Par grāmatniecības celmlauža Gūtenberga laikabiedriem Rīgā un Eiropā

"Nebūtu pareizi, ja pieņemtu, ka visas Rīgas klosteru grāmatas pārnāca Pilsētas bibliotēkas īpašumā. Bet arī tas, ko atrodam, ir pietiekami daudz, lai pašās beigās runātu par grāmatām, kas saistīja tālās Ziemeļeiropas un Rietumeiropas garīgo dzīvi"

Tāds cauri gadsimtiem uz mums skatās Johans Gūtenbergs

Johana Gūtenberga ap XV gadsimta vidu iedibinātā grāmatu iespiešanas māksla ir izcilākais šī laikmeta garīgās dzīves sasniegums. Bet līdztekus vēl visu šo laiku pastāv arī rokraksta grāmatniecība, un agrīnā tipogrāfija ievēro senās grāmatu pārrakstītāju tradīcijas, cenšas it kā reproducēt, atdarināt rokraksta grāmatas. Ja pirmās iespiestās grāmatas būtu bijušas mākslinieciski neizteiksmīgas, tās nebūtu uzvarējušas spraigajā sacensībā ar grāmatu pārrakstītājiem.

XV gadsimts ir pēdējais vēl Reformācijas nesašķeltās katoļu baznīcas gadsimts. Nevar teikt, ka dievbijība tautā būtu mazinājusies, bet radušās nopietnas šaubas par Dieva vietniekiem tepat virs zemes. Te nelīdz pat lielie reformu koncili Konstancē (1414–1418) un Bāzelē (1431–1439). Un nepietiekami ir izcilākā XV gadsimta filozofa Kuzānas Nikolaja ( Nicolaus Cusanus , 1401–1464) pūliņi baznīcas vienības saglabāšanai. XV gadsimtā ir pāvesti, kas ceļ baznīcas un kultūras autoritāti, bet ir arī tādi, kas to bezcerīgi gremdē, piemēram, bēdīgi slavenais Aleksandrs VI no Bordžiju dzimtas.

XV gadsimts ir vispār paradoksu gadsimts. 1453. gadā turki ieņem Konstantinopoli un sagrauj Bizantijas impēriju, bet grieķu zinātnieki un literāti līdz ar to izklīst pa visu Eiropu, veicinādami humānisma izplatību. Renesanses un humānisma elpa jau jūtama arī uz ziemeļiem no Alpiem, bet bieži izdota grāmata gadsimta nogalē ir daudziem bīstamais "Raganu veseris" ( Malleus maleficarum ). 1415. gadā, Konstances koncila laikā sārtā sadedzina Prāgas universitātes profesoru Janu Husu (1370–1415), kuram pieder vārdi: "Meklē patiesību, klausies patiesību, mīli patiesību, runā patiesību un aizstāvi patiesību līdz nāvei". Ruānā 1431. gadā sārtā kā raganu sadedzina Orleānas jaunavu, vēlāk par svēto izsludināto un par Francijas nacionālo varoni atzīto Žannu d’Arku. Bet Florencē 1498. gadā līdzīgu likteni piedzīvo, ja tā varētu teikt, sava izvirtušā laikmeta disidents Džirolamo Savonarola.

XV gadsimtā Rīga joprojām tiek malta it kā starp diviem dzirnakmeņiem — Rīgas arhibīskapu un Livonijas ordeni. Rīdziniekiem gan izdodas nopostīt ienīstā ordeņa pili, un rātes herolds 1484. gadā pat svinīgi paziņo, ka ikvienam pilsētniekam ir tiesības nest uz mājām sagrautās celtnes akmeņus, bet, ak vai, drīz vien rīdziniekiem pašu spēkiem nākas ordeņa pili atjaunot. Uzcelt vēl lielāku, varenāku. Arī saērcinātais arhibīskaps it bieži apbalvo savus mīļos rīdziniekus ar dažādiem baznīcas lāstiem un interdiktu — dievkalpojuma aizliegumu. Ja Rīgā XV gadsimtā neveidojās tipogrāfija, ja te vēl gadsimtiem ilgi nedibina universitāti, tas nav skaidrojams tikai ar vietējo birģeru un Hanzas tirgotāju garīgo laiskumu. Pārāk nedroša ir tā zeme, uz kuras jādzīvo rīdziniekiem.

XV gadsimtā tapuši vēl daudzi izcili rokraksta grāmatniecības paraugi. Ar gadsimta sākumu saistāmas vairākas jau minētā hercoga Berī "Stundu grāmatas", kuras viņa uzdevumā pārrakstījuši un iluminējuši izcili mākslinieki. Kādā miniatūrā tēlots hercogs pats mūža noslēgumā sarunā ar Svēto Pēteri pie paradīzes vārtiem. Jācer, ka šī saruna bija veiksmīga, jo hercoga labo darbu sarakstā ieskaitāma arī grāmatu mākslas veicināšana. Hamburgā glabājas ap 1410. gadu tapis rokraksts, kur spalvas zīmējumā redzams teiksmainais Simsons, kas sīvā cīņā pārplēš lauvu. Lineburgā ap 1405. gadu radies "Sakšu spoguļa" ( Sachsenspiegel ) pārrakstījums ar skaistu miniatūru un grezniem iniciāļiem. Ap 1442. gadu tapis vēl otrs, kur mākslinieka Hansa Bornemana miniatūrā redzama daļa no Lineburgas panorāmas. Šādas rokraksta grāmatu miniatūras ir neatsverams kultūrvēsturisks izziņas avots. Piemēram, priekšlasījumu Parīzes universitātē redzam Parīzes Nacionālajā bibliotēkā atrodamajā "Chroniques de France". Kādas grāmatas miniatūra rāda, ka, Kristus iedvesmots, dominikānis diktē tekstu savam ordeņa brālim (1420). Skriptoriji bija, bez šaubām, arī Rīgas klosteros, bet par to iekārtojumu ziņu mums nav. Grāmatu pārrakstītāji vai autori nereti bija pilsētu rakstveži, kam bija šim darbam profesionālas iemaņas. Kāda 1456. gada miniatūra Minhenē rāda, ka Augsburgas pilsētas rātei pasniedz tikko tapušo pilsētas hroniku. XV gadsimta otrajā pusē savu "Sakšu hroniku" ( Chronecken der Sassen ) raksta no Vernigerodes uz Braunšveigu pārnākušais zeltkalis Konrāds Boto ( Botho ), kura brālim Hermanim Boto piedēvē "Pūcesspieģeļa" autorību. 1497. gadā, kad pārstrādā Hamburgas pilsētas tiesības, top šī tiesību kodeksa eksemplārs ar daudziem attēliem, kas raksturo vai it visus pilsētas dzīves aspektus: te redzam pilsētas rātes un tās dažādo kolēģiju sēdes, tirgus ainas, ostā ienākušos Hanzas tirgotāju kuģus u.tml.

Ir jau arī profesionāli grāmatu pārrakstītāji, kas strādā grāmatu tirgum. Ar roku iekrāsoti iniciāļi vajadzīgi vēl arī pirmajām iespiestajām grāmatām, un tādēļ grāmatu pārrakstītājiem vēl ilgi ir darbs un maize. Daži no grāmatu pārrakstītājiem ir tik slaveni, ka saglabājušies viņu attēli. Tāds ir Burgundijas hercoga dienestā esošais Žans Milo ( Jean Mielot ), kas redzams 1450. un 1472. gada attēlos. Miniatūrā skatāma arī grāmatu pārrakstītāja darba atribūtika: jau pārrrakstītās grāmatas, rakstāmpults, tintnīca, rezerves rakstāmspalvas. Kādā citā attēlā skatāms Flandrijas grāmatu pārrakstītājs Simons Benings (1483–1561). Viņa darbība tātad iesniedzas jau XVI gadsimtā.

Rakstītāja un lasītāja vai, īsāk runājot, grāmatas motīvs parādās arī tālaika gleznās, vitrāžās, koktēlniecībā, XV gadsimta kokgriezumos, lai gan XV gadsimta otrā pusē parādās arī vara grebums. Kādā Lejassaksijas koka skulptūrā ap 1430. gadu redzama Dievmāte ar Jēzus bērniņu, kurš ieraksta vārdus blakus esošajā dzīvības grāmatā. Nirnbergas vācu nacionālajā muzejā skatāma glezna, kur Dievmāte redzama kopā ar lasāmpulti un rakstāmpiederumiem. Līdzīgi motīvi ir arī Nīderlandes glezniecībā. Kādā Nirnbergas Svētā Lorenca baznīcas vitrāžā ap 1485. gadu redzam prāvestu Lorenco Tuheru ( Tucher ), kas nometies ceļos ar grāmatu rokās. Čaklas rokrakstu pārrakstītājas klosteros bijušas arī vairāk mācītās nonnes, kā to rāda kāds spalvas zīmējums ap 1472. gadu Saksijas Ludolfa sacerētajā Kristus ciešanu aprakstā. Grāmatu iluminētāji bija īpaša profesija, bet pie šī darba reizēm ķērās arī pazīstami gleznotāji, piemēram, Stefans Lohners Ķelnē ap 1451. gadu. Hildesheimas Svētā Lamberta baznīcā bijuši sienas gleznojumi, kur varēja lasīt arī tēvreizi, to baušļus, Ave Maria . Tas bijis kā atgādinājums kūtrākajiem baznīcēniem, kuriem šie teksti būtu gan bijuši jāzina no galvas. Iespējams, ka šie gleznojumi tapuši pēc Nikolaja Kuzāna apmeklējuma 1451. gadā, kurš nav bijis apmierināts ar Hildesheimas pilsoņu dievbijību.

Ne atsevišķam pasūtītājam, bet plašākam rokraksta grāmatu tirgum strādājusi Dīpolda Laubera (1425–1467) pārrakstītāju darbnīca Hāgenavā. Pašā Hāgenavā grāmatu iespiešana sākas tikai 1489. gadā, tā ka labu laiku pārrakstītājiem ir gan darbs, gan iztikšana. Vienīgi nāves nepielūdzamā roka var aizkavēt čaklo pārrakstītāju pūles. Starp dažādajām XV gadsimta "Nāves dejas" gravīrām raksturīgs ir Heidelbergas "Nāves dejas" motīvs, kur nāve velk uz bedri arī centīgo rakstvedi.

Pievērsīsimies dažiem ar XV gadsimtu saistāmiem rokrakstiem LAB. Jau minējām, ka uz XIV un XV gadsimta robežas tapusi "Missale Rigenser" (Ms. 1), kur krāšņi ornamentēti daudzkrāsaini iniciāļi, bet rakstības gotiskajā stilā vēl jūtamas romāņu stila iezīmes. Par šīs misāles vietu Rīgas Dombaznīcas liturģijā 1904. gadā plašāk rakstījis Hermanis fon Bruinings ( Messe und kanonisches Stundengebet nach dem Brauche der Rigaschen Kirche im späteren Mittelalter ).

Viena no skaistākajām rokraksta grāmatām LAB ir XV gadsimta "Stundu grāmata" latīņu un franču valodā (R 6649), kas radusies, domājams, ap 1450. gadu Ziemeļfrancijā. Krāšņi veidotais teksts te mijas ar izteiksmīgām miniatūrām, no kurām vairākas ir ar grāmatas motīvu. Te ir Kristus dzīves un ciešanu ceļa tēlojums (krustā sišana, guldīšana kapā), arī bukoliskas un feodālās sadzīves ainas (pils motīvs).

Interesanta ir arī vēl kāda cita, domājams, XV gadsimta misāle (Ms. 353), kur vairākās lappusēs redzam senlaicīgu nošu tekstu, tāpat kalendāriju. No daža rokraksta saglabājušies tikai fragmenti.

Tāds ir, piemēram, "Psalterium Davidis" fragments no XIV un XV gadsimta mijas, kur ornamentēts iniciālis un senas nošu zīmes. Viena lapa latīņu valodā veido pergamenta fragmentu, kas ir daļa no Rīgas zeltkaļu amata lādes vāka ap 1486. gadu. Uz XIV un XV gadsimta robežas ir arī jau iepriekš minētā Martinus Polonus "Chronica Romanorum" (Ms. 3), kur visai drastiski tēlots velns, kas muzicē ar brillēm uz deguna. XV gadsimtam pieskaitīsim kopsējumu "Medicinalia" (Ms. 9) ar 165 lapām.

XV gadsimta rokraksts ir Lombardijas Pētera sentenču krājums ar komentāriem ( Petrus Lombardus. Sententiarum libri guator cum glossa ). Šim kodeksam ir 387 lapas (Ms. 2), un teksts ir kārtots divās slejās. Tas rakstīts ar tumši brūnu tinti, bet atsevišķi iniciāļi iekrāsoti sarkani. Senlaicīgs ir arī koka un ādas iesējums ar metāla apkalumiem un slēdžiem.

Radniecisks minētajām ir Ms. 2a ( Commentarii ad Petri Lombardi Sententiarum libros guator ), kur 466 lapas. Arī te ir daudzkrāsu iniciāļi, un teksts ar 205 lappusēm izkārtots divās slejās, 120. lapā ir miniatūra, kur, domājams, tēlots ķēniņš Dāvids. Arī iesējums šim foliantam līdzīgs.

XV gadsimtā top pirmā pilsētas hronika, ko pēc Rīgai nelabvēlīgā, tā saucamā Salaspils līguma, Rīgas rāte 1456. gadā uzdod sarakstīt rātes sekretāram Hermanim Helevegam, lai pierādītu, ka Rīgas arhibīskapa un Livonijas ordeņa vienošanās ir pretlikumīga un nāk pilsētai par ļaunu. H.Helevegs ir dzimis rīdzinieks, kurš 1443. gadā studējis Rostokas universitātē, no 1454. līdz 1481. gadam bijis Rīgas rātes sekretārs, kādu laiku arī rātes loceklis, miris 1489. gadā. H.Helevegs apraksta notikumus no 1424. līdz 1489. gadam un vērtē tos no Rīgas patriciešu viedokļa. Hronikas oriģināls latīņu valodā gājis bojā, domājams, Rīgas 1677. gada ugunsgrēkā. Tā kā hronika bijusi iesieta sarkanos vākos, tā saukusies "Das rothe Buch inter Archiepiscopalia" (Sarkanā grāmata starp arhibīskapijas lietām). Teksts daļēji saglabājies tikai Rīgas pilsētas rātskunga Johana Vites 1650. gada tulkojumā vācu valodā.

It kā paralēli H.Helevega hronikai Rīgu no 1460. līdz 1488. gadam tēlo rīdzinieks, tirgotājs Hinriks Forste ( Vorste ), bet par laiku no 1480. līdz 1499. gadam stāsta Rīgas birģermeistara Johana Šeninga ( Schöning ) piezīmes.

Centīgs vēsturisku dokumentu norakstītājs bijis Rīgas pilsētas un, redzams, arī Rīgas arhibīskapa rakstvedis Teodors (arī Teodoriks, Dītrihs) Nāgels, par kura dzimšanas un miršanas gadu ziņu trūkst. Bāzeles koncila laikā (1437) viņš daļēji norakstījis tā sauktos Pseido Izidora dekrētus, fiksējis arī paša Bāzeles koncila norisi. Viņa spalvai piedēvē zudušo Rīgas arhibīskapu vēsturi.

Interesanta personība bijusi Greifsvaldes universitātes jurisprudences profesors Johans Meilofs, kas dzimis Greifsvaldē, studējis Rostokā, bijis Greifsvaldes universitātes Juridiskās fakultātes dekāns, vēlāk arī universitātes rektors (1480, 1482). No 1470. līdz 1476. gadam viņš uzturas Livonijā, kur ir gan Rīgas arhibīskapa Silvestra Stodevešera, gan Livonijas ordeņa mestra juriskonsults. Arī pēc atgriešanās Greifsvaldē J.Meilofs kā vietējo apstākļu pazinējs iesaistās dažādu Rīgas problēmu kārtošanā. Mūža beigās viņš ir garīdznieks Greifsvaldes Svētā Nikolaja baznīcā, un tur arī nokļūst vēlāk viņa bibliotēka un rokrakstu arhīvs, ko mēdz dēvēt "Meilofsche Sammlung". Šinī kolekcijā ir arī XIV un XV gadsimta ar Livoniju saistīti dokumenti, ko J.Meilofs, būdams Livonijā, pārrakstījis Rīgas, Cēsu un Kokneses pilīs.

Ne viss, kas rakstīts, saglabājies. Ne viss, kas rakstīts par Rīgu, saglabājies Latvijā. Tā, Lībekas domkapitulā kopš 1438. gada glabājusies daļa no Rīgas arhibīskapu arhīva. Vēlāk šis deponējums nonācis Polijā un Rīgā vairs nav atgriezies. Jau 1428. gadā Livonijas ordeņa mestrs lūdz pāvestu Romā, lai turpmāk vairs neļauj izvest dažādus vēsturiskus, ar Livoniju saistītus dokumentus ārpus šīs zemes robežām, jo tikai retu reizi tie godprātīgi tiek pārvesti atpakaļ. Daļa viduslaiku rokrakstu vēlāk izlietota kā makulatūra jaunāku grāmatu iesējumam un līdz ar to arī zuduši pētniekiem. Viena vai pāris lapas, kas nejauši saglabājušās kādas inkunābulas iesējumā, nedod priekšstatu par attiecīgā rokraksta funkcionālo lomu savā laikmetā.

Pēc krievu iebrukuma Livonijā 1558. gadā ārpus Latvijas nokļūst gan daļa vēsturisko hroniku, gan arī iespiesto grāmatu. Zudumi ir arī tā saucamajos poļu laikos (1581–1621) un zviedru laikos (1621–1710). Vairākus Livonijas viduslaiku rokrakstus Upsalas bibliotēkā atklājis Nikolajs Bušs. Tie ir rokraksti, kas ar bijušajām jezuītu bibliotēkām pēc 1621. gada nonākuši vai nu Stokholmā vai Upsalā.

N.Bušs piemin kādu XV gadsimta breviāriju latīņu valodā, kas piederējis kādreizējai Rīgas cisterciešu Marijas Magdalenas klostera mūķenei Annai Netkenai. Viņa klosterī iestājusies jau 1510. gadā, bet mirusi 1591. gadā 110 gadu vecumā. Šinī breviārijā miniatūrās tēlota svētā Jaunava Marija un citi ar Bībeli saistīti sižeti.

1466. gadā Rīgas dominikāņu klostera mūks brālis Henriks pārrakstījis kādu teoloģiska satura sacerējumu "Sacratissime misse deklaratione". Otrs norakstītājs bijis brālis Nikolauss, kas kādu laiku mācījies Rostokas universitātē. Vēlāk viņš ir mācītājs Ermlandē. Kopā ar brāli Henriku norakstītais sacerējums paliek Frauenburgas Dombaznīcas bibliotēkā, bet vēlāk nokļūst Zviedrijā. Šis minētais brālis Nikolauss arī, domājams, pārrakstījis plaši izplatīto "Imitatio Christi", tāpat kādu no pamācībām, kā labi nomirt "Ars Moriendi".

Bibliogrāfiski minēts kāds Rīgas mūks Zigberts, kurš ap 1429. gadu it kā sarakstījis tagad zudušu Livonijas hroniku ( Chronicon Livoniae ). 1416. gadā tapušas pirmās Rīgas Melngalvju šrāgas, kuru teksts saglabājies vēlākā norakstā. Par vecāko Rīgas skatu skaita attēlu (1499) no Jirgena Helmsa hronikas, kas sadegusi 1791. gadā. Ir pretrunīgas ziņas par pašu J.Helmsu. Viņš it kā studējis Rostokā, kādu laiku pabijis Livonijā. Hronika it kā sākta 1628. gadā, bet noslēgta 1643. gadā. Tā vairākkārt mainījusi īpašniekus, līdz galu galā gājusi bojā. Rīgas attēlu no hronikas pārzīmējis nenogurdināmais J.K.Broce. Rīga kā pilsēta un Livonija kā zeme iezīmēta H.Šēdeļa pasaules hronikā.

Enea Silvio Piccolomini, 1464. gadā mirušais pāvests Pijs II Latviju īsi min savā Eiropas aprakstā ( De Livonia ), bet salīdzinoši plašāks un saturīgāks ir viņa apraksts par Lietuvu ( De Lithuania ), par kuru, redzams, autoram bijis vairāk materiālu iestrādei. Par Rīgu un seno Livoniju stāstīts vairākās ārzemju vēsturiskajās hronikās. Piemēram, 1420. gada mēri Livonijā piemin tā saucamā Rufus hronika, tāpat Lībekas rātes hronikas XV gadsimtā. Vairāk vai mazāk notikumus Livonijā skar arī Vecākā un Jaunākā Virsmestru hronika, kas tēlo notikumus līdz 1479. gadam. Iespējams, ka ne tikai Lietuvā, bet arī Livonijā pabijis vēlīnās vācu bruņniecības dzejas pārstāvis Osvalds fon Volkenšteins (1367–1445). Livoniju min franču bruņinieks un dēkainis Žilbers de Lanuā ( Lannoy , 1386–1462), kas Vācu ordeņa pusē piedalījies karos pret Poliju un Lietuvu. Livoniju viņš apmeklējis 1413./1414. gadā. Tātad senā Rīga un Livonija nav nebūt tāda dieva un cilvēku aizmirsta zeme, kā sākumā varētu likties. Protams, reizēm tās ir tikai dažas rindiņas teksta, bet, kopsakarus meklējot, noder arī tās.

Johana Gūtenberga un viņa darba turpinātāju iespieddarbus līdz 1500. gada 31. XII dēvē par inkunābulām, tātad par grāmatām it kā vēl bērnu autiņos. Pirmās iespiestās grāmatas vēl tiešām stipri atgādina rokraksta grāmatas gan burtu formas, gan teksta izkārtojuma ziņā. Grāmatu pārrakstītāji ar roku vairs nespēja apmierināt arvien augošo grāmatu tirgu, un arī pārrakstīto grāmatu cenas nebija pa spēkam katram. Tā, piemēram, Bībele, kuras pārrakstīšanai vajadzēja izlietot ap 170 teļādu, maksāja tik daudz, cik visā gadā saņēma Leipcigas namdaris.

Maincas pilsoņa Johana Gūtenberga (ap 1399–1468) izgudrotā burtstabiņu liešanas un salikšanas māksla rada veselu apvērsumu grāmatu ražošanā. Pirmais viņa izcilākais iespieddarbs ir 42 rindu Bībele, kas top no 1452. līdz 1454. gadam. LAB saglabājušies četri Maincas XV gadsimta iespiedumi. J.Gūtenberga darba turpinātājs Pēteris Šēfers veidojis Svētā Hironīma vēstuļu ( Epistolae ) izdevumu 1470. gadā, kur atrodami vairāki ar roku zīmēti grezni daudzkrāsu iniciāļi. Bet LNB atrodams viens no agrīnajiem P.Šēfera izdevumiem (1466), Heinriha Herpfa ētisko pamācību krājums "Spiegel der Vollkommenheit" (Pilnības spogulis).

Pati vecākā inkunābula Rīgā un Latvijā ir LAB saglabātais fragments no J.Gūtenberga iespieduma 1460. gadā Maincā, Johannesa Balbusa (XIII gadsimta autora) enciklopēdiskais darbs "Catholicon". Grāmatas noslēgumā rakstīts, ka tā nav veidota ierastā veidā ne ar tinti, ne ar spalvu, bet ar brīnumainā kārtā veidotajiem lietajiem burtiem. Arī šīs grāmatas uzdevums esot paust baznīcas slavu, cildināt Dievmāti Mariju un izteikt pateicību Dievam. Šo rindu autoram, apmeklējot Gūtenberga muzeju Maincā, ir izdevies redzēt arī "Catholicon" pilnīgos eksemplārus.

Bet Maincā ir aizsākums ne tikai grāmatu iespiešanai, te ir aizsākums arī grāmatu cenzūrai. 1486. gadā Maincas arhibīskaps kūrfirsts Bertolds fon Hennebergs izdod ediktu, ka jādibina cenzūras komiteja, lai ieviestu stingrāku grāmatu kontroli. Jauno iespiedmākslu izlietojot arī savtīgos un baznīcai kaitīgos nolūkos. Cenzūru vajadzētu veidot galvenokārt Ķelnes universitātes profesoriem, kas bija pazīstami ar savu iesīkstējušo konservatīvo nostāju. 1464./1470. gadā Pēteris Šefers Maincā arī izdod vienu no pirmajām grāmatu reklāmas lapiņām, kas saglabājusies, piemēram, Minhenes Valsts bibliotēkā. Pircējiem tiek piedāvātas P.Šefera drukātās psalmu un citas liturģiskās grāmatas. Ar šiem gadiem saistāmi pirmie zināmie iespiestu grāmatu iepirkumi Rīgai. 1470. gadā Lībekas tirgotāji piedāvā Rīgas pilsonim Kordam (Konrādam) Romeram un kādam rēvelietim 2 Bībeles, 15 psalmu grāmatas un 20 kanonus (dievkalpojuma grāmatas) latīņu valodā. Lībekieši tās ieguvuši no Johana Fusta un Pētera Šefera Maincā. Tātad, te it kā kopsakars starp reklāmu un pieprasījumu. Romers iepirkto literatūru pārdevis tālāk, lai gan nav bijis profesionāls grāmatu tirgotājs, un nav arī ziņu par stacionāriem grāmatu veikaliem tālaika Rīgā. Arī turpmāk atzīmēti gadījumi, kad Rīgā grāmatas pārdevuši apkārtceļojoši tirgotāji. Līdz pat XVI gadsimta otrajai pusei trūkst ziņu par lokālu grāmattirdzniecību tepat Rīgā.

Pēteris Šēfers Maincā nav vienīgais, kas piedāvā pircējiem Bībeles, psalmu grāmatas, Svētā Augustīna rakstus, Akvīnas Toma darbus, arī Cicerona sacerējumus u.tml. Grāmatas 1474. gadā reklamē Ulmas tipogrāfs Johans Cainers ( Zainer ), un viņa piedāvājumā ir galvenokārt Ulmas ārsta un tulkotāja Heinriha Šteinhefela ( Steinhövel ) darbi. Grāmatas reklamē Heinrihs Egešteins Strasburgā (1468./1470.). Ir jau arī lejasvācu valodā iespiestu grāmatu reklāma no 1468./1479. gada.

Pie agrīnajām grāmatiespiešanas formām pieder tā saucamās "bluķu grāmatas" ( Blockbūcher ), kas radušās jau ap 1430. gadu, apvienojot kokgriezuma lapas ar radniecīgu tematiku. Sevišķi populāras tās bijušas Vācijā un Nīderlandē. Tādā ceļā pavairotas tolaik populārās "Biblia pauperum" (Nabagu bībele) un "Ars moriendi" (Māksla nomirt). Jau XV gadsimta 1. ceturksnī sācies kokgriezuma triumfa gājiens. Par vecāko datēto kokgriezumu skaita attēlu 1423. gadā, kur tēlots Svētais Kristofors ar Jēzus bērniņu. Pašās inkunābulās kokgriezumi sāk parādīties samērā vēlu, un inkunābulu sākuma posmā tās rotā galvenokārt ar roku iekrāsoti iniciāļi. Ir saglabājušies eksemplāri, kur iluminētājs piemirsis dažu iniciāļu iekrāsošanu.

Inkunābulas vēl nav grāmatas mūsdienu izpratnē. Tikai pamazām veidojas jēdziens "titullapa", un trūcīgās iespiedziņas rodamas grāmatas teksta noslēgumā, tā dēvētajā kolofonā. Sākumā inkunābulām nav arī lappušu numerācijas (paginācijas). Parasti inkunābulas ir apjomīgi, masīvi lielformāta folianti, kas iesieti smagos, ar ādu apvilktos koka vākos. Vairāk nekā 10 kg smaga ir, piemēram, LAB skaistā inkunābula — Graciana dekrētu krājuma izdevums Bāzelē 1476. gadā. Iesējuma stūri bieži ar metālu apkalti, sprādzes savieno abus grāmatas vākus. LAB ir apmēram 70 tā saucamās ķēžu grāmatas — katenāti, no kurām gan reizēm ir saglabājušies tikai fragmenti. Ar ķēdēm grāmatas bija saistītas pie plauktiem vai lasītāju pultīm, jo pat vienas grāmatas zudums viduslaikos ir neatsverams zaudējums. Mazākās un svara ziņā vieglākās inkunābulas varēja arī pārnēsāt. Sevišķi nepieciešams tas bija mācītājiem un pilsētu ierēdņiem. Tam kalpoja tā sauktās grāmatu somas ( Buchbeutel ), kuras gan vēlāk parasti nogrieza, jo tās traucēja grāmatu izvietošanu plauktos. Tāda grāmatu soma 1471. gadā, piemēram, bijusi Nirnbergas birģermeistaram Hironīmam Krešam.

XV gadsimta otrajā pusē grāmatas iespiež apmēram 1099 tipogrāfi 246 pilsētās. Līdz gadsimta beigām iznāk 40 000 izdevumu, vairums tirāžā līdz 300 eksemplāriem. No kopējās iespiedprodukcijas, apmēram 12–15 miljoniem grāmatu, līdz mūsdienām saglabājies ap pusmiljons eksemplāru. Tipogrāfs no tipogrāfa, protams, stipri atšķiras. Ir sīki uzņēmumi, kas ātri iznīkst, bet slavenajam Nirnbergas tipogrāfam Antonam Kobergeram strādā 24 grāmatu spiedes, 100 spiestuves darbinieki. 20 viņa izdevumi saglabājušies arī LAB.

No Maincas grāmatu iespiešanas māksla izplatās tālāk Vācijā un pārējā Eiropā: Strasburgā (1460), Bambergā (1461), Ķelnē (1464), Augsburgā (1468), Nirnbergā (1470), Špeijerā (1471), Ulmā (1473), Merseburgā (1473), Lībekā (1475), Rostokā (1476), Vircburgā (1479), Leipcigā (1481), Erfurtē (1482), Magdeburgā (1483), Heidelbergā (1485), Rēgensburgā (1485), Minsterē (1486), Šlēsvigā (1486), Hamburgā (1491), Lineburgā (1493). Mēs minējām tikai lielākos Vācijas grāmatniecības centrus pirmajos 40 gados. Pirmo grāmatu Stokholmā iespiež 1483. gadā, bet Kopenhāgenā 1493. gadā. Daudzi no pirmajiem Itālijas, Francijas, Anglijas, Spānijas un Skandināvijas pirmiespiedējiem nākuši no Vācijas, un te vācu prioritāte nav noliedzama. Daudzi Vācijā šo mākslu apguvuši, piemēram, pazīstamais angļu tipogrāfs Viljams Kakstons ( Caxton , 1422–1491) bijis tirgotājs Brigē, tad ilgāku laiku Ķelnē, kur, šķiet, arī nolēmis kļūt par tipogrāfu. 1476. gadā atgriezies Anglijā, viņš dibina savu spiestuvi Vestminsterē. XV gadsimtā jau veidojas veselas tipogrāfu dzimtas. Tādi ir brāļi Brandisi no Deličas Vācijā — Lukass, Marks, Matejs un Morics, kas darbojušies Lībekā, Merseburgā, Magdeburgā, Leipcigā, Kopenhāgenā. Par lieliem grāmatiespiešanas centriem Vācijā izveidojas jau XV gadsimtā Ķelne, Nirnberga, Strasburga, Lībeka, Augsburga, Leipciga.

Reizēm nelielu tipogrāfiju, galvenokārt savu darbu iespiešanai, jau XV gadsimtā iekārtojuši zinātnieki, piemēram, izcilākais šī laikmeta astronoms Johannes Regiomontanus ( Mūller , 1436–1476), kurš ap 1471. gadu ierodas Nirnbergā, izveido te observatoriju un spiestuvi astronomiska satura grāmatu un kalendāru iespiešanai. No 1474. gada saglabājusies viņa spiestuves programma. LAB atrodams šinī nelielajā tipogrāfijā 1474. gadā drukāts kalendārs ( Calendarium ). Tas ir eksemplārs, kas kādreiz piederējis Rīgas ārstam Johanam Bavaram. Saules un mēness fāzes te iekrāsotas ar dzeltenu krāsu. Kalendāram arī pievienotas tabulas rokrakstā un īpatnēja mērierīce.

Tipogrāfiju dibināšana ne vienmēr saistīta ar privātu iniciatīvu. Pirmā Rostokā iespiestā grāmata (1476) tapusi tā saukto kopdzīves brāļu ( Fratres vitae communis ) veidotā spiestuvē. Tā ir baznīctēva Laktancija (ca 250–325) tā sauktā kristiešu Cicerona darbu izdevums (Opera). Grāmata, kas pašā Vācijā ir liels retums, glabājas arī LAB. Te atrodams arī minētā Laktancija darbu izdevums Venēcijā 1497. gadā.

Pirmās tipogrāfiju firmas zīmes lieto jau Johans Fusts un Pēteris Šefers savā 1462. gadā iespiestajā latīņu Bībelē. Skaista ir Ulriha Cella ( Zella ) Ķelnē kopš 1491. gada ieviestā firmas zīme — Dievmāte ar Jēzus bērniņu klēpī. Firmas zīmes lietojuši arī izcili tipogrāfi ārpus Vācijas, piemēram, Johans Frobēns Bāzelē un Aldus Manūcijs Venēcijā. Festina lente! (Steidzies lēnām!) — tāda ir Aldus Manūcija devīze Venēcijā, ko papildina zīmējums — delfīns, kas apvijies ap enkuru. Delfīns kā kustības un dinamikas simbols, ko līdzsvaro nosvērtība — enkurs. Īpaša pētījuma tēma būtu šī gadsimta papīra dažādās ūdenszīmes.

Erharts Ratdolts Augsburgā iespiež 1486. gadā dažādu šriftu paraugus grieķu un latīņu valodā. Jau 1457. gadā Maincā drukātajai psalmu grāmatai bija vajadzīgs arī nošu teksts, bet tur to vēl iezīmēja ar roku, ap 1473. gadu notis jau iespiež tipogrāfiski. Daudzas inkunābulas saista ar savu skaisto iesējumu, piemēram, Štrālzundes pilsētas bibliotēkā. Reizēm gan iesējumam viduslaikos izlieto senus rokrakstus, un iesiešanai izlietotā makulatūra var izrādīties vērtīgāka par tikko iesieto grāmatu. Pilsētās jau veidojas izcilu grāmatsējēju tradīcijas. Piemēram, 1473. gadā Strasburgā iespiesto "Speculum judiciale" redzam Lībekas grāmatsējēja Henrika Kostera iesējumā.

Iespiestā vārda lielo svaru parāda Albrehta Dīrera gravīra 1498. gadā, kur tēlots, kā evaņģēlists Jānis "aprij" grāmatu. Bibliotēka sāk veidoties arī Hanzas reģiona pilsētās. Saglabājies Hamburgas pilsoņa Hinrika Mūrmestera testaments – novēlējums 1481. gadā par viņa grāmatu tālāko likteni. Parādās jau pirmie tipogrāfijas attēli. Tāds ir Lionas "Nāves dejas" iespiedums 1491. gadā, kur redzams, kā nāve velk sev līdz gan grāmatiespiedēju, gan grāmattirgotāju. Arī tik cienījamas profesijas nav no sava likteņa pasargātas.

XV gadsimta grāmatniecība vēl ir pārsvarā teoloģiska satura, un zobgaļi teic, ka arī filozofija tolaik vēl ir teoloģijas kalpone ( Ancilla theologiae ). Pat ceļojumu aprakstos vēl dominē Svētās zemes — Palestīnas tematika; tāds ir 1486. gadā Maincā izdotais Bernāra fon Breidenbaha darbs "Peregrinatio in terram sanctam". Arī grāmatniecības motīvi ir pārsvarā baznīctēvu darbu izdevumos, piemēram, Svētā Augustina "De civitate Dei" izdevumā Bāzelē 1490. gadā vai arī svētā Hironīma vēstuļu ( Epistolae ) izdevumā Bāzelē 1492. gadā. Bet parādās arī jau laicīga satura, pat eksakto zinātņu izdevumi. Tāds ir 1485. gadā Pētera Šefera Maincā iespiestais "Gart der Gesundheit" (Veselības dārzs), Ulmā 1482. gadā drukātais traktāts, kā cīnīties pret mēri, un turpat 1482. gadā iespiestais "Regimen sanitatis" (Veselības ceļvedis). Ir grāmatas, ko iespiež atkārtoti un bieži, piemēram, Ēlija Donāta latīņu valodas gramatiku "Ars minor", kas domāta iesācējiem, jo ir arī "Ars major" — tālāk tikušajiem. XV gadsimts vairs nevairās no satīriskiem izdevumiem un ātri populārs kļūst 1494. gadā Bāzele iznākušais Sebastjana Branta "Muļķu kuģis" (Narrenschiff). Muļķība ir mūžīga un neuzvarama, un muļķu kuģi nenogremdējami. Kā rāda Albrehta Dīrera raksturīgās gravīras, nerrs, muļķis var atļauties to, ko neiedrošināsies gudrais — pat Dievu paraustīt aiz bārdas. Tā ir satīra par viduslaiku dzīvi visā tās totalitātē. Arī par nelietderīgām studijām, kas dažreiz ir tikai tāda laika izniekošana. Par aplamām skolām, kur nereti pats skolotājs ir muļķis. Kāda A.Direra gravīra rāda amatniekus, kas strīdus dēļ pamet kādas celtnes būvdarbu vadītāju. Līdzīga aina varēja būt arī viduslaiku Rīgā.

No 210 LAB esošajām inkunābulām, protams, ne visas nonākušas bibliotēkā tās dibināšanās gadā (1524). Ne visas tās bijušas pilsētas grāmatu apritē jau XV gadsimtā, kad tās veidoja daļu no franciskāņu un dominikāņu klosteru bibliotēkām. Daļa inkunābulu nokļūst pilsētas bibliotēkā krietni vēlāk, pat vēl 19. gadsimtā, bet šādas un tām līdzīgas grāmatas veidoja Rīgas garīgo seju jau XV gadsimtā, un pareizi spriež erudītais Nikolajs Bušs, sacīdams: "Ja arī no vecām klosteru bibliotēkām palikušas vienīgi atliekas, tad tomēr tās liecina par kādu apzinīgu mērķi, kas tālāk raksturo to garīgumu, ko veidoja pamatā atrodošies darbi (..). Derīgais materiāls Livonijas viduslaiku garīgās dzīves pazīšanai un pētīšanai ir nabadzīgs un nepilnīgs." Un tomēr. No daļas jāiet uz veselo. No esošā jāsecina par varbūtējo.

Ka daža XV gadsimta grāmata bibliotēkā nonākusi vēlāk, liecina, piemēram, latīņu Bībeles izdevums Venēcijā 1483. gadā, kas nācis no kādreizējās grāfa Zaluska bibliotēkas un pirkts Rīgai tikai 1863. gadā kā dublets no Ķeizariskās bibliotēkas Sanktpēterburgā. Mēs nepakavēsimies pie LAB esošo inkunābulu individuālajiem bibliogrāfiskajiem aprakstiem, jo tie atrodami 1993. gadā iznākušajā Rūtas Astras Jēkabsones sastādītajā katalogā "Incunabula Bibliothecae Rigensis". Vairāk par šo inkunābulu saturu un to kopsakaru ar Vācijas un Eiropas grāmatniecību.

No 210 LAB inkunābulām 133 iespiestas Vācijā, 31 Šveicē, 28 Itālijā, 9 Holandē, 5 Beļģijā, 4 Francijā. Visvairāk ir Strasburgas izdevumu (46), Bāzeles (31) un Nirnbergas (27). No LAB inkunābulām 204 ir latīņu valodā, tikai 5 vācu valodā un viena itāļu valodā. Ir gan reliģiska, gan laicīga satura izdevumi, bet pavisam trūkst viduslaiku daiļliteratūras viduslejasvācu valodā. Tā līdz Rīgai vai nu vispār nav nonākusi, vai gājusi bojā XVI gadsimta jukās.

Visvairāk starp LAB inkunābulām ir teoloģiska satura izdevumu. Īpaši mināma 1500. gadā Lībekā uz pergamenta divās krāsās (melnā un sarkanā) iespiestā "Missale Viburgense", kas, cik mums zināms, ir vienīgais saglabājies eksemplārs pasaulē. Tas arī bijis tipogrāfa Stefana Arndesa pēdējais iespieddarbs, jo pēc tam viņš sācis strādāt par tiesas rakstvedi. Misāle tapusi pēc Dānijas pilsētas Viborgas pasūtījuma, bet rokraksts, no kura tā iespiesta, gājis bojā Kopenhāgenas ugunsgrēkā 1728. gadā. Šo misāli 1521. gadā pērk savam Svētā Stefana altārim Pētera baznīcā Rīgas liģeri (transportstrādnieki), bet grāmata dievkalpojumam ilgi nekalpo. Vispirms jau tāpēc, ka pēc pāris gadiem Rīgā sākas reformācija un katoliskā kulta nomaiņa. Otrkārt, arī tādēļ, ka misāles kalendārijs lāga neatbilda Rīgas vajadzībām, jo te bija vairāki tikai skandināviem raksturīgi svēto vārdi un viņu piemiņas dienas. Misāle varbūt tieši tādēļ arī saglabājās, ka nebija katoļu kulta sastāvdaļa, bet vairāk grāmatniecības piemineklis. Grāmatu rotā vairāki kokgriezuma tehnikā darināti iniciāļi un daļa no tiem iekrāsota zilā krāsā. Vienīgā kokgriezuma ilustrācija attēlo krustā sisto Jēzu Kristu ar ērkšķu kroni galvā. Krusta pakājē redzam sērojošo Dievmāti un apustuli Jāni. Līdzīgas miniatūras ir arī citās Skandināvijai drukātās misālēs. Melno ādu, ar ko apvilkts koka iesējums, rotā spiests ornaments. Grāmatai ir slēdži, bet vākos iestrādātas misiņa pogas. Grāmatā ir vairāku tās lietotāju ieraksti, grāmatas beigās Johana Timma (1608), bet zem minētās miniatūras mācītāja Natanaela Skodeiska (1715). Grāmatai ir 232 lapas, un iniciāļos redzami arī grāmatas motīvi.

Unikāla ir arī itāļu valodā Venēcijā 1496. gadā iespiestā sprediķu grāmata "Plenarium" ar savām 120 kokgriezuma ilustrācijām, jo tas ir vienīgais zināmais eksemplārs pasaulē. Rets un interesants ir arī "Plenarium" izdevums vācu valodā Lībekā (1443), kas bagātīgi ilustrēts. Zināms vēl tikai otrs šīs grāmatas eksemplārs Minsterē, pie tam nepilnīgāks. LAB inkunābula agrāk glabājusies tā saucamajā grāmatu somā, bet no tās palikuši vairs tikai fragmenti. Arī šīs inkunābulas ilustrācijās atkārtojas grāmatas motīvs.

LAB ir vairāki interesanti Bībeles izdevumi. Te ir latīņu Bībeles izdevums Nirnbergā (1482), jau minētais Venēcijas iespiedums (1483) no grāfu Zalusku kādreizējās bibliotēkas un izdevums Bāzelē (1492./1494.). 1498. gada izdevumam Bāzelē ir ieraksts, ka grāmata piederējusi Rīgas franciskāņiem "Liber minoritarum Rigensium". Blakus Bībeles iespiedumam Bāzelē (1497) ar franciskāņu teologa Parīzes universitātes profesora Nikolaja Līra komentāriem redzam Bāzeles izdevumu 1498.–1502. gadā ar tā sauktajiem Hugona komentāriem. Līra komentētā Bībele vēlāk piederējusi rīdziniekam, maģistram Heningam Vitem un no viņa rokām 1672. gadā nonākusi bibliotēkā.

"Diezgan droši var apgalvot, ka Rīgas mūki savā laikā stāvējuši izglītības kalna virsotnē," raksta N.Bušs. "Taisni viduslaiku teoloģijas literatūrā atrodam avotus par tā laika vispārējo garīgo dzīvi". Tiešām ar teoloģisko literatūru viduslaiku Rīga bijusi labi apgādāta. Te ir gan baznīctēvu raksti, gan viduslaiku teologu sacerējumi, piemēram, Akvīnas Toma darbi 12 dažādos iespiedumos. Ir katoļu kultam nepieciešamās liturģiskās grāmatas, izcilu viduslaiku sprediķotāju darbi, baznīcas tiesību kodeksi, pāvestu dekrēti u.tml.

Rīgas minorītu klosterim piederējis izcilā XIV un XV gadsimta teologa Johana Gērsona jeb Žana Žersona (1363–1429) darbu izdevums 3 sējumos Strasburgā (1488). Viņš bijis daudzu populāru reliģisku sacerējumu autors, arī pats pretrunīga personība — piedalījies Jana Husa tiesāšanā, bet aizstāvējis Orleānas jaunavu Žannu d’Arku. Kritizējis pastāvošo baznīcu, bet iebildis pret Bībeles tulkošanu nacionālajās valodās. Ticības prioritāte pretstatā prāta analīzei tuvina viņu vācu viduslaiku mistikai. Kādā kokgriezumā, domājams, redzams pats Ž.Žersons ar svētceļnieka spieķi rokā.

Ž.Žersona skolotājs bijis Parīzes universitātes profesors un vēlāk arī kanclers Pēteris no Aiji ( Petrus de Alliaco , 1350–1420), kurš jau pirms Ž.Žersona asi kritizējis sava laika baznīcu, kas visai tālu nomaldījusies no Kristus evaņģēlija. LAB ir viņa traktātu un sarunu kopojums, kas izdots Briselē 1483. gadā un viņa sentenču krājums, kas iznācis Strasburgā 1490. gadā un XVI gadsimtā piederējis Rīgas mācītājam Gregorijam Plīnijam, Rīgas humānista Bazīlija Plīnija tēvam.

Pie izcilajiem XV gadsimta sprediķotājiem pieder Johans Herolts (miris 1418. gadā), kura darbu ( Sermones discipuli ) Nirnbergas (1480) un Deventeras (1485) izdevumi atrodami LAB. Šī Bāzeles dominikāņa sprediķu grāmata bijusi tik populāra, ka pirms 1500. gada iznākusi 30 reizes. Autors sevi pieticīgi pielīdzina skolniekam, kas raksta, vēl pats mācīdamies, nevis maģistram, kura domu gājienam ne katrs spēj izsekot.

Izcils sprediķotājs bijis Verdenas Johans (miris 1437. gadā), ka savu sprediķu vai sarunu krājumu nosaucis "Dormi secure" (Guli droši, vai guli bez rūpēm). Šos sprediķus varot viegli apgūt arī mazāk mācīti ļaudis. LAB ir minētā autora darbu izdevumi Nirnbergā 1494. un 1498. gadā. Bet Bāzeles minorīts Johans Gričs ( Gritsch ) savā XV gadsimtā populārajā sprediķu krājumā izmantojis arī fabulas, anekdotes, antīkas kultūras mantojumu (piemēram, Ovīdija "Metamorfozas"). LAB ir šī savulaik populārā darba Nirnbergas izdevums 1479. gadā. Varētu vēl minēt Boloņas profesora, dominikāņa Leonardo de Utino (1400–1469) sarunas par svētajiem ( Sermones de sanctis ), kas LAB ir Ķelnes iespiedumā 1473. gadā, tāpat Ķelnē 1491. gadā iespiesto "Stella clericorum". Ka arī Livonijā bija populārs Svētās Annas kults, apliecina LAB atrodamais Leipcigas iespiedums 1498. gadā ar leģendām par šo svēto ( Legenda S.Annae ).

Interesanta vēsture ir pāvesta Pija (1458–1464), agrākā Eneja Silvio Pikolomini darbam "Epistolae familiares", kas LAB ir Nirnbergas 1496. gada izdevumā. Grāmata iegūta no kādreizējā Rīgas dominikāņu klostera bibliotēkas, bet pirms tam tā piederējusi Tērbatas dominikāņu konventam, kā liecina arī ieraksts ( Liber Conventus Darbatensis ). Kad krievu karaspēks 1558. gadā ieņem un izlaupa Tērbatu, šī ir vienīgā grāmata, kas paliek pāri no pilsētas viduslaiku literatūras.

No mākslinieciskā viedokļa uzmanību saista LAB inkunābula, kas nākusi no kādreizējā Rīgas franciskāņu klostera, bet pirms tam piederējusi Rīgas klēriķim, bakalauram un maģistram Reinholdam Soltrumpam. Soltrumpu ģimene kādreiz mitusi Dortmundē, kur piederējusi pilsētas patriciešiem, bet XIV gadsimtā dzimta izceļo uz Livoniju. Rīgas rātskungs ir Reinholds Soltrumps (miris 1446. gadā) un viņa dēls, Rīgas birģermeistars Johans Soltrumps (miris 1477. gadā). Soltrumpu nams atradies Vecpilsētas dzīvākajā daļā, agrākajā Bagātnieku, vēlākajā Grēcinieku ielā un franciskāņu baznīcā ģimenei bijusi vikārija. Birģermeistara dēls Reinholds Soltrumps 1465. gadā bijis imatrikulēts Leipcigas universitātē un saucies Magister ac decretorum baccalareus . Bet, kā teic, neslavē dienu pirms vakara. Soltrumpi saķildojušies ar Rīgas rāti un izstumti arī no baznīcas. Arhibīskaps pat nolādējis tos, kas piedalījušies Johana Soltrumpa bērēs 1477. gadā, ieteikts viņa līķi pat aizvākt no Svētā Pētera baznīcas.

Reinholdam Soltrumpam piederējušās grāmatās dažkārt ielīmēti ksilogrāfiski novilkumi. Tādi ir arī 1475. gadā Strasburgā izdotajā "Practica iudicialis". Vāka iekšpusē ielīmēti kokgriezumi, kas tēlo Svēto Trīsvienību un Svēto Kristoforu ar Jēzus bērniņu plecos. Tā kā Rīgā ir maz XV gadsimta mākslas darbu, šīm ksilogrāfijām ir liela nozīme. Grāmatā arī ieraksts, ka Strasburgā izdotais kodekss piederējis bakalauram un maģistram Reinholdam Soltrumpam.

Kokgriezumu ielīmes atrodamas arī citos LAB inkunābulu sējumos. Tāds ir Vincenta no Bovē "Speculum historiale" izdevums Strasburgā 1473. gadā, kur ir vairākas ksilogrāfiskas gravīras: Svētais Kristofors, Svētais Antonijs, Svētais Sebastjans. Skatāma tāpat Golgātas aina.

No vairākiem viedokļiem interesants ir Leipcigas iespiedums 1489. gadā "Epistula de miseria curatorum seu plebanorum", kas sarakstīts it kā vēstules veidā. Tā adresēta kādam jaunam cilvēkam, kas grib kļūt par garīdznieku. Šis tiešām varētu būt godājams amats, bet garīdznieku viņa darbā apdraud vismaz 9 velni. Patrons, kas to vien cenšas, kā mācītāju pazemot. Liekulīgais ķesteris, slinkais kapelāns — mācītāja palīgs; protams, arī mācītāja ekonome, kas cenšas viņu pavedināt uz miesas apgrēcību. Šos jaunā garīdznieka kārdinājumus varētu vēl turpināt. Ne katram pa spēkam nest šādu kārdinājumu nastu. Inkunābulā arī skaists kokgriezums ar grāmatas motīvu.

Mazāk bibliotēkā ir filozofijas, loģikas un jurisprudences grāmatu, jo XV gadsimtā vēl valda teoloģija. Galvenokārt tie ir dažādie Aristoteļa mācības traktējumi, piemēram, tā sauktā Spānijas Pētera, vēlākā pāvesta Johana XXI (1276–1277) izklāstā, kas LAB atrodams Nirnbergas 1494. gada izdevumā. Šī grāmata bibliotēkā nonākusi no kādreizējā Rīgas dominikāņu klostera ( Liber conventus Rygensis ordinis fratrum praedicatorum ).

Aristoteļa darbus XV gadsimtā komentējis viduslaikos iecienītais franciskānis, Parīzes universitātes profesors Petrus Tartaretus, kura darbus LAB pārstāv 3 Lionas izdevumi 1500. gadā, piemēram, "Expositio totius philosophiae nec non metaphysicae Aristotelis". Liela bijusi Tartareta ietekme 1502. gadā dibinātajā Vitenbergas unviersitātē līdz pat Fīlipa Melanhtona laikam. Jāpiebilst, ka Tartareta darbu zinātniskā izvērtēšanā piedalījies arī kāds livonietis, maģistrs Mārtiņš Molendorfs no Tērbatas bīskapijas. Viņs studējis Greifsvaldē (1487) un Parīzē, no 1491. gada darbojies Freiburgas universitātē, 1498. gadā bijis tās rektors.

Agrīns Aristoteļa filozofijas skaidrojums atrodams jau VI gadsimta filozofa Boecija darbā "De consolatione philosophiae", kas LAB ir Ķelnes 1497. gada izdevumā. Grāmatā atrodamas neskaitāmas piezīmes uz teksta malām, kas liecina par tās intensīvu lasīšanu. Teksta ilustrācijai ir didaktiska ievirze: skolotājs sēž savu klausītāju priekšā ar spieķi rokā. Tātad, tipiskā viduslaiku nūjas disciplīna. Ievadījums Aristoteļa filozofijā ir arī 1478. gadā Florencē izdotā "Expositio Ethicorum Aristotelis".

Viena no skaistākajām LAB inkunābulām ir XII gadsimtā Boloņas mūka Graciana veidotais dekrētu krājums ( Decretum ), kas LAB ir Bāzeles 1476. gada izdevumā. Te sakopoti baznīcas tiesiskie priekšstati, kuriem jau bija likuma svars. Mināms 1482. gadā Ķelnē iespiestais "Corpus juris civilis", tāpat Leipcigā 1487. gadā iespiestā ķeizara Frīdriha I Barbarosas (1122–1190) izdotā privilēģija. Eikes fon Repgova "Sakšu spoguļa" ( Sachsenspiegel ) iespiedumu Leipcigā (1490) jau minējām. Ir arī vairāki pāvestu Gregora IX un Bonifācija VIII dekrētu kopojumi. Ar kanonisko tiesību skaidrojumu Bībelē saistīts Bāzeles izdevums 1488. gadā "Concordantiae Bibliae et Canonum". Varētu minēt vēl veselu virkni viduslaiku juristu, bet viņu vārdi mums maz ko izsacītu.

Viena no izcilākajām LAB vēsturiska satura inkunābulām ir Hartmaņa Šēdeļa pasaules hronika ( Liber chronicarum ), ko bibliotēkā pārstāv Augsburgas izdevums 1497. gadā, kas kādreiz piederējis Baltijā pazīstamajai Kampenhauzenu dzimtai. Grāmatas pirmizdevums latīņu valodā 1493. gadā Nirnbergā atrodams LNB.

Hartmaņa Šēdeļa (1440–1514) hronika bija viena no gadsimta nogales slavenākajām grāmatām, kas iznāca gan latīņu, gan vācu valodā. Grāmata bijusi 326, resp., 297 lapas bieza un iesieta tā maksājusi 6 guldeņus. Te veiksmīgi apvienojies agrīnais humānisms, zinātne, māksla, kartogrāfija un tipogrāfijas sasniegumi. Pasaules karti hronikai zīmējis Nirnbergas ārsts un ģeogrāfs Hironīms Mincers, un šinī kartē redzama arī Rīga un Livonija. Grāmatas izdošanu sponsorējuši divi bagāti Nirnbergas tirgotāji. Pēc pirmā sponsorējuma 1492. gada martā top līgums ar tipogrāfu Antonu Kobergeru, kas līdz gadsimta beigām iespiedis aptuveni 250 grāmatas, un pēc gada un 4 mēnešiem jau ir gatavi pirmie latīņu varianta eksemplāri. Grāmatas tekstu devis Nirnbergas ārsts, humānists, čakls grāmatu un rokrakstu vācējs Hartmanis Šēdels. Viņš studējis medicīnu, jurisprudenci un vēl citas zinības Leipcigā un Padujā, apceļojis krietnu daļu Eiropas. Vairāk nekā 1800 kokgriezumus grāmatai dod A.Dīrera skolotājs Mihaels Volgemuts un Vilhelms Pleidenvurfs. H.Šēdeļa hronikas formātu un tipāžu savai Apokalipsei un vēl citiem darbiem vēlāk pārņemis jaunais Albrehts Dīrers. Grāmatai ir daudz dažādu pilsētu panorāmu, bieži tas ir pats pirmais kādas pilsētas tēlojums grafikā. Var varbūt šaubīties par kādu Lietuvas vai Prūsijas skatu, toties liela ticamība ir viduslaiku vācu pilsētu attēliem: Ķelnē, Lībekā, Erfurtē, Magdeburgā, Ulmā un vēl citur noteikti ir pabijis gan H.Šēdels pats, gan viņa grāmatas ilustratori. H.Šēdeļa hronika agri nonāk Frankfurtes grāmatu tirgū, bet jau agri parādās arī pirmie pirātiskie, nelegālie grāmatas pārdrukājumi, piemēram, Augsburgā (1495). H.Šēdeļa hronika vairākkārt izdota faksimilizdevumos un arī tā iepriecinājusi viduslaiku vēstures pētniekus. LAB eksemplārā iesējuma cūkādā iespiests ornaments ar gadskaitli "1598", bet Pilsētas bibliotēkai grāmata dāvāta 1788. gadā. Domājams, ka kāds eksemplārs jau XV gadsimtā bija rīdzinieku lietošanā.

Populāra viduslaikos ir arī vestfālieša Vernera Rolevinka (1425–1502) sacerētā inkunābula "Fascilus temporum", kas LAB ir divos Strasburgas izdevumos (1487, 1490). Jau XII gadsimta teologs Hugo no Svētā Viktora klostera Parīzē bija secinājis: "Es domāju, ka tu tik droši nestāvētu alegoriju augstumos, ja vien vēsture tev nesagādātu cietu pamatu". Jāmin antīkās pasaules vēsturnieka Jozefa Flāvija (ca 37 – ca 100) darbs "De antiquitate judaica. De bello Judaico", kas LAB ir Venēcijas 1499. gada izdevumā. Ūtrehtā 1475. gadā iznācis Aleksandra Lielā dzīves apraksts ( Historia Alexandri Magni ), bet Nirnbergā 1484. gadā plašākā viduslaiku vēstures hronika, ko sacerējis dominikānis Antonius Florentinus (1389–1459). Interesanta ir 1495. gadā Venēcijā iespiestā Tita Līvija Romas vēsture ( Historia Romanae decades ), jo te ir 4 daļēji iluminētas ilustrācijas. Specifiska ievirze ir XII gadsimta autora Pētera Komestora ( Comestor ) "Historia scholastica", kas LAB ir Strasburgas 1485. gada izdevumā. Pēteris Komestors (miris 1179. gadā) bijis Parīzes universitātes kanclers. Raksturā viņš bijis straujš un neiecietīgs, bet zinātniskā darbā pacietīgs un rūpīgs, tādēļ pat iesaukts par istabā tupētāju ( Manducator ). Daļēji vēsturei, daļēji daiļliteratūrai pieskaitāms ir antīkās pasaules un viduslaiku leģendu kopojums "Gesta Romanorum", kas LAB skatāms Strasburgas izdevumā 1485. gadā. Starp LAB inkunābulām redzam arī antīkās pasaules literatūras klasiķu Vergīlija, Ovīdija, Horācija, Marciāla un vēl citu izdevumus, galvenokārt Itālijas (Venēcijas) iespiedumos. Bet Senekas vēstules Lucīlijam ( Epistolae ad Lucillium ) izdotas 1475. gadā Romā un Leipcigā (1497).

Salīdzinoši mazāk ir inkunābulu, kas attiecas uz medicīnu un dabaszinātnēm. LAB ir viena no agrīnajām medicīnas grāmatām, kuras autors ir Matejs Silvatikuss (miris 1342. gadā). Tā ir Venēcijā 1480. gadā iespiestā "Liber pandectarum medicinae", kas kādreiz piederējusi Rīgas ārstam Johanam Bavāram, par ko liecina arī daudzās piezīmes uz lappušu malām. Iniciāļi šinī inkunābulā iekrāsoti zili un sarkani, pat ietonēti ar zeltu. Inkunābula ir skaista, lai gan tai pavisam necils kartona iesējums. Johanam Bavaram piederējis arī Milānas izdevums 1494. gadā "Expositiones in Avicennae tractatum" un Ferāras izdevums 1493. gadā "Expsositio super Aphorismos Hippocratis et Galeni commentum".

1474. gadā Bāzelē iespiests XV gadsimta autora Tarentas Valeska darbs par cīņu ar mēri un citām epidēmijām ( De epidemiae et peste ). Autors balstās uz Hipokrāta, Galēna un citu medicīnas klasiķu uzskatiem, bet izsaka arī savus novērojumus un pieņēmumus. Veselība esot atkarīga no četriem pamatelementiem: mitruma, sausuma, karstuma un aukstuma. Tiek runāts par asins nolaišanu, diētu un citiem ar veselības aprūpi saistītiem jautājumiem. Pret mēri autors ieteic kvēpināmās zāles, mazgāšanos etiķī. Ja cilvēks ar mēri saslimis, tad virs pampuma jāuzliek gailis, kam inde jāizsūc, vai arī pampums janoklāj ar gliemežiem. Nelaimes vēstneši varot būt komētas, krītošas zvaigznes un citas ugunīgas debess parādības, neredzētu sienāžu, krupju un varžu parādīšanās. Autoram šķiet, ka viņa autoritāti ceļ apgalvojums par paša pārdzīvotām 7 mēra epidēmijām.

Jāteic, ka XV gadsimta vidū Rīgā dzīvojis un darbojies ievērojams profesionāls mediķis, medicīnas licenciāts Johans fon Osenbrugge jeb Kersenbroks. Viņš bijis Rīgas domkungs un vairāku Livonijas ordeņa mestru ārsts.

Starp dažāda satura grāmatām minēsim Ūtrehtā 1475. gadā izdoto grāmatu par šaha spēli ( De ludo scachorum ), kas pieder XIII gadsimta autora Jakoba Kesolis ( Cessolis ) spalvai. Interesants ir 1497. gadā Leipcigā iespiestais Padujas universitātes profesora Franciska Nigera (miris 1513. gadā) vēstuļu paraugu krājums ( Modus epistolandi cum epistolis exemplaribus annexis ). Esot pavisam 20 vēstuļu veidi un katrai no tām savi rakstīšanas noteikumi. Pat mīlestības vēstule varot būt gan ar godīgu un tiklu nolūku, gan arī pavisam bezkaunīga.

Viduslaiku Rīgas grāmatu repertuārā, bez šaubām, ir robi. Varam runāt tikai par saglabāto, bet vēl vairāk varbūt bijis mums šobrīd nepieejamā, neatgriezeniski zudušā. Nevienā no lielajām Rīgas bibliotēkām, piemēram, tagad nav Sebastjana Branta "Muļķu kuģa" ( Narrenschiff ) pirmizdevuma Nirnbergā 1494. gadā. Droši vien tāds bija XV gadsimta nogalē vai XVI gadsimtā. Jo negribas ticēt, ka "Muļķu kuģis" nebūtu piestājis arī Daugavgrīvā, gluži vienkārši, aizpeldējis Rīgai garām. Vai dzīvība bijusi un būs mūžīga, var vēl šaubīties, bet muļķība gan. Iznīdēt to nav cilvēku spēkos, to var uz brīdi tikai ierobežot. S.Branta satīra ar izteiksmīgajiem A.Dīrera kokgriezumiem kļūst visai populāra. Šo darbu tulko vairākās valodās. Tas stāv kūmās 1509. gadā Rosterdamas Erasma sacerētajam "Muļķības slavinājumam". S.Brants vēršas pret muļķību visā tās totalitātē. Muļķu, kas labprāt dodas uz Narragoniju vai savu Muļķu zemi, nekad nav trūcis. Un netrūks. Gūtenberga gadsimta beigās S.Brants arī izsaka bažas vai grāmatu pieaugums tiešām vairo zināšanu kopumu. Grāmatu top arvien vairāk, bet gudrības pieaugums tā arī nav jūtams. "Var kaudzēm drukāt grāmatas / Bet bieži bezvērtas ir tās," rezignēti bilst S.Brants.

Neliela, bet interesanta inkunābulu kolekcija (61) ir LNB. Vairākas no tām minētas jau iepriekš tekstā. Ja LAB iespieddarbi bija pārsvarā vācu pilsētu izdevumi (133 no 210), tad LNB ir samērā daudz Itālijas iespieddarbu (27 no 61). Te ir Dantes "Dievišķās komēdijas" izdevums Florencē 1481. gadā, itāļu humānistu darbu izdevumi, Romas un Florences vēstures iespiedumi. Te ir jau iepriekš minētā Varacas Jakova "Zelta leģendas" ( Legenda aurea ) Strasburgas izdevums 1483. gadā. Ja LAB ir daudzi latīņu Bībeles izdevumi, tad LNB ir 3 Biblia Germanica izdevumi Nirnbergā 1483. gadā. Mināms Ēzopa fabulu izdevums Augsburgā 1477. gadā, tāpat Ķempenes Toma dzīves stāsts un darbu izdevums Nirnbergā 1494. gadā. Mākslinieciski skaista ir Nirnbergā 1498. gadā ar senu nošu tekstu rotātā "Missale Salisburgense". Interesants ir viduslaikos populārās Ēlija Donāta gramatikas izdevums Venēcijā 1500. gadā ar pilnīgu kolofonu. LNB ir viena no nedaudzajām angļu inkunābulām, kas šobrīd saglabājušās. Tā ir Svētā Hironīma "Vitae sanctorum patrum" (Svēto tēvu dzīves apraksti), kas iespiesti Vestminsterē 1495. gadā.