Par ANO Starptautisko ķīmijas gadu Latvijā

Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta priekšsēdētājs, Organiskās sintēzes institūta vadošais pētnieks prof. Jānis Stradiņš:

Lai veicinātu zinātni un izglītību visā pasaulē, ANO un tās izglītības, zinātnes un kultūras organizācija UNESCO ir ieviesusi labu tradīciju – katru gadu veltīt kādai izšķirīgai zinātnes nozarei vai pasaulei būtiski nozīmīgai problēmai. Katra šāda gada iegansts ir kādas izcilas vēsturiskas gadskārtas atzīmēšana, taču akcentu liek nevis uz vēsturi, bet uz vērtību popularizēšanu sabiedrībā. Tā Starptautiskais fizikas gads (2005) tika saistīts ar A.Einšteina atklājumiem 1905.gadā, Starptautiskais astronomijas gads (2009) – ar teleskopa izstrādāšanas četrsimtgadi (G.Galilejs, 1609). Pa starpām ir bijis ANO Bioloģiskās daudzveidības gads (2010), 2011.gads ticis izsludināts par Starptautisko ķīmijas gadu, bet 2012.gads, kā dzird, būšot ANO Starptautiskais ūdens gads.

Ķīmijas gada motivācija, uzdevumi

Latvijas Zinātņu akadēmija, Latvijas universitātes, muzeji un zinātniskās biedrības (kur tādas pastāv) allaž ir atsaukušās uz šīm ANO un UNESCO ierosmēm. Tas sakāms arī par Ķīmijas gada pasākumiem, kas ritējuši UNESCO un IUPAC (Starptautiskās tīrās un lietišķās ķīmijas savienības) aizbildniecībā. Ķīmijas gads ir piesaistīts 100 gadiem, kopš Marija Sklodovska-Kirī kā pirmā sieviete saņēmusi Nobela prēmiju ķīmijā, un 100 gadiem, kopš dibināta Starptautiskā ķīmiķu apvienība (kas gan reāli sāka funkcionēt pēc Pirmā pasaules kara un ir tagadējās IUPAC priekštece). Turklāt aprit 200 gadu, kopš itālis A.Avogadro diferencēja atoma un molekulas jēdzienu, un 350 gadu kopš britu ķīmiķa R.Boila grāmatas “Skeptiskais ķīmiķis” iznākšanas 1661.gadā, ar ko zināmā mērā likts pamats zinātniskajai ķīmijai. Saprotams, daudz nozīmīgāka nekā vēsturiskās reminiscences ir ķīmijas izšķirīgā loma mūsdienu civilizācijā, jaunu materiālu, medikamentu radīšanā, lauksaimniecības veicināšanā, kas ļauj kaut cik atrisināt pārtikas problēmu, īpaši trešās pasaules zemēs, piemēram, Āfrikas kontinentā. Ne velti Ķīmijas gada izsludināšanas iniciatori bija Etiopijas zinātnieki ķīmiķi un šis gads iezīmējies ar žurnāla “African Journal of the Chemical Education” dibināšanu.

Latvija, saprotams, nav trešās pasaules valsts, taču ķīmijas nozares loma te allaž bijusi izcila. Turklāt ķīmijas gada izvēle tika motivēta ar ķīmijas lomu mūsdienu pasaulē: ir jāveicina sabiedrības izpratne par ķīmiju kā pasaules pašreizējo vajadzību īstenotāju (tieši civilizācijas aspektā ķīmija esot “centrālā zinātne”); jāveicina jaunās paaudzes piesaiste ķīmijai, kas ir galvenā rīcības joma veselības un vides aizsardzības problēmu risināšanā); sabiedrībā jāvieš vispārējs entuziasms par ķīmijas radošu nākotni un jārada priekšnoteikumi, lai plaša sabiedrība pietiekami atzīmētu izcilas jubilejas ķīmijas zinātnē un, īpaši, lai iedvesmotu jaunas sievietes karjerai ķīmijas pētniecībā (sekojot Kirī kundzes paraugam). Šādā mazliet patētiskā veidā UNESCO bija definējusi Ķīmijas gada pamatuzdevumus, un šos principus centās ievērot Latvijas Zinātņu akadēmija, Latvijas Organiskās sintēzes institūts un Rīgas Tehniskā universitāte, kas bija galvenās Ķīmijas gada pasākumu organizētājas Latvijā (diemžēl 1908.gadā dibinātā un 1990.gadā atjaunotā Latvijas Ķīmiķu biedrība pašreiz nefunkcionē, jo 2006.gadā nav tikusi pārreģistrēta, taču šajā gadā ir nopietni runāts par tās reanimēšanu).

Ķīmijas gada ievērojamākie pasākumi Latvijā

Ķīmijas gada ievērojamākie pasākumi notika šāgada septembrī – tā bija Zinātnieku nakts 23.septembrī no 17 līdz 24 ar pasākumiem 28 dažādās vietās (ne tikai Rīgā, bet arī Jelgavā, Rēzeknē, Daugavpilī, Valmierā, Salaspilī, Ventspilī, ne tikai augstskolās un ZA, bet arī muzejos un Botāniskajā darzā – tikšanās ar zinātniekiem, diskusijas, eksperimenti), un tas bija 7. Starp­tautiskais Valdena simpozijs organiskajā ķīmijā ar plašu starptautisko līdzdalību (tika pasniegtas P.Valdena medaļas par sasniegumiem ķīmijas pētniecībā un zinātnes organizēšanā prof. Raimondam Valteram un Pēterim Trapencierim un atklāta īpaša piemiņas plakate P.Valdenam, sk. tālāk). Savukārt decembrī LU Ķīmijas fakultāte organizēja Rīgā Starptautiskās zinātnes un tehnoloģiju izglītības organizācijas (IOSTE) dabzinātņu izglītības speciālistu, g.k. ķīmijas skolotāju apmācītāju, simpoziju (bija iecerēts Tunisijā, notika sašaurinātā veidā Rīgā, J.Stradiņš referēja par Starptautisko ķīmijas gadu), bet RTU Materiālzinātņu fakultāte apbalvoja labākos ķīmijas skolotājus, tostarp Emilijas Gudrinieces balvu pasniedza skolotājai Valentīnai Koroļkovai.

Latvijas ķīmijas tradīcijas

Īpaši izcilas tradīcijas ir ķīmijas zinātnei Latvijā, kas te sakņojas vismaz 200 gadus. Pirmais latviskās cilmes zinātnieks un ārsts Dāvids Hieronims Grindelis (1776–1836) ir bijis pēc profesijas ķīmijas un farmācijas profesors (viņa vārdu nes lielā zāļu ražošanas firma “Grindeks”), bet izcilākais visu laiku latviešu cilmes dabzinātnieks ir bijis Rozulas pagasta zemnieka dēls Pauls Valdens (1863–1957), “vecā” Rīgas Politehniskā institūta rektors (1902–1905), 1916–1918) un īslaicīgi arī LU rektors (1919). Viņš licis pamatus divām ķīmijas apakšnozarēm – dinamiskajai stereoķīmijai un neūdens šķīdumu elektroķīmijai, arī atklājis jonu šķidrumus (par nopelniem to pētīšanā Leipcigas universitāte 2008.gadā iedibinājusi Valdena prēmiju). P.Valdena kandidatūra Nobela prēmijai virzīta septiņas reizes, visreālāk 1914.gadā, taču viņš to nav saņēmis, visticamāk, politisku iemeslu dēļ. P.Valdens Rīgā strādājis 30 gadus un veicis te savus ievērojamākos atklājumus (“Valdena apgriezenība”, Valdena likumi). Cits rīdzinieks – Rīgas Politehnikuma profesors Vilhelms Ostvalds (1853–1932) ir vienīgais zinātnieks no Latvijas, kas saņēmis Nobela prēmiju (ķīmijā, 1909 – par ķīmiskā līdzsvara un katalīzes teorētisko pamatu pētījumiem). Ar cieņu un pateicību Ķīmijas gadā atceramies citu ievērojamu Latvijas ķīmiķu – mūsu skolotāju profesora Gustava Vanaga, Augusta Ķešāna, Alfreda Ieviņa, Lidijas Liepiņas, Solomona Hillera, Arvīda Kalniņa piemiņu. Sakarā ar prof. Gustava Vanaga un prof. Oskara Luca “apaļajām jubilejām” OSI organizējis viņu piemiņas sesiju 26.aprīlī, bet ilggadējā direktora Edmunda Lukevica 75 gadu jubilejai par godu – viņa piemiņas lasījumus (28.janvārī) ar plašu starptautisku piedalīšanos.

Organiskās sintēzes institūts. Grāmata par fizikāli organisko ķīmiju

Pašlaik bez divām ķīmijas fakultātēm un Valsts Koksnes ķīmijas institūta skaitliski lielākais un starptautiski ievērotākais ķīmijas centrs Latvijā ir Organiskās sintēzes institūts, kura sintezētos oriģinālos preparātus remantadīnu, ftorafūru (tegafūru), mildronātu, dietonu un citus plaši pazīst un lieto. Zāļu radīšanā Latvijai ir lieli panākumi, institūta pamatlicējs ir akadēmiķis Solomons Hillers un pašreizējais direktors ir akadēmiķis Ivars Kalviņš. Tādēļ nav nejaušība, ka tieši Organiskās sintēzes institūts ir izdevis plašu un greznu grāmatu, kas veltīta tieši Starptautiskajam ķīmijas gadam (Stradiņš J., Liepiņš E. (sast.) Fizikāli organiskā ķīmija Organiskās sintēzes institūtā: Laboratorijas pusgadsimta ceļš 1961–2011. Rīga: Zinātne, 2011, 407+24 lpp.). Grāmata gan neaptver visus ķīmijas sasniegumus Latvijā un pat ne visas Organiskās sintēzes institūta darbības sfēras, bet ir veltīta vienam no institūta un, varētu sacīt, Latvijas ķīmijas efektīvākajiem virzieniem – fizikāli organiskajai ķīmijai, kuras pamatlicējs ir jau minētais P.Valdens.

Tā ir organisko un vēl jo vairāk bioorganisko molekulu struktūras un reaģētspējas pētniecība ar fizikālām (spektrālām, masspektrometriskām, rentgenstruktūranalīzes, elektroķīmiskās analīzes u.c.) metodēm, jaunu metožu un atziņu radīšana šai jomā. Latvijā šie pētījumi galvenokārt tiek attīstīti Organiskās sintēzes institūtā, kur kopš 1961.gada 6.jūlija sākusi darboties Fizikāli organiskās ķīmijas laboratorija vēlākā akadēmiķa profesora Jāņa Stradiņa vadībā. Kopš 2006.gada laboratoriju vada cits izcils šīs jomas lietpratējs akadēmiķis un profesors Edvards Liepiņš, Nobela prēmijas laureāta Kurta Vītriha (Wüttrich) tiešs skolnieks un ilggadējs līdzstrādnieks Šveicē, pašreiz viens no starptautiski pazīstamākajiem un visvairāk citētajiem Latvijas zinātniekiem. Tieši šogad E.Liepiņš saņēmis LR Ministru kabineta balvu par pētījumiem proteīnu KMR un par šīs metodes centra izveidošanu Latvijā.

Minētā grāmata ir izvērsts stāstījums par laboratorijas 50 gadiem (1961–2011), tās zinātniskajiem sasniegumiem, dienām un nedienām. Un ja šī apjomīgā grāmata ar UNESCO Latvijas nacionālās komisijas atbalstu ir kļuvusi par visas Latvijas ķīmiķu veltījumu Starptautiskajam ķīmijas gadam, tad tāpēc, ka pati laboratorija un daudzi tās zinātnieki ir sasnieguši augstas virsotnes zinātnē, arī Eiropas un pasaules līmenī. Jau pirms Latvijas neatkarības atgūšanas laboratorija kādreizējās Padomju Savienības ietvaros skaitījās viena no labāk organizētajām un nostādītajām šāda veida laboratorijām, kura speciālistu aprindās bija pazīstama tālu ārpus Latvijas robežām toreizējā lielvalstī un arī citās Austrumu bloka zemēs – Polijā, Čehoslovākijā, VDR, Kubā, Dienvidslāvijā, ar plašiem starptautiskiem kontaktiem. To pirmām kārtām noteica laboratorijas pētniecisko darbu zinātniskais līmenis un tās darbinieku augstā kvalifikācija, vadošo līdzstrādnieku zinātniskais devums. J.Stradiņam bija cieši sakari ar polarogrāfijas izgudrotāju – vienīgo čehu Nobela prēmijas laureātu Jaroslavu Heirovski un viņa tuvākajiem līdzstrādniekiem Prāgā. 1972.gadā laboratorijā veikts un oficiāli reģistrēts vienīgais Padomju Latvijas zinātniskais atklājums “Trīsvērtīgā slāpekļa atoma konfigurācijas stabilitāte netiltiņa struktūrās” (S.Hillers, M.Līdaka, V.Pestunovičs u.c.), pēc tam bijuši arī citi ievērojami sasniegumi kodolmagnētiskās rezonanses (NMR), elektronu paramagnētiskās rezonanses (EPR), molekulārās elektroķīmijas, masspektrometrijas un rentgenstruktūranalīzes jomās, kas visi sīki apcerēti grāmatā.

Līdzās zinātniskiem, pārskata rakstiem grāmatā sakopotas ļoti kolorītas darbinieku un kolēģu atmiņas par dažādām aktivitātēm, arī sadzīviskajām. Daļa no materiāliem (it sevišķi atmiņas) būs vairāk interesantas tiešajiem notikumu līdzdalībniekiem, taču liela daļa materiāla dod ieskatu par to laiku, kādā zinātnieki strādājuši pēdējos piecdesmit gadus. Grāmata ir mēģinājums raksturot zinātnisku kolektīvu laikmetā un darbībā dažādos apstākļos. Padomju okupācijas gados daudz kas no iepriekšējo laikmetu tradicionālajām vērtībām bija zaudēts, daudzās sfērās bija regress. Taču nevar noliegt, ka tieši dabas un eksaktajās zinātnēs iezīmējās strauja augšupeja, īpaši ķīmijā, saišu veidošanā ar vietējo ražošanu, tādēļ šis laikmets Latvijas ķīmijā nodēvēts par sudraba laikmetu. Ja arī nav izdevies pārspēt V.Ostvalda, P.Valdena starptautiski atzīto veikumu Rīgas Politehniskajā institūtā 19.–20.gs. mijā, tad gūtie rezultāti bija vismaz līdzvērtīgi tam, ko neatkarīgās Latvijas laikā bija devuši profesori M.E.Straumanis, J.Auškāps, G.Vanags, E.Iegrīve, B.Jirgensons. Akadēmiķa S.Hillera dibinātais institūts un arī pēc viņa ierosmes izveidotā laboratorija devusi lielu ieguldījumu jaunu medikamentu tapšanā. Pretgripas preparāts remantadīns, kardioprotektors mildronāts un citi institūtā radītie preparāti ir Latvijas eksporta preces un ļāvuši izvērst darbību tādiem mūsu uzņēmumiem kā “Grindeks” un “Olainfarm”.

Rakstu autoru vidū ir pazīstamie Latvijas ķīmiķi un biologi akadēmiķi Ivars Kalviņš, Elmārs Grēns, Raimonds Valters, Gunārs Duburs, Andris Strakovs, Valdis Kampars, Osvalds Pugovičs, Regīna Žuka (tagad Izraēlā), nelaikā aizgājušais izcilākais Latvijas izgudrotājs Jānis Polis, rakstniece un sabiedriskā darbiniece Marina Kosteņecka (kas pati strādājusi šajā laboratorijā, kur sākusi arī rakstīt). Rakstus devuši Nobela prēmijas laureāts Kurts Vītrihs (Šveice/ASV), Dānijas ZA loceklis Hennings Lunds (Latvijas zinātnes vērtētājs 1992.gadā), Austrālijas Nacionālās universitātes profesors Gotfrīds Ottings, starptautiskās firmas “Intel” analītiskās laboratorijas vadītājs Viktors Glēzers Izraelā, Zviedrijas kosmosa aģentūras sekretāre Kristīne Dannenberga – abi pēdējie arī bijušie laboratorijas darbinieki, tāpat ļoti daudzi laboratorijas darbinieki, kas raksta aizrautīgi un dzīvi un kuru stāstījums spējis ieinteresēt arī nespeciālistus.

Mani latviešu sabiedrībā vairāk pazīst kā zinātņu un kultūras vēsturnieku, bet grāmatā daudzos rakstos un arī paša J.Stradiņa divos apcerējumos tiek atklāts tas, ko īsti esmu paveicis tieši savā pamatspecialitātē – fizikāli organiskajā ķīmijā un cik grūts, pretrunīgs bijis laboratorijas noietais ceļš, īpaši pārejas gados. Savukārt akadēmiķis Edvards Liepiņš vairākos rakstos pastāsta, kā viņš 14 gadus pēc neatkarības atgūšanas strādājis ārzemēs – Kubā, Šveicē un Stokholmas Karolinskas institūtā (Karolinska Institutet) un kāpēc izšķīries 2004.gadā atgriezties dzimtenē, lai te veidotu jaunu Eiropas ekselences centru kodolmagnētiskās rezonanses jomā. Lielbritānijā, pasaulslavenajā firmā “Agilent” (agrāk – “Varian”) kā galvenais speciālists joprojām strādā kādreizējais mūsu laboratorijas kolēģis Ēriks Kupče, kas lauž gluži jaunus ceļus savā nozarē (metode PANACEA) un kam būtībā arī ir Nobela prēmijai atbilstoši sasniegumi (kopā ar savu skolotāju R.Frīmenu Oksfordas universitātē), šogad Ē.Kupče ir ievēlēts par Latvijas ZA akadēmiķi. E.Liepiņa, Ē.Kupčes un K.Jaudzema raksti sniedz konkrētas aprises par latviešu zinātnieku darbošanās iespējām ārzemēs jau neatkarīgās Latvijas laikā. Plaši pazīstama ir arī R.Gavara izstrādātā brīvo radikāļu ģenerēšanas elektroķīmiskā metode, joprojām tiek uzturēti kontakti ar Kazaņas fiziķiem (akadēmiķi A.Iljasovu), ar kuriem kādreiz kopējs pētījumu cikls ticis virzīts PSRS valsts prēmijai 1990.gadā. Tagad EPR metodi izmanto vairāk NO radikāļu identificēšanai bioķīmiskajās sistēmās (Dr.L.Baumane).

Grāmatas tonis ir optimistisks, atbilde uz jautājumu, vai laboratorija ir “kādreizējās padomju impērijas atlūza vai Eiropas Savienības jauna ekselences centra asns”, pamatoti nosliecas uz nākotnes versiju, lai gan kopā ar Kipru Latvija diemžēl pašreiz ieņem pēdējo vietu starp ES valstīm zinātnes nacionālā finansējuma ziņā.

Pati laboratorijas jubileja Starptautiskā ķīmijas gada ietvaros tika nosvinēta vērienīgi – tai bija veltīta Starptautiskā EAST-NMR konference Rīgā un saiets Sabilē. Tās atskaņa bija bijušo OSI darbinieku tikšanās Izraelā š.g. novembrī.

2011.gada 6.jūlijā (tieši Fizikāli organiskās ķīmijas laboratorijas dibināšanas 50.gadadienā!) Organiskās sintēzes institūtu un šo laboratoriju apmeklēja Eiropas Savienības pētniecības un inovāciju komisāre Maire Gogegana-Kvinna (M. Goegegan-Quinn), kas pozitīvi novērtēja aparatūras bāzi un sasniegumus Eiropas projektu īstenošanā. Tā kā komisāre pati nāk no Īrijas, varējām ar viņu aprunāties arī par Starptautisko ķīmijas gadu un Roberta Boila dzimto Lismoras pili Īrijā. Eiropas komisāres vizītes laikā varēja izcelt arī citu patīkamu momentu, proti, Latvijas sieviešu lielo īpatsvaru pētniecībā, kas pārsniedz ES vidējo līmeni un it kā mazliet pat “diskriminē” vīriešus.

Latvijai tradicionālas jau kļuvušas LZA un franču parfimērijas firmas “L’Oreal” gadskārtējās stipendijas “Sievietēm zinātnē” biomedicīnas un materiālzinātņu jomā, kuras piešķir spējīgākām jaunām pētniecēm un arī pajaunām doktorēm, lai viņas varētu īstenot savas zinātniskās intereses. Man ir gods jau ilgus gadus (kopš 2005.g.) vadīt šo stipendiju žūrijas komisiju, un ar pilnu atbildību varu apliecināt, ka konkursā ir ne tikai augsta līdzdalība, bet arī pieteicēju kvalitāte (CV un iepriekšējo publikāciju kvalitāte), tā ka žūrijai ir jāpiestrādā, lai izvēlētos patiešām cienīgāko (starp citu – konkursantu vidū ir liels ķīmijas zinātnieču īpatsvars, jo ķīmija strādā gan biomedicīnai, gan materiālzinātnēm). Šogad atgādinājām, ka aprit 100 gadi, kopš Marija Kirī (starp citu, Rīgas pilsētas goda pilsone (1923.g.)) 1911.gadā saņēma Nobela prēmiju ķīmijā (kas viņai pašai bija jau otra Nobela prēmija – pirmo viņa bija saņēmusi jau agrāk fizikā kopā ar savu nelaiķa vīru Pjēru Kirī un skolotāju Anrī Bekerelu). Konkursantēm ieteica paturēt prātā īpaši Parīzi un Kirī kundzi, samērojot savus centienus un iespējas ar ideālu. Simboliski ir tas, ka šo stipendiju piešķiršana notiek ne tikai LZA un IZM, bet arī UNESCO Latvijas komisijas protektorātā, bet UNESCO galvenā mītne no sākta gala (1945.g.) atrodas Parīzē, tāpat kā tur atrodas arī stipendiju piešķīrēja – pasaulslavenā kosmētikas un parfimērijas kompānija “L’Oreal”.

Diemžēl Ķīmijas gadā Latvijas ķīmijai bija jāpieredz arī smagi zaudējumi – ļaunas kaites aizvedušas aizsaulē izcilo jaunu medikamentu (arī pretvīrusu preparāta remantadīna) izgudrotāju, adamantāna ķīmijas pamatlicēju Latvijā, WIPO zelta medaļas ieguvēju Dr.Jāni Poli (1938–2011) un ļoti erudīto fizikāli organiskās ķīmijas speciālistu Ivaru Turovski (1945–2011), arī Latvijas Erudītu līgas čempionu, kuru izpalikšanu vēl ilgi sajutīs mūsu ķīmiķu saime.

Atgriežoties pie Paula Valdena

Taču jaunus gandarījumus saņēmusi Latvijas ķīmijas un tās tradīciju reputācija sakarā ar P.Valdena godināšanu starptautiskajā mērogā, kas notikusi tieši šogad. Proti, kā īpašu atzinības zīmi Amerikas Ķīmiķu biedrība (ķīmijas vēstures sekcijas vadītājs Džefrijs Sīmens) par godu P.Valdena 1896.gadā atklātajai Valdena apgriezenības (Walden inversion) parādībai dāvājusi RTU (bij. RPI) goda plaketi “Award for “Citation of Chemical Breakthrough”” (“Ķīmiķu domas izrāviena citējamības balva”), kas novietojama parādības atklāšanas vietā. Tādas izpelnās ne jau katrs Nobela prēmijas laureāts, bet tikai tie, kas radījuši gluži jaunas pieejas zinātnē (piem., R.Vudvords, Dž.D.Votsons, F.H.Č.Kriks u.c.) – tā būtu simboliska kompensācija par nesaņemto Nobela balvu 1914.gadā. Piemiņas plaketi atklāja Valdena simpozija laikā, bet š.g. 26.septembrī RTU Senāts (55 gadus pēc zinātnieka nāves!) piešķīra P.Valdenam RTU goda biedra nosaukumu ar Nr.13. Piedevām – novembra sākumā UNESCO Ģenerālā asambleja Parīzē P.Valdena 150.dzimšanas dienu 2013.gadā oficiāli iekļāvusi UNESCO līmenī atzīmējamo datumu sarakstā (līdz ar Rūdolfa Blaumaņa un Jāzepa Vītola jubileju datumiem). Tādi 2012./13.gadā visā pasaulē ir 98 notikumi (toskait Riharda Vāgnera, Džuzepes Verdi, Sērena Kirkegora jubilejas), kas iekļuvuši šajā prestižajā reģistrā.

Tas varētu nozīmēt, ka Starptautiskais ķīmijas gads Latvijai nebeidzas ar šāgada decembri – ķīmijas atklājumu un lietojumu vēsture turpinās, arī Latvijā. Liktos, ķīmija pašreiz ir tādā kā pabērna lomā – tā ieņem samērā pieticīgu vietu starp fiziku, kas pēta pasaules vispārējās likumības un to virzošos spēkus, un bioloģiju, kas pētī dzīvības veidus un organiskās biomolekulas. Ķīmiķus noniecina kā darbaspēku, kas fiziķu atklājumus pārveido darbarīkos biologiem (vismaz tā sacīts izdevumā The Economist, World, 2011). Šogad ķīmijai bijusi iespēja iznākt rampas gaismā un apliecināt, ka mūsu sasniegumi organiskajā sintēzē, jaunu medikamentu meklējumos, fizikāli organiskajā ķīmijā, materiālzinātnēs, koksnes ķīmijā ir vērā ņemami, arī pasaules mērogā runājot. Un īpaši jau dzīvās tradīcijas – ne velti Rīgas centra apstādījumos ir skaistas A.Vārpas veidotas piemiņas zīmes V.Ostvaldam un P.Valdenam – Ķīmiķiem. Bet Latvijas tautsaimniecībai būtisku pienesumu dod ķīmiski farmaceitiskās firmas “Grindeks” un “Olainfarm”, kuru eksports sniedzas desmitos miljonos latu (Latvijā patērē tikai 5–6% saražotās produkcijas) – tā ir viena no prioritārām mūsu ražošanas nozarēm. Arī valsts pētījumu programmas farmācijas un biomedicīnas daļa (kas lielā mērā balstās uz ķīmiķu devumu un jauno ķīmijas speciālistu līdzdalību) ir viena no efektīvākajām. Tās iespējas tika nodemonstrētas Starptautiskajā ķīmijas gadā, kad domājam par Latvijas nacionālās attīstības nākotnes scenārijiem.

Varbūt Ķīmijas gadam nebija tā vēriena un sabiedrības uzmanības, kādu baudīja Fizikas un Astronomijas gads, taču ķīmijas sasniegumi, iespējas, vērtības un tradīcijas tika parādītas, un varbūt viens otrs jaunietis arī tiks piesaistīts šai aizraujošajai un allaž aktuālajai zinātnei.