1999.gada 15.aprīlī Latvijas Republikas Saeima, 64 deputātiem balsojot par, 15 pret un 5 atturoties, pieņēma likumu, ar kuru Latvijā tiek ratificēts 1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.protokols. Šā protokola 1.pants paredz: "Nāvessods tiks atcelts. Nevienam cilvēkam šādu sodu nedrīkst piespriest vai izpildīt."

1999.gada 4.maijā Valsts prezidents izsludinājis Saeimas likumu.

Nav šaubu, ka 1999.gada 15.aprīļa likumam ir svarīga nozīme strīdā par to, vai mūsu valstī ir vai nav jāsaglabā nāvessods. Strīds izšķirts par labu otrā viedokļa atbalstītājiem, pie kuriem pieder arī šo rindiņu autors. Nav šaubu arī par to, ka nākamais solis šajā virzienā ir atbilstošu grozījumu izdarīšana mūsu Krimināllikumā, kurš pavisam nesen, šī gada 1.aprīlī, stājās spēkā un kurā nāvessods ir paredzēts par slepkavību (citas personas tīšu prettiesisku nonāvēšanu) sevišķi pastiprinošos apstākļos.

Atskatoties uz Krimināllikuma tapšanas vēsturi, jāatgādina, ka tas lielā mērā tika veidots, ievērojot Latvijas Republikas 1933.gada Sodu likuma nostādnes. Saskaņā ar šo likumu miera laikā Latvijā nāvessodu nevarēja piemērot. Tas bija paredzēts tikai Kara sodu likumā un piemērojams gadījumā, ja vispārēju krimināllietu nodod kara tiesai iztiesāšanai. Tātad Latvijā jau pirms Otrā pasaules kara kriminālajā likumdošanā bija izteikts tas princips, kuru Eiropas Padome ar savu konvenciju fiksēja 1950.gadā. Tiesa gan, pirmskara Latvijas kriminālā likumdošana bija atstājusi zināmu iespēju nāvessoda piemērošanai arī miera laikā. Tā, piemēram, 1927.gada likumā par dažu noziedzīgu nodarījumu pastiprinātu apkarošanu (ar grozījumiem, kas izdarīti 1931., 1933. un 1934.gadā) bija noteikts, ka iekšlietu ministram pagaidām piešķirta tiesība saziņā ar tieslietu un kara ministriem nodot kara tiesai iztiesāšanai pēc kara laika likumiem atsevišķas lietas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas paredzēti 1933.gada Sodu likuma vairākos pantos. Ar šo "pagaidu" kārtību var izskaidrot faktu, ka pēc 1934.gada 15.maija Latvijā kara tiesas vairākām personām piesprieda nāvessodu. Taču spriedumi nekad netika izpildīti, un tagad var tikai minēt, vai šāda soda pamatā ir bijusi arī izpratne par to, ka 1927.gada likums īsti neatbilst tiesiskas valsts prasībām. Katrā ziņā šī prakse liecina, ka trīsdesmitajos gados neatkarīgajā Latvijā princips par nāvessoda nepiemērošanu miera laikā tika ievērots.

Nāvessods Latvijā likumā parādījās 1940.gadā, ieviešot tās teritorijā KPFSR Kriminālkodeksu. Vēlāk šo sodu paredzēja arī Latvijas PSR Kriminālkodekss, kurš stājās spēkā 1961.gada 1.aprīlī. Pēc valsts reālās neatkarības atgūšanas 1991.gada 22.augustā šo kodeksu nosauca par Latvijas Kriminālkodeksu. Izdarot tajā visai radikālas izmaiņas salīdzinājumā ar 1961.gada Kriminālkodeksu, nāvessodu tomēr saglabāja. Vienīgi pakāpeniski tika samazināts pantu skaits, kuru sankcijās bija nāvessods. Kriminālkodeksā, tam zaudējot spēku 1999.gada 1.aprīlī, nāvessods — nošaušana "kā izņēmuma soda veids līdz tā pilnīgai atcelšanai" (sk. Latvijas Kriminālkodeksa 22.pantu) bija paredzēts piecos Sevišķās daļas pantos: 72.pantā — par bandītismu, 721.pantā — par darbībām, kas dezorganizē darbu brīvības atņemšanas iestādēs, 99.pantā — par slepkavību pastiprinošos apstākļos, 121.panta ceturtajā daļā — par izvarošanu sevišķi pastiprinošos apstākļos, 2142.panta trešajā daļā — par gaisa kuģa nolaupīšanu sevišķi pastiprinošos apstākļos.

Izstrādājot Krimināllikuma projektu (darbs pie tā ilga no 1991. līdz 1998.gadam), valsts institūciju izveidotā darba grupa secināja, ka nāvessods no likuma izslēdzams. Šā viedokļa pamatā bija gan 1933.gada Sodu likuma paraugs, gan 1950.gada Eiropas Padomes konvencijas un tai pievienotā 6.protokola prasības, ko rekomendēja ievērot krimināltiesību speciālisti no Lielbritānijas, Polijas, Vācijas un Zviedrijas, sniedzot savus ekspertu atzinumus par Krimināllikuma projektu. Tajā pašā laikā tika ņemts vērā, ka lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa, arī juristi, iestājas par nāvessoda saglabāšanu Krimināllikumā. Tādēļ 1996.gada vasarā, iesniedzot Krimināllikuma projektu LR Ministru kabinetam, darba grupa jautājumā par nāvessodu iesniedza divus variantus: 1) paredzēt šo sodu par vissmagāko noziegumu — tīšu slepkavību pastiprinošos apstākļos, 2) izslēgt šo soda veidu no Krimināllikuma vispār.

1996.gada 30.jūlijā Ministru kabinets, pieņemot lēmumu par projekta iesniegšanu Saeimai, akceptēja pirmo variantu un līdz ar to nostājās nāvessoda atbalstītāju pozīcijā. Taču drīz pēc tam Valsts prezidents, uzstājoties Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā, paziņoja, ka līdz Saeimas lēmumam par nāvessoda atcelšanu netiks noraidīts neviens apžēlošanas lūgums. Šī apņemšanās tiek konsekventi ievērota. Valsts prezidenta izvēle par labu nāvessoda moratorijam masu saziņas līdzekļos izraisīja samērā plašu diskusiju, kurā dominēja viedoklis, ka Latvijā sabiedriskā doma nav gatava nāvessoda atcelšanai. Nāvessoda piekritēju argumenti acīmredzot ietekmēja arī Krimināllikuma projekta apspriešanas gaitu Saeimā, kas atstāja likumā nāvessodu pat pēc tam, kad Valsts prezidents, iebilstot pret to, bija nodevis Krimināllikumu otrreizējai Saeimas caurlūkošanai.

Krimināllikumā nāvessods noteikts par 118.pantā paredzēto noziegumu: par slepkavību sakarā ar to, ka cietušais vai viņa tuvinieks izpildījis savus dienesta vai profesionālos pienākumus vai piedalījies noziedzīga vai citāda prettiesiska nodarījuma novēršanā vai pārtraukšanā, vai devis liecību tiesā vai pirmstiesas izmeklēšanā; par slepkavību, ja noslepkavotas divas vai vairākas personas; par slepkavību, ja to izdarījusi persona, kas jau agrāk izdarījusi slepkavību (izņemot slepkavību vainu mīkstinošos apstākļos); par slepkavību, ja to izdarījusi persona, izciešot mūža ieslodzījumu. Līdzās nāvessodam pantā paredzēta arī iespēja vainīgo sodīt ar mūža ieslodzījumu vai ar brīvības atņemšanu uz laiku no piecpadsmit līdz divdesmit gadiem un ar policijas kontroli uz laiku līdz trim gadiem, konfiscējot mantu. Kā liecina tiesu prakse, izvēle par labu mūža ieslodzījumam parasti notiek, ja tiesa atzinusi, ka sods brīvības atņemšanas veidā uz noteiktu laiku ir nepietiekams, bet nāvessods — pārāk bargs. Tagad Krimināllikuma 118.pantā paredzēto sodu — mūža ieslodzījumu — varēs piemērot kā alternatīvu brīvības atņemšanas sodam uz noteiktu laiku, tātad tāpat kā jau pašreiz mūža ieslodzījumu var piespriest par vairākiem citiem sevišķi smagiem noziegumiem: par noziegumiem pret cilvēci, mieru, kara noziegumiem, genocīdu (Krimināllikuma 71., 72., 73., 74.pants), spiegošanu pastiprinošos apstākļos (Krimināllikuma 85. panta 2.daļa), terorismu (Krimināllikuma 88.pants), slepkavību pastiprinošos apstākļos (Krimināllikuma 117.pants), izvarošanu sevišķi pastiprinošos apstākļos (Krimināllikuma 159.panta 3.daļa).

Nevar piekrist izteikumiem, ka personas, kuras notiesātas ar brīvības atņemšanu uz visu mūžu, jau pēc dažiem gadiem atgriežas brīvībā. Krimināllikums paredz, ka šādas personas tiesa var (tātad tas nav obligāti jādara) atbrīvot nosacīti pirms termiņa, ja faktiski izciesti divdesmit pieci gadi no soda (Krimināllikuma 61.pants). Mūža ieslodzījumu var aizstāt ar brīvības atņemšanu uz divdesmit gadiem, ja notiesātā persona palīdzējusi atklāt organizētas grupas izdarītu sevišķi smagu noziegumu, kas ir smagāks vai bīstamāks par šīs personas izdarīto noziegumu (Krimināllikuma 60.pants). Apžēlošanas lūgumu, ja piespriests mūža ieslodzījums, var iesniegt pēc tam, kad izciests ne mazāk kā divdesmit gadu no brīvības atņemšanas soda (Apžēlošanas likuma 5.pants).