Satversmes tiesas tiesnesis Dr. Romāns Apsītis:

4. maija Deklarācijas juridiskais saturs un politiskā nozīme

Ziņojums Zinātņu akadēmijas konferencē "4. maija Deklarācija: juridiskie un vēsturiski politiskie aspekti" 1999. gada 3. maijā

Kopš 4. maija Deklarācijas pieņemšanas jau pagājuši deviņi gadi. Šajā laikā Deklarācijas saturu analizējuši un šā dokumenta nozīmi novērtējuši vairāki zinātnieki, galvenokārt juristi un vēsturnieki. Viņu vidū minami profesors Dītrihs Andrejs Lēbers, profesors Juris Bojārs, Tālavs Jundzis un Egils Levits. Mans īsais ziņojums pamatvilcienos balstīts uz viņu publikācijās izteiktajiem secinājumiem, kas papildināti ar dažiem paša novērojumiem un atziņām.

Neatkarības deklarāciju bija iespējams izstrādāt un pieņemt galvenokārt tāpēc, ka latviešu tautas atmodas pacēlumam bija nepieciešams augstākais punkts — kulminācijas brīdis, kas iezīmētu tautas ilgu un centienu atrisinājuma ceļu.Toreiz tauta jautāja pati sev: ir jāiet uz priekšu, atpakaļceļa vairs nav, bet ar ko tas viss beigsies?

Procesa atrisinājumu lielā mērā iezīmēja Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas 1990. gada 18. martā. Vēlēšanās uzvarēja Latvijas neatkarības idejas piekritēji — Latvijas Tautas frontes un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības atbalstītie deputātu kandidāti. Viņi ieguva kvalificētu vairākumu — divas trešdaļas no Augstākās padomes deputātu kopskaita. Tas bija pietiekami, lai varētu grozīt Latvijas PSR konstitūciju. Kaut arī daļa no viņiem agrāk bija bijuši Komunistiskās partijas biedri, tomēr tam vairs nebija būtiskas nozīmes. Tagad viņi bija nostājušies zem sarkanbaltsarkanā karoga un bez šaubīšanās bija gatavi balsot par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Līdz ar to veltīgas bija ortodoksālo komunistu cerības, balstoties uz ievēlēto deputātu agrāk formālo piederību pie Komunistiskās partijas, gūt sev labvēlīgu iznākumu.

Pienākumu balsot par Latvijas neatkarību noteica vismaz trīs faktori: tautas vairākuma griba, kas bija formulēta Latvijas Tautas frontes priekšvēlēšanu platformā; nepieciešamība arī šoreiz iet kopsolī ar Latvijas abām likteņmāsām — Lietuvu un Igauniju. Šajās abās kaimiņvalstīs jau 1990. gada martā bija pieņemti konstitucionālas nozīmes dokumenti attiecīgi par Lietuvas valsts un Igaunijas valsts atjaunošanu; fakts, ka iepriekšējā Latvijas PSR Augstākā padome jau bija pieņēmusi divas suverenitātes deklarācijas: 1989. gada 28. jūlija Deklarāciju par Latvijas valsts suverenitāti un 1990. gada 15. februāra Deklarāciju jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību. Šie divi akti bija tā juridiskā bāze, kas bija sagatavojusi politisko izšķiršanos teikt galīgo jāvārdu Latvijas valsts neatkarības atjaunošanai. Un tas bija jādara jaunievēlētajai tautfrontnieciskajai Augstākajai padomei.

Lai izpildītu šo vēsturisko misiju, bija nepieciešams izstrādāt juridiski un politiski sabalansētu, reāli izpildāmu dokumentu projektu, ko Augstākā padome pieņemtu vienā no savām pirmajām sēdēm. Jaunā dokumenta pamatkontūras tika iezīmētas jau 22. martā, kad deputāta Rolanda Rikarda dzīvoklī uz nelielu sanāksmi pie dzīvokļa saimnieka bija ieradušies pazīstamais jurists un politologs Egils Levits, deputāti Vilnis Eglājs, Valdis Birkavs un šā ziņojuma autors. Kopīgā sarunā dzima vairākas idejas. Balstoties uz tām, dienu vēlāk Egils Levits jau bija izstrādājis dokumenta uzmetumu, kas vēlāk kļuva par Deklarācijas mugurkaulu.

Vienlaikus Latvijas Tautas frontes valde izveidoja valstisko jautājumu darba grupu, kurā ietilpa septiņas personas: R.Apsītis, V.Eglājs, A.Endziņš, T.Jundzis, A.Krastiņš un R.Rikards, Latvijas PSR tautas deputāti, un I.Bišers, PSRS tautas deputāts. Par darba grupas vadītāju apstiprināja mani. Savukārt es izvēlējos 12 konsultantus, galvenokārt pazīstamus Latvijas juristus — teorētiķus un praktiķus. No viņiem vislielāko ieguldījumu Deklarācijas tapšanā deva Egils Levits. Visai aktīvi bija arī profesors Edgars Meļķisis un Gunārs Kusiņš. Vēlāk darba grupā pieaicinājām arī tautas deputāti Rutu Marjašu, kura pārtulkoja Deklarāciju krievu valodā. Politiski tas bija ļoti svarīgi.

Deklarācijas teksts tika izstrādāts, apspriests, labots un papildināts demokrātiski. Vispirms tas tika darīts darba grupā, pēc tam — LTF frakcijas sēdēs. Tā mēs strādājām apmēram sešas nedēļas.

Sākumā bija izstrādāti divi Deklarācijas projekta varianti — "maksimālais variants" un "minimālais variants". Abus tos šķīra politisko prasību daudzums un radikālisma pakāpe. Viena vai otra varianta tālākvirzība lielā mērā bija atkarīga no politiskās situācijas, it sevišķi no Maskavas attieksmes pret Lietuvu, kura jau 11. martā bija pieņēmusi visai radikālo Aktu par Lietuvas valsts atjaunošanu. Tomēr LTF frakcija nolēma par pamatu Neatkarības deklarācijai ņemt projekta "maksimālo variantu". Tūlīt gan jāatzīmē, ka šādam lēmumam bija arī oponenti. Karstu diskusiju un atsevišķu labojumu rezultātā, kā arī apspriežot vienu otru alternatīvu priekšlikumu, "maksimālais variants" vietām tika mīkstināts. Piemēram, projekta 9. aprīļa redakcijā tika paredzēts pasludināt par spēkā neesošu ne vien 1940. gada 21. jūlijā pieņemto Latvijas Saeimas deklarāciju "Par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā", bet arī tajā pašā dienā pieņemto deklarāciju "Par valsts varu", kura būtībā juridiski ievadīja Latvijas neatkarības zaudēšanas procesu. Turpretī vēlākajās redakcijās šī otrā deklarācija jau bija svītrota. Vai cits piemērs. Tajā pašā 9. aprīļa redakcijā nekāds "pārejas periods" Latvijas Republikas valsts varas "de facto" atjaunošanai nebija noteikts. Tomēr aprīļa otrajā pusē tas jau projekta tekstā bija ietverts. Liekas, ka šajā gadījumā LTF deputātus bija ietekmējis Igaunijas Augstākās padomes 1990. gada 30. marta lēmums par Igaunijas valsts statusu. Tas pasludināja Igaunijas valsts atjaunošanu, bet vienlaikus noteica "pārejas periodu" līdz neatkarīgas Igaunijas valsts konstitucionālo institūciju izveidošanai.

4. maija Deklarācija sastāv no visai garas preambulas ar vēsturisko faktu izklāstu un to novērtējumu, kā arī no lemjošās jeb rezolutīvās daļas, kurā ietverti deviņi punkti.

Preambulā no starptautisko tiesību viedokļa analizēti 1940. gada notikumi Latvijā. Arī profesors Dītrihs Andrejs Lēbers norāda, ka "atbilde uz jautājumu, vai Latvija 1940. gadā tika okupēta un anektēta, jāmeklē starptautiskajās tiesībās. Tas ir drošs un laikam vienīgais ceļš, kas varētu ļaut iegūt vispāratzītus rezultātus". Preambulā rezumēts, ka Latvijas Republikas iekļaušana Padomju Savienībā no starptautisko tiesību viedokļa nav spēkā, un Latvijas Republika joprojām "de iure" pastāv kā starptautisko tiesību subjekts, ko atzīst vairāk nekā 50 pasaules valstis. Tādējādi 4. maija Deklarācija izvirzīja skaidru un loģisku mērķi — atjaunot 1918. gada 18. novembrī proklamēto neatkarīgo Latvijas valsti, kas 1920. gadā tika starptautiski atzīta un 1921. gadā kļuva par līdztiesīgu Tautas Savienības locekli.

Pirmās un vienīgās republikas atjaunošanu un pastāvēšanu apstiprina arī 4. maija Deklarācijas 3. un 4. pants, kas nosaka 1922. gada 15. februārī pieņemtās Satversmes darbību Latvijas teritorijā.

Valsts nepārtrauktības koncepciju pilnā mērā apliecināja arī 1991. gada 21. augusta konstitucionālais likums par Latvijas Republikas valstisko statusu un fakts, ka tika atjaunotas Satversmē noteiktās valsts institūcijas un to darbība.

1998. gada 10. oktobrī Amerikas Savienoto Valstu Kongresa Pārstāvju palāta pieņēma rezolūciju Nr.320. Tajā norādīts, ka Amerikas Savienotās Valstis nekad nav atzinušas Baltijas valstu "nelikumīgo un varmācīgo okupāciju un ka turpmākās ASV valdības uzturējušas nepārtrauktas diplomātiskas attiecības ar šīm valstīm visu padomju okupācijas laiku, nekad tās neuzskatot par "padomju republikām"".

Vēsturisko faktu analīze preambulā juridiski ievirzīja Deklarācijas rezolutīvās daļas saturu. Deklarācijas juridiskais izejas punkts un pamatakmens ir tās 1. punkts. Tajā teikts" Atzīt starptautisko tiesību pamatprincipu prioritāti pār valsts tiesību normām. Uzskatīt par prettiesisku PSRS un Vācijas 1939. gada 23. augusta vienošanos un no tās izrietošo 1940. gada 17. jūnija Latvijas Republikas suverēnās valsts varas likvidēšanu PSRS militārās agresijas rezultātā."

Jānorāda, ka ar jēdzienu "starptautisko tiesību pamatprincipi" šeit domātas starptautisko tiesību sistēmas galvenās imperatīvās normas "ius cogens", kas ietver sevī vispāratzītās idejas un prasības par starptautisko tiesību subjektu tiesisku uzvedību savstarpējās attiecībās. Šādi pamatprincipi ir: suverēna līdztiesība un severenitātei piemītošo principu respektēšana, spēka (varas) un spēka draudu nelietošana, valsts teritoriālās integritātes respektēšana, starptautisko strīdu un situāciju noregulēšana ar starptautiski tiesiskiem līdzekļiem, neiejaukšanās valsts iekšējās lietās, godprātīga starptautisko saistību pildīšana un citi pamatprincipi. Citiem vārdiem runājot, tās ir normas, kurām saskaņā ar starptautisko tiesību teoriju ir augstāks juridisks spēks nekā nacionālo tiesību normām. Tātad, ja nacionālo tiesību (vienas vai otras valsts "iekšējo tiesību") normas neatbilst visām valstīm obligātajām starptautisko tiesību "ius cogens" normām, tad šādas nacionālo tiesību normas ir prettiesiskas. Balstoties uz šo konstatējumu, prettiesiska bija gan 1939. gada 23. augusta PSRS un Vācijas vienošanās (Molotova–Ribentropa pakts), gan PSRS rīcība, kas izrietēja no šīs vienošanās.

Deklarācijas 1. punkts ir pamats Latvijas oficiālajai valsts tiesiskajai doktrīnai par 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas nepārtraukto valsts tiesisko kontinuitāti.

Deklarācijas 2.punkts izriet no 1. punkta un akcentē domu, ka 1940. gada 21. jūlijā pieņemtā deklarācija "Par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvā" pieņemta pēc PSRS diktāta un nepauž Latvijas tautas gribu. Šī deklarācija pieņemta prettiesiska spiediena un draudu rezultātā. Tāpēc tā pasludināma par spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža.

Deklarācijas 3. un 4.punkts veido vienotu juridisku noregulējumu attiecībā uz Latvijas Republikas 1922. gada 15. februāra Satversmi. Līdz šim sabiedrībā gan izskanējis viedoklis, ka nav īsti skaidrs, kāpēc gan bijis vajadzīgs šis "konstitucionālais kūlenis". Proti, vispirms 3. punktā pateikt, ka visā Latvijas teritorijā tiek atjaunota 1922. gada Satversmes darbība, bet tūlīt 4. punktā norādīt, ka "Līdz Satversmes jaunās redakcijas pieņemšanai apturēt... Satversmi, izņemot tos pantus, kuri nosaka Latvijas valsts konstitucionāli tiesisko pamatu un kuri saskaņā ar Satversmes 77. pantu ir grozāmi tikai ar tautas nobalsošanu..." Atbilde varētu būt tāda: 3. punktā mēs gribējām pateikt, ka 1922. gada Satversmes darbības atjaunošana ir mūsu mērķis, bet pagaidām, kamēr šo mērķi tūlīt nav iespējams sasniegt, mēs ejam uz to pakāpeniski, vispirms atjaunojot tikai 1., 2., 3. un 6. pantu.

Deklarācijas 5.punkts noteica "pārejas periodu" līdz Latvijas suverēnās valsts varas faktiskajai atjaunošanai, kas beigtos ar 5. Saeimas sasaukšanu. Tā bija kompromisa norma, kuras uzdevums faktiski bija mīkstināt spriedzi attiecībā ar Maskavu. No vienas puses, šāds pārejas periods bija vajadzīgs arī tāpēc, lai sagatavotu brīvas un demokrātiskas Saeimas vēlēšanas, taču, no otras puses, šo "pārejas periodu" daudzi saprata kā pakāpenisku atbrīvošanos no PSRS virsvaras, kā pāreju no "dozētas neatkarības" uz pilnīgu neatkarību. Tāda interpretācija nonāca pretrunā ar atjaunoto Satversmes 1. punktu, saskaņā ar kuru "Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika". Arvien skaidrāk kļuva redzams, ka Deklarācijas 5. punkta saturs ir dokumenta svešķermenis, no kura pēc iespējas ātrāk būtu jāatbrīvojas. Paldies liktenim, ka šis brīdis pārāk ilgi nebija jāgaida: 1991. gada 21. augustā pulksten 13.06 Augstākā padome pieņēma konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu, un šā likuma 2. pantā tika atzīts par spēku zaudējušu 4. maija Deklarācijas 5. punkts.

Kompromisa raksturs bija arī Deklarācijas 6.punktam, kurā noteikts, ka "pārejas periodā" iespējams piemērot tās Latvijas PSR Konstitūcijas un citas tiesību normas, ciktāl tās nav pretrunā ar Satversmes 1., 2., 3. un 6. pantu. Tomēr šis kompromiss bija saprotams un attaisnojams, jo juridiskais vakuums nebija pieļaujams. 6. punktā bez tam bija noteikts, ka "strīdus gadījumos jautājumus par likumdošanas aktu piemērošanu izšķir Latvijas Republikas Konstitucionālā tiesa". Diemžēl Satversmes tiesa tika izveidota pēc sešarpus gadiem — 1996. gada decembrī.

Deklarācijas 7.punkts paredzēja izveidot komisiju, lai izstrādātu Latvijas Republikas Satversmes jaunu redakciju, kas atbilstu Latvijas toreizējam politiskajam, ekonomiskajam un sociālajam stāvoklim. Jāsaka, ka Deklarācijas izstrādāšanas laikā Latvijā bija izplatīts viedoklis, ka 1922. gada Satversme ir neglābjami novecojusi, tāpēc tā būtiski jāpārstrādā. Šāds viedoklis atbilda toreizējai sapratnei par demokrātiju. Visai problemātiska un apšaubāma bija pati nostādne, ka Augstākajai padomei, kuras sastāvā bija ievēlēti ne tikai Latvijas Republikas pilsoņi, ir tiesības grozīt Satversmi. Tomēr Augstākā padome 1990. gada 31. jūlijā izveidoja darba grupu Satversmes jaunās redakcijas projekta izstrādāšanai 22 deputātu sastāvā. Darba grupai tika uzdots iesniegt projektu Augstākās padomes prezidijam līdz 1991. gada 1. janvārim. Minētajā termiņā uzdevums izpildīts netika, jo darbu kavēja konceptuālas neskaidrības un arvien pieaugošie LTF frakcijas deputātu protesti grozīt 1922. gada Satversmi principā. Beigu beigās tika nolemts grozīt nevis Satversmi, bet izstrādāt projektu "Pamatlikums pārejas periodam". Līdz 1991. gada 24. martam projekta uzmetums bija izstrādāts un tā paša gada 20. jūnijā pat pieņemts pirmajā lasījumā. Tomēr arī šis gara bērns (95 panti) īsti mīlestību neieguva. Svītru pārejas periodam pamatlikumam pārvilka 1991. gada 19. augusta PSRS valsts apvērsuma mēģinājums un mūsu 21. augusta konstitucionālā likuma 1. pants, kas noteica, ka Latvijas Republikas valstisko statusu nosaka 1922. gada 15. februāra Satversme. Līdz ar to tika uzņemts kurss uz pilnīgu Satversmes atjaunošanu.

Deklarācijas 8.punkts garantēja Latvijas un citu valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām, protams, šis punkts jāpiemēro kontekstā ar tajā pašā dienā pieņemto Deklarāciju par Latvijas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos (51 dokuments).

Deklarācijas 9.punkts nosaka, ka Latvijas attiecības ar PSRS veidojamas saskaņā ar 1920. gada 11. augusta miera līgumu starp Latviju un Krieviju. Tagad, kad PSRS beigusi pastāvēt, 9. punktā teiktais attiecas uz PSRS tiesisko mantinieci — Krieviju.

Kopumā 4. maija Deklarācija vērtējama kā viens no neatkarīgās Latvijas valsts atjaunošanas svarīgākajiem konstitucionālo tiesību aktiem. Tas ir fundamentāls pamatakmens, uz kura balstoties pamazām veidojas brīva, neatkarīga, demokrātiska un tiesiska Latvijas valsts. Pieņemot šo Deklarāciju, 1990. gada 4. maijā Latvija politiski pilnīgi izšķīrās par atvadīšanos no Padomju Savienības, tā izšķīrās par 18. novembra Latvijas Republikas atjaunošanu.

Latvijas neatkarības atjaunošanas prasības dažos pirms 1990.gada 4.maija dokumentos

Referāts konferencē "4.maija Deklarācijā: juridiskie un vēsturiski politiskie aspekti", Rīgā 1999.gada 3.maijā. Referātu publicējam, saglabājot autora redakciju — "LV"

4.maija Deklarācija ir Latvijas Republikas kontinuitātes pamats. Tieši šis akts dokumentē, ka Latvija ir atjaunota un ka tagadējā valsts turpina 1918.gadā dibināto Latviju.

I. Atjaunošanas apstrīdētāji

Taču izrādās, ka ir tādas valstis, kas apstrīd Latvijas atjaunošanu un līdz ar to neatzīst Latvijas kontinuitāti. Līdzīgi uzskati dažviet izvirzīti arī zinātniskajā literatūrā. Bet tā nav tikai teorija. Pietiek norādīt uz divām praktiskām problēmām: pilsonība un Abrene. Situāciju sarežģī fakts, ka Eiropas Savienība prasa, lai kandidātvalstis pašas likvidē no pagātnes pārmantotus strīdus ar saviem kaimiņiem. Latvijas gadījumā runa ir par strīdu ar Krievijas Federāciju, kas neatzīst Latvijas kontinuitāti ar pirmskara Latviju. Krievija uzskata Latviju par jaundibinātu valsti.

Galvenais Krievijas arguments ir, ka Latvija 1940.gadā esot devusi savu piekrišanu padomju karaspēka ienākšanai un ka, kļūstot par Padomju savienības republiku, pirmskara Latvija esot zaudējusi savu suverenitāti. Ja tas ir tā, nepietiekot — apgalvo Krievija — anulēt tā laika lēmumus tagad, tas ir "retrospektīvi", kā to ir darījusi 4.maija Deklarācija.

Taču ir skaidrs, ka 1940.gada lēmumu anulēšana padomju režīma laikā reāli nebija iespējama. Tāpēc aktuālu nozīmi iegūst prasības par Latvijas atjaunošanu, kuras izvirzītas jau pirms 1990.gada 4.maija Deklarācijas ārpus Padomju Savienības, tas ir trimdā. 50 gadu gaitā daudzi tādi dokumenti tika iesniegti valstīm un starptautiskām organizācijām.

Savam īsam referātam esmu izvēlējies divus iesniegumus, proti Latvijas senatoru atzinumu par Satversmi un Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) memorandu, kas tika iesniegts Helsinku konferences dalībvalstīm (turpmāk īsi: memorands). Abus dokumentus esmu pavairojis, bet visiem klātesošiem diemžēl nepietiks. Pirmais dokuments sastādīts 50 gadus atpakaļ, otrais kādus 25 gadus vecs. Senatoru atzinumā piedalījās 5 no 7 toreiz dzīvajiem senatoriem trimdā. PBLA bija centrālā trimdas latviešu organizācija ārpus padomju bloka. Abi dokumenti tātad ir pietiekami autoritatīvi. Abi ir rūpīgi izstrādāti un nosvērti. Taču jāapzinās, ka politiska situācija ir mainīga un līdz ar to mainās perspektīva. Nebūtu taisnīgi gaidīt izsmeļošas atbildes uz visiem Krievijā mūsdienās izvirzītajiem argumentiem. Varu apliecināt, ka tādas atbildes ir, bet šeit nav tā vieta viņas izklāstīt. Ar šādām atrunām salīdzināšu abus dokumentus savā starpā un arī ar 4.maija Deklarāciju.

II. Atjaunošanas vietējo tiesību aspekts: 1922.g. Satversme

Sāksim ar jautājumu, vai 1922.gada Satversme saglabājusi savu spēku līdz 1940.gadam, kad jaunievēlētā Saeima nolēma lūgt uzņemt Latviju Padomju savienībā. Ja atbildēt apstiprinoši, Saeimas 1940.gada lēmums bija jānodod tautas nobalsošanai, kas nenotika. Jautājums par Satversmes spēkā esamību tātad ir būtisks. Šaubas izraisa 15.maija apvērsums: toreiz pučisti apturēja Saeimas darbību.

Senatoru atzinums norāda, ka līdz 1940.gadam "nebija neviena likuma, kas būtu šīs pamatnormas atcēlis". Pamatojot šo uzskatu sīkāk, senatori nonāk pie secinājuma, ka Satversme "ir jāatzīst vēl tagad par spēkā esošu".

Memorands nemēģina īpaši pamatot, ka Satversme saglabājusi savu spēku pēc 15.maija apvērsuma, bet vienkārši iziet no tā, ka Saeimas 1940.gada lēmums par iestāšanos citā valstī nav bijis saskaņā ar Satversmi.

4.maija Deklarācija līdzīgā kārtā — tas ir neskarot 15.maija problemātiku — konstatē, ka Satversme " de iure ir spēkā līdz šim brīdim".

Satversmes jautājumā tātad no visiem trim dokumentiem pamatotu analīzi sniedz vienīgi senatoru atzinums.

III. Atjaunošanas starptautiski tiesiski aspekti

Pārejot uz Latvijas atjaunošanas starptautiski tiesiskajiem aspektiem, aplūkosim mūsu dokumentus attiecībā uz abiem Krievijā izvirzītajiem argumentiem, ka Latvijas valdība 1940.gadā esot piekritusi padomju karaspēka ienākšanai.

1. Valdības piekrišana

Krievijas juristi atzīst, ka pirmskara Latvijas valdība savu piekrišanu devusi spēka lietošanas rezultātā, bet norāda uz to, ka starptautiskās tiesības 1940.gadā spēka lietošanu vai piedraudēšanu vēl neaizliedza. Redzēsim, kādas atbildes piedāvā mūsu dokumenti.

Senatori savā atzinumā nemin valdības piekrišanu. Kvalificējot svešā karaspēka ienākšanu Latvijas teritorijā kā "okupāciju", senatori uzsver, ka tas noticis "laužot vienpusīgi noslēgtos ..līgumus , starp citu.. 1932.gada.. neuzbrukšanas līgumu". Norāde uz šo līgumu atspēko argumentu, ka starptautiskās tiesības toreiz vēl neaizliedza spēka pielietošanu. Līguma 1.pantā abas valstis apņēmās atturēties no jebkādiem "varas darbiem" ( nasil’stvennye dejstvija, acts of violence ). Tas nepārprotami dod pamatu padomju rīcību kvalificēt kā pārkāpumu.

Memorands klusē par valdības piekrišanu. Šo kritiku es brīvi varu izteikt, jo es pats biju juridiskās daļas autors (sadarbībā ar citiem, kuri rediģēja manu teksta projektu). Tomēr memorandā ir iekļauta atsauce uz nupat citēto 1932.gada Neuzbrukšanas līgumu un reproducēti attiecīgie līguma panti.

4.maija Deklarācija tāpat nepiemin valdības piekrišanu. Tā arī neatsaucas uz 1932.gada Neuzbrukšanas līgumu. Šajā ziņā izpaliek atbilde neatkarības atjaunošanas apstrīdētājiem.

2. Suverenitātes zaudēšana

Tagad aplūkosim mūsu dokumentus attiecībā uz Krievijas argumentu, ka Latvija 1940.gadā ir zaudējusi savu suverenitāti. Šis arguments ir vērā ņemams, ja atzīt, ka ir notikusi likumīga aneksija.

Neviens no trim dokumentiem neiztirzā "aneksiju". Senatori runā par okupāciju kā "kailas varas aktu". 4.maija Deklarācija kvalificē padomju karaspēka ienākšanu kā "militāru agresiju", kuras rezultātā bija "okupācija un ..suverēnas valsts likvidēšana". Memorands lieto tādus jēdzienus kā "nelikumīga iekļaušana" un "vardarbīga iekļaušana". Ar citiem vārdiem, neviens no trim dokumentiem neatzīst "likumīgu aneksiju". Tieši otrādi: viņi uzskata, ka Latvija savu suverenitāti ir saglabājusi arī pēc 1940.gada.

Pamatojot šādu nostāju, 4.maija Deklarācija atsaucas arī uz 1939.gada Molotova–Ribentropa paktu (MRP). Memorands MRP argumentu izvērš plašumā, salīdzinot Baltijas valstu likteņus ar citu MRP upuru statusu. Memorands dokumentē, ka visas pārmaiņas, kuras atnesis MRP, pēc kara tika noregulētas. Somijas un Rumānijas gadījumā tas notika Miera līguma ceļā, Polijas gadījumā uz Potsdamas vienošanās pamata. Vienīgi Baltijas valstīs MRP sekas netika likvidētas. Šādam salīdzinājumam ir tālejoša nozīme.