Par cilvēku, kam Daugava bija kā "sudraba lenta pār Latvijas krūtīm"

Jānis Grīns Niklāva Strunkes zīmējumā

Profesors Arveds Švābe, atzīmējot sava drauga Jāņa Grīna pusgadsimta jubileju, 1940. gadā laikrakstā "Brīvā Zeme" rakstīja, ka tādi vīri kā Jānis Grīns ar ezerrieksta vitalitāti, latvisku prāta skaidrību un zemnieka gribas cietību pat vismazākos posteņos pratīs sev iedvest ģenerāļa cieņu; tos nekāda kļūme nevar pazudināt. Jāņa Grīna īstā vieta dzīvē bijusi tur, kur, sekojot sentēvu tikumam, vajag ko organizēt, dibināt, kārtot, kur jāizdod antoloģija, hrestomātija, lasāmgrāmata, jāvada jauns žurnāls, jāpaceļ nolaista kultūras iestāde — tur nav bijis spējīgāka vīra par Jāni Grīnu. A.Švābes teiktajam, vēlāk trimdas gaitās Zviedrijā sveicot rakstnieku 70. šūpļa svētkos, pievienojies arī literatūrzinātnieks Jānis Rudzītis: Jānis Grīns bauda sirsnīgu mīlestību, dziļu cieņu un pateicību, ko vēlas paust visos kontinentos izkaisītie brīvie latvieši.

Jānis Grīns dzimis 1890. gada 23. martā Biržu pagasta zemnieku dzimtas ģimenē, kuras senču abās līnijās ir novada rīkotāji un izdarīgi priekšnieki, muižas stārasti un pagasta vecākie. Tā ir slavenā Sēlija, ko Švābe nosaucis par mūsu vēstures raganu katlu, kas latviešu literatūrai devusi Raini, Jaunsudrabiņu, Akurateru, Veseli, latvju strēlnieku epopejas "Dvēseļu putenis" autoru, Jāņa piecus gadus jaunāko brāli Aleksandru (Jēkabu) Grīnu.

Pabeidzis LU Tieslietu fakultāti, uzrakstījis kandidāta disertāciju par Kurzemes un Zemgales hercogistes satversmi, Jānis Grīns iegūtās zinības licis lietā, 11 gadus strādājot par vēstures, ģeogrāfijas un krievu valodas skolotāju Bauskā, Rūjienā, Cēsīs, pēc kara — Stokholmas latviešu ģimnāzijā, sarūpējot virkni mācībgrāmatu (arī kopā ar Jāni Ezeriņu sakārtoto lasāmgrāmatu "Valoda"), populāro ābeci "Valodiņa". Šī pieredze Grīnam ļoti noderēja, uzņemoties Valtera un Rapas firmas apgāda daļas vadītāja amatu, ko pildīja līdz 1937. gadam.

Literāro darbību Jānis Grīns sācis, izdodot dzejoļu krājumus "Pirmdiena" un "Rožu ugunī". Teodora Zeiferta hrestomātijā "Mūsu Dzimtene" (Cēsis, 1919) iekļauti viņa dzejoļi "Tālivalda gals" un "Burtnieku ezers". Tautā populāras kļuvušas Jāņa Grīna rindas "Daugava" no viņa paša sastādītās patriotiskās antoloģijas "Dziesmotā Latvija" ("Valters un Rapa", 1936), kas man kopš bērnības ir viena no iemīļotākajām grāmatām:

Tu — sudraba lenta pār Latvijas krūtīm!

Tu — mūsu zemes cēlākais dižums.

Ap tevi kā apiņu stīdziņas

Mūsu teikas un pasakas vijas,

Tavas viļņu čalas pavada mūsu dziesmas.

Palos tu — mūsu jaunības simbols,

Sudraba lenta pār Latvijas krūtīm.

Jāņa Grīna pirmie stāsti sakopoti krājumā "Rūsa rietumos" (1920), pēc trim gadiem iznāk "Laikmeta kumēdiņi" — zīmīgs piemineklis Latvijas valsts sākuma noskaņām, kad vēl nav nosēdušās vētru sakultās duļķes. Atsaucību gūst stāsts "Sakšu Morics" — literārs ceļojums vēsturē. Bez plašākas atbalss nepaliek arī kopā ar Valdi Grēviņu (savienojot abus vārdus pseidonīmā Gregri) sarakstītais dēku romāns "Latvijas karalis jeb cilvēks, kam visi parādā", ko iespiež "Jaunākās Ziņas" un kas atkārtoti izdots arī pēdējos gados. No Jāņa Grīna dramaturģiskajiem sacerējumiem jāmin vēsturiskā komēdija "Kaļostro Jelgavā", kas iestudēta arī Nacionālajā teātrī.

Tomēr Jāņa Grīna raženākā darbība mūsu literatūras labā atklājas, strādājot kritikā, par mēnešraksta "Daugava" redaktoru, gūstot pelnītu autoritāti latviešu kultūrvidē. Viņš pratis atšķirt graudus no pelavām, atklāt patiesas vērtības, pavērt ceļu apdāvinātiem jauniesācējiem, allaž uzsverot, ka mākslā talants ir pirmreizējs fenomens, īstais vērtību devējs un tas nav nedz atvietojams, nedz kompensējams. Talantu nevar izaudzināt un izglītot kā inženieri vai ārstu ("Neaizmirsīsim vienkāršas patiesības!"). Gandrīz vai katrā "Daugavas" numurā parādās saturīgi Grīna raksti: "Par mākslas radīšanu un patēriņu", "Par rakstniekiem un zinātni", kultūrvēsturiskas atvadrindas Austrai Skujiņai, Apsesdēlam, Jēkabam Janševskim.

Būdams spožs recenzents, viņš, sēžot "Daugavas" kapteiņa krēslā, kļūst arī par mūsu nacionālās kultūras ideologu. Redaktora deklarācijā ("Daugava", 1934. g. jūnijs) viņš apliecina: "Ticam, ka kopīgā darbā mūs apvienos Latvijas valsts, latviešu tautas un latviešu rakstniecības gaišās nākotnes domas, ja citādi ieskati arī dažreiz šķirtos... Var droši sacīt, ka Latvijas 15 pastāvēšanas gados valdībai nekad nebija noteiktas kultūras politikas." Bet, kad kultūras nacionālisma, kas, pēc Grīna domām, inteliģentam latvietim spēj aizstāt pat reliģiju, vietā atkal sāka ieviesties provinciālisms, sektantisms un konjunktūrisms, "Daugavas" redaktors brīdināja, lai ar mums svētiem vārdiem neviens neaizsedz savu garīgo kūtrumu. Savu ticību latviešu tautas ārkārtējai apdāvinātībai Jānis Grīns izteicis vārdos, kas viņam sagādāja arī ne vienu vien ienaidnieku: "Diletantiskais nav latvisks, un latviskais nedrīkst būt diletantisks." Viņš iededzies dusmās, ja kāds neapzinīgi ieņēma vietu, kas neatbilda viņa spējām un izglītībai vai arī liekulīgi valkāja laikam un nācijai dārgus, svētus vārdus.

Nododams "Daugavas" un Valtera un Rapas apgāda daļas vadību Jānim Kadilim, J.Grīns 1937. gada rudenī uzņemas Nacionālā teātra direktora posteni, kurā pretēji savai jauneklīgajai doktrīnai spiests pirmizrādēs nēsāt fraku un ordeņus. Līdz padomju iebrukumam bija atlicis maz laika, taču teātris Grīna vadībā pagūst stabilizēt vērtīgu repertuāru, krietni pavairot kases ienākumus, celt teātra saimes inteliģences līmeni, atbalstīt jauno audzi: piemēram, ja Osvalds Uršteins kļuva par vienu no spējīgākajiem latviešu režisoriem, tur lieli nopelni Jānim Grīnam.

Arī trimdas laiks aizvadīts ne tikai ideoloģiskās cīņās un maizes darbā — Zviedrijas latviešu organizācijās, "Latvju Ziņu" redakcijā, pēc tam atjaunotās "Daugavas" vadīšanā, izlaižot 11 saturīgas burtnīcas. Jānis Grīns joprojām bija visvairāk respektētais literatūras vērtētājs, Stokholmā atsāka rakstīt arī prozu. "Ziemeļblāzmas apgādā 1951.gadā iznāca viens no zīmīgākajiem tālaika literārajiem dokumentiem — rakstnieka grāmata "Dadzīvotāji rezonē" (apakšvirsrakstā — "Zviedrijas stāsti"), kur vienādā mērā jaužams gan autora entuziasms, gan skepse, atturēšanās no rotaļas ar šaržiem un nacionālas patētikas: "Dieva un cilvēku priekšā nozvērināts liecinieks veras sava laika un likteņbiedru sejās ." ("Laiks", 24.10.1951.).

Paliekoša nozīme ir arī Ervīna Grīna sakārtotajai izlasei "Redaktora atmiņas" ("Daugava", 1968, Stokholma), kur uzņemta daļa no Jāņa Grīna publikācijām mūža novakarē, cīnoties ar slimību un mijkrēšļa sabiezējumu. Jānis Rudzītis atzīst par izdevušos dēla nodomu — tēva autobiogrāfiju turpināt netieši ar rakstiem par laikabiedriem, draugiem, ar atmiņām par redaktora gadiem "Latvijas Kareivī", "Latvī", "Daugavā". Raksts par Kārli Lagzdiņu atgādina, ka Grīns bijis Nacionālā teātra direktors. Viscaur zemtekstā jūtama viņa paša dzīve. Zīmīgākās lappuses par Švābi, Veseli, Virzu, Čaku, Anšlavu Eglīti. Jānis Grīns mira Stokholmā 25.februārī, 1966.gadā.

Jānis Rudzītis, sveicot Jāni Grīnu viņa septiņdesmitgadē, rakstīja, ka jubilārs, būdams gaišs cilvēks, pozitīvists šī vārda labākajā nozīmē, apbalvots ar humoru, valodīgumu, labprāt mīlējis lietojis vārdus "alkatīgs" un "alkatība". Šie vārdi viņam nozīmējuši polāro pretstatu gara kūtrumam. Ja tā, tad Jānim Grīnam alkatība piedēvējama tik lielā mērā kā reti kādam citam. Apsveikuma raksts "Latvju Vārdā" (1960) beidzas ar rindām, kuras gribas citēt arī rakstnieka, izcilā latviešu kultūras darbinieka Jāņa Grīna 110. dzimšanas dienas atcerē:

"Esi sveicināts, alkatīgais daugaviet, uz jaunām nacionālās kultūras slāpēm, uz jaunām kaujām un uzvarām!"

Brāļi Jēkabs un Jānis — Pirmā pasaules kara laikā Cēsīs