Vakar, 4.maijā, mūsu valsts atzīmēja 1990.gadā pieņemtās deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" devīto gadadienu. Notika Saeimas svinīgā sēde

Runa Latvijas Republikas 7. Saeimas svinīgajā sēdē 1999. gada 4. maijā

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs, godātais Ministru prezidenta kungs, godātie deputāti, ekselences, dāmas un kungi!

Atzīmējot 1990.gada 4.maijā pieņemtās deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" devīto gadadienu un atgriežoties tā brīža gaisotnē, aicinu jūs izvērtēt mūsu kopīgos panākumus un nākotnē veicamos uzdevumus.

Nav aizmirstama tā diena, kad, pildot tautas gribu, Latvijas Republikas Augstākā padome nolēma atjaunot Latvijas Republikas valstisko suverenitāti. Šīs dienas vēsturiskā un konstitucionālā nozīme ir ļoti liela.

Atcerēsimies, ka atklātu cīņu par Latvijas neatkarības atgūšanu ievadīja grupas "Helsinki–86" iziešana pie Brīvības pieminekļa 1987.gada 14.jūnijā, atgādinot pagātni un izbeidzot klusēšanu, kas šeit bija ilgusi gandrīz pusgadsimtu. Par to gandarīti bija mūsu tautieši ārvalstīs, kuri visu šo laiku nepārtraukti vēstīja pasaulei par Latvijas okupāciju.

Plašā tautas kustība par valsts neatkarības atjaunošanu mierīgā un demokrātiskā ceļā, kura aizsākās pirms PSRS sabrukšanas, skaidri liecināja par tautas vēlmi realizēt savu suverēno varu un atbilstoši tam brīvi noteikt savu politisko statusu un nodrošināt ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību. Nedrīkstam aizmirst faktu, ka mūsu tauta savā zemē 50 gadus nebija patstāvīgi īstenojusi likumdošanas, izpildu un tiesu varu. Jāpatur prātā arī tas, ka latviešu tautai bija ierobežotas iespējas savā zemē lietot savu dzimto valodu.

Atceroties to dienu gaisotni, prātā nāk daudzās kustības, kuras astoņdesmito gadu beigās spēcīgi iespaidoja un aizrāva mūsu tautu, — "Helsinki–86", Vides aizsardzības klubs, Latvijas Nacionālās neatkarības kustība, Latvijas Tautas fronte.

Joprojām pretrunīga ir attieksme pret Latvijas Pilsoņu kongresu. Taču neatkarības atjaunošanas procesā tā vieta nenoliedzami ir nozīmīga. Pilsoņu kustība bija pirmā, kas pauda mūsu valsts tiesiskās pēctecības ideju laikā, kad daudz tika diskutēts par neatkarības atjaunošanu, taču nebija vienota viedokļa par to, kādā formā tas būtu darāms.

Ņemot vērā tautas noskaņojumu maija dienās, jāteic, ka 1990.gada 4.maija Augstākās padomes Tautas frontes frakcijas deputātu balsojums deklarācijā "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" pauda iemiesotās tautas gara un prāta brīvības alkas. Deklarācija, kas joprojām ir viens no svarīgākajiem mūsu konstitucionālo tiesību aktiem, tika izstrādāta trīs mēnešus, un tās būtība ir valsts atjaunošana uz tiesiskās pēctecības pamata.

Deklarācijas vēsturiskajā preambulā izklāstīts juridiskais pamatojums Latvijas Republikas atjaunošanai "de facto", savukārt lemjošā daļa atzīst starptautisko tiesību pamatprincipu prioritāti pār valststiesību normām un pasludina, ka PSRS militārā agresija 1940.gada 17.jūnijā ir kvalificējama kā starptautisks noziegums. Deklarācija atjaunoja arī Satversmes sapulces 1922.gada 15.februārī pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes darbību visā Latvijas teritorijā.

Pieminot tos, kuri nekad nav varējuši samierināties ar Latvijas okupāciju, kuri par to ir represēti un kuriem nācās ciest, ir skaidrs, kāpēc uz 4.maija gadadienas svinībām nav uzaicināti tie bijušie Augstākās padomes deputāti, kuri toreiz nepiedalījās balsojumā par Neatkarības atjaunošanas deklarāciju.

Šodien man ir prieks mūsu vidū redzēt un sveikt tos Augstākās padomes deputātus, kuri toreiz, 1990.gada 4.maijā, balsoja par šo Neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Viņi kā mūsu cieņas apliecinājumu šodien saņems mūža caurlaides ienākšanai Saeimas namā. Atzīstot šo cilvēku drosmi un nopelnus Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanā, 7.Saeima ar likumu noteica, ka šie Augstākās padomes deputāti varēs saņemt speciālu valsts pensiju.

Diemžēl dažu deputātu, kas toreiz balsoja par, vairs nav mūsu vidū. No mums ir aizgājusi Ita Kozakeviča, aizgājuši Vilnis Eglājs, Andris Līgotnis un Atis Kramiņš. Pieminēsim viņus ar klusuma brīdi!

Lai arī Latvija ilgu laiku atradās padomju okupācijas varā, tās 1921.gada 26.janvārī iegūtais starptautiski tiesiskais statuss turpināja pastāvēt arī šajos apstākļos. Zināmā mērā tas veicināja valstiskās neatkarības faktisko atjaunošanu 1990. un 1991.gadā. Tādēļ šodien, atzīmējot 1990.gada 4.maija vēsturisko nozīmi, neaizmirsīsim, ka, tieši pateicoties tai dienai, kad mūsu valsts tika dibināta, kad Latvijas tauta pilnīgi patstāvīgi radīja savu valsti, pamatojoties uz tautu pašnoteikšanās principiem, bija iespējams atjaunot valsts neatkarību.

Kādu vietu mūsu valsts politikā ieņem okupācijas fakts un tā seku likvidēšana? Kādu pieredzi esam guvuši no pagātnes traģiskās mācības? Apzinoties savu atbildību tautas priekšā un balstoties uz 1990.gada 4.maija deklarāciju, pēc sešiem gadiem mēs pieņēmām arī deklarāciju par Latvijas okupāciju. 6.Saeimas pieņemtā deklarācija par Latvijas okupāciju ir iesniegta Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstu pārstāvjiem, gan savā pašu zemē, gan no Apvienoto Nāciju tribīnes esam runājuši par nepieciešamību izvērtēt komunistiskā režīma noziegumus un tiesāt šā režīma īstenotājus. Šis darbs pamazām virzās uz priekšu.

Kā Latvijas tautas augstākajai pārstāvības institūcijai mums ir pienākums vienmēr neatlaidīgi atgādināt un aicināt saprast savas tautas traģisko likteni, jo pusgadsimtu ilgā okupācija ir izraisījusi smagas, pašu spēkiem vien grūti pārvaramas un novēršamas sekas. Krievija joprojām nav atzinusi PSRS īstenoto Latvijas okupāciju. Un ar to mums jārēķinās.

Latvijas valstiskā neatkarība gan ir atjaunota, tomēr sabiedrības ekonomisko un sociālo attīstību vēl lielā mērā ietekmē garo okupācijas gadu sekas. Domāju, ka to neapšauba neviens no mums. Bet vienīgais veids, kā tās novērst, ir mūsu un sabiedrības ilgstošs mērķtiecīgs darbs.

Godātie deputāti!

Aicinu jūs šodien atskatīties uz paveikto un izvērtēt mūsu darbu likumdošanas un starptautiskajā laukā. Par tautas neapmierinātību ar Saeimas paveikto un nepaveikto skaidri liecina aptauju rezultāti. Šajās aptaujās Saeima ieņem vienu no zemākajām vietām. Bet tas taču ir mūsu uzdevums — spodrināt Saeimas tēlu. Tādēļ tautas izteiktajai kritikai ir jākļūst par vienu no mūsu darba virzītājspēkiem.

Un, tā kā pieņemtie likumi ir galvenais, kas mūs raksturo, aicinu nedaudz pakavēties pie padarītā un pie tā, kas vēl darāms.

5.Saeima bija pirmais daudzpartiju parlaments pēckara vēsturē, un — pats būtiskākais — tās darbības sākumā pilnā mērā tika atjaunota Satversmes darbība. Līdz ar to Latvija atguva savu tiesisko pamatu, kas nodrošina parlamentāru demokrātiju, proporcionālu vēlēšanu sistēmu, neatkarīgu un vienīgi likumam pakļautu tiesu un valsts kontroli, līdzsvaru varas, pienākumu un tiesību sadalē starp Saeimu, Valsts prezidentu un Ministru kabinetu. Latvijas likumdošanas process tālāk tika virzīts, balstoties uz Satversmi. 5.Saeima darbojās tikai divarpus gadus, tomēr tās veikumu raksturo šādi skaitļi: Saeimai tika iesniegti 839 likumprojekti, no tiem pieņemti 405.

Politiski svarīgākie bija Pilsonības likums, ar kuru tika noteikts Latvijas pilsoņu loks, un Repatriācijas likums. Atcerēsimies, ka diplomātiskās un politiskās darbības rezultātā izdevās panākt Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas.

5.Saeimai ir tiesības lepoties arī ar to, ka tās darbības laikā Latviju kā demokrātisku valsti vienbalsīgi uzņēma Eiropas Padomē. Piezīmēšu, ka 5.Saeimas laikā tika izveidota Eiropas lietu komisija.

Saeimas deputātu līdzdalība starptautiskajās un reģionālajās drošības organizācijās ir veicinājusi ne tikai valsts drošību, bet arī mūsu tautsaimniecības, izglītības, zinātnes un kultūras straujāku attīstību, kā arī Latvijas spējas paust savu viedokli un informēt starptautisko sabiedrību par mūsu valsti. Jāpiezīmē, ka 5.Saeimas laikā Latvijā parādījās daudzi spējīgi politiķi, no kuriem daļa joprojām aktīvi strādā.

Taču šo divarpus gadu laikā diemžēl apsīka process, kas bija aizsācies deviņdesmito gadu sākumā, un netika izstrādāta struktūrpolitika modernai, eiropeiskai tautsaimniecībai Latvijas laukos. Šī problēma joprojām ir aktuāla.

6.Saeimas triju gadu pilnvaru laikā pamatos tika pabeigta uzņēmumu privatizācija, veiktas sociālās un ekonomiskās reformas. Tā centās pilnveidot nodokļu likumus, stabilizēt banku sistēmu un radīt ārvalstu investīcijām labvēlīgāku vidi. Jāmin vēl pieņemtais Satversmes tiesas likums, Krimināllikums, Civilprocesa likums, kuri ienesa svaigas vēsmas no padomju laikiem mantotajās tiesību nozarēs.

No 6.Saeimas pieņemtajiem 685 likumiem 154 ir likumi par starptautisko līgumu apstiprināšanu. Daudzi no tiem pavēra iespēju ieviest bezvīzu režīmu ar vairumu Eiropas valstu. Taču ar Igauniju un Lietuvu noslēgtie brīvās tirdzniecības līgumi ir radījuši zināmas grūtības.

Pēc ilgām diskusijām un nopietna darba Satversme beidzot tika papildināta ar astoto nodaļu "Cilvēka pamattiesības". Tādējādi pirmo reizi Latvijas vēsturē konstitucionālā līmenī tika noteiktas cilvēka pamattiesības un brīvības. Tika ratificēta arī Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Izdevās vienoties par Saeimas un Valsts prezidenta pilnvaru termiņa pagarināšanu.

Saistībā ar Pilsonības likuma grozījumiem pirmoreiz visā valsts vēsturē notika tautas nobalsošana par Saeimas pieņemtu likumu. Tādējādi tauta realizēja tiesības izteikt savu viedokli par tai būtiski svarīgu jautājumu.

Lai gan esam panākuši atbilstību visiem mums izvirzītajiem uzdevumiem, tomēr konkrētus lēmumus no Eiropas Savienības dalībvalstu vadītāju sanāksmes neesam saņēmuši joprojām. Domāju, ka esam tiesīgi gaidīt lielāku dinamismu Eiropas Savienības paplašināšanas procesā.

Zināmā mērā pārsteidz tas, ka NATO dalībvalstu vadītāju Vašingtonas sanāksmes rezultāti Latvijai ir tik labvēlīgi. Ceru, ka visi esam gandarīti par to. Un tas mums uzliek pienākumu strādāt ar vēl lielāku atdevi un izpratni Latvijas aizsardzības un drošības jomā.

6.Saeimas deputātu darbs ārpolitiskajā laukā noteikti ir tuvinājis Latvijas virzību uz Eiropas Savienību, NATO un citām starptautiskajām organizācijām.

Satversmē ir noteikts valsts valodas statuss. Tagad mūsu uzdevums ir latviešu valodas juridisko statusu praktiski iemiesot valsts valodas likumā.

Godātie deputāti!

Lai arī strādājam tikai neilgu laiku, nevaru neminēt būtiskāko, ko mēs, 7.Saeimas deputāti, esam paveikuši.

Esam pauduši savu politisko gribu atbalstīt solījumus, kas tika izteikti Eiropas Padomei, pievienojoties 1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.protokolam. Ar Saeimas balsojumu šā gada 15.aprīlī esam atcēluši nāvessoda piespriešanu. Tagad mums ir jāveic liels izskaidrojošs darbs, lai sabiedrība saprastu šā lēmuma nepieciešamību un atbalstītu to.

Nosūtot Latvijas kara mediķus uz Kosovas krīzes piemeklētajiem reģioniem un piešķirot finansiālu un materiālu palīdzību Kosovas bēgļiem, mēģinām dot savu ieguldījumu reģionālās stabilitātes nodrošināšanai. Lai arī atrodamies tālu no Balkāniem, mūs uztrauc tur notiekošais, jo šis konflikts un tā sekas ietekmēs visu Eiropas kontinentu.

Domāju, jūs piekritīsit, ka Latvijas ekonomiku sāk pozitīvi ietekmēt tirdzniecības likumdošanas aktu harmonizācija. Tirdzniecības liberalizāciju paātrina mūsu iestāšanās Pasaules tirdzniecības organizācijā. Apmēram 70 procenti no Latvijas ārējās tirdzniecības tagad notiek brīvās tirdzniecības režīma ietvaros. Nenoliedzami, mūs gaida grūts uzdevums — sabalansēt Latvijas nodokļu likumdošanas aktus ar Eiropas Savienības un Pasaules tirdzniecības organizācijas normām tā, lai nodrošinātu vietējā tirgus aizsardzību un saglabātu Latvijai tradicionālas vērtības.

Kopš 1998.gada novembra, kad stājās spēkā grozījumi Pilsonības likumā, Latvija pilnībā atbilst Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas sociālās integrācijas programmu rekomendācijās ietvertajiem kritērijiem. Latvijā dzimušie bērni automātiski iegūst Latvijas pilsonību, ja viņu vecāki to pieprasa. Taču joprojām tiek izvirzītas jaunas prasības, šoreiz — sakarā ar valsts valodas likuma pieņemšanu.

Valsts valodas statuss latviešu valodai ir piešķirts ne tikai juridiski, bet arī faktiski. Atcerēsimies, ka 1988.gadā vairāk nekā 354 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju savās vēstulēs pieprasīja latviešu valodai valsts valodas statusu. Milzīgais cittautiešu īpatsvars bija novedis latviešu valodas lietošanu līdz kritiskai robežai. Un mūsu pienākums ir pieņemt tādu valsts valodas likumu, kas nodrošinātu latvietim tiesības savā zemē ikvienā iestādē sazināties latviešu valodā.

Sabiedrības integrācija ir viena no mūsu valdības politikas prioritātēm. Bet vai visa sabiedrība izprot šo procesu, vai atbalsta to? Atbilde nav atkarīga tikai no tā, cik pieejama ir informācija par šo procesu, un no šīs informācijas aprites. Ikvienam ir skaidrs — lai pilnvērtīgi iekļautos Latvijas dzīvē un atvieglotu, nevis apgrūtinātu tās turpmāko attīstību, cilvēkiem, kuri vēlas iekļauties Latvijas sabiedrībā, pašiem jādara viss nepieciešamais, sākot jau ar latviešu valodas apgūšanu.

Politiski represētās personas izvirza mums pamatotas prasības jautājumā par to sertifikātu dzēšanu, kuri piešķirti politiski represētajām personām par izsūtījumā pavadītajiem gadiem.

Pašreizējā situācijā katrai represētajai personai ir tiesības iepazīties ar savu izsūtīšanas lietu vai krimināllietu un individuālā kārtā uzzināt represiju veicēju vārdus. Lai turpinātu darbu visaptveroša represēto personu reģistra sastādīšanā, iekļaujot tajā arī represiju iniciatoru un veicēju vārdus, mums vispirms jāvienojas par šāda darba nepieciešamību. Šie jautājumi jāizšķir vistuvākajā nākotnē.

Gribētu izcelt arī ārpolitisko darbību, kas ir ļoti intensīva un plaša. Mēs aktīvi un ar būtiskiem panākumiem piedalāmies dažādu starptautisko organizāciju parlamentāro asambleju darbā. Pārstāvot Latviju ārvalstīs, mēs arī informējam tās par mūsu sasniegumiem, panākumiem un uzdevumiem. Tajā pašā laikā mēs cenšamies pārņemt pozitīvo, kas ir ikvienā citā valstī.

Kā viena no svarīgākajām Latvijas ārpolitiskajām prioritātēm ir minama labu kaimiņattiecību uzturēšana ar Krievijas Federāciju. Liela nozīme piešķirama praktiskās sadarbības attīstības veicināšanai. Tādēļ katrā ziņā augstu vērtējama Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijas darba atsākšana. Taču nevaram neņemt vērā faktu, ka Krievija, ignorējot 1998.gada oktobrī notikušā referenduma rezultātus, turpina izvirzīt jaunas prasības, kas pēc savas būtības skar Latvijas iekšpolitiskos jautājumus. Krievija joprojām cenšas arī īstenot ekonomiskā spiediena politiku attiecībā uz Latvijas un Krievijas sadarbībā tradicionāli nozīmīgām jomām. Viens no soļiem Latvijas un Krievijas attiecību uzlabošanā varētu būt tāds, ka tiktu parakstīts līgums par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas robežu, kā arī uzsākta robežas demarkācija. Tas katrā ziņā pozitīvi ietekmētu mūsu turpmākās divpusējās attiecības.

Godātie deputāti!

Mums ir jāstrādā tā, lai, atskatoties uz paveikto, varētu teikt, ka esam strādājuši atbilstoši vēlētāju gribai, savai pārliecībai un priekšvēlēšanu solījumiem.

Mums ir jāstrādā tā, lai Latviju pasaulē godā un ciena.

Mums ir jāstrādā tā, lai nekad vairs nevajadzētu pieņemt deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu".

Pirms svinīgās sēdes