Latvijas padomju laikā ar latvisku stāju

Par kultūras cilvēku un kultūras vadītāju Voldemāru Kalpiņu

Šis staltais, elegantais vīrs, talsinieks (1916–1995), Ulmaņlaika politieslodzītais gribēja kļūt par žurnālistu. Par tādu viņš uz kādu laiku arī kļuva avīzē “Cīņa” (1940–1941, 1949–1952), redaktoru sarkanarmijas latviešu divīzijas laikrakstā “Latviešu Strēlnieks” (1942–1946) un populārā nedēļraksta “Literatūra un Māksla” vadītāju (1949–1952, 1954–1958). Apspiestās Latvijas dižvīriem kara dalībnieka, demobilizētā majora, protams, partijnieka, kandidatūra šķita pietiekami piemērota un uzticama iecelšanai 1953.gadā par tikko nodibinātās Kultūras ministrijas šefa pirmo vietnieku.

Ar šo laiku pēc būtības sākas stāstījums apjomīgā, labi ilustrētā foliantā “Stāja. Voldemāra Kalpiņa laiks”, kuru sakārtojis vairāku literatūrpētnieciska rakstura grāmatu autors, kultūrvēsturnieks un muzejnieks Andrejs Grāpis (1960). Daudzo autoru stāstījumus viņam palīdzējusi pierakstīt literatūrvēsturniece Līvija Volkova. Šīs pašas zinātnes vecmeistars Latvijā Ilgonis Bērsons izdevumu rezumē ar plašu (351.–371.lpp.) zinātnisku apceri, kurai dots visnotaļ trāpīgs nosaukums “Protestēšana un kalpošana”. Viņam, to veidojot, bija visas kārtis rokās – personiskajā arhīvā esošā V.Kalpiņa dienasgrāmatas mašīnraksta kopija (1961–1963, 1981–1985) un līdzīgs viņa dzīvesbiedres Veras (Vera Kacena, 1912–1999) mantojums, kā arī atmiņas un tikšanās ar atraitni divu gadu garumā, lai apzinātu abu literātu manuskriptus. Jādomā, ka A.Grāpis pats ir sarūpējis savas grāmatas varoņu vēstules un arhīvu/muzeju dokumentus, kuri uzskatāmi atspoguļo V.Kalpiņa krišanu partijas nežēlastībā.

Ministrijā

Tā saucas izdevuma pirmā pamatdaļa (43.–193.lpp.), kurā stāstīts par ministrijas vadītāja rūpēm un raizēm, gandrīz desmit gadus (1953–1962) atrodoties kultūras resora galvgalī – aptuveni pusi kā ministra pirmais vietnieks un nedaudz mazāk kā galvenā persona impozantajā namā Antonijas ielā, kur tagad atrodas Krievijas vēstniecība. Minētās lappuses ievada pēc apjoma un saturīguma I.Bērsona apcerei līdzīgs Jāņa Petera raksts ar tikpat, sacīsim, precīzu nosaukumu “Kalpiņa laiks. Ilūzijas. Slazdi” (45.–68.lpp.) un diskutablu apakšvirsrakstu “Vai latviešu pirmais eirokomunists?”. Sākot jau ar pirmo teikumu: Viņš “atstājis paliekošas pēdas gan padomju Latvijas kultūras norisēs, gan ar savu ieguldījumu netieši ietekmējis latviešu kultūras attīstību mūsdienas. Īpaši tas sakāms par Kalpiņam tuvo tautas mākslu visos tās žanros un kultūras mantojuma saglabāšanu”. Un beidzot ar vienu no pēdējiem: “Runā, ka Voldemārs Kalpiņš no dzīves aizgājis sarūgtināts par Atmodas konsekvencēm. Vēl jo vairāk tāpēc viņu drīkst uzskatīt par eirokomunistu līdz galam, jo pati ideja viņu nodarbināja kā mūžīgs aicinājums un meklējums.” Vairāki citi autori šo neordināro personību sauc vienkārši par ideālkomunistu vai nacionālkomunistu. Šī virziena visspilgtākais pārstāvis, V.Kalpiņa frontes biedrs Eduards Berklavs (1914–2004) izsakās visasāk par viņa duālo pozīciju, aizrunājoties pat tik tālu, ka par šo cilvēku nevajadzētu izdot grāmatu, bet pats uzrakstot tai “Atmiņu grubuļos”. Tajās viņš sevišķi kritiski izsakās par V.Kalpiņa publikāciju “Galvenais un pakārtotais”, “Cīņas” 1959.gada 17.oktobra laidienā (žēl, ka tā nav pārdrukāta jaunajā grāmatā), kurā autors “savu agrāko nostāju latviešu kultūras mantojuma izvērtēšanā atzina par nepareizu un nožēloja savu kļūdīšanos. Tā bija nepārprotama grēkošana pret savu sirdsapziņu, iztapšana Pelšem [LKP CK sekretāram], vēlēšanās kaut par tādu cenu palikt ministra amatā”. Līdzīgās domās ir arī I.Bērsons. Taču grēksūdze nelīdzēja ne avīzē, ne Centrālkomitejas biroja sēdē, un V.Kalpiņam uzlika stingru partijas sodu. Attiecīgā krājumā ievietotā dokumenta, kā tagad saka, atslēgas vārds bija “nacionālistisks”, ar teātru repertuāru sākot un attieksmi pret krievu kultūru beidzot.

Bet kā patiesībā tās lietas tika darītas? Par to sīki un konkrēti vēstīts apakšnodaļās, kas veltītas V.Kalpiņa veikumam Latgales kultūras atdzimšanā, kino un teātra laukā un citās nozarēs un objektos. A.Grāpis ievadvārdos raksta, ka, V.Kalpiņam jau sākumā faktiski kļūstot par republikas kultūras dzīves vadītāju, “pirmais solis, kas iezīmē pārmaiņas, ir Dziesmu svētku norises pārcelšana no Esplanādes uz Mežaparku. Ikreizēju pagaidu būvju vietā top pastāvīga estrāde [..]. Tas pats sakāms par Dzintaru koncertzāles piebūvi Jūrmalā. Kalpiņš ir arī Rīgas Brāļu kapu reabilitācijas iniciators.”

Viņš bija viens no galvenajiem Latviešu mākslas un literatūras dekādes organizētājiem Maskavā 1955.gada decembrī, kurā piedalījās ap 1000 izpildītāju: Operas un baleta, Drāmas un Dailes teātris, Valsts koris un simfoniskais orķestris, tautas deju ansamblis “Sakta”, folkloras ansambļi, rakstnieki un mākslinieki. Dižskate izdevās. Runājot J.Petera vārdiem, V.Kalpiņš oficiāli akceptēto dekādi “izmanto par pamatu un vairogu latviskās kultūras attīstībai un vienlaikus – aizsardzībai no vulgārā padomju marksisma ietekmes”.

Savukārt, iniciējot līdzīgu Latgales kultūras nedēļu Rīgā 1958.gada decembrī, viņam bija jādomā, kā nepieļaut Latvijas trešās zvaigznes pievienošanu Baltkrievijai (runas par tādiem lielkrievu šovinistu plāniem klīda) un reanimēt latgaliešu garīgo dzīvi. Šīs skates laikā pa īstam noskanēja Terēzijas un Staņislava Broku vadītie Daugavpils kori un Ulda Baloža diriģētais Rēzeknes koris, Barkavas un Nīcgales etno­grāfiskie ansambļi un vēl, un vēl. Arī šo rindiņu rakstītājs, lai gan kurzemnieks, iegriezās kādā pārnovadnieku koncertā Universitātes Lielajā aulā…

Rēzeknē atvēra lietišķās mākslas vidusskolas filiāli, kura drīz vien kļuva par patstāvīgu mācību iestādi. Pateicoties V.Kalpiņa uzstājībai, drīz vien Latgales keramiķiem piešķīra tautas daiļamata meistaru statusu un kolhozu priekšsēdētāji vairs nedrīkstēja viņus saukt par liekēžiem. Censošos nu varēja uzņemt Mākslinieku savienībā un piešķirt Latvijas goda nosaukumus. Jasmuižā 1972.gada jūlijā pat iekārtoja Latgales keramikas muzeju. 50.gadu beigās Daugavpilī izveidoja Muzikāli dramatisko teātri ar latviešu un krievu trupu (otrā gan jau darbojās agrāk). Jānis Streičs savas grāmatā ievietotās atmiņas nosaucis “Viņš nosargāja trešo zvaigzni”. Varbūt mazliet par skaļu, bet kinorežisors jau pats labāk zina. Šī mākslas paralēle, kā redzams grāmatā, arī V.Kalpiņam nebija sveša. Par to liecina viņa vēstules J.Streičam, kā arī raksts “Jūsu nākamā filma, biedri režisor?”, kas arī diemžēl nav publiskots krājumā, bet lasāms tikai cunftes kolēģa Rolanda Kalniņa labvēlīgā komentāra veidā. Tikai neliels citāts:

“Viņš nav piesardzīgi sīkumains vadītājs, bet gan stratēģiski domājošs varas pārstāvis, kuram rūp latviešu nacionālā kinomāksla. Kalpiņš diezgan precīzi norāda attīstības svarīgākos uzdevumus. Viņš akcentē nepieciešamību pēc profesionāli strādājošiem latviešu scenāristiem, režisoriem.”

Vēl tuvāka V.Kalpiņam bija Melpomenes mūza. Viņa ministrēšanas laikā, neraugoties uz pelšistu riešanu, tautai tika atdoti R.Blaumaņa darbi. “Skroderdienas Silmačos” (“budžu mājas” idealizācija), nemaz nerunājot par citiem darbiem, 1955.gadā tika iestudētas gan Liepājā, gan Drāmas teātrī. Repertuārā atgriezās Ā.Alunāns. Lai gan Aspazija negāja V.Kalpiņam pie sirds, pie skatītājiem nonāca viņas drāmas “Vaidelote” un “Sidraba šķidrauts”. Viņš, lai gan nesekmīgi, savās vēstulēs, kuras tagad publiskotas, aicināja M.Zīvertu atgriezties Latvijā, un “Āksts” un “Minhauzena precības” ar Hariju Liepiņu un Viju Artmani guva dzimtenē galvu reibinošus panākumus. Viņš ne tikai bija lietas kursā par repertuāru un gādāja par to, bet neizpalika arī pieņemšanas izrādēs un, pats par sevi saprotams, skatītāju zālē, bieži āva kājas ceļam uz Liepājas un Daugavpils teātri, bija savs cilvēks aktieru saietos un vakarēšanās. Sava veida punktu uz “i” V.Kalpiņš šajā laikā uzlika, cieši sadarbojoties ar Teātru biedrības priekšsēdētāju Lidiju Freimani, nodibinot 1976.gadā E.Smiļģa mājā Pārdaugavā Teātra muzeju. Par to var daudz interesanta uzzināt, izlasot grāmatā nodrukāto abu organizatoru audioieraksta atšifrējumu.

Muzejā

Kālab V.Kalpiņš krita nežēlastībā un uz 14 gadiem nokļuva Zinātņu akadēmijas J.Raiņa Valsts literatūras muzeja direktora amatā, var uzzināt aplūkojamā izdevuma 112.–113.lpp., kur nodrukāts kompartijas Centrālkomitejas biroja 1961.gada 2.decembra lēmums, kurā teikts: “Atbrīvot b. Kalpiņu Voldemāru Kriša d. no Latvijas PSR kultūras ministra un Latvijas PSR ārlietu ministra (šis leļļu amats tolaik tika “piemests” klāt sabiedriskā kārtā – R.T.), pienākumiem par pieļautajām buržuāziski nacionālistiska rakstura kļūdām, nopietniem trūkumiem kultūras iestāžu praktiskajā vadībā un darbībā un šo trūkumu nenovēršanu.” Šodien var pasmaidīt, bet tolaik šā sprieduma otrais punkts bija jāsaprot nopietni: “Lūgt PSKP CK apstiprināt šo lēmumu.” Punkts un āmen.

Kamēr “cekisti” atrada jaunu vietu, vēl tikai 45 gadus vecais “nacionālists” varēja astoņus mēnešus atpūsties un pārdomāt sastrādāto. 1962.gada 27.jūnijā viņš ierakstīja dienasgrāmatā: “Esmu bijis redaktors, priekšnieks (Mākslas lietu pārvaldes 1952.gadā – R.T.), ministrs. Direktors vēl nē! Nu komplekts ir pilns.” 28.augustā: “Pieņēmu muzeju. Tik ātri vis neiet, kā gribētos. Fondi izvazāti.”

Lai kā tas arī būtu bijis ar iecelšanu un mantojumu, bet jaunais, negaidītais darbs V.Kalpiņam gāja pie sirds. Un, kā liecina ne viena vien bijušā kolēģa atsauksmes grāmatā, neskatoties uz dažu skauģu un intrigantu šaubām, tas viņam bija pa zobam. Īpaši nozīmīgas ir L.Volkovas – ilggadējās muzejnieces Tadenavā un Rīgā – atceres “Mūsu direktors”. Tās nav komplimentāras, bet ļoti lietišķas, vairākos punktos parādot V.Kalpiņa galvenos uzstādījumus praktiskajā muzeoloģijā, kurus vajadzēja realizēt centrā un filiālēs. Diemžēl te nav vietas un varbūt arī vajadzības tos atstāstīt, bet jāaprobežojas tieši ar viņa patiesi lielās lomas pasvītrošanu muzejmāju izveidošanā Latvijas novados. Šī akcija, kā tagad smalki teiktu, sākās jau tālajos 50.gados, kad ar V.Kalpiņa gādību un svētību tika likti pamati R.Blaumaņa “Brakiem” un kad trīsdesmit ziemvasaras vēlāk tika īstenoti viņa ieteiktie papildinājumi. L.Volkova liecina: “Voldemāram Kalpiņam “Braki” bija un palika tā vieta, uz kuru viņš – pēc paša vārdiem – devās kā uz katra latvieša svētvietu.”

Šādas svētvietas 60. un 70.gados ar viņa atsaucību un rūpēm izauga daudzās Latvijas vietās. Vispirms jau V.Kalpiņa otrās lielās mīlestības – Raiņa dzimtajā pusē. Viņu, kā titulēts kādas apceres virsrakstā, mūžīgā laikabiedra personība interesēja jau kopš jaunības gadiem. Rūpes un raizes sākās ar dzejnieka bērnības vietu Tadenavā un “jauno dienu zemi” Jasmuižā. “Raini politiķi direktors atstāja Majoru vasarnīcas visaptverošajai ekspozīcijai.” (L.Volkova).

Izmantojot viņas terminoloģiju, jāatzīmē, ka viņa pušelnieks, iekārtojot Druvienā Jānim Porukam, lielajam grāmatniekam Jānim Misiņam, komponistam Jānim Straumem un citiem, novadpētniecības muzeju, bija literatūrvēsturnieks un bibliogrāfs druvēnietis Kārlis Egle. Kopdarbā tapa arī Jāņa Jaunsudrabiņa “Riekstiņi” Neretā. Partijas uzraugu dēļ pēc būtības pusratā palika V.Kalpiņa plāni Friča Bārdas Pociema “Rumbiņās”. Režīmam gan vairāk pieņemams bija Emīla Dārziņa un Jāņa Sudrabkalna “Jāņaskolas” muzejs Jaunpiebalgā.

Ieslodzījums, fronte un mūžīgais stress darīja savu – direktors 1982.gadā aizgāja pensijā. Oficiālajā valsts pensijā, nevis paaugstinātajā partijas personālajā. Taču lai nu kas, bet viņš rimties nevarēja – sekoja darbs desmit gadu garumā (1983–1993) vecākā zinātniskā līdzstrādnieka amatā māsas Veltas vīra Viļa Lāča memoriālajā muzejā Mežaparkā. Jau pirms tam arī tikpat ziemvasarās (1970–1980) kopā ar literatūrzinātnieci Birutu Gudriķi (1928–2004) sastādīja radinieka, drauga un domubiedra Kopotos rakstus 26 (!) sējumos. Vēl vajadzēja izlasīt arī vairāk nekā desmit tūkstoš rakstnieka saņemto vēstuļu, un tikai tad varēja stāties pie ekspozīcijas veidošanas. Bet paralēli muzejnieka dienestam ceturtdaļgadsimta ilgumā top teātra apskati un scenāriji, literatūrkritika un publicistika. Ar savu stāju, latvisku stāju.

Taču tā saļodzījās, cik tas paradoksāli arī neizklausītos, sākoties Atmodai. V.Kalpiņš šķīrās no dzīves 1995.gada 4.februārī. Par mirušiem tikai labu vai neko, skan sens padoms. Lai piedod aizgājēja tuvinieki un draugi, bet šoreiz tas diemžēl būs jāpārkāpj. Visplašāk par šo jautājumu izteicies apskata sākumā minētais autoritatīvais literatūrpētnieks I.Bērsons. Tālab dažas vietas no viņa vērtējuma.

V.Kalpiņa politiskā biogrāfija 80.gadu beigās nonāca pretrunā ar nacionālās atbrīvošanās kustību, kļuva konservatīva, ko iesvārstīja bezgalīga kalpošana sociālismam. “Protesta gars joprojām dzīvo, tikai diemžēl tas vēršas pret tautas atmodas darbiniekiem.” Viņam nav pieņemama ne ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa pirmās deportācijas atceres dienā 14.jūnijā, ne mītiņi 23.augustā. Viņš nopeļ radošo savienību plēnumu, īpaši Mavriku Vulfsonu, kas pirmais atklāti pateica, ka 1940.gadā Latvija tika okupēta. Piezīmes par Tautas frontes kongresu V.Kalpiņš noslēdz ar teikumu: “Redzēs, ar ko tā šļura beigsies!”

Pilnīgi pievienojoties I.Bērsona vārdiem, gribas tomēr beigt stāstījumu uz mažoras nots, citējot J.Peteru: “Arī Voldemārs Kalpiņš ir netieši formējis manu personību. Viņš, pēc mana ieskata, ir pats erudītākais, inteliģentākais un talantīgākais no ideālkomunistiem, kurš līdz nacionālā garā domājošo padomju darbinieku sagrāvei paspēja [..] organiski un pēc būtības aizstāvēt un atbalstīt kara laikā izpostītās Latvijas kultūras dzīvi.”

… A.Grāpis un viņa talcinieki ir atzīstami pastrādājuši. Par godavīru, kā V.Kalpiņš vairākas atcerēs dēvēts, uzrakstīts godīgi, gan savu reizi arī pārslavējot, gan savu reizi pārāk peļot. Piemineklis uzcelts tiešā (uz vāka) un pārnestā nozīmē. Labāka varēja būt zinātniskā puse. Prasījās visur redzēt avotu norādes un atmiņu tapšanas gadus. Nākamajiem pētniekiem lieti noderētu bibliogrāfija.

Bet, lai arī tā, “Stāju” kā Ziemassvētku dāvanu, šķiet, priecīgs būs saņemt katrs grāmatmīlis.

Prof., Dr.habil.hist. Rihards Treijs