Sabiedriskajam darbiniekam un politiķim — 125

M.Valters ir aktīvs jaunstrāvnieku kustības biedrs, kurš jau 23 gadu vecumā iepazīst Liepājas cietuma kameras "labumus". Lai izvairītos no izsūtīšanas uz Iekškrieviju, ar Liepājas zvejnieku un kontrabandistu palīdzību M. Valters dodas uz Berlīni un tālāk uz Šveici, kur iestājas Cīrihes universitātes juridiskajā fakultātē. Gadsimtu mijā tieši Cīrihē, studentu pulciņā dzimusi ideja par Latvijas valsti. Laikabiedri atcerējās gadījumu, kad Miķelis Valters zīmējis ar pirkstu uz galda jaunu Krievijas karti un saviem studiju biedriem centies iestāstīt, ka Krievija ir jāsadala, un Latvijai — sava vieta. Prasību par atdalīšanos no Krievijas Miķelis Valters aizstāvēja 1905. gada revolūcijas laikā publicētajos rakstos, radot pavērsienu latviešu nacionāli politiskās domas attīstībā.

1904. gadā Miķelis Valters beidzis savu pirmo augstskolu ar tiesību un tirdzniecības zinātņu doktora grādu, turklāt ar uzslavu "cum laude" . Ar jurista diplomu kabatā un augstu paceltu galvu, kas pilna ar sociālisma idejām, Dr. Miķelis Valters pārceļas uz Bāzeli un strādā Šveices pārtikas kooperatīvu centrālajā savienībā līdz 1905.gadam, kad revolūcija šo izglītoto sociālistu sauc atpakaļ uz Latviju. M.Valters ierodas Latvijā 1905.gada rudenī un kā viens no revolucionāro sociālistu (eseru) vadoņiem uzstājas sapulcēs un kongresos. Bet jau 1906. gadā atkal jādodas trimdā. Viņš dzīvo Somijā, Šveicē, studē Sorbonnas universitātē Parīzē, pievēršas literatūras, mākslas un filozofijas studijām Bernes, Cīrihes un Ženēvas, bet vēlāk arī Briseles universitātē. Aizvien vairāk viņš novēršas no sociālisma idejām un sāk aizstāvēt Latvijas nacionālā valstiskuma ideju. 1917. gada maijā M.Valters atgriežas Latvijā, kur viņu ievēlē Vidzemes zemes padomē. Viņš ir viens no Zemnieku savienības dibinātājiem, pirmais Latvijas iekšlietu ministrs, aizsargu organizācijas dibinātājs. Drīz vien Miķelis Valters atkal dodas uz ārzemēm, bet jau diplomāta kārtā. Viņš ir sūtnis Romā (1920–1924), Parīzē (1924–1925), ģenerālkonsuls Karalaučos, sūtnis Varšavā (1934–1937) un Briselē (1937–1940). Kara laikā un pēc kara M.Valters dzīvo Šveicē un Francijas dienvidos, nodarbojas ar publicistiku un jurisprudenci.

Dr. Miķelis Valters pazīstams arī kā literāts, kurš rakstījis tēlojumus un ceļojuma piezīmes, kā arī dzejoļus. Viņš kļuva par jaunas formas brīvā pantmēra un bezatskaņu dzejas aizsācēju Latvijā. Viņa spalvai pieder arī grāmatas par mākslas vēsturi un kritikas jautājumiem, filozofiskās drāmas "Kristus atgriešanās" un "Dievs un cilvēks". Mūža beigās tapis viņa kultūrvēsturiskais darbs "Atmiņas un sapņi", kurš iznāca 1969. gadā jau pēc M.Valtera aiziešanas mūžībā. 1992. gadā viņa dēls Andris Jēkabsons–Valters uzdāvināja Latvijas vēstures muzejam daļu no tēva atstātajiem manuskriptiem un ar roku rakstītās grāmatas.

Kā raksta Vilis Stalažs, Miķelis Valters "bija baironisma skarts pasaules romantiķis, kurš kā tramīgs putns pārlidoja no zara uz zara ap savas ligzdas koku, bet ligzdā uz palikšanu vairs neatgriezās. Viņš bija tas lielais vientulis, kurš neatrod dvēseles sasildītāju. Viņš atradās mūžīgā klejojumā pa kaut kādu neizpētītu orbītu, un viņam nebija ļauts apstāties, lai nenokristu...".

Miķeļa Valtera, zinātnieka, valstsvīra, dzejnieka, daudzu grāmatu autora, piemiņai Rīgas Latviešu biedrības nama Līgo zālē 6. maijā notiks atceres pasākums.

Andrejs Bankavs