• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ievziedu laikā uz ūdeņiem. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 7.05.1999., Nr. 141/142 https://www.vestnesis.lv/ta/id/24188

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Politiķis par excellence

Vēl šajā numurā

07.05.1999., Nr. 141/142

RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).

Ievziedu laikā uz ūdeņiem

Veselības nedēļā. Ūdeņu mutuļos. Šajā pavasarī

Dažas saulainas dienas pasolījušas ievām pavasari. Un tās savā naivumā sariesušas pumpurus līdz plīšanai. Bet nu laiks apsviedies otrādi: dzestrs, debesis smīlā gluži kā Aleksandra Čaka dzejā logs — asaro un asaro. Bet vai gan tālab atlikt norunāto kuģošanu pa Mazo Juglu? Ar Ērgļu vilcienu pretī ievu ziedēšanai dodas trīspadsmit laivotāju, kas nav sabijušies no dabas untumiem.

Suntažos raušamies laukā un ceļam plecos mugursomas, tur satilpinātas arī peldlīdzekļu sastāvdaļas. No dzelzceļa tilta pa taciņu lejup gar straumi līdz pirmajai sērei, kur krastā vieta telšu celšanai. Nokrēslā vēl jāpagūst uzsliet mājokļus un sagādāt kurināmo sārtam.

Lietus pieņemas spēkā. Bet ūdens necaurlaidīgā tērpā pie spoži liesmojoša ugunskura labo garastāvokli nespēj samaitāt nekādi dabas untumi.

Tautas ticējumos ir tik daudz dažādību, lai katrs varētu izraudzīties to, kas labāk tīk. Mums der šis: "Ja piektdienas vakarā līst, tad turpmāk būs labs laiks." Nav gan teikts, ka tāds būs jau nākamajā rītā, bet cerība allaž ir mīksts pagalvis pat ciņainā pļavā.

Saule sestdienā aizslēpusies aiz bieziem mākoņiem. Bet vismaz lietus mitējies. Paldies par to pašu. Nu tikai ašāk sameistarot darba kārtībā braucamos un laisties upes straujajā tecējumā. Var jau vēl pasmelties zinības arī pirms gadiem trīsdesmit izdotajā grāmatiņā "Ūdenstūrisma maršruti", tur mūsu izraudzītajai upei veltīti trīs teikumi:

"M. Jugla iztek no pārpurvotām pļavām pie Untiņu c. Upes garums — 119 km, vidējais kritums — 1,5 m/km. Pa upi var braukt agrā pavasarī un lietainā rudenī ar piepūšamo gumijas laivu, bet no Tīnužiem — arī ar smailīti."

Maija sākumu par agru pavasari vairs nevar saukt. Un mūsu flotilē bez sešvietīgā piepūšamā glābšanas plosta un trim pašdarinātiem katamarāniem ir arī smailīte. Kā veiksies?

Pirmā brauciena diena īpašus pārsteigumus nesagādā. Rāmāki upes posmi mijas ar straujtecēm un krācēm, ūdens ir pietiekami, lai savu ceļu straumē atrastu arī smailītes airētāji. Nopietnākie kavēkļi — tecē sakritušie koki. Ar tiem cīnāmies gan ar zāģi, gan cirvi. Daudzviet krastos prāvus stumbrus gluži kā zīmuļus noasinājuši un nogāzuši bebri. Divas reizes koku sanesumi upē ir tik pamatīgi, ka tiem lauzties cauri nav prāta darbs. Ceļam savus ūdensrumakus no straumes laukā un nesam strēgvietai apkārt. Patiesību sakot, mūsu plosts varētu pat apvainoties, ka tiek salīdzināts ar zirgu, jo no laika gala ir mīļi saukts par oranžo govi, kurai piestāv vārds Mūmaļa vai Mūve.

Nopietnākie piedzīvojumi? Pāris uzplēstu un aizlīmētu caurumu laivu apvalkos. Nauris zaudējis līdzsvaru, cērtot ūdenī zaru, kas aizšķērsoja ūdensceļu. Bet no atvara vīrs tomēr izniris ar cirvi rokā, tā ka vienīgā nelaime — jāmeklē sausa apģērba kārta.

Nakšņojam lejpus Annasmuižas zaļā norā. Drīz klāt Ventu māju saimniece — pļava ir privātīpašums, kur teikšana pieder viņai. Nē, nekādu iebildumu neesot, tikai lūgums — pirms tālākceļa visu atstāt sakoptu. Bet tā jau sevi un savu dzimteni cienošam tūristam ir pašsaprotama lieta. Izmantojam iespēju un nopērkam dažus litrus piena kakao vārīšanai.

Vakarā debesīs uzkāpj mēness un pielej teltis ar sudrabainu gaismu. Gaisa temperatūra laukā ir tuvu nullei, tomēr šādiem apstākļiem piemērotajos guļammaisos zobi naktī nav jāklabina.

Svētdienā saulīte staigā pa zemes un ūdens virsu. Vienīgi siltuma maz — nav karsti, airējot pat ar vilnas adeni mugurā.

Aiz Tūrkalnes pāris kilometru garumā Mazā Jugla triecas cauri vairākiem dolomīta sliekšņiem un kļūst tik strauja, ka šļakatas griež virpuļus kā īstā kalnu upē, kur noenkurojušies prāvi akmeņi. Jā, te zemākā ūdenī var klāties plāni. Tomēr visi tiekam cauri ar veselu ādu un laivām.

Un tad drīz jāmeklē vieta ostai un jāsāk tīņāt braucamos mugursomās. Jo nākamajā rītā jau jābūt darbā vai skolas gaitās.

Abas dienas mūs pavada upes krastos ziedošas ievas, kārkli, ozoli. Kokiem lapiņas vēl pusplaukušas kā zaļas liesmiņas — pats pavasara svaigums visapkārt, kad ikvienam pilsētniekam der izkustēties un ļauties Latvijas dabas vilinājumam.

Jau atceļā radioziņas atgādina, ka nupat valstī aizvadīta Veselības nedēļa.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

A4.JPG (22575 BYTES)
Kuģu būvētava Mazās Juglas krastā

A1.JPG (24983 BYTES)
Bebri upē dzīvo abos krastos un gandrīz blakus cilvēku mājokļiem

A5.JPG (21947 BYTES)
Dažviet rāmā straume sacērtas gluži baltos virpuļos

A3.JPG (24909 BYTES)
Šādam koku sanesumam cauri izcirsties nevar — laivas jānes apkārt

A2.JPG (33261 BYTES)
Visa ūdenstūristu flotile uz brīdi piestājusi vienuviet Foto: Zanda Sproģe

Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!