Islande un Latvija. Tuvībā un atbalstā

"Latvijas Vēstneša" speciālkorespondenta Jāņa Ūdra pārdomas pēc Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa vizītes Islandes Republikā

Šodien, kad politisko aktualitāšu epicentrā izvirzās Valsts prezidenta Ulmaņa valsts vizīte Čehijā (tā ilgs no 10. līdz 12. maijam), vietā atcerēties iepriekšējo valsts vizīti Islandē. Abas šīs valsts vizītes vieno politisko mērķu kopība, tām ir arī dziļi simboliska saistība.

Islande ir viena no NATO dibinātājvalstīm, un Latvijas Valsts prezidenta valsts vizīte šajā zemē ceļā uz Ziemeļatlantijas savienības sanāksmi Vašingtonā bija arī Latvijai jo svarīgās mazu valstu solidaritātes apliecinājums. Vienlaikus šī vizīte bija mūsu cieņas apliecinājums par izšķirošo atbalstu 1991. gada augustā, kad Islande pati pirmā atzina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarību.

Ar Čehiju mūs savukārt vieno pusgadsimtu ilga likteņu kopība — kaut okupācijas un paverdzināšanas formas bijušas atšķirīgas.

Abas mūsu valstis gandrīz vienlaikus — 80. un 90. gadu mijā — gāza komunistiskos režīmus un atjaunoja savu suverenitāti. Čehija pirms pusotra mēneša kļuva par NATO dalībvalsti, sasniedzot mērķi, kas ir vitāli svarīgs arī Latvijas drošībai. Domājams, ka tieši šī likteņu un interešu kopība noteiks Latvijas Valsts prezidenta vizītes gaisotni Čehijā.

Savukārt Islandes vizītes dominanti veidoja skaitliski mazās salas valsts iedrošinošais izaicinājums — apliecināt, ka pasaules un tautu likteņi tagad, jaunā gadu tūkstoša priekšvakarā, vairs nav tikai lielo valstu prerogatīva.

Stunda ar Islandes prezidentu

Zīmīgākais notikums Islandē man bija vizīte pie prezidenta Oulafura Ragnara Grīmsona un viņa intervija "Latvijas Vēstnesim" (publicēta "Latvijas Vēstneša" 27. aprīļa numurā).

Atzīšos, biju mazliet pārsteigts, kad tūlīt pēc ierašanās viesnīcā "Sāga" islandiešu kolēģis Sveins Gudjonsons, Islandes lielākā dienas laikraksta "Morgunbladid" līdzstrādnieks, man pa viesnīcas logu parādīja šķietami necilu ēku kompleksu šaurā, klajā pussalā un teica, ka tā ir prezidenta rezidence, vieta, kur nākamajā dienā tikšos ar šīs valsts augstāko amatpersonu.

Tuvumā gan šī ēku grupa — kādreizējā Dānijas vietvalža mītne — izskatās daudz iespaidīgāk. Pirmā un arī lielākā ēka ir viduslaiku baznīca ar košu dakstiņu jumtu. Tā kā laika līdz norunātajam vizītes sākumam — svētdien četros pēcpusdienā — vēl bija atliku likām, iegājām ar Sveinu baznīcā un labu brīdi vērojām unikālās vitrāžas. Tad staigājām gar kapiem, kas atbilstoši Islandes tradīcijai sarakti baznīcas priekšā. Vienkāršas kapa plāksnītes skopā mauriņā. Šeit apbedīta arī tikai pirms dažiem mēnešiem mūžībā aizgājusi prezidenta kundze Gudruna Katrīna, kas pirms nepilna gada pavadīja Oulafuru Ragnaru Grīmsonu viņa valsts vizītē Latvijā.

Bessastadiras pārējās ēkas ir par baznīcu mazākas, taču arī šīm izteikti vienkāršajām baltajām celtnēm ar sarkaniem dakstiņu jumtiem piemīt skarbs cildenums, ko piešķir tieši arhitektoniskais askētisms. Tā varētu izskatīties kādas vidēji lielas, rūpīgi atjaunotas muižas ēkas Latvijā. Dažas minūtes pirms norunātā laika zvanījām pie senlaicīgām, kokgriezumiem rotātām durvīm. Mums atvēra saimniece — paveca, korpulenta kundze, un lietišķi, taču ar pašcieņu piedāvāja atģērbties. Tad vedināja uz pagraba stāvu, kur iespējams aplūkot īpaši apskatei atsegtos ēkas senos pamatus. Tepat izvietotas arī pārbūves laikā atrastās senlietas un dokumenti par Bessastadiras vēsturi.

Pēc tam saimniece mūs ieveda nosacīti vienkāršā pieņemšanas zālē — ne pārāk lielā telpā ar senlaicīgām, vēsturiskām gleznām — pārsvarā vēsturiskiem sižetiem — pie sienām.

Pēc brīža no līdzās esošās bibliotēkas iznāca namatēvs — prezidents Grīmsons. Ģērbies korektā, melnā uzvalkā, sejā tas pats, pērn Latvijas vizītē iepazītais sirsnīgais smaids. Prezidents laipni sasveicinājās un vedināja bibliotēkā. Nu ko, visnotaļ piemērota vieta dāvanas "Latvijas Vēstneša" apgādā izdotās fundamentālās grāmatas "Triju Zvaigžņu Gaismā" 1. un 2. sējuma pasniegšanai. Tā nebija nejauša izvēle — Islandes prezidents pats apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa 1. šķiru un ir šī ordeņa lielkrusta komandieris.

Oulafurs Ragnars Grīmsons ar pateicību pieņēma dāvanu un "Latvijas Vēstneša" galvenā redaktora Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļa Oskara Gerta veltījumu, apsolot, ka izdevums ieņems godapilnu vietu viņa bibliotēkā līdzās citiem iespaidīgiem zinātnisku rakstu sējumiem.

Tad prezidents Grīmsons piedāvāja apsēsties pie 400 gadus veca bibliotēkas galda, kura vienkāršā dēļu virsma laika gaitā no rokām noberzta tumši spīdīga. "Man patīk sēdēt šeit, pie šī galda," teica Oulafurs Ragnars Grīmsons. "Man liekas, ka šis galds izstaro gadsimtos krāto siltumu."

Laikam jau prezidentam taisnība, jo arī mani klusajā bibliotēkā apņēma silta omulība. Nebija tik augsta ranga intervijām raksturīgās oficiālās gaisotnes un ierobežota laika sajūtas, tādēļ drošības pēc pavaicāju: " Cik minūtes jūs, prezidenta kungs, varat veltīt šai intervijai?" Namatēvs mierinoši atmāja ar roku — pievakare viņam esot brīva. Labāk lai es padaloties savos pirmajos iespaidos Islandē.

"Brīnišķīga zeme, kaut esmu to pagaidām vēl redzējis tikai galvenokārt no lidmašīnas," atbildēju un atmiņā vēlreiz pārskatīju sniegiem un ledājiem klātās kalnu virsotnes ar atdzisušu vulkānu krāteriem un kūpošu geizeru ielejām. Pēc tam apmēram 40 kilometrus garajā ceļā no Keflavīkas lidostas līdz galvaspilsētai gar Atlantijas okeāna piekrasti bija vieni vienīgi melnas lavas lauki, ko tikai vietām klāj ķērpji un sūnas. Retumis piekrastē nelieli, šķietami tukši zvejnieku namiņi. Tikpat kā neviena kociņa, vien retā vietā pa krūmu pudurītim. (Islandieši paši mēdz jokot — ja gadoties viņu zemē apmaldīties mežā, tad vajagot tikai piecelties kājās...)

Un vēl kāds, viens no pirmajiem un spēcīgākajiem iespaidiem Islandē — tikpat kā neviena cilvēka. Nereāla bija arī pirmā sajūta pašā Reikjavīkā, pirmajā vakarā izejot pastaigāties. Atkal — neviena cilvēka neierasti tīrajās ielās ar koši krāsotiem, veclaicīgiem koka namiņiem.

Atzinos prezidentam, ka esmu bijis daudzās un ļoti dažādās valstīs, taču Islande ir pati ziemeļnieciskākā un pati savdabīgākā.

"Jā, tādi iespaidi ir daudziem mūsu valsts viesiem," prezidents smaidot piekrita. " Ziniet, man ir tāda dīvaina izjūta, par mūsu zemi domājot. Nāk prātā Bībeles teksts — par to, ka Dievs pasauli radīja sešās dienās. Man, šos vārdus lasot, ir tāda dīvaina doma — ka ar sešām dienām tomēr bijis par maz, lai līdz galam radītu arī Islandi, un ka mūsu zeme joprojām veidojas. Tāpēc arī Islandes pazemē visu laiku verd karstie ūdeņi, laužoties uz āru, mēs esam iemācījušies tos izmantot cilvēka labā, apsildot mājas. Bet Islandes lediem klātajos kalnos vēl atrodami arī vulkāni, kuru dzīlēs pulsē dzīvība un kuri var kādreiz atkal iemest liesmu mēles. Tāpēc mēs arī prezidenta Ulmaņa programmu izveidojām tā, lai bez politiskajām sarunām būtu iespēja iepazīties arī ar mūsu zemes dabu un cilvēkiem. "

Ieminējos prezidentam par vēl vienu īpatnību — atzinos, ka pirmo reizi esmu piekļuvis kādam prezidentam, neuzrādot dokumentus, neskaidrojoties ar drošības dienesta vīriem un nepakļaujoties drošības pārbaudei, kas ir obligāta pat ikvienā lidostā.

"Jā, tā ir tāda savdabība, ko mani ārzemju kolēģi sakās neizprotam un dažkārt pat pārmet," atbildēja prezidents. "Es tādā veidā cenšos saviem kolēģiem citās valstīs dot ziņu, ka cilvēkam, kuru tauta ievēlējusi augstā amatā, nevajdzētu no tautas norobežoties ar žogiem un sargiem."

"Taču diez vai šāda kārtība būtu iespējama kādā citā valstī," es atļāvos prezidentam nepiekrist. " Islande ir mierīga, pat idilliska valsts, kur visi cilvēki, liekas, cits citu pazīst. Islandē ir ļoti zems noziedzības līmenis. Taču kopumā pasaulē tieši pēdējos gados ir ļoti pieaudzis starptautiskais terorisms. Arī Islandē ierodas aizvien vairāk ārzemnieku — kas var garantēt, ka visi viņi atbrauc ar labiem nodomiem?! Pēc NATO uzlidojumu sākuma Dienvidslāvijas militārajiem objektiem ir pastiprināta NATO valstu vēstniecību apsardze gan Rīgā, gan arī daudzās citās galvaspilsētās. Bet Islande arī ir NATO dalībvalsts — šādā situācijā prezidentam vajadzētu pastiprinātus drošības pasākumus."

"Jā, protams, teorētiski vienmēr pastāv kādas briesmas un bīstamība, " prezidents šķietami piekrita, bet tad pasmaidīja. "Arī braukt ar auto vai lidot lidmašīnā ir bīstami. Bet cilvēki to tomēr dara. Taču es jau teicu — ne vien jūs, arī daudzi citu valstu politiķi mani nesaprot un pat nosoda. Taču es tomēr nedomāju šo mūsu kārtību mainīt."

Prezidents to pateica mierīgā, draudzīgā balsī. Ieskatījos viņa sejā, un tajā nebija ne ēnas no populistiskas uzspēles. Vien gudra, daudz pieredzējuša cilvēka pašapziņa un labsirdīga cilvēka smaids. "Tādi nu mēs, islandieši, esam, " viņš vēl noteica.

Ja piederi pie mazas tautas

Žurnālista darba gados dažādās valstīs esmu ievērojis būtisku likumsakarību: tieši mazas tautas īpaši cildeni apliecina savu nacionālo pašcieņu, savukārt valstu un tautu kvantitatīvie parametri vien vēl nenodrošina adekvātu nacionālās pašapziņas līmeni. Piemēram, mūs, latviešus, kādas citas lielas tautas pārstāvji okupācijas gados bieži mulsināja, garlaikoja un arī smīdināja ar naivi retorisko jautājumu: kāpēc jūs mūs nemīlat?

Mēs, latvieši, kopā ar igauņiem un lietuviešiem savu nacionālo pašapziņu apliecinājām dziesmotās revolūcijas laikā, sadotām rokām izveidojot "Baltijas ceļu" uz pasaules sirdsapziņu. 1991. gada barikāžu janvārī mēs nelūdzām sevi mīlēt, bet likām cienīt. Atceroties šo cildeno latviešu nacionālās pašapziņas izpausmi, atliek vien pabrīnīties, kāpēc šodien savā nacionālajā pašapziņā esam it kā apmulsuši un kāpēc tik bieži skandinām, ka esam "maza tauta pasaules lielvaru krustcelēs..."

Islande, kaut pēc teritorijas pusotru reizi lielāka par Latviju, iedzīvotāju skaita ziņā no mūsu valsts atpaliek desmit reizes. (Islandē ir 275 tūkstoši cilvēku.) Protams, islandieši apzinās, ka ir maza tauta un ka viņi dzīvo mazā valstī. Taču ne reizes Islandē es nedzirdēju šo patiesību pašnoniecinošā kontekstā. Gluži otrādi, radās pārliecība, ka tieši nelielie kvantitatīvie parametri islandiešos vairo pašapziņu un vēlmi atkal un atkal atgādināt pasaulei: arī mēs esam, un arī mēs sakām pasaulei savu vārdu.

Islandieši neaizmirst savu vēsturi — ne ilgos gadsimtus, kad sala bija pakļauta Dānijas varai, ne savu jaunāko vēsturi — gandrīz vienlaikus ar Latvijas neatkarības proklamēšanu iegūto autonomiju 1918. gadā un 1944. gadā iegūto suverenitāti. Laikam tieši šīs vēsturiskās atmiņas vārdā islandieši savu Ministru kabinetu ievietojuši nelielā, ārēji necilā Reikjavīkas namā, kur dāņu kundzības gados atradies cietums.

Ledus salas kvēlošā dvēsele

Islande atkal un atkal liek pārskatīt vienkāršotos priekšstatus par lielām un mazām valstīm mūsdienu pasaulē. Reikjavīkā, ar islandiešu žurnālistiem angliski sarunājoties, man bija visai viegli izskaidrot savu pārliecību: ne katra liela valsts ir arī liela savā garā. Un tieši Islandes piemērs rāda, ka liela var būt arī maza valsts un maza nācija.

Tieši Islandē jau 930. gadā pēc Kristus dzimšanas sanāca pasaulē pirmais mūsu ēras parlaments. Islandietis arī pirmais atklāja Ameriku — piecus gadsimtus pirms Kolumba. Islandes vārdu pasaules literatūrā spoži ierakstījis Nobela prēmijas laureāts Haldors Laksness. Islandieši pirmie pasaulē bijuši arī vairākās mūsdienīgās izpausmēs. Linda Petursdotira 1990. gadā kļuva par "Mis pasauli", bet Jons Pals Sigmarsons trīs gadus izcīnīja pasaules stiprākā cilvēka titulu. Šos vārdus zina katrs islandietis, liels vai mazs, un, ja pajautāsit, būs gatavs ilgi stāstīt par šiem sasniegumiem.

Islandes žurnālisti man palepojās ar vēl vienu augstāko sasniegumu. Islandes lielākais dienas laikraksts "Morgunbladid" (dibināts 1913. gadā) proporcionāli noteikti ir pasaulē visvairāk lasītais. "Morgunbladid" tirāža — valstī ar ceturtdaļmiljonu iedzīvotāju — ir 60 tūkstoši. Līdzīgas izplatības nodrošināšanai Amerikā "New York Times" tirāžai būtu jāpārsniedz 50 miljoni, bet Latvijā šim skaitlim būtu jāpārsniedz pusmiljons.

Taču ne ar kādiem skaitļiem nav iespējams noteikt islandiešu nacionālās pašcieņas lielumu, kas izpaužas ik solī, visdažādākajās situācijās. Gan pasaules lielajā politikā, gan parastā ikdienas attieksmē pret sevi un saviem līdzcilvēkiem.

Krass kontrasts pasaulē jo bieži vērotajai paviršībai ir islandiešu patiesā interese par Latviju. Es pats ļoti tieši to izjutu, sniedzot interviju Islandes radiofonā. Redaktors Aevars Kjartansons man uzdeva veselu virkni ļoti tiešu un ļoti būtisku jautājumu par Latviju un žurnālistu darbu mūsu zemē — tagad un arī okupācijas laikā. Visvairāk kolēģi interesēja mūsu profesijas psiholoģiskie aspekti — totalitārās cenzūras un preses brīvības apstākļos. Viņš arī ļoti labi saprata mūsu situāciju, kad pastāstīju, ka galvenais vadmotīvs un kritērijs latviešu žurnālistu labākajai daļai gan okupācijas apstākļos, gan tagad bija un ir rūpes par latviešu nacionālās identitātes nosargāšanu.

Intervija notika angļu valodā. Nākamās dienas vakarā man viesnīcā bija atstāta gatavā raidījuma kopija. To ievadīja himniska latviešu kora dziesma, bet manas angliskās atbildes Aevars bija rūpīgi pārtulkojis islandiešu valodā — kaut ikviens islandietis prot arī angliski.

 

NATO valsts

nacionālā pašapziņa

Islandiešu nacionālā pašapziņa ir cieši saistīta arī ar valsts līdzdalību NATO — kaut Islandei nav savas armijas, un Latvijas Valsts prezidentu Bessastadirā protokolā paredzētās karavīru ierindas vietā sveica policistu godasardze (šī paša iemesla dēļ Ziemeļatlantijas savienības sabiedroto Eiropas spēku ģenerālštābā —SHAPE— Beļģijā Islandes pārstāvis ir vienīgais civilists starp 19 NATO dalībvalstu militārpersonām).

Kad pēc Bessastadiras apmeklējuma ar islandiešu kolēģiem pārrunājām prezidenta Grīmsona atbildes "Latvijas Vēstnesim", viņi vērsa manu uzmanību uz sava prezidenta izteikti pozitīvo viedokli NATO jautājumā, atgādinot, ka savā laikā, būdams Islandes sociāldemokrātu partijas vadītājs, Oulafurs Ragnars Grīmsons pret Ziemeļatlantijas savienību ieņēmis negatīvu pozīciju. Taču šajā islandiešu žurnālistu atgādinājumā nebija ne vēsts no ironijas vai Latvijā tik ierastā kriticisma. Vien profesionāla konstatācija, cik mainīga ir pasaule un politiķu situācija tajā.

Bijām ar kolēģiem vienisprātis, ka tagad, vadot ne vairs vienu partiju, bet pildot valsts pirmās personas pienākumus, prezidentam Grīmsonam arī daudz reljefāk saskatāms labums, ko līdzdalība NATO dod mazās valsts drošībai, starptautiskajam prestižam un arī tās pilsoņu labklājībai. Jo NATO aviācijas un jūras karabāzes islandiešiem nozīmē tūkstošiem darbavietu un ievērojamas summas valsts kasē. Amerikāņu virsnieki un viņu ģimenes locekļi ir dūšīgi pircēji Reikjavīkas un Keflavīkas veikalos. Te gan jāpiebilst, ka amerikāņu klātbūtne Islandē iebraucējam manāma — ārpus bāzu teritorijas virsnieki valkā civilapģērbu un, manā iespaidā, uzvedas klusi un visnotaļ neievērojami, tā ne ar ko neatšķiroties no islandiešiem. Jā, islandieši prot likt sevi cienīt.

Islandieši mēdz pašapzinīgi uzskaitīt labumus, ko guvuši no amerikāņu militārās klātbūtnes (kas miera apstākļos, protams, ir nesalīdzināmi mazāka nekā potenciālās iespējas ekstremālā situācijā). Tā islandiešu žurnālisti, mani līdzaudži, kas Islandē veido žurnālistu korpusa lielāko daļu, pastāstīja, ka pirmā Islandē skatāmā televīzijas programma viņu bērnībā bijusi no ASV karabāzes raidītā. Kad vaicāju, kāpēc Islandes centrālā lidosta būvēta tik tālu — Keflavīkā, 40 kilometrus no galvaspilsētas Reikjavīkas, islandieši atbildēja, ka viņiem tā bijis izdevīgāk — Keflavīkas skrejceļus uzbūvējuši amerikāņi militārām vajadzībām, un islandieši tikuši pie modernas lidostas, neieguldot ne kronu no sava valsts budžeta.

Tiesa, Reikjavīkā ir neliela lidosta, taču islandieši to pat nedomā modernizēt, saglabājot vien privātajām un pasta lidmašīnām, kā arī vietējiem reisiem, ko pāri salai veic nelielas propellera lidmašīnas.

 

Mūsu līdzīgie

un kopīgie soļi Eiropā

Paužot politiķu un sabiedrības izteiktu atbalstu Ziemeļatlantijas savienībai, islandieši pagaidām vēl ir visai atturīgi attieksmē pret Eiropas Savienību, saskatot tajā zināmus draudus savai ekonomiskajai patstāvībai, galvenokārt zivju nozvejas kvotu ziņā (70% Islandes nacionālā kopprodukta veido zvejniecība, zivju rūpniecība un zivju produkcijas eksports), gan arī savai etniskajai identitātei. Taču spriežot pēc jaunākajiem sabiedriskās domas aptauju datiem, politiķu piesardzība Eiropas Savienības virzienā ir lielāka nekā sabiedrības viedoklis. Islandiešus arī ļoti interesēja Latvijas politiķu viedoklis Eiropas Savienības un nacionālās identitātes eventuāla apdraudējuma kontekstā — šim jautājumam bija veltīta ļoti zīmīga diskusija Reikjavīkas universitātē. Rektors Pauls Skulassons, uzrunājot Gunti Ulmani, uzsvēra, ka abas nācijas — latviešus un islandiešus — mentāli vieno ilga un neatlaidīga cīņa par savu valstisko neatkarību. "55 gados kopš Islandes suverenitātes proklamēšanas mūsu valsts ir sev izcīnījusi vērā ņemamu vietu pasaulē," teica rektors. "Tādēļ mums ir svarīgi dzirdēt, kā cita valsts, Latvija, kas nesen atguvusi savu neatkarību, atrod savu vietu pasaulē".