Mūsu rakstniekam Jānim Klīdzējam — 85
Foto: Servīns Egliens
Ar Jāni Klīdzēju bieži aprunājos. Domās un sapņojumos. Dienās, kad meklēju spēka vārdus šaubu un paguruma brīžos. Naktīs, kad nenāk miegs un acīs iekrīt gaisma no bērnībā skatītajām zvaigznēm. Tad atmiņas sagriežas cīruļu putenī. Agri atlidojis strazds bērza galotnē nopurina sniegu no spārniem, liekņas palu ūdeņos, augstu sarkanas kājas cilādams, iebrien stārķis, pāri ielejām laidelējas ķīvītes, vienmēr žēli vaidēdamas. Par visu to allaž, pavasarim atnākot, gribas vēstulē pastāstīt manam jaunības rakstniekam.Gājputnu dziesma
To Jānis Klīdzējs, man liekas, visdzīvāk, visasāk, vissmeldzīgāk uztvēris agrīnajos stāstos. Pirms kara bija tā: gājputni atgriezās, bet Sakstagala un citu Latgales pagastu cilvēkiem tieši tajos zili brūnajos rītos bija jādodas projām — peļņā viņpus Aiviekstes, grāvraču gaitās pāri Daugavai. Un viņi pārradās mājās tikai tad, kad dzērves, mežazosis un stārķi sen pastaigājās zem dienvidu saules, rudens lapas apsedza bērziem un kļavām saknes. Tad gājputnu dziesmu atsauca miņā un atgādināja ciemu muzikanti, velkot lociņu pār vijoles stīgām, pie krūtīm piespiežot ermoņiku ar simt balsīm un atbalsīm perlamutra mēlēs.