Neatkarība — tas ir lielākais guvums tautai un valstij

Dītrihs Andrejs Lēbers (Loeber) :

Latvijas neatkarības atjaunošanas prasības dažos pirms 1990.gada 4.maija dokumentos

Turpinājums no 2.lpp.

IV. "Klibojošā" atjaunošana

Kad Baltijas valstīm pašām izdevās atjaunot neatkarību, atjaunošanas pamatā nebija nedz miera līguma, nedz kādas citas starptautiskās vienošanās. Turklāt Krievija līdz šai dienai atsakās atzīt Latvijas atjaunošanu. Tas nozīmē, ka Latvijas kontinuitāte "klibo". Šis jēdziens patapināts no starptautiskām privātām tiesībām: ja kāda laulība ir spēkā vienā valstī, bet nav atzīta citā valstī, pieņemts runāt par "klibojošo" laulību. Kamēr Latvijas kontinuitāte "klibo", Otrā pasaules kara sekas Baltijas reģionā vēl nav likvidētas.

Tas kontrastē ar Rietumu valstīm, kas kļuva par Otrā pasaules kara upuriem. Šajās valstīs kara sekas jau sen likvidētas. Vācijai bija jāatdod visas teritorijas, kuras tā bija ieguvusi pēc 1937.gada. Sabiedrotie piespieda Vāciju arī uzņemt visus savus pilsoņus, kurus tā bija nometinājusi okupētajās teritorijās. Līdzīgi Japānai bija jāatsakās no teritoriālajiem iekarojumiem. Japāna turklāt atvainojusies par okupētās zemēs pastrādātajiem kara noziegumiem.

Bet Baltijas valstīm līdz šim jebkāda restitutio in integrum (atjaunošana pirmatnējā stāvoklī) ir liegta. Pat otrādi: tām uzlikts pienākums pašām noregulēt Otrā pasaules kara mantojumu, tas ir nokārtot teritoriālus strīdus un uzņemt citu valstu pilsoņus. To nosaka Kopenhāgenas kritēriji (1993) un Eiropas "Stabilitātes (Baladūra) pakts"(1995). Latvija ir palikusi ārpus līgumu sistēmas, kas likvidē Otrā pasaules kara sekas. Tas rada asimetriju un nevienlīdzību. Šī netaisnība zaudēta cilvēku apziņā Rietumeiropā un dažkārt arī Latvijā. Bet manis apskatītie dokumenti atgādina mums šo netaisnību.

Dr. habil phil. Maija Kūle:

4. maijs šodienas skatījumā: ieguvumi un zaudējumi

Referāts konferencē "4. maija Deklarācija: juridiskie un vēsturiski politiskie aspekti", Rīgā 1999. gada 3. maijā

4. maija Deklarācija ir ārkārtīgi nozīmīgs Latvijas valsts atjaunošanas juridisks, politisks un arī kultūrvēsturisks notikums. Tam būtu bijis jāvirza tālāk Latvijas valsts un visas sabiedrības sakārtošana politiskajā, juridiskajā, ekonomikas, sociālajā, kultūras un morāles jomā. Kā zināms, līdzsvars un harmonija visu šo jomu savstarpējās attiecībās ir priekšnoteikums sabiedrības un valsts attīstībā. Taču vai tas tā ir noticis?

Pirms 4. maija Deklarācijas pieņemšanas, t.i., tā saucamās dziesmotās revolūcijas laikā, visas šīs sabiedrības jomas un vērtību sistēmas pastāvēja sinkrētā veidā, kā kopveselums — lielā mērā tā, kā tas ir raksturīgs mitoloģijai. Idejas par tiesiskajiem pamatiem bija savītas ar romantiskiem priekšstatiem par tautas garu un brīvu valsti, politiskās prasības pavadīja, utopiskas (ar iespējām nesamērotas) cerības par tūlītēju un strauju visu sabiedrības locekļu labklājības pieaugumu. Vērtību sistēmā priekšplānā iznāca divas vērtības: pirmā vērtība bija brīvība, turklāt formā "brīvība no" (no PSRS, no totalitārās iekārtas utt.), nevis tik daudz formā "brīvība priekš kaut kā", jo šis aspekts bija neskaidrāks.

Otrā vērtība bija "labklājība", citiem vārdiem sakot, iespēja dzīvot tā, kā dzīvo vidusmēra ļaudis attīstītajās rietumvalstīs. Abas šīs vērtības apvienoja Latvijas teritorijā dzīvojošos cilvēkus, jo kurš gan negrib dzīvot labāk un būt brīvs. Neskatoties uz opozīcijas aicinājumiem pretoties 4. maija Deklarācijai, šīs vērtības, ko pauda Deklarācija, apliecinot Latvijas Republikas atjaunošanu, deva leģitimizāciju politiskajām iniciatīvām.

Taču vērtību veidošanās bija romantizēta, mitoloģizēta, un tai lielākoties nebija individuālu parametru (taču citādi nemēdz būt!). Un mēs visi šajos procesos bijām iekšā, cerību un iedvesmas pilni, latvieši un cittautieši. Kurš gan pats pie sevis līdz galam bija izdomājis, kas gan notiks ar brīvību individuālā aspektā, vai kā tad nu būs ar šīs brīvības sniegtajām iespējām pašam celt savu labklājību. Tolaik egoisms, varaskāre un mantkāre bija daudz mazāk attīstīta. Kā tas mitoloģizētajai apziņai parasts, domāšanai bija masveida raksturs, tā bija kopīgā, visu un galarezultātā "neviena" domāšana. Šo domāšanu pauda tautas tribūni, piemēram, tādas lielas personības kā Dainis Īvāns, ar kura muti, ja tā var teikt, runāja "objektīvais gars" (Hēgeļa terminoloģijā).

Mitoloģiskās apziņas pastāvēšana XX gadsimtā nav nekas jauns, parasti jau visus sociālos procesus, kuros iesaistās ļoti lielas ļaužu masas, vada mitoloģizēti priekšstati, kurus par reālu spēku pārvērš ar ideoloģijas palīdzību. Valsts atjaunošanas ideoloģijai (ar ideoloģiju es saprotu pozitīvu, vienmēr vajadzīgu mācību par idejām, kas apvieno sabiedrību un pamato valsti) bija noteiktas kontūras juridiskā, politiskā aspektā, un tas parādās 4. maija Deklarācijā.

Ja Deklarācija līdzās Satversmes atjaunošanai notikumiem piešķīra valstisku un politisku karkasu, tad pārējās sabiedrības sakārtošanas jomas — ekonomika, civiltiesības, cilvēktiesības, kultūra, izglītība, māksla — sāka klibot uz priekšu kā nu katra mācēdama. Atrodoties romantizētā mitoloģiskā priekšstata par sabiedrības attīstību valgos, visas šīs sfēras kopā izskatījās itin ciešami — tām visām tika ierādīta kāda niša un attīstības iespējas. Izskatījās, ka visiem būs pienācīga dzīve politiski neatkarīgajā Latvijas valstī — gan māksliniekiem, gan zinātniekiem, gan skolotājiem, gan ārstiem, gan latviešiem, gan dažādu tautību pārstāvjiem utt.

Taču līdz ar mitoloģizētās apziņas izsīkumu un pārveidošanos (kas atkal vēsturē ir parasta lieta), romantiskās jūsmas izbeigšanos, vērtību sistēmas sarežģīšanos iestājās pavisam citi dzīves un spēles noteikumi. Valsts un sabiedrības attīstības pamatideja ir demokrātijas un liberālisma (plašā nozīmē) ieviešana visos līmeņos — sabiedrības, grupu un individuālajā līmenī.

Lai gan Rietumu sociālajā domā arvien vairāk kritizē liberālisma jēdzienu, es to izmantoju plašā nozīmē — kā Rietumu civilizācijas vērtību sistēmu, kuras vienā polā atrodas pašpietiekama individualitāte, spējīga uzņemties risku, gudra, brīva un aktīva personība, kas pati veido savu dzīvi, bet otrā polā atrodas pārliecība par kopīgo labumu (par nepieciešamiem nodokļiem kā kopīgā labuma avotu, par tiesisko sakārtotību, atbildību, normām un likumiem).

Bet te sākas pretrunas ar dzīves apjēgsmi iepriekšējā periodā, kas balstījās uz romantizētiem kopveseluma principiem. Demokrātija un liberālisms liek domāt katram un ikvienam, liek domāt par to, ko iesākt ar iegūto brīvību un kā ar savām pūlēm (neizslēdzot pūles visas sabiedrības labā) tikt pie labklājības. Šī pašpietiekamā domāšana un vērtību sistēma vairs nevar balstīties uz mitoloģizētu romantismu, bet gan uz personīgu atbildību un saprašanu. Taču tādas ļoti trūkst mūsu sabiedrībā, un nav pat skaidrs, kā to panākt.

Cilvēki nav gatavi šādām vērtībām, jo tās prasa izglītotību, kultūru, zināšanas, juridisko kompetenci, politisko uzticēšanos un daudzas citas attieksmes un spējas, kas Rietumu sabiedrībā ir iestrādātas gadu simtos.

Līdz ar to demokrātijas ieviešanu politisko lozungu līmenī šo vērtību kultivēšanu pārņem valsts politiķu elite, taču tas notiek pārāk vienpusīgi. Valsts un sabiedrības veidošanu var salīdzināt pavisam pārnestā nozīmē ar pankūku cepšanu. Protams, salīdzinājums ir ļoti sadzīvisks un no kulinārijas jomas, taču tam ir sava līdzība. Lai izceptu jēdzīgas pankūkas, ir nepieciešama panna un mīkla, kas sastāv no miltiem, pieniņa, oliņām, sāls un cukura. Visas sastāvdaļas vajag tik daudz, cik vajag, citādi pankūkas nebūs ēdamas. Mūsu valstī, kā man šķiet, mīklas bļodā maisās galvenokārt sāls — mūsu politiķu elite, kas patiešām tēlo dzīves sāli, un miltiņi, tas ir, daudzie cilvēciņi, kas veido sabiedrību, katrs būdams atsevišķs miltiņš. Oliņu tikpat kā nav, pieniņa arī, nemaz nerunājot par cukuriņu.

Kas notiek? Miltiņi pa tiešo saduras ar sāli, protams, sāls kož acīs, un miltiņi to necieš. Nav pastarpinājuma, nav mīklu saistošās vielas, kuru pēc būtības vajadzēja izpildīt olām — ar to es saprotu izglītību, kultūru, mākslu, t.i., visas tās vērtības, kas spēj cilvēkus saistīt, salīmēt, apvienot. Sabiedrība netop gatava kā garšīga "pankūka", drīzāk tā ir maz baudāma un politiski pārsālīta. Taču man kā neizdodas, tā neizdodas, pat izmantojot visādas metaforas, iestāstīt politiskajai sālij, ka tā nevar eksistēt un tikt leģitimizēta (atzīta) bez mīkstinošā, izskaidrojošā, pastarpinošā materiāla, bez cieņas pret izglītību, zinātni, kultūru un mākslu.

Ekonomikas un finansu sistēmas pārveidošana izvirzās par visu bijušo un esošo valdību primāro uzdevumu, sociālo, kultūras un izglītības sfēru "uzpasējot" tikai ar acu skatiena maliņu, t.i., joprojām, tāpat kā padomju laikā, atstājot malā pēc pārpalikuma principa. Lai gan valdības taisnojas, ka tā nav, tomēr politiskās dzīves mākslas radītā uzvedība sniedz liecības ik brīdi par to, ka tā ir. Taču es esmu pamanījusi vienu progresīvu iezīmi šīs sfēras sakārtošanā — pāri visai jezgai un intrigām, kas saistās ar "lielo privatizāciju", tomēr šajā sfērā sāk iezīmēties mazliet stratēģiskāka domāšana, valsts programmu veidošana.

Tiesību sfēra ir ieguvusi tikai vispārējās kontūras, reizēm tās ir ļoti būtiskas, piemēram, Satversmes Otrās daļas par cilvēktiesībām, pieņemšana, kas gan sabiedrībā neizraisīja nekādu rezonansi. Taču atsevišķos aspektos gribas piekrist Viktoram Avotiņam, kas nesen pēc ombudsmena konferences rakstīja: "…parlamenta pretrunas un kompleksi un savtīgums parādās likumos, padara tos īslaicīgus un piemērotus tikai atsevišķai vajadzībai, nevis valsttij vai tiesībām to būtībā…" Taču tiesību sfēra ir viena no būtiskākajām demokrātiskas un civilizētas valsts veidošanā, tāpēc tās nopietnai sakārtošanai un ticībai tiesu iestādēm būtu jāvelta pirmšķirīga uzmanība.

Mavriks Vulfsons:

Mūsu garais un grūtais ceļš uz brīvību

Referāts konferencē "4. maija Deklarācija: juridiskie un vēsturiski politiskie aspekti", Rīgā 1999. gada 3. maijā. Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Katram ceļam ir savi posmi un savi atskaites punkti. Neatkarības deklarācijas ceļā par pirmo atskaites punktu nosacīti varētu uzskatīt Rakstnieku savienības paplašināto plēnumu, kurā publiski pie kauna staba tika piesiets valdošais režīms un likti idejiski pamati Latvijas Tautas frontei. Manās acīs visi tie, kas pēc 1988.gada vasaras turpināja laipot, turpināja gaidīt notikumu attīstību, ir vērtējami kā konjunktūras patrioti — kā būs, tā arī viņi rīkosies. Par godu Latvijai varu teikt, ka absolūtais latviešu vairākums un arī daudzi cittautieši spontāni nostājās plēnuma un pēc tam Tautas frontes ideju pusē. Vienprātība kļuva par mūsu cīņas, grūto vēsturisko panākumu ķīlu — tas vainagojās ar 1990.gada 4.maija Deklarāciju.

Par otru atskaites punktu kļuva Latvijas Tautas frontes 2.kongresa lēmumi — panākt Latvijas atdalīšanos no PSRS un pilnīgu tās neatkarības atjaunošanu par spīti visam. Man ir uzdots jautājums par to, ko domājām tobrīd, kad devāmies uz PSRS Tautas deputātu kongresu, vai mēs tajā mirklī ticējām, ka atgriezīsimies atpakaļ, kad stāvējām uz perona, lai dotos uz Maskavu. Starp citu, viens no mūsu lozungiem tobrīd bija — "Mēs atgriezīsimies ar Latvijas brīvību!", ko tauta uzņēma ar tādiem aplausiem, kādus reti esmu dzirdējis. Atbildēju — jā, mēs bijām naivi, tikai tad, kad ieradāmies Maskavā, sapratām, cik grūta būs cīņa.

Vēl, runājot par atskaites punktu iezīmēm, man gribētos minēt Vijas Artmanes uzstāšanos toreizējās Latvijas PSR Augstākās padomes 1989.gada 22.novembra sēdē, kurā viņa pieprasīja iekļaut darba kārtībā suverenitātes deklarācijas projektu. Malacis! Otrs — Džemmas Skulmes 1989.gada 29.novembra uzstāšanās PSRS Augstākās padomes sēdē ar prasību piešķirt Latvijai veto tiesības. 1990.gada sākumā — 8.februārī — Latvijā savā pirmajā vizītē ieradās Eiroparlamenta delegācija, kas radīja lielu satraukumu gan Rietumos, gan Maskavā. Pusoficiālajā pieņemšanā Vladilens Dozorcevs un es ierosinājām pacelt glāzes tostam par demokrātiskas Latvijas neatkarību. Liels bija pārsteigums, ka tas pēc tam izskanēja Eiropas presē — tādi tosti jau skan Latvijā!

Jāatzīmē, ka jau toreiz man izdevās doties uz Bonnu un iesniegt Vācijas Federatīvās Republikas Ārlietu ministrijai Latvijas Tautas frontes memorandu ar lūgumu anulēt Molotova — Ribentropa paktam pievienotos slepenos protokolus un pasludināt tos par spēku zaudējušiem no parakstīšanas brīža. To noraidīja, bet tas atkal parādījās presē, kas bija ļoti svarīgi — lai Latvijas vārds izskanētu pasaulē, lai Rietumi zinātu, ka cīņa ir sākusies un tā tiks novesta līdz galam.

Vēl kāda piezīme, kas klausītājos noteikti izraisīs dalītas jūtas, bet jūtu morālu pienākumu to izstāstīt. Man toreiz izdevās ar minēto dokumentu izbraukt uz ārzemēm tikai ar mums vēlākās pretinieku frakcijas deputāta, ģenerālleitnanta Valentīna Gapoņenko palīdzību. Viņam vēlāk arī bija ļoti lieli nopelni, caur manu personu brīdinot Augstāko padomi par gaidāmo puču 1991.gada augustā. Pučs notika piektdienā, iepriekšējā trešdienā Gapoņenko pienāca man klāt sēdes laikā, no aizmugures uzlika roku uz pleca un aicināja iedzert kopā tasi kafijas. Es piecēlos, un, kaut nekad iepriekš nebiju ar viņu kopā kafiju dzēris, visiem skatoties, mēs izgājām no zāles. Lejā Gapoņenko pasūtīja kafiju un dzēra to, neteikdams ne vārda. Izdzēris to, viņš piecēlās un teica:"Vulfson, pēc desmit minūtēm es tiekos ar savu priekšnieku, ar Kuzminu (tolaik Baltijas Kara apgabala virspavēlnieks — L.P ). Mūs izsauc uz Maskavu. Atceries — tas, iespējams, ir pēdējais rokasspiediens starp mums." Es apstājos, bet viņš pagrieza muguru un aizgāja. Es tūlīt aizskrēju pie Gorbunova un viņa vietnieka Krastiņa un izstāstīju par šo netiešo brīdinājumu. Viņi man atbildēja:"Vulfson, tu vienmēr redzi kaut kādus spokus! Kā tu vari ticēt tādam ienaidniekam! Tā ir provokācija!" Es aizgāju uz savu kabinetu un domāju — Gapoņenko nevarēja man melot, jo jau iepriekš viņš daudziem Tautas frontes pārstāvjiem bija devis iespēju klusītiņām doties pāri robežai uz Rietumiem. Zvanīju savam draugam, ja tā var teikt, Amerikas Savienoto Valstu ģenerālkonsulam. Viņa nebija, esot pārcelts uz citurieni. Lūdzu pie telefona jauno ģenerālkonsulu. Viņš piekrita sarunai ar mani, kuras rezultātā man izdevās pārliecināt amerikāņu diplomātus nekavējoties braukt uz Latviju. Konsuls sākotnēji vispār negribēja runāt ar mani, tad, apspriedies ar kolēģiem, piekrita tikties ar mani pēc nedēļas, kad Amerikas delegācijai bija paredzēts brauciens uz Latviju stādīties priekšā Augstākās padomes priekšsēdētājam Gorbunovam, bet es iekliedzos:"Nē, jums jābrauc jau rīt!" Es tiešām biju kļuvis pustraks, jo stādījos priekšā, kas var notikt — tuvojas 23.augusts, kad ir paredzēta liela demonstrācija, bet kaut kas ļauns var notikt jau pirms tam. Galu galā konsuls piekrita braukt uz Rīgu jau nākamajā dienā un pēc tikšanās ar Gorbunovu ierasties pie manis. Vizītes laikā es par savām aizdomām un brīdinājumu izstāstīju vārds vārdā tāpat kā jums, neko nepielikdams. Viņu reakcija nebija Gorbunova reakcija. Viņi pielēca kājās un teica:"Mister Vulfson, mēs tūdaļ braucam projām un paziņojam šo vēsti mūsu valdībai!" Es lūdzu, lai divi ASV pārstāvji paliek Latvijā. Saņēmu atbildi, ka divi amerikāņu diplomāti atgriezīsies Rīgā. Viņi arī atgriezās un palika kopā ar mums aplenktajā parlamenta ēkā visu laiku. Viņi stāvēja pie loga un rādīja ar pirkstiem vispārpieņemto uzvaras zīmi kā apliecinājumu tam, ka mēs uzvarēsim. Domāju, ka Amerikas pārstāvju klātbūtne lielā mērā aizkavēja omoniešus ieņemt ēku līdz galam. Tāpēc vēlreiz no sirds gribu pateikt paldies Gapoņenko.

Vēl viena epizode, par ko es gribētu atgādināt. 1990.gada marta sākumā biju uzaicināts piedalīties sanāksmē Kremlī par kritiskā stāvokļa saasināšanos Latvijā (precīzu nosaukumu neatceros), kurā, pēc manām domām, bija paredzēts spriest par ideoloģisku apvērsumu Latvijā — nodot Latvijas televīziju, presi, visus masu medijus Komunistiskajai partijai uzticamu cilvēku rokās. Acīmredzot Gorbačovam bija apnicis uzklausīt nemitīgās sūdzības par latviešu masu mediju pausto. Sanāksmē piedalījās arī PSRS aizsardzības ministrs Jazovs, kurš apgalvoja:"Mēs salieksim jūs ragā!" Tajā pašā laikā Jeļcins, kuru sastapu pēc sanāksmes gaitenī un kuram izstāstīju, kas par lietu, man teica: "Mavrik, nebaidies, mēs jūs aizstāvēsim!" Nekavējoties devos uz Rīgu, vēlā vakarā nonācu Tautas frontes mītnē un tur sastaptajiem teicu, ka mums nekavējoties ir jāorganizē tāda demonstrācija, kas pievērstu visas pasaules uzmanību, varbūt tas aizkavēs Kremli realizēt savus plānus. Tautas frontes valdes 7.marta sēdē tika nolemts svētdien, 12.martā, rīkot Vislatvijas tautas demonstrāciju Daugavmalā. Tajā dienā kopā pulcējās 200 tūkstoši cilvēku — tāds bija Latvijas preses vērtējums, ārzemnieki ziņoja — "pusmiljons cilvēku pulcējušies likteņupes krastos". Mūsu nodoms un vienlaikus pamatojums bija — ne soli atpakaļ! Tādi mēs bijām ceļā uz 4.maija Deklarāciju — naivi, bet godīgi. Savas idejas pārņemti, spārnoti. Latviešu tauta mums ticēja un, var teikt, mūs mīlēja. Ārzemes mūs apbrīnoja, Krievijas demokrāti atbalstīja, Krievijas komunisti ienīda un baidījās no mums.

Tādi mēs bijām toreiz, un tagad man sāp sirds par to, kā ir tagad. Man sāp sirds, kad mani uz ielas aptur cilvēki un vaicā:"Vulfson, vai tas ir tas, ko tu gribēji, par ko cīnījies?" Manuprāt, stāvoklis valstī šobrīd ir katastrofāls... Un man gribas teikt: Dievs, svētī un sargi Latviju!

 

Ojārs Celle:

Kad kauliņi bija mesti. Skats no trimdas

Referāts konferencē "4. maija Deklarācija: juridiskie un vēsturiski politiskie aspekti", Rīgā 1999. gada 3. maijā

Laikā, kad Rīgā Augstākā padome pieņēma Neatkarības deklarāciju, zemeslodes otrajā pusē, Zelta vārtu pilsētā Sanfrancisko, pie Klusā okeāna, bija sākusies Amerikas latviešu apvienības 39.gadskārtējā kongresa atklāšanas ceremonija. To pārtrauca, lai Amerikas Savienoto Valstu latviešu organizāciju delegāti noklausītos sava priekšsēža Valža Pavlovska paziņojumu par notikumiem Rīgā. Kājās piecēlušies, ar gariem aplausiem viņi apsveica 4.maija Deklarāciju. Kongresa delegāti nosūtīja AP delegātiem apsveikuma telegrammu un atsāka savu darbu. Pulkstenis rādīja nedaudz pāri desmitiem pēc vietējā laika.

Rīgā pieņemtā Deklarācija atbalsojās delegātu un citu trimdas latviešu apziņā, tā iesāka pārmaiņu laiku visā viņu dzīvē. Kā ziņoja "Ziemeļkalifornijas Apskats" savā jūnija numurā, ALA delegāti ar šampanieša korķu paukšķiem, attiecīgām dziesmām un glāžu saskandināšanu kongresa ballē sveica savus Rīgas kolēģus un novēlēja viņiem vislabākās sekmes piepildīt savu Deklarāciju arī ar darbiem.

Ja okupētajā Latvijā 4.maija Deklarācija nozīmēja parādīt vēl nepieredzētu drosmi, atklāti prasot Latvijai brīvību un neatkarību tik plašā polītiskā arēnā, tikai īsā distancē no čekas nama, no Baltijas ka®a apgabala štāba, no komūnistu partijas mājokļa, no visiem šiem okupācijas varas un apspiestības cietokšņiem, tad trimdai jau sen bija balss aizsmakusi, tādu pašu brīvību Latvijai prasot okupētās un ar varu apklusinātās tautas vārdā visdažādākajos Rietumu pasaules varas un spēka centros.

Rīgā tauta dziļi bija izjutusi brutāla spēka pārpilnību, kas nesaudzīgi stājās ceļā tās ilgām pēc brīvības, taisnības un neatkarības. Tagad AP, sekojot lietuviešu un igauņu priekšzīmei un savas tautas gribai, nostājās pretī okupācijas varai un deklarēja, ka ar 4.maiju sākas pārejas periods, ku®š beigsies ar Satversmes kārtībā paredzēto demokrātisko institūciju atjaunošanu un darbā stāšanos. Latvieši trimdā, no ilgo gadu polītiskā darba un pūliņu pieredzes apzinājās, cik grūta varētu būt 4.maijā izteikto vēlmju piepildīšana dzīvē un cik daudz gribas, neatlaidības un izmaņas būs vajadzīgs, lai atbalstam iekustinātu inerto Rietumu sabiedrību. Tāpēc 4.maija AP Deklarācijas nozīmīgumu trimda apsveica, bet pieņēma to ar zināmu skepsi. Pats AP sastāvs izraisīja jautājumu, vai okupantu kontrolētajā vēlēšanu procesā izraudzītos delegātus var uzskatīt par patiesiem tautas pārstāvjiem. Daudzi trimdinieki par īstenākiem tautas pārstāvjiem uzskatīja sazēlušās nacionālās izteiksmes kustības Latvijā. Ar sevišķu neuzticību trimda skatījās uz komūnistu partijas biedriem, ku®u AP sastāvā netrūka. Vai viņi kā diktatoriskas vienpartijas sistēmas pārstāvji vispār demokrātiskā procesā iederas, vai spēj būt tam uzticīgi? Kā varēs noskaidrot, ku®iem no biedra kartes nēsātājiem krūtīs pukst krietna latvieša sirds? Uz ko mēs varēsim paļauties, un kā zināt, ka KP nav Trojas zirgs šajā AP sastāvā un ka tas nav papildināts ar citiem, partijā nesastāvošiem, bet okupantiem uzticīgiem elementiem? Tas, ka šajā pārejas laikā nav paredzēta deboļševizācija, izraisīja bažas par paša procesa efektivitāti un demokrātiskumu.

Trimda saprata, ka pārliecinātu komūnistu atrast latviešu vidū 1990.gadā varbūt būtu pagrūti, bet vai notikušais neieraus straumē un nenesīs līdzi visus stāvokļa izmantotājus, oportūnistus, ku®iem ne prāts, ne sirdsapziņa netraucē mainīt lojalitāti, ja vien tas atbilst viņu savtīgām interesēm. Apciemojumos Latvijā trimdas sabiedrība bija iepazinusies ar to cinismu un lokanumu, ko izrādīja padomju varai padotie. "Homo sovjeticus", pēc trimdinieku domām, nebija ideāls materiāls jaunas, demokrātiskas sabiedrības veidošanai.

ALA delegāti kongresā noklausījās laikraksta "Atmoda" redaktores Elitas Veidemanes izvērtējumu par pašreizējiem Latvijas dzīves vadītājiem. Viņa tos raksturoja visumā kā šodienas karjēristus, kas apgriezuši kažokus, polītiskajam klimatam mainoties. Viņas uzskats par Latvijas vadošo slāni bija pesimistisks. Veidemanes teiktajā delegāti saklausīja rūgtumu, ko latvieši jūt pret tiem, kas kalpojuši okupācijas varai.

Vēl ALA kongress Sanfrancisko nebija beidzies, kad ALA Ārējās informācijas biroja lietvedis Ojārs Kalniņš ziņoja, ka PSRS prezidents Gorbačovs Latvijas AP balsojumu par Neatkarības deklerāciju bija atzinis par nelikumīgu. Kongresa delegāti saprata, ka ceļš uz pilnīgu neatkarību nebūs gluds. Bet kauliņi bija mesti.

No Rietumu perspektīvas Latvijas notikumus vērojot, radās iespaids, ka nacionālās kustības Latvijā un notikumi Lietuvā un Igaunijā rāva uz priekšu arī Latvijas Tautas fronti, šo dīvaino konglomerātu, ko pelnīti varēja uzskatīt par Latvijas lielo koalīciju. Notikumi spieda LTF radikalizēties, izšķirties un riskēt. LTF cita ceļa nebija, ja tā vēlējās būt tautas vadošā organizācija.

Trimdā trūka precīzas informācijas par LTF izcelšanos. Cik tajā bija ieguldītas centrālās varas intereses un cik — tautas spontanitātes. Trimdu pārsteidza un reizē radīja aizdomas arī tas, ka LTF savā pusē AP vēlēšanās bija dabūjusi 45 procentus nelatviešu vēlētāju. No atstatuma raugoties, radās jautājums — kāpēc tik liels skaits krievu pagriež muguru savas tautas kontrolētajai varai un pieslejas latviešiem? Vai Deklarācija nesa līdz apslēptus solījumus un garantijas tiem Latvijā nelūgtajiem simtiem tūkstošiem, kas okupācijas gados bija šeit iesūtīti vai paši ieklīduši? Šo jautājumu izvērtēt Rietumos vienkārši trūka informācija, bet plašajai atbalsij sveštautiešos — Rietumos izprotamas loģikas.

Ceturtā maija Neatkarības deklarācija nenāca trimdai kā pārsteigums. To gaidīja ar cerībām, arī ar bažām. Deklarācija deva apmierinājumu, ka prasīta un pasludināta ir aiziešana no PSRS, ka ir izteikta apņēmība iet līdz galam, līdz pilnīgai neatkarībai.

Bet prieku nomāca bažas, ko tas maksās mūsu tautai, vai tas prasīs atklātu cīņu, asinsizliešanu, lai pamodinātu pasaules sirdsapziņu. Rietumu latviešiem tomēr bija samērā reāls priekšstats par PSRS neapskaužamo saimniecisko un iekšpolitisko situāciju. Bet tas pats par sevi neizslēdza visļaunākos scenārijus no nākotnes varbūtībām. Rietumu latvietis apzinājās, cik niecīgas ir 1,5 miljonu lielas tautas iespējas ietekmēt pasaules notikumus. Bet latvieši nebija vieni. Tomēr Rietumu tautiešus trimdā nomāca bažas par iespējamo Baltijas tautu nespēju turpināt nākotnes polītiku, saskaņotu un iespējami labi koordinētu pa Tallinas — Rīgas — Viļņas asi. Vienā pusē ar tādu pašu apņēmību stāvēja igauņi, otrā — lietuvieši. Bijušās PSRS satelītvalstis bija jau pāris gadus baltiešiem priekšā. Rietumu pasaule jau bija pārmaiņas uzņēmusi savā apziņā un saprata, ka tās ir paliekošas.

Pārdomājot 4.maija notikumus, nākamajās nedēļās un vēl nākošās trimdas presē parādījās virkne izvērtējošu rakstu, ku®os pavīdēja vērtīgas domas par situāciju un tās iespējamo pārvaldīšanu un virzīšanu mūsu interešu garā. PBLA un citas organizācijas jau pa iztrunējošā dzelzs aizkara spraugām varēja iekļūt un uzsākt sadarbību ar Latvijas demokrātiskajiem spēkiem.

Arī darbs ar Rietumu varām intensificējās. Sākās plānošana par palīdzību, kā iesākt demokratizāciju, atrast tai līdzekļus, padomdevējus utt. gan programmām Latvijas skolās, gan sabiedrībai, lai tā varētu pakāpeniski no boļševizētas diktatūras pārslēgties kā domāšanā, tā uzvedībā un darbībā uz tādu sabiedrību, ku®ā nākotnē tai būs jādzīvo.

Pats smagākais jautājums pēc 4.maija Deklarācijas bija divvaldības situācija. Latvijas AP pretenzijas pārņemt varu sadūrās ar pastāvošo okupācijas īstenību. Valsti ir okupējis svešs karaspēks. Tas un iekšējie policejiskie spēki, kas arī ir okupantu kontrolē, ir noteicēji valstī un reizē ir pretrunā ar 4.maija Deklarāciju un tās īstenošanu. Tātad varas pārmaiņas izšķirsies Maskavā. Pašai latvju tautai kopīgi ar trimdu, ku®ai ir zināms iespaids uz Rietumu pasaules polītisko orientāciju ne tikai Baltijā, bet arī Maskavā, priekšā stāv gandrīz neiespējami grūts uzdevums, ku®š tomēr būs jāatrisina.