ATSAUCĒ IETVERT:
Jau šogad Rīgas torņos spēlēs zvani. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 6.05.1999., Nr. 140 https://www.vestnesis.lv/ta/id/24125
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
Jau šogad Rīgas torņos spēlēs zvani
Ingūna Rībena, aģentūras
"Rīga–800" ģenerāldirektore, — "Latvijas Vēstnesim"
— Kā jūs personīgi izjūtat Rīgu un pārmaiņas tajā?
— Rīgā esmu dzimusi un augusi. Tā ir kā mīļš cilvēks, kas visu mūžu, kopš dzimšanas brīža, ir bijis ar mani kopā. Bērnībā dzīvoju Grēcinieku ielā (toreiz tā bija Imanta Sudmaļa iela), pretī tagadējam īru krodziņam. Manas bērnības rotaļu laukums bija visa Vecrīga. Skriešana apkārt Doma baznīcai pa padziļinājumu. Ak Dievs, visi Vecrīgas pagalmiņi, sīkās ieliņas un ejas!... Tā bija burvīga pasaule. Toreiz mani pat netraucēja, ka Vecrīga bija diezgan netīra un nesakopta. Bērni jau tādas lietas nepamana. Man šķiet, ka gaisā toreiz bija vairāk prieka nekā pašlaik. Protams, varētu sacīt, ka uz vecumu vienmēr sāk izskatīties, ka bērnībā debesis ir bijušas zilākas un koki zaļāki. Taču man patiesi šķiet, ka tolaik bija vairāk gaišuma. Un, kad ar saviem bērniem, kuriem tagad jau deviņpadsmit gadu, kādreiz šīs lietas pārrunājam, viņi arī apgalvo, ka izjūtot Rīgā gaisā negatīvu enerģiju. Pa vakariem tagad esmu sākusi braukt uz Upesciemu, kur man ir mantotas lauku mājas. Tur jūtu, ka atbrīvojos no visām negatīvajām emocijām. Protams, palīdz arī dabas klātbūtne, jo māja ir meža un lauka vidū, viena pati. Upesciemā varu gūt īpašu tīrību, patiesību...
— Kādu jūs vēlētos ieraudzīt Rīgu — gan kā aģentūras "Rīga–800" ģenerāldirektore, gan kā arhitekte un vienkārši rīdziniece?
— Vispirms tīru un sakoptu. Varbūt nav tik svarīgi redzēt to vienā mirklī kļuvušu bagātu. Protams, ir būtiski, ko katrs no mums saprot ar vārdu "bagāts". Daudziem varbūt ir orientācija uz materiālu pārticību, bet nav prasības pēc garīgas pārticības. Un šo garīgo pārticību es visvairāk gribētu Rīgā ieraudzīt.
Īpaša vērtība Rīgā ir koka nami, kurus mēs savas nabadzības dēļ sociālisma laikā nepaguvām nojaukt.