atbalstu ekonomikas ministra Leifa Pagrocka izteikumos, kad viņš teica, ka Baltijas jūras reģionam piemīt potenciāls kļūt par vienu no pasaulē visātrāk augošajiem reģioniem ilgstošā laika periodā.

"Ekonomikas augstskola nebūs tikai skola vien. Mazajiem un vidējiem uzņēmumiem šeit būs iespēja saņemt palīdzību cita starpā savu darījumu attīstības jautājumos", Nils Nilsons piebilda.

Kā jebkura ekonomikas augstskola arī jaundzimusī Baltic Business School vēlas sadarboties ar tautsaimniecību.

"Visi uzņēmumi, kuri vēlas ienākt Baltijas jūras reģionā, ir laipni aicināti", Nils Nilsons teica.

Rēta Vaikla

 

"NATO Krievijai atvēl Trojas zirga lomu"

"Izvestija"

—99.04.27.

Vašingtonas retorikas un bumbu sprādzienu Dienvidslāvijā pavadībā savu darbu beidza NATO samits. Pat sīkāk neanalizējot tajā pieņemtos dokumentus un lēmumus, jau tagad var teikt, ka jubileja nebija izdevusies. "Virzība uz 21.gadsimtu" apstājās Kosovā.

Iepazīstoties ar "NATO jauno stratēģisko koncepciju", kuru šīs organizācijas ģenerālsekretārs Solana raksturoja kā "kompasu, kas norāda ceļu uz drošību jaunajā tūkstošgadē", jānonāk pie nenovēršama secinājuma - runa ir par tām pašām spēka alternatīvām. NATO līderi ir devuši bīstami brīvu vaļu saviem komandieriem - brīvi izrīkoties debesīs virs Dienvidslāvijas, nelūdzot atļauju NATO politiskajām instancēm.

NATO supersamits noritēja zem šīs militāri-politiskās organizācijas ekspansionisma, tās paplašināšanās uz austrumiem - tas ir, Krievijas virzienā - zīmes. Un jāatzīst, ka šajā ziņā NATO jubilejas sesija izrādījās samērā veiksmīga, ko lielā mērā veicināja paši iestāšanās kandidāti, kuri Vašingtonā uzvedās samērā uzstājīgi, demonstrējot sevi pat par lielākiem NATO katoļiem nekā NATO tēvs - tēvocis Sems. Kandidāti, burtiski sajūsmā trīcēdami, lauzās NATO durvīs samita saimnieku paziņojumu pavadībā par to, ka šīs durvis viņiem ir atvērtas. Ar rūdītu "piekūnu" entuziasmu viņi izteica atbalstu NATO militārajiem plāniem Dienvidslāvijā. Kandidātu čemodāni, kas atgādināja komivojažieru čemodānus, bija pilni brošūru un citu materiālu, kas liecināja, cik ļoti viņi ir "nobrieduši" iestāties NATO. Viņu pārstāvji neatlaidīgi aģitēja samita starptautiskā preses centra žurnālistus.

Īpaši centīgi izrādījās Baltijas valstu pārstāvji. Lietuvas prezidents Valdas Adamkus paziņoja, piemēram, ka Lietuva esot uzsākusi "neatgriezenisku ceļu, neraugoties uz to, kas notiks Kosovā." Viņš paziņoja, ka viņa valsts atbalsta arī sauszemes karaspēka izmantošanu Dienvidslāvijā, kā arī tās militāro jūras blokādi. Adamkus sacīja: "Ir jāizmanto visi līdzekļi bez izņēmuma." Tādā pašā garā un tonalitātē izteicās arī Latvijas prezidents Guntis Ulmanis un Igaunijas prezidents Lenarts Meri. Ulmanis palielījās ar to, ka "ir izpildījis NATO misiju" Pleskavā, kur notika protesta demonstrācijas pret Dienvidslāvijas bombardēšanu. Igaunijas prezidents savukārt paziņoja, ka "bez šaubīšanās" atbalstot visas NATO militārās darbības Dienvidslāvijā, un ka konflikts Kosovā "tikai pastiprina valsts vēlmi" iestāties NATO.

Melors Sturua

 

"Drauds — Baltijas valstis"

"Neue Zūrcher Zeitung"

—99.04.28.

Krievijas aizsardzības ministrs Sergejevs noraidīja NATO jauno koncepciju un tās paplašināšanās plānus, kā arī paziņoja par Krievijas drošības doktrīnas pārbaudi. Žurnālistiem viņš tika paziņojis, ka tas nozīmējot atomieroču, kā arī parasto kaujas ieroču pārbaudi.

Pirmajā reakcijā uz NATO Vašingtonas galotņu tikšanos Sergejevs arī izslēdza Baltijas valstu - Igaunijas, Latvijas un Lietuvas - līdzdalību NATO. Alianses paplašināšanās ar trim Baltijas valstīm, kuras agrāk piederēja Padomju Savienībai un kurām ar Krieviju ir kopējas robežas, esot Krievijai liels drauds, kas tikšot samazināts ar "atbilstošiem pretpasākumiem".

Zemūdeņu pārstrādāšana lūžņos nenotiks. Laikraksts "Izvestija" informēja par diskusijas detaļām, kas saistītas ar militārās doktrīnas pārbaudi.

Militārajam laikrakstam "Krasnaja Zvezda" Sergejevs tika izteicies, ka diskusijas par jaunu militāru doktrīnu ir jāpabeidz tuvāko triju mēnešu laikā.

 

""Izšķirošais spēks" krievu gaumē"

"Tribuna"

—99.04.28.

NATO agresija Dienvidslāvijā kalpo par ieganstu tam, lai Baltijas valstis "piemērītu" sev Baltijas konfliktu. Iebrucēja lomā vēl arvien tiek redzēta Krievija.

"Miermīlīgā šķiršanās" no Padomju Savienības, vai drīzāk, tās pēcteces Krievijas, 1990.gadā ne vismazākā mērā nav nomierinājusi Baltijas valstis attiecībā uz savas nemierīgās kaimiņienes lielvaras ambīcijām. Lietuva, Latvija un Igaunija, pieminot 60 gadus veco Molotova-Rībentropa paktu, turpina baidīties no Krievijas bruņotās ekspansijas iespējām savā teritorijā. Robežposteņu uzstādīšana, vīzu režīma ieviešana, paziņojumi par savu vēlmi iestāties NATO - tas viss tiek darīts "bīstamā kaimiņa" dēļ, lai nepieļautu iespējamo intervenci, kas ir ieaugusi gandrīz vai Baltijas tautu gēnos.

Gadsimtu gaitā ārvalstu kundzības šajās zemēs mijās apskaužami regulāri - savu kārtību šeit ieviesa vācieši, zviedri, un, protams, arī krievi. Nemanot jāsāk baidīties no vēstures atkārtošanās. Starp citu, tagad Baltijā baidās vienīgi no Krievijas, lai gan tā, salīdzinājumā ar citām valstīm, vismazāk raugās uz Baltijas pusi, jo tai ir pietiekami daudz savu problēmu.

Jaunu pamudinājumu runām par iespējamo Krievijas agresiju deva karš Dienvidslāvijā. Baltijas valstis sāka apsvērt līdzīga scenārija piemērošanu sev. Pirmā par ārvalstu agresiju sāka fantazēt Igaunija. Militārās iestādes sāka apsvērt, kā varētu attīstīties notikumi, ja Maskava veiktu "humanitāro operāciju" pret Tallinu. Militārie eksperti nodarbojās ar to, lai aprēķinātu, cik ilgs laiks "okupantiem" būtu nepieciešams, lai tiktu galā ar mazo, bet lepno valsti. Rezultāts izrādījās neiepriecinošs: Igaunijas bruņotie spēki pret agresiju spēj noturēties veselu...pusstundu.

Arī Latvijai iepatikās kaimiņu joks ar kara spēlēm ar Krieviju. Tomēr tur nenotika štāba spēles, vismaz oficiāli par to netika ziņots, tomēr latviešu militārie eksperti arī konstatēja, ka laika sprīdis no "agresijas" sākuma līdz savas armijas sakaušanai būtu ļoti īss - apmēram 20 minūtes.

Tagad latvieši savās kaujas mācībās neizvēlas konkrētu pretinieku, kā informē Nacionālo Bruņoto Spēku preses dienests. Viņi izmanto pasaules praksē pieņemtos apzīmējumus "sarkanie" un "zilie". Nosacīto pretinieku nav nekādas nepieciešamības apzīmēt kā Krieviju. Kuru gan citu var ieraudzīt no ierakumiem, ja ne Krieviju?

Vispār jau Latvijas armija negatavojas iesaistīties atklātā cīņā ar kādas citas valsts bruņotajiem spēkiem. Aizsardzības akcents tiek likts uz Zemessardzes kaujasspējām. Runājot vienkāršā valodā - partizānu doktrīnas, kas paredz vienīgi diversijas sauszemes operācijas. Par centralizētu pretestību pat netiek runāts sakarā ar dažādiem iemesliem, arī tehniskiem. Latvieši nav spējīgi uzturēt kaujasspējīgu armiju.

Kur gan radās šīs 20 minūtes, kuru laikā latviešu sarkano strēlnieku "pēcteči" spētu turēties pretī ienaidniekam? Kā paskaidroja bruņoto spēku komandieris Ojārs Ivanovs, tik ilgā laikā krievu militārās transporta lidmašīnas IL-76 no Pleskavas bāzes lidlaukiem spēj ierasties Rīgā. Netālu no Latvijas robežas izvietotā gaisa desanta divīzija 20-30 minūšu laikā nolidos 250 km līdz Rīgai. Radiolokācijas iekārtas nespēs konstatēt krievu reaktīvās lidmašīnas radioelektroniskās kaujas lidmašīnu aizsegā. Tas nozīmē, ka Pleskavas desantnieki pēkšņi birs latviešu karavīriem uz galvas. Rīga nav Groznija, un to patiešām ir pa spēkam ieņemt izpletņlēcēju-desantnieku pulkam.

Tā nav nejaušība, ka šāds "biedēklis" Latvijā radās Dienvidslāvijas kara laikā. NATO Eiropā radītais spēka "humanitāro akciju" precedents uz šādu soli var pamudināt jebkuru, pat spēcīgāku valsti attieksmē pret vājāku. Nav obligāti šajā lomā uzstāties Krievijai. Tomēr Baltijas valstis pasteidzās izteikt atbalstu NATO agresijai pret Dienvidslāviju, lai pierādītu savu lojalitāti aliansei, kurā tās vēlas iestāties. Reizē ar to tās atbalsta savu teritoriju bombardēšanas iespēju.

Viktors Sokirko

 

"Ceļā uz NATO

bezmaksas brokastis ir aizliegtas"

"Rossijskaja gazeta"

—99.04.28.

Liekas, NATO militārajiem speciālistiem un ASV politiķiem beidzot ir izdevies lauzt Latvijas pretestību pret budžeta izdevumu palielināšanu aizsardzībai. Reizē ar kaimiņiem - Lietuvu un Igauniju - par savu stratēģisko mērķi pasludinot iestāšanos NATO, Rīga tomēr nesteidzās grūti nopelnītos latus tērēt savas niecīgās armijas modernizācijai. Laikam uzskatīja, ka tā vispirmām kārtām ir ieinteresētās izejā pie Baltijas jūras - Ziemeļatlantijas alianses - lieta.

Tomēr tur bez aplinkiem lika saprast: ceļā uz NATO bezmaksas brokastis ir izslēgtas, armija un flote jums ir jāreformē uz sava rēķina. Un izvirzīja noteikumu: pusotra līdz diviem procentiem no valsts budžeta katru gadu ir jāieskaita militārā budžeta kabatā. Ja Lietuva un Igaunija pēdējos gados iekļāvās šajos normatīvos, tad Latvija mīņājās uz 0.67-0.69% sliekšņa. Tomēr ASV un Baltijas drošības harta, kas tika noslēgta pagājušajā gadā, NATO augstāko amatpersonu vizītes Rīgā, ieskaitot Alianses ģenerālsekretāru, atklātais spiediens uz republikas valdību tomēr atstāja iespaidu uz militārā budžeta pieaugumu: aizsardzības izdevumi tiks palielināti līdz 1% no iekšzemes kopprodukta. Uz nākamo gadu tiek solīts pietuvoties enerģisko kaimiņu militāro izdevumu līmenim.

Vašingtonā šie Latvijas soļi "pareizajā virzienā" saņēma ne vien morālu, bet arī materiālu atbalstu. ASV savai sabiedrotajai izdalīja 4 miljonus dolāru valsts aizsardzības un drošības nostiprināšanai. Par to Rīgā paziņoja ASV starptautiskās drošības ministra vietnieks F.Smits.

Arī iepriekšējos gados ASV ir sniegusi Baltijai palīdzību militārajos jautājumos - tās ir bijušas gan pieredzējušu speciālistu konsultācijas, gan bruņojuma piegāde, gan dolāri. Un tā Latvijas militārā personāla apmācībām jau ir izlietots pusotrs miljons dolāru. It kā jau neliela summa. Taču tas ir atkarīgs no tā, ar ko salīdzina. Tādas asas sabiedriskas problēmas atrisināšanai, kā nepilsoņu latviešu valodas apmācībai, prezidents Klintons pagājušajā gadā piešķīra tikai 500,000 dolāru. Taču dažādu militāri-tehnisku projektu realizācijai ASV ir piešķīrusi gandrīz 20 reizes vairāk. Šī nauda galvenokārt tika izlietota vienotas novērošanas sistēmas radīšanai visas Baltijas gaisa telpā, un it īpaši pie ziemeļrietumu robežas ar Krieviju.

Smits teica: "Mēs esam apmierināti ar to, kā Latvija līdz šim ir izlietojusi ASV piešķirto naudu." Viņš sacīja, ka Latvijas valdība, par 40% palielinot aizsardzības budžetu, esot pieņēmusi nozīmīgu lēmumu valsts aizsardzības spēju nostiprināšanā.

Protams, Latvijas bruņotie spēki vēl tālu atpaliek no Rietumeiropas standartiem, tomēr progress ir jūtams. Pie šāda secinājuma ir nonācis arī Baltijas valstu starptautiskās militāro padomnieku grupas vadītājs Džonsons. Šī padomnieku grupa tika izveidota 1994.gadā pēc triju Baltijas valstu aizsardzības ministriju iniciatīvas, lai izmantotu atvaļināto militāro vadītāju pieredzi.

Laikraksts "Bizness un Baltija" informē, ka šajās dienās padomnieki Rīgā esot izdarījuši pēdējo četru gadu darba novērtējumu. Starptautiskās grupas ziņā ir bijusi palīdzība Latvijas aizsardzības koncepcijas izstrādē, kā arī neskaitāmas rekomendācijas militārām un politiskām valsts struktūrām. Ar starptautisko padomnieku palīdzību tika izstrādāts arī plāns Latvijas integrācijai NATO.

Pirms aizbraukšanas NATO pārstāvjus pieņēma republikas prezidents Guntis Ulmanis un ārlietu ministrs Valdis Birkavs. Ģenerāļi vēlreiz apliecināja, ka Latvija pagaidām nav sasniegusi Rietumeiropas standartus. Pie Latvijas armijas problēmām ģenerāļi pieskaitīja nepieciešamību pāriet no padomju komandu metodes pie Rietumu standartiem. Eiropas militārie speciālisti uzsvēra, ka Latvija vēl atpaliek no saviem kaimiņiem militārā budžeta ziņā. Bet tieši šis rādītājs NATO tiek uzskatīts par lakmusa papīrīti gatavībai maksāt par "ceļu uz Eiropu."

Bet tas, ka Baltijas valstis agrāk vai vēlāk tiks uzņemtas NATO, nevienam neizraisa šaubas.

Jevgēņijs Vostruhovs

 

"Krievijā pieaug

pretrietumu noskaņojums

"The Globe and Mail"

—99.04.26.

Diviem kanādiešiem, kuri pļāpāja Maskavā uz kāda ielas stūra, pēkšņi piesteidzās kāda kareivīga krievu sieviete un saniknota izkliedza: "NATO ir agresors!" Tad pagriezās un aizgāja. Pavisam netālu uz ASV vēstniecības ēkas vēl arvien redzamas saniknoto demonstrantu atstātās pēdas - jēlu olu un krāsas traipi. Īpaši izveidotas apbruņotas policijas vienības, ieskaitot aptuveni 20 Kanādas vēstniecības teritorijā, palīdz aizsargāt Rietumu diplomātus no krievu dusmām.

Rietumu kara lidmašīnām turpinot nodarīt postījumus serbu pilsētās, Krievijā krasi pieaug pretrietumniecisks noskaņojums. Stingrās līnijas nacionālisti un komunisti steidzas izmantot šo noskaņojumu savā labā, uzkurinot etnisko šovinismu un pieprasot izveidot "Slāvu Savienību" starp Krieviju un Dienvidslāviju.

Par spīti savu politiķu retorikai, lielākai daļai krievu nav īpašas intereses par carisma ēras panslāvisma koncepciju. Tomēr viņi ir neapmierināti ar Rietumu militāri dominējošo lomu. Izjūtot nostaļģiju pret impēriju, krievi jūtas vāji un neievēroti. Viņu apspiestajām dusmām Krievijas nestabilajā politiskajā ainavā varētu būt sprādzienam līdzīgas sekas.

Pēc gadiem ilgas piekāpšanās Rietumu priekšā, demontējot savus kodolieročus un izvedot savu karaspēku no Eiropas bāzēm, krievi jūtas savu Rietumu draugu nodoti.

Ilūziju zaudēšana par ekonomiskajām reformām ir pārvērtusies jaunā tendencē - vainot Rietumus visās sabiedrības problēmās.

Maskavas politisko pētījumu institūta zinātnieks Boriss Kagarļickis teica: "Tās nav pro-serbiskās, bet gan pret-NATO jūtas. Pēc Aukstā kara krievi bija ārkārtīgi pro-rietumnieciski noskaņoti, bet viņu cerības bija pilnīgi nereālas. Tagad cilvēki jūtas Rietumu izjokoti. Dienvidslāvija to vēl vairāk stimulēja."

Analītiķi prognozē radikālo nacionālistu un neofašistu partiju panākumus decembra parlamentārajās vēlēšanās - it īpaši, ja Rietumi vēl vairāk uzkurinās krievu dusmas, nosūtot uz Dienvidslāviju sauszemes karaspēku. Demokrātiskie reformatori un liberāļi cietīs vēl lielākus zaudējumus.

Vēl nozīmīgāks liekas fakts, ka pretrietumnieciskais noskaņojums pieaug Krievijas slēptajos, bet arvien vēl ietekmīgajos drošības spēkos, iedrošinot autoritāros politiķus, kuriem patiktu iegansts apspiest opozīciju un brīvību.

Politiskais analītiķis Aleksandrs Konovalovs teica: "Katra jauna bumba un katrs Tomahawk raķetes sprādziens iedzen jaunu naglu Krievijas liberālās demokrātijas zārkā."

Neizprotamais sprādzienu pieaugums Maskavā un Krievijas dienvidos ir izraisījis bažas, ka drošības spēki (bijusī VDK) jau rada pamatu ārkārtas stāvokļa pasludināšanai. Vardarbīgās demonstrācijas pie ASV vēstniecības Maskavā, ieskaitot mēģinājumu izšaut uz vēstniecību raķeti, nemieru vēl vairāk pastiprina.

Vairāk nekā 80,000 krievu ir parakstījuši petīcijas, lai brīvprātīgi iesaistītos cīņās Dienvidslāvijā, lai gan maz ir tādu, kuri nopietni ir nodomājuši doties cīņās. Kāds vīrs uz zirga izšāva uz ASV vēstnieka rezidenci Maskavā bultu ar brīdinājumu par kara pārnešanu uz amerikāņu teritoriju. Kāds augsta ranga Krievijas armijas komandieris ir piedāvājies vadīt brīvprātīgo karaspēku, lai aizstāvētu Dienvidslāviju pret Rietumiem. Maskavas stratēģiskais analītiķis Andrejs Pjontkovskis prognozē: "Šī militārā, pret-Rietumu, panslāviskā histērija, ja tā turpināsies, nenovēršami novedīs pie policijas diktatūras izveides Krievijā."

Prezidents Boriss Jeļcins ir pievienojies patriotisma noskaņojumam, brīdinot par pasaules kara izraisīšanas iespēju, ja Rietumi iebruks Dienvidslāvijā. Spriežot vienīgi pēc apnicīgās retorikas, šis ir kļuvis par asāko konfliktu Maskavas un Rietumu starpā kopš Aukstā kara beigām.

Straujais anti-amerikānisko jūtu pieaugums ir visdramatiskākais negatīvās reakcijas pierādījums. Vairāk nekā 70% no krieviem pašlaik sevi raksturo kā naidīgus pret Savienotajām Valstīm, kas, salīdzinājumā ar pirmskara aptaujām, ir pārsteidzošs kāpums. Un 70% krievu tagad apgalvo, ka NATO rada "tiešus draudus" Krievijas drošībai.

Pat ievērojamā Rietumu palīdzība Krievijai pēdējos gados ir izraisījusi negatīvu reakciju. Vairāk nekā 40% apgalvo, ka miljardiem dolāru SVF kredītu patiesībā ir kaitējuši Krievijai, un tikai 14% saka, ka kredīti ir nākuši par labu.

Pretārzemnieciskais noskaņojums ir izlasāms Krievijas jaunajā pusoficiālajā nacionālajā lozungā. Tā ir patriotiska frāze, kas ir izlasāma uz simtiem plakātu Maskavas ielās: "Neviens nespēj glābt Krieviju, izņemot mūs pašus."

Lai pretotos ienīstajiem amerikāņiem, kreisā spārna opozīcija ir atbalstījusi ideju par "Slāvu Savienības" izveidi starp Krieviju, Baltkrieviju un Dienvidslāviju. Krievijas parlaments 16.aprīlī ar ievērojamu balsu pārsvaru nobalsoja par Slāvu Savienību, un Krievijas pareizticīgās baznīcas patriarhs to nosauca par "mūsu kopējā garīgā triumfa garantiju." Pēc balsojuma daži nacionālisti pat izteicās, ka savienība ļaujot Krievijai nosūtīt uz Dienvidslāviju ieročus un karaspēku.

Tomēr jēdziens par slāvu brālīgumu lielākoties ir izdomāts, kuru ir izvirzījuši daži skaļi nacionālisti, bet kuru lielākā daļa cilvēku slāvu pasaulē ignorē.

Polija, piemēram, ir slāviska valsts, kas gadsimtiem ilgi ir karojusi un naidojusies ar Krieviju. Polija un cita slāvu valsts - Čehijas Republika - ir pievienojušās NATO, par spīti Maskavas protestiem. Trešā slāvu valsts - Ukraina ir nosodījusi Slāvu Savienības ideju un nosaukusi to par "draudiem Eiropas stabilitātei."

Ļevs Tolstojs savā romānā "Anna Kareņina" apraksta, kā simtiem krievu jauniešu iestājās brīvprātīgajos, lai palīdzētu serbiem viņu cīņā pret Turciju 1876.gadā. Taču tieši tāpat kā šodienas Krievijā, panslāvisms bija "moderna pārmaiņa garlaicības māktajam pūlim, kā arī neveiksminiekiem un neapmierinātajiem," rakstīja Tolstojs.

Šī gadsimta lielāko daļu Dienvidslāvija ir piesardzīgi izvairījusies no Kremļa apkampieniem.

Josifs Staļins un maršals Tito asi pārtrauca attiecības 1948.gadā, un vairākus gadu desmitus attiecības ir bijušas aukstas.

Kā multietniska valsts, kurā dzīvo 20 miljoni musulmaņu, Krievija saprot, ka tai ir jābūt piesardzīgai, lai neuzkurinātu slāvu etnisko un reliģisko lepnumu. Lielākai daļai krievu nav nekāda vēlēšanās pieņemt Belgradu, neraugoties uz savu līdzjūtību pret NATO bombardēšanas serbu upuriem.

Kā parāda kāda sabiedriskās domas aptauja, 86% krievu nevēlas iesaistīšanos Dienvidslāvijas konfliktā. Tikai 19% atbalsta krievu armijas kaujas gatavību, bet vienīgi 5% atbalsta krievu kodolraķešu izvietošanu Polijas robežas tuvumā, lai atbalstītu Belgradu.

Izvestija rakstīja: "Vai tiešām mūsu pienākums būtu aizsargāt svešu režīmu uz mūsu rēķina? Vai militārā retorika ir pierādījums valsts diženumam? Vai mēs esam ieinteresēti nonākt starptautiskā izolācijā un radīt jaunu Dzelzs Priekškaru?"

Arī cits laikraksts Sevodņa tikpat nicīgi izteicās par Slāvu Savienību: "Viena lieta ir ienīst amerikāņus, bet pavisam cita lieta - kaut ko darīt. Vēstniecības apmētāšana ar olām ir mūsu "nacionālā ideja". Tam nav nekāda sakara ar serbiem...Šī kroplīgā savienība Krievijai būtu īsta katastrofa."

  Džefrijs Jorks

 

"Attālinošās planētas"

"Izvestija"

—99.04.29.

NATO jubilejas mēnesis ir beidzies. Tas beidzās tāpat, kā iesācies; uz raķešu triecienu un bumbu sprādziena fona Dienvidslāvijā. Francijas prezidents notikušo raksturoja kā "demokrātiju pret barbarismu". Iespējams. Tomēr "demokrātijas" izvēlētās barbariskās metodes pret "barbarismu" liek šaubīties par NATO demokrātu morāli. Kādreiz jezuīti attaisnoja melus, vardarbību, slepkavības, ja tikai tās tika pieļautas, lai slavētu Dievu. Tagad mums iesaka atgriezties XVI gs. un satriekt "barbarus" "Demokrātijas" vārdā. Kaut gan tieši demokrātija, tā demokrātija, kas netiek rakstīta pēdiņās, kategoriski noraidīja jezuītu morāli. Mērķis neattaisno līdzekļus.

Krievija, nosodot NATO agresiju Balkānos, ir ieņēmusi pareizo pozīciju. Tāpat arī prezidents un valdība ieņēma pareizo pozīciju, kas pretojās politisko ekstrēmistu mēģinājumiem ievilkt Krieviju militārajā avantūrā. Ko tālāk? Iesaldēt Pamatdokumentu? Pārtraukt attiecības ar NATO? Pašizolēties no Rietumiem un sākt steidzīgi nostiprināt savu militāro spēku? Spriežot pēc visa, "sarkanā" Dome droši vien vēlētos šādu notikumu pavērsienu. Satraucoši ir tas, ka, lai gan prezidents un valdība pateica savu "nē" kara partijai, viņi tomēr sāk pakļauties konfrontācijas partijas, vakardienas un aizvakardienas cilvēku spiedienam.

Agrākos laikos tika piemērota formula: "Padomju delegācija atstāja sēžu zāli..." Apvainojās, tādēļ aizgāja. Liekas, kopš tiem laikiem visi būtu pieņēmušies prātā. Bet nē, atkal sākam "aiziet". Atsauca Krievijas pārstāvjus no NATO štāba mītnes. Aizliedza krievu diplomātiem kontaktēties ar NATO struktūrām un amatpersonām. Aizslēdza, "iesaldēja" Zinātņu Akadēmijā esošo NATO dokumentu centru.

Bet, liekas, vajadzēja pavisam citādi. Krīze, bīstamas nesaskaņas viedokļos un pozīcijās, nespēja izprast citam cita argumentus, aprēķināt situāciju dažus soļus uz priekšu - tas nozīmē, ka vajadzēja tikties biežāk, meklēt papildus sakaru kanālus, strīdēties un "noskaidrot attiecības." Bet nevis kliegt tukšumā...

NATO jubilejas samitā Vašingtonā piedalījās visu NVS valstu līderi, izņemot Krieviju un Baltkrieviju. Krievija "demonstratīvi" nepiedalījās. Var saprast, ka šāds lēmums atbilst zināmas Krievijas sabiedrības daļas emocijām. Tomēr jāšaubās, vai tas atbilst Krievijas nacionālajām un valstiskajām interesēm. Atrodoties Vašingtonā, krievi gūtu iespēju personīgi kontaktēties ar NATO vadītājiem. Atrodoties Vašingtonā, Krievijai būtu iespēja izklāstīt savu pozīciju plašai pasaules sabiedrībai.

Neierodoties Vašingtonā, krievi paši sevi atstumj pasaules politikas perifērijā. Tiek apgalvots: Krievijas ierašanās Vašingtonā nozīmētu tās atbalstu NATO. Tas nav korekti. Tas būtu pareizi tikai tādā gadījumā, ja krievi Vašingtonā uzvestos muļķīgi. Tāds variants nav izslēgts. Tomēr autors ir pārliecināts, ka Krievijas Ārlietu ministrijas intelektuālie resursi būtu pietiekami, lai Vašingtonas samitā pieņemtu Krievijai izdevīgu līdzdalības taktiku. Neierašanās tikai uzsvēra Krievijas sakāvi.

Taču tas viss jau ir pagājis. Jāapspriež galvenais jautājums: kā tagad veidot Krievijas attiecības ar NATO? Jāatceras, ka Krievijas un NATO attiecības regulē 1997.gada 27.maijā Parīzē parakstītais dokuments. Tas fiksēja godājamu Krievijas kapitulāciju. Krievijas varas iestādes, sacēlušas lielu troksni sakarā ar "NATO paplašināšanos austrumu virzienā", līdz ar to pašas iedzenot sevi stūrī. Krieviju satrauca ne jau NATO paplašināšanās uz austrumiem, bet gan Austrumeiropas valstu un bijušo padomju republiku centieni uz Rietumiem. Un krievi neko nespēj ar to padarīt.

Jādomā, ka Krievijas bijušo Varšavas Pakta sabiedroto vai Baltijas valstu iestāšanās NATO nespētu būtiski ietekmēt Krievijas drošību. Krievijai, bijušajai "lielvarai", "impērijai" tā drīzāk ir psiholoģiska, nevis militāri-politiska problēma.

Pēc Parīzes, kaut arī ar grūtībām, sāka rasties Krievijas un NATO sadarbības infrastruktūra. NATO agresija Dienvidslāvijā to ir atsviedusi tālu atpakaļ. Gan no tiesiskā, gan politiskā redzes viedokļa Krievijai ir pietiekams pamats, lai pārtrauktu un pārsvītrotu Pamatdokumentu, atteiktos no partneriskās sadarbības ar NATO. Tieši to iesaka darīt tā saucamie "patrioti". Autors tomēr iesaka rīkoties citādi: Uzklausi patriotu, bet rīkojies pēc sava prāta.

Lauzt līgumu ar NATO - tas nozīmē faktiski izolēt sevi no Rietumiem, palikt nomaļus no pasaules integrācijas procesiem un ieņemt virzienu uz "Aukstā kara" reanimāciju.

Dažkārt dzirdami arī šādi spriedelējumi. Krievijas attiecību saraušana ar NATO paātrinās Rietumeiropas attālināšanos no Amerikas. ASV nonāks izolācijā, bet Krievija būtu ieguvēja. Ar muļķiem nav nozīmes strīdēties. Tas ir bezjēdzīgi.

Tiek piedāvāts arī cits nomierinošs variants. Attiecību saraušanu ar NATO un Rietumiem kompensēt ar tuvināšanos Austrumiem. Ko gan NATO iespētu pret Ķīnu, Indiju un Krieviju...Labi jau būtu. Vienīgais, ne Ķīna, ne Indija nemaz negatavojas spēlēt pēc Krievijas noteikumiem. Negatavojas bojāt attiecības ar Rietumiem, lai atbalstītu dažu krievu politiķu fantāzijas.

Nemaz nerunājot par to, kā šāda izolācijas politika varētu ietekmēt Krievijas iekšējās lietas - ekonomiku un politiku. Pieaugs komunistu revanša draudi, palielināsies to spēku ietekme, kas vēlas salauzt vēl trauslo jaunās, demokrātiskās Krievijas mugurkaulu, pagriezt pulksteni atpakaļ. Taču tā nebūs, kā cer "patrioti", Krievijas impēriskā "diženuma" atgriešanās. Tā būs liela Ziemeļkoreja vai arī Irāka. Tas nozīmē - valsts un tautas atpalicības un provinciālisma saglabāšanu, kaut gan tās ir pelnījušas ko labāku.

Kopumā tas nozīmē, ka attiecību saraušana ar NATO ir pretrunā Krievijas interesēm. Mums ir nepieciešama nevis attiecību saraušana, bet dialogs ar NATO. Dialogs, neaizverot acis uz pagātni, bet ievērojot tagadni, un orientēts uz nākotni. Jau dzirdamas balsis: dialogs ar ko? Ar agresoriem, barbariem, bandītiem?

Atcerēsimies vēsturi. Kas gan bija krievi, kad ar tankiem iznīcināja brīvības asnus »ehoslovākijā? Kad "ierobežotais kontingents" desmit gadus centās samierināt Afganistānu? Kad, atstājot aiz sevis līķu kaudzes, apspieda »ečeniju? Un tomēr Rietumi turpināja ar Krieviju runāt. Tādēļ, ka saprata - nav izvēles, ir jāsarunājas ar to partneri, kādu ir devusi vēsture. Ja kaut ko vēlies izmainīt, ir jārunā...

Autors uzskata, ka arī Krievijai ir jābruņojas ar šādu loģiku. Citas NATO nav. Citu Rietumu arī nē. Kā zināms, var apmānīt konduktoru - nopirkt biļeti, bet iet kājām. Taču vēsturi apmānīt nav iespējams. Par galvu augstāk neuzlēksi. Politika - tā ir iespēju māksla.

Dialogs būs smags un ilgstošs. Un, protams, daudz plašāks par Kosovu. Kosova - tā ir detaļa, neliels pasaules politikas fragments. Pēc nedaudz gadiem Kosova pazudīs no avīžu lappusēm un pārvietosies uz grāmatām. Kā tas notika Vjetnamā un »ehoslovākijā. Dienaskārtībā tagad ir daudz plašāka apjoma jautājumi.

Papildus stimulu asām diskusijām piešķir NATO jaunā stratēģiskā koncepcija. Šī stratēģija faktiski pārskata ANO funkcijas un lomu. NATO demokrātijas vārdā tiecas kļūt par starptautisko tiesnesi un soģi.

Autors nav apokaliptisku prognožu atbalstītājs (viss brūk, viens vienīgs Pax Americana). Ir gaidāms smags attīstības periods, starptautisko attiecību pārveides posms. Dūru vicināšana nepalīdzēs. Pirmkārt, līdzēs reģionālo spēka centru rašanās, par vienu no kuriem varētu kļūt Krievija, ja tā nepazudīs veco ambīciju "melnajā caurumā"; otrkārt, pasaules sabiedriskās domas veidošanās, kas spētu pretoties "zelta miljarda" patvarībai.

Aleksandrs Bovins

 

""Miera balodis" Krievija draud

ar ļoti slepeniem lēmumiem par atomieročiem"

"Die Presse"

—99.04.30.

Kamēr īpašais sūtnis Černomirdins cenšas panākt mierīgu Dienvidslāvijas konflikta atrisinājumu, Jeļcins izdod rīkojumu par jaunu kodolieroču attīstīšanu.

Maskava. Acīmredzot, Krievija patreiz cieš no identitātes krīzes. Borisa Jeļcina krīzes satricinātā valsts svārstās starp miera baloža lomu Dienvidslāvijas konfliktā un atomvaru, kas ar saviem kodolieročiem spēj NATO iedvest šausmas un bailes. Jeļcins ir parakstījis dekrētu par taktisko kodolieroču attīstību un uzstādīšanu.

Jeļcins Dienvidslāvijas emisārs Viktors »ernomirdins atkal devās starpniecības braucienā pa Rietumeiropu un uz Dienvidslāviju. Viņš paziņoja par jauniem priekšlikumiem Kosovas krīzes nokārtošanai, tomēr nesniedzot tuvākus paskaidrojumus. Pirms tam viņš tikās ar ANO ģenerālsekretāru Kofi Ananu, un, atsaucoties uz šo sarunu, uzsvēra, ka miera atrisinājumā galvenā loma ir jāspēlē Apvienotajām Nācijām. Anans bija viens no pēdējiem Rietumu vadošajiem politiķiem, kuri pagājušajā nedēļā devās uz Maskavu, lai saņemtu tās atbalstu Kosovas krīzes izbeigšanā. Daudzas NATO valstis apsveiktu ANO mandātu akcijām Dienvidslāvijā. Taču Krievijai un Ķīnai ANO Drošības Padomē ir veto tiesības, ko tās izmanto pat pret palīdzības pasākumiem bēgļiem.

Černomirdins par jaunā miera piedāvājuma saturu klusē, bet atkārtoti prasa pārtraukt bombardēšanu: "Problēmu nav iespējams atrisināt, ja notiek bombardēšana." Pēc sarunas ar Vācijas kancleru Gerhardu Šrēderu tomēr kļuva zināms, ka lūzums nav gaidāms pat tad, ja Kosovas jautājumā ir panākta zināma kustība.

Civilā ANO misija

To, ko Černomirdins noklusēja, iespējams, pateica Miloševiča brālis Broņislavs, kurš ir Dienvidslāvijas vēstnieks Krievijā. "Dienvidslāvija ir gatava akceptēt civilo misiju zem ANO karoga, pie kam Dienvidslāvija noteiks militāro vienību sastāvu un atbilstoša loma ir jāuzņemas Krievijai. Karavīriem ir jānāk no valstīm, kas nav piedalījušās šajā karā," domā vēstnieks Miloševičs. Viņi varētu būt, piemēram, no Indijas, Baltkrievijas vai pat Kipras. "Tāpat viņi varētu būt arī no Namībijas, Alžīrijas, Argentīnas vai Kubas; es runāju pavisam hipotētiski," viņš teica.

Militāristi izlikti aiz durvīm

Tieši pirms sanāksmes sākuma Jeļcins aicināja visus, kuri nav Drošības padomes locekļi, atstāt zāli. To atstāt vajadzēja arī augsta ranga militāristiem. No viņiem palikt drīkstēja tikai ģenerālštāba vadītājs Anatolijs Kvašņins. Bez Jeļcina Drošības padomē vēl ir ārlietu un iekšlietu ministri, kā arī slepenā dienesta vadītājs. Kopš aprīļa sākuma pie šīs komisijas pieder arī abu parlamenta palātu priekšsēdētāji.

Jeļcins izraidīšanu pamatoja ar to, ka atomieroči ir delikāta joma. Iekšzemes slepenā dienesta vadītājs Vladimirs Putins pēc sanāksmes presei paziņoja, ka Drošības padome ir pieņēmusi trīs dokumentus un viens no tiem esot tik slepens, ka līdz šim atklātībā nav parādījies pat tā virsraksts. Taču Putins uzsvēra, ka dokumentam nav nekāda sakara ar Dienvidslāviju. Tāpat sanāksmē runa neesot bijusi arī par krievu raķešu mērķu ieprogrammēšanu uz militārajiem objektiem un industriālajām iekārtām NATO dalībvalstīs. Tādējādi viņš noliedza spekulācijas Krievijas TV.

Tomēr Putins atzina, ka runa esot bijusi par "kodolatbaidīšanas garantijām Krievijas un tās sabiedroto interesēs". Krievija jau nedēļas sākumā, pēc tam, kad NATO pieņēma lēmumu par to, ka tā vairs nebūs tīra aizsardzības alianse, draudēja ar pretpasākumiem un izmaiņām Krievijas militārajā doktrīnā.

Iepriekšējā nedēļā tika pieņemts lēmums pagarināt uz zemes un jūras izvietoto raķešu izmantošanas termiņu, ko, saskaņā ar Drošības padomes lēmumu, patiesībā vajadzēja nodot lūžņos tūlīt pēc gadu tūkstoša mijas.

 

No alfas līdz omegai

Krievijas presē

—99.04.29.

Runājot par Krievijas MIL reakciju uz Baltijas valstu piedalīšanos NATO jubilejas sammitā, jāatzīmē, ka preses izdevumi ir centušies apiet šo tēmu, vairāk vēršot uzmanību NVS valstu vadītāju dalībai pasākumā. Informējot par TV un radio ziņās teikto, pievienojam aģentūras WPS sagatavoto "Baltijas Monitoringu".

Ņezavisimaja gazeta (24.04.99.) publicējusi materiālu, kura apakšvirsraksts vēsta: "Rietumi noraidījuši Černomirdina-Miloševiča Balkānu iniciatīvas un atgādinājuši, ka Baltijas valstis stāv uz alianses sliekšņa." ASV Valsts sekretāre M.Olbraita paziņojusi, ka "Vašingtona radīs stingrus pamatus", lai Latvija, Lietuva un Igaunija tiktu uzņemtas Ziemeļatlantijas blokā. Akcenta izdarīšana tieši šajā brīdī liecinot, ka Krievijai cenšas radīt zaudējumus visās sfērās. Tiek atgādināts, ka, parakstot Krievijas-NATO pamataktu, Maskava brīdināja alianses vadību, ka paplašināšanās nedrīkst skart bijušās PSRS republikas, tajā skaitā arī Baltijas. Pretējā gadījumā Krievija pārskatīs savu ārpolitikas kursu partnerattiecībām ar NATO.

Otrdienas (27.04.99.) avīzē tēma tiek turpināta materiālā "ANO apbedīšana NATO sammitā". 19 valstu līderu tikšanās galvenais rezultāts - jaunas stratēģiskās koncepcijas pieņemšana. Vašingtonas sammits apstiprinājis pārliecību, ka spēkam ir vairāk varas nekā likumam: pēc jaunās koncepcijas NATO devusi sev tiesības uz militāru iejaukšanos visā pasaulē bez ANO koncepcijas. Informējot par NVS valstu vadītāju tikšanos ar alianses līderiem, nav aizmirsts pieminēt M.Olbraitas uzsvērumu, ka tiks darīts viss, lai Baltijas valstis tiktu uzņemtas NATO.

Arī Trud (27.04.99.) uzskata, ka "Vašingtonā glabājuši ANO". Klintona domubiedri tikai garāmejot pieminējuši ANO, patiesībā pilnībā atbalstot Kosovas problēmas risinājuma un nākotnes plānus. Īpaši esot centušie tie, kas cer kļūt par NATO pilntiesīgiem locekļiem. Lai arī jautājums par jaunu biedru uzņemšanu aliansē tika atstāts uz vēlāku laiku, noslēguma dokumentā tiek atzīmēts, ka NATO durvis paliek atvērtas. Kuluāros kā pirmie kandidāti tiek minētas Albānija, Bulgārija, Slovākija, Maķedonija, Latvija, Igaunija un Lietuva.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!