Par minimālo algu uzņēmumos

Vakar, 5.maijā, notika Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēde

Vakar, 5.maijā, Ministru kabinetā notikušajā Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē valdības pārstāvju klātbūtnē tika pieņemta Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību (LBAS) un Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerālvienošanās par minimālo samaksu 1999. gadā. Tajā darba devējiem ieteikts, slēdzot vai papildinot darba koplīgumus vai vienošanās, minimālo mēneša darba algu normāla darba laika ietvaros noteikt ne zemāku kā 65 lati. Turklāt paredzēts uzsākt LBAS un LDDK sarunas par darba samaksas paaugstināšanu, līdzko inflācijas rādītāji valstī ceturksnī pārsniedz trīs procentus.

Kaut gan Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes — darba devēju, darbinieku un valsts pārstāvju kopīgas konsultatīvas institūcijas — lēmumiem nav obligāts raksturs, tomēr, kā pēc padomes sēdes atzina LDDK prezidents Vitālijs Gavrilovs, šīs izmaiņas skars vismaz trešdaļu Latvijas strādājošo, jo tieši tik — aptuveni 315 — tūkstoši darbinieku ir vairāk nekā simt uzņēmumos, kas apvienojušies Latvijas Darba devēju konfederācijā.

Tomēr, kā atzina gan LDDK, gan LBAS pārstāvji, panāktā ģenerālvienošanās blakus iecerētajam rezultātam — strādājošo sociālās nodrošinātības paaugstināšanai — var radīt negatīvu iespaidu uz to uzņēmumu iekšējā un ārējā tirgus konkurētspēju, kuri šo vienošanos ievēros un saviem darbiniekiem paaugstinās minimālo darba samaksu. Jo tādējādi, salīdzinot ar uzņēmumiem, kas turpinās maksāt Ministru kabineta ar šī gada 1. janvāri oficiāli noteikto minimālo darba algu 50 latu apmērā, sadārdzināsies ražotās produkcijas vai sniegto pakalpojumu pašizmaksa.

Šī iemesla dēļ sēdes dalībnieki vienojās par darba grupas izveidošanu, lai strādātu pie izmaiņām likumdošanā ar mērķi noteikt par saistošām LDDK un LBAS vienošanās par minimālās algas lielumu un citām darbinieku sociālajām garantijām visiem Latvijas darba devējiem, arī tiem, kas nav LDDK biedri.

Tieši ievērojamu konkurētspējas mazināšanos, kā arī sarežģīto ekonomisko situāciju valstī LDDK pārstāvji minēja par iemeslu tam, kādēļ viņi bija noraidījuši LBAS sākotnēji piedāvāto minimālās algas palielinājumu līdz Centrālās statistikas pārvaldes noteiktā iztikas minimuma līmenim — 83 latiem.

Visai rezervēts, vērtējot LDDK un LBAS noslēgto ģenerālvienošanos, bija darbinieku un darba devēju trešā sociālā partnera — valsts — pārstāvis finansu ministrs Ivars Godmanis: — Es, protams, priecājos par to, ka vismaz darba devēji un darba ņēmēji ir vienojušies par šo ciparu — 65 latiem. Lai Ministru kabinetā pieņemtu oficiālu lēmumu par šādas minimālās algas noteikšanu visā valstī, tai skaitā budžeta un pašvaldību iestādēs strādājošiem, mums būtu jāizdara budžeta grozījumi, kas nav mūsu 1999. gada plānos. Ar šī gada sākumu noteiktais minimālo algu paaugstinājums no 42 līdz 50 latiem šī gada budžetam tiešā veidā, respektīvi, budžeta iestādēs strādājošo algu izmaksām, papildus izmaksāja 5 miljonus latu. Lai paaugstinātu budžeta iestādēs strādājošo algas līdz 65 latiem, mums vajadzētu vēl vismaz 10 miljonus. Protams, jāņem vērā, ka valsts budžets šāda algu paaugstinājuma rezultātā iegūtu lielākus iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumus, tomēr izdevumu vienalga būtu divas reizes vairāk.

Otra problēma, kas rastos līdz ar oficiālu minimālās algas noteikšanu 65 latu apmērā, ir saistīta ar to, ka mūsu likumdošanā vairākas citas lietas ir sasaistītas ar minimālo algu — no minimālās algas apmēra ir diemžēl atvasināti daudzi citi maksājumi.

Katrā ziņā mēs valdībā izskatīsim minimālās algas paaugstināšanas piedāvājumu un to, kādas ir valdības likumdošanas un budžeta iespējas šajā jautājumā.

Pagaidām es pieļauju domu par tādas starpstadijas iespējamību — kad uzņēmēji, kas pievienojas šim dokumentam, paaugstina minimālās algas. Es saprotu, ka viņus vienlaikus vada divu veidu intereses — rūpēties par saviem strādājošiem un arī par godīgu iekšējo konkurenci. Un to var darīt tikai tad, ja visā valstī nosaka vienotu minimālās algas līmeni.

Dina Gailīte,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktore