Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ar Gājputnu dziesmu (turpinājums). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 6.05.1999., Nr. 140 (1600) https://vestnesis.lv/ta/id/24136

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Atceroties un pieminot Miķeli Valteru

Vēl šajā numurā

06.05.1999., Nr. 140 (1600)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ar Gājputnu dziesmu

Rakstniekam Jānim Klīdzējam — 85

Turpinājums no 1.lpp.

Tās visas dzirdu, to visu redzu, lasot Jāņa Klīdzēja pirmo stāstu krājumu "Gųjputnu dzīsme" (1944). Tā rakstīta abās mūsu rakstu valodās — koplatviskajā un latgaliskajā, bet grāmatā to laida klajā liels un pašaizliedzīgs Latgales kultūras kopējs Vladislavs Lųcis–Vaideāns, no kura apgāda sarežģītajos un grūtajos kara apstākļos pie lasītājiem devās ap trīsdesmit izdevumu, literāri zinātnisks almanahs "Olūts" un vispusīgs laikraksts "Latgolas Bolss". Jāņa Klīdzēja darbs, godalgu saņēmis, parādījās tieši latgaliešu drukas brīvības 40. gadskārtas atcerē. Tai veltītās un paredzētās svinības nenotika, frontes dārdi un uguns liesmas daudzām cerībām pārvilka krustu.

Bet izdotās grāmatas jau nevarēja sadedzināt nekāds naida ugunsgrēks, tāpat kā nekāds tālums un negaiss nespēj no putnu knābjiem un cilvēku sirdīm izraut gājputnu dziesmu.

To kopā ar savu grāmatu svešumā paņēma arī Klīdzējs. Un vēl otru — Rīgā izdoto romānu "Jaunieši" (1942). Ar to bija iepazinusies Latvija, atzinīgi vērtēja literatūras kritika. Sevišķi atsaucīgi romānu uzņēma skolu audzēkņi un studenti. To pārlasīja latviešu karavīri starp kaujām Vidzemē un Kurzemē, Vācijā, Polijā un Čehijā. Vēju kalna vējš noslaucīja asaras, sviedrus un putekļus mūsu bēgļiem Bavārijas ceļa malās, Alpu dūmakainajā piekājē.

Ar savu stāstu un romāna tēliem un varoņiem bija izaudzis pats Jānis Klīdzējs, kļuvis no jaunekļa par vīru, no talantīga iesācēja nobriedis par spilgtu rakstnieku. Vienalga ko viņš, Eiropas ceļus minot, rakstīs, vienalga, kādus teikumus meklēs un veidos aiz okeāna ASV, dzimtenes jaunības un pavasara balss viņā raudās un dziedās, skums un gavilēs, čukstēs un pavēlēs. Rakstnieks nekad neaizmirsīs savu vectēvu Donātu Klīdzēju, kuru allaž salīdzinās ar Sokrātu, neaizmirsīs pirmos skolotājus, muzikantus, labsirdīgos lopu pārraugus. Viņi dzīvos nākamajās novelēs, esejās, apcerēs, tēlojumos, daudzajos romānos.

Es, zēns būdams, raudāju, kad lasīju vienu no paša autora mīļākajiem stāstiem "Puika ar vijoli". Kā sasaucās mūsu pārdzīvojumi! Es redzēju savu vecāko brāli Antonu. Viņa vijole sadega Ludzas ugunsgrēkā, bet Klīdzēja notēlotajam Aleksim sava mūzikas instrumenta nekad nav bijis.

Sarkanā debesu mala viņam rādās kā liela vijole, kas neredzamās rokās pacelta pār pasauli. Varbūt tajā debesu malā šovakar spēlē pats Dievs?

Līdzīgas sajūtas arī mani apņēma, kad, šķiroties no Velna Pakava, "Brūnacīti" nospēlēja un nodziedāja Briežavas Benedikts. Kad vēlāk raidlugā to darīja Tālis Matīss, tad kaimiņu sēta ar radioaparātu, toreizējo brīnumkasti, pārvērtās par pasaku.

Klīdzēja spēlmaņiem ir daudz atšķirīgu īpašību, katram citādi vaibsti sejās un dažādas grumbas pierēs, bet krūtīs visiem kāda dvēseles vienotāja stīga, sāpe un sērīgs prieks, un cerība kā kūpošs ziedu vilnis pār rudzu lauku. Par to domāju tad, kad Dunoņu Juris izkāps no "Jauniešu" rijas, kur abi ar Andri Rugāju reiz tika kulstījuši linus.

Dunoņu Jurim ir paša sacerēta, sava dziesma, tai, tāpat kā "Brūnacītei", vārdus uzrakstījis Jānis Klīdzējs:

Tā dziedāšu vēl ilgi,

Cik man vēl gaisma līs —

Līdz dzīves saules rietā

Šī dziesma apklusīs...

Tā ir laba, dziļa, dzidra un drusku rūgta pārdomu un mīlestības dzeja. Visu mūžu prozaiķis raksta to, bet jo sevišķi jaunībā tai veltīja īpaši daudz uzmanības, bija pieķēries ar sirdi un dvēseli. Profesors Vitolds Valeinis šo rakstnieka daiļrades jomu pamatīgi izpētījis, izsvēris, apkopojis, apcerējis un vispārinājis plašā rakstā "Jųņa Klīdzēja dzeja" ("Tāvu Zemes Kalendars" — 1999). Profesors, krietns latviešu un arī latgaliešu lirikas pazinējs, pārlasot trīsdesmitajos gados sacerētos vairāk nekā piecdesmit dzejoļus, saredz tos tēlus, motīvus un intonācijas, kas vēlāk kā sava veida atspulgi un atbalsis ieiet daudzos prozas darbos, jo Klīdzējs arī prozā lielā mērā ir liriķis un romantiķis. Vai tas būtu dzimtenes un jaunības trauksmes un nemiera motīvs, vai šķiršanās skumju un tikšanās gaviļainās skaņas — tas viss radis savu izpausmi attiecīgā stilā un piesātinājis visu rakstnieka daiļradi.

Spilgts liecinājums šai tēzei ir "Cilvēka bērna" (1956) emocionālais noskaņojums, latviešu klasiskajai literatūrai tik ļoti raksturīgais gaišais pasaules skatījums, varoņu uzticīgi un paļāvīgi atvērtā sirds dzīvei, ticībai, rītdienai. Un tāpēc šī sirds ir tik viegli ievainojama, bet tā ir redzīga un jūtīga pret cilvēku bēdām, Likteņa grūdieniem.

Šīs sirds pukstus labi saklausām Jāņa Streiča veidotajā filmā. Režisors aktieriem ļauj un liek runāt latgaliski — pat dažādās izloksnēs un izrunās, kā tas notiek reālajā dzīvē, bet Boņuku saprata, viņa vectēvu un citus iemīlēja kino skatītāji pie Ventas un Lielupes, Gaujas krastos, Rīgā. Tāpat kā lasītāji pie Rāznas, Cirīša un Dubnas malā izjuta latgalisko raksturu un latgaliskās intonācijas romānā "Cilvēka bērns", kas uzrakstīts kopējā latviešu literārajā valodā.

Izidors Akmins ir radagabals vijoles spēlmanim Aleksim, Briežavas Benediktam un Dunoņu Jurim. Viņš ir muzikants un filozofs. Un būtībā dzejnieks arī. Viņš saprot Boņuku, kas pie rudzu stata klausās liela, gudra vīra neparastajos vārdos, kamēr asaras saskrien acīs, un nezina īsti kāpēc, bet valganumu nevar un nevar saturēt plaksti.

Pieaugušais māca mazo, kā tas ir, kad tu esi cilvēka bērns. Tev jārunājas pašam ar savu sirdi. Tu nevari to piebāzt ar auzām, lai būtu miers. Tev jāmeklē kaut kas tāds, ar ko varētu pabarot citu sirdis. "Un kad tu sāc tā runāt, domā, ka tev būs daudz runājamā un daudz atbilžu. Beidzot tu, cilvēka bērns, stāvi rasainā rītā, basām kājām smilšainā ceļa malā un redzi, ka šo atbilžu ir tikai tik vien, cik ar sauli mirdz uz putnu spārniem un ar rasu bērzu galos... To visu redzot, tev ir liela laime un liela nelaime reizē tāpēc, ka tu zini, ka tu esi — cilvēka bērns..."

Izidors un Boņuks ir domubiedri. Vēl vairāk — viņi ir Likteņa biedri: "Nekāds tāds vīrs, kam būtu mājas ar cinka jumtiem un daudz govīm laidarā, no tevis neiznāks, Boņ..."

Izidors negrib, ai, kā negrib, lai Boņs būtu viņam līdzīgs. "Nē, labāk neesi tāds, kāds es esmu. Turies, ka nebūtu tāds..." Tikai reizi gadā rudzulauks zied sidraba dūmiem, tikai reizi, tad kāpj miglas no liekņām, iebrūk sals no klāniem. Var jau teikt un ieteikt nezin ko, bet Boņukam tik un tā gribēsies ne tikai dzirdēt mūziku, bet arī redzēt. Viņam sāpēs citu sāpes, viņš ir cilvēka bērns. Viņš ir cilvēks.

Šie motīvi vijas un atkārtojas Klīdzēja daiļradē, jo Boņuks jau ir viņš pats. Autors. Mazs, bet zinātkārs. Spītīgs. Izslāpis pēc lieluma. Un lielumā aug. Piešķir savu domu paudējiem, savu centienu izkliedzējiem citus vārdus citos romānos. Dzīvo Lielo Šaubu un Lielo Baiļu laikmetā.

Vēl vienā Izidorā man gribas ieklausīties. Tas ir Kalums romānā "Zilie kalni" (1960). Viņa bērnība līdzīga paša rakstnieka vai Boņa pirmsskolas gadiem. Kristīts Maivaru baltajā baznīciņā zem divpadsmit milzīgām liepām. Tur gājis katehismu mācīties. Tur pirmo reizi sūdzējis grēkus. Nu kas tie par grēkiem, bet tomēr, satrūcies par visiem saviem nedarbiem, sarunājis visu ko. Teicis, ka Teklu saucis par rupuci, jājis uz zirga pliks, vectēvam melojis par mārkā noslīcinātiem zābakiem un piektdienā ar sābru Pēteri cepis cūkas gaļu uz iesma, bet Edvartam nozadzis stabuli. Prāvests paskatījies, paskatījies zēnā, pārkrustījis nobijušos grēcinieku un svētīdams teicis: "Iztaisi jaunu stabuli un aiznes to Kantinieku Edvartam."

Izidors Kalums svešumā ilgi bijis šķirts no tautiešiem, izjutis vientulību, daudz ko pārdzīvojis un pārdomājis, meklē ceļu pie savējiem. "Un tā es esmu atpakaļ un lienu šeit, ņurdēdams un protestēdams pret visu, kas nav tā, kā es vēlētos, kā es biju iecerējis, tomēr lienu atpakaļ, šoreiz — nonicināto siltumu meklēdams. Kā man vajag? Kā man gribas? Gribas būt mājās."

Jāņa Klīdzēja varoņi ir eksistences jēgas urbinātāji, dzimtenes meklētāji. Viņi izjauc sevi pa daļām un atkal sasien kopā ar zāļu un koku dzīvībām, ar ūdeņu nemieru. "Tu esi viss daļa. Sīka turpinājuma straumīte. Varbūt tikai burbulis visā, kam nebija ne līmeņa, ne izmēra, ne miera, ne kāda galīga stāvokļa. Tu neesi ne iesākums, ne vari būt beigas. Tu nevari būt atbilde. Tev vieta un tiesības būt — jautājumam." Un vēl vienu svarīgu atziņu atrod un pauž rakstnieks kopā ar savu varoni: "Varbūt vienīgais, kas iespējams, ir atrast saskaņu un visuma skanēšanas turpinājumu pašam sevī un otrā cilvēkā. Varbūt mēs visi vismazāk darām tieši to, ko mums visvairāk iespēju darīt. Kaut kur ir teikts: vairāk un labāk darīts, ja tu iededz vienu mazu svecīti, nekā visu mūžu dārdi, ārdies un lādies par to, ka cilvēkos ir tik daudz tumsas."

Iedegt mazu sveci vai lielu, spožu lāpu vai apdzēst ugunsgrēku sirdī, lai palīdzētu dzīvot citiem, — tas Klīdzēja mūža sapnis. Jau agrīnos stāstos tas izskan ar nepiekāpīgu nemieru, ar iecirtīgu un drosmīgu apņemšanos. Kad Aloizs paliek bez pajumtes, starp sīvi dūmojošiem nodeguļiem puisim blakus nostājas sābru meitene Regīna: "Palīdzēšu dzīvot!"

Tā arī saucas šis stāsts. Pamatideja atkārtojas arī rakstnieka pēckara darbos. Klīdzēja varoņi sanāk, sabrauc, salido no visām zemeslodes malām, kur vien mīt kāds latvietis, un uzelpo pilnu krūti daudzās grāmatās. Un grib būt dvēseļu arhitekti kara gaitās un svešuma ceļos ievainotajiem, pagurušajiem sniedz roku atbalstam, būvē tiltus bezcerībā un izmisumā stāvētājiem.

Bet saknes šim spītam, šai neatlaidībai, šim gribasspēkam meklējamas Sakstagala pakalnos, Lubāna klānos, Varakļānu tīrumos, Dekšāru kalēja smēdes dzirkstelēs un karstajos pelnos, kalvja dēla Alberta Sprūdža pāragrā nāvē Rēzeknes bombardēšanā, Milces sarunās ar Zimzimu.

Tā ir meitene ar savu sirdsbalsi romānā "Dāvātās dvēseles" (1986). Viņas prototips — rakstnieka dzīvesbiedre gleznotāja Emīlija Svilāne–Klīdzēja. Grāmata uzrakstīta kā papildinājums, gandrīz vai kā otrā daļa "Cilvēka bērnam". Puikas palaidnības, darbi, zinātkāre, pirmās dzīves skumjas un līksme tika aprakstīta bērnības romānā. Lasītājas bija samīlējušās Boņukā — vēl vairāk nekā viņš lielajā un skaistajā Brigitā. Un nu viņas neatlaidīgi lūdza rakstnieku, vai nevarētu parādīt romānā tikpat spriganu, gudru praktiķi un sapņotāju skuķi... Kā tu atteiksi daudzajām pielūdzējām!

Alberta Sprūdža kaimiņienes, paša sievas Emīlijas bērnība likta pamatā brīnišķīgajam vēstījumam ar daudziem kompozicionāliem atzariem, ar agrāk sastaptiem un aprakstītiem, ar gluži jauniem tēliem, viņu mūža negaidītiem pavērsieniem.

"Cilvēka bērnā" ir neaizmirstams Vectēvs. Romāna autors var darīt, kā tīk — es viņa vārdu rakstu ar lielo burtu. Kā viņš ar mazdēlu stāda bērziņus! Atceraties? "Rok pa vienam un nes, un ceļ ratos. Boņs palīdz visu un visās vietās. Kad vectēvs ceļ bērzu ratos ar visu zemi ap tā saknēm, Boņs piepūš vaigus un palīdz vectēvam kliegt: epp! Tanīs reizēs, kad Boņs, uz citurieni skatīdamies, aizmirst pakliegt: epp! — vectēvs nevar un nevar iecelt bērziņu ratos."

Vectēvam nav lielāka palīga par Boņu, bet mazdēlam nav lielāka drauga par vectēvu. Viņi ir galvenie "Cilvēka bērna" varoņi. Bet "Dāvātajās dvēselēs" ir Babiņa. Rakstnieks, cienot un mīlot viņu, pats jau uztiepis lielo B. Viņa ir draugos ar puķēm un zālēm, ar Jaunives ezeru un ar varavīksni. "Varbūt zemes sirds tā grib, lai dzervelce iesūc ūdeni no ezera un izlaista pa tīrumiem, mežiem un kalniem, kur zemes dzīslās sācies sausums. Milcei patīk un patīk atcerēties tos no Babiņas noklausītos stipros vārdus, kam dzervelce padevās kā nebijusi. Ja es runāšu tos stiprā balsī kā toreiz, var arī notikt kā toreiz — dzervelce parauj abus skaistās jostas galus uz augšu un — projām uz debesīm! Tos runāšu tā klusiņām, ka tikai es pati tos dzirdu, bet līdz dzervelces ausīm netiek nekā."

"Cilvēka bērnā" vairāk ir emocionāla rakstnieka bērnības atklāsme, bet "Dāvātajās dvēselēs" tai pievienots plašs uzziņas materiāls, etnogrāfiskas detaļas, izvērsta novada vēstures panorāma, kas atspoguļojas atsevišķu cilvēku skatījumā, pārdzīvojumos un vērtējumos.

Bieži dzīvē sastaptajiem un daudzkārt aprakstītajiem katoļu garīdzniekiem, sirmajiem baznīckungiem un tēvišķīgi sirsnīgajiem prāvestiem tagad piebiedrojies dekāns Floriāns Skrūze — sarežģīta personība, vīrs ar asu, stingru raksturu, vērienīgu pasaules un laikmeta redzējumu. Viņš pārliecināts, ka Kristus baznīcai ir liela loma cilvēku celšanai gaismā un spēkā. Tā nav tikai mūra nams ar krustu un zvaniem tornī. Tā ir visi ļaudis ar savām bēdām un nelaimēm, ilgām un dzīvēm, grēkiem un sirdīm.

Un baznīckungi? Arī viņi ir tikai cilvēki. "Ar visu to pašu debesu un elles daļu pilni tāpat kā tie, kas iet pie baznīckungiem savus grēkus izsūdzēt."

Floriāns Skrūze min vissāpīgāko piemēru — īstā tautas priestera Franča Trasuna padzīšanu no baznīcas... Dekāna balss aizsmok: "Par to skumīgo Franča Trasuna lietu vairāk nerunāsim! Tas sāk manus nervus karsēt par daudz. Tad rodas tāda sajūta, ka gribētos ar dūri iesist caurumu pašās debesīs, lai tur varētu iekliegt patiesību. Nerunāsim..."

"Dāvātajās dvēselēs" kupls personāžs, bet tajā nav izcelts kāds atsevišķs muzikants. Toties viss šis kultūrvēsturiskais darbs pilns mūzikas — no Jaunives ezera viļņu balss un atbalss līdz mūsu gadsimta vistraģiskākajiem akordiem, no lauku Līgo vakara daudzskanīgā un daudzkrāsainā tēlojuma līdz ērģeļu stabulēm dievnamā, no dzērvju kliedzieniem un Milces pavasara saucieniem līdz Zimzima atvadu čukstam romāna izskaņā: "Mācies lasīt zīmes! Tās ir saknēs un ziedos. Bezdelīgu lidojumā. Arī vilku gaudojienos. Atceries arī to, ka nojausma ir labāka un lielāka par gudro zināšanu. Ar mani pašu viss ir labi un būs labi. Nekur neizputēšu. Tepat vien visur būšu. Es, Zimzims, esmu mūžīgs."

Zimzims, cilvēka sirds balss, neredzamais burvis, nerimtīgais urdītājs — varbūt tas ir iedvesmas avots, kas neliek mierā Sakstagala vīru, jau sirmu kļuvušu, arī Amerikā, Napas vīna dārzos. Arī tur viņš zem palmām pamodina Sakstagalieti ar Livžas bērza vai ievas zaru, parūc ar Mūrdalas atvaru muti.

 

Jānis Klīdzējs ir pavasara dēls. Dzimis 1914. gada 6. maijā Kurpniekos, Viļānu pagastā netālu no Lubāna, bērnību pavadījis Sakstagala Livžā, jau agri saaudzis ar klānu un ezera zilgmi. Un ar pakalniem, kas ir radagabali maizes kukuļiem, kurus māte Virgīna izcēla no cepļa. Tie kūpēja kā arumi tēva pēdās. Strazdi tajās meklēja sliekas, un mazais Jāņuks brīnījās, ka arī viņam aiz muguras paliek baso kāju zīmes. Pirkstu starpās spiedās zeme, kas kutināja kā vectēva Donāta platā plauksta. Bija drusku žēl, ka nākamajā gājienā velēna apsedza abu pēdas, bet tad tēvs apstājās un mierināja: "Tās nepazudīs. Mūsu pēdās dīgs asni, augs labība, zvārguļosies auzas, mieži griezīs ūsas."

Un tiešām drīz vien Klīdzēji redzēja, ka viņu pēdas noklāja silts zaļums. Tas cēlās pret Kantinieku piekalni, stiepās pret apvārsni, kas bārstīja cīruļu trijkalas un svieda ķīvīšu vaidus, kuri vienmēr izkliedza kādas sāpes un neapmierinātību. Un ilgas, kas plosīja dvēseli.

Gadi, gadu desmiti aizbriduši, nē, aizjoņojuši mūsu Lielo Šaubu un Lielo Baiļu laikmetā, bet tā negaisu ieartos arumos iemītās pēdas uzziedējušas rakstnieka grāmatās. Tās sastājušās kā rudzu stati. Citreiz liekas, ka romānu lapaspuses ir tik līdzīgas kaltēšanai izklāto linu ailēm. Gājputni sarindojas virs tām un aiznes uz spārniem vasaru pēc vasaras.

Mūsu vārda mākslas varavīksnei pievienotas Latgales krāsas, atdota Latgales dvēsele — kopējai skanēšanai Latvijas mūžīgajā gājienā. Mūsu cerību zvanam tagad ielikta Latgales mēle, kuru nespēs izraut nekādas vētras, nekādi satricinājumi!

Jānis Klīdzējs gribēja kļūt par agronomu. Beidzis Rēzeknes komercskolu, Rīgā studēja lauksaimniecību, kara gados palīdzēja veidot laikrakstu "Daugavas Vēstnesis" un ar savām publikācijām kuplināja Alberta Sprūdža vadītās "Rēzeknes Ziņas". Romānā "Dženitors" (1955) viņš daudzpusīgi un izjusti, vaļsirdīgi un vīrišķīgi attēlojis savu ienākšanu Amerikas sadzīvē, kur ne mazumu grūtību bija jāpārvar, lai 1957. gadā absolvētu Kalifornijas universitāti, iegūstot maģistra grādu klīniskajā socioloģijā. Maizes darbs nebija viegli savienojams ar daiļradi, nācās atteikties no atvaļinājumiem, nedrīkstēja aizrauties ar ciemošanos citu mājās un ceļojumiem apkārt zemeslodei, kaut gan ir redzēta gan Eiropa, gan Kanāda un Austrālija. Taču bez pārspīlējuma var teikt: viss garaspēks, visa rakstnieka enerģija izlietota, sēžot pie rakstāmgalda, sacerot grāmatas, gatavojot materiālus avīzēm, sūtot neskaitāmas vēstules radiem, draugiem un paziņām visos kontinentos. Jānis Klīdzējs ir saņēmis Kultūras fonda un Jāņa Jaunsudrabiņa balvu, Krišjāņa Barona prēmijas.

Daudz jaunībā izloloto sapņu un ieceru piepildījis Jānis Klīdzējs — Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, Latvijas ZA ārzemju loceklis. Smagu vakardienas posta nastu pūlēdamās nokratīt no pleciem, cerību pilnām acīm gadsimtu un gadu tūkstošu mijai tuvojas Latvija un Latgale.

Mūsu ievainotā dzīve dziedē brūces. Franča Trasuna godavīra vārds, viņa labā slava atgriežas mūsu politikā un kultūrā, viņa spožais vārds atgriežas katoļu baznīcā. Dzimtenē atkal izdoti Alberta Sprūdža stāsti. Tā ir arī Jāņa Klīdzēja uzvara, jo viņš ir Trasuna un Sprūdža iesākto darbu uzticīgs un uzcītīgs turpinātājs, viņu sapņu un nodomu piepildītājs.

Ziemassvētku sniegu un ievziedu kupenas māk apsegt tēva māju gruvešus, aizaugušās stigas, bet cilvēku sāpes dzīvo ķīvītes saucienā pār liekņām, pieviltās ilgas ar cerībām ievijas dzervelces lokā, kas vienu galu iemērc Livžā, otru — Lubānā, Daugavā vai Aiviekstē. Salāpītās sētas galā vai uz tilta palaiž vaļu ermoņikai kāzu muzikants. Meitene ciema bibliotēkā paņem lasīšanai "Jauniešus" vai "Gųjputnu dzīsmi", "Cilvēka bērnu" vai "Dāvātās dvēseles". Un Jānis Klīdzējs atkal ir mājās, savu draugu un sābru sirdīs, mūsu vidū un mūsu dvēselēs.

Andris Vējāns

 

 

K3.JPG (29355 BYTES)
Jānis Klīdzējs ar brālēnu Pēteri Klīdzēju Franča Trasuna muzejā Sakstagalā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!