Latvijas Republikas Ministru kabineta pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās dienesta informācija Nr.03/365-4460

Rīgā 2011.gada 5.decembrī

Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem

2010.gada 21.decembrī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (Tiesa) palāta pasludināja spriedumu lietā "Jasinskis pret Latviju".

2011.gada 31.maijā tika pasludināts Tiesas spriedums lietā "Birznieks pret Latviju".

Saskaņā ar Ministru kabineta 2011.gada 8.marta sēdes protokola Nr.14 47.§ 3.punktu un 2011.gada 30.augusta sēdes protokola Nr.50 76.§ 2.punktu lūdzu publicēt Tiesas palātas spriedumu lietās "Jasinskis pret Latviju" un "Birznieks pret Latviju" tulkojumus oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

MK pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību
institūcijās biroja vadītāja A.Rutka-Kriškalne

 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas

Trešās nodaļas spriedums

LIETĀ "JASINSKIS PRET LATVIJU"¹

(Iesniegums Nr.45744/08)
Strasbūrā 2010.gada 21.decembrī
Galīgs 21.03.2011.

Šis spriedums kļuvis galīgs saskaņā ar Konvencijas 44.panta 2.punktu.
Tajā var tikt veiktas redakcionāla rakstura izmaiņas.

Neoficiāls tulkojums

Lietā Jasinskis pret Latviju,

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Trešā nodaļa) palātas sēdē šādā sastāvā:

Josep Casadevall, priekšsēdētājs,
Elisabet Fura,
Corneliu Bîrsan,
Alvina Gyulumyan,
Egbert Myjer,
Ineta Ziemele,
Ann Power, tiesneši,
un Santiago Quesada, nodaļas sekretārs,

pēc apspriešanās palātā 2010.gada 30.novembrī pasludina šo spriedumu, kas ticis pieņemts tai pašā dienā:

TIESVEDĪBA

1. Lietas pamatā ir iesniegums (Nr. 45744/08), kas iesniegts pret Latvijas Republiku un ar kuru 2008.gada 25.jūnijā Latvijas pilsonis Aleksandrs Jasinskis ("iesniedzējs") vērsās Tiesā saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas ("Konvencija") 34. pantu.

2. Iesniedzēju Tiesā pārstāvēja A.Dāce, Rīgā praktizējoša juriste. Latvijas valdību ("Valdība") Tiesā pārstāvēja tās pārstāve I. Reine.

3. Savā iesniegumā iesniedzējs apgalvoja, ka viņa dēls gāja bojā pēc tam, kad viņu aizturēja policija un ka policija ir atbildīga par viņa nāves iestāšanos. Iesniedzējs tāpat apgalvo, ka sekojošā izmeklēšana tika veikta neefektīvi.

4. 2009.gada 27.janvārī Trešās nodaļas priekšsēdētājs nolēma informēt Valdību par iesniegumu. Šajā pašā datumā tika nolemts vienlaicīgi izskatīt sūdzību pieņemamību un būtību (29.panta 3.punkts).

FAKTU IZKLĀSTS

I. Lietas apstākļi

A. Notikumi, kas izraisīja iesniedzēja dēla nāves iestāšanos

5. Iesniedzējs ir dzimis 1933.gadā un dzīvo Balvos. Viņš ir Valda Jasinska ("iesniedzēja dēls"), Latvijas pilsoņa, kurš ir dzimis 1962.gadā un miris 2005.gada 28.februārī, tēvs.

6. 2005.gada 26.februārī iesniedzēja dēls (kurš jau kopš dzimšanas bija kurlmēms) dažu paziņu sabiedrībā lietoja alkoholu kādā bārā, Balvu pilsētā. Liecinieku liecības nedaudz atšķiras attiecībā uz iesniedzēja dēla izdzertā alkohola daudzumu tajā vakarā. Pēc iesniedzēja dēla nāves tiesu medicīnas eksperts, ņemot vērā liecinieku liecības un izmantojot Vidmarka formulu, nonāca pie secinājuma, ka pēc pēdējā dzēriena izdzeršanas, alkohola koncentrācija iesniedzēja dēla asinīs sasniedza 4.52 ‰, kas nozīmē, ka visas alkohola pēdas no viņa organisma būtu pazudušas pēc apmēram 13 stundām. Vienlaicīgi, eksperts norādīja, ka visi aprēķini ir aptuveni. Iesniedzējs noteiktajai alkohola koncentrācijai nepiekrita, norādot, ka šāda alkohola koncentrācija asinīs būtu nāvējoša.

7. Pēc bāra apmeklējuma iesniedzēja dēls kopā ar paziņām devās uz netālo vidusskolu, kurā notika sarīkojums. Pie skolas ieejas nepilngadīgais M.I. pagrūda iesniedzēja dēlu, kurš atmuguriski nokrita uz skolas kāpnēm, ar galvu atsitoties pret zemi un zaudēja samaņu uz vairākām minūtēm. Klātesošās personas centās pievērst iekšā esošo skolas apsargu uzmanību, klauvējot pa aizslēgtajām durvīm, kā rezultātā tika saplēsta skolas ieejas durvju stikla rūts. Sekojošajā izmeklēšanā tika konstatēts, ka stikla rūti saplēsa kāds no skolas skolniekiem.

8. Apsargi, iznākot no skolas, konstatēja, ka iesniedzēja dēls guļ zemē bez samaņas, un izsauca neatliekamo medicīnisko palīdzību un policiju. Pēc tam, kad iesniedzēja dēls atguva samaņu, apsargi nosēdināja viņu uz skolas kāpnēm.

9. Policija notikuma vietā ieradās plkst.1.40 naktī. Vēlāk tā ziņoja, ka iesniedzēja dēls nav bijis spējīgs pats nostāvēt uz kājām un aktīvi žestikulēja ar rokām. Vienlaicīgi, pēc ierašanās policijas darbinieki tika informēti, ka iesniedzēja dēls ir kurlmēms un ir nokritis pa kāpnēm. Tāpat policijas darbinieki tika informēti, ka viņš, iespējams, ir izsitis skolas ieejas durvju stiklu.

10. Policija pieņēma lēmumu negaidīt neatliekamās medicīniskās palīdzības ierašanos, kura bija izsaukta, un nogādāja iesniedzēja dēlu Balvu rajona policijas pārvaldē, lai sastādītu administratīvā pārkāpuma protokolu par sīko huligānismu un atrašanos sabiedriskā vietā alkohola reibuma stāvoklī. Policijas darbinieki apgalvoja, ka ceļā uz policijas pārvaldi iesniedzēja dēls mašīnā ir uzvedies agresīvi, mētājies ar rokām un sitis.

11. Iesniedzēja dēla aizturēšanas administratīvajā protokolā ir norādīts, ka aizturēšanas iemesls bija nepieciešamība aizturēto nogādāt atskurbtuvē. Vienīgais ievainojums, par kuru tika izdarīta atzīme, bija viņa sejas nobrāzums. Tajā pašā protokolā ir norādīts, ka nākamajā dienā plkst.17.50 iesniedzēja dēls tika atbrīvots, jo bija atskurbis (skatīt zemāk 16.rindkopu).

12. Policijas darbinieki apgalvoja, ka arī policijas pārvaldē iesniedzēja dēls turpināja uzvesties agresīvi, mētājoties ar rokām. Iesniedzējs apstiprina, ka, iespējams, viņa dēls mēģināja komunicēt ar policijas darbiniekiem žestikulējot, jo viņam bija atņemta piezīmju grāmatiņa, kuru parasti viņš izmantoja, lai sazinātos ar tiem, kas nesaprata zīmju valodu.

13. Īsi pēc tam ar policijas pārvaldi sazinājās neatliekamās medicīniskās palīdzības ekipāža. Dežurējošais policists atbildēja, ka ārsta palīdzība nav nepieciešama, jo iesniedzēja dēls vienkārši atrodoties alkohola reibuma stāvoklī. Pēc tam viņš tika ievietots atskurbtuvē. Kādu brīdi viņš turpināja klauvēt pie durvīm un sienām, taču pēc tam pārstāja un devās gulēt.

14. Plkst.8.40 no rīta dežurējošie policisti mēģināja iesniedzēja dēlu uzmodināt, taču viņš tikai atvēra acis un, saskaņā ar policijas dienesta pārbaudes slēdzienu, "negribēja mosties".

15. Aptuveni četrpadsmit stundas pēc tam, kad iesniedzēja dēls tika nogādāts policijas iecirknī (aptuveni plkst.15.30) viens no policistiem nosprieda, ka viņš ir "gulējis pārāk ilgi" un izsauca neatliekamo medicīnisko palīdzību. Mediķi acīmredzot atteicās Valdi Jasinski hospitalizēt (dienesta pārbaudes laikā policijas darbinieki ziņoja, ka mediķu brigāde ir norādījusi uz to, ka viņš bija vesels un "izlikās"). Valdības pārstāvji apstrīd šo faktu, atzīmējot, ka tas nav minēts atzinumā par iesniedzēja dēlam sniegtās medicīniskās palīdzības kvalitāti (skatīt zemāk 18.rindkopu). Tomēr fakts par mediķu brigādes sākotnējo atteikšanos sniegt medicīnisko palīdzību ir apstiprināts ar to policijas darbinieku liecībām, kuri bija klātesoši policijas pārvaldē notikuma brīdī, un tas ir vēlreiz pārskatīts vairākos dokumentos, tādos kā 2005.gada 4.aprīļa dienesta pārbaudes slēdzienā (skatīt zemāk 19.rindkopu), 2005.gada 5.augusta papildus dienesta pārbaudes slēdzienā (skatīt zemāk 22.rindkopu), 2005.gada 2.novembra lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu (skatīt zemāk 23.rindkopu) un citos.

16. Iesniedzēja dēls tika hospitalizēts tikai pēc viņa tēva atkārtotiem lūgumiem, kurš tajā brīdī jau bija informēts par dēla aizturēšanu un ieradās policijas pārvaldē. Kā secināms no dienesta pārbaudes ziņojumiem, pārvešana notika 2005.gada 27.februārī plkst.17.30. Brīdī, kad iesniedzēja dēls tika nogādāts slimnīcā, tika konstatēts, ka viņš bija pie samaņas taču "nebija kontaktējams". Viņa stāvoklis tika raksturots kā "smags" un viņam tika uzstādīta diagnoze – nopietna saindēšanās ar nezināmiem alkohola surogātiem. Plkst. 21.10 iesniedzēja dēls zaudēja samaņu un viņa stāvoklis tika raksturots kā "ļoti smags". Plkst. 23.30. ordināciju lapa tika papildināta ar ierakstu par iespējamo intrakraniālo hematomu, taču pacients smagā veselības stāvokļa dēļ nebija transportējams, lai veiktu datortomogrāfiju (kas bija pieejama tikai Rēzeknes slimnīcā, aptuveni 80 kilometrus no Balviem). Iesniedzēja dēls nomira 2005.gada 28.februārī plkst.2.00.

17. Iesniedzēja dēla līķa tiesu medicīniskā ekspertīze tika veikta 2005.gada 28.februārī. Ekspertīzes rezultātā tika konstatēts galvaskausa pamatnes kaulu lūzums, pieres kaula, pakauša kaula lūzums, galvas smadzeņu tūska, kā arī citi daudzpusīgi galvas un smadzeņu bojājumi. Saskaņā ar eksperta atzinumu šie ievainojumi bija nāves iemesls. Bez tam ne iesniedzēja dēla asinīs, ne urīnā netika konstatētas alkohola pēdas.

B. Izmeklēšana

1. Attiecībā uz medicīnisko aprūpi

18. 2005.gada 9.maijā Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijas (MADEKKI) eksperts sagatavoja atzinumu par iesniedzēja dēlam pirms viņa nāves sniegtās medicīniskās palīdzības kvalitāti. Atzinumā tika norādīts uz vairākām nepilnībām iesniedzēja dēla ārstnieciskajā aprūpē policijas pārvaldē. Īpaši tika norādīts, ka nebija pieejama informācija par iesniedzēja dēla veselības stāvokli tajā laika posmā, kuru viņš pavadīja policijas pārvaldē vai kamēr viņš bija ievietots atskurbtuvē. Tālāk tika secināts, ka neatliekamā medicīniskā palīdzība uz policijas iecirkni tika izsaukta ar novēlošanos. Saskaņā ar galīgo slēdzienu iesniedzēja dēla nāves iestāšanās nebija saistīta ar slimnīcas ārstējošā ārsta profesionalitātes trūkumu, bet gan ar gūto traumu smagumu.

2. Attiecībā uz kriminālatbildību

19. Pēc iesniedzēja dēla nāves Balvu rajona policijas pārvalde uzsāka dienesta pārbaudi. 2005.gada 4.aprīlī dienesta pārbaudes gala ziņojumu apstiprināja pārvaldes priekšnieks. Pārbaudē tika secināts, ka notikuma vietā klātesošie policijas darbinieki rīkojušies saskaņā ar iekšējām instrukcijām un normatīvajiem aktiem, kas regulē policijas darbību. Ziņojumā tika minēta atsauce uz vietējā laikrakstā publicētu ķirurga viedokli, saskaņā ar kuru tādas traumas, kādas guva iesniedzēja dēls, ir grūti konstatējamas, it īpaši, ja cietušais bijis alkohola reibuma stāvoklī. Pārbaudē tika secināts, ka policijas pārvaldes darbinieki nebija pārkāpuši likumu.

20. 2005.gada 26.maijā Balvu rajona policijas pārvaldes izmeklētājs pieņēma lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu, kas bija uzsākts pret M.I. 2005.gada 2.martā. Lēmums atsaucās uz vairāku liecinieku liecībām, kurās bija norādes uz faktu, ka apsargi, kas svinību laikā veica darba pienākumus skolā, esot situši iesniedzēja dēlam pa galvu ar gumijas steku. Tāpat lēmumā tika atzīts, ka uz brīdi, kad iesniedzēja dēls tika nogādāts policijas pārvaldē, policijas darbinieki bija fiksējuši, ka viņam nebija acīm redzamu ievainojumu un viņš atradās smagā alkohola reibuma stāvoklī. Lēmumā arī atzīmēts, ka plkst.17.30 policijas pārvaldē ārsts bija novērojis, ka iesniedzēja dēls bija pie samaņas un viņam nebija sitiena pēdu ne uz ķermeņa, ne arī galvas. Vienā no viņa nāsīm bija sakaltušas asinis. Taču, ņemot vērā, ka iesniedzēja dēls bija kurlmēms un tādējādi nespējīgs mutiski izteikt jebkādas sūdzības par savu veselības stāvokli, viņam tika uzstādīta diagnoze - saindēšanās ar alkohola surogātiem - un viņš tika nogādāts Balvu slimnīcā. Lēmumā arī atzīmēts, ka Balvu rajona policijas pārvaldes dienesta pārbaudē tika secināts, ka dežurējošie policisti nebija izdarījuši nekādus pārkāpumus. Visbeidzot, tika secināts, ka M.I. darbībās nav saskatāmas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes (corpus delicti). Tādējādi kriminālprocess saistībā ar iesniedzēja dēla nāves apstākļiem tika izbeigts.

21. 2005.gada 17.jūnijā Balvu rajona prokuratūra atcēla 2005.gada 26.maija lēmumu un nosūtīja lietu papildizmeklēšanai. Cita starpā prokuratūra norādīja, ka ir svarīgi noteikt, vai būtu bijis iespējams pareizi uzstādīt diagnozi iesniedzēja dēla gūtajām traumām, ja viņš tiktu hospitalizēts ātrāk, vai policija ir pienācīgi novērtējusi faktu, ka viņš bija kurlmēms, un vai bija jebkādas redzamas ārējas pazīmes, kas norādītu uz gūtajām traumām, kuras varēja izraisīt nāves iestāšanos.

22. 2005.gada 5.augustā Balvu rajona policijas pārvaldes priekšnieks apstiprināja papildus dienesta pārbaudes, kas tika uzsākta pamatojoties uz 2005.gada 17.jūnija lēmumu, ziņojumu. Atkārtoti netika konstatēti nekādi pārkāpumi policijas darbinieku rīcībā. It īpaši tika uzsvērts, ka, lai gan policijas iekšējās instrukcijas attiecībā uz atskurbtuvju izmantošanu aizliedz tajās ievietot personas ar acīmredzamiem fiziskiem ievainojumiem, iesniedzēja dēls neatbilda šādam kritērijam. Ziņojumā tika apstiprināts, ka viņa gūtās traumas nebija acīm redzamas, un šajā sakarā ir dota atsauce uz neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes veikto apskati policijas iecirknī 2005.gada 27.februārī plkst.15.30, kuras laikā nekādas traumas netika konstatētas.

23. 2005.gada 2.novembrī Balvu rajona policijas pārvalde atkārtoti pieņēma lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu. Šajā lēmumā tā cita starpā vērsa uzmanību uz faktu, ka nevar viennozīmīgi apgalvot, ka iesniedzēja dēlam tiktu uzstādīta pareizā diagnoze pat tad, ja viņš tiktu hospitalizēts ātrāk, ņemot vērā, ka Balvu slimnīcā nebija iespēju veikt datortomogrāfiju un tajā nebija pieejams neirologs. Tāpat tika konstatēts, ka tā kā iesniedzēja dēla gūtās traumas nebija vizuāli redzamas, policijas darbinieki nebija izdarījuši likumpārkāpumu.

24. 2005.gada 8.novembrī Balvu rajona prokuratūra nolēma atcelt 2005.gada 2.novembra lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu sakarā ar to, ka lēmumā nebija izvērtēti visi pierādījumi.

25. 2005.gada 10.novembrī Balvu rajona policijas pārvalde atkārtoti pieņēma lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu. Pieņemtā lēmuma teksts saturiski bija gandrīz identisks 2005.gada 2.novembra lēmuma tekstam.

26. Kopš 2006.gada 19.septembra iesniedzēja pārstāvību uzņēmās juriste. Saskaņā ar iesniedzēja pārstāves iesniegumu, Ģenerālprokuratūra 2006.gada 1.novembrī atcēla 2005.gada 10.novembra lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu un nosūtīja lietas materiālus turpmākai izmeklēšanai Valsts policijas Iekšējās drošības birojam. Cita starpā, 2006.gada 19.septembra lēmumā tika apskatīta policijas darbinieku rīcība pirms un pēc iesniedzēja dēla aizturēšanas, kā arī tas, vai viņa aizturēšana bija likumīga un pieļaujama. Lēmumā tika rosināts izvērtēt Balvu rajona policijas pārvaldes darbinieku iespējamo atbildību par bezdarbību no Krimināllikuma viedokļa (Krimināllikuma 319.panta 2.daļa, skatīt zemāk 34.rindkopu).

27. 2007.gada 18.janvārī Valsts policijas Iekšējās drošības birojs pieņēma lēmumu par kriminālprocesa sadalīšanu, izdalot kriminālprocesu pret M.I. un kriminālprocesu par Balvu rajona policijas pārvaldes darbinieku iespējamo bezdarbību. Kriminālprocess pret M.I. tika nodots izmeklēšanai Balvu rajona policijas pārvaldei, savukārt kriminālprocesu par Balvu rajona policijas pārvaldes darbinieku iespējamo bezdarbību izmeklēja Valsts policijas Iekšējās drošības birojs.

28. 2007.gada 7.martā Balvu rajona policijas pārvalde izbeidza kriminālprocesu pret M.I., jo viņa darbībās nebija saskatāmas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes (corpus delicti). Iesniedzējs minēto lēmumu nav pārsūdzējis.

29. 2007.gada 23.augustā Valsts policijas Iekšējās drošības birojs nolēma izbeigt kriminālprocesu pret Balvu rajona policijas pārvaldes darbiniekiem, pamatojoties uz to, ka viņu darbībās nebija saskatāmas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes (corpus delicti). Izmeklēšanas laikā tika uzklausītas piecu policijas darbinieku, kuri atradās policijas pārvaldē iesniedzēja dēla aizturēšanas vakarā un nākošajā dienā, liecības. Policijas darbinieki, kuri veica iesniedzēja dēla aizturēšanu, apstiprināja, ka skolas apsargi viņus informēja par iesniedzēja dēla atmugurisko kritienu pa skolas kāpnēm, taču viņi nesagaidīja neatliekamās medicīniskās palīdzības ierašanos, kura jau bija izsaukta, jo iesniedzēja dēla uzvedība bija raksturīga reibuma stāvoklī esošai personai un viņam nebija redzamu ievainojumu. Policijas darbinieki, kuri pildīja savus amata pienākumus 2005.gada 27.februārī norādīja, ka vairākkārt bez panākumiem centušies iesniedzēja dēlu uzmodināt, taču, kad viņiem tas bija izdevies, iesniedzēja dēls piecēlies bez citu palīdzības un devies uz uzņemšanas daļu, kur viņu apskatīja neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes ārsts. Ārsts apgalvojis, ka iesniedzēja dēls izliekas un vēl joprojām atrodas alkohola reibuma stāvoklī. Iesniedzēja dēls tika nogādāts slimnīcā tikai pēc iesniedzēja lūguma. Lēmumā Valsts policijas Iekšējās drošības birojs ir vērsis uzmanību uz "acīmredzamu" faktu, ka kļūdu ir pieļāvuši ārsti, nespējot pareizi diagnosticēt iesniedzēja dēla gūtās traumas pirms viņa nāves iestāšanās.

30. 2007.gada 26.septembrī Balvu rajona prokuratūra noraidīja iesniedzēja pārstāves sūdzību par 2007.gada 23.augusta Valsts policijas Iekšējās drošības biroja lēmumu.

31. 2007.gada 24.oktobrī Balvu rajona prokuratūras virsprokurore noraidīja iesniedzēja pārstāves sūdzību par Balvu rajona prokuratūras 2007.gada 26.septembra lēmumu. Turklāt, apstiprinot 2007.gada 23.augusta Valsts policijas Iekšējās drošības biroja lēmumu, virsprokurore vērsa uzmanību, ka nepastāv cēlonisks sakars starp policijas darbinieku rīcību, nogādājot iesniedzēja dēlu policijas iecirknī, nesagaidot neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādi, un iesniedzēja dēla nāvi, jo nāve iestājās neskatoties uz faktu, ka viņš tika nodots mediķu aprūpē.

32. 2008.gada 31.janvārī Latgales tiesu apgabala prokuratūras virsprokurors noraidīja iesniedzēja sūdzību par 2007.gada 24.oktobra Balvu rajona prokuratūras virsprokurores lēmumu.

II. UZ LIETU ATTIECINĀMĀS NACIONĀLĀS UN STARPTAUTISKĀS TIESĪBU NORMAS

33. Likuma Par policiju 5.panta piektā daļa nosaka, ka viens no policijas darba pamatprincipiem ir nodrošināt aizturēto un apcietināto personu veselības aizsardzību, kas nozīmē, ka tā veic neatliekamus pasākumus medicīniskās palīdzības sniegšanai. Policijas darbinieku pienākums nodrošināt medicīnisko vai citādu palīdzību personām, kuras ir guvušas ievainojumus ir atkārtoti noteikts arī likuma Par policiju 10.panta trešajā daļā. Šis pants īpaši nosaka par pienākumu nodrošināt palīdzību ikvienam, pat personām, kuras reibuma stāvoklī zaudējušas spēju patstāvīgi pārvietoties vai var nodarīt kaitējumu apkārtējiem vai pašas sev.

34. Krimināllikuma 319.panta otrā daļa paredz, ka valsts amatpersonas var saukt pie kriminālatbildības, ja tā tīši vai aiz nolaidības neizdara darbības, kuras tai pēc likuma vai uzlikta uzdevuma jāizdara. Kriminālatbildība iestājas, ja pienākumu nepildīšana ir radījusi būtisku kaitējumu valstij vai arī personas tiesībām un interesēm.

35. Administratīvā procesa likums stājās spēkā 2004.gada 1.februārī. Šis likums, cita starpā, nosaka kārtību, kādā administratīvajā tiesā apstrīdama valsts institūciju faktiskās rīcības likumība.

36. Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums stājās spēkā 2005.gada 1.jūlijā. Ar to tiek nodrošinātas Satversmē un Administratīvā procesa likumā noteiktās tiesības saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu par zaudējumiem, kas radušies saistībā ar valsts pārvaldes iestādes izdotu prettiesisku administratīvo aktu vai tās prettiesisku faktisko rīcību. Saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta trešo daļu par nodarītu morālo kaitējumu maksimālais atlīdzinājuma apmērs var būt līdz 20 000 latu (LVL), kas ir aptuveni 28 200 eiro (EUR).

37. Attiecībā uz sekām, kas izriet no kompensācijas piešķiršanas, Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 32.pants nosaka sekojošo:

"(1) Lai noskaidrotu apstākļus, kas izraisījuši vai veicinājuši atlīdzināmo zaudējumu nodarīšanu, augstāka iestāde, kuras padotībā ir zaudējumus nodarījusī iestāde, izvērtē katru konkrēto gadījumu, kad zaudējumi atlīdzināmi saskaņā ar iestādes lēmumu vai tiesas nolēmumu.

(2) Pēc visu zaudējuma atlīdzinājuma lietā esošo apstākļu izvērtēšanas augstāka iestāde pieņem lēmumu par materiālu nosūtīšanu piekritīgai iestādei, lai noteiktu, vai par zaudējumu nodarīšanu atbildīgā amatpersona nav saucama pie disciplināratbildības, administratīvās atbildības vai kriminālatbildības."

38. Kriminālprocesa likuma 22.pantā ir noteikts pamatprincips, saskaņā ar kuru šis likums garantē procesuālas iespējas personai, kurai ar noziedzīgu nodarījumu radīts kaitējums, pieprasīt kompensāciju par mantisko zaudējumu un morālo aizskārumu. Sīkāk šī principa īstenošana ir aprakstīta vairākos citos Kriminālprocesa likuma pantos.

39. Eiropas Komitejas spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai (CPT) izstrādātie vispārīgie standarti, kas iekļauti Otrajā Vispārējā ziņojumā [CPT/Inf (92) 3], nosaka policijas aizturēto personu tiesības uz ārstu, ieskaitot tiesības brīvi izvēlēties ārstu, kas veikt medicīnisko apskati (papildus jebkurai medicīniskai apskatei, ko veicis policijas izsauktais ārsts) (36.rindkopa). Personas, kuras aiztur policija, ir nekavējoties un precīzi jāinformē par visām viņu tiesībām (37.rindkopa). Ārstam ir jāreģistrē medicīniskās apskates rezultāti, kā arī aizturētā paziņojumi un ārsta slēdzieni. Pierakstiem jābūt pieejamiem aizturētajam un viņa advokātam (38.rindkopa).

40. Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par Personu ar Invaliditāti Tiesībām (KPIT), kas stājās spēkā 2008.gada 3.maijā un kuru Latvijas puse parakstīja 2008.gada 18.jūlijā un ratificēja 2010.gada 1.martā, 14.panta otrā daļa nosaka sekojošo:

"Dalībvalstis nodrošina, ka tad, ja personām ar invaliditāti saskaņā ar kādu procedūru tiek atņemta brīvība, tām vienlīdzīgi ar citiem ir tiesības uz garantijām, ko paredz starptautiskās cilvēktiesības, un pret tām izturas saskaņā ar šīs konvencijas mērķiem un principiem, tostarp nodrošina atbilstošus uzturēšanās apstākļus."

41. ANO Īpašā ziņotāja spīdzināšanas un cita veida cietsirdīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai soda jautājumos Pagaidu ziņojumā, kuru apstiprināšanai ANO Ģenerālās Asamblejas 63.sesijai 2008.gada 28.jūlijā iesniedza ANO Augstā cilvēktiesību komisāra birojs, 50. un 54.rindkopā ir noteikts sekojošais:

"Personas ar invaliditāti bieži atrodas situācijās, kurās tās ir bezspēcīgas, piemēram, kad tām ir atņemta brīvība cietumos vai citās iestādēs... Šādā situācijā, tieši šāda personas invaliditāte var kļūt par iemeslu viņa vai viņas nonākšanai atkarībā un padarīt viņu par ļaunprātīgas izturēšanās upuri..."

un

"Īpašais ziņotājs norāda, ka [Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām] 14.panta otrā daļa dalībvalstīm uzliek par pienākumu personām, kurām atņemta brīvība, nodrošināt "atbilstošus uzturēšanās apstākļus". Tas nozīmē pienākumu veikt vajadzīgās un atbilstošās korekcijas - ja tās konkrētā gadījumā ir nepieciešamas un neuzliek nesamērīgu vai nepamatotu slogu - brīvības atņemšanas procedūrās un brīvības atņemšanas iestāžu tehniskajā ekipējumā... lai nodrošinātu, ka personas ar invaliditāti vienlīdzīgi ar citiem var izmantot vai īstenot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības. Atbilstošu uzturēšanās apstākļu liegšana vai nenodrošināšana personām ar invaliditāti var aizturēšanas apstākļus padarīt līdzīgus spīdzināšanai un necilvēcīgai attieksmei."

JURIDISKAIS ASPEKTS

I. KONVENCIJAS 2.PANTA IESPĒJAMAIS PĀRKĀPUMS

42. Iesniedzējs sūdzējās, ka viņa dēla nāves apstākļi un tās sakarā veiktās izmeklēšanas trūkumi pārkāpa Konvencijas 2.panta 1.punktā noteiktās garantijas, kas paredz sekojošo:

"Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums. Nevienam nedrīkst ar nodomu atņemt dzīvību, izņemot ja tiek izpildīts tiesas spriedums pēc apsūdzības noziegumā, par kuru likums paredz šādu sodu..."

43. Valdība apstrīdēja šo apgalvojumu.

A. Pieņemamība izskatīšanai

1. Valdība

44. Valdība apgalvoja, ka iesniedzējam bija iespējams apstrīdēt Balvu rajona policijas pārvaldes darbinieku darbību un bezdarbību saskaņā ar Administratīvā procesa likuma nosacījumiem un attiecīgi pieprasīt kompensāciju saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumu (skatīt augstāk, 35. un 36.rindkopas). Konkrētāk, Valdība norādīja, ka iesniedzēja dēla aizturēšana un ievietošana atskurbtuvē kā faktiskā rīcība bija pakļauta administratīvajai kontrolei. Saskaņā ar Valdības teikto, šī procedūra bija efektīva, pieejama un piedāvāja ievērojamas izredzes uz panākumiem attiecībā uz iesniedzēja sūdzībām par viņa dēla nāves apstākļiem un apgalvotajiem sekojošās izmeklēšanas trūkumiem.

45. Valdība atsaucās uz Tiesas lēmumu lietā Caraher pret Apvienoto Karalisti (lēmums), Nr.24520/94, ECHR 2000-I) un spriedumu Branko Tomašić un Citi pret Horvātiju (Nr.46598/06, 38.rindkopa, ECHR 2009-... (izvilkumi)), pamatojot savu apgalvojumu, ka gadījumos, kad valsts aģenti ir lietojuši nāvējošu spēku, kā arī attiecībā uz sūdzībām, kuru pamatā ir trūkumi valsts veikto pozitīvo pasākumu izpildē, kas bijuši vērsti uz personas dzīvības aizsardzību, iespēja saņemt kompensāciju ir uzskatāma par samērīgu un pienācīgu tiesiskās aizsardzības līdzekli attiecībā uz sūdzību par Konvencijas 2.panta substantīvo aspektu.

46. Attiecībā uz iesniedzēja sūdzību par Konvencijas 2.panta procesuālo aspektu, Valdība apgalvoja, ka, lai gan principā cietušajam vai cietušā ģimenei ir jābūt pieejamam mehānismam, ar kura palīdzību var noteikt valsts iestāžu vai to darbinieku atbildību par darbību vai bezdarbību, kas ir pārkāpusi Konvencijā noteiktās tiesības (tika izdarīta atsauce uz E. un Citi pret Apvienoto Karalisti, Nr.33218/96, 110.rindkopa, 2002.gada 26.novembra spriedums), gadījumos, kad tiesības uz dzīvību ir tikušas pārkāptas nevērības dēļ, nav nepieciešams ik reizi nodrošināt krimināltiesiska rakstura tiesiskās aizsardzības līdzekļus (Branko Tomašić un Citi, citēts augstāk, 64.rindkopa). It īpaši Valdība norādīja, ka nevērības gadījumos varētu būt pietiekami civilie vai disciplinārie tiesiskās aizsardzības līdzekļi (atsaucoties šajā sakarā uz Mastromatteo pret Itāliju [Lielā Palāta], Nr.37703/97, 90.rindkopa, ECHR 2002-VIII), īpaši norādot, ka Konvencija negarantē indivīdam tiesības pieprasīt trešo personu notiesāšanu. Valdība tālāk apgalvoja, ka saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 32.panta otro daļu, tiesas spriedums, ar kuru piespriesta zaudējumu atlīdzība "vienlaicīgi nozīmētu [hierarhiski] augstākas iestādes pienākumu izvērtēt lietas apstākļus". Ņemot vērā šos apstākļus, Valdība apgalvoja, ka Administratīvā procesa likumā un Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā paredzētie tiesiskās aizsardzības līdzekļi atbilda efektīvu iekšējo tiesiskās aizsardzības līdzekļu kritērijiem Konvencijas 35.panta 1.punkta izpratnē, jo spēja nodrošināt iesniedzējam gandarījumu attiecībā uz viņa sūdzībām.

47. Valdība tālāk apgalvoja, ka piedāvātais tiesiskās aizsardzības līdzeklis bija pieejams gan teorijā, gan praksē. Attiecībā uz praktisko pieejamību, Valdība atsaucās uz Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmumu lietā SKA-259/2008. Šī lieta attiecās uz personu, kas tika aizturēta un aizvesta uz slimnīcu narkotisko vielu testa veikšanai bez attiecīgi noformētiem dokumentiem. Administratīvās tiesas attiecīgi ex officio nopratināja incidentā iesaistītos policijas darbiniekus, un, konstatējot procesuāla rakstura pārkāpumu, uzdeva policijai rakstveidā atvainoties. Valdība uzskatīja, ka administratīvo tiesu demonstrētā pieeja liecināja par to spēju veikt neatkarīgu un objektīvu ex officio izmeklēšanu par policijas darbinieku pārkāpumiem, kas savukārt liecināja par to, ka administratīvās tiesas ir uzskatāmas par efektīvu un pieejamu tiesiskās aizsardzības līdzekli, kas nodrošināja ievērojamas izredzes uz panākumiem lietās, kurās nebija obligāti jānodrošina krimināltiesiska rakstura tiesiskās aizsardzības līdzekļi.

48. Visbeidzot, Valdība apgalvoja, ka iesniedzēja dēla nāves izmeklēšanas vienīgais nolūks bija "pārbaudīt un izmeklēt nāves apstākļus" un "nekādā gadījumā" šīs izmeklēšanas mērķis nebija "kompensēt nodarīto kaitējumu", jo pat, ja izmeklēšanā tiktu konstatēta valsts iestādes darbinieku individuālā atbildība, iesniedzējam tik un tā būtu jāceļ atsevišķa prasība un tā jāpamato.

2. Iesniedzējs

49. Iesniedzējs norādīja, ka Latvijas normatīvie akti attiecīgajā laika periodā paredzēja divas atsevišķas izskatīšanas procedūras attiecībā uz tādām sūdzībām kā šī, proti, kriminālprocesu vai administratīvo procesu. Abu šo procesu ietvaros bija iespējams pierādīt valsts iestāžu rīcības prettiesiskumu un pieprasīt nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu. Attiecībā uz izmantojamo procedūru, iesniedzējs atsaucās uz Tiesas izdarīto secinājumu, ka "tiesiskās aizsardzības līdzekļa izvēle ir iesniedzēja ziņā" (Airey pret Īriju, Sērija A Nr.32, 23.rindkopa 1979.gada 9.oktobra spriedums) un, saskaņā ar minēto, iebilda, ka izmantot visus nacionālajos normatīvajos aktos paredzētos tiesiskās aizsardzības līdzekļus nebija viņa pienākums. Jebkurā gadījumā, saskaņā ar iesniedzēja pausto, ne prokuratūra, ne Tiesībsarga birojs nebija viņu informējuši par iespēju šajā lietā piemērot administratīvo procesu. Iesniedzējs turpmāk fokusējās uz kritēriju, kas izriet no Tiesas judikatūras, ka lietās, kas skar nāves iestāšanos apstākļos, kuri var izraisīt valsts iestāžu atbildības iestāšanos, valsts iestādēm ir jārīkojas pēc savas iniciatīvas, ja reiz jautājums ir nonācis viņu redzeslokā, un tuviniekiem nav pienākums iesniegt formālas sūdzības vai uzņemties jebkādu izmeklēšanas procedūru uzsākšanu (Branko Tomašić un Citi, citēts iepriekš, 43.rindkopa). Visbeidzot, iesniedzējs apgalvoja, ka administratīvās tiesas nav kompetentas izvērtēt viņa dēla nāves apstākļu izmeklēšanas efektivitāti, jo šī izmeklēšana attiecās uz krimināltiesisko sfēru.

3. Tiesas izvērtējums

50. Tiesa atzīmē, ka puses ir vienisprātis par to, ka iesniedzējs pilnībā ir izmantojis pieejamos kriminālprocesuālos tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Tiesa atkārto, ka, ja šajā gadījumā bija pieejami vairāki tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kurus persona varēja izmantot, personai ir tiesības izvēlēties to līdzekli, kas visvairāk atbilst viņam vai viņai nodarītajai pārestībai. Citiem vārdiem sakot, kad tiesiskās aizsardzības līdzeklis ir izvēlēts, cita līdzekļa izmantošana pēc būtības tā paša mērķa sasniegšanai nav nepieciešama (skatīt T.W. pret Maltu [Lielā Palāta], iesniegums Nr.25644/94, 34.rindkopa, 1999.gada 29.aprīļa spriedums; Moreira Barbosa pret Portugāli (lēmums), iesniegums Nr.65681/01, ECHR 2004-V; un Jeličić pret Bosniju un Hercogovinu (lēmums), iesniegums Nr.41183/02, 2005.gada 15.novembra lēmums). Ņemot vērā minēto, Tiesai ir jānosaka vienīgi vai valdības pārstāvji ir izteikuši jebkādus argumentus, pamatojoties uz kuriem būtu secināms, ka Administratīvā procesa likumā un Kriminālprocesa likumā noteiktie tiesiskās aizsardzības līdzekļi nekalpo "pēc būtības viena un tā paša mērķa sasniegšanai", citiem vārdiem sakot, vai Administratīvā procesa likumā paredzētie līdzekļi būtu nodrošinājuši papildus tiesisko aizsardzību, kādu nenodrošināja Kriminālprocesa likumā noteikto līdzekļu izmantošana.

51. Tiesa ir konstatējusi, ka, lai lietās par iespējamo Konvencijas 2. vai 3.panta pārkāpumu nacionālajos normatīvajos aktos paredzētie tiesiskās aizsardzības līdzekļi būtu uzskatāmi par efektīviem, tiem būtu jānodrošina juridisks mehānisms sūdzības izmeklēšanai. Šo secinājumu pamato 2. un 3.panta procesuālie aspekti (skatīt, mutatis mutandis, Oğur pret Turciju [Lielā Palāta], iesniegums Nr.21594/93, 66.rindkopa, ECHR 1999-III). Tiesiskās aizsardzības līdzeklis, kura izmantošanas rezultātā ir iespējama tikai nodarīto zaudējumu atlīdzināšana, nav uzskatāms par pietiekamu (turpat, skatīt arī Şenses pret Turciju (lēmums), iesniegums Nr.24991/94, 2000.gada 14.novembra lēmums; Baysayeva pret Krieviju, iesniegums Nr.74237/01, 108. un 109.rindkopas, 2007.gada 5.aprīļa spriedums; un Dzieciak pret Poliju, iesniegums Nr.77766/01, 80.rindkopa, 2008.gada 9.decembra spriedums). Valdība ir norādījusi, ka administratīvās tiesas ir pilnvarotas veikt ex officio izmeklēšanu un kā piemēru ir minējusi kādu nacionālo lietu, kuras ietvaros šāda izmeklēšana acīmredzot ir tikusi veikta. Lietas ietvaros Tiesai nav iemesla apšaubīt administratīvo tiesu spēju veikt šādu izmeklēšanu gan pēc savas iniciatīvas, gan pēc iesaistīto pušu pieprasījuma. Tomēr, Valdība nav paskaidrojusi, kā arī no iesniegtā nacionālās lietas piemēra nav saprotams kā administratīvo tiesu veiktā izmeklēšana būtu bijusi piemērotāka nekā policijas un prokuratūras veiktā izmeklēšana Kriminālprocesa likuma ietvaros, kurš nodrošina visus tiesiskos un praktiskos līdzekļus šī mērķa sasniegšanai.

52. Acīmredzami puses ir vienisprātis, ka abi pieejamie līdzekļi – Kriminālprocesa likumā paredzētais un Administratīvā procesa likumā paredzētais – ja tiek sekmīgi realizēti, principā noved pie mantiskas kompensācijas par nodarīto kaitējumu. Turklāt netiek apstrīdēts, ka kriminālprocesa ietvaros atbilstoši uzsākta izmeklēšana varētu novest pie secinājuma par iesniedzēja dēla nāvē vainojamo valsts amatpersonu individuālo atbildību. Neviens no valdības izteiktajiem argumentiem, nenorāda uz Administratīvā procesa likumā paredzētās procedūras papildus priekšrocībām attiecībā pret tām, kuras ir noteiktas Kriminālprocesa likumā. Pat ja iespēja veikt lietas atkārtotu izmeklēšanu tiek noteikta ar administratīvo aktu vai lēmumu par valsts institūcijas nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu, jebkāda individuāla valsts amatpersonas atbildība varētu tikt pierādīta tikai pamatojoties uz šādu atkārtotu izmeklēšanu, kuras īstenošanai būtu nepieciešama dažāda līmeņa nacionālo iestāžu papildus pārbaudes. Attiecīgi, nevar apgalvot, ka Administratīvā procesa likumā noteikto tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošana novestu pie lietas efektīvākas izmeklēšanas.

53. Ņemot vērā augstāk minēto, tiesa secina, ka nav pamatoti Valdības argumenti par to, ka Administratīvā procesa likums un Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums nodrošinātu savādāka rezultāta sasniegšanu kā Kriminālprocesa likumā paredzētais tiesiskās aizsardzības līdzeklis.

54. Tādējādi Tiesa secina, ka, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, iesniedzējam nebija nekādu iemeslu izmantot Administratīvā procesa likumā noteiktās procedūras papildus jau izmantotajām Kriminālprocesa likumā noteiktajām procedūrām, kuru efektivitāte starp iesaistītajām pusēm nav tikusi apšaubīta.

55. Tādējādi iesniedzējs ir izsmēlis visus iekšējos tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Turklāt šī sūdzība par Konvencijas 2.panta pārkāpumu nav acīmredzami nepamatota Konvencijas 35.panta 3.punkta izpratnē. Tiesa arī norāda, ka tā nav nepieņemama nekādu citu iemeslu dēļ. Līdz ar to, tā ir atzīstama par pieņemamu.

B.   Sūdzības būtība

1. Substantīvais aspekts

56. Iesniedzējs iebilda, ka Balvu rajona policijas pārvaldes darbinieki savu amata pienākumu izpildē ir bijuši nekompetenti un nolaidīgi. Šajā sakarā viņš uzsvēra, ka pirms viņa dēls tika transportēts no skolas uz policijas pārvaldi, policijas darbinieki tika brīdināti par faktu, ka viņš ir kritis pa skolas kāpnēm, sasitis galvu un uz kādu laiku zaudējis samaņu. Tomēr policija izvēlējās negaidīt neatliekamās medicīniskās palīdzības ierašanos, kura jau bija ceļā. Saskaņā ar iesniedzēja pausto, pieņemot šādu lēmumu, policijas darbiniekiem jāuzņemas pilna atbildība par tā sekām. Tādējādi, pienācīgas rūpības trūkums no policistu puses ir izraisījis iesniedzēja dēla nāves iestāšanos.

57. Valdība nav sniegusi komentārus attiecībā uz iesniedzēja sūdzības būtību.

58. Tiesa ir vairākkārtīgi atkārtojusi, ka Konvencijas 2.panta pirmais teikums, kas ir uzskatāms par Konvencijas vienu no visbūtiskākajiem nosacījumiem un kas iemieso vienu no demokrātiskas sabiedrības noteiktajām pamatvērtībām dibinot Eiropas Padomi (cita starpā skatīt, McCann un Citi pret Apvienoto Karalisti, 1995.gada 27.septembra spriedums, 147.rindkopa, Sērija A Nr.324) uzliek par pienākumu valstij ne tikai atturēties no dzīvības atņemšanas "ar iepriekšēju nodomu", bet arī veikt atbilstošus pasākumus, lai aizsargātu tās jurisdikcijā esošo personu dzīvības (skatīt L.C.B. pret Apvienoto Karalisti, 1998.gada 9.jūnija spriedums, 36.rindkopa Ziņojumi par spriedumiem un lēmumiem 1998-III).

59. Konvencijas 2.panta noteiktās aizsardzības nozīmīgums liek Tiesai dzīvības atņemšanas gadījumus izvērtēt ar vislielāko rūpību, ņemot vērā ne tikai valsts amatpersonu rīcību, bet arī lietas apstākļus. Aizturētās personas atrodas ievainojamākā stāvoklī un atbildīgo iestāžu pienākums ir tās aizsargāt. Gadījumos, kad valsts iestādes lemj par personas ar invaliditāti aizturēšanu un ievietošanu apcietinājumā, tām ir uzskatāmi jāparāda īpašas rūpes, lai nodrošinātu tādus apstākļus, kuri atbilst šīs personas īpašajām vajadzībām, kuras izriet no viņas invaliditātes (skatīt Price pret Apvienoto Karalisti, iesniegums Nr.33394/96, 30.rindkopa, ECHR 2001-VII, Farbtuhs pret Latviju, iesniegums Nr. 4672/02, 56.rindkopa, 2004.gada 2.decembra spriedums, un starptautiskie tiesību akti, kas minēti iepriekš 39.- 41.rindkopās). Skatoties vēl plašāk, Tiesa uzskata, ka valstij ir pienākums veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu neaizsargātas personas efektīvu aizsardzību necilvēcīgas apiešanās gadījumos, par kuriem atbildīgajām iestādēm ir zināms vai ir jābūt zināmam (Z. un Citi pret Apvienoto Karalisti [Lielā Palāta], iesniegums Nr.29392/95, 73.rindkopa, ECHR 2001-V).

60. Pienākums atbildīgajām iestādēm atskaitīties par personas aprūpi apcietinājumā ir īpaši būtisks gadījumos, kad iestājas šīs personas nāve (Salman pret Turciju [Lielā Palāta], iesniegums Nr.21986/93, 99.rindkopa, ECHR 2000 VII). Turklāt, nacionālajām iestādēm ir pienākums aizsargāt to personu veselību, kurām ir atņemta brīvība (skatīt, cita starpā, Naumenko pret Ukrainu, iesniegums Nr.42023/98, 112.rindkopa, 2004.gada 10.februāra spriedums, un Dzieciak pret Poliju, iesniegums Nr.77766/01, 91.rindkopa, 2008.gada 9.decembra spriedums). Pienākums aizsargāt apcietināto personu dzīvību Konvencijas 2.panta izpratnē nozīmē arī pienākumu atbildīgajām iestādēm nodrošināt šīm personām tām nepieciešamo medicīnisko aprūpi (skatīt Taïs pret Franciju, iesniegums Nr.39922/03, 98.rindkopa, 2006.gada 1.jūnija spriedums, un Huylu pret Turciju, iesniegums Nr.52955/99, 58.rindkopa, 2006.gada 16.novembra spriedums). Nespēja nodrošināt atbilstošu medicīnisko aprūpi var novest pie Konvencijas pārkāpuma (Huylu, citēts iepriekš, 58.rindkopa).

61. Tiesa uzskata, ka vispirms ir risināms jautājums par to, vai Balvu rajona policijas pārvaldes darbinieki zināja, vai arī viņiem bija pienākums zināt par iesniedzēja dēla veselības apdraudējumu (skatīt, mutatis mutandis, Keenan pret Apvienoto Karalisti, iesniegums Nr.27229/95, 93.rindkopa, ECHR 2001-III). Sekojoši, Tiesai ir jāizvērtē, vai iesaistītie darbinieki ir izrādījuši pietiekamu rūpību, ņemot vērā iesniedzēja dēla veselības stāvokļa medicīniskos aspektus un viņa invaliditāti, ciktāl viņi par to zināja vai arī viņiem bija pienākums par to zināt.

62. Visupirms, vēršot uzmanību uz brīdi, kad iesniedzēja dēls pirmo reizi nonāca kontaktā ar policiju, Tiesa secina, ka ir zināms, ka policijas darbinieki pēc viņu ierašanās notikuma vietā tika informēti par iesniedzēja dēla kritienu pa kāpnēm un samaņas zaudēšanu, atsitoties ar galvu pret zemi. Policijas darbinieki tika informēti arī par iesniedzēja dēla sensoro invaliditāti (skatīt 9.rindkopu iepriekš). Tāpat viņi tika informēti, ka ir izsaukta neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde un tā ir ceļā. Tomēr policijas darbinieki izvēlējās negaidīt neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes ierašanos un nogādāja iesniedzēja dēlu policijas pārvaldē, uzskatot, ka viņš tikai atrodas alkohola reibuma stāvoklī.

63. Kad iesniedzēja dēls tika nogādāts policijas pārvaldē, viņu apskatīja dežurējošais policists, kurš atzīmēja, ka uz iesniedzēja dēla sejas bija nobrāzums (skatīt 11.rindkopu iepriekš). Kā redzams, nekāda medicīniskā apskate veikta netika. Tieši otrādi, policijas darbinieki informēja neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādi, ka medicīniskā palīdzība iesniedzēja dēlam nav nepieciešama (skatīt 13.rindkopu iepriekš). Kā redzams, policijas darbinieki nonāca pie šāda slēdzieni nekonsultējoties ar iesniedzēja dēlu, jo, šķiet, ka neviens no policijas darbiniekiem nepārzināja zīmju valodu un piezīmju grāmatiņa, ko iesniedzēja dēls izmantoja komunikācijai, viņam bija atņemta.

64. No pušu iesniegtās informācijas un dokumentiem nav iespējams izdarīt pārliecinošu secinājumu par to, cik reizes un cik bieži pārvaldē esošie policijas darbinieki pārbaudīja iesniedzēja dēla stāvokli. Kas, šķiet, netiek apstrīdēts, ir fakts, ka kādu laiku pēc ievietošanas atskurbtuvē iesniedzēja dēls turpināja klauvēt pie atskurbtuves durvīm un sienām, kas gan neizsauca nekādu reakciju no pārvaldē esošo policijas darbinieku puses.

65. Pirmo reizi policijas darbinieki mēģināja pamodināt iesniedzēja dēlu aptuveni septiņas stundas pēc viņa aizturēšanas (skatīt 14.rindkopu iepriekš). Gandrīz vēl septiņas stundas pagāja līdz brīdim, kad uz policijas pārvaldi tika izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība (15.rindkopa).

66. Tiesa uzskata, ka Valdība nav paskaidrojusi, kāpēc policija, zinot par iesniedzēja dēla kritienu un par viņa invaliditāti, neuzskatīja par nepieciešamu sagaidīt neatliekamo medicīnisko palīdzību vai nodrošināt profesionālus mediķus, kas veiktu iesniedzēja dēla medicīnisko apskati pēc tam, kad viņš tika nogādāts policijas pārvaldē, kā tas ir īpaši noteikts piemērojamajos Eiropas Komitejas spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai izstrādātajos standartos (skatīt 39.rindkopu iepriekš). Vēl jo vairāk, redzams, ka policijas darbinieki netika devuši iesniedzēja dēlam iespēju sniegt informāciju par viņa veselības stāvokli, pat pēc tam, kad viņš turpināja klauvēt pie atskurbtuves durvīm un sienām. Ņemot vērā, ka iesniedzēja dēls bija kurlmēms, policijai bija neapstrīdams pienākums (kas noteikts likuma Par policiju 5.pantā un 10.panta trešajā daļā un iepriekšminētajos starptautiskajos standartos, kas citēti augstāk 39.-41.rindkopās) vismaz nodrošināt viņu ar rakstāmo un papīru, tādējādi dodot iespēju viņam darīt zināmus savus apsvērumus. Tiesa ir vēl vairāk nobažījusies par faktu, ka gandrīz septiņas stundas pagāja kopš brīža, kad iesniedzēja dēls "atteicās celties" no rīta līdz brīdim, kad tika izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība. Necelšanās četrpadsmit stundu garumā nevar tikt izskaidrota ar atrašanos dzēruma stāvoklī (salīdzinājumam Taïs, citēts iepriekš,101.rindkopa).

67. Iepriekšminētie apsvērumi ļauj Tiesai secināt, ka, ņemot vērā policijas informētību par iesniedzēja dēla kritienu un viņa sensoro invaliditāti, tās nevēlēšanos uzklausīt medicīnisku slēdzienu par iesniedzēja dēla veselības stāvokli, kā arī nevēlēšanos reaģēt uz viņa klauvēšanu pie atskurbtuves durvīm un sienām un neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukšanu tikai septiņas stundas pēc tam, kad viņš no rīta nebija uzmodināms, policija nav izpildījusi savu pienākumu sargāt iesniedzēja dēla dzīvību, nodrošinot viņam atbilstošu medicīnisko aprūpi.

68. Attiecīgi ir noticis Konvencijas 2. panta 1.punkta substantīvā aspekta pārkāpums.

2. Procesuālais aspekts

69. Iesniedzējs norādīja, ka sākotnējo izmeklēšanu par viņa dēla nāves apstākļiem veica Balvu rajona policijas pārvalde – tā pati institūcija, kura pēc viņa domām, bija vainojama viņa dēla nāvē. Tādējādi izmeklētājiem trūka nepieciešamās neatkarības. Turklāt izmeklēšanā neizdevās noskaidrot, vai iesaistītajiem policijas darbiniekiem bija pienākums sagaidīt neatliekamās medicīniskās palīdzības ierašanos, kas varētu piedāvāt iesniedzēja dēlam medicīnisko palīdzību, un vai iesniedzēja dēla aizturēšana, vispirms negūstot mediķu slēdzienu par viņa veselības stāvokli, bija likumīga.

70. Valdība nav sniegusi komentārus attiecībā uz iesniedzēja sūdzības būtību.

71. Tiesa vairākkārt atkārto, ka pienākums aizsargāt tiesības uz dzīvību Konvencijas 2.panta izpratnē, kas ir skatāms kontekstā ar valstij Konvencijas 1.pantā uzlikto galveno pienākumu, saskaņā ar kuru valsts "nodrošinās ikvienam, kas atrodas tās jurisdikcijā, šajā Konvencijā minētās tiesības un brīvības", tai pat laikā uzliek par pienākumu veikt efektīvu oficiālu izmeklēšanu gadījumos, kad spēka lietošanas rezultātā iestājas personas nāve (skatīt, mutatis mutandis, McCann un Citi pret Apvienoto Karalisti, 1995.gada 27.septembra spriedums, 161.rindkopa, Sērija A Nr.324, un Kaya pret Turciju, 1998.gada 19.februāra spriedums, 105.rindkopa, Ziņojums 1998-I).

72. Tiesa pēdējā laikā ir konstatējusi, ka no Konvencijas 2.panta izrietošais pienākums veikt efektīvu izmeklēšanu ir kļuvis par "atsevišķu un neatkarīgu pienākumu" (skatīt Šilih pret Slovēniju [Lielā Palāta], iesniegums Nr.71463/01, 159.rindkopa, 2009.gada 9.aprīļa spriedums). Taču tā uzsver, ka šis pienākums var atšķirties gan pēc satura, gan loģiskā pamatojuma izpratnē, atkarībā no katras atsevišķas situācijas, kas to ir izraisījusi (skatīt Calvelli un Ciglio pret Itāliju [LP], iesniegums Nr. 32967/96, 51.rindkopa, ECHR 2002-I, un Banks un Citi pret Apvienoto Karalisti (lēmums), iesniegums Nr.21387/05, 2007.gada 6.februāra lēmums). Būtiskākais šādas izmeklēšanas mērķis ir nodrošināt to nacionālo tiesību aktu efektīvu īstenošanu, kas aizsargā personas tiesības uz dzīvību, un, gadījumos, kad ir iesaistītas valsts amatpersonas vai institūcijas, nodrošināt iespēju saukt tās pie atbildības par nāves gadījumiem, kas iestājušies to vainas dēļ (Anguelova pret Bulgāriju, iesniegums Nr.. 38361/97, 137.rindkopa, ECHR 2002-IV).

73. Lai vai cik daudz un dažādi apsvērumi attiecas uz lietām, kas līdzīgas šai un kurās nāves iestāšanos nav izraisījusi spēka pielietošana vai līdzīga veida tiešas amatpersonu darbības, prasības, kādas izvirzāmas veicamās izmeklēšanas efektivitātei, var būt mazāk stingras. Tomēr, pat šādās situācijās iesaistītajām personām ir tiesības uz neatkarīgu un taisnīgu oficiālu izmeklēšanas procedūru, kas atbilst zināmām minimālajām prasībām attiecībā uz tās efektivitāti (skatīt Mikayil Mammadov pret Azerbaidžānu, iesniegums Nr. 4762/05, 102.rindkopa, 2009.gada 17.decembris, un tur citētā jurisprudence). Šajā sakarā Tiesa gribētu norādīt, ka tas nav pienākums attiecībā uz rezultātu, bet gan uz līdzekļiem (skatīt, citu starpā, Paul un Audrey Edwards pret Apvienoto Karalisti, iesniegums Nr. 46477/99, 71.rindkopa, ECHR 2002-II) un Konvencijas 2.pants neietver tiesības pieprasīt citu personu apsūdzēšanu vai notiesāšanu par iespējamo pārkāpumu, kā arī neuzliek par absolūtu pienākumu, lai visas apsūdzības rezultētos ar notiesājošu spriedumu vai patiesi ar konkrētu spriedumu (skatīt Öneryıldız pret Turciju [Lielā Palāta], iesniegums Nr.48939/99, 94. un 96.rindkopa, ECHR 2004-XII). Neskatoties uz to, Tiesa ir arī lēmusi, ka gadījumos, kad valsts iestāžu vai to darbinieku nevērība ir pārsniegusi kļūdas vai neuzmanības robežas, jo attiecīgās iestādes, pilnībā apzinoties iespējamās sekas un ignorējot savas pilnvaras, nav veikušas pasākumus, kas bija nepieciešami un pietiekoši cietušās personas dzīvības apdraudējuma novēršanai, par dzīvības apdraudējumu atbildīgo personu nesaukšana pie kriminālatbildības un apsūdzības necelšana var tikt uzskatīta par Konvencijas 2.panta pārkāpumu (Öneryıldız, 93.rindkopa).

74. Viens no efektīvas izmeklēšanas minimālajiem standartiem ir hierarhiska, institucionāla un praktiska to personu, kuras veic izmeklēšanu, neatkarība no izmeklējamajos notikumos iesaistītajām personām (skatīt, Paul un Audrey Edwards, citēts augstāk, 70.rindkopa; Mastromatteo pret Itāliju [Lielā Palāta], Nr.37703/97, 91.rindkopa, ECHR 2002-VIII; un Mikayil Mammadov, citēts augstāk, 101.rindkopa).

75. Attiecībā uz izmeklēšanas iestāžu neatkarīgumu šajā lietā, Tiesa atzīmē, ka iesniedzējam ir bijusi taisnība norādot, ka sākotnējo dienesta, kā arī papildus dienesta izmeklēšanu veica Balvu rajona policijas pārvalde, tas ir, tā pati iestāde, kas bija iesaistīta iesniedzēja dēla nāves apstākļos (skatīt augstāk, 19. un 20.rindkopas). Šajā sakarā Tiesa iepriekš ir lēmusi, ka dienesta izmeklēšana nevar tikt uzskatīta par pienācīgu lietās, kurās tiek apgalvota iespējamā slikta izturēšanās Konvencijas 3.panta izpratnē (skatīt Ramsahai un Citi pret Nīderlandi [Lielā Palāta], Nr.52391/99, 333.-341.rindkopas, ECHR 2007-... ar tālākām atsaucēm uz Jašar pret "bijušo Dienvidslāvijas Republiku Maķedoniju" (lēmums), Nr.69908/01, 2006.gada 11.aprīļa lēmums, un Kopylov pret Krieviju, Nr3933/04, 138.rindkopa, 2010.gada 29.jūlija spriedums). Tiesa uzskata, ka līdzīgs secinājums ir piemērojams arī lietās, kas izriet no Konvencijas 2.panta. Turklāt Balvu rajona policijas pārvalde bija tā pati iestāde, kas četras reizes nolēma izbeigt kriminālprocesu par Valda Jasinska nāves apstākļiem (skatīt augstāk, 20., 23., 25. un 28.rindkopas). Pirmo reizi, kad izmeklēšana izgāja ārpus iestaigātā ceļa starp Balvu rajona policijas pārvaldi un Balvu rajona prokuratūru bija pēc tam, kad iesniedzēja pārstāve lūdza iesaistīties Ģenerālprokuratūru. Tā rezultātā, pēc tam, kad kopš iesniedzēja dēla nāves bija pagājis vairāk nekā pusotrs gads, pirmo reizi kādam ārpus Balvu rajona tika nodrošināta pieeja lietas materiāliem.

76. Tiesa tādējādi secina, ka Balvu rajona policijas pārvaldes veiktā izmeklēšana nevar tikt uzskatīta par efektīvu, jo tā neatbilda minimālajam izmeklēšanas neatkarīguma standartam. Atliek apskatīt, vai šo trūkumu izdevās novērst, kad izmeklēšanu vēlāk pārņēma Valsts policijas Iekšējās drošības birojs, kura secinājumus vēlāk trīs reizes apstiprināja prokuratūras iestādes.

77. Šajā sakarā Tiesa atzīmē, ka Iekšējās drošības biroja veiktā izmeklēšana neaprobežojās tikai ar iepriekšējās izmeklēšanas laikā apkopoto dokumentālo pierādījumu pārskatīšanu. Tā vietā izmeklētāji nopratināja piecus policijas darbiniekus, kuri atradās policijas pārvaldē dienas pirms iesniedzēja dēla nāves, un izdarīja savus secinājumus, kas sakrita ar Balvu rajona policijas pārvaldes dienesta pārbaudes slēdzienā paustajiem secinājumiem.

78. Tiesa neuzskata par nepieciešamu šīs konkrētās lietas kontekstā izdarīt vispārīga rakstura secinājumu par Iekšējās drošības biroja neatkarīgumu vai tā trūkumu, jo tā uzskata, ka Biroja veiktā izmeklēšana bija nepilnīga vairāku citu iemeslu dēļ. No paša sākuma Tiesa atkārto, ka valsts varas iestāžu savlaicīga reaģēšana uz aizdomīgiem nāves gadījumiem var tikt pamatā uzskatīta par būtisku, lai nodrošinātu sabiedrības uzticību tam, ka šo iestāžu rīcība atbilst tiesiskas valsts pamatprincipiem, kā arī lai novērstu iespaidu par slepenu norunu esamību vai prettiesiskas rīcības atbalstīšanu iestāžu iekšienē (skatīt, piemēram, Mikayil Mammadov, citēts augstāk, 105.rindkopa). Šajā lietā izmeklēšana izgāja no tās iestādes kontroles, kas bija saistīta ar izmeklējamajiem notikumiem tikai vairāk nekā astoņpadsmit mēnešus pēc šiem notikumiem. Iekšējās drošības birojs pieņēma savu lēmumu gandrīz vienu gadu vēlāk.

79. Izmeklēšanas savlaicīguma prasība, papildus iepriekš minētajiem apsvērumiem, arī izriet no nepieciešamības savlaicīgi iegūt pierādījumus un veikt izmeklēšanas darbības, kas vēlākā laika posmā varētu būt neiespējami vai pārmērīgi apgrūtinoši. Šajā lietā, piemēram, tā būtu bijusi iespēja nopratināt lieciniekus par iesniedzēja dēla nāves apstākļiem pēc iespējas ātrāk pēc attiecīgajiem notikumiem, kamēr vēl tie ir svaigā atmiņā. Papildus, veicot savlaicīgu izmeklēšanu, izmeklētājam ir jābūt iespējai uzdot tiesu medicīnas ekspertam, kas veica autopsiju, papildus jautājumus, kā arī apskatīt iesniedzēja dēla kritiena vietu, kā arī atskurbtuves kameru, kurā viņš tika ievietots.

80. Tiesa tālāk konstatē, ka Iekšējās drošības biroja veiktajā izmeklēšanā netika atrasta atbilde uz vairākiem jautājumiem, kas būtu bijuši būtiski, izvērtējot Balvu rajona policijas pārvaldes darbinieku individuālo atbildību. Tā, piemēram, vairākas būtiskas nepilnības attiecībā uz iesniedzēja dēla aprūpi, uz kurām bija norādījusi MADEKKI, un, kas, iespējams, noveda pie viņa nāves (skatīt, 18.rindkopu augstāk) vispār netika izvērtētas. Vēl jo vairāk, nerodas iespaids, ka vispār ir ticis veikts jebkāds mēģinājums izvērtēt vai policijas darbinieku rīcība, nesagaidot ātro medicīnisko palīdzību, un vēlāk informējot tās ekipāžu, ka iesniedzēja dēlam nav nepieciešama jebkāda medicīniskā palīdzība un novēloti lūdzot medicīnisko palīdzību apmēram četrpadsmit stundas vēlāk atbilda viņu pienākumiem, kas izriet no likuma "Par policiju" 5. un 10.pantiem (skatīt, augstāk 33.rindkopu), kā arī iesniedzēja dēla, invalīda, īpašajām vajadzībām. Tā kā šāds izvērtējums veikts netika, Birojs nonāca pie secinājuma, ka nav noticis noziedzīgs nodarījums un policijas darbinieku atbildība nekad netika izvērtēta tiesā (skatīt, pretējam secinājumam, Douglas-Williams pret Apvienoto Karalisti (lēmums), Nr.56413/00, 2002.gada 8.janvāra lēmums).

81. Visbeidzot, Tiesa var tikai nosodīt izmeklēšanas efektivitātes un operativitātes trūkumu, kuru iemiesoja tas apstāklis, ka atbildība par izmeklēšanas veikšanu tika trīs reizes pārsūtīta turp un atpakaļ starp policiju un vairākām prokuratūras iestādēm (skatīt, mutatis mutandis, Denis Vasilyev pret Krieviju, Nr.32704/04, 103.rindkopa, 2009.gada 17.decembra spriedums, un Mikheyev pret Krieviju, Nr.77617/01, 120.rindkopa, 2006.gada 26.janvāra spriedums). Atbildība par šo trūkumu ir jādala starp policiju, kuras veiktā izmeklēšana bija konsekventi neadekvāta un prokuratūras iestādēm, kuras nesniedza atbilstošus norādījumus policijai ar nolūku novērst izmeklēšanā konstatētos trūkumus.

82. Iepriekšminētie apsvērumi ir pietiekami, lai ļautu Tiesai secināt, ka iesniedzēja dēla nāves apstākļu izmeklēšana nebija efektīva.

83. Attiecīgi ir noticis Konvencijas 2.panta 1.punkta procesuālās daļas pārkāpums.

III. CITI IESPĒJAMIE KONVENCIJAS PĀRKĀPUMI

84. Visbeidzot, iesniedzējs arī sūdzējās par efektīvas izmeklēšanas neesamību, atsaucoties uz Konvencijas 3.panta procesuālo aspektu. Ņemot vērā augstāk izdarītos secinājumus attiecībā uz iesniedzēja sūdzībām par Konvencijas 2.panta 1.punktu, Tiesa uzskata, ka nav nepieciešams šīs pašas sūdzības izvērtēt Konvencijas 3.panta kontekstā.

IV. KONVENCIJAS 41.PANTA PIEMĒROŠANA

85. Konvencijas 41. pants nosaka:

"Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums, un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas puses iekšējie tiesību akti paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku atlīdzināšanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu kompensāciju."

A. Kaitējums

86. Iesniedzējs pieprasīja taisnīgu atlīdzību 50 000 EUR apmērā par viņam nodarīto morālo kaitējumu.

87. Valdība uzskatīja, ka pieprasītais apmērs bija nepamatots, nesamērīgs un pārspīlēts. Tā norādīja, ka taisnīgajai atlīdzībai, ja tāda tiktu piešķirta, būtu jāatbilst kompensācijām, kas piešķirtas līdzīgās nesenās lietās (Valdība pieminēja lietas Juozaitienė un Bikulčius pret Lietuvu, Nr.70659/01 un 74371/01, 2008.gada 24.aprīļa spriedums, Nikolova un Velichkova pret Bulgāriju, Nr.7888/03, 2007.gada 20.decembra spriedums un citi spriedumi).

88. Ņemot vērā šajā lietā konstatēto pārkāpumu nopietnību, Tiesa piešķir iesniedzējam 50 000 EUR par viņam nodarīto morālo kaitējumu.

B. Tiesāšanās izdevumi

89. Iesniedzējs nepieprasīja tiesāšanās izdevumu atmaksu.

C. Nokavējuma procenti

90. Tiesa uzskata par piemērotu nokavējuma procentu likmi pamatot ar Eiropas Centrālās bankas noteikto aizdevuma procentu likmi, kurai pieskaitīti trīs procenti.

ŅEMOT VĒRĀ MINĒTOS ARGUMENTUS, TIESA VIENBALSĪGI

1. Pasludina sūdzības saistībā ar Konvencijas 2.panta 1.punktu par pieņemamām izskatīšanai;

2. Nolemj, ka ir noticis Konvencijas 2.panta 1.punkta substantīvā aspekta pārkāpums;

3. Nolemj, ka ir noticis Konvencijas 2.panta 1.punkta procesuālā aspekta pārkāpums;

4. Nolemj, ka nav nepieciešams atsevišķi izskatīt sūdzību saistībā ar Konvencijas 3.pantu;

5. Nolemj

(a) ka atbildētājai valstij trīs mēnešu laikā no dienas, kad spriedums kļūs galīgs saskaņā ar Konvencijas 44.panta 2.punktu ir jāizmaksā iesniedzējam 50 000 EUR (piecdesmit tūkstoši eiro) kā kompensācija par morālo kaitējumu, kā arī jebkura summa, kas rodas, šai summai pieskaitot attiecīgos nodokļus, konvertējot šo summu Latvijas latos saskaņā ar izmaksas dienā piemērojamo apmaiņas kursu;

(b) par laika posmu no minētā termiņa līdz maksājuma veikšanas dienai minētajai summai piemēro vienkāršo procentu likmi, kas vienāda ar attiecīgajā laikā spēkā esošo Eiropas Centrālās bankas noteikto aizdevuma procentu likmi, kurai pieskaitīti trīs procenti.

Taisīts angļu valodā un rakstveidā paziņots 2010.gada 21.decembrī atbilstoši Tiesas Reglamenta 77. panta 2. un 3. punktam.

---

¹ Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot, atsauce uz Ārlietu ministriju ir obligāta.

Santiago Quesada	Josep Casadevall
Sekretārs	Priekšsēdētājs

 

 

Eiropas Padomes Eiropas Cilvēktiesību tiesas

Trešās nodaļas spriedums

LIETĀ "BIRZNIEKS PRET LATVIJU"¹

(Iesniegums Nr.65025/01)
Strasbūrā 2011.gada 31.maijā
Galīgs 31.08.2011.

Šis spriedums kļuvis galīgs saskaņā ar Konvencijas 44.panta 2.punkta nosacījumiem.
Tajā var tikt veiktas redakcionāla rakstura izmaiņas.

Neoficiāls tulkojums

Lietā Birznieks pret Latviju,

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (trešā nodaļa) palātas sēdē šādā sastāvā:

Josep Casadevall, priekšsēdētājs,
Alvina Gyulumyan,
Ján Šikuta,
Ineta Ziemele,
Luis López Guerra,
Mihai Poalelungi,tiesneši,
un Marialena Tsirli, nodaļas sekretāra palīgs,

pēc apspriešanās slēgtā sēdē 2011.gada 10.maijā, pēdējā minētajā datumā pieņem spriedumu:

TIESVEDĪBA

1. Šīs lietas pamatā ir iesniegums (Nr. 65025/01), kas vērsts pret Latvijas Republiku, ar kuru Latvijas pilsonis Zintis Birznieks ("iesniedzējs"), vērsās Tiesā 1999.gada 22.jūlijā, pamatojoties uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas ("Konvencija") 34.pantu.

2. Latvijas valdību ("Valdība") pārstāvēja tās pārstāve I. Reine.

3. 2004.gada 15.decembrī lieta tika nosūtīta Valdībai komentāru sniegšanai. Saskaņā ar Konvencijas 29.panta 1.punktu, Tiesas palāta nolēma, ka vienlaikus tiks lemts par lietas pieņemamību izskatīšanai un tās būtību.

FAKTI

I. LIETAS APSTĀKĻI

4. Iesniedzējs ir Latvijas pilsonis, dzimis 1968.gadā. Viņš dzīvo Kuldīgā (Latvija).

A. Kriminālprocess pret iesniedzēju, viņam piemērotais pirmstiesas apcietinājums un notiesāšana

1. Iesniedzēja aizturēšana un pirmstiesas apcietinājums

5. 1998.gada 27.janvārī Valsts policija ierosināja krimināllietu par personas B. nāvi, kas iestājās dienu pēc kautiņa. Tajā pašā dienā Valsts policija aizturēja S. un T. un atzina abas personas par aizdomās turamām slepkavības izdarīšanā. Nopratināšanas laikā S. atzina savu vainu B. slepkavības izdarīšanā. S. paskaidroja, ka viņš kopā ar T. un iesniedzēju sākuši sist B., jo tas esot zadzis viņiem ēdienu, taču viņiem nav bijis nolūks B. nogalināt. Attiecīgi, Kriminālpolicija izsludināja iesniedzēja meklēšanu.

6. 1998.gada 2.februārī Valsts policija aizturēja iesniedzēju, kurš iepriekš bija vairākkārt sodīts par atrašanos alkohola reibuma stāvoklī sabiedriskā vietā. Alkohola reibuma stāvoklis neļāva iesniedzēju nopratināt aizturēšanas brīdī. Tikmēr, policijas darbinieki pamanīja, ka iesniedzējam līdzi ir skrūvgriezis, kuru iesniedzējs mēģināja izmest. Tajā pašā dienā tika konstatēts, ka iesniedzējs atrodas meklēšanā sakarā ar B. nāvi.

7. Nākamajā dienā, 1998.gada 3.februārī iesniedzējs, kas atguvās no alkohola reibuma, tika nopratināts par B. nāvi. Savu vainu iesniedzējs neatzina. Turpretī, pēc policijas darbinieku teiktā, pēc liela alkohola daudzuma lietošanas T. mājoklī, T. kopā ar iesniedzēju un S. stipri piekāva B., sitot viņam ar nūju, malkas pagali un šķērēm. Noziedzīga nodarījuma izdarītāji, konstatējot, ka upuris ir miris, mēģināja noslēpt ķermeni aiz noliktavas, kur to nekavējoties atrada trešās personas.

8. Nākamajā dienā, 1998.gada 4.februārī iesniedzējs tika nogādāts Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā, kur, uzklausot policijas izmeklētāju un zvērinātu advokātu, kas pārstāvēja iesniedzēju, piemēroja iesniedzējam pirmstiesas apcietinājumu, neprecizējot termiņu. Tiesas lēmums ir izdrukāta veidlapas forma, kuru tiesnesis aizpilda un paraksta, uzsverot sekojošo: "varbūtība, ka [iesniedzējs] izvairīsies no izmeklēšanas (…), kas traucēs patiesības noskaidrošanai krimināllietā (…); ņemot vērā nozieguma smaguma pakāpi, iesniedzēja personību (…); iesniedzēja nodarbošanos (…), kā arī citus apstākļus". Saskaņā ar lēmumā minēto, to varēja pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesā; iesniedzējs šo lēmumu nepārsūdzēja.

9. 1998.gada 19.februārī T. atzinās, ka B. slepkavība ir notikusi Valsts policijas aprakstītajos apstākļos. Attiecīgi, T. apsūdzība tika grozīta, un viņš tika apsūdzēts par noziedzīga nodarījuma neziņošanu. Faktiski, prokuratūra konstatēja, ka noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī T. bija tādā alkohola reibuma stāvoklī, ka nevarēja veikt tās darbības, kurās ticis vainots; pie tam, viņam bija nopietni ievainota kāja, kas ierobežoja viņa kustības. Vēlāk, 1998.gada 20.martā T. tika atbrīvots no pirmstiesas apcietinājuma, un viņam tika piemērots cits drošības līdzeklis – paraksts par dzīvesvietas nemainīšanu.

10. 1998.gada 3.martā prokuratūra apsūdzēja iesniedzēju slepkavības izdarīšanā grupā.  

11. Ar 1998.gada 25.marta lēmumu Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa pagarināja pirmstiesas apcietinājuma termiņu līdz 1998.gada 26.maijam. Šajā lēmumā tiesa norādīja:

"Z.Birznieks tiek turēts aizdomās par smaga noziedzīga nodarījuma izdarīšanu; iesniedzējs bijis [iepriekš] sodīts četras reizes; viņam ir reģistrēta dzīvesvieta Kuldīgā, bet viņš tur nedzīvo; būdams brīvībā, viņš var izvairīties no izmeklēšanas, kā arī izdarīt jaunus noziegumus."

12. Neskatoties uz tiešu norādi lēmumā par tā pārsūdzēšanas iespējām Rīgas apgabaltiesā, iesniedzējs šo lēmumu nepārsūdzēja. 1998.gada 5.maijā iesniedzējs lūdza atbildīgo prokuroru mainīt viņam piemēroto drošības līdzekli pirmstiesas apcietinājuma vietā piemērojot parakstu par dzīvesvietas nemainīšanu. 1998.gada 18.maijā prokurors noraidīja iesniedzēja lūgumu, pamatojot, ka iesniedzējs bijis iepriekš tiesāts, ka viņš nedzīvo reģistrētajā dzīvesvietā un ka viņš ticis izsludināts meklēšanā.

13. 1998.gada 22.maijā pirmās instances tiesa pagarināja iesniedzējam piemēroto pirmstiesas apcietinājuma termiņu līdz 1998.gada 26.jūlijam. Tiesas lēmums bija praktiski identisks 1998.gada 25.marta lēmumam, papildus pamatojot lēmumu ar faktu, ka iesniedzējs atradās policijas izsludinātajā meklēšanā. Iesniedzējs šo lēmumu nepārsūdzēja.

14. 1998.gada 2.jūnijā iesniedzējam tika veikta tiesu medicīniskā ekspertīze, kuras rezultātā iesniedzējam netika konstatēti nekādi apstākļi, kas varētu ietekmēt iesniedzēja saukšanu pie kriminālatbildības.

15. 1998.gada 21.jūlijā prokuratūra uzrādīja iesniedzējam galīgo apsūdzības rakstu, saskaņā ar kuru viņš tika apsūdzēts tīšu smagu miesas bojājumu izdarīšanā, kas neuzmanības dēļ bija par iemeslu cilvēka nāvei. Aiznākamajā dienā, 1998.gada 23.jūlijā, prokuratūra pieņēma lēmumu par pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanu un apsūdzētā S. iepazīstināšanu ar krimināllietas materiāliem, kas sastāvēja no trīs sējumiem, attiecīgi, uz 181, 207 un 59 lapām. 1998.gada 25.jūlijā S. nosūtīja prokuroram vēstuli, kurā viņš atzina savu vainu un apstiprināja prokuratūras faktus, izsakot nožēlu par notikušo. 1998.gada 27.jūlijā S. pabeidza iepazīšanos par krimināllietas materiāliem, kas tika tālāk nodoti iesniedzējam un viņa advokātam.

16. Tikmēr, 1998.gada 26.jūlijā, beidzās iesniedzēja pēdējais pirmstiesas apcietinājuma termiņš. Savukārt, iesniedzējs bija uzsācis iepazīšanos par krimināllietas materiāliem, un viņa atbrīvošana tika "atlikta", piemērojot tajā brīdī spēkā esošā Kriminālprocesa kodeksa 77.panta 5.punktu (skat. šajā sakarā lietu Svipsta pret Latviju (iesnieguma Nr. 66820/01, 40. un 60.rindkopas, CEDH 2006-III (izvilkumi)). Iesniedzējs tika paturēts apcietinājumā.

17. 1998.gada 31.jūlijā iesniedzējs un viņa advokāts pabeidza iepazīšanos ar krimināllietas materiāliem. Tajā pašā dienā advokāts pievienoja krimināllietas materiāliem rakstiskus apsvērumus, saskaņā ar kuriem iesniedzējam uzrādītā apsūdzība pamatojās tikai uz S. un T. izteiktajiem mainīgajiem un pretrunīgajiem paziņojumiem, kamēr iesniedzēja lietas faktisko apstākļu versija vienmēr esot bijusi ticama un konsekventa. Advokāts lūdza prokuratūru nozīmēt jaunu tiesu medicīnisko ekspertīzi, bet šis lūgums tika noraidīts, un lieta tika nosūtīta izskatīšanai Rīgas apgabaltiesā.  

18. 1998.gada 23.augustā iesniedzējs tika konvojēts uz Kuldīgas pilsētas tiesu, kurā iesniedzējs tika tiesāts citas krimināllietas ietvaros. 1998.gada 25.augustā, brīdī, kad iesniedzējs atradās Kuldīgā, S. grozīja savas liecības un norādīja, ka tikai viņš ir atbildīgs par B. nāvi, un ka iesniedzējs pat mēģinājis kautiņa laikā viņu nomierināt.

19. 1998.gada 3.septembrī Kuldīgas pilsētas tiesa atzina iesniedzēju par vainīgu zādzības izdarīšanā un notiesāja viņu ar nosacītu brīvības atņemšanu uz sešiem mēnešiem ar sprieduma izpildes atlikšanu. Tā kā Kuldīgas pilsētas tiesa netika informēta par iesniedzēja apsūdzību B. slepkavības izdarīšanā, tiesa pavēlēja atbrīvot iesniedzēju tiesas zālē. Pēc tam, tajā pašā dienā prokuratūra, uzzinot par to, no jauna izsludināja iesniedzēju meklēšanā. 1998.gada 11.septembrī policija no jauna aizturēja iesniedzēju par atrašanos alkohola reibuma stāvoklī sabiedriskā vietā.

20. 1998.gada 30.oktobrī Rīgas apgabaltiesa sasauca slēgto rīcības sēdi; ne iesniedzējs, ne advokāts netika uzaicināti uz tiesas sēdi. Sēdes laikā tiesa konstatēja, ka pastāv acīmredzamas pretrunas starp prokuratūras uzrādīto galīgo apsūdzības rakstu, kurā iesniedzējs ir atzīts par galveno noziedzīga nodarījuma izdarītāju, un S. vēlāk izdarīto atzīšanos. Papildus, tiesa nolēma, ka ir jāizlemj jautājums par T. saukšanu pie kriminālatbildības par nepatiesu liecību sniegšanu. Tā rezultātā, Rīgas apgabaltiesa pieņēma lēmumu nosūtīt krimināllietu prokuratūrai papildu izmeklēšanai. Tomēr, pretēji tajā brīdī spēkā esošā Kriminālkodeksa 77.panta 7.punktam tiesa nelēma par iesniedzējam piemēroto drošības līdzekli. Tādējādi, 1998.gada 10.novembrī Rīgas apgabaltiesas virsprokurors nosūtīja krimināllietu atpakaļ uz Rīgas apgabaltiesu, lūdzot pieņemt minēto lēmumu.

21. Ar 1998.gada 23.decembra lēmumu Rīgas apgabaltiesa pagarināja iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņu "uz vienu mēnesi" (nenorādot šī termiņa sākuma datumu), un atkārtoti nosūtīja lietu papildus izmeklēšanai. Ne iesniedzējs, ne advokāts netika uzaicināti ierasties tiesas sēdē.

22. 1998.gada 28.decembrī Rīgas apgabaltiesas sekretārs nosūtīja krimināllietu prokuratūrai, kas to saņēma 1999.gada 4.janvārī. Tajā pašā dienā, Rīgas apgabaltiesas prokuratūras virsprokurors nosūtīja vēstuli Rīgas Centrālcietuma (kur atradās iesniedzējs) vadībai, informējot par to, ka iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņš izbeigsies 1999.gada 4.februārī. Valdība norāda, ka Rīgas apgabaltiesas 1998.gada 23.decembra lēmumā minētais viena mēneša termiņš sākas no datuma, kad krimināllieta tika saņemta prokuratūrā.

23. Saņemot lūgumu par papildu izmeklēšanas veikšanu, prokuratūra piedāvāja iesniedzējam veikt poligrāfa ekspertīzi; iesniedzējs tam piekrita. 1999.gada 13., 16. un 20.janvārī S., T. un iesniedzēju pārbaudīja policijas kapteinis M., kas bija ieguvis speciālu izglītību un sertifikātu, kas apliecināja viņa profesionālās spējas rīkoties ar poligrāfu un analizēt rezultātus. Šajā lietā ierīces sniegtās ziņas trīs ekspertīžu laikā tika nekavējoties izanalizētas, izmantojot īpašu programmlīdzekli. Saskaņā ar iegūtajiem atzinumiem iesniedzēja un S. sniegtie apgalvojumi bija melīgi; savukārt T. - patiesi.

24. 1999.gada 3.februārī prokuratūra pieņēma lēmumu par pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanu un apsūdzētā S. un viņa advokāta iepazīstināšanu par krimināllietas materiāliem. 1999.gada 9.februārī iesniedzējs un viņa advokāts uzsāka iepazīšanos ar krimināllietas materiāliem, kura tika pabeigta 1999.gada 11.februārī. Krimināllietas materiāli sastādīja četrus sējumus, attiecīgi uz 181, 207, 140 un 83 lapām.

25. 1999.gada 12.februārī iesniedzējs lūdza prokuratūru nodrošināt viņam citu aizstāvi. Attiecīgi, iesniedzēja lūgums tika apmierināts. 1999.gada 22.februārī iesniedzējs un viņam no jauna nozīmētais aizstāvis pabeidza iepazīšanos ar krimināllietas materiāliem. Šajā datumā iesniedzējs paziņoja, ka viņš nav spējis pilnībā iepazīties ar krimināllietas materiāliem, jo puse dokumentu bija rakstīta ar roku, un viņš nav varējis tos izlasīt. Prokurors piedāvāja iesniedzējam palīdzību krimināllietas materiālu satura izskaidrošanā, taču iesniedzējs to noraidīja, paziņojot, ka prokurors bijis "neobjektīvs". Iesniedzējs vainu neatzina un lūdza izbeigt pret viņu ierosināto krimināllietu; iesniedzēja lūgums tika noraidīts. Krimināllietas materiāli tika nosūtīti Rīgas apgabaltiesai izskatīšanai un nodoti citam tiesnesim, nevis tam, kurš iepriekš bija atbildīgs par iesniedzēja krimināllietu. 

2. Kriminālprocess pret iesniedzēju un viņa notiesāšana

26. Ar 1999.gada 1.marta lēmumu Rīgas apgabaltiesas tiesnesis pieņēma lēmumu par apsūdzēto [iesniedzēja un S.] nodošanu tiesai. Attiecībā uz iesniedzējam un S. piemēroto drošības līdzekli, tiesnesis nolēma paturēt viņus apcietinājumā, nepamatojot savu lēmumu. Saskaņā ar tajā brīdī spēkā esošajiem normatīvajiem tiesību aktiem šis lēmums bija spēkā visā krimināllietas iztiesāšanas laikā pirmās instances tiesā (lieta Svipsta pret Latviju, minēts iepriekš, 63.rindkopa).

27. 1999.gada 2.martā, 15.martā, 31.martā, 9.aprīlī, 15.aprīlī un 19.aprīlī iesniedzējs nosūtīja sūdzības Rīgas apgabaltiesai, kurās viņš lūdza izbeigt pret viņu ierosināto krimināllietu; vienlaikus viņš ir izteicis citus lūgumus, proti, viņš lūdza pārsūtīt viņu uz Cietumu slimnīcu Rīgā veselības stāvokļa dēļ (veselības problēmas iesniedzējs neprecizēja). Turklāt, savā 1999.gada 9.aprīļa sūdzībā iesniedzējs lūdza atbrīvot viņu no apcietinājuma. Ar 1999.gada 28.aprīļa vēstuli Rīgas apgabaltiesas tiesnesis atbildēja iesniedzējam, ka viņa krimināllietas izskatīšanas datums vēl nav noteikts; ka jebkurā gadījumā, šis datums nebūs agrāk par 2000.gada aprīli, jo tiesa jau ir pārslogota; ka iesniedzējam piemērotais drošības līdzeklis netiks atcelts vai grozīts; ka viņam nav tiesības veikt saraksti ar savu ģimeni pirms ir pasludināts spriedums krimināllietā; visbeidzot, Rīgas apgabaltiesa ir izprasījusi no cietuma administrācijas iesniedzēja medicīnisko dokumentāciju.

28. 1999.gada 11.maijā, 16.maijā un 24.maijā iesniedzējs vērsās Rīgas apgabaltiesā un Augstākajā tiesā ar sūdzībām par iespējamiem izmeklēšanas trūkumiem un atbildīgo prokuroru rīcību, vienlaikus pieprasot atbrīvot viņu no apcietinājuma. 1999.gada 28.maijā Rīgas apgabaltiesas tiesnesis paziņoja iesniedzējam, ka visi jautājumi, kas ir saistīti ar izmeklēšanu un pierādījumu pārbaudi tiks izšķirti lietas iztiesāšanas laikā, un tiesas sēdes laiks vēl nav noteikts. Ar 1999.gada 16.jūnija vēstuli tiesnesis paziņoja, ka nav pamata grozīt iesniedzējam piemēroto drošības līdzekli. 1999.gada 13.augustā Rīgas apgabaltiesas tiesnesis nosūtīja iesniedzējam līdzīga satura vēstuli.

29. 1999.gada 26.novembrī un 7.decembrī iesniedzējs vērsās pie Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijas priekšsēdētāja ar sūdzību par viņa krimināllietas izmeklēšanas nelikumību. Viņš pieprasīja, cita starpā, nodot krimināllietu izskatīšanai citai apgabaltiesai. 1999.gada 17.decembrī Rīgas apgabaltiesas tiesnesis noraidīja iesniedzēja sūdzību.

30. 2000.gada sākumā, nenoteiktā datumā, iesniedzējs vērsās Tieslietu ministrijas Juridiskajā departamentā ar sūdzību par pirmstiesas apcietinājuma nelikumīgu piemērošanu laika posmā no 1998.gada 30.oktobra līdz 23.decembrim; savā sūdzībā iesniedzējs uzsvēra to, ka nekāds tiesas lēmums par apcietinājuma piemērošanu nav pamatojis viņa atrašanos apcietinājumā šajā laika posmā. Ar 2000.gada 30.aprīļa vēstuli Juridiskā departamenta direktore informēja iesniedzēju, ka 1998.gada 23.decembra lēmumā tika izlabota 30.oktobra lēmumā pieļautā kļūda par norādes uz drošības līdzekļa piemērošanu trūkumu; tādējādi, vēlāk izdarītā "precizēšana" nav uzskatāma pati par sevi par nelikumību. Ar līdzīga satura sūdzību iesniedzējs vērsās Specializētā vairāku nozaru prokuratūrā. Ar 2000.gada 15.jūlija vēstuli prokuratūra informēja iesniedzēju, ka viņam piemērotais apcietinājums laika posmā no 1998.gada 30.oktobra līdz 23.decembrim bija likumīgs.

31.  Rīgas apgabaltiesa izskatīja iesniedzēja krimināllietu tiesas sēdēs laikā no 2000.gada 5.maija līdz 12.maijam; tiesā iesniedzēju pārstāvēja nozīmētais aizstāvis. Tiesas sēžu laikā iesniedzējs vērsa tiesas uzmanību uz 1998.gada 30.oktobrī – 23.decembrī piemērotā pirmstiesas apcietinājuma nelikumību; tomēr tiesa atteicās izskatīt šo jautājumu. Ar 2000.gada 12.maija spriedumu Rīgas apgabaltiesa atzina iesniedzēju par vainīgu tīšā smagu miesas bojājumu nodarīšanā, kas vainīgā neuzmanības dēļ bija par iemeslu personas nāvei un piesprieda iesniedzējam deviņu gadu un sešu mēnešu cietumsodu. Atzīstot iesniedzēja vainu, tiesa pamatojās uz virkni pierādījumu, proti, sešu liecinieku liecībām, daudziem lietiskajiem pierādījumiem, desmit ekspertīžu slēdzieniem, no kuriem izriet, ka iesniedzējs ir izdarījis inkriminēto noziegumu. Poligrāfa atzinumi, kurus ieguva policijas kapteinis M., tika atzīti par pierādījumu "ekspertīzes" statusā. Nopratināšanas laikā tiesas sēdē policijas kapteinis M. paskaidroja, ka viņš jau bija veicis 55 līdzīgas ekspertīzes un šajā gadījumā ekspertīzes ticamības un precizitātes līmenis pārsniedza 99%. Turpretī, jautājums par iesniedzējam piemēroto pirmstiesas apcietinājumu netika minēts tiesas sprieduma tekstā. Kas attiecas uz S., viņu notiesāja ar brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem un sešiem mēnešiem.

32. Pēc augstākminētā sprieduma pasludināšanas iesniedzējs nekavējoties lūdza iespēju izlasīt un pārbaudīt tiesas sēdes protokolu. 2000.gada 26.maijā iesniedzēja lūdza Rīgas apgabaltiesu izdarīt labojumus tiesas sēdes protokolā. 2000.gada 22.jūnijā tiesa daļēji apmierināja šo lūgumu.

33. 2000.gada 29.maijā S. kopā ar iesniedzēju iesniedza Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas palātā apelācijas sūdzību. Apelācijas sūdzībā iesniedzējs atkārtoja to faktu versiju, kādu viņš ir izklāstījis pirmās instances tiesā; viņš apstrīdēja poligrāfa izmantošanu pirmstiesas izmeklēšanas laikā un apgalvoja, ka tā rezultāti nevar kalpot par pierādījumu lietā. Visbeidzot, viņš sūdzējās par Rīgas apgabaltiesas atteikumu atbildēt uz viņa argumentiem, par to, ka viņa turēšana apcietinājumā ir, iespējams, nelikumīga.

34. 2000.gada 24.novembrī Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas palātā tika izskatītas S. un iesniedzēja apelācijas sūdzības. Iesniedzēju lietā pārstāvēja aizstāvis. Ar tajā pašā dienā pieņemto spriedumu Augstākā tiesa samazināja iesniedzējam Rīgas apgabaltiesas piespriesto sodu līdz astoņiem gadiem cietumsoda, noraidot sūdzību pārējā daļā. Līdzīgs spriedums tika pieņemts S. krimināllietā. Atkārtoti izvērtējot pierādījumu kopumu, Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas palāta pēc būtības nonāca pie tādiem pašiem secinājumiem kā Rīgas apgabaltiesa. Ir īpaši vērtējot jautājumu par poligrāfu, tiesa nolēma:

"Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas palātai nav pamata apšaubīt poligrāfa atzinumus par to, ka Z. Birznieka un [S.] apgalvojumi ir melīgi, un T. - patiesi.

Tiesājamie un liecinieks piekrita piedalīties poligrāfa pārbaudē.

Eksperts [M.] minētos atzinumus kategoriski apstiprināja pirmās instances tiesas sēdē, pilnīgi izslēdzot kļūdas iespējamību.

Poligrāfa atzinumi ir novērtējami kopsakarā ar iepriekš norādītajiem pierādījumiem."

35. Tūlīt pēc sprieduma pasludināšanas un neatstājot apsūdzēto solu, iesniedzējs mēģināja izdarīt pašnāvību, pārgriežot kaklu ar nenoskaidrotu priekšmetu; iesniedzējs tika aizvests uz slimnīcu.

36. Nākamajā dienā, 2000.gada 25.novembrī, iesniedzējs iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātam. 2000.gada decembrī viņš lūdza Zvērinātu advokātu padomi nozīmēt viņam aizstāvi, kas palīdzētu sastādīt kasācijas sūdzību un pārstāvēt iesniedzēju Augstākās tiesas Senātā. Ar 2000.gada 12.decembra lēmumu Augstākās tiesas Senāts noraidīja šo lūgumu, norādot, ka piešķirtie finanšu līdzekļi nav pietiekoši iesniedzēja lūguma apmierināšanai. Šis lēmums tika paziņots iesniedzējam ar 2001.gada 10.janvāra vēstuli. Neskatoties uz šo atteikumu, iesniedzējs pats sastādīja un nosūtīja 14 papildinājumus kasācijas sūdzībai; S. rīkojās līdzīgi.

37. Ar 2001.gada 29.janvāra lēmumu Augstākās tiesas Senāts slēgtā rīcības sēdē noraidīja kasācijas sūdzības kā nepieņemamas izskatīšanai juridiskā pamatojuma trūkuma dēļ.

38. Ar 2001.gada 30.marta lēmumu Rīgas apgabaltiesa laboja 2000.gada 12.maijā pieņemtā sprieduma daļu attiecībā uz pirmstiesas apcietinājuma laika iekļaušanu kopējā soda izciešanas termiņā. Tā norādīja, ka pēc kļūdainas atbrīvošanas pēc sprieduma pasludināšanas, iesniedzējs tika aizturēts 1998.gada 11.septembrī, nevis 10.septembrī, kā tas bija norādīts spriedumā; tas bija jāņem vērā, aprēķinot soda izciešanas termiņu.

39. Iesniedzējs iesniedza blakus sūdzību par minēto lēmumu, norādot, ka pēc Kuldīgas pilsētas tiesas sprieduma pasludināšanas 1998.gada 3.septembrī, policija, atbrīvojot viņu, rīkojusies tīši un ļaunprātīgi. Ar 2001.gada 5.oktobra lēmumu tiesas sēdē, kurā iesniedzēju pārstāvēja aizstāvis, Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas palāta noraidīja blakus sūdzību. Noklausoties advokāta un iesniedzēja teikto, tiesa konstatēja, ka iesniedzējs nav izmantojis iespēju pārsūdzēt notiesājošo spriedumu pēc būtības, un tas jau ir stājies spēkā.

B. Iespējamā slikta izturēšanās pret iesniedzēju un saņemtās medicīniskās aprūpes kvalitāte

1. Laika periods pirms 2000.gada novembra

40. 1999.gada martā iesniedzējs tika ievietots cietuma slimnīcā Centrālcietuma telpās, kur viņš tajā laikā atradās apcietinājumā. Nedaudz vēlāk slimnīcas ārstējošais ārsts sūdzējās par iesniedzēju cietuma administrācijai, kas nekavējoties uzlika iesniedzējam disciplinārsodu – ievietošanu disciplinārajā kamerā. Pēc šī soda izciešanas iesniedzējs nosūtīja sūdzību Ieslodzījuma vietu pārvaldei. Tika uzsākta izmeklēšana disciplinārlietā pret ārstu un ar 2000.gada 5.jūlija lēmumu viņu sodīja ar aizrādījumu.

41. No 2000.gada 25.jūlija līdz 2000.gada 1.septembrim iesniedzējs atkal tika ievietots slimnīcā. Pēc iziešanas no cietuma slimnīcas viņu ievietoja citā kamerā un nevis tajā, kurā viņš bija ieslodzīts līdz tam. Iesniedzējs sūdzējās, ka jauno kameras biedru uzvedība bija agresīva un apdraudēja viņa dzīvību. Tā rezultātā viņš lūdza cietuma administrāciju pārvest viņu uz citu kameru; viņa lūgums tika noraidīts. Valdība apstrīd šos apgalvojumus, neviens krimināllietas materiāls šo faktu neapstiprina.

42. Pēc iesniedzēja teiktā, 2000.gada 5.septembrī viņš mēģināja izdarīt pašnāvību; pēc šī mēģinājuma viņš uzreiz tika ievietots slimnīcā un operēts. Nākamajā dienā iesniedzēju ieradās apskatīt prokuratūras pārstāvis; iesniedzējs viņam mutvārdos izklāstīja savas sūdzības. 2000.gada 9. vai 10.septembrī iesniedzējs atstāja slimnīcu; viņš tika ievietots tajā pašā kamerā kopā ar tiem pašiem kameras biedriem kā iepriekš. Valdība apstrīd šo apgalvojumu; pēc Valdības teiktā, neviens krimināllietas materiāls nenorāda uz iesniedzēja iespējamo pašnāvības mēģinājumu; vēl jo vairāk, iesniedzējs nekad nav rakstveidā sūdzējies par šo gadījumu prokuratūrai.

43. 2000.gada 4.novembrī iesniedzējs tika ievietots slimnīcā pēc sirdslēkmes. Sakarā ar to viņš lūdza ārstējošajam ārstam izsniegt medicīnisko izziņu nolūkā to pievienot lietas materiāliem Tiesai; tas iesniedzējam tika atteikts. 2000.gada 8.novembrī iesniedzēju nosūtīja uz Brasas cietumu Rīgā.

2. 2000.gada decembra notikumi

44. 2000.gada 24.novembrī iesniedzējs tika konvojēts uz tiesas sēdi Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas palātā, kas izskatīja viņa apelācijas sūdzību. Tūlīt pēc palātas sprieduma pasludināšanas un neatstājot apsūdzēto solu, iesniedzējs mēģināja izdarīt pašnāvību, pārgriežot sev kaklu. Iesniedzējs tika aizvests uz Rīgas 1.slimnīcu, kur viņam uzlika šuves.

45. 2000.gada 30.novembrī iesniedzējam tika uzlikts disciplinārsods par subordinācijas neievērošanu – desmit dienas disciplinārajā kamerā. Nākamajā dienā, 2000.gada 1.decembrī iesniedzējs uzvedās agresīvi, lamājās un draudēja cietuma apsardzei. Šajā brīdī iesniedzējs aplēja vienu no apsargiem ar ūdeni, un attiecīgi, apsargs pret viņu pielietoja gumijas steku. Par šo incidentu tika nekavējoties sastādīts dienesta ziņojums, kuru parakstīja visi klātesošie cietuma apsargi, un tas tika nosūtīts cietuma administrācijai. Nedaudz vēlāk tajā pašā dienā iesniedzējs salauza vienu pie grīdas piemetinātu plauktu.

46. Nākamajā dienā, 2000.gada 2.decembrī, iesniedzējs atplēsa vaļā rētu uz kakla; šo miesas bojājumu viņš bija sev nodarījis apelācijas instances tiesas sēdes laikā. Iesniedzējam tika uzlikti rokudzelži. 2000.gada 3.decembrī iesniedzējs uzvedās vēl agresīvāk, nekā iepriekšējo reizi; viņš mēģināja sagriezt sev vēderu ar nenoskaidrotu priekšmetu. Nekavējoties tika izsaukts ārsts, lai sniegtu iesniedzējam medicīnisko palīdzību, apsargi turpināja turēt iesniedzēju rokudzelžos. Par diviem autoagresijas gadījumiem tika izdarīts attiecīgs ieraksts cietuma Medicīniskajā daļā.

47. 2000.gada 4.decembrī iesniedzējs tika nosūtīts uz Latvijas Cietumu slimnīcas Psihiatrijas nodaļu, kur viņš palika līdz 2001.gada 11.janvārim. 2000.gada 5.decembrī iesniedzēju izmeklēja slimnīcas ķirurgs, kas nekonstatēja nekādus citus miesas bojājumus kā tikai tos, kas bija radušies autoagresijas rezultātā uz kakla un vēdera.

48. 2001.gada 6.februārī iesniedzējs vērsās ar sūdzību Specializētā vairāku nozaru prokuratūrā par iespējamo sliktu izturēšanos. Turpmāk, viņš papildināja savu sūdzību ar 2001.gada 6.februāra, 12.februāra, 14.februāra, 8.marta, 23.marta un 8.aprīļa vēstulēm. 2001.gada 21.februārī atbildīgais prokurors uzsāka izmeklēšanu un nopratināja iesniedzēju. Iesniedzējs norādīja, ka pēc ievietošanas disciplinārajā kamerā viens no cietuma apsargiem viņu sita ar dūrēm pa seju un pa pēdu, kuras rezultātā iesniedzējam bija "viegls smadzeņu satricinājums un pārsista lūpa." Pēc rakstisku paskaidrojumu saņemšanas no iesniedzēja par lietas faktisko apstākļu precizēšanu, prokurors izvērtēja attiecīgo cietuma Medicīniskās daļas un cietuma slimnīcas medicīnisko dokumentāciju. Ar 2001.gada 5.marta lēmumu prokurors atteica kriminālprocesa uzsākšanu par miesas bojājumu nodarīšanu. Saskaņā ar lēmumā minēto, fiziska spēka pielietošana pret iesniedzēju bija pamatota un samērīga, ņemot vērā viņa agresīvo uzvedību. Faktiski, līdz ar to, ka iesniedzējs pats pielietoja spēku pret cietuma apsargiem, viņiem bija pienākums uzlikt iesniedzējam rokudzelžus un pielietot gumijas steku. Saskaņā ar prokurora minēto, fiziska spēka pielietošana šajā gadījumā tika pamatota un notika atbilstoši Sodu izpildes kodeksa normām. Vienlaikus, prokurors paziņoja, ka iesniedzēja apgalvojumi par vieglu smadzeņu satricinājumu un pārsistu lūpu neatbilst patiesībai, jo informācijas par šāda veida miesas bojājumiem medicīniskajā dokumentācijā nav.

49. Iesniedzējs tika informēts par šo lēmumu 2001.gada 19.martā. Iesniedzējs šo lēmumu pārsūdzēja tās pašas prokuratūras virsprokuroram. Pēc tikšanās ar iesniedzēju un viņa nopratināšanas, 2001.gada 7.maijā virsprokurors noraidīja iesniedzēja sūdzību, atstājot spēkā iepriekš pieņemto lēmumu.

3. 2001.gada februāra notikumi

50. 2001.gada 21.februārī, atrazdamies Rīgas Centrālcietumā, iesniedzējs tika konvojēts uz nopratināšanas telpu. Viņš sāka uzvesties agresīvi, lamāties un draudēt apsargam un beigās sāka skriet prom. Par šo incidentu tika sastādīts dienesta ziņojums. Tajā pašā dienā iesniedzēju apmeklēja prokurors, kurš viņu nopratināja par 2000.gada decembra notikumiem. Jauno incidentu iesniedzējs prokuroram nepieminēja.

51. Pēc iesniedzēja ierašanās Pārlielupes cietumā viņš tika nekavējoties ievietots disciplinārajā kamerā par discilpinārpārkāpumu, kas bija saistīts ar iepriekšējās dienas notikumiem. Pēc divām dienām, 2001.gada 24.februārī, iesniedzējs sāka uzvesties agresīvi, atteicās ievērot pavēles, aizvainoja un draudēja cietuma apsargiem, kā arī aicināja citus ieslodzītos uz nepakļaušanos. Cietuma apsargi pielietoja pret iesniedzēju gumijas steku un uzlika rokudzelžus uz vienu stundu un 15 minūtēm. Par speciālo līdzekļu pielietošanu trīs cietuma apsargi sastādīja dienesta ziņojumu, kuru nosūtīja cietuma administrācijai. Tajā pašā dienā iesniedzēju izmeklēja psihiatrs, bet iesniedzējs neizteica nevienu sūdzību par savu veselības stāvokli.

52. 2001.gada 5.martā iesniedzēja tika no jauna ievietots Cietumu slimnīcas Psihiatriskajā nodaļā Rīgā. Iesniedzējs tika medicīniski izmeklēts, tomēr kompleksā medicīniskā izmeklēšana neuzrādīja nekādas jaunas sliktas izturēšanas pazīmes. 2001.gada 7.martā iesniedzējs vērsās ar sūdzību prokuratūrā saistībā ar 2000.gada 1.decembra notikumiem, kurā viņš ļoti īsi pieminēja 2001.gada 24.februāra notikumus.

53. Iesniedzējs vērsās Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijā (MADEKKI); tā ir iestāde, kas izskata gadījumus par trūkumiem medicīniskajā darbībā. Iesniedzējs sūdzējās par cietumā saņemtās medicīniskās aprūpes kvalitāti. Pēc iesniedzēja sūdzības saņemšanas MADEKKI uzsāka pārbaudi. Izskatot iesniedzēja medicīnisko dokumentāciju 2001.gada 13.martā MADEKKI nekonstatēja iesniedzējam nekādas sliktas izturēšanas pazīmes, izņemot brūces, kuras iesniedzējam bija radušas iepriekš minētās autoagresijas rezultātā.

54. 2001.gada 7.maijā prokurors apmeklēja iesniedzēju slimnīcā, bet iesniedzējs neizteica nekādu sūdzību par 2001.gada 24.februāra notikumiem. No lietas materiāliem izriet, ka neskatoties uz lielo sūdzību daudzumu, kuras iesniedzējs bija iesniedzis tiesībsargājošām iestādēm, viņš vairs nepieminēja šo incidentu līdz pat 2001.gada beigām.

55. Tikmēr, 2001.gada 12.decembrī iesniedzējs iesniedza sūdzību par 2001.gada 24.februāra notikumiem Valsts prezidenta kancelejai. Šī sūdzība tika pārsūtīta Specializētai vairāku nozaru prokuratūrai, kura savukārt sāka lietas izskatīšanu. Ar 2002.gada 22.februāra lēmumu prokurors nozīmēja iesniedzējam tiesu medicīnisko ekspertīzi. 2002.gada 7.martā Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centrs izmeklēja iesniedzēju, kā arī izanalizēja viņa medicīniskos dokumentus, nonākot pēc būtības pie MADEKKI izdarītā secinājuma. Tāpat, Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra eksperti konstatēja, ka laika posmā no 2001.gada 22.februāra līdz 2002.gada 22.februārim iesniedzējs nebija vērsies pie cietuma ārstiem ar jebkādām sūdzībām par miesas bojājumiem vai ievainojumiem, kas atbilstu iespējamām sliktas izturēšanās pazīmēm.

56. Ar 2002.gada 19.marta lēmumu prokuratūra noraidīja iesniedzēja sūdzību un atteicās ierosināt krimināllietu. Iesniedzējs šo lēmumu apstrīdēja virsprokuroram un 2002.gada 27.maijā virsprokurors iesniedzēja sūdzību noraidīja.

4. Notikumi 2001.gada aprīlī un maijā

57. 2001.gada 22.februārī iesniedzējs tika pārvietots uz Pārlielupes cietumu Jelgavā. Viņš apgalvo, ka tajā pašā dienā viņš ir mēģinājis nosūtīt pieteikumu Tiesai; tomēr cietuma administrācija atteicās nosūtīt šo pieteikumu, atsaucoties šajā sakarā uz finanšu līdzekļu trūkumu iesniedzēja personiskajā kontā. Valdība apstrīd šī apgalvojuma patiesumu, norādot, ka lietas materiāli šo faktu neapstiprina.

58. 2001.gada aprīlī iesniedzējs tika no jauna pārvests uz Rīgas Centrālcietumu, kur viņš tika ievietots medicīniskajā nodaļā. Savā atrašanās laikā medicīniskajā nodaļā viņš saslima ar cūciņām, kas savukārt izraisīja akūtu orchitis (viena vai abu sēklinieku iekaisumu). 2001.gada 5.maijā iesniedzējs atstāja Centrālcietumu un tika nosūtīts atpakaļ uz Pārlielupes cietumu.

59. 2001.gada 28.maijā iesniedzējam piemēroja disciplinārsodu, ievietojot viņu disciplinārajā kamerā uz desmit dienām, par rupju izturēšanos pret cietuma medicīnisko personālu. Pārlielupes cietuma disciplinārajā kamerā, kurā viņš tika ievietots, esot bijis mitrs un neapsildīts; ciešot no aukstuma, viņš nevarējis normāli gulēt. Valdība norādīja, ka kamera netika apsildīta, jo, ņemot vērā Latvijas klimatiskos apstākļus, centrālapkure parasti tiek atslēgta pirms maija mēneša. Turklāt, kamerā esošajai guļamvietai nebija gultas veļas. Kas attiecas uz higiēnas priekšmetiem (dvieli, ziepēm, zobu pastu, zobu birsti, utt.), tās iesniedzējam izsniedza tikai divas reizes dienā – no rīta un vakarā, katru reizi uz piecām minūtēm. Jo īpaši, iesniedzējam nebija iespēja nomazgāt rokas pēc tualetes izmantošanas. No lietas materiāliem izriet, ka iesniedzējs nebija sūdzējies par šiem apstākļiem cietuma administrācijai vai prokuratūrai.

5. Notikumi pēc 2002.gada marta

60. 2002.gada laikā iesniedzējs tika vairākas reizes pārvietots no viena cietuma uz otru. 2002.gada 12.aprīlī viņu pārveda no Pārlielupes cietuma uz Jelgavas cietumu, kas atradās tajā pašā pilsētā. Iesniedzējs norāda, ka šīs pārvešanas laikā tika izņemts viņa papīrs un pildspalvas. 2002.gada 18.maijā viņš tika pārvests uz Jelgavas cietumu; tajā viņš bija ievietots disciplinārajā kamerā, kur viņam lika izģērbties un kādu laiku stāvēt taisni pilnīgi atkailinātam. 2002.gada 27.maijā iesniedzēju pārveda uz Valmieras cietumu.

61. Tikmēr, 2002.gada 25.martā, iesniedzēju izmeklēja medicīniskā komisija, kas nekonstatēja iesniedzējam nekādu nopietnu veselības problēmu. Iesniedzējam tika nozīmēts ārstēšanas seanss pie psihiatra ar mērķi mudināt viņu izkopt "pozitīvu attieksmi" pret savu veselību un medicīniskā personāla rūpēm. Turklāt, 2002.gada 25.aprīlī iesniedzējam tika nozīmēta psihiatriskā ekspertīze; veiktās ekspertīzes rezultātā psihiatrs sniedza atzinumu, kurā tika atzīts, ka iesniedzējs izmantoja sūdzības galvenokārt kā līdzekli, lai panāktu pirmstermiņa atbrīvošanu.

62. Turklāt, no 2002.gada 3.aprīļa līdz 2002.gada 3.maijam MADEKKI veica komplekso medicīnisko pārbaudi, kas iekļāva medicīnisko izmeklēšanu un iesniedzēja medicīnisko dokumentu rūpīgu analīzi. 2002.gada 3.maijā MADEKKI sniedza atzinumu uz 12 lapām, kurā tika atzīts, ka iesniedzējam vairākkārt sniegtā medicīniskā aprūpe ir bijusi likumīga. Attiecībā uz psihiatrisko stāvokli, iesniedzējs tika raksturots kā "asociāla un psihopātiska personība".

63. 2002.gada aprīlī iesniedzējam veica vairākas medicīniskās analīzes, kuru rezultātā viņam tika atklāts sifiliss; tikmēr, neviens viņu neinformēja par šo analīžu rezultātiem. 2002.gada jūnijā iesniedzēju atkal pārveda uz Rīgu; viņam veica papildu medicīniskās pārbaudes Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centrā. 2002.gada augustā, kad viņš uzturējās Valmieras cietumā, viņš sāka sūdzēties par ādas izsitumiem un matu izkrišanu; sakarā ar viņa sūdzībām 2002.gada 7.septembrī viņu ievietoja slimnīcā. Atbilstoši iesniedzēja teiktajam tikai šajā datumā cietuma slimnīcas ārsti viņam paziņoja, ka viņam bija sifiliss, un tikai šajā datumā viņam uzsāka ārstēšanu. Ārstēšanas process ilga aptuveni divas nedēļas.

64. Iesniedzējs sūdzējās par medicīniskās aprūpes kvalitāti Ieslodzījuma vietu pārvaldei, Specializētajai vairāku nozaru prokuratūrai un MADEKKI. Balstoties uz iesniedzēja sūdzību MADEKKI uzsāka pārbaudi. Ar 2003.gada 10.janvāra ziņojumu MADEKKI nolēma neīstenot nekādus konkrētus pasākumus un izbeigt pārbaudi; šis ziņojums tika nekavējoties pārsūtīts Ieslodzījuma vietu pārvaldei, lai "nepieļautu līdzīgus gadījumus". Iesniedzējs neapstrīdēja MADEKKI lēmumā minētos secinājumus.

6. Vispārīgā informācija par iesniedzējam sniegto medicīnisko aprūpi

65. Valdība ir sniegusi vispārējo informāciju, kuru iesniedzējs nav apstrīdējis:

– laika posmā no 1999.gada līdz 2002.gadam iesniedzējs tika 12 reizes izmeklēts un ārstēts Cietumu slimnīcā Rīgā;

– 2001.gadā Pārlielupes cietumā iesniedzēju 15 reizes apskatīja psihiatrs un 26 reizes – ārsts-interns;

– 2002.gadā iesniedzēju 8 reizes izmeklēja psihiatrs un 28 reizes – ārsts –interns;

– turklāt, laika posmā no 2001.gada līdz 2002.gadam iesniedzēju 15 reizes apskatīja ambulatori un 26 reizes medicīniskā izmeklēšana tika veikta stacionārā;

– no 2001.gada līdz 2003.gadam MADEKKI izskatīja 5 lietas, kas bija saistītas ar iesniedzēja sūdzībām par medicīniskas aprūpes kvalitāti cietumā.

C. Iesniedzēja sarakste

66. 1999.gada 13.augustā par lietu atbildīgais Rīgas apgabaltiesas tiesnesis nosūtīja iesniedzējam vēstuli, kurā tika atzīmēts, ka iesniedzējs bija mēģinājis nosūtīt vēstuli Eiropas Cilvēktiesību tiesai, un tiesnesis to nosūta atpakaļ iesniedzējam, norādot, ka

"Jūs varat vērsties ar saviem lūgumiem un iebildumiem Eiropas Cilvēktiesību tiesā tad, kad lieta tikusi izskatīta visās nacionālajās tiesu instancēs".

67. 2000.gada septembrī iesniedzējs mēģināja nosūtīt Tiesai aizpildītu pieteikumu. 2000.gada 26.septembrī cietuma administrācija atteicās nosūtīt Tiesai pieteikumu, atsaucoties uz to, ka iesniedzēja personiskajā kontā pietrūkst finanšu līdzekļu, lai nopirktu pastmarkas. Tad iesniedzējs palūdza aizstāvi nosūtīt pieteikumu Tiesai, bet advokāts atteicās. 2000.gada decembrī iesniedzējs otro reizi mēģināja nosūtīt pieteikumu uz Strasbūru, Tiesai, bet cietuma administrācijas rīcības dēļ tas netika izdarīts.

68. 2000.gada 2.oktobrī iesniedzējs iesniedza cietuma administrācijai divas vēstules Rīgas apgabaltiesas tiesnesim un Tieslietu ministrijai; šajā vēstulēs viņš informēja, ka ņemot vērā pret viņu vērsto pretlikumīgu rīcību, viņš pauž nodomu attiekties no Latvijas pilsonības. 2000.gada 10.oktobrī cietuma administrācija informēja iesniedzēju, ka viņa vēstules ir izņemtas un netiks nosūtītas adresātiem. Tikmēr, 2000.gada 9.oktobrī iesniedzējs iesniedza cietuma administrācija vēstuli, kas tika adresēta Tiesai. Nedaudz vēlāk viņš ir jautājis, vai šī vēstule tika nosūtīta adresātam; cietuma administrācija atteicās sniegt atbildi.

69. Laikā, kad iesniedzējs atradās Cietumu slimnīcā, viņš uzrakstīja Tiesai vēstuli; tomēr, 2000.gada 8.decembrī, ikdienas kratīšanas laikā cietuma administrācija atrada un izņēma šo vēstuli. Nedaudz vēlāk tajā pašā dienā vēstule tika nodota atpakaļ iesniedzējam saplēstā veidā. Vēlāk, cietuma administrācija noraidīja kārtējo iesniedzēja lūgumu nosūtīt vēstuli uz Strasbūru Tiesai.

70. 2001.gada 22.februārī iesniedzējs tika pārvests uz Pārlielupes cietumu Jelgavā. Viņš apgalvo, ka ierašanās dienā viņš mēģinājis no jauna nosūtīt pieteikumu Tiesai; tomēr, cietuma administrācija noraidīja viņa lūgumu, atsaucoties uz finanšu līdzekļu trūkumu iesniedzēja personīgajā kontā. Valdība apšauba šī apgalvojuma patiesumu, norādot, ka lietas materiāli šo faktu neapstiprina.

71. 2001.gada 21.maijā Tiesas sekretariāts nosūtīja iesniedzējam vēstuli, apstiprinot divu pieteikumu saņemšanu. Tiesas korespondence tika nogādāta iesniedzējam atvērtā veidā.

72. 2001.gada decembrī vai 2002.gada janvārī iesniedzēja saņēma Valsts Cilvēktiesību biroja vēstuli. Vēstule tika nodota iesniedzējam atvērtā aploksnē.

73. 2002.gada 5.janvārī iesniedzējs tika ievietots Cietumu slimnīcā Rīgā. Konvojēšanas laikā no Jelgavas uz Rīgu Pārlielupes cietuma apsargi daļu Tiesas vēstuļu konfiscēja. 2002.gada 7.janvārī iesniedzējs iesniedza trīs sūdzības Cietumu slimnīcas administrācijai saistībā ar šo konfiskāciju, un attiecīgi adresēja šīs sūdzības arī Specializētai vairāku nozaru prokuratūrai, Valsts Cilvēktiesību centram un Satversmes tiesai. 2002.gada 11.janvārī Centrālcietuma administrācija atgrieza iesniedzējam trīs minētās vēstules bez jebkādiem tālākiem paskaidrojumiem.

74. Iesniedzējs apgalvo, ka atrašanās laikā dažādās Latvijas ieslodzījuma vietās, viņš saņēma Tiesas korespondenci atvērtās aploksnēs. Minētie incidenti ir notikuši 2002.gada 29.jūlijā, 2003.gada 27.maijā Valmierā, un 2003.gada novembrī Grīvas cietumā Daugavpilī.

75. Pēc piespriestā soda izciešanas, 2006.gada februārī, iesniedzējs tika atbrīvots.

II. NACIONĀLĀS TIESĪBU NORMAS, KAS ATTIECAS UZ LIETU

76. Latvijas nacionālās tiesību normas, kas bija piemērojamas faktisko apstākļu laikā, ir apkopotas šādās lietās:

a) tiesību normas, kas attiecas uz pirmstiesas apcietinājumu – iepriekšminētajā lietā Svipsta pret Latviju (52.–66.rindkopas);

b) tiesību normas, kas attiecas uz vispārējo pirmstiesas apcietinātās personas statusu un tās rīcībā esošajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem – lietā Kornakovs pret Latviju (iesnieguma Nr. 61005/00, 2006.gada 15.jūnijs, 63.–66.rindkopas un 73.–78.rindkopas);

c) tiesību normas, kas attiecas uz apcietināto saraksti – iepriekšminētajā lietā Kornakovs pret Latviju (67.–70.rindkopas);

d) tiesību normas, kas attiecas uz medicīnisko aprūpi disciplinārajā kamerā – lietā Farbtuhs pret Latviju (iesnieguma Nr.4672/02, 2004.gada 2.decembris, 29.rindkopa).  

TIESĪBU NORMAS

I. PAR KONVENCIJAS 3.PANTA IESPĒJAMO PĀRKĀPUMU

77. Iesniedzējs norāda uz medicīniskās aprūpes trūkumu ieslodzījuma laikā cietumā. Turklāt, viņš sūdzas par brīvības atņemšanas iestāžu amatpersonu vardarbības gadījumiem. Viņš atsaucas uz Konvencijas 3.pantu, kurš ir formulēts šādi:

"Nevienu cilvēku nedrīkst spīdzināt vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt".

Par lietas pieņemamību izskatīšanai

78. Valdība izvērtē katru iesniedzēja minēto gadījumu, un nonāk pie secinājuma, ka viņa sūdzības ir acīmredzami nepamatotas. Valdība uzskata, ka fiziska spēka pielietošana pret iesniedzēju 2000.gada decembrī un 2001.gada februārī tika pamatota ar paša iesniedzēja agresīvo uzvedību, un tika pielietota un mainīta atbilstoši katra gadījuma individuālajiem apstākļiem. It īpaši, par katru fiziskā spēka pielietošanas gadījumu tika iesniegta sūdzība prokuratūrā, kas nekavējoties uzsāka pārbaudi, un, pēc iesniedzēja nopratināšanas un pārbaudot visus uz lietu attiecināmos faktiskos apstākļus, secināja, ka noziedzīgais nodarījums nav noticis. Attiecībā uz apstākļiem Pārlielupes cietuma disciplinārajā kamerā, kurā iesniedzējs pavadīja desmit dienas sākot no 2001.gada 28.maija, Valdība uzsver, ka iesniedzējs par tiem nav sūdzējies ne cietuma administrācijai, ne prokuratūrai; tādējādi, viņš nav izmantojis viņa rīcībā esošos tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Kas attiecas uz medicīnisko aprūpi, ko iesniedzējs bija saņēmis ieslodzījuma laikā, Valdība atsaucas uz rezultātiem vairākās lietās, kurus detalizēti un pilnīgi izskatījusi MADEKKI, kas savukārt nav konstatējusi nevienu pārkāpumu iesniedzējam sniegtās medicīniskās aprūpes nodrošināšanā.

79. Iesniedzējs noraida Valdības argumentus. Viņš uzstāj, ka ir cietis no Konvencijas 3.panta pārkāpuma.

80. Tiesa atkārto, ka, lai atbilstu Konvencijas 3.pantam, sliktas izturēšanās raksturam jāsasniedz minimālais smaguma līmenis. Šī minimuma novērtēšana ir relatīva pēc būtības; tā ir atkarīga no lietas faktu kopuma un, jo īpaši, no izturēšanās ilguma, tās izraisītajām fiziskajām vai psihiskajām sekām, kā arī, dažkārt, no cietušā dzimuma, vecuma un veselības stāvokļa. Lai kāds izturēšanās vai sods būtu uzskatāms par "cietsirdīgu" vai "pazemojošu", ciešanām vai pazemojumam jebkurā gadījumā jāpārsniedz tas līmenis, ko neizbēgami ietver konkrētā likumīgā izturēšanās vai sods. Cits aspekts, kas jāņem vērā, ir, vai izturēšanās mērķis bija pazemot vai sagādāt ciešanas cietušajam; tomēr, šāda mērķa trūkums nevarēs pilnīgi izslēgt Konvencijas 3.panta pārkāpuma konstatāciju (skat. lietu Guennadi Naoumenko pret Ukrainu, Nr. 42023/98, 108.rindkopa, 2004.gada 10.februāris).

81. Katrā gadījumā, katram apgalvojumam par sliktu izturēšanos, kas ir aizliegta ar Konvencijas 3.pantu, jābūt pierādītam "ārpus saprātīgām šaubām". Šajā sakarā, saprātīgas šaubas nav tās, kas balstās uz absolūti teorētisku pieņēmumu vai radītas, lai izvairītos no nelabvēlīga lietas iznākuma; tās ir šaubas, kuru iemesli var tikt pamatoti ar lietā uzrādītajiem faktiem. Sliktas izturēšanās pierādījums var izrietēt no virknes faktoru, vai neapstrīdamiem pieņēmumiem, kas ir pietiekami nopietni, precīzi un konsekventi. Tādējādi, lai noskaidrotu, vai iesniedzēja minētā slikta izturēšanās ir notikusi, Tiesai ir jābalstās uz pierādījumu kopumu, ko tai iesniedz vai ko, nepieciešamības gadījumā, Tiesa iegūst pati (turpat, 109.rindkopa).

82. Īpaši attiecībā uz personām, kurām ir atņemta brīvība, Konvencijas 3.pants uzliek valstīm pozitīvu pienākumu nodrošināt, lai jebkurš ieslodzītais tiktu turēts cilvēka cieņu respektējošos apstākļos, lai soda izpildes elementi nenoved minēto personu izmisumā vai nepakļauj smagumam, kas pārsniedz neizbēgamo ciešanu līmeni, kas ir raksturīgs ieslodzījumam, un, ka, ņemot vērā ieslodzījuma praktiskās prasības, ieslodzītā veselība tiek nodrošināta atbilstošā veidā, tai skaitā arī nodrošinot nepieciešamu medicīnisko aprūpi. Tāpat, nepieciešamās medicīniskās aprūpes trūkums, un, kopumā, slimas personas turēšanas ieslodzījumā neatbilstošos apstākļos var novest pie sliktas izturēšanās Konvencijas 3.panta kontekstā (skat. lietu Enea pret Itāliju [GC], Nr.74912/01, 57.rindkopa, CEDH 2009-..., un lietā minēto judikatūru).

83. Šajā gadījumā Tiesa, kopā ar Valdību, uzskata, ka fiziskā spēka pielietošana 2000.gada 1.decembra un 2001.gada 24.februāra gadījumos nesasniedza minimālā smaguma līmeni, ņemot vērā iesniedzēja vardarbīgo uzvedību un draudus cietuma apsargiem. Tāpat, Tiesa norāda, ka katrā no šīm gadījumiem, prokuratūra ir veikusi izmeklēšanu, kas ir bijusi likumīga. Vērtējot Pārlielupes cietuma disciplinārās kameras ieslodzījuma apstākļus, kurā iesniedzējs tika ievietots 2001.gada 28.maijā, Tiesa atzīmē, ka iesniedzējs nav vērsies ar savu sūdzību nacionālajās iestādēs. Visbeidzot, attiecībā uz sniegto medicīnisko aprūpi, ņemot vērā lietā esošo faktu kopumu, Tiesa pieņem Valdības apgalvojumu, atsaucoties uz MADEKKI veiktajām pārbaudēm, kuru rezultātā tika konstatēts, ka iesniedzējs bija saņēmis medicīnisko aprūpi atbilstoši savām vajadzībām un veselības stāvoklim, un šajā sakarā nekādas nelikumības netika konstatētas. Jebkurā gadījumā, no lietas faktiskajiem apstākļiem neizriet, ka iesniedzējs būtu pārsūdzējis MADEKKI lēmumus tiesā.

84. No iepriekš minētā izriet, ka iesniedzēja sūdzība ir acīmredzami nepamatota un ir noraidāma Konvencijas 35.panta 3.(a) un 4.punktu izpratnē.

II. PAR KONVENCIJAS 5.PANTA 1.PUNKTA IESPĒJAMO PĀRKĀPUMU

85. Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 1.punktu, iesniedzējs sūdzas, ka viņam piemērotais pirmstiesas apcietinājums bija nelikumīgs. Apjomā, kādā šis pants attiecas uz izskatāmo lietu, tas nosaka:

"Ikvienam ir tiesības uz brīvību un drošību. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot sekojošos gadījumus un likumā noteiktā kārtībā:

(…)

c) ja kāda persona tiek likumīgi aizturēta vai apcietināta ar nolūku nodot viņu kompetentām tiesībsargājošām iestādēm, balstoties uz pamatotām aizdomām, ka šī persona ir pārkāpusi likumu, vai ja ir pamatots iemesls uzskatīt par nepieciešamu aizkavēt viņu izdarīt likumpārkāpumu vai nepieļaut viņas bēgšanu pēc likumpārkāpuma izdarīšanas.(…)"

A. Par sūdzības pieņemamību izskatīšanai

86. Valdība uztur sākotnējo iebildumu par sūdzības nepieņemamību izskatīšanai, proti, ka attiecībā uz jautājumu par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu iesniedzējs nav izsmēlis visus iekšējos tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Pēc Valdības teiktā, iesniedzējs varēja pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesas 1998.gada 30.oktobra lēmumu, ar kuru lieta tika nosūtīta papildus izmeklēšanai (skat. augšā 20.rindkopu), kā tas bija paredzēts tajā brīdī spēkā esošajā Kriminālprocesa kodeksa 237.panta 3.punktā. Tādējādi, Valdība uzskata, ka iesniedzējs nav izsmēlis visus iekšējos tiesiskās aizsardzības līdzekļus attiecībā uz jautājumu par apcietinājumā pavadīto laika posmu no 1998.gada 30.oktobra līdz 1998.gada 23.decembrim.

87. Iesniedzējs nesniedza atsevišķus komentārus šā jautājuma ietvaros.

88. Sākumā Tiesa piezīmē, ka Valdības minētais sākotnējais iebildums par sūdzības nepieņemamību ir attiecināms tikai uz jautājumu par daļējo pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu, nevis uz visu piemēroto pirmstiesas apcietinājuma termiņu kā tādu. Šajā sakarā Tiesa atkārto, ka vairākās lietās pret Latviju Tiesa ir izskatījusi un noraidījusi līdzīgu sākotnējo iebildumu, kāds ir minēts izskatāmajā lietā. Tiesa ir secinājusi, ka procesa virzība šajā lietā neatbilst pieejamības un efektivitātes prasībām, un tādējādi nevar tikt uzskatīta par efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli Konvencijas 35.panta 1.punkta izpratnē (skat. lietu Vogins pret Latviju, Nr. 3992/02, 32.rindkopa, 2007.gada 1.februāris, un lietu Čistjakovs pret Latviju, Nr. 67275/01, 46.-51.rindkopa, 2007.gada 8.februāris). Ņemot vērā Valdības argumentu trūkumu, kas varētu novest pie cita secinājuma šajā lietā, Tiesa noraida Valdības sākotnējo iebildumu par sūdzības nepieņemamību. Nekāds cits iemesls sūdzības nepieņemamībai izskatīšanai nav ticis izvirzīts Konvencijas 35.panta 3.punkta izpratnē; Tiesa secina, ka šī sūdzība ir atzīstama par pieņemamu izskatīšanai.

B. Par sūdzības būtību

89. Iesniedzējs sūdzas par viņa turēšanu apcietinājumā laika posmā no 1998.gada 30.oktobra līdz 1998.gada 23.decembrim. Šajā sakarā iesniedzējs atkārtoti norāda, ka 1998.gada 30.oktobrī Rīgas apgabaltiesa nebija pieņēmusi nekādu lēmumu attiecībā uz pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu, un tādējādi, viņš tika turēts apcietinājumā bez likumiska pamata. Iesniedzējs apstrīd Latvijas valsts pārvaldes iestāžu apgalvojumu, saskaņā ar kuru apcietinājums, kas ilga pēc 1998.gada 30.oktobra tika "pamatots" ar 1998.gada 23.decembra lēmumu; pēc iesniedzēja teiktā, "pamatojums" ar atpakaļvērstu spēku neatbilst Konvencijas 5.panta 1.punktam.

90. Valdība norāda, ka gandrīz viss pirmstiesas apcietinājuma termiņš tika pamatots ar attiecīgiem kompetenta tiesneša lēmumiem. Attiecībā uz laika posmu pēc 1998.gada 26.jūlija, iesniedzēja turēšana apcietinājumā šajā laikā bija likumīga, jo tā ir pamatota ar tajā brīdī spēkā esošā Kriminālprocesa kodeksa 77.panta 5.punktu. Taisnība, ka laika posmā no 1998.gada 30.oktobra līdz 1998.gada 23.decembrim iesniedzēja apcietinājums netika balstīts ar skaidri redzamu tiesneša lēmumu. Tomēr, šī kļūda tika konstatēta un labota ar Rīgas apgabaltiesas 1998.gada 23.decembra lēmumu, un laika posms, kuru iesniedzējs pavadīja apcietinājumā šajā brīdī ir bijis pārāk īss, lai varētu konstatēt Konvencijas 5.panta 1.punkta pārkāpumu.

91. Tiesa konstatē, ka no 1998.gada 2.februāra līdz 1998.gada 26.jūlijam iesniedzējs tika turēts apcietinājumā, pamatojoties uz vairākiem Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas secīgi pieņemtiem lēmumiem. Tiesa nesaskata lietas materiālos nekādu faktu, kas varētu apšaubīt apcietinājuma likumību nacionālo tiesību aktu kontekstā vai iesniedzēja aizdomu pamatotību. Tādējādi, Tiesa atzīst, ka personas brīvības ierobežošana izskatāmajā laika posmā ir attaisnojama Konvencijas 5.panta 1.punkta izpratnē (skat. mutatis mutandis, iepriekš minēto lietu Svipsta, 82.-84.rindkopas).

92. Ņemot vērā iesniedzēja pirmstiesas apcietinājumu laika posmā no 1998.gada 26.jūlija līdz 1998.gada 3.septembrim, datumam, kas iesniedzējs tika atbrīvots no apcietinājuma Kuldīgā, Tiesa norāda, ka tas bija balstīts vienīgi uz bijušā Kriminālprocesa kodeksa 77.panta 5.punktu, saskaņā ar kuru laiks, kuru iesniedzējs pavada, iepazīstoties ar lietas materiāliem, netiek ieskaitīts pirmstiesas apcietinājuma termiņā. Tiesa jau ir atzinusi, ka iesniedzēja turēšana apcietinājumā, piemērojot minēto tiesību normu, ir pretrunā Konvencijas 5.panta 1.punktam (skat. iepriekš minēto lietu Svipsta, 85.-87.rindkopas, lietu Kornakovs, 89.rinkopa; kā arī lietu Jurjevs pret Latviju, Nr. 70923/01, 43.rindkopa, 2006.gada 15.jūnijs, un lietu Nazarenko pret Latviju, Nr. 76843/01, 47.rindkopa, 2007.gada 1.februāris); Tiesai nav pamata izdarīt citu secinājumu šajā lietā. Tādējādi, tā konstatē Konvencijas 5.panta 1.punkta pārkāpumu attiecībā uz iepriekš minēto pirmstiesas apcietinājuma periodu.

93. Tālāk Tiesa norāda, ka no 1998.gada 3.septembra līdz 1998.gada 11.septembrim iesniedzējs atradās brīvībā. 1998.gada 11.septembrī viņš tika aizturēts un ievietots apcietinājumā; tomēr Valdība nav sniegusi nevienu lietas materiālu, kas apstiprinātu, ka jaunais pirmstiesas apcetinājums bija pamatots ar jebkādu tiesas lēmumu.

94. 1998.gada 30.oktobrī krimināllietas materiāli tika nodoti izskatīšanai Rīgas apgabaltiesai. Rīgas apgabaltiesa nolēma nosūtīt krimināllietu prokuratūrai papildu izmeklēšanas veikšanai. Tomēr, tiesa nav lēmusi vai grozījusi iesniedzējam piemēroto drošības līdzekli. Atklājot šo neatbilstību, prokuratūra nosūtīja krimināllietu atpakaļ Rīgas apgabaltiesai, kas ar 1998.gada 23.decembra lēmumu nolēma atstāt iesniedzēju apcietinājumā uz vienu mēnesi. Tas nozīmē, ka laika posmā no 1998.gada 30.oktobra līdz 1998.gada 23.decembrim iesniedzējs tika turēts apcietinājumā bez jebkāda tiesas lēmuma. Tādējādi, Tiesa konstatē Konvencijas 5.panta 1.punkta pārkāpumu attiecībā uz laika posmu no 1998.gada 11.septembra līdz 1998.gada 23.decembrim.

95. Tāpat, Tiesa konstatē, ka ar 1998.gada 23.decembra lēmumu Rīgas apgabaltiesa nolēma pagarināt iesniedzējam piemēroto pirmstiesas apcietinājuma termiņu "uz vienu mēnesi", nenosakot šī termiņa sākuma datumu. 1999.gada 4.janvārī Rīgas apgabaltiesas prokuratūras virsprokurors nosūtīja vēstuli Rīgas Centrālcietuma priekšniekam, kur atradās iesniedzējs, informējot cietuma priekšnieku, ka iesniedzējam piemērotais pirmstiesas apcietinājuma termiņš sākas no datuma, kad iesniedzēja krimināllieta tika saņemta prokuratūrā un beidzas 1999.gada 4.februārī; Valdība piekrīt šai interpretācijai. Neskatoties uz to, ka Tiesai ir šaubas par šī apgalvojuma pamatotību, tā neuzskata par iespējamu apšaubīt teikto, ņemot vērā detalizētāku komentāru trūkumu no lietā iesaistītajām pusēm. Tiesa atzīst, ka no 1998.gada 23.decembra līdz 1999.gada 4.februārim iesniedzējs tika turēts apcietinājumā, pamatojoties uz spēkā esošu tiesas lēmumu, kā to paredz Konvencijas 5.panta 1.punkts.

96. 1999.gada 4.februārī tiesas lēmumā minētais termiņš beidzās. Tomēr, līdz ar to, ka iesniedzējs, viņa līdzapsūdzētais un viņu aizstāvji iepazinās ar krimināllietas materiāliem, iesniedzējs tika turēts cietumā, pamatojoties uz tajā brīdī spēkā esošā Kriminālprocesa kodeksa 77.panta 5.punktu, līdz 1999.gada 1.martam. Šajā periodā pirmstiesas apcietinājums iesniedzējam tika piemērots pretrunā Konvencijas 5.panta 1.punktam.

97. Visbeidzot, no 1999.gada 1.marta un līdz notiesāšanai 2000.gada 12.maijā iesniedzējs tika turēts apcietinājumā, pamatojoties uz Rīgas apgabaltiesas kompetentā tiesneša 1999.gada 1.marta lēmumu "par apsūdzēto nodošanu tiesai" (skat. augšā 26.rindkopu). Tā rezultātā, nav noticis Konvencijas 5.panta 1.punkta pārkāpums attiecībā uz minēto pirmstiesas apcietinājuma periodu.

Secinājumi

98. Secinot, Tiesa norāda, ka šajā lietā ir noticis Konvencijas 5.panta 1.punkta pārkāpums attiecībā uz pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu laika posmā no 1998.gada 26.jūlija līdz 1998.gada 3.septembrim, no 1998.gada 11.septembra līdz 1998.gada 23.decembrim, kā arī no 1999.gada 4.februāra līdz 1999.gada 1.martam. Attiecībā uz pārējo pirmstiesas apcietinājuma termiņu Konvencijas 5.panta 1.punkta pārkāpums nav konstatējams.

III. PAR KONVENCIJAS 5.PANTA 3.PUNKTA IESPĒJAMO PĀRKĀPUMU

99. Konvencijas 5.panta 3.punkta kontekstā iesniedzējs sūdzas par pārmērīgu piemērota apcietinājuma termiņa ilgumu. Konvencijas 5.panta 3.punkts nosaka sekojošo:

"Jebkura persona, kas aizturēta vai apcietināta saskaņā ar šī panta 1 c.apakšpunktu (…) ir pakļaujama tiesas procesam saprātīgās laika robežās vai līdz tiesai ir atbrīvojama. Atbrīvot var ar nosacījumu, kas nodrošina personas ierašanos tiesā."

A. Par sūdzības pieņemamību izskatīšanai

100. Valdība uztur sākotnējo iebildumu par sūdzības nepieņemamību izskatīšanai, proti, ka attiecībā uz jautājumu par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu iesniedzējs nav izsmēlis visus iekšējos tiesiskās aizsardzības līdzekļus. No vienas puses, ņemot vērā laika posmu līdz iesniedzēja notiesāšanai, iesniedzējs nav pārsūdzējis nevienu Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas lēmumu par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu, iesniedzot sūdzību augstākās instances tiesā, un šis tiesiskās aizsardzības līdzeklis bija skaidri noteikts tajā brīdī spēkā esošā Kriminālprocesa kodeksa 221-1.pantā (skat. iepriekš minēto lietu Svipsta, 58.rindkopa). No otras puses, ņemot vērā laika posmu pēc iesniedzēja notiesāšanas, Valdība atkārto apgalvojumu, kurš jau tika izvirzīts Konvencijas 5.panta 1.punkta kontekstā un ir pamatots ar Kriminālprocesa kodeksa 237.panta 3.punktu.

101. Iesniedzējs nesniedza atsevišķus komentārus šīs sūdzības ietvaros.

102. Tiesa sākumā atkārto, ka tā jau ir noraidījusi sākotnējo iebildumu par sūdzības nepieņemamību izskatīšanai, kurš tika pamatots ar Kriminālprocesa kodeksa 237.panta 3.punktu Konvencijas 5.panta 1.punkta kontekstā (skat. augšā 88.rindkopu); to pašu Tiesa dara arī attiecībā uz 5.panta 3.punktu. Attiecībā uz laika posmu pirms iesniedzēja notiesāšanas, Tiesa uzskata, ka šajā gadījumā Kriminālprocesa kodeksa 221-1.pantā minētais tiesiskās aizsardzības līdzeklis nav ticis izmantots. Tomēr, iepriekš minētajās Vogina un Čistjakova lietās Tiesa nolēma, ka šis tiesiskās aizsardzības līdzeklis nav efektīvs, jo visās iepriekš izskatītajās lietās, apelācijas instance bija izmantojusi vienu un to pašu vienveidīgo pamatojumu, citējot likumā uzskaitītos kritērijus, bet neprecizējot, kadā veidā tie darbojas katras lietas konkrētajos apstākļos. Turklāt, Valdība nav minējusi nevienu gadījumu, kad šis tiesiskās aizsardzības līdzeklis tiktu piemērots praksē (iepriekš minētās lietas Vogins, 30.-31.rindkopa, un Čistjakovs 49.-50.rindkopa). Lietas faktiskie apstākļi norisinājās aptuveni vienā laikā ar iepriekš minētajām lietām, un Valdība nav sniegusi nevienu piemēru, ka Kriminālprocesa kodeksa 222-1.pantā paredzētais tiesiskais aizsardzības līdzeklis ir bijis efektīvs; tādējādi Tiesa nesaskata iemeslu izdarīt citādu secinājumu šajā lietā. Ņemot vērā to, ka tiesiskās aizsardzības līdzekļu efektivitāte netika pierādīta, Tiesa uzskata, ka nav pamata pieņemt sākotnējo iebildumu par sūdzības nepieņemamību izskatīšanai.

103. Tā rezultātā, Tiesa noraida Valdības sākotnējo iebildumu par sūdzības nepieņemamību izskatīšanai. Nekāds cits iemesls sūdzības nepieņemamībai izskatīšanai nav ticis izvirzīts Konvencijas 35.panta 3.punkta izpratnē; Tiesa secina, ka šī sūdzība ir atzīstama par pieņemamu izskatīšanai.

B. Par sūdzības būtību

104. Valdība uzskata, ka iesniedzējam piemērotā pirmstiesas apcietinājuma pagarināšana nav pārsniegusi "saprātīgas" robežas Konvencijas 5.panta 3.punkta ietvaros. Valdība uzsver, ka iesniedzēja aizturēšanas brīdī, 1998.gada 2.februārī, iesniedzējs jau bija četras reizes tiesāts, un ka pirmstiesas apcietinājuma laikā izskatāmās lietas kontekstā viņš tika tiesāts piekto reizi (skat. augšā 19.rindkopu). Turklāt, viņš sirgst ar hronisku alkoholismu un bieži atrodas dzēruma stāvoklī sabiedriskā vietā. Lietas izskatīšanas gaitā viņš tika divas reizes izsludināts meklēšanā. Iesniedzējs nedzīvo reģistrētajā dzīvesvietā. Papildus, iesniedzējs ir sabiedrībai bīstams; par to liecina fakts, ka viņa aizturēšanas brīdī, 1998.gada 2.februārī, viņam līdzi bija skrūvgriezis (skat. augšā 6.rindkopu). Secinot, jānorāda, ka iesniedzēja personība un bēgšanas risks vai mēģinājums izvairīties no tiesas procesa pamatoja iesniedzēja turēšanu apcietinājumā visā izskatāmajā laika posmā. Katru reizi pieņemot lēmumu pagarināt iesniedzēja pirmstiesas apcietinājumu, tiesnesis balstījās uz prokuratūras sniegto pietiekošo informāciju, kas apstiprināja iesniedzēja bīstamību.

105. Ņemot vērā īpašu rūpību, ar kuru tika veikta krimināllietas izmeklēšana šajā lietā, Valdība atkārto, ka sākumā pirmstiesas izmeklēšana tika pabeigta sešu mēnešu laikā (skat. augšā 6.-15.rindkopas). Tomēr, pēc pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanas, 1998.gada jūlijā, S., iesniedzēja līdzapsūdzētais, atzina sevi par vainīgu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā (skat. augšā 15.rindkopu). Līdz ar to, ka S. vainas atzīšana pasliktināja viņa stāvokli, bija nepieciešams veikt papildu izmeklēšanas darbības; tādēļ krimināllietas materiāli tika nosūtīti prokuratūrai papildu izmeklēšanas veikšanai. Valdība uzsver, ka valsts pārvaldes iestādes nevar būt atbildīgas par katru izmaiņu lietas faktiskajos apstākļos.

106. Jebkurā gadījumā, pirmstiesas izmeklēšana, kas ilga aptuveni vienu gadu un vienu mēnesi, aizņēma gandrīz pusi no laika starp iesniedzēja aizturēšanas brīdi un notiesāšanu pirmās instances tiesā. Valdība atzīst, ka gaidīšanas laiks pēc krimināllietas materiālu nosūtīšanas ilga nedaudz vairāk kā izmeklēšanas laiks; tomēr, Valdība neuzskata šo laika posmu par "nesaprātīgi" ilgu. Valdība paskaidro, ka lietas faktisko apstākļu norises laikā Kriminālprocesa kodekss noteica lietu izskatīšanas nepārtrauktības principu, kas nozīmē, ka tiesnesis nevar izskatīt lietu, kamēr nav pabeidzis izskatīt iepriekšējo lietu. Tas izskaidro notikušo aizkavēšanos; tomēr, Rīgas apgabaltiesa izskatīja šo lietu pēc būtības tiklīdz varēja.  

107. Iesniedzējs uzstāj, ka pirmstiesas apcietinājuma termiņš bija pārmērīgs, un, līdz ar to, ir noticis Konvencijas 5.panta 3.punkta pārkāpums.  

108. Tiesa norāda uz tās judikatūrā iedibinātajiem pamatprincipiem, kas nosaka apcietinājuma saprātīgo raksturu Konvencijas 5.panta 3.punkta kontekstā (skat. lietu Lavents pret Latviju, Nr.58442/00, 70.-71.rindkopas, 2002.gada 28.novembris, un lietā minēto judikatūru). Izvērtējot laika posmu, kurš ir jāņem vērā Konvencijas 5.panta 3.punkta kontekstā, Tiesa atkārtoti norāda, ka tas ir identisks 5.panta 1.punkta (c) apakšpunktā minētajam; t.i., tas ir laika posms starp personas aizturēšanu un notiesāšanu pirmās instances tiesā (skat., mutatis mutandis, iepriekš minēto lietu Svipsta, 80.rindkopa). Iesniedzējam piemērotais pirmstiesas apcietinājums ilga divus gadus, trīs mēnešus un desmit dienas. Tiesa uzskata, ka šis laika posms ir pietiekami ilgs, lai raisītu jautājumu Konvencijas 5.panta 3.punkta kontekstā.

109. Tiesa norāda, ka iesniedzējs tika apsūdzēts slepkavībā, t.i, smagā noziedzīgā nodarījumā. Tiesa norāda, ka šī nozieguma smaguma pakāpe, kopsakarā ar iemesliem turēt iesniedzēju aizdomās par tās izdarīšanu, bija pietiekami, lai no sākuma pamatotu pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu. Tomēr, laika gaitā, šie argumenti kļuva mazāk pārliecinoši. Ņemot vērā iesniedzēja turēšanu apcietinājumā, tikai ļoti nopietni iemesli Konvencijas 5.panta 3.punkta kontekstā varēja pamatot šī drošības līdzekļa piemērošanas pagarināšanu (skat. iepriekš minēto lietu Lavents, 73.rindkopa, un Kornakovs, 104.rindkopu). Lai noskaidrotu, vai šajā lietā bijuši tādi iemesli, Tiesai jāizvērtē pirmstiesas apcietinājuma lēmumos minētais apcietinājuma termiņa pagarināšanas pamatojums (skat. iepriekš minēto lietu Svipsta, 110.rindkopa). Šajā lietā Tiesa atzīmē Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas pieņemto lēmumu īso un vispārējo pamatojumu; faktiski, šajos lēmumos ir vispārīgi norādīti Kriminālprocesa kodeksā minētie kritēriji, nesniedzot izvērstāku precizējumu, kā tie piemēroti konkrētās lietas apstākļos (skat., mutatis mutandis, iepriekš minēto lietu Lavents, 73.-74.rindkopa, un Svipsta, 109. un 111.rindkopas). Lai gan 1998.gada 28.marta un 22.maija lēmumos tika ietverta atsauce uz faktu, ka iesniedzējs nedzīvo reģistrētajā dzīvesvietā un to, ka viņš tika izsludināts meklēšanā (skat. augšā 11. un 13.rindkopu), Tiesa jau ir atzinusi, ka, tā kā personai nedzīvo reģistrētajā dzīvesvietā, šis fakts vien būtiski palielina tās bēgšanas risku (skat., mutatis mutandis, lietu Shannon pret Latviju, Nr.32214/03, 64.-68.rindkopas, 2009.gada 24.novembris). Tiesa uzskata, ka konkrētajos lietas apstākļos, fakts, ka iesniedzējs nedzīvoja reģistrētajā dzīvesvietā (un, vēl jo vairāk, fakts, ka viņs tika izsludināts meklēšanā) varēja kļūt par pietiekamu pamatojumu iesniedzējam piemērotajam pirmstiesas apcietinājuma termiņam. Tomēr, Konvencijas 5.panta 3.punkta izpratnē, šie iemesli nav uzskatami par pietiekamiem, ņemot vērā iesniedzējam piemērotā pirmstiesas apcietinājuma kopējo ilgumu.

110. Pieņemot Valdības apgalvojumu, ka līdzapsūdzētā S. pēkšņas atzīšanās rezultātā bija nepieciešams veikt papildu izmeklēšanas darbības krimināllietas ietvaros, kas prasīja papildu laiku, Tiesa atzīmē, ka laika posms no 1999.gada 1.marta, dienas, kad iesniedzējs tika nodots tiesai, līdz 2000.gada 12.maijam, dienai, kad iesniedzējs tika notiesāts pirmās instances tiesā, ir vienkārši gaidīšanas laiks, kas ilga vairāk kā vienu gadu un divus mēnešus un kura ietvaros nenotika izmeklēšanas darbības. Tiesa uzskata, ka tikai ļoti pārliecinoši iemesli varēja kļūt par pamatojumu iesniedzēja turēšanai apcietinājumā visā minētā laika posmā, un, tomēr, Latvijas varas iestādes nav minējušas nevienu šāda veida iemeslu.  

111. Šajos apstākļos, ņemot vērā lietas apstākļu kopumu, Tiesa secina, ka Latvijas varas iestādes nav rīkojušās ar visu rūpību, ko prasījusi iesniedzēja situācija. No savas puses Tiesa nesaskata faktorus, kas varētu sniegt objektīvu pamatojumu ilgam pirmstiesas apcietinājuma termiņam. Tādējādi, lietā ir noticis Konvencijas 5.panta 3.punkta pārkāpums.

IV. PAR KONVENCIJAS 5.PANTA 4.PUNKTA IESPĒJAMO PĀRKĀPUMU

112. Iesniedzējs sūdzas, ka viņam tika liegta efektīva tiesiskuma kontrole pār pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu laika posmā no 1998.gada 23.decembra, dienas, kad Rīgas apgabaltiesa pagarināja pirmstiesas apcietinājuma termiņu pēdējo reizi pirms lietas nosūtīšanas papildu izmeklēšanai, līdz 2000.gada 12.maijam, iesniedzēja notiesāšanas dienai pirmās instances tiesā. Iesniedzēja atsaucas uz Konvencijas 5.panta 4.punktu, kurš nosaka sekojošo:

"Jebkura persona, kurai aizturot vai apcietinot, ir atņemta brīvība, var griezties tiesā, kas nekavējoties lemj par viņas aizturēšanas tiesiskumu un nolemj viņu atbrīvot, ja aizturēšana nav bijusi tiesiska."

A. Par sūdzības pieņemamību izskatīšanai

113. Tiesa konstatē, ka šī sūdzība nav acīmredzami nepamatota Konvencijas 35.panta 3.punkta izpratnē. Papildus, tā norāda, ka nekāds iemesls sūdzības nepieņemamībai izskatīšanai nav ticis izvirzīts. Tiesa atzīst šo sūdzību par pieņemamu izskatīšanai.

B. Par sūdzības būtību

114. Valdība uzskata, ka šajā lietā Konvencijas 5.panta 4.punkta prasības tika ievērotas. Iesniedzējs Valdības viedoklim nepiekrīt.

115. Tiesa konstatē, ka ar 1998.gada 23.decembra lēmumu Rīgas apgabaltiesa pagarināja uz vienu mēnesi iesniedzējam piemēroto pirmstiesas apcietinājumu un nosūtīja krimināllietu papildu izmeklēšanai prokuratūrai. 1999.gada februārī prokuratūra nosūtīja papildināto krimināllietu Rīgas apgabaltiesai, kura ar 1999.gada 1.marta lēmumu nodeva iesniedzēju tiesai, paturot viņu apcietinājumā. Ņemot vērā detalizētāku paskaidrojumu trūkumu, Tiesai ir šaubas par efektīvu tiesiskuma kontroli laika posmā no 1998.gada 23.decembra līdz 1999.gada 1.martam. Tomēr, Tiesa neuzskata par nepieciešamu izteikties par šo periodu atsevišķi. Faktiski, attiecībā uz laika posmu pēc 1999.gada 1.marta, Tiesa norāda uz iepriekš iztiesāto Svipstas lietu, kurā tā nolēma, ka Latvijas tiesību aktos paredzētās garantijas periodā pēc apsūdzētā nodošanas tiesai, acīmredzami bija pretrunā Konvencijas 5.panta 4.punkta prasībām (skat. iepriekš minēto lietu Svipsta, 141.-143.rindkopas). Tiesai nav nekāda pamata izdarīt citādu secinājumu šajā lietā.

116. Tātad, Tiesa secina, ka ir noticis Konvencijas 5.panta 4.punkta pārkāpums laika posmā no 1999.gada 1.marta līdz 2000.gada 12.maijam. Turkāt, Tiesa uzskata, ka tas atbrīvo Tiesu no nepieciešamības komentēt jautājumu par to, vai šī Konvencijas norma tikusi pārkāpta iepriekšējā laika posmā no 1998.gada 23.decembra līdz 1999.gada 1.martam.   

V. PAR KONVENCIJAS 6.PANTA 1.PUNKTA IESPĒJAMO PĀRKĀPUMU

117. Iesniedzējs uzskata, ka ir cietis no Konvencijas 6.panta 1.punkta pārkāpuma. Konvencijas 6.panta 1.punkta attiecīgā daļa nosaka sekojošo:

"Ikvienam ir tiesības, nosakot (…) viņam izvirzītas apsūdzības krimināllietā pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā ar likumu noteiktā tiesā (…)."

Par sūdzības pieņemamību izskatīšanai

118. Iesniedzējs apgalvo, ka nav vainīgs un sūdzas par nacionālo tiesību normu piemērošanu Latvijas tiesās. Tāpat viņš norāda, ka poligrāfa ekspertīzes izmantošana par pierādījumu krimināllietā ir abšaubāma un neatbilst garantijām uz taisnīgas tiesas nodrošināšanu. Visbeidzot, iesniedzējs sūdzas, ka divi lēmumi, kas tikuši pieņemti tiesas procesā, ieviešot labojumus spriedumā ( Rīgas apgabaltiesas 2001.gada 30.marta lēmums un Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas palātas 2001.gada 5.oktobra lēmums), tika pieņemti, neievērojot kriminālprocesa principus, t.i., bez iesniedzēja klātbūtnes un neuzaicinot viņu piedalīties tiesas sēdē.    

119. Valdība norāda, ka poligrāfa ekspertīze bija tikai viens no daudziem citiem pierādījumiem; papildus, poligrāfa ekspertīzes izmantošana pati par sevi nav pretrunā Konvencijas 6.panta 1.punktam. Attiecībā uz sprieduma labojumiem, tas nav saistīts ar uz personu attiecināmo "lēmumu par izvirzītās apsūdzības pamatotību", un, tādējādi, neietilpst Konvencijas 6.panta 1.punkta apjomā. Attiecībā uz pārējo, Valdība ir pārliecināta, ka taisnīgas tiesas pamatgarantijas iesniedzēja lietā tika ievērotas.  

120. Sākumā Tiesa atkārto, ka saskaņā ar Konvencijas 19.pantu tās vienīgais pienākums ir nodrošināt Konvencijas dalībvalstu saistību izpildi. Tiesas funkcijās neietilpst nacionālās tiesas pieļauto faktu kļūdu vai kļūdu tiesību aktu piemērošanā vērtēšana, ja tas neierobežo Konvencijā paredzētās tiesības un brīvības. It īpaši, Tiesa nav kompetenta aizvietot nacionālo tiesu pierādījumu vērtējumu ar Tiesas vērtējumu, vai sniegt viedokli par iesniedzēja vainu (skat., starp daudziem citiem, lietu Khan pret Apvienoto Karalisti, Nr.35394/97, 34.rindkopa, CEDH 2000-V).

121. Izskatāmajā lietā Tiesa konstatē, ka iesniedzējs tika notiesāts tiesas procesa laikā, kurā viņu pārstāvēja advokāts pirmajā instances tiesā un apelācijas instances tiesā, un ka tiesneši ir uzklausījuši un ņēmuši vērā aizstāvja argumentus. Iesniedzēja vaina tika konstatēta, balstoties uz virkni pierādījumu, proti, liecinieku liecībām, daudziem lietiskajiem pierādījumiem un desmit ekspertīžu slēdzieniem. Kas attiecas uz poligrāfa ekspertīzes slēdzienu, tas ir bijis tikai viens no daudziem pierādījumiem, un iesniedzējs pats nav apgalvojis, ka šīs ekspertīzes slēdziens ir bijis izšķirošs tiesas procesā. Papildus, Tiesa atkārto, ka tā nekad nav norādījusi, ka poligrāfa ekspertīzes izmantošana krimināllietas izmeklēšanas ietvaros pati par sevi būtu pretrunā Konvencijas 6.panta 1.punktam (skat., mutatis mutandis, lietu Bragadireanu pret Rumāniju, Nr. 22088/04, 102.rindkopa, 2007.gada 6.decembris).

122. Visbeidzot, vērtējot Rīgas apgabaltiesas sprieduma labošanas procesu, un pieņemot, ka Konvencijas 6.panta 1.punkts varētu tikt attiecināts uz šāda veida procesiem, Tiesa konstatē, ka pretēji iesniedzēja norādītajam, Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas palātas 2001.gada 5.oktobra lēmums tika pieņemts iesniedzēja klātbūtnē, piedaloties iesniedzēja advokātam, kuri abi tikuši uzklausīti tiesas sēdes laikā.

123. No iepriekš minētā izriet, ka sūdzība ir acīmredzami nepamatota un ir noraidāma, piemērojot Konvencijas 35.panta 3.punkta a.apakšpunktu.

VI. PAR KONVENCIJAS 8. UN 34. PANTA IESPĒJAMO PĀRKĀPUMU

124. Iesniedzējs sūdzas par cietuma administrācijas uzliktajiem vairākiem šķērsļiem viņa korespondences nodrošināšanai ar Tiesu un nacionālajām iestādēm. Viņš uzsver iestāžu atkārtotus atteikumus nosūtīt vēstules Tiesai, daļu vēstuļu izņemšanas nelikumību, kā arī Tiesas korespondences atvēršanu un kontroli. Tiesa uzskata par lietderīgu izskatīt iesniedzēja korespondences izņemšanu un atvēršanu Konvencijas 8.panta kontekstā un attiekumu nosūtīt dažas vēstules Tiesai, uz Strasbūru Konvencijas 34.panta pēdējā teikuma kontekstā (skat., mutatis mutandis, iepriekš minēto lietu Kornakovs, 157.rindkopa, un lietu Igors Dmitrijevs pret Latviju, Nr. 61638/00, 91.rindkopa, 2006.gada 30.novembris). Minētie Konvencijas panti nosaka sekojošo:

8.pants

" 1. Ikvienam ir tiesības uz savu privāto un ģimenes dzīvi, korespondences noslēpumu un dzīvokļa neaizskaramību.

2. Valsts iestādes nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumos, kas paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības un valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības un noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību, vali lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības."

34.pants

"Tiesa var saņemt sūdzību no jebkuras fiziskas personas, nevalstiskās organizācijas vai fizisko personu grupas, kas apgalvo, ka kāda no Augstajām Līgumslēdzējām Pusēm ir pārkāpusi viņu tiesības, kas noteiktas Konvencijā vai tās protokolos. Augstās Līgumslēdzējas Puses apņemas nekādā veidā nekavēt šo tiesību efektīvu izmantošanu".

A. 8.pants

1. Par sūdzības pieņemamību izskatīšanai

125. Tiesa konstatē, ka šī sūdzība nav acīmredzami nepamatota Konvencijas 35.panta 3.punkta izpratnē. Papildus Tiesa norāda, ka neviens cits iemesls sūdzības nepieņemamībai izskatīšanai nav ticis izvirzīts. Tiesa secina, ka šī sūdzība ir atzīstama par pieņemamu izskatīšanai.

2. Par lietas būtību

126. Valdība nenoliedz, ka ir notikusi iejaukšanās iesniedzēja tiesībās uz korespondences neaizskaramību, kas ir paredzēta Konvencijas 8.panta 1.punktā. Tikmēr, pēc Valdības teiktā, iesniedzējam adresēto vēstuļu atvēršana un kontrole notikusi atbilstoši tajā brīdī spēkā esošajiem normatīvajiem tiesību aktiem (šajā lietā, Sodu izpildes kodeksa 41.pants), tam bija leģitīms mērķis, proti, "noziegumu prevencija"; tiesību ierobežojums bija proporcionāls šim mērķim minētā panta otrās daļas izpratnē.

127. Tiesa pieņem Valdības argumentu par tiesību ierobežojuma normatīvi tiesisko bāzi, proti, Sodu izpildes kodeksa 41.pantu. Tāpat Tiesa var piekrist, ka minētajam ierobežojumam bija leģitīms mērķis: "kārtības uzturēšana un noziegumu prevencija". Attiecībā uz ierobežojuma nepieciešamību, Valdība nav sniegusi nevienu īpašu iemeslu, kas pamatotu korespondences kontroli ar Tiesu; šīs korespondences konfidencialitāte ir jāievēro (skat. lietu Valašinas pret Lietuvu, Nr. 44558/98, 129.rindkopa, CEDH 2001-VIII). Tas pats attiecas arī uz iesniedzējam adresēto vēstuli no Valsts Cilvēktiesību biroja (skat. augšā 72.rindkopu). Tādējādi, tiesību ierobežojums nav bijis nepieciešams demokrātiskajā sabiedrībā atbilstoši Konvencijas 8.panta 2.punktam.

128. Tā rezultātā, ir noticis Konvencijas 8.panta pārkāpums.

B. 34.pants

1. Par Valdības sākotnējo iebildumu par sūdzības pieņemamību izskatīšanai

129. Valdība uztur sākotnējo iebildumu par lietas nepieņemamību izskatīšanai, proti, ka attiecībā uz izskatāmo jautājumu iesniedzējs nav izsmēlis visus iekšējos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kā to nosaka Konvencijas 35.panta 1.punkts. Šajā sakarā Valdība apgalvo, ka iesniedzējs nav apstrīdējis iestāžu rīcību hierarhiski augstākā iestādē Ieslodzījuma vietu pārvaldē. Valdība uzskata, ka tiesības apstrīdēt iestāžu rīcību ir skaidri paredzētas Ministru kabineta noteikumos Nr.154 "Administratīvo aktu procesa noteikumi" 74.punktā. Tāpat, pēc Valdības teiktā, iesniedzējs varēja nosūtīt sūdzību prokuratūrai atbilstoši attiecīgajām Prokuratūras likuma normām. Faktiski, prokurors ir apveltīts ar pietiekamu varu, lai izskatītu jebkādu iesniedzēja tiesību ierobežojumu; iesniedzējs nekad nav sūdzējies, ka viņam būtu traucēts sazināties ar prokuratūru.   

130. Tiesa atkārto, ka Konvencijas 34.pants nodrošina iesniedzējiem procesuālās tiesības, kas atšķiras no materiālajām, kas ir noteiktas Konvencijas I daļā, un ka jautājums par sūdzības pieņemamību izskatīšanai nav izskatāms balstoties uz šo normu (skat., starp daudziem citiem, lietu Chamaïev un citi pret Gruziju un Krieviju, Nr. 36378/02, 507.rindkopa, CEDH 2005-III; lietu Al-Moayad pret Vāciju, Nr.35865/03, 117.rindkopa, 2007.gada 20.februāra lēmums; un lietu Davydov un citi pret Ukrainu, Nr. 17674/02 un 39081/02, 332.rindkopa, 2010.gada 1.jūlijs). Papildus, Tiesa ir jau izdarījusi secinājumu par Valdības minēto tiesiskās aizsardzības līdzekļu neefektivitāti (skat. lietu Moisejevs pret Latviju, Nr. 64846/01, 167.-174.rindkopas, 2006.gada 15.jūnijs). Tādējādi, Tiesa noraidaValdības sākotnējo iebildumu.

2. Par Konvencijas 34.pantu

131. Valdība uzskata, ka nacionālās valsts pārvaldes iestādes nav darījušas neko tādu, kas traucētu iesniedzēja sarakstes uzturēšanu ar Tiesu. Iesniedzējs apgalvo pretējo.

132. Tiesa atkārto, ka, lai iekšējais tiesiskās aizsardzības līdzeklis būtu efektīvs Konvencijas 34.panta izpratnē, ir ļoti svarīgi nodrošināt, ka esošajiem vai potenciālajiem iesniedzējiem ir iespēja brīvi sarakstīties ar Tiesu, un valsts pārvaldes iestādes nedrīkst ietekmēt personas, izņemot var labojot viņu sūdzības (skat., piemēram, lietu Salman pret Turciju [Lielā Palāta], Nr. 21986/93, 130.rindkopa, CEDH 2000-VII).

133. Šajā lietā, izņemot vienu gadījumu (skat. augšā 70.rindkopu), Valdība nav apstrīdējusi iesniedzēja apgalvojumus attiecībā uz vairākiem Latvijas valsts pārvaldes iestāžu atteikumiem nosūtīt iesniedzēja vēstules vai pieteikumu Tiesai (skat. augšā 66.-69.rindkopas). It īpaši, lietas materiālos ir iesniedzēja krimināllietā esošā tiesneša 1999.gada 13.augusta vēstule, kurā ir norādīts, ka iesniedzējs bija mēģinājis nosūtīt vēstuli Tiesai un ka tiesnesis viņam to ir nosūtījis atpakaļ (skat. augšā 66.rindkopu). Tiesa uzskata, ka šī darbība, ņemot to atsevišķi no pārējām, veido aizliegtas iejaukšanās piemēru atbilstoši Konvencijas 34.panta otrajā teikumā ietvertajam (skat. iepriekš minēto lietu Kornakovs, 166.rindkopa, un lietu Moisejevs, 182.rindkopa).

134. Tādējādi, Tiesa secina, ka Latvijas valsts pārvaldes iestādes nav izpildījušas saistības, kas ir paredzētas Konvencijas 34.pantā.

VII. CITI IESPĒJAMIE KONVENCIJAS PĀRKĀPUMI

135. Tāpat, iesniedzējs iesniedz citas sūdzības. Viņš uzskata, ka ir notikuši Konvencijas 5.panta 2.punkta un 6.panta 2.punkta pārkāpumi, neprecizējot, kādā veidā šīs tiesību normas ir piemērojamas konkrētajā lietā. Viņš vienlaikus norāda, ka pret viņu vērstajā tiesas procesā tika pārkāpts Konvencijas 6.panta 3.punktā garantēto tiesību kopums. It īpaši, ņemot vēra minētā panta c. apakšpunktu, viņš norāda, ka tiesneša nozīmētais advokāts, kurš aizstāvēja iesniedzēju tiesas procesā pēc būtības, slikti pārzināja lietas materiālus un izmantoja kļūdainu aizstāvības stratēģiju.

136. Ņemot vērā tās rīcībā esošo lietas faktisko apstākļu kopumu, un tādā mērā, kādā tā ir kompetenta izskatīt iesniegtās sūdzības, Tiesa neuzskata, ka būtu noticis iepriekš minētajos pantos noteikto tiesību un garantiju pārkāpums. Tiesa uzskata, ka šīs sūdzības ir acīmredzami napamatotas un noraidāmas, piemērojot Konvencijas 35.panta 3.punkta a. apakšpunktu un 4.punktu.

VIII. PAR KONVENCIJAS 41.PANTA PIEMĒROŠANU

137. Saskaņā ar Konvencijas 41.pantu,

"Ja Tiesa konstatē, ka ir noticis Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums, un ja attiecīgās Augstās Līgumslēdzējas Puses iekšējie tiesību akti paredz tikai daļēju šī pārkāpuma seku atlīdzināšanu, Tiesa, ja nepieciešams, cietušajai pusei piešķir taisnīgu kompensāciju."

138. Tiesa konstatē, ka iesniedzējs nav iesniedzis noteiktajā termiņā prasījumu par taisnīgu atlīdzību.

VADOTIES NO ŠIEM MOTĪVIEM, TIESA VIENBALSĪGI,

1. Atzīst, ka lieta ir pieņemama izskatīšanai attiecībā uz sūdzībām par Konvencijas 5.panta 1.punkta, 5.panta 3.punkta, 5.panta 4.punkta un 8.panta pārkāpumiem un nav pieņemama pārējā daļā;

2. Nolemj, ka ir noticis Konvencijas 5.panta 1.punkta pārkāpums attiecībā uz jautājumu par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu laika posmā no 1998.gada 26.jūlija līdz 1998.gada 3.septembrim, no 1998.gada 11.septembra līdz 1998.gada 23.decembrim, kā arī no 1999.gada 4.februāra līdz 1999.gada 1.martam;

3. Nolemj, ka attiecībā uz pārējo iesniedzējam piemēroto pirmstiesas apcietinājuma termiņu, Konvencijas 5.panta 1.punkta pārkapums nav noticis;

4. Nolemj, ka ir noticis Konvencijas 5.panta 3.punkta pārkāpums;

5. Nolemj, ka ir noticis Konvencijas 5.panta 4.punkta pārkāpums par laika posmu no 1999.gada 1.marta līdz 2000.gada 12.maijam, un ka Tiesa nelemj par jautājumu, vai šī norma tikusi pārkāpta laika posmā no 1998.gada 23.decembra līdz 1999.gada 1.martam;

6. Nolemj, ka ir noticis Konvencijas 8.panta pārkāpums;

7. Nolemj, ka valsts nav izpildījusi saistības, kas ir paredzētas Konvencijas 34.pantā.

Taisīts franču valodā, pēc tam rakstveidā paziņots 2011.gada 31.maijā atbilstoši Tiesas reglamenta 77.punkta 2. un 3.apakšpunktam.

---

¹ Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot, atsauce uz Ārlietu ministriju ir obligāta.

Marialena Tsirli	Josep Casadevall
Sekretāra palīgs	Priekšsēdētājs