Latvija ceļā uz neatkarību. 1988.–1990.gads. Pretinieki

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents, — "Latvijas Vēstnesim"

Astoņdesmito gadu beigās, t.s. M.Gorbačova pārbūves laikā visā Baltijā un arī Latvijā pamazām sāka rasties doma par valstiskās neatkarības atgūšanu. Izveidojās dažādas patriotiskas organizācijas un nedaudz vēlāk arī Latvijas Tautas fronte. Radās ideja par nacionālās simbolikas atjaunošanu, latviskām interesēm atbilstošas himnas apstiprināšanu. Pēc tam aizsākās plašas diskusijas par pilsonību, latviešu valodas valstisko statusu, kā arī par citiem latviešu tautai būtiski svarīgiem jautājumiem.

Nikni strīdi norisinājās par t.s. vēstures baltajiem plankumiem. Vajadzēja skaļi pateikt patiesību gan par Latvijas okupāciju 1940. gadā, gan arī par noziedzīgajām deportācijas akcijām 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā un citiem būtiski svarīgiem Latvijas jaunākās vēstures jautājumiem.

Šo notikumu centrā atradās Latvijas Tautas fronte, kas soli pa solim virzīja sabiedrību uz valstiskās neatkarības atjaunošanu. Vēsturiskā situācija bija izveidojusies tāda, ka toreizējās LPSR Augstākās Padomes sastāvā bija cilvēki, kas visnotaļ atbalstīja tautas patriotiskos centienus un īstajā brīdī, neraugoties uz neatkarības pretinieku niknu pretestību, pieņēma būtiski svarīgus, valstiski nozīmīgus lēmumus, kas palīdzēja Latvijai nostāties uz valstiskās neatkarības pamatiem.

Liela loma valstiskās neatkarības atgūšanā bija daudziem laikrakstu, žurnālu, radio un televīzijas darbiniekiem, kas droši pauda patiesību par visiem aktuālākajiem procesiem, atmaskoja šovinistiskos, impēriskos neatkarības pretiniekus, aicināja tautu uz vienotību vēsturisko mērķu sasniegšanā.

Latvijas Valsts arhīva dokumenti glabā ļoti daudzas šo vēsturisko dienu liecības, tajā skaitā arī atsevišķu personu un veselu kolektīvu atbalsta vēstules Augstākajai Padomei attiecībā uz visu svarīgāko jautājumu izlemšanu, visu svarīgāko lēmumu pieņemšanu.

Saglabātas arī tās liecības, kas stāsta par PSRS militāristu, citu neatkarības pretinieku mēģinājumiem nepieļaut Latvijas izstāšanos no PSRS, aizkavēt latviešu valodas valstiskā statusa noteikšanu, centieniem saglabāt "visu, kā bijis".

Šai publikācijai izraudzīti Latvijas neatkarības pretinieku raksturīgākie dokumenti, kas aptver laika posmu no 1988. gada oktobra līdz 1990. gada aprīlim.

Latvijas Iekšlietu transporta pārvaldes atklātās partijas sapulces attieksme pret Latvijā notiekošajiem sabiedriski politiskajiem procesiem

Pieņemta Latvijas Iekšlietu transporta pārvaldes aparāta

atklātā partijas sapulcē 1988. gada 27. oktobrī,

PSKP Centrālajai komitejai protokols Nr.4.

Latvijas KP Centrālajai komitejai

Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam

Republikā ir izveidojusies ārkārtīgi satraucoša politiskā situācija. Tiek izveidotas sabiedriski politiskas organizācijas, kas par savu mērķi pasludina atbalstīt pārkārtošanos XIX partijas konferences garā. Reizē ar to viņu politiskie mērķi ir ļoti apšaubāmi.

Šo organizāciju darbā kā biedri un vadītāji aktīvi piedalās arī komunisti. Tā, piemēram, Latvijas Tautas frontē viņu ir apmēram 30 procenti. Bez tam viņi tieši atbalsta dažas pilnīgi nacionālistiskas izpausmes. Tieši tā notika Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā, kad viņiem, vienprātīgi aplaudējot, uzstājās profašistiski, nacionālistiski noskaņoti delegāti ar prasībām pēc republikas ekonomiskās un politiskās suverenitātes un izstāšanās no PSRS.

Stāvoklis, kad komunisti nevar realizēt sevi partijā, var būt par iemeslu tam, ka viņi iestājas dažādu veidu organizācijās, kurām attiecībā uz Latvijas komunistisko partiju ir opozicionārs raksturs.

Šajā situācijā masu informācijas līdzekļi ir pazaudējuši šķirisko, partijisko pozīciju. Bezatbildīgi un tendenciozi tiek atspoguļoti notikumi republikā, tiek publicēta neobjektīva, dažkārt arī nepārbaudīta informācija, kas aizskar iedzīvotāju nelatviešu daļas godu un cieņu. Tas noved pie starpnacionālā naida kurināšanas. Tiek piekarinātas dažādas birkas, kā, piemēram, "migranti", "krievvalodīgie iedzīvotāji" un citi. Televīzijā demonstrē apvainojošus videoklipus, propagandē viedokli, ka pie visiem trūkumiem vainīga ir migrācija, ko uzspiedusi Maskava.

Krīzes stāvoklī ir vēstures zinātne, kas, novērtējot dažādus Latvijas vēstures posmus, pazaudē marksistisko metodoloģiju. Daži zinātnieki, augstskolu pasniedzēji pašreizējā stāvokļa novērtējumā noraida šķirisku pieeju un par to paziņo republikānisko laikrakstu lappusēs.

Latvijas KP CK nepārkārto savu darbu partijas dzīves atklātuma un demokrātijas garā, šībrīža novērtējumam nedod principiālu, objektīvu novērtējumu, ieņem izvairīgu, malā stāvoša novērotāja pozīciju, nogaida, nosliecoties uz stihijas pusi. Republikas partijas organizācija sabiedrībā zaudē savu vadošo lomu.

Latvijas KP CK vadībā bez pietiekama atklātuma un visas tautas apspriešanas tika pieņemts likums par latviešu valodas statusu. Izveidojās situācija, ka likumdošanas kārtībā priekšroka tika atdota vienai valodai — latviešu, ko pasludināja par valsts valodu. Starpnacionālās sazināšanās valoda — krievu — ir ārpus republikas Augstākās Padomes redzesloka. Nav paredzēts tās statusu noteikt likumdošanas ceļā, lai gan šajā valodā runā iedzīvotāju lielākā daļa.

Ir pieņemts likums par latviešu tautas nacionālo simboliku. Ir nodrošināta plaša propaganda par nacionālo karogu, citu atribūtiku, himnu "Dievs, svētī Latviju!". Citām tautām, tajā skaitā krievu tautai, šīs tiesības ir liegtas.

Šāds stāvoklis neveicina stabila politiska klimata izveidošanu republikā.

Pēc Latvijas Tautas frontes prasības slepenības apstākļos tiek gatavots likums par pilsonību.

Latvijas Iekšlietu transporta pārvaldes komunisti un bezpartijiskie izsaka savas bažas par radušos situāciju un sakarā ar to uzskata par nepieciešamu iesniegt šādus priekšlikumus:

1. Sasaukt ārkārtēju Latvijas KP kongresu vai partijas konferenci, kurā apspriest politisko situāciju republikā.

Pārtraukt partijas funkcionāru vienpersonisku lēmumu pieņemšanas praksi, viedokļa uzspiešanu "no augšas". Saukt pie stingras partijas atbildības jebkura ranga priekšnieku, kurš komunistiem uzspiež vadošus padomus. Pastāvīgi izpētīt partijas pirmorganizāciju viedokli, līdz pat speciāla centra izveidošanai pie LKP Centrālās komitejas. Par partijas darbinieka darbavietu ir jākļūst darba kolektīvam.

2. Atbalstot nacionālo faktoru republikas politiskajā un ekonomiskajā attīstībā, likumdošanas kārtībā noteikt krievu valodas statusu kā otru valsts valodu kopā ar latviešu valodu. Turpmāk nepieļaut likumu sagatavošanu un pieņemšanu bez visu iedzīvotāju viedokļa iepriekšējās izpētes, ar partijas un sabiedrisko organizāciju palīdzību, tiekoties deputātiem ar saviem vēlētājiem darba kolektīvos, sarīkojot visas tautas referendumu.

Likuma par republikas pilsonību pieņemšanas lietderība ir jānosaka Latvijas KP kongresā. Jautājuma cita nostādne var radīt neizlabojamas politiskas sekas.

3. Pieprasīt no masu informācijas līdzekļiem atgriezties partijas pozīcijās. Izbeigt republikā notiekošo notikumu tendenciozu atspoguļošanu, kā arī informācijas pasniegšanu, lai uzkurinātu nacionālo naidu, palielinātu spriedzi, radītu politisku nestabilitāti.

Dot partijisku novērtējumu komunistiem — radio, televīzijas, preses darbiniekiem, kuri ir pieļāvuši apzinātu neobjektīvu informācijas pasniegšanu, kas aizskar tautu, republikas iedzīvotāju godu un cieņu.

4. Iesniegt priekšlikumu par Latvijas PSR divu palātu Augstākās Padomes izveidošanu pēc analoģijas ar PSRS Augstāko Padomi, lai Tautību palātā nodrošinātu visu iedzīvotāju grupu proporcionālu pārstāvību pēc nacionālām pazīmēm. (..)

LVA, 290.f., 8.apr., 135.l., 183., 184., 185.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

 

Baltijas kara apgabala Bruņoto spēku veterānu un rezerves karavīru padomes attieksme pret latviešu valodas statusu

Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam Rīgā, 1988. gada 4. novembrī

Baltijas kara apgabala Bruņoto spēku veterānu un rezerves karavīru padomes kopsapulces rezolūcija

Latvijas PSR iedzīvotāju daudznacionālā sastāva apstākļos jautājums par valsts valodu ir būtiski svarīgs visiem republikas iedzīvotājiem. Latvijas PSR Augstākā Padome 1988. gada 6. oktobrī, pārkāpjot LPSR Konstitūcijas 5. pantu par vissvarīgāko republikas dzīves jautājumu plašu apspriešanu, pieņēma lēmumu "Par latviešu valodas statusu", kurā valsts valodas statuss ir dots tikai latviešu valodai, bet krievu valoda ir pasludināta par valodu federatīvajās attiecībās.

Ņemot vērā to, ka apmēram puse no Latvijas PSR sastāva ir krievvalodīgie iedzīvotāji, tikai vienas valodas — latviešu valodas — pasludināšana par valsts valodu ievērojamai daļai republikas iedzīvotāju rada nopietnas problēmas, novērš viņu uzmanību no tiešām būtisku pārkārtošanās uzdevumu risināšanas, prasīs lielus materiālus ieguldījumus, lai pārorientētu lietvedību daudzos Vissavienības pakļautības uzņēmumos un organizācijās.

Daudzskaitlīgie darba kolektīvu un atsevišķu pilsoņu iebildumi un prasības nodrošināt krievu un latviešu valodai vienlīdzīgu valsts valodas statusu netika apmierinātas.

Saskaņā ar PSRS Konstitūciju, partijas XIX konferences rezolūciju "Par starpnacionālajām attiecībām" mēs kategoriski prasām, lai Latvijas PSR Augstākā Padome pieņemtu likumdošanas aktu par krievu valodas kā valsts valodas statusu līdzīgi ar latviešu valodu Latvijas PSR teritorijā.

LVA, 290.f., 8.apr., 137.l., 55.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

 

Baltijas kara apgabala rezerves karavīru un Bruņoto spēku veterānu 1988. gada 4. novembra sapulces atklātā vēstule

Pieņemts Bruņoto spēku veterānu un

Baltijas kara apgabala reformas karavīru padomes sapulcē

1988. gada 4. novembrī

Latvijas komunistiskās partijas Centrālās komitejas locekļiem un kandidātiem,

Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātiem,

Padomju Latvijas pilsoņiem

Godātie biedri!

Padomju Latvija pārdzīvo savas vēstures sarežģītu un atbildīgu posmu.

Kaut arī Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa pieņemtajos dokumentos atrada atspoguļojumu vairāki pozitīvi priekšlikumi, kas virzīti uz sabiedrības demokratizāciju un atjaunošanu Vissavienības XIX partijas konferences lēmumu gaismā, tomēr kopumā kongresa gaita un tajā valdošā atmosfēra radīja un turpina radīt satraukumu un nemieru visiem dažādu tautību veselīgajiem spēkiem, kas dzīvo republikā.

Dziļu sašutumu un nepiekrišanu izraisīja atsevišķu dibināšanas kongresa delegātu antipartijiskie, bet dažkārt pat atklāti nacionālistiskie aicinājumi par Padomju Latvijas politisku izstāšanos no PSRS sastāva, PSKP lomas ignorēšanu padomju sabiedrības un valsts sistēmā. Pilnīgu mūsu sociālistisko vērtību noliegumu, par tautu sadalīšanu pēc nacionālajām pazīmēm.

Pēc kongresa daudzi masu informācijas līdzekļi mērķtiecīgi veic to mūsu sabiedrības spēku vajāšanu, kuri nepiekrīt Latvijas Tautas frontes reakcionārā spārna neveselīgajiem, ambiciozajiem mērķiem. Īpaši nikni uzbrukumi tiek rīkoti starp nacionālajām attiecībām, bet neatrisinātie jautājumi un neizdarības nacionālajā politikā tiek izmantotas, lai uzkurinātu šķelšanos un naidu. Šajā kūdīšanas darbībā uzvaras laurus plūc Latvijas televīzija un atsevišķu laikrakstu un žurnālu redakcijas. Televīzijas raidījumi "Labvakar" ir pārvērsti par pretkrievu propagandas ruporu, bet žurnāls "Avots" savā oktobra numurā publicēja pēc ieceres un izpildījuma drausmīgu politisku karikatūru par V.Ļeņinu.

Uzskatot tādu stāvokli par neciešamu un ar nolūku sniegt palīdzību Latvijas komunistiskās partijas Centrālajai komitejai politiskās situācijas atveseļošanai republikā, PSRS Bruņoto spēku veterāni un Baltijas kara apgabala rezerves karavīri apvienojās Veterānu padomē. Atbalstot visu pozitīvo, kas ir Latvijas Tautas frontē, Veterānu padome tajā pašā laikā uzskata, ka pēc sava gara mums tuvāki ir Padomju Latvijas darbaļaužu Internacionālās frontes mērķi un uzdevumi, un mēs esam apņēmušies šajā kustībā aktīvi piedalīties. Taču mēs nenoraidām arī tuvināšanās ceļu ar Latvijas Tautas fronti uz marksisma–ļeņinisma, sociālistiskā internacionālisma un ļeņiniskās nacionālās politikas principiem.

Mēs noteikti lūdzam Latvijas komunistiskās partijas Centrālās komitejas locekļus un kandidātus, Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātus pievērst uzmanību politiskās situācijas atveseļošanai republikā, novērst starpnacionālo ķildu un naida pieauguma tendences, šajā darbā aktīvi balstoties uz sabiedrības veselīgajiem spēkiem, vispirms uz tiem komunistiem, kas stingri stāv ļeņiniskajās pozīcijās.

Ņemot vērā gaidāmā Latvijas Tautu foruma lielo nozīmi republikas liktenī, mēs aicinām Latvijas komunistiskās partijas Centrālo komiteju neatdot šā foruma sagatavošanu un noturēšanu Latvijas Tautas frontes līderu rokās, jo mēs uzskatām, ka forumam jānotiek Ļeņina ideju un Vissavienības XIX partijas konferences lēmumu garā.

Mēs noteikti uzstājam, lai masu informācijas līdzekļi tiktu atzīti no politikāņiem, kas no antisovetisma un citām neveselīgām pozīcijām apgaismo republikā notiekošos procesus, veicina nacionālās nošķirtības un naida kurināšanu.

Pēc mūsu domām, ir pienācis laiks lietot ar likumu noteiktos ekstrēmistiskos neformālo organizāciju ierobežojumus, kas bremzē pārbūves procesu, kurina nacionālās nesaskaņas, traucē cilvēkiem normāli dzīvot un ražīgi strādāt.

Mēs griežamies pie Padomju Latvijas pilsoņiem ar aicinājumu visus sasāpējušos jautājumus atrisināt izsvērti, lietišķā situācijā, ņemot vērā visu to tautību intereses, kas dzīvo republikā, aktīvi piedalīties pilnvaroto delegāciju formēšanā Latvijas Tautu forumam. Mēs uzskatām, ka šajā forumā Padomju Latvijas tautas ir jāpārstāv cilvēkiem ar izsvērtiem politiskajiem uzskatiem, kam rūp visu republikā dzīvojošo tautību likteņi. Mēs zaudēsim ļoti daudz, ja forumā nokļūs un klaigās I.Čiževska, J.Vidiņa, J.Dobeļa un viņiem līdzīga tipa cilvēki.

Mēs visi esam noguruši no neskaitāmajiem un trokšņainajiem mītiņiem un gājieniem, no dažāda veida "ārkārtīgi" drosmīgajām runām un aicinājumiem. Ir pienācis konkrētu darbu laiks visu mūsu sociālistiskajā republikā dzīvojošo tautu gaišās nākotnes vārdā. Mums ir izvērsta sabiedrības atjaunošanas programma — PSKP XXVII kongresa un XIX Vissavienības partijas konferences lēmumi.

Latvijas komunistiskās partijas Centrālā komiteja, Latvijas PSR Augstākā Padome, visi Padomju Latvijas pilsoņi var stingri paļauties uz Bruņoto spēku veterāniem un Baltijas kara apgabala rezerves virsniekiem visās sabiedrības demokratizācijas un atjaunošanas lietās, visu republikas tautu saliedēšanā uz lielā Ļeņina ideju pamata.

LVA, 290.f., 8.apr., 137.l., 51., 52., 53., 54.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

 

Izvilkums no projektēšanas institūta "Latgiproprom" partijas sapulces lēmuma par aktuālajiem sabiedriski politiskajiem notikumiem

1988. gada 14. decembrī

Partijas sapulce nolemj:

(..) 5. Lūgt Latvijas KP CK un LPSR Augstākās Padomes Prezidiju izskatīt jautājumu par komunista LPSR Valsts radio un televīzijas komitejas priekšsēdētāja J.Lejas atbilstību ieņemamajam amatam, jo viņš vāji orientējas pašreizējā sarežģītajā situācijā republikā, kas izpaužas viņa vadīto masu informācijas līdzekļu tendenciozitātē, izraugoties materiālus, kas veicina republikas tautu starpnacionālās nošķirtības uzkurināšanu.

6. Nosodīt televīzijas raidījuma "Labvakar" redakciju par sistemātisku un vienpusīgu ekstrēmistisko ideju un noskaņu propagandu.

7. Institūta komunisti uzskata par nekonstitucionālu un nosoda neformālo organizāciju "Helsinki–86" un Latvijas Nacionālās neatkarības kustības darbību, kas neveicina republikas spēku konsolidāciju, rada nošķirtību starpnacionālajās attiecībās.

8. Institūta komunisti atbalsta biedra A.Rubika valstisko, sabiedriski politisko darbību un viņa uzstāšanās partijas pilsētas XII konferencē.

9. Institūta komunisti uzskata par nepieciešamu LPSR teritorijā noteikt likumu par divām valsts valodām — latviešu un krievu.

10. Sakarā ar starpnacionālo attiecību pasliktināšanos republikā griezties Latvijas KP CK ar priekšlikumu sasaukt Latvijas kompartijas ārkārtējo kongresu (plēnumu).

LVA, 290.f., 8.apr., 140.l., 51.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

 

Militārās tirdzniecības uzņēmuma Nr.568 sadzīves pakalpojumu kombināta protests pret aizliegumu sūtīt tautas patēriņa preces ārpus Latvijas robežām

PSRS Augstākās Padomes Prezidijam Maskavā

Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam Rīgā

1989. gada 5. janvārī

Mēs, zemāk parakstījušies, izsakām stingru protestu Latvijas PSR Ministru Padomes prettiesiskajai rīcībai, kas ir aizliegusi pārsūtīt pa pastu ārpus republikas robežām lielāko vairākumu tautas patēriņa preču, un tam sekojošo rīkojumu sakaru punktiem un mezgliem, pārbaudīt nosūtāmās pakas un banderoles.

PSRS Konstitūcijas 56. pants nosaka, ka pilsoņu personīgo dzīvi, sarakstes, telefona sarunu, telegrāfa un pasta sūtījumu noslēpumu aizsargā likums. Tādas pašas garantijas pasludina Latvijas PSR Konstitūcijas 54. pants .(..)

Latvijas PSR Ministru Padomes antidemokrātiskais lēmums sarauj tās dabiskās saites ar radiem un tuviniekiem, kas dzīvo aiz republikas robežām, un vienlaicīgi ir diskriminējoši attiecībā pret citādi runājošiem Latvijas iedzīvotājiem, jo sūtījumi, kuri tiek nosūtīti republikas robežās, netiek pārbaudīti. (..) Mēs prasām pārskatīt un atcelt prettautisko administratīvo lēmumu, kurš ierobežo mūsu tiesības.

Vēstule apspriesta un atbalstīta uzņēmuma darba kolektīva sapulcē.

(Seko paraksti — J.R. )

LVA, 290.f., 8.apr., 140.l., 131.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

 

N.Kravčenko un citu Rīgas pilsētas krievvalodīgo iedzīvotāju 1989. gada 25. februāra vēstule PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam M.Gorbačovam jautājumā par valodas likumu Latvijā

PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam M.Gorbačovam

1989.gada 25.februārī

Latvijā ir publicēts likuma projekta "Par valodām", kura apspriešana notiks līdz 1989. gada 1. aprīlim.

Ir lielas bažas, ka krievu iedzīvotāju viedoklis tiks ignorēts un ka masu informācijas līdzekļi to plaši neapgaismos, jo prese, televīzija un radio ir galvenokārt latviešu monopols. Krievu iedzīvotāji Latvijā sastāda 50%.

Republikas austrumu daļā dzīvo latgaļu iedzīvotāji, kuri latviešu valodā nerunā. Rīgā, kur ir koncentrēta liela daļa rūpniecības, dzīvo 30% latviešu. Daudzi uzņēmumi galvenokārt sastāv no krievu tautības strādājošajiem. Pastāvot tādai iedzīvotāju attiecībai, nav iespējams pieļaut vienas valsts valodas pastāvēšanu. Latvijas PSR Konstitūcijā ir jāparādās pantam par divu valsts valodu — latviešu un krievu — statuss, tas būs taisnīgi un atbilstoši internacionālisma idejām. Šajā laikā neviena tauta neizdzīvos, ierāvusies valodas pašizolācijas čaulā. Nevar izlemt jautājumu par vienas tautas valodu uz otras rēķina. Tagad latvieši bieži izmanto V.Ļeņina darbu citātus. Taču Ļeņins nekad neizteicās par piespiedu valodas apgūšanu. Šeit ir jāievēro pilnīgs demokrātisms. Patiešām — kurā PSRS Konstitūcijas pantā ir rakstīts, ka tam, kurš dzīvo kādā no republikām, ir jāzina šīs republikas valoda. Bet, ja cilvēks, apstākļu spiests, ne vienreiz vien pārceļas no vienas republikas uz citu, tad cik valodas viņam būtu jāzina? Bet, ja viņš valodu neiemācīsies, tad kur viņš strādās? Tas ir skaidrs cilvēka tiesību pārkāpums, bet mēs ceļam tiesisku valsti. Likuma projekta "Par valodām" 21.pantā ir teikts: "Latvijas PSR nodrošina apmācību latviešu valodā vidējās speciālajās, profesionālajās un augstākajās mācību iestādēs visās specialitātēs, kuras apgūst Latvijas PSR, neatkarīgi no mācību iestādes resora piederības. Saskaņā ar nepieciešamību tiek radīti apstākļi, lai izglītību šajās specialitātēs iegūtu krievu valodā."

Bet ja šīs nepieciešamības nebūs?

23. pantā norādīts: "Kvalifikācijas celšana Latvijas PSR notiek latviešu valodā. Vajadzības gadījumā tiek organizētas grupas ar mācībām krievu un citā valodā." Bet ja vajadzības nebūs?! "Projektā" tiek garantēta tikai latviešu kultūras attīstība, bet citas tiek veicinātas, ne garantētas. Tiek nodrošinātas priekšrocības grāmatu un citu izdevumu izdošanai latviešu valodā. Ir zināms, ja cilvēks ilgu laiku nerunā dzimtajā valodā, viņš to aizmirst, bet tas nozīmē, ka aizmirst arī kultūru. Un, ja Latvijā skanēs tikai latviešu valoda un visa lietvedība tiks veikta tikai latviešu valodā, tad krieviem būs iespējams izmantot savu dzimto valodu tikai sadzīvē, ģimenē. Nē, mēs negribam zaudēt krievu valodas kultūru, mēs negribam zaudēt lietišķo krievu valodu un kultūru kopumā. Bez šaubām, tas attiecas arī uz latviešu valodu un kultūru. Lūk, kamdēļ Latvijā ir jābūt divām valsts valodām, nevar būt ierobežots krievu valodas statuss, kurā runā puse iedzīvotāju.

Pasaules prakse zina daudz divu un vairāku valodu statusu — Kanāda, Somija, Zviedrija, pie mums valstī, piemēram, Abhāzijā, ir trīs valsts valodas: abhāzu, gruzīnu, krievu.

Apvainojums, pazemojums — tie ir slikti palīgi svešas kultūras un valodas apgūšanā, administratīvas metodes — vēl jo vairāk, tās jau sen ir nosodītas. Un epitetu komplekts — migranti, okupanti, kolonizatori, sveštautieši (kuriem laiks no šejienes aizvākties) ne tikai nerosina pamatnācijas valodas mācīšanos, bet rada arī psiholoģisku spriedzi, neuzticēšanos utt. Krievu cilvēks stāvēja pie darbgalda, būvēja mājas, fabrikas, rūpnīcas, slimnīcas, skolas, šuva apģērbu, apavus. Kur tad ir viņa vaina? Nu, kādēļ, piemēram, mašīnrakstītājai, kas 15 gadus rakstīja ar krievu šrifta mašīnu, tagad vajadzētu pārkvalificēties? Vai viņai ir maz rūpju? Viņa pēc darba iet pa veikaliem, stāv rindās, bet mājās nezina, pie kā ķerties. Kad viņa var mācīties valodu? Bet, ja viņa negrib to mācīties, tad viņa paliks bez darba? Vai tas ir taisnīgi? Kā var ar varu piespiest mācīties valodu? Bet likuma projekts "Par valodām" uzdod to izdarīt un pat noteiktā termiņā — līdz 1990. gada 1. janvārim. Cilvēka tiesības acīmredzami tiek pārkāptas. Latviešu un krievu valodai ir jāattīstās paralēli. Citādi no nacionālām ķildām neizbēgt.

Protams, mums citas tautas valoda un kultūra ir jāciena. Mēs, krievi, to esam darījuši un darām, taču tas nenozīmē, ka mums ir pienākums zināt citas tautas valodu. Tā ir smalka un brīvprātīga lieta. Mēs gribam vispirms zināt savas tautas valodu un kultūru. (..) Lūdzam Prezidiju pievērst uzmanību arī pretpadomju darbībai Latvijā. Rīgas centrā atrodas stends, kur tiek izkārta nezin kādu organizāciju informācija. Tur rakstīts: "Latvija ir kolonija, kuru pārvalda administrācija un monopoli," visdažādākie aicinājumi ANO, Eiropas parlamentam utt. Tur ir daudz apvainojošas informācijas padomju varai un krievu iedzīvotājiem. Latvijas valdība (..) uz to nereaģē. Ir nepieciešams kaut kā meklēt veidu, kā Latvijā situāciju nostabilizēt (..). Latviešiem ir vajadzīga nevis valoda, tā ir maskēšanās, viņiem ir tālāks mērķis, viņi, tāpat kā Lietuva un Igaunija, gribētu izstāties no Savienības. Bet, ja tas nav iespējams, viņi, lūk, visu laiku pret krieviem izturēsies slikti.

Tagad likums "Par valodām" paredz tādu stāvokli, lai nebūtu speciālistu apmācības krievu valodā. Bet kur tad tie speciālisti, kas izglītību tomēr ieguvuši krievu valodā, strādās? Vai tiešām centrs atdos krievus atpirkšanai? (..) Kā centrs koordinēs, pārbaudīs republiku darbību, ja tās visas sekos Baltijas piemēram?!

Bet tās to jau dara, piemēram, Moldāvija, un ne tikai tā. Var taču gadīties tā, ka tās kļūs nepārvaldāmas?

Valsts valodai visās republikās ir jābūt krievu valodai, bet visām nacionālajām valodām ir bez jebkādas diskriminācijas, ierobežošanas, paralēli tam ir jārada visi apstākļi.

N.Kravčenko (un vēl daudzi citi paraksti — J.R. )

LVA, 290.f., 8.apr., 231.l., 55., 56., 57., 58.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

 

Izvilkums no G.Borodina, N.Fiļipova, V.Zaharčuka un citu krievvalodīgo iedzīvotāju vēstules PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam M.Gorbačovam sakarā ar likuma projektu "Par valodām"

(1989.gada februārī)

PSRS Augstākās Padomes Prezidijam Maskavā, M.Gorbačovam

Kopija (zināšanai): Latvijas PSR Augstākas Padomes Prezidijam

Rīgā, 226811, Komjaunatnes ielā 11

Mēs kategoriski protestējam pret Latvijas PSR likuma "Par valodām" pieņemšanu tādā veidā, kādā tas projektā ir nodots tautas apspriešanai.

Kauns par tā sastādītājiem. Izsauc sašutumu un neaprakstāmu izbrīnu tas apzinātais elementārais juridiskais analfabētisms, kurš kā sarkans pavediens iet cauri visam "likuma" projektam. Acīmredzot pārsteiguma nebūs, ja tiks pateikts (tā mēs domājam un esam pat pārliecināti), ka tā autori ir Latvijas Tautas frontes domes locekļi.

Pat nezinošam cilvēkam ir skaidrs: šo projektu sagatavojuši vai nu tā sauktās Tautas frontes paši reakcionārākie domes locekļi, vai nu viņi aktīvi ietekmējuši tā sastādīšanu. Citādi nevar būt.

Tamdēļ mēs paziņojam: tāds projekts neies cauri. Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju nospiedošais vairākums to nepieņems; mēs pilnīgi un galīgi atbalstām Internacionālo fronti, kas paziņoja: Latvijā, kur dzīvo ne mazāk kā 50% nelatviešu iedzīvotāju, ir jābūt divām valsts valodām — latviešu un krievu.

(..) Ar šo protestu mēs nolēmām griezties nevis Rīgā, bet Maskavā, t.i., domājām, ka tad jēgas būs vairāk. (..)

1) G.Borodins (..)

2) N.Fiļipovs (..)

3) V.Zaharčuks (..)

LVA, 290.f., 8.apr., 209.l., 101., 102.lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

 

Ražošanas apvienības "Komutators" pasūtītāja pārstāvniecības 1989. gada 14. augusta atklātās partijas sapulces lēmums

Pārstāvniecības komunisti ir rūpīgi izstudējuši Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas likuma projektu "Par Latvijas PSR pilsonību", kā arī viena no tā autoriem — juridisko zinātņu doktora J.Bojāra komentārus.

Minēto dokumentu izpētes un apspriešanas rezultātā partijas organizācijas komunisti nonāca pie šāda secinājuma:

1. Vairāki likuma projekta panti (īpaši 1., 2., 6., 9., 14., 22., 23., 28. u.c.), LPSR Augstākās Padomes lēmuma 11. pants par LPSR likuma "Par LPSR pilsonību" stāšanos spēkā ir antikonstitucionāli un diskriminējoši attiecībā pret iedzīvotāju nelatviešu daļu, bet J.Bojāra komentāri mūs nepārliecina par pretējo.

2. Rodas iespaids, ka likuma projektu un komentārus ir uzrakstījuši cilvēki, kas ir pilnīgi atrauti no mūsu valsts reālās dzīves, kas ir aizmirsuši, ka Padomju Latvijā dzīvo ne tikai "pamattauta", bet arī citas tautas, bet viņu skaitā arī revolucionārā strādnieku šķira. Nevar nerēķināties ar to, ka Latvijas PSR vēlēšanu kampaņas laikā strādnieku šķira un zemniecība ar LPSR Augstākās Padomes Prezidija aparāta darbinieku, zinātniskās un radošās inteliģences (galvenokārt Latvijas Tautas frontes atbalstītāju) palīdzību tika mākslīgi atstumtas un neiekļuva PSRS augstākajā valsts varas orgānā. (..)

3. Valsts ogļrači, kas tika nobīdīti no reālās varas, nesen to paši paņēma savās rokās. Tāpat rīkojas Igaunijas un Moldāvijas republiku krievvalodīgā iedzīvotāju daļa.

Kādēļ diskriminējošo valsts aktu sacerētāji nopietni nepadomā par to, vai apmēram 220 miljoni krievu, ukraiņu, baltkrievu, kas sastāda vairāk nekā 75% PSRS iedzīvotāju, kopā ar citu nāciju tautām pieļaus, ka mūsu sociālistiskajā valstī ņirgāsies par jebkuras citas tautības cilvēkiem? Domājam, ka ne. (..)

4. Mēs labi saprotam republikā steidzami pieņemto likumu jēgu, skaidri apzināmies, kādēļ tas tiek darīts un pie kā novedīs. Nacionāļu neatlaidīgi aizstāvētās tikai vienas latviešu tautas tiesības uz pašnoteikšanos ir pretlikumīgas. (..)

Prāts saka, ka ir pienācis laiks, kad nepieciešams pārtraukt bīstamos eksperimentus uz nacionālajām jūtām. Cilvēku pacietība nav bezgalīga.

Pēc mūsu domām, daudz vērtīgāk sabiedrības labā ir apturēt pāris desmitus vai simtus mēra sajūtu zaudējušu avantūristu, provokatoru un kūdītāju, nekā iegrūst bezdibenī veselas tautas.

Mēs aicinām republikas valsts un partijas orgānus likumu sagatavošanā neizdarīt pārsteidzīgus, kļūdainus soļus, ieklausoties tikai vienā pusē, tādēļ ka jebkura diskriminācija arī turpmāk sastapsies ar nepārvaramu pretestību un beigu beigās neizdosies.

Vadoties no iepriekš teiktā, mēs kategoriski pastāvam uz to, lai publicētais likuma projekts "Par Latvijas PSR pilsonību" nekavējoties tiktu noņemts no apspriešanas kā diskriminējošs, kamēr republikas iedzīvotāju otras puses sašutums nav novedis pie negatīvām parādībām.

Diskriminējošo likumu projektu iniciators un veidotājs J.Bojārs, kurš ir audzināts stagnācijas un voluntārisma laikā, likumu gatavošanā ignorē pastāvošo likumdošanu un starptautiskās normas, ar ko republikas vadībai izdara lāča pakalpojumu un izraisa darbaļaužu pamatotu sašutumu, taču valsts un partijas orgāni viņa darbību nenosoda.

Pēc mūsu domām, pilnīgi pareizi jautājums par pilsonību ir izteikts PSKP Platformas projektā "Partijas nacionālā politika mūsdienu apstākļos":

"Saskaņā ar sociālistiskā federālisma principiem ir jāatzīst, ka:

— katrai savienotajai republikai ir sava pilsonība, kura attiecas uz visiem tās iedzīvotājiem. Savienotās republikas pilsonis vienlaicīgi ir PSRS pilsonis.

Pēc nacionālajiem, reliģiskajiem, valodas un nodzīvošanas laika motīviem nav pieļaujamas vienas daļas padomju pilsoņu privilēģijas un otras daļas tiesību ierobežošana."

Sapulces priekšsēdētājs

J.Meļņiks

Sapulces sekretārs

A.Volostniks

LVA, 190. f., 8. apr., 192. l., 141., 142., 143. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

 

Rīgas pilsētas 7. poliklīnikas 1989. gada 31. augusta atklātās partijas sapulces priekšlikumi par Latvijas PSR likuma projektu "Par Latvijas PSR pilsonību"

1. daļas 1. panta 3. punktu pieņemt trešajā variantā ar šādu formulējumu:

"Latvijas PSR pilsoņi ir personas, kuras ir PSRS pilsoņi un kuriem šā likuma stāšanās spēkā laikā Latvijas PSR ir pastāvīga dzīves vieta."

Tajā gadījumā no 3. daļas 22. panta 1. punkta ir jāizslēdz nodzīvošanas laika cenzs "ne mazāk kā 10 gadi".

7. pilsētas poliklīnikas partijas biroja sekretāra vietniece

G.Semjonova

LVA, 290. f., 8. apr., 192. l., 148. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

 

Baltijas kara apgabala Gaisa kara spēku veterānu un rezerves karavīru 1990. gada 14. aprīļa aicinājums Latvijas PSR Augstākajai Padomei iestāties par Latvijas sociālistisko orientāciju

Pieņemts Baltijas kara apgabala Gaisa kara spēku veterānu

un rezerves karavīru 1990. gada 14. aprīļa konferencē.

Aizsardzības ministrija karaspēka daļa 78588

1990. gada 24. aprīlī

Aicinājums

Latvijas PSR Augstākajai Padomei Baltijas kara apgabala Gaisa kara spēku veterānu un rezerves karavīru savienības konferences delegāti, būdami satraukti par mūsu republikas tautu likteni, par sabiedrības politiskās dzīves notikumu attīstību, par padomju varas nākotni Latvijas PSR, griežamies pie Jums — tautas izvēlētajiem Augstākās Padomes pirmās sesijas priekšvakarā.

Mēs aicinām jūs pilnā mērā parādīt valstisko atbildību, dzīves gudrību un cilvēcisko godīgumu, izlemjot republikas ekonomiskās, politiskās un sociālās orientācijas būtiskos jautājumus.

Mēs stingri ceram, ka jūs aizstāvēsiet Latvijas tautas sociālistisko izvēli atjauninātajā PSR Savienības federācijā, visu pilsoņu reālo vienlīdzību, neatkarīgi no tautības.

Mēs atbalstām tautas deputātu grupas "Savienība" darbību, viņu patiesās rūpes par Padomju Sociālistisku Republiku Savienības tālāku nostiprināšanu, par visu savienoto republiku un autonomo veidojumu tālāku uzplaukumu.

Mēs kategoriski protestējam pret jebkādiem separātiskiem centieniem, nacionālistiskajām kaislībām un šovinistiskajām runām.

Mēs — par patstāvīgu, plaukstošu Padomju Latviju PSRS sastāvā!

Mēs — par strādnieku šķiras, zemniecības un inteliģences savienības nostiprināšanu!

Mēs — pret diskriminējošiem likumiem, kuri pazemo padomju pilsoņu godu un cieņu!

Mēs — pret antisociālistisko popagandu, pretarmijas kampaņu!

Godājamie deputāti! Padomju varas liktenis Latvijā ir jūsu rokās. Vēsture nepiedod kļūdas, īpaši politiskās kļūdas. Esiet Latvijas un citu Latvijas PSR tautu cienīgi pārstāvji! Saglabājiet mūsu republikas revolucionārās, kaujas un darba tradīcijas!

LVA, 290. f., 8. apr., 386. l., 125. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

 

Karaspēka daļas 73623 darba kolektīva padomes 1990. gada 27. aprīļa protests pret Latvijas atdalīšanos no PSRS

Vēstule pieņemta k/d 73623 darba kolektīva padomes sēdē

1990. gada 27. aprīlī

Separātiskie spēki Latvijas Tautas frontes vadībā Latvijas iedzīvotāju vidū ir izvērsuši aktīvu propagandu par neatkarīgas republikas izveidošanu ārpus PSR Savienības. Izmantojot krīzes situāciju un varas autoritātes krišanos, viņi ir izvirzījuši ultimatīvas prasības par izstāšanos no Padomju Savienības. Nevēloties sarīkot referendumu un ar to pašu uzklausīt visu Latvijas iedzīvotāju viedokli, Latvijas Tautas frontes pārstāvji, kas ieguvuši vairākumu no jauna ievēlētajā LPSR Augstākajā Padomē, lolo ideju savā sesijā pieņemt lēmumu par izstāšanos no PSR Savienības sastāva.

Karaspēka daļas 73623 strādnieku, kalpotāju un militāro celtnieku kolektīvs kategoriski uzstājas pret jautājuma izvirzīšanu LPSR Augstākās Padomes sesijā par Latvijas atdalīšanos no PSRS.

Mēs nevēlamies pakļaut sevi un savas ģimenes briesmām, kļūt par otrās šķiras pilsoņiem savā zemē. No Lietuvas piemēra ir redzams, kurp republiku ved tie bezatbildīgie avantūristi, kas par katru cenu cenšas apmierināt savas pārlieku lielās ambīcijas.

Mēs esam par Latvijas PSR valstiskās suverenitātes nostiprināšanu atjaunotajā Padomju Sociālistisko Republiku federācijā.

K/d 73623 darba kolektīva padomes priekšsēdētājs

Marčenko

LVA, 290. f., 8. apr., 386. l., 90. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas.

 

 

Tomēr, neraugoties uz šovinistisko, impērisko spēku nikno pretestību, demagoģiju un klajiem draudiem, Latvijā ar visas tautas atbalstu šajā laikā tika izveidoti tādi apstākļi, lai 1990. gada 4. maijā Latvijas Augstākā Padome varētu pieņemt vēsturisko Latvijas Republikas Neatkarības deklarāciju.