Izstāde "Ziemeļu ceļš" Rīgas Akadēmiskajā bibliotēkā

Kad Dievs bija pabeidzis uzbērt auglīgo zemi klints gabalam pasaules jūrā, viņš izstiepa savu roku un svētīja šo zemi, sacīdams: "Es gribu likt te dzīvot cilvēkiem, kas ar mīlestību un uzticību pieķersies šīm klintīm un kļūs uz tām laimīgi." Tā savu vietu pasaulē ieņēma Norvēģijas zeme un tauta. Vārds "Norvēģija" nozīmē — ceļš uz ziemeļiem. Kāda ir šī lepnā Skandināvijas valsts, cik cieši vēstures lokos esam atraduši kopējas domas un saites?

Latvijas sakari ar Norvēģiju sākās vikingu laikos, kad karalis Hākons I Labais (934–961) jaunekļa gados ar kuršiem Kurzemes pusē cīkstējies, arī karalis Olavs II Svētais (1015–1030) Baltijas zemēs savu zobenu vicinājis. Par to laiku notikumiem liecina pa kādam šķēpu uzgalim, bruņu cepurei, gredzenam vai citai senlietai, kuras arheologi atraduši Grobiņas senkapos. Saimnieciskie darījumi Norvēģijai ar Latviju izveidojās XVII gadsimtā, kad Norvēģija piederēja Dānijai. Kurzemes hercogs Jēkabs 1664. gadā noslēdza līgumu ar Dānijas karali Frederiku III par Norvēģijas dzelzs rūdas raktuvju izmantošanu un izveidoja savus Ziemeļu uzņēmumus, kuri aktīvi darbojās līdz 1688. gadam. No Norvēģijas uz Ventspili kursēja kuģi ar dzelzs rūdu. Avīzē "Jūrnieks" 1913. gadā atrodami sludinājumi, ka vispārīgi atzītie un slavenie norvēģu zvejnieku laivu motori "Grei" dabūjami Rīgā, Ventspilī un Liepājā.

1907./1908. gadā Kārlis Skalbe un Jānis Akuraters atradās emigrācijā Norvēģijā. "Te bija miers, bet nepasakāmas skumjas un vienmuļība. Es mācījos norvēģiski, lasīju Hamsuna "Badu" un cietu pats badu zem tiem pašiem kokiem varbūt, kur viņš," rakstīja Jānis Akuraters. Kristianijas strādnieku kvartālā, mazā aukstā istabiņā, viņš uzrakstīja vienu no gaišākajiem latviešu literārajiem darbiem — "Kalpa zēna vasaru".

Šajā laikā Latvijā jau sen ir zināma Ziemeļzemju literatūra, tieši lielie ziemeļu rakstnieki B.Bjernsons, H.Ibsens, K.Hamsuns, S.Unsete ir tie, kas Norvēģijas vārdu aiznesuši Eiropā un tālāk pasaulē. Vienmuļā un savrupā dzīve, dabas varenība un klimata skarbums veidojuši tautas raksturu, kas parādījies cildenos un spēcīgos literārajos tēlos, mākslā un mūzikā. Un laikam jau arī latviešos mīt kāds skaudrums un vienpatnība, kaut kas no Branda un Pēra Ginta, reiz visos laikos tik daudz ir tulkoti, izdoti un lasīti "lielie ziemeļnieki". Latviešu teātros gandrīz vienmēr repertuārā ir kāda skandināvu autora luga. No tulkotājiem gribas pieminēt valodnieci Ievu Celmiņu (1902–1991), kura, pabeigusi filoloģijas studijas Latvijas Universitātē, 1939. gadā devās uz Norvēģiju, dzīvoja norvēģu ģimenē, strādāja par mājkalpotāju, lai varētu apgūt valodu, iepazīt tautu. Savas atmiņas par pieredzēto viņa apkopojusi aprakstā "Svešā malā. Vēstules no Norvēģijas uz mājām". Manuskriptu pieņēma "Valtera un Rapas" grāmatu apgāds un sagatavoja izdošanai, bet tas palika neiespiests, jo 1940. gadā Latvijā nodibinājās padomju vara.

Glezniecība ir viens no tiem mākslas veidiem, kas tieši vizuāli atklāj savai zemei un tautai raksturīgo. 1933. gadā uz Oslo ceļoja 46 Latvijas mākslinieku gleznas. Kā Latvijas pārstāvis izstādes atklāšanā piedalījās Mākslas akadēmijas rektors, profesors Vilhelms Purvītis. Izstādes atklāšanu ar savu klātbūtni pagodināja Viņa majestāte Norvēģijas karalis Hākons VII ar karalisko ģimeni. Pēc neilga laika — 1934. gada martā — notika pretvizīte, un Rīgas pilsētas Mākslas muzejā atklāja Norvēģijas tagadnes tēlojošās mākslas izstādi. Piedalījās 90 mākslinieki ar 220 darbiem.

Daudzi Latvijas zoologi par savu skolotāju varēja saukt norvēģi Embriku Strandu (1876–1947). 1922. gadā ieradies Latvijā, strādājis Latvijas Universitātē par docētāju. Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā saglabājušies profesora arhīva materiāli: rokraksti, darba zīmējumi, dokumenti, fotogrāfijas, grāmatas. Embriks Strands apglabāts Latvijā 1947. gadā.

Norvēģu tauta vienmēr ir uzskatījusi, ka tā nekad neapdraudēs citas tautas, viņu dzīves pārliecība ir cīņa pret dabas pārspēku un cīņa par mieru starp cilvēkiem. Taču 1940. gada aprīlis arī tālajā Norvēģijā ienāca ar baigu tiešamību, svešiem karakuģiem, mīnu laukiem piekrastē, iznīcinātājiem un bumbvedējiem virs Norvēģijas pilsētām un fjordiem. Vācija okupēja Norvēģiju. Latvijas presē katru dienu parādījās raksti par pēdējiem notikumiem ziemeļos. Tās bija ne vien ziņas par notikumiem kara vietās, bet arī daudzi apraksti un atmiņas par kādreiz ziemeļzemē redzēto. Tā Kārlis Skalbe 1940. gada 13. aprīlī laikrakstā "Jaunākās Ziņas" stāsta par laiku pirms 32 gadiem. Visu dzīvi rakstnieks ir atcerējies kādu mazu norvēģu meitenīti, kura pienākusi pie viņa, ieskatījusies acīs un jautājusi: "Vai ir jauki Norvēģijā?" Šis jautājums palicis dzejnieka sirdī kā neaizmirstams glāsts, izjūta, ka šī dziļi īpatnējā zeme pieder sev un tikai sev. Neviens pasaulē laikam gan nemīl savu zemi un savu māju kā norvēģis. Paaudze pēc paaudzes glabā senas tradīcijas, senus audumus, ģimenes sudrabu. Norvēģi savā zemē ieauguši kā koki ar visām savām mezglotajām saknēm.

Ziemeļu ceļš ir atbrīvojies no ledus un atšķirtības aisbergiem. Vēsture atkal atļāvusi latviešiem un norvēģiem satikties, veidot kultūras, mākslas un saimnieciskos kontaktus. Kā lielu cieņas apliecinājumu varam uzskatīt Viņu majestāšu Norvēģijas karaļa Haralda V un karalienes Sonjas vizīti Latvijā 1998. gada septembrī. Tas ir apliecinājums tam, ka mūsu tautas ir atradušas kādu gaišu dvēseles stīgu, lai viena otru saklausītu. Arī latvieši, tāpat kā norvēģi, var sacīt: "...lai cik kaila un nabadzīga, — tā ir mana zeme!"

26. aprīlī Norvēģijas Karalistes ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā Herberts Linders un vēstniecības sekretāre Kristīne Helene Jorgensena Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā atklāja izstādi "Ziemeļu ceļš". Norvēģija — Latvija. Izstādē skatāmas arī Jurģa Skulmes gleznotās Norvēģijas ainavas.

Arta Poriete,

Latvijas Akadēmiskā bibliotēka