"Miers un pārticība sasniedzama, tikai ejot pa izglītības ceļu"

Aizvadītajā nedēļā Rīgas Latviešu biedrības namā notika Latvijas Lauksaimniecības universitātes 60. jubilejas sarīkojums

Latvijas Lauksaimniecības universitāte kārtējo — 60. — jubilejas sarīkojumu "Mēs laukiem un Rīgai" 1999. gada 28. aprīlī rīkoja Rīgā. Studentu pārstāvji, dekāni un augstskolas vadība šos svētkus ievadīja, noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa. Tad jelgavnieki devās pie savas "vecmāmiņas" — bijušā Rīgas Politehniskā institūta — ēkas, kur tagad atrodas Latvijas Universitātes vadība un vairākas fakultātes. Te notika sirsnīga un draudzīga sasveicināšanās ar savas "Alma Mater" rektoru un prorektoriem. Tad abu universitāšu rektori un kuplais pavadītāju pulks devās uz Rīgas Latviešu biedrības namu, kur ar cieņas apliecinājuma runām uzstājās abu augstskolu rektori. Atklāja izstādi "Mēs laukiem un Rīgai", kura piepildīja vienu nama zāli.

Pēc tam notika preses konference, kurā rektors, senāta un konventa vadītāji atbildēja uz žurnālistu jautājumiem. Savukārt seminārā "Vai jūs zināt?" interesentiem bija iespējams gūt atbildes par desmitiem tēmu. Uzskaitīsim tās, par kurām bija sagatavoti arī izstādes eksponāti: kā līdzsvarot mākslīgās un dabas vides problēmas pilsētā; kā rekonstruēt Rīgas kanālmalas apstādījumus; kas notiek ar Rīgas kanālu un ostu; kā varētu risināt mūsu likteņupes Daugavas problēmas; kā atjaunojas ūdensdzirnavas un mazās HES; kādas ir ēku un būvju rekonstrukcijas problēmas; kā koka būves atgriežas pilsētas vidē; kā modernisma tendences attīstās arhitektoniski ainaviskajā telpā.

Attēlā pa labi: divu universitāšu profesūras draudzīgās tikšanās brīdī uz "Alma Mater" kāpnēm

(1.rindā) — Latvijas Lauksaimniecības universitātes mācību prorektors Pēteris Bušmanis, Latvijas Universitātes mācību prorektors Juris Krūmiņš, Latvijas Universitātes rektors Juris Zaķis un Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektors Voldemārs Strīķis Foto: Sigizmunds Timšāns, "LV"

Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektors Voldemārs Strīķis:

Uzruna Latvijas Lauksaimniecības universitātes jubilejā 1999.gada 28.aprīlī Rīgas Latviešu biedrības namā

Godātie rīdzinieki, klātesošie! Godātie bijušie šodienas un it sevišķi nākamie mūsu augstskolas studenti! Augsti godātais Latvijas Universitātes rektor!

Mēs esam priecīgi par jauko laiku, kas mūs sagaidīja Rīgā. Mēs ieradāmies Latvijas galvaspilsētā, lai pateiktos Latvijai, mūsu tēvzemei, ka Latvijas brīvvalsts laikā 1939. gadā tika dibināta mūsu augstskola — Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija. Mūsu augstskolas mācībspēku, studentu, darbinieku pārstāvji, līdzi ņemot LLU karogu, studentu korporāciju "Ventonia", "Imantica", studējošo mežkopju biedrības "Šalkone" vadītāji ar saviem karogiem, prorektori, dekāni savos svētku amattērpos vispirms apmeklējām Brīvības pieminekli, kur kā pateicību Latvijas valstij un tās brīvībai nolikām ziedus.

Mūsu augstskolas pirmsākumi meklējami pirmajā Latvijas augstskolā — Rīgas Politehnikumā, kur līdz ar tā nodibināšanu tika atvērta Lauksaimniecības nodaļa. Tātad mēs esam piedzimuši Rīgā un pašreizējo Rīgas Tehnisko universitāti varam uzskatīt par mūsu vecvecākiem. Mūsu turpinājums līdz ar Latvijas valsts izveidošanu ir Latvijas Universitāte, kas šogad atzīmēs savu 80. gadskārtu. Tāpēc mūsu delegācija svinīgi pa saulaino, pavasarīgi zaļo parku devās uz mūsu augstskolu "Alma mater" — Latvijas Universitāti. Esam ļoti pateicīgi, ka mūs savos amattērpos sagaidīja rektors Juris Zaķis, mācību prorektors Juris Krūmiņš, zinātņu prorektors Ivars Lācis un pārējās personas.

Latvijas Universitāte 1939. gadā mūs izvadīja patstāvīgā dzīvē uz Jelgavu. Tomēr liktenis bija nežēlīgs, kara liesmās tika sagrauta Jelgava, mūsu pils. 1944. gadā mūs pieņēma Rīga, kur piecpadsmit gadus darbojās Latvijas Lauksaimniecības akadēmija. 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā pēc Jelgavas pils atjaunošanas atgriezāmies Jelgavā.

Šodien mūsu augstskola nes Latvijas Lauksaimniecības universitātes vārdu. Šis gads ir mūsu 60. jubilejas gads. Esam iecerējuši virkni sarīkojumu, lai parādītu mūsu veikumu, lai informētu sabiedrību, mūsu nākamos studentus par studiju iespējām.

Šodien Rīgas Latviešu biedrības namā atklājam LLU dienu Rīgā. Esam pateicīgi par iespēju būt šeit, par iespēju atklāt šeit mūsu zinātnisko darbu izstādi, informēt par studiju programmām, demonstrēt mūsu mājturības studentu izstrādājumus.

Mūsu dienas devīze ir "Mēs Latvijas laukiem un Rīgai". Lauki ir mūsu galvenā misija. Tomēr ceram, ka nozīmīgs devums ir arī Rīgai, tās zaļajai rotai, Rīgas ūdeņiem. Esam modelējuši Rīgas kanālu, lai to labāk sakārtotu, attīrītu. No Rīgas pie mums studē katrs piektais students. Rīgā strādā daudzi mūsu absolventi, gan pārtikas rūpnieki, gan kokrūpnieki. Visu specialitāšu absolventi Rīgā strādā gan valsts darbā, gan uzņēmējdarbībā. Esam iecerējuši mūsu devīzei atbilstošu semināru, kurā runāsim par mūsu izstrādnēm, gaidīsim sadarbības priekšlikumus. Sarīkojuma laikā jūs priecēs studentu folkloras priekšnesumi, bet dienas noslēgumā tiksimies mūsu centrālo pašdarbības kolektīvu koncertā.

Aicinu uz diskusiju. Mūsu universitāte gaida uzņēmīgus jauniešus. Lai Latvijas galvenās dabas bagātības — zemi, mežu, ūdeņus — labāk, racionālāk, efektīvāk izmantotu Latvijas ekonomikas attīstības, tautas labā.

Pateicos visiem, ka esat ieradušies tik kuplā skaitā, ceram, ka kopā lietderīgi pavadīsim šo dienu.

 

Latvijas Universitātes rektors Juris Zaķis:

Uzruna Latvijas Lauksaimniecības universitātes jubilejā 1999.gada 28.aprīlī Rīgas Latviešu biedrības namā

Godātie jubilāri!

Jūtos ļoti aizkustināts par Latvijas Universitātei (LU) parādīto godu, sveicot to kā savu māti tās meitas — Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) — sešdesmit gadu jubilejā. Visam, ar ko Latvija var lepoties šodien, kas veido tās saturu, pirmsākumi tiešāk vai pastarpinātāk ir bijuši likti tad, kad dzima Latvijas valsts. 1918. gada 18. novembris pavēra ceļu tam, lai Latvijas valsts iegūtu to saturu, kas vienīgais to varēja ierindot citu pasaules valstu saimē kā līdzīgu starp līdzīgām. Latvijas veidotāji to toreiz saprata un sāka ar galveno — savas nacionālās izglītības izveidi, ar pasaulē pirmās latviešu nacionālās augstskolas dibināšanu, tajā ietilpinot visu, kas bija un varēja būt nepieciešams Latvijas valstij un tās tautai, lai vienotībā celtu un veidotu savu nākotni. Un visai drīz ar pašu paveikto izglītībā Latvija pamatoti tika ierindota Eiropas attīstītāko valstu saimes vienā no augstākajām vietām.

Jau sen civilizētā pasaule ir pārliecinājusies, ka miers un pārticība sasniedzama, tikai ejot pa izglītības ceļu. Tā vietā par prioritāro izvēloties materiālo labumu vākšanas ceļu, kas rada pārliecību par nepieciešamību saraustos labumus aizsargāt ne ar prāta spējām, bet ar militāru spēku, mēs nostāsimies uz konfliktu un savstarpējo pretenziju ceļa.

Šo vienkāršo patiesību neizpratne ir viens no galvenajiem mantojumiem, ko daudzi nes sev līdzi no iepriekšējā laikposma. Un ne tikai Latvijā vien, bet arī daudzviet citur pasaulē, kur cilvēki nav spējuši novērtēt šī gadsimta galvenās mācības, kur nav saprasts, ka nākamajā gadu tūkstotī cilvēce neieies ar sapņiem par vareniem bruņojumiem un stiprām armijām kā galvenajiem sasniegumiem. Lai atceramies, ka jau Otrā pasaules kara beigu posmā daudzviet kā labākās kara trofejas tika meklētas ne materiālās vērtības, bet gan izglītotākie un spējīgākie cilvēki.

Tāpat kā Latvijas valsts nedzima vienā dienā, arī Latvijas Augstskolai bija sava priekšvēsture, savi vecāki un vecvecāki. Ar gandarījumu dzirdu jūs par savu priekšteci minam Rīgas Politehnisko institūtu, kura panākumus pieredzējusi šī ēka Rīgā, Raiņa bulvārī. Tā pati, kuru Latvijas valsts nodeva mūsu, jūsu un mūsu saimei piepulcētā Rīgas Politehniskā institūta kopējā lietošanā. Tieši tāpēc mēs jūs pie šīs ēkas ieejas sagaidām ar atvērtām durvīm un iedegtām gaismām.

Lauki un meži bija un ir vieni no pašiem svarīgākajiem Latvijas materiālo vērtību avotiem. Tos cienīt un kopt nozīmē to pašu, ko cienīt un kopt Latvijas valsti, rūpēties par tās tautu. To darot, jūs augāt un nostiprinājāties, līdz pienāca laiks domai par patstāvību. Un tā LU divdesmitgadei veltītajā grāmatā parādījās ieraksts: "Ar 1939. gada 1. jūliju lauksaimniecības fakultāte ar savu mežkopības nodaļu ir atdalīta no Latvijas Universitātes un pārveidota par patstāvīgu valsts augstskolu ar divām fakultātēm — lauksaimniecības un mežsaimniecības."

Notikušais turpat tika apcerēts ar šādiem vārdiem: "Tagad tiklab dažām Latvijas Universitātes fakultātēm, kā arī Lauksaimniecības akadēmijai vajadzīgs viens otrs jauns mācību spēks priekšmetiem, ko līdz šim lasīja kopā visai Universitātei, un Universitātei trūks fakultātes, kas reprezentē tik svarīgu nozari valsts kultūras dzīvē kā lauksaimniecība un mežsaimniecība. Taču svarīgi valsts kultūras politikas nodomi liek pārvarēt šķiršanās sāpju smeldzi — apziņā un cerībā, ka Latvijas Universitātes jaunā meita — Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija — ies tos pašus akadēmiskās izglītības un zinātniskās pētniecības ceļus, kas iestaigāti līdzšinējās kopgaitās un ko prasa latviešu tautas un valsts garīgā un materiālā labklājība."

Šodien ar prieku varam konstatēt, ka te minētā apziņa un cerība ir pilnībā attaisnojušās. Kā mēs paši, tā arī mūsu priekšteči var justies gandarīti, ka no dažām no LU atdalītām fakultātēm esat izauguši līdz pelnītu slavu Latvijā un pasaulē ieguvušai pilnskanīgai Latvijas Lauksaimniecības universitātei. Ar savu īstai universitātei raksturīgo studiju un pētniecības darbu spektra plašumu un dziļumu jūs esat kļuvuši par nozīmīgu Latvijas Universitātes sāncensi, par savā novadā — hercogistes galvaspilsētā Jelgavā un Zemgalē — tikpat nozīmīgu un atzītu augstskolu, kāda Latvijas Universitāte šodien ir savā novadā — Rīgā un tās apkārtnē.

Atļaušos pat prognozēt, ka jūs kaut kad nākotnē varat savai pilsētai sagādāt tādu valsts akadēmiskās galvaspilsētas statusu, kāds, piemēram, ir Tartu pilsētai Igaunijā. Un tad varbūt kādreiz arī mēs lūgsim atļauju pārcelties pie jums, bagātinot vareno Jelgavas universitāti ar jaunām fakultātēm.

Riskējot ar šo prognozi kādu apvainot vai sadusmot, es to izsaku tikai tāpēc, ka nevar būs savas valsts patriots tas, kurš nespēj novērtēt katra soļa lietderību, pārvarot savas personīgās ambīcijas. To spēja LU pirms sešdesmit gadiem. Un šo spēju spilgti apliecinājāt jūs, mūs atceroties un sveicot šajā jubilejā. To simbolizē arī jūsu jubilejas pasākuma devīze "Mēs Latvijas laukiem un Rīgai". Tā liek mums stingri padomāt, vai būsim spējīgi savā jubilejā, kuru arī atzīmēsim šogad, apciemot jūs ar izstādi "Mēs Latvijas laukiem un Jelgavai".

Lai vienmēr mūs stiprina un vieno kalpošana savai valstij un tās tautai!

Svinības iesāka un noslēdza Latvijas Lauksaimniecības universitātes orķestra koncerts uz Rīgas Latviešu biedrības balkona

No Latvijas Lauksaimniecības universitātes vēstures

Augstākās lauksaimniecības izglītības vēstures sākumi ir Rīgas Politehniskā institūta Lauksaimniecības nodaļā. Tā sāka darbu 1863./64. mācību gadā. Lauksaimniecības studiju sistēma veidojās lēni. Pirmajos darbības gados studenti apguva tikai vispārējās, galvenokārt teorētiska rakstura disciplīnas — matemātiku, fiziku, ķīmiju, botāniku, zooloģiju, ģeoloģiju, kā arī ar specialitāti tiešāk saistītās — lauksaimniecības mašīnmācību, būvniecību un grāmatvedību. 1865. gadā izveidoja lauksaimniecības un ķīmijas izmēģinājumu staciju, kas faktiski bija paplašināta laboratorija analīzēm un ekspertīzēm.

Nozarei specifiskos studiju priekšmetus — zemkopību, augkopību, pļavkopību, dārzkopību, lopkopību, muižu organizāciju un pārvaldi, agroķīmiju un augsnes zinātni, lauksaimniecības vēsturi un statistiku, lopkopības produkcijas izlietošanas mācību, kā arī mežkopību — mācību plānā ietvēra tikai 1868. gadā. Šos kursus lasīja profesors Kārlis Hēns, pēc viņa no 1873. gada — profesors Jegors Zīverss. Vienlaikus vispārējā rakstura disciplīnu bloks tika papildināts ar politekonomiju, celtniecības materiālmācību, tehnisko un būvniecības rasēšanu, mehāniku, ģeodēziju. Ievērojami paplašinājās ķīmijas studijas. Normālo studiju laiku pagarināja no diviem līdz trim gadiem. Praktiskas nodarbības ražošanas apstākļos mācību plānā vēl nebija paredzētas.

Būtiskas pārmaiņas studijās sākās tikai pēc tam, kad 1877.gadā Pēterniekos, Pētermuižā ( Peterhof ) ierīkoja mācību un pētījumu saimniecību. Tās darbību un praktiskās studijas no 1880.gada vadīja profesors Voldemārs fon Knīrīms. Turpmāk viens no pēdējiem semestriem (vēlāk faktiski pēdējais kurss) studentam bija jāpavada šai saimniecībā, praktiski iepazīstoties ar lauksaimniecisko ražošanu reālos apstākļos. Paplašinājās arī zinātniskā darbība, it īpaši agroķīmijā un augsnes zinātnē, ko vadīja profesors Georgs Tomss. 20.gs. sākumā pusi studiju laika aizņēma vispārsagatavojoša teorētiska rakstura disciplīnas, kā arī lauksaimniecības palīgnozaru mācību priekšmeti.

Profesionālo studiju — augkopības, zemkopības, lopkopības, muižu saimniecību organizācijas, lauksaimniecības rēķinvedības, tehnisko kultūru audzēšanas, piensaimniecības, saražoto produktu apstrādes un izlietošanas — teorētiskās nodarbības notika gan Rīgā, gan Pētermuižā, praktiskās — mācību un pētījumu saimniecībā. Te studenti veica sēklu, lopbarības, mēslošanas līdzekļu u.c. analīzi un noskaidroja to lietošanas efektivitāti, piedalījās strādnieku izrīkošanā un darbu pārraudzībā tīrumos un kūtīs. Studijas beidzot, vajadzēja izstrādāt un aizstāvēt diplomdarbu. Tas parasti sastāvēja no muižas saimniecības organizatoriskā plāna un eksperimentāla pētījuma augkopībā vai lopkopībā.

Augstāko attīstības līmeni Lauksaimniecības nodaļa sasniedza Pirmā pasaules kara priekšvakarā. Šai laikā ķīmijas kursu studentiem lasīja profesors Pauls Valdens, laukkopību un lauksaimniecības ekonomiku — profesors Voldemārs fon Knīrīms, vispārējo lopkopību — adjunktprofesors Pērsivāls Štegmans, īpatnējo lopkopību un piensaimniecību — adjunktprofesors Arnolds Bušmanis, mežkopību — adjunktprofesors Broņislavs Ponsets de Sandons, īpatnējo augkopību — docents Vilhelms Bursians, veterinārmedicīnu — docents Kārlis Kangro, botāniku un augu fizioloģiju — profesors Fjodors Buholcs. Nodaļas vadībā 1912.gadā sāka darboties Krievijā pirmie purvu kultivēšanas un pļavkopības speciālistu augstākie kursi. Zemkopības departamenta uzdevumā mācībspēki Pētermuižā un apkārtējās muižās veica izmēģinājumus par minerālmēslu izmantošanas efektivitāti, jaunu kultūraugu šķirņu piemērotību ražošanai, lopu ēdināšanas paņēmieniem. Nodaļas mācībspēki publicēja Baltijas vācu presē rakstus par muižu racionālu apsaimniekošanu.

Sakarā ar frontes līnijas tuvošanos 1915.gada jūlijā institūtu evakuēja uz Maskavu. Karadarbības gaitā nopostīja Pētermuižas mācību un pētījumu saimniecību. Maskavā nodaļu izvietoja Lauksaimniecības institūta telpās, kur nodarbības — galvenokārt teorētiskās — turpinājās līdz 1918.gada aprīlim. Pēc tam daļa mācībspēku un studentu pārcēlās uz Ivanovozņesensku, citi atgriezās vācu karaspēka okupētajā Rīgā.

Lauksaimniecības nodaļu tās pastāvēšanas laikā vadīja dekāni Kārlis Hēns (1870–1873), Antons Šells (1873–1874), Jegors Zīverss (1874–1879), Reinholds Volfs (1879–1885), Georgs Tomss (1886–1902), Francs Šindlers (1902–1903), Voldemārs fon Knīrīms (1903–1906), Martins Štāls-Šrēders (1906–1911) un Fjodors Buholcs (1912–1918).

Nodaļas studentu skaitu ik pa desmit mācību gadiem raksturo šādi dati: 1864./65. — 8, 1874./75. — 14, 1884./85. — 91, 1894./95. — 143, 1904./05. — 143, 1914./15. — 357 studenti. No 1863. līdz 1918.gadam nodaļu absolvēja 591 students (RPI — 586 , pēc tam Rīgas Tehniskās augstskolas sastāvā — 5 studenti). Bez tam 69 bijušie studenti sekmīgi pabeidza mācības Latvijas Universitātes (LU) Lauksaimniecības fakultātē.

Pirmajos darbības gadu desmitos nodaļā studēja galvenokārt Baltijas vācieši. XIX gs. beigās un XX gs. sākumā te iestājās daudz studētgribētāju arī no Krievijas dienvidrietumu guberņām un Polijas. Studentu skaita palielināšanās izskaidrojama gan ar augošo pieprasījumu pēc agronomiem, gan arī ar nodaļas popularitātes kāpumu mācību pilnveidošanas rezultātā. Nozīmīgs bija arī tas apstāklis, ka Politehniskajā institūtā atšķirībā no valsts augstskolām varēja iestāties bez reliģiskiem, nacionāliem un kārtu ierobežojumiem. Toties studentu sastāvu sociālajā ziņā ietekmēja salīdzinoši augstie materiālie izdevumi (mācību maksa 150—160 rubļu gadā u.c.) Oficiālu ziņu par studentu tautību arhīvu dokumentos un izziņu literatūrā nav; par to netieši var spriest pēc studējošo vārdiem un uzvārdiem. Atsevišķi latviski uzvārdi matrikulēto personu sarakstos sastopami XIX gs.80.gados. Latviešu īpatsvars nodaļas studentu vidū pieauga pēc 1905.gada revolūcijas. Divu gadu — 1912. un 1913. — laikā Lauksaimniecības nodaļā no jauna iestājās ap 130 studentu; no viņiem, spriežot pēc vārdiem un uzvārdiem, ap 40% bija latvieši. Nodaļā augstāko lauksaimniecisko izglītību ieguvuši latviešu zinātnieki, saimnieciskie un sabiedriskie darbinieki Jānis Bergs (1889), Jānis Bisenieks (1890), Jānis Mazvērsītis (1890), Hugo Celmiņš (1903), Frīdrihs Neilands (1904), Paulis Lejiņš (1907), Jānis Vārsbergs (1908), Jānis Bickis (1910), Pēteris Konrāds (1915), Nikolajs Zemītis (1917) un Maksis Eglītis (1918). Te studijas sāka nākamie LU Lauksaimniecības fakultātes un Lauksaimniecības akadēmijas mācībspēki Pēteris Delle (1899–1900), Pāvils Kreišmanis (1906–1909), Nikolajs Zemītis (1911–1917), Rūdolfs Markuss (1914–1916), Alfrēds Kalniņš (1914–1917) un Paulis Dermanis (1915–1917). Mācīta agronoma kvalifikāciju nodaļā ieguvis arī nākamais profesors un operdziedātājs Pauls Sakss (1906). Citas RPI nodaļas absolvējuši nākamie LU Lauksaimniecības fakultātes un Lauksaimniecības akadēmijas mācībspēki: Ķīmijas nodaļu — Pēteris Kulitāns (1908), Pēteris Nomals (1910), Arvīds Kalniņš (1916), Kārlis Krūmiņš (1918); Inženieru nodaļu — Artūrs Tramdahs (1910); Mehānikas nodaļu — Arvīds Leppiks (1913); Arhitektūras nodaļu — Augusts Raisters (1916).

Analizējot to absolventu dzīves aprakstus, kuri beiguši nodaļu no 1863. līdz 1912.gadam, iegūstam šādus datus: ap 25% kļuvuši par muižu īpašniekiem vai nomniekiem, bet trīs ceturtdaļas — par pārvaldniekiem, agronomiem, ierēdņiem, skolotājiem. Baltijas guberņās turpinājuši dzīvot tikai 21,5% absolventu.

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas laikā (1919.gada janvārī — maijā) ar padomju valdības priekšsēdētāja P.Stučkas un izglītības komisāra J.Bērziņa (Ziemeļa) parakstīto dekrētu 1919. gada 8.februārī tika nodibināta Latvijas Augstskola. Dekrētā rakstīts: "Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valdība nolemj, ka Rīgas Politehniskais institūts tiek likvidēts un viņa profesori, asistenti, kalpotāji u.c.darbinieki skaitās (no šīs dienas) par atlaistiem. Līdz ar to Latv. Soc. Pad.Republika dibina Latvijas Augstskolu un nodod to Izglītības Komisariāta pārziņā. Izglītības Komisariāts vadīs Augstskolas pārvaldi un pārzinās viņas mācību gaitu, kā arī gādās par Augstskolas uzturēšanu." Dekrētam pievienotie "Noteikumi par Latvijas Augstskolu" sastādīti pēc Krievijas Federācijas augstskolu nolikuma parauga. Augstskolas svinīgā atklāšana notika 1919.gada 20.februārī aulā, piedaloties profesoriem.

Faktiski visas 5 reāli funkcionējošās fakultātes (nodaļas) — Ķīmijas, Lauksaimniecības, Mehānikas, Inženieru un Būvniecības — atbilda bijušā Rīgas Politehniskā institūta (RPI) nodaļām, vienīgi Tirdzniecības nodaļa tika likvidēta un tās vietā noorganizēti Sociālekonomiskie kursi. RPI ēkas un profesūra bija jaunās augstskolas materiālā un profesionālā bāze; no 1919.gada 7.martā apstiprinātajiem 80 profesoriem un docētājiem (skolotājiem) vismaz 60 bija reevakuētā RPI mācībspēki, arī visi 5 nodaļu dekāni — V.Fišers, A.Bušmanis, P.Denfers, B.Vodzinskis, O.Hofmanis. Tika nolemts nekavējoties organizēt vēl jaunas — Medicīnas, Veterinārijas un Pedagoģijas nodaļas (fakultātes), kādu RPI nebija. Ir ziņas vienīgi par to, ka aizsāktas Medicīnas fakultātes nodarbības 1919.gada aprīlī profesora A.Zommera vadībā.

Inženieris tehnologs, kurš bija RPI absolvents un vēlāk kļuva par Latvijas Universitātes docentu, Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas un Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas profesoru, bija ne tikai lauksaimniecības mehanizācijas zinātnes pamatlicējs Latvijā, bet arī pirmais lauksaimniecības izglītības vēsturnieks Latvijā. Viņš 1930. gadā lauksaimniecības mēnešrakstā "Zinātni un lauksaimniecības veicināšanas darbam" raksta, ka "nevar neatzīmēt, ka Lauksaimniecības fakultātes nosaukumu pirmo reizi "nes padomju varas laikos nodibinātā mācības iestāde"." Arī viņš — inženieris tehnologs bija šī Latvijas Augstskolas (LA) skolotājs (tā sauca tajā laikā mācībspēkus). Tālāk viņš raksta, ka šīs "mācības iestāde, ku®a darbojās no 1919.g. februāra mēneša līdz 21. maijam. Īsā pastāvēšanas laikā nepagūst vēl izveidot kaut cik stabilu pārvaldi (noteikumi par LA satversmi palika projektā), vēl mazāk nospraust mācības programmu un attīstīt zinātnisko pētīšanas darbību." Neskatoties uz to, ka šo iestādi dibināja vara, ku®a naidīga nacionāliem centieniem, šīs iestādes gars tomēr ir bijis nacionāls, ko tur ienesa jaunpieaicinātie latviešu tautības mācību spēki (pēc toreizējās terminoloģijas skolotāji); politiskie varas orgāni vēl nepagūst pakļaut LA savam iespaidam. Laika gars izpaudās dekrēta "Noteikumi par LA" punktā, ka LA iestāties var bez atestātiem par iepriekšējo izglītību un bez pārbaudījumiem. Mācību iekārtas ziņā tā laika LA bija uzcelta uz evakuētā Rīgas Politehniskā institūta pamatiem. Arī Lauksaimniecības nodaļas mācību plāns pēc sava iedalījuma bija līdzīgs RPI lauksaimniecības nodaļas programmai. Nodaļas padomē piedalījās arī studentu pārstāvis. Par mācību fermu bija izraudzīta Siguldas muiža. Ar lielinieku varas krišanu izbeidzās šīs iestādes pastāvēšana, un īslaicīgā valsts varas maiņas laikā atvēra durvis vāciskā Rigasche Techische Hoschshule, ar lauksaimniecības nodaļu, kā okupācijas laika Baltische Technische Hochschule pēctece.

Kad Latvijas Pagaidu valdība no Liepājas bija atgriezusies Rīgā, tā secināja, ka līdz šim te darbojusies augstskola, kurai bijuši trīs dažādi nosaukumi. Bija mainījies arī mācībspēku sastāvs. Valdība nolēma tagad izveidot nacionālu augstskolu. 1919. gada 2. augustā nodibināja bijušā Rīgas Politehniskā institūta pārņemšanas komisiju un reorganizācijas komisiju. Profesora Paula Valdena vadībā notika pirmā reorganizācijas komisijas sēde. Pēc profesora aizbraukšanas uz Vāciju Augstskolas un zinātņu departamentu likvidēja, un Pauls Dāle tapa par Izglītības ministrijas pārstāvi augstskolas lietās. Latviešu izglītības biedrības augstskolas sekcijas locekļi, kas kopā ar dažiem jau akadēmiskā darbā iesvētītiem latviešu zinātniekiem bija veikuši dažus priekšdarbus fakultāšu organizēšanā, tika pieaicināti reorganizācijas komisijas darbā līdz ar ieinteresēto resoru un akadēmisko arodu pārstāvjiem.

Profesors Ludvigs Adamovičs plašajā publikācijā "Latvijas Universitātes izveidošanās" raksta:

"Augstskolas dibināšanas gaitas pārvaldīja atziņa, ka jāveido pilnīgi patstāvīga apvienota nacionāla Latvijas augstskola. Atsevišķo fakultāšu organizēšanai nodibināja īpašas triju locekļu subkomisijas ar vienu fakultātes jeb Izglītības ministrijas pārstāvi, vienu attiecīgās ieinteresētās ministrijas pārstāvi un vienu attiecīgās aroda organizācijas pārstāvi jeb Latviešu izglītības biedrības augstskolas sekcijas deleģētu lietpratēju. Visu jautājumu atbildīgā kārtotāja, reorganizācijas komisija ar Ministru kabineta apstiprinātu izglītības ministra rīkojumu 1919.g. 1. septembrī tika pārvērsta un pārdēvēta par Latvijas Augstskolas organizācijas Komisiju un Paula Dāles vadībā darbojās līdz pat augstskolas satversmes apstiprināšanai. (..) Rektora vietu pagaidām atstāja vakantu, par pagaidu prorektoru ievēlēja Eiženu Laubi un par viņa biedru Kārli Kundziņu. (..)

Augstskolas saimniecības kārtošanai sastādīja īpašu saimniecības komisiju ar pieciem locekļiem, kuras priekšnieks bij Mārtiņš Prīmanis.

Septembra sākumā stājās pie pirmo mācības spēku vēlēšanas. Blakus no ārpuses uzaicinātiem latviešu un ārzemju zinātniekiem arī liela daļa organizācijas komisijas locekļu izvirzījās mācības spēku rindās.

Ievēlēja vispirms dekānus un pēc dažām dienām arī pirmos fakultāšu mācības spēkus, t.s. fakultāšu kodolus. Valdībai apstiprinot viņus amatā, radās septembra pirmajā pusē architektūras fakultātes kodols ar pagaidu dekānu Eiženu Laubi, lauksaimniecības fakultātes kodols ar pagaidu dekānu Jāni Bergu, inženieru fakultātes kodols ar pagaidu dekānu Edgaru Jakobi, ķīmijas fakultātes kodols ar pagaidu dekānu Voldemāru Fišeru, ekonomiski juridiskās fakultātes kodols ar pagaidu dekānu Augustu Lēberu, mechāniskās fakultātes kodols ar pagaidu dekānu Paulu Denferu, medicīniskās fakultātes kodols ar pagaidu dekānu Eduardu Zariņu, valodnieciski filozofiskās fakultātes kodols ar pagaidu dekānu Kārli Kundziņu un beidzot, 16. septembrī arī devītais, fizikas matemātikas fakultātes kodols ar pagaidu dekānu Edgaru Lejnieku (..). Teoloģijas un veterinārmedicīnas fakultātes sākumi vēl subkomisiju stāvoklī. Veterinārmedicīnas fakultātes pirmais kurss bija pagaidām apvienots ar attiecīgo medicīnas fakultātes kursu. Teoloģijas fakultātes atvēršanai radās vēl dažādi formāli kavēkļi. (..)"

1919. gada 28. septembrī notika Latvijas Augstskolas atklāšanas akts. Augstskolas aulā, tad Nacionālajā operā ar izglītības ministra Kārļa Kasparsona atklāšanas un apsveikšanas runu, prorektora Eižena Laubes svinīgo solījumu un runu, Kārļa Baloža akadēmisko runu par "Mūžīgā miera ideju" un ļoti daudziem apsveikumiem (arī no ārzemju augstskolām), kā arī ar mūzikas priekšnesumiem.

Dažas rindas no Latvijas Augstskolas pagaidu prorektora docenta Eižena Laubes svinīgā solījuma atklāšanas aktā 1919.gada 28.septembrī.

"(..) Augsti turēt Latvijas Augstskolas godu un labo slavu, vadīt Latvijas Augstskolu stingri zinātniskā garā un visiem spēkiem pūlēties, lai tā varētu ierindoties kā cienīgi daiļš zieds pārējo augstskolu kuplajā slavenajā virknē.

Ar zinātnes palīdzību veicināt Latvijas īpatnējās kultūras uzplaukšanu un valsts labklājības nodibināšanos, aicināt šinī svarīgā uzdevumā pēc iespējas līdzdarboties visus valstiski domājošos Latvijas dēlus un meitas, lielā daļa no kuriem, kara apstākļu spiesti, šimbrīžam vēl izkaisīti pa plašo pasauli, kā arī pieaicinot citu valstu zinātniskos darbiniekus, censties strādāt saskaņā ar plašākām sabiedrības prasībām un vajadzībām, uz ko labākās cerības dod līdzšinējā ražīgā kopdarbība ar daudzajām izglītības un arodnieciskām biedrībām; dzīvot priekš saviem audzēkņiem kā saviem jaunākiem draugiem, sniedzot pēdējiem visu to, kas spēs tiem nākt par svētību un laimi. (..)"

Ministru prezidents Kārlis Ulmanis valdības vārdā Latvijas Augstskolas svinīgajā atklāšanas aktā 1919.gada 28.septembrī novēlēja:

"Ļoti godātie svētku dalībnieki, šo visaugstāko Latvijas svētku dalībnieki! Tikai tā tauta un valsts aug, kas savus ideālus tur augsti. Mums šie ideāli jātur augstāk par visu. Šai ziņā latviešu tautai ir gājis grūti, bet tagad tā varēs remdēt slāpes pēc ideāliem zinātnes dzidrajos avotos. Latviešu sabiedrībai no dažādām pusēm pārmet materiālismu. Līdzšinējās skolas un augstskolas ideālisma ziņā deva maz, jo tās bija svešas, vilka nost no mūsu zemes. Latvijas Augstskola mācīs audzināt dēlus un meitas tā, lai tie ar paceltu galvu atzītos, ka viņi ir Latvijas dēli un meitas.

Apsveicinu valdības vārdā Latvijas Augstskolu viņas goda dienā un apsolu, ka valdība centīsies ar visiem spēkiem gādāt par nepieciešamiem līdzekļiem un par to, lai šie līdzekļi būtu piemēroti augstskolas patiesām vajadzībām.

Lai aug, plaukst un zied Latvijas Augstskola!"

Šajās svinībās kā pilntiesīga jaunās Latvijas Augstskolas dalībniece bija Lauksaimniecības fakultātes saime. Ar to sākās jauns darba cēliens.

Dr. Sigizmunds Timšāns,

"LV" informācijas redaktors