Brūno Kalniņam — 100

Šā raksta varonis savā ziņā ir unikāla personība Latvijas 20.gadsimta politiskajā vēsturē. Pirmkārt, tāpēc, ka Kalniņš atradās politikā trīsceturtdaļas gadsimta, uzstādot šajā ziņā, var teikt, rekordu, salīdzinot ar citiem latviešu politiķiem. Otrkārt, viņš visu savu garo mūžu palika uzticīgs vienas — Sociāldemokrātiskās — partijas ideāliem. Treškārt, Brūno piedzima un izauga ģimenē, kura, runājot Raiņa vārdiem, jau kalpoja augstākajai idejai un kura to, ne mirkli nešauboties, turpināja darīt desmitiem gadu ilgi. Respektējot B.Kalniņa manieri, viņa vārdu rakstām Brūno.

Nemierīgā zēnība un jaunība

Brūno nāca pasaulē inteliģentā bijušo jaunstrāvnieku ārstu Paula un Klāras Kalniņu ģimenē 1899.gada 5.maijā provinciālajā Tukumā, kur, carisma vajāti, bija spiesti uz laiku apmesties viņa vecāki. Pirmās zināšanas zēns ieguva kādā Cīrihes pamatskolā Šveicē, kur Kalniņi dzīvoja emigrācijas laikā. Pēc viņu atgriešanās dzimtenē dēls 1909.gadā iestājās mācītāja un rakstnieka (vēlāk LU profesors) Luda Bērziņa vadītajā Dubultu privātajā ģimnāzijā. Tā bija tolaik vienīgā latviešu zēnu ģimnāzija Latvijā. Latviskums tomēr bija ļoti ierobežots — latviešu valodu drīkstēja mācīt tikai vecākajās klasēs vienu stundu nedēļā, bez tam latviski notika ticības mācības stundas. Toties skolnieku un skolotāju lielākā daļa bija latvieši.

Jaunais Kalniņš Dubultu ģimnāzijā ieguva labu izglītību, sevišķi franču un krievu valodā. Viņa stiprākā puse gan palika ģeogrāfija, vēsture un dabaszinātnes. "Galvenais tomēr bija," atceras Kalniņš, "ka mēs, dubultnieki, augām latviskā vidē un bijām vismaz daļēji pasargāti no Rīgas ģimnāziju krieviskā sloga." ("Vēl cīņa nav galā"...—Stokholma, 1983.—44.lpp.)

Jau ģimnāzijas gados auga viņa politiskā interese, kuru lielā mērā sekmēja tēvs, kas deva dēlam lasīt sociāldemokrātu nelegālo literatūru, īpaši "Cīņu". 1911.gada 24.jūlijā Brūno pirmo reizi piedalījās neatļautā demonstrācijā, izvadot pēdējā gaitā savu vecāku draugu, kādreizējo jaunstrāvnieku, advokātu Jāni Pelūdi. Nākamajā gadā jaunietis izmēģināja roku literārā laukā, pārtulkojot gabaliņu par Somijas un Zviedrijas strādnieku kustību no tikko iznākušās Aleksandras Kolontajas grāmatas par Rietumu sociālistu darbu un dzīvi. Legālā strādnieku avīze "Laika Atbalss" iespieda šo tulkojumu ar parakstu Brūno .

Tā kā tolaik Latvijā vēl nepastāvēja kreisās jaunatnes organizācijas, viņš, atradis dažus domu biedrus skolnieku vidū, 14 gadu vecumā nodibināja Sociāldemokrātiskās partijas pulciņu, pats kļūdams par tā vadītāju. Pulciņa biedri pieslējās maziniekiem un bieži diskutēja par aktuāliem politiskiem jautājumiem. Viņu vadītājs savukārt sāka korespondēt Pēterpilī iznākošajam mazinieciskajam laikrakstam "Rabočaja Gazeta", kas piešķīra jaunajam autoram ģeometrisku pseidonīmu Tangens. Tas vēlāk tika plaši izmantots arī latviešu presē.

Pirmā pasaules kara frontei tuvojoties Rīgai, Brūno kopā ar māti 1915.gada maijā atstāja Latviju un devās uz Somiju, kur Helsinos kā vecākais kara ārsts dienēja Pauls Kalniņš. Tā kā Somijas otrā zviedru valoda jauneklim šķita vieglāka nekā somu, viņš sāka rosīgi mācīties zviedriski un pēc neilga laika jau spēja ar vārdnīcas palīdzību lasīt kara telegrammas mītnes zemes zviedru laikrakstos. Dažus mēnešus vēlāk Brūno jau varēja sarunāties un lasīt grāmatas šajā valodā. Nākamais solis bija iet katru nedēļu uz Tautas namu, lai iegādātos Somijas zviedru sociāldemokrātu nedēļas avīzi, jaunatnes mēnešrakstu un citus kaimiņvalsts izdevumus. Tur bija apskatīti arī tādi notikumi, par kuriem Krievijas prese nerakstīja ne rindas. Ar somu sociāldemokrātu palīdzību ieguvis atļauju apmeklēt parlamenta bibliotēku, Kalniņš juniors tur varēja lasīt ārzemju sociālistu žurnālus, respektablo Kārļa Kautska izdevumu "Die Neue Zeit" ieskaitot. Viņš šad tad iegriezās arī Helsinku latviešu biedrības lasītavā, kur bija pieejami laikraksti dzimtajā mēlē. Brūno ne tikai daudz lasīja vairākās valodās, bet arī regulāri rakstīja demokrātiskajai avīzei "Jaunais Vārds", kas iznāca Rīgā. Viņš aplūkoja Somijas un Skandināvijas valstu politiku, kā arī vācu sociāldemokrātijas attieksmi pret karu un iekšējām cīņām, kas risinājās tolaik lielākajā kreisajā partijā starp kara piekritējiem un tā pretiniekiem.

Saprotams, ka Kalniņu ģimene bija tautu slaktiņa pretinieki. Šī pretkara nostāja kopā ar Brūno vieglprātību pievērsa viņam žandarmērijas uzmanību. Jauneklis bija uzrakstījis kādu atklātni latviešu sociāldemokrātu funkcionāram Fēliksam Cielēnam uz Berni Šveicē, izsakot dažas neuzmanīgas frāzes, kas norādīja uz viņa sociālistiskajiem uzskatiem un pretkara stāju, kā arī norādot atpakaļadresi. Izdarot kratīšanu, žandarmi Brūno istabā nekādu nelegālu literatūru neatrada. Arī pratināšana rezultātus nedeva, un tā šoreiz viņš tika cauri sveikā.

Pabeidzis 1916.gada pavasarī Helsinku krievu zēnu ģimnāziju, Brūno, kuru kā pārāk jaunu armijā vēl neiesauca, iestājās Pēterburgas universitātes juridiskajā fakultātē. Vecāki gan vēlējās, lai viņu atvase studētu medicīnu, bet dēlu tā nesaistīja. Juniors jau sen bija izšķīries studēt tieslietas, lai varētu kļūt par aizstāvi politiskās prāvās. Bez tam cariskajā Krievijā vienīgi juridiskās fakultātes mācību plānā ietilpa arī sabiedriskās un valsts zinātnes.

Universitātē Brūno iestājās latviešu kreiso studentu biedrībā "Darbs", kas simpatizēja sociāldemokrātiem. Viņu ievēlēja organizācijas valdē un uzticēja sekretāra pienākumus. Bija jāuztur sakari ar citām, līdzīga rakstura biedrībām un novadniecībām, jāpiedalās kopējās diskusijās par aktuāliem jautājumiem un jāpārstāv "Darbs" augstskolas novadniecību delegātu sanāksmēs. 1916.gada ziemā "Darba" biedri pievienojās latviešu sociāldemokrātu "Prometeja" rajonam kā atsevišķs pulciņš ar nosaukumu "Vārds". Savu vadītāju viņi deleģēja uz "Prometeja" propagandistu kolēģiju, kuras uzdevums bija lasīt referātus rajona pulciņos. Pēc jaunā Kalniņa iniciatīvas "Darbs" 1917.gada februāra vidū sarīkoja Latvijas autonomijas idejas popularizēšanai veltītu pusatklātu latviešu studentu un kursistu sapulci, kurā, piedaloties ap 50 cilvēkiem, referātu par šo jautājumu nolasīja sanāksmes iniciators, gūstot klātesošo dzīvu atbalstu.

Revolūcijas burzmā

Kā Brūno uzzināja par carisma gāšanu, viņš savos memuāros stāsta: "Mana dzīvokļa saimniece ieskrēja manā istabā (tas laikam bija 8. vai 9. martā) un uztraukta sacīja, ka no priekšpilsētas gar mūsu māju plūstot liels strādnieku gājiens. Es metos lejā uz ielas, un man atklājās fantastisks skats. Pa lielo prospektu soļoja bezgalīga strādnieku masa, kas devās uz pilsētas centru. Plīvoja karogi, bija pacelti plakāti, skanēja brīvības dziesmas. Es prasīju demonstrantiem: "Kurp ejat?" Atbilde bija īsa un skaidra: "Ejam pret caru." Virziens man likās pareizs, un es piebiedrojos gājienam(..) Jā, ilgi gaidītā brīvības stunda nu bija situsi!" (cit. grām., 92. lpp.)

Topošais latviešu jurists vairs nedomāja par studijām, bet bez jebkādas kavēšanās metās revolūcijas viļņos. Viņa ierosmē ar dažu latviešu ģimnāzistu palīdzību drīz pēc vecā režīma krišanas kādā skolas zālē notika latviešu jaunatnes sapulce, kur pēc Somijas un Zviedrijas parauga nodibināja latviešu soicāldemokrātijas jaunatnes savienību ar apm. 150 biedriem, Kalniņu ievēlot par organizācijas vadītāju. 3. aprīlī notika vispārēja Pēterpils latviešu sanāksme, kurā piedalījās ap 2 tūkstoši cilvēku un kurā runāja arī jaunais politiķis. Sapulce pieņēma viņa iesniegto ārpolitisko rezolūciju, kurā bija prasīts izbeigt karu un slēgt mieru bez aneksijām.

Rīgas Strādnieku deputātu padomes izpildu komitejas aicināts, Kalniņš 1917. gada aprīļa vidū atgriezās dzimtenē, kur kopā ar sociāldemokrātu Arvīdu Zeibotu un savu māti rediģēja padomes dienas laikrakstu "Ziņotājs". Viņu kooptēja izpildu komitejas sastavā, uzticot sekretāra pienākumus, kā arī ievēlēja par LSD Rīgas komitejas locekli.

Tikko 18 gadus sasniegušais Brūno daudzsološi virzījās augšup pa politiķa karjeras kāpnēm. Viņš rakstīja "Ziņotājam" un citiem kreisajiem preses izdevumiem, organizēja, vadīja un runāja mītiņos un sapulcēs, rūpējās par latviešu revolucionārās jaunatnes apvienošanu.

Atgriezies Latvijā, Kalniņš publicēja presē "Pēterpils latviešu sociāldemokrātiskās jaunatnes savienības" deklarāciju un laikrakstā "Ziņotājs" aicinājumus jaunatnes pulciņu pārstāvjiem rīkot apspriedes, dibināt savienības un uzņemt sakarus. Viņš bija 1917. gada 22. aprīlī izveidotā LSD Jaunatnes savienības Pagaidu centra vadītājs un tieši organizēja savienības kongresa sasaukšanu.

Kalniņš atklāja un kopā ar Jāni Čulīti vadīja LSDJS I kongresu, kas notika 1917. gada 4. un 5. jūnijā Rīgā, Romanova (tag. Lāčplēša) ielā 24, piedaloties 45 delegātiem, kuri pārstāvēja 14 pulciņus ar apmēram tūkstoš biedriem. Kalniņš kongresā referēja par toreiz sapulcēs tik populāro "tekošo momentu", t.i., aktuālo politisko stāvokli. Kongress aicināja LSD CK dot vienu vietu jaunatnes organizācijai centrālkomitejā un sūtīt no savas puses vienu delegātu uz Jaunatnes savienības centrālkomiteju. Delegāti šo godpilno pienākumu uzticēja Kalniņam, ievēlot viņu arī par savienības priekšsēdētāju. Par kongresa norisi viņš publicēja atreferējumus avīzē "Brīvais Strēlnieks" un žurnālā "Darba Jaunatne".

Ne jau visur Brūno Kalniņam, viņa vecākiem un citiem latviešu maziniekiem veicās. 1917. gada maijā lielinieki ieguva vairākumu Rīgas Padomē un izbeidza "Ziņotāja" izdošanu, pievienojot to "Cīņai". Līdz ar to izbeidzās jaunā Kalniņa redaktora darbs. Viņš bija viens no runātājiem, kas atbalstīja Pagaidu valdību latviešu strēlnieku II kongresā maija beigās, bet delegātu atbalstu neguva.

Izmantojot partijas aparātu un to, ka mazinieku darbinieki bija aizņemti ar praktisko darbu padomēs, lieliniekiem izdevās iegūt pārliecinošu vairākumu LSD V kongresā, kas notika Rīgas pilī 1917. gada jūlija beigās. Delegātu vidū bija arī Dr. P.Kalniņš, kuru ievēlēja kongresa prezidijā un B.Kalniņš. Viņi abi runāja arī debatēs. Taču centrālkomitejā no maziniekiem iegāja tikai Kalniņš juniors kā LSD Jaunatnes savienības vadītājs.

Zem naglotā papēža

1917. gada 1. septembra agrā rītā Rīgas fronti satricināja ārkārtīgi stipra vācu artilērijas uguns. Brūno Kalniņš tūdaļ steidzās uz savu darba vietu — pilsētas izpildkomiteju, lai uzzinātu, kas notiek. Izrādījās, ka ir sācies ienaidnieka ģenerāluzbrukums Latvijas metropolei. 2. septembrī notika pilsētas padomes pēdējā sēde, kurā pieņēma aicinājumu iedzīvotājiem uzturēt mieru un neatstāt Rīgu, kā arī iecelt pašvaldības emisārus visos milicijas iecirkņos. Kalniņu nozīmēja šajā postenī 3. iecirknī Skolas ielā, kur viņš uzturējās līdz vācu karaspēka ienākšanai 3. septembra vakarā.

LSD centrālkomiteja nolēma, ka partijas darbiniekiem jāpaliek uz vietas, lai, darbojoties nelegāli, organizētu cīņu pret okupācijas režīmu. B.Kalniņš piedalījās pirmajā vēl puslegālajā partijas aktīvistu apspriedē, kur izlēma, kā strādāt turpmāk. Viņš bija viens no mazinieku funkcionāriem, kas iniciēja savu aptuveni 100 domu biedru apvienošanos pirmā rajona VI apakšrajonā un vadīja organizatorisko darbu tajā.

Līdz ar partiju uz nelegālu darbību pārgāja Kalniņa vadītā Jaunatnes savienība. Tās aktīvākie pulciņi Rīgā bija "Laborēmus!", "Liesma", "Ausma" u.c. To biedru vairākums bija skolnieki un jauni strādnieki, kuri bieži pulcējās savās sanāksmēs, lai iepazītos ar politisko stāvokli, sociāldemokrātijas vēsturi, sociālisma teoriju un citiem jautājumiem.

Cerību uz drīzām pārmaiņām tomēr nebija. B.Kalniņš atceras, ka 1917. gada rudenī ļoti pesimistisks bijis arī viens no latviešu lielinieku vadoņiem Jūlijs Daniševskis, kas kādā privātā sarunā teicis, ka Krievija esot karu zaudējusi, un Latvija kļūšot par Vācijas sastāvdaļu. Latvija tad varēšot vēlēt dažus deputātus reihstāgā, bet vietējā pārvaldē latviešiem nebūšot nekādas teikšanas. Viņš vēl piemetinājis: "Tev jau būs labi, tu jau proti vāciski, bet es nemāku vāciski runāt!"

Šādos apstākļos Brūno vajadzēja kārtot arī personīgo dzīvi. Darba un ienākumu viņam nekādu nebija. Vecāki atsāka strādāt par ārstiem un tad jau pietika visas ģimenes uzturam. Kādu laiku viņu mantinieks raudzīja pasniegt privātstundas latīņu valodā, kas toreiz bija Brūno stiprā puse, bet izpeļņa tur bija maza. Palika vien tā pati jau ierastā un iemīlētā politika.

Tās dēļ viņš nokļuva trīs mēnešus vācu citadeles cietumā. Kalniņu kopā vēl ar apmēram 130 cilvēkiem apcietināja pirms gatavojamās pretokupācijas demonstrācijas 1918. gada naktī no 5. uz 6. janvāri. Viņu steigā iegrūda kādā neapgaismotā kamerā, kur pat gultas nebija.

Ieslodzīto vidū bija arī Andrejs Upīts, kas uzaicināja Kalniņu kopā ar viņu izdot nelielu ar roku rakstītu cietuma avīzi. Viņi sarakstīja vairākus avīzītes numurus, kas tad cirkulēja no kameras uz kameru, ienesot mazliet dzīvības cietumnieku izolētajā stāvoklī. Nekā nepanākuši, okupanti bija spiesti gandrīz visus ieslodzītos atbrīvot.

Šajā laikā attiecības starp lieliniekiem un maziniekiem Latvijas sociāldemokrātijā saasinājās arvien vairāk, īpaši pēc tam, kad VI apakšrajons pieņēma rezolūciju "Krievijas revolūcijas lielinieciskais posms, Brestļitovskas miers un Latvijas sociāldemokrātijas uzdevumi", kurā nosodīja lielinieku diktatūru, noraidīja Brestļitovskas mieru un aicināja savas partijas biedrus cīnīties par neatkarīgu un demokrātisku Latviju. Par šādu uzdrošināšanos vispirms Rīgas komiteja un pēc tam arī LSD konference 1918. gada maijā izslēdza apakšrajona biedrus no partijas. Ar to sākās abu LSD spārnu organizatoriskā norobežošanās.

Mazinieciskās grupas nolēma atjaunot veco partiju, izmainot vārdu "Latviešu" ar "Latviju", atgriežoties pie agrākā nosaukuma Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP). 1918. gada 17. jūnijā Rīgā, kādā dzīvoklī Ģertrūdes ielā, notika LSDSP I konference. Tā deklarēja, ka paliek uzticīga LSDSP vecajiem demokrātiskajiem principiem un 1905. gada programmai, no kuras lielinieki bija galīgi atteikušies. Konference nolēma uzskatīt LSDSP par vecās partijas turpinātāju. Cīņu par Latvijas neatkarību un demokrātisku republiku noteica par organizācijas galveno uzdevumu. Centrālkomitejā citu vidū ievēlēja P. un B.Kalniņus. Jauno Kalniņu vēlāk izvirzīja par partijas sekretāru. Šajā amatā viņš sabija līdz 1926. gadam.

Kad 1918. gada novembra sākumā Rīgā pienāca ziņa par revolūcijas uzvaru Vācijā, tūdaļ sapulcējās LSDSP centrālkomiteja, lai pārrunātu izveidojušos situāciju un noteiktu partijas uzdevumus jaunajos apstākļos. Sēdes dalībnieki bija vienis prātis, ka ķeizara Vilhelma II gāšana dos iespēju proklamēt neatkarīgu un demokrātisku Latvijas valsti, ka jāveido varas institūcijas — Pagaidu valdība un priekšparlaments, kas sastādītos no demokrātisko partiju pārstāvjiem.

Tajās pašās dienās legalizējās LSDSP, kuras vadība noīrēja partijas biroja telpas Elizabetes ielā 16, 6. dzīvoklī. Tur apmetās centrālkomiteja un Rīgas komiteja, Jaunatnes savienības birojs, kā arī partijas centrālorgāna laikraksta "Sociāldemokrāts" redakcija un ekspedīcija. Pirmajā istabā, kur ienāca apmeklētāji, bija partijas sekretāra birojs. Šajā istabā B.Kalniņš strādāja līdz 28. decembrim, organizējot partijas atjaunošanu Rīgā un provincē. Par šo laiku viņš savās atmiņās stāsta: "Tas bija drudžains, darba un nenoteiktības pilns laiks. Strādāt nācās no agra rīta līdz vēlai naktij. Vakaros bija jāpiedalās un jārunā bieži ļoti nemierīgās sēdēs un sapulcēs. Man bija jāuzņem provinces pilsētu delegāti, kas nāca, lai nodibinātu sakarus ar partijas centru. Dažkārt provincieši iebrauca zirgu vilktos ratos, jo dzelzceļš ne visur bija sasniedzams (..). Atgriezās arī pirmie emigranti no Vācijas (..). No komunistiskās Krievijas arī sāka atgriezties veci sociāldemokrātu darbinieki (cit. grām., 166. lpp.)."

Suverēnās Latvijas sākotnē

1918. gada 17. novembrī abi Kalniņi, kā arī viņu kolēģi Fricis Menders un Jūlijs Celms runāja pirmajā lielajā Rīgas strādnieku sapulcē, kuru organizēja LSDSP un kura notika vēsturiskajās Jaunā teātra telpās Romanova (tag. Lāčplēša) ielā 25. Viņi skaidroja sanākmes dalībniekiem, kāpēc latviešu strādniekiem jāiestājas par neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas dibināšanu. Oponēja lielinieku centrālkomitejas pārstāvis Jānis Krūmiņš–Pilāts, kas aizstāvēja palikšanu padomiskajā Krievijā. Pēc karstām un vētrainām debatēm šī dižsapulce tomēr nostājās mazinieku pusē, pieņemot rezolūciju, kurā prasīja "patstāvīgu un neitrālu valsti, demokrātisku republiku demokrātiskā tautu savienībā".

Padarījuši šo darbu, sociāldemokrātu vadītāji tās pašas dienas vakarā devās uz Rīgas latviešu amatnieku biedrības krājkasi Suvorova (tag. K.Barona) ielā 3, kur notika Latvijas Tautas padomes (TP) — priekšparlamenta konstituēšanās sēde. TP sākumā ietilpa 10 — trešā daļa — LSDSP pārstāvji, kuru vidū bija arī B.Kalniņš. Saprotams, ka viņš piedalījās arī neaizmirstamajā suverēnās Latvijas proklamēšanas aktā 18. novembrī.

LSDSP neiestājās Pagaidu valdībā, lai gan tās pirmais vadītājs Kārlis Ulmanis, kā arī citas pilsoniskās partijas to vēlējās. B.Kalniņš tādu viņa partijas pozīciju vēlāk skaidroja šādiem vārdiem: "Šai rezervācijai bija taktiski motīvi. LSDSP tolaik atradās asā un ļoti grūtā cīņā ar komunistiem latviešu strādnieku masās, kas savā vairumā bija lielinieciski noskaņotas un gaidīja glābiņu no sarkano latviešu strēlnieku ierašanās. LSDSP CK locekļu vairākums atzina, ka lieliniekiem būtu viegli savā aģitācijā pret sociāldemokrātiju nostādīt to par pilsonības piedēkli, ja LSDSP pārstāvji ieietu valdībā kopā ar pilsoniskajiem ministriem. Tādā kārtā partija zaudētu savu iespaidu masās un nespētu tur popularizēt Latvijas neatkarības ideju. Neapšaubāmi, ka šiem motīviem bija nopietns pamats 1918. gada revolūcijas sabangotajā situācijā. Vēsturiskā skatījumā tomēr jāšaubās par toreizējās taktikas lietderību, jo (..) radikalizētās strādnieku masas tik un tā pievērsās lieliniekiem" ("Latvijas Sociāldemokrātijas piecdesmit gadi" — Rīga, 1993. — 139. lpp.).

Arī sociāldemokrātu aiziešanu no priekšparlamenta 1918. gada pašās beigās B.Kalniņš vērtēja negatīvi. Viņš 1983. gadā rakstīja: "Šodien, vēsturiskā skatījumā, var teikt, ka izstāšanās no Tautas Padomes bija politiska kļūda, jo sociāldemokrāti bija savu noraidīgo viedokli pret [Ulmaņa valdības] sadarbību ar okupācijas varu un baronu karaspēku pateikuši un viņi par to nebija politiski atbildīgi (..). Sociāldemokrātu trīs mēnešu prombūtni no Tautas Padomes nedrīkst uzskatīt par kādu gļēvulības pazīmi, politisku kapitulāciju vai dezertēšanu no cīņas lauka (..). Tieši otrādi, mēs turpinājām asu idejisku cīņu pret komunistiem, sevišķi Liepājā un Kurzemes neieņemtajos apgabalos, strādnieku padomēs un arodbiedrībās ("Vēl cīņa nav galā..." — 196.–197. lpp.)."

No 1918. gada 26. līdz 28. decembrim Rīgā notika LSDSP konference. B.Kalniņš tajā sniedza centrālkomitejas organizatorisko pārskatu un referēja par strādnieku arodniecisko kustību. Konference atzina partijas vadības taktiku par pareizu un ievēlēja jaunu centrālkomiteju ar P.Kalniņu kā priekšsēdētāju un B.Kalniņu kā sekretāru.

29. decembra pēcpusdienā viņu dzīvoklī Suvorova ielā 37 sanāca centrālkomitejas pēdējā sēde Rīgā. Tajā pieņēma Mendera uzrakstīto lēmumu par izstāšanos no Tautas Padomes, kuru nākamajā dienā "Sociāldemokrāts" publicēja vienā no saviem beidzamajiem numuriem. Pārrunājot turpmāko darbību, sēdes dalībnieki nolēma, ka jaunajai centrālkomitejai jāpārceļas uz Liepāju, no kurienes bija vieglāk uzturēt sakarus ar vācu sociāldemokrātiem un Sociālistisko internacionāli un kur bija iespējams balstīties uz draudzīgu strādniecības vairākumu.

Liepājā vispirms bija jāparūpējas par maizes darbu. B.Kalniņš to atrada pilsētas valdē, kur kā labam valodu zinātājam viņam vajadzēja pārzināt saraksti ar vācu okupācijas iestādēm un kārtot lietas ar Liepājas vācu kareivju padomi. Viņu ievēlēja arī par pilsētas strādnieku deputātu padomes sekretāru.

Galvenais tomēr bija un palika partijas darbs. B.Kalniņš daudz darīja, lai uzturētu sakarus un saskaņotu darbību Liepājas un Kurzemes atlikušo LSDSP organizāciju starpā. Spēcīgākā no tām bija Liepājas organizācija ar 400 biedriem.

Kalniņa vadībā rosīgi darbojās arī Jaunatnes savienība, Liepājā iznāca tās žurnāla "Darba Jaunatne" otrais numurs.

Landesvēra organizētā 16. aprīļa puča laikā no aresta izdevās izvairīties tikai B.Kalniņam un centrālkomitejas loceklim Ansim Petrevicam (P.Kalniņš šajā laikā atradās Berlīnē). Viņi jau nākamajā dienā slepeni sasauca centrālkomitejas un Liepājas komitejas sēdi, kur nolēma atgriezties Tautas Padomē. Partija izlaida uzsaukumu pret apvērsumu un aicināja iedzīvotājus atbalstīt likumīgo Pagaidu valdību un TP. 19. aprīlī nelegāli sapulcējās visu priekšparlamentā apvienoto partiju pārstāvji, kur LSDSP reprezentēja B.Kalniņš un A.Petrevics. Apspriede pieņēma protestu pret apvērsumu.

TP kopsēdē, kura notika 1919. gada 12. maijā, piedalījās 18 LSDSP pārstāvji, B.Kalniņu ieskaitot, kuru vārdā F.Menders teica skarbu runu pret pučistiem. TP pieņēma arī Kalniņa ierosināto sociāldemokrātu frakcijas priekšlikumu izteikt atzinību Latvijas karaspēkam pēc 16. aprīļa un nešaubāmu pārliecību, ka tas būs arī turpmāk "Latvijas demokrātiskās valsts sargs".

Lai papildinātu latviešu karavīru rindas, kuras joprojām bija šauras, B.Kalniņš 1919. gada pavasarī nelegāli saformēja Liepājā rotu kareivju — vairāk nekā 200 vīru — no LSDSP un Jaunatnes savienības biedriem, kurus vairāki virsnieki apmācīja Jūrmalas kāpās. Pēc Rīgas atbrīvošanas TP prezidijs un Ulmanis pilnvaroja Kalniņu ar rotu doties uz galvaspilsētu. 29. maijā Kalniņš ieradās Rīgā, kur stājās pulkv. Jāņa Baloža rīcībā, kas uzticēja viņam formēt jaunu brīvprātīgo rotu. Panākumi bija labi. Nedēļas laikā vienībā iestājās ap 250 cilvēku, galvenoties Rīgas strādnieki.

Jūnija pirmajās dienās Kalniņš ar saviem karavīriem ieņēma kādu spiestuvi Rīgas centrā, Brīvības ielā, un lika nodrukāt TP uzsaukumu pilsētas iedzīvotājiem, kas bija vērsts pret Andrieva Niedras un vācu apvērsuma valdību un aicināja no lielinieku varas atbrīvotos rīdziniekus atbalstīt likumīgo Pagaidu valdību. Šo uzsaukumu 5 tūkstošos eksemplāru kareivji izdalīja iedzīvotājiem uz ielu stūriem, un tas radīja ļaudīs lielu saviļņojumu.

Atjaunojās arī LSDSP Rīgas organizācija. B.Kalniņš sasauca savas rotas kancelejā neatkarības laika karaskolas ēkā K.Barona ielā visus Rīgā palikušos pilsētas komitejas locekļus, kā arī citus partijas aktīvistus. Sanāksmes dalībnieki nolēma sameklēt organizācijas biedrus un informēt viņus par stāvokli, aicinot atbalstīt partijas cīņu pret baronu reakciju un Niedras nodevību.

Jūlija sākumā Kalniņš atstāja armiju un atgriezās politiskajā darbā kā Tautas Padomē, tā savā partijā. Nākamajos trijos mēnešos viņš vadīja LSDSP organizāciju atjaunošanu Rīgā, Vidzemē un Kurzemē. 1919. gada augustā B.Kalniņš organizēja pirmo Baltijas valstu sociāldemokrātisko partiju konferenci Rīgā, kas palīdzēja nodibināt ciešākus sakarus ar uzskatu biedriem kaimiņvalstīs, Somiju ieskaitot, kā arī apmainīties savstarpēji ar informāciju.

Sākoties bermontiādei, Rīgas pilsētas dome ievēlēja trīsvīru pilsētas aizsardzības komiteju sakariem ar armiju, kurā ietilpa arī B.Kalniņš. Viņš uzrakstīja pazīstamo uzsaukumu "Pie ieročiem!", kas aicināja visus ieročus nest spējīgos Rīgas iedzīvotājus stāties armijas rindās un visiem atbalstīt tās cīņu pret bermontiešiem.

B.Kalniņa ierosmē izveidojās tā dēvētā Tautas Padomes rota, kurā brīvprātīgi iestājās priekšparlamenta locekļi, mācībspēki, skolotāji un citi latviešu inteliģences pārstāvji. Rakstnieks un žurnālists Jānis Kārkliņš par šo rotu savās atmiņās stāsta: "Ierindā stāv profesori K.Balodis un P.Zālītis u.c., skolotāji, rakstnieki, žurnālisti, mākslinieki. No smagām kastēm, kas tikko saņemtas, izceļ angļu šautenes. Tās vēl pavisam svaigas, ieeļļotas ar kādu dzeltenīgu ziedi, kas turpat rūpīgi jānotīra. Vecajiem profesoriem neveicas. Viņi pat nezina, kā šauteni iedarbināt. Rotas komandieris leitn. Brūno Kalniņš ir gados jauns, vēl jaunāks izskatā. Viņš māca un viņam paklausa bez iebildumiem. Kara disciplīna — to saprot kā vecie, tā jaunie. Prof. Balodis un vēl citi pagadās krietni īsredzīgi. Kā pareizi notēmēt? Padoms īss un skaidrs: Karsē tikai pāri Daugavai! Dienā — uz ierakumiem, naktī — cilvēka augstumā. Tad šie tur tumsā staigā — tā darām" ("Latvijas preses karalis". — Stokholma, 1962. — 36.–37. lpp.).

Pēc Bermonta armijas sakaušanas no 1919. gada 27. līdz 31. decembrim Rīgā notika LSDSP kārtējā konference, kurā apsprieda partijas uzdevumus jaunajos apstākļos. Pārvēlēja arī centrālkomiteju, kur B. Kalniņam atkal uzticēja sekretāra pienākumus. Viņa galvenais uzdevums bija organizēt Satversmes sapulces vēlēšanu kampaņu.

Parlamentārieša darbā

Šai darbības šķautnei B.Kalniņš veltījis 15 gadus no sava mūža. Viņš bija Tautas Padomes, Satversmes sapulces un visu četru Saeimu loceklis. Kalniņš galvenoties strādāja karalietu komisijā, nereti vadīja to, bet neatteicās iesaistīties arī citu komisiju darbā. Viņš bieži referēja parlamentā par likumu un lēmumu projektiem, vienmēr bija gatavs debatēt par tiem, iesniedza pieprasījumus un uzdeva jautājumus, nekautrējās arī no starpsaucieniem.

Šis raksts jau tā ir ieildzis, tālab pakavēsimies sīkāk tikai pie B.Kalniņa deputāta darbības pēdējā — 4. Saeimā (1931–1934). Viņš tajā strādāja karalietu, mandātu, pieprasījumu, juridiskajā un publisko tiesību komisijā. B.Kalniņš 4. Saeimā bija referents vai koreferents gandrīz par desmit jautājumiem: pārgrozījumi un papildinājumi likumā par virsdienesta karavīriem, pārgrozījumi un papildinājumi likumā par augstākajiem militārajiem kursiem, pārgrozījumi un papildinājumi karaklausības likumā un citiem. Apmēram tikpat daudz reižu viņš piedalījās debatēs. Kalniņam bija ko sacīt par Iekšlietu ministrijas iekārtu, pārgrozījumiem Latvijas Republikas Satversmē, hitleriešu darbību Latvijā, valsts budžetu un citiem jautājumiem.

Tāpat kā daudzi citi deputāti B.Kalniņš bieži runāja par budžetu, īpašu uzmanību veltot tā dēvēto spēka resoru — Tieslietu un Kara ministrijas tāmēm. Augstā nama III sesijas 20. sēdē 1932. gada 7. jūnijā viņš pārmeta valdībai, ka ekonomiskās krīzes laikā Iekšlietu ministrijai paredz palielināt izdevumus no 5,5 % līdz gandrīz 6,5 % no kopējā budžeta. Runātājs norādīja, ka iekšlietu resors nevar būt nekādā izņēmuma stāvoklī tai laikā, "kad mēs esam strīpojuši un atsacījušies no daudz nepieciešamiem tautas izglītības un sociālās apgādes posteņiem".

29. sēdē 15. jūnijā viņš pievērsās Kara ministrijas budžetam, norādot, ka tas ir samazināts mazāk nekā visu citu resoru izdevumi. Tā rezultātā militārie izdevumi pieaug no 21,8% līdz 22,5%. Kaimiņvalstīs šie skaitļi ir mazāki: Igaunijā — 19%, Lietuvā — 18% un Somijā — tikai 14%. Deputāts atzīmēja, ka armijā dienē 13 ģenerāļi un 120 pulkveži, kas ir par daudz un maksā dārgi. Tad nav jābrīnās, ka tautas izglītībai paredz par 8 miljoniem latu mazāk nekā militārām vajadzībām, bet "Tautas labklājības ministrijas budžetā samazināta vesela rinda izdevumu ļoti nepieciešamām vajadzībām, piemēram, bez darba palikušo strādnieku atbalstam un citiem sociāliem posteņiem".

30. gadu sākumā, īpaši pēc Hitlera nākšanas pie varas Vācijā, Latvijā aktivizējās kā vācu, tā latviešu nacionālsociālistu darbība, kas apdraudēja valsts demokrātisko iekārtu. Par to vairākkārt 4. Saeimā runāja B.Kalniņš un viņa frakcijas biedri, iesniedzot arī attiecīgas interpelācijas un jautājumus. Viņš, motivējot sociāldemokrātu deputātu grupas jautājumu iekšlietu ministram, IV sesijas 9. sēdē 1932. gada 4. novembrī atzīmēja, ka pie vietējiem nacionālsociālistiem, lai instruētu viņus, sistemātiski ierodas aģenti no Vācijas. Rīgā plaši tiek izplatīta nacistu literatūra. Pat hitleriešu partijas centrālorgānu "Völkischer Beobachter" veikalos un kioskos pārdod vairāk nekā 600 eksemplāru. No otras puses, vesela virkne Vācijas strādniecības izdevumu Latvijā nav atļauti.

V sesijas 12. sēdē 1933. gada 17. martā B.Kalniņš pamatoja savas frakcijas priekšlikumu uzdot valdībai: pirmkārt, izraidīt no Latvijas visus Latvijas demokrātiskajai republikai naidīgos fašistus ārzemniekus un slēgt viņu organizācijas un, otrkārt, slēgt visas Latvijas demokrātijai naidīgās fašistu organizācijas — Latvijas nacionālsociālistu partiju, biedrības "Ugunskrusts" un "Leģions" un citas līdzīgas organizācijas.

Parlaments pēc diezgan plašām debatēm, kurās piedalījās visu frakciju pārstāvji, pieņēma pozitīvu lēmumu šajā jautājumā, taču divarpus mēnešu laikā neviens hitlerietis no Latvijas nebija izraidīts. Jautājumu valdībai šajā sakarā VI sesijas 11. sēdē 1933. gada 9. jūnijā atkal motivēja B.Kalniņš. Viņš atzīmēja, ka laikrakstu "Völkischer Beobachter" joprojām netraucēti pārdod Rīgas lielākajos kioskos, turklāt vairāk nekā 1000 eksemplāru. Ieved arī hitlerisko Berlīnes laikrakstu "Angriff" un citu nacistisko literatūru. Orators norādīja, ka biedrība "Ugunskrusts" ir patiešām slēgta, bet tās vietā ir nodibinātas divas jaunas organizācijas "ar to pašu personālo vadību, ar tiem pašiem mērķiem, ar to pašu noziedzīgo fašistisko aģitāciju un ar to pašu hitleriskās Vācijas slavināšanu. Tā ir biedrība "Pērkonkrusts" un atjaunotā biedrība "Tēvijas sargs"." (..) "Mums un Latvijas sabiedrības lielākai daļai nav ne mazāko šaubu par to, ka taisni šis "Ugunskrusts" un tā pēctecis "Pērkonkrusts" ir nopietnāka un arī daudz noziedzīgāka fašistiska organizācija."

Savā runā 4. Saeimas ārkārtējās sesijas 1. sēdē 1933. gada 22. augustā B.Kalniņš sīkāk raksturoja Latvijas vāciešu prohitleriskās organizācijas. To bija trīs. Viņa vērtējumā landesvēra biedrība "ir izvērtusies par vienu neapšaubāmu nacionālsociālistisku, resp., hitleriešu organizāciju". Tā uzņemot savā biedrībā ne tikai bijušos landesvēristus, bet visus vācu jauniešus, gatavo jaunus militāros kadrus. Prokuratūras netraucēta darbojas vācu jaunatnes biedrība, kura ir hitleriskās jaunatnes organizācija Latvijā. Tā Mežaparka rajonā rīko militāras mācības, uz kurām to dalībnieki ierodas brūnos tērpos. Baltvācu pilsoņu biedrība "pavisam atklāti attīsta nepārprotamu hitlerisku aģitāciju, pie kam šīs biedrības sanāksmēs piedalās arī Latvijas pilsoņi".

VII sesijas 17. sēdē 1933. gada 15. decembrī B.Kalniņš pamatoja viņa frakcijas priekšlikumu slēgt "Pērkonkrustu", "Tēvijas sargu" un laikrakstu "Pērkonkrusts" kā Latvijas Republikai naidīgus, saukt to vadītājus pie likumīgas atbildības un neatļaut reģistrēt politiskas partijas un biedrības un izdot periodiskus izdevumus ar līdzīgiem mērķiem un raksturu. Viņš uzsvēra, ka minētās organizācijas un laikraksts nemitīgi uzbrūk Latvijas Satversmei, valsts demokrātiskajai iekārtai un brīvībām, nonievā Saeimu un draud likvidēt pastāvošo kārtību varas līdzekļiem. Augstais nams tajā pašā dienā pieņēma sociāldemokrātu deputātu ierosinājumu šajā jautājumā.

Oponējot Zemnieku savienības izstrādātajam Satversmes grozīšanas projektam, B.Kalniņš IX sesijas 4.sēdē 1934.gada 4.maijā norādīja, ka, lai samazinātu partiju skaitu parlamentā, jāgroza ir nevis Satversme, bet vēlēšanu likums. Nav pieņemams arī priekšlikums dot Valsts prezidentam sevišķi plašas pilnvaras. Tas novestu pie demokrātijas iznīcināšanas, apvērsuma un stingras varas nodibināšanas. Kalniņš deklarēja: "Bērziņa kungs (zemsaviešu referents šajā jautājumā — R.T.), Jūs atklāti varat apbruņot aizsargus un tomēr nekautrējaties te nākt un teikt, ka, ja rastos apvērsums, tad strādniekiem nav tiesības aizstāvēt pastāvošo demokrātisko iekārtu (..). Ja kādas fašistiskas aprindas mēģinās gāzt pastāvošo valsts iekārtu, tad mēs šādam mēģinājumam atbildēsim varas līdzekļiem (..). Ne tikai tiesības, bet arī svēts pienākums mums ir cīnīties par to, lai tāds apvērsums neizdotos!" Kā parādīja turpmākie notikumi, šie pareizie skaļie vārdi diemžēl palika tikai uz papīra.

Pēc Ulmaņa 15.maija apvērsuma B.Kalniņu, tāpat kā simtiem citu sociāldemokrātu un arī vienkārši demokrātu, ne tikai apcietināja, bet it kā par gatavošanos "likumīgās valsts iekārtas gāšanai" (sic!) kara (!) tiesa piesprieda viņam četrus gadus pārmācības namā, taču, ievērojot nopelnus Latvijas atbrīvošanas karā, sodu samazināja uz trim gadiem. To izcietis un pabeidzis LU juridisko fakultāti, Kalniņš devās trimdā uz Somiju, kur turpināja cīņu pret Ulmaņa antikonstitucionālo režīmu.

Pēc Latvijas okupācijas viņš 1940. gada 4.jūlijā atgriezās dzimtenē, kur jaunieceltie Latvijas bruņoto spēku vadītāji — armijas komandieris, ģen. Roberts Kļaviņš un štāba priekšnieks ģen. Mārtiņš Jeske ierosināja Kalniņam kļūt par armijas politisko vadītāju. Bij. Ministru prezidents Ādolfs Bļodnieks šajā sakarā 1949.gada 7.oktobrī devis šādu liecību: "Komunistu okupācijas sākumā, 1940.gada jūlijā, agrākā Latvijas valdība, armija un vadītāji demokrātiskie politiķi vēlējās paglābt Latvijas armiju no sajaukšanas ar Sarkanarmiju un šinī sakarībā nelaiķis Dr.P.Kalniņš sasauca vairāku atbildīgu valstsvīru sanāksmi, kuru skaitā biju arī es, lai apspriestu un izlemtu, vai Brūno Kalniņam vajadzētu vai nevajadzētu uzņemties Latvijas armijas politisko vadību, pieņemot, ka komunisti, kam jau bija noteikšanas, tam piekristu. Iznākumā visi klātesošie vienbalsīgi nolēma, ka Brūno Kalniņam ir jāuzņemas šis smagais pienākums. Šim atzinumam piekrita arī ģenerālis J.Balodis, ilggadīgais Latvijas kara ministrs, kas vēlāk tika deportēts uz Sibīriju. To pašu atzina arī vairāki Latvijas armijas augstāki virsnieki(cit. pēc "Latvijas Sociāldemokrātijas piecdesmit gadi", 199.–200.lpp.).

Kalniņš, protams, varēja atsacīties no šā, tā teikt, goda. Tādā gadījumā šo posteni droši vien būtu ieņēmis vai nu kāds vietējo komunistu funkcionārs, vai, kas būtu vēl sliktāk armijai, kāds Staļina teroru izdzīvojušais dzimto valodu pusaizmirsis latviešu tautības VK (b)P aktīvists no "lielās" dzimtenes. Jādomā, ka Kalniņš ar šādu rīcību savā veidā gribēja revanšēties arī Ulmanim, kura cietumā viņš bija spiests pavadīt vairākus gadus un pēc tam atstāt Latviju. Stipri gan jāšaubās vai Kalniņam atšķirībā no "caurkritušā" vadoņa bija kaut kādas ilūzijas par okupantu žēlastību nākotnē attiecībā uz Latvijas suverenitāti. Vismaz viņa tēvs Dr. P.Kalniņš — dēla pirmā autoritāte — šajā ziņā bija kategorisks: "Tā ir okupācija, krievi nāks ar savu iekārtu. Tas ir Latvijas neatkarības gals. Nebūtu tomēr pareizi noklusēt, ka B.Kalniņš 1940.gada vasarā lūdza uzņemt viņu Latvijas kompartijā, bet līdzīgi daudziem citiem viņa partijas biedriem saņēma atteikumu.

1940.gada 10.jūlijā armijas štāba laikraksts "Latvijas Kareivis" publicēja iepriekšējā dienā izdoto kara ministra ģen. Roberta Dambīša pavēli, ka rezerves leitnants Brūno Kalniņš iecelts par armijas politiskā vadītāja amata pagaidu izpildītāju. Šim dokumentam bija pievienots viņa fotouzņēmums un īsa biogrāfija. Tajā bija norādīts, ka Kalniņš ilgus gadus bijis Saeimas karalietu komisijas sekretārs. 1929. un 1932.gadā kā rezerves virsnieks ieguvis ierindas cenzu 4.Valmieras kājnieku pulkā. 1939.gada novembrī vecā valdība atņēmusi viņam Latvijas pavalstniecību.

Kalniņš sāka darbu jaunajā amatā enerģiski. Lūk, neliela viņa pirmā veikuma hronika (izlases veidā).

... 10.jūlijs. Kalniņš runā radiofonā par politisko vadītāju tuvākajiem uzdevumiem.

...19.jūlijs. Kalniņš notur apspriedi ar jaunieceltajiem pulku politiskajiem vadītājiem un politiskajiem darbiniekiem (šādā amatā strādāja arī Vulfsons, iecelšanas pavēlē gan nosaukts par Mauriku), dodams norādījumus par uzdevumiem karavīru politiskās audzināšanas darbā.

...27.jūlijs. Kalniņš formā ar ģenerāļa zīmotnēm piedalās un līdz ar Ministru prezidentu prof.Dr.Augustu Kirhenšteinu runā karaskolas izlaidumā. "Latvijas Kareivis" nākamajā dienā, stāstot par izlaidumu, viņu pirmo reizi nosauc par armijas politisko vadītāju (nevis kā līdz tam — a.p.i.), bet par ģenerāli atšķirībā no citiem bruņoto spēku vadītājiem tomēr negodā.

...28.jūlijs. Armijas politiskais vadītājs piedalās sarkanās flotes gada svētkiem veltītajā parādē Liepājā.

...31.jūlijs. Kalniņš kopā ar iekšlietu ministru Vili Lāci, izglītības ministru prof. Paulu Lejiņu u.c. valstsvīriem piedalās Latviešu biedrības nama nodošanā sarkanajai armijai.

...Jūlijs (datums nav zināms). Armijas komandieris ģen. R.Kļaviņš izdod pavēli, ar kuru armijas politiskā vadītāja amatu pielīdzina ģenerāļa pakāpei, viņa palīgus un divīziju politiskos vadītājus — pulkveža pakāpei, divīziju vadītāju palīgus un pulka politiskos vadītājus — pulkvežleitnanta pakāpei un politiskos darbiniekus — kapteiņa pakāpei.

...9.augusts. "Latvijas Kareivis" ievieto Kalniņa rakstu " Mēnesis tautas armijas politiski kulturālās audzināšanas darbā" ar autora fotouzņēmumu ģenerāļa formā.

...17.augusts. "Latvijas Kareivis" publicē Noteikumus par politiskā un kulturāli izglītojošā darba organizāciju armijā, kuri izstrādāti Kalniņa vadībā. Protams, ka tie varēja būt tikai padomiski komunistiski. Amizanti lasīt noteikumos, ka politiskie vadītāji izvirza no rotas, baterijas vai eskadrona karavīru aktīva vidus "vienu politisko kareivi, kas var būt par aģitatoru, priekšā lasītāju un pārrunu vadītāju". Vai tāda prasība : "Gājienos uz mācībām, kazarmām, ēdienu telpām, kopējā darbā, pārgājienos nepieciešami jāiepotē padomju dziesmas!"

...28.augusts. Latvijas PSR valdība nolemj pārveidot Tautas armiju par sarkanās armijas teritoriālu korpusu.

Moris —Brūno Kalniņš — savu darbu ir padarījis. Viņš var iet. Prese par to neinformē.

Pēc atvaļināšanas no armijas Kalniņš strādāja LU, kur pēc prof. Kārļa Dišlera ieteikuma viņu ievēlēja par docentu starptautiskās un valsts tiesībās. 1941.gada jūlijā jauno pasniedzēju atlaida no darba. Universitātes rektora motivācija skanēja: "Padomju Savienībā maziniekus nepielaiž par mācības spēkiem augstskolās."

Otro okupantu jūgā

Baigā gada šausmas Kalniņu ģimeni tieši neskāra, bet jau 1941.gada 12.jūlijā B.Kalniņš nokļuva vācu "atbrīvotāju" cietumā. Tikai pateicoties latviešu virsnieku grupas un Rīgas prefektūras labvēlīgam slēdzienam, tā paša gada 24.decembrī viņš izkļuva no iebrucēju ķetnām, apsolījis pastāvīgi reģistrēties vācu drošības dienestā un parakstījis dokumentu, ka par turpmāku politisku darbību draud nāves sods. Taču Kalniņš arī šādos apstākļos palika politiķis.

1943.gada vasarā viņš izstrādāja rezolūciju " Latvijas stāvoklis un latviešu tautas tagadējie uzdevumi", kuru pieņēma nelegālās LSDBP centrālkomiteja. Šā dokumenta galvenā prasība bija atjaunot neatkarīgu un demokrātisku Latvijas Republiku. Tāds pats mērķis bija 1943.gada 13.augustā izveidotajai nelegālajai Latvijas Centrālajai padomei, kurā Kalniņš reprezentēja savu partiju un bija padomes priekšsēža vietnieks. Uzstāšanās pret otrajiem okupentiem viņu 1944.gada aprīlī noveda Salaspils un pēc tam Štuthofas koncentrācijas nometnē.

Trešā trimda

Šis posms Kalniņa dzīvē bija visgarākais, ilgstot Zviedrijā no 1945.gada maija līdz 1990.gada 26.martam, kad sirmais politiķis šķīrās no dzīves. Šķīrās, atstādams bagātu politiskās pieredzes, literāru un morālu mantojumu savai tautai un savai partijai, kurai Kalniņš bija uzticīgs līdz pēdējam elpas vilcienam.

Bet vispirms, tāpat kā visiem latviešiem, bija iztikas darbs. Tas noritēja Stokholmas Universitātē un Augstākajā karaskolā, kur Kalniņš lasīja lekcijas Krievijas vēsturē un PSRS valsts iekārtā. Universitātē viņš 1956.gadā aizstāvēja disertāciju politikas zinātnē par padomju valsts propagandu un desmit gadus vadīja sovjetu problēmu pētniecības grupu. Kalniņš stāvēja kūmās pie zinātniskā Baltijas institūta dibināšanas 1970.gadā un vairākus gadus bija tā valdes priekšsēdētājs.

Viņš atjaunoja LSDSP darbību aizjūras zemēs un līdz sava mūža beigām bija partijas Ārzemju komitejas priekšsēdis un organizācijas mēnešraksta "Brīvība" redaktors. Kalniņš kopš 1964. gada vadīja Austrumeiropas sociālistu ūniju un pārstāvēja to Sociālistiskajā internacionālē. No 1983.gada pieredzējušais latviešu politiķis bija Internacionāles goda priekšsēdis.

Viņš trimdā uzrakstīja ap 15 grāmatu un brošūru, kuras iznākušas latviešu, zviedru, angļu, franču, vācu, norvēģu un dāņu valodā, nolasīja daudzās valstīs simtiem referātu par stāvokli okupētajā Latvijā un citiem politiskiem jautājumiem.

Brūno Kalniņš piedzīvoja latviešu tautas trešās atmodas sākumu. Tas bija vislabākais gandarījums viņa ilgajam un bagātajam mūžam.

Sociāldemokrātu partijas centrālā komiteja 1928.gada novembrī: P.Kalniņš, A.Rudevics, Rainis, P.Ulpe, F.Cielēns, F.Menders

Tā dzima Latvijas Republika

No Brūno Kalniņa grāmatas "Vēl cīņa nav galā"

Proklamēšanas akts notika bez kādas atļaujas meklēšanas no okupācijas varas. Tas bija demokrātisko latviešu partiju revolucionārs akts. Tā kā mums toreiz nebija nekāda bruņota spēka akta apsardzībai, un par okupācijas varas rīcību nevarēja neko noteiktu zināt, tad P.Kalniņš un J.Celms aizgāja uz vēlāko Rīgas apgabaltiesu, kur atradās vācu kareivju padome, un paziņoja šai revolucionārās varas iestādei, ka plkst. 16 vakarā notiks Latvijas brīvvalsts proklamēšana. Viņi lūdza padomes eventuālu aizsardzību, ja okupācijas vara gribētu tam pretoties. Iztulkot šo soli kā atbalsta meklēšanu pie okupācijas varas, kā to bieži mēģina iegalvot komūnisti savos rakstos, nav nekāda pamata. Vācu kareivju padome taču bija revolucijas organs, kas radās kā pretspēks okupācijas varai.

Ap plkst. 16 sākām pulcēties teātrī. Diena bija mākoņaina un tumša. Teātrī salasījāmies aiz skatuves, aktieru telpās. Bijām 38 Tautas Padomes locekļi, kas pārstāvēja 8 latviešu demokrātiskās partijas. Patiesībā locekļu skaitam bija jābūt lielākam, bet partijas nebija paspējušas informēt dažus savus darbiniekus, kas dzīvoja provincē. Mūsu partiju proklamēšanas aktā pārstāvēja astoņi darbinieki — Pauls Kalniņš. Fricis Menders, Andrejs Petrevics, Marģers Skujenieks, Jūlijs Celms, Kārlis Kurševics, Klāra Kalniņa un Brūno Kalniņš. Ar šiem vīriem un vienu sievieti sociāldemokrati piedalījās vēsturiskajā neatkarības aktā.

Šo 38 valsts dibinātāju skaitā bija tikai viena sieviete — Klāra Kalniņa. Viņu skaitā nebija neviena garīdznieka. Neviena baznīca 18. novembra vakarā neaizlūdza par jauno Latvijas valsti. Starp dibinātājiem nebija neviena virsnieka, jo viņi partiju darbā nepiedalījās.(..)

Valsts dibinātāju vidū vecu un piedzīvojušu polītiķu nebija daudz. Pilsonisko partiju darbinieki vairumā savas polītiskās gaitas bija sākuši pirms nepilniem diviem gadiem, kad 1917.g. revolūcijas laikā nodibinājās viņu partijas. Bija daži izņēmumi, kā M.Valters, K.Ulmanis, G.Zemgals. No kādreizējiem Krievijas Valsts Domes deputātiem klāt bija tikai advokāts Jānis Zālītis. Sakaru ar Latgali trūka, un no turienes aktā bija ieradies tikai kāds bijušais virsnieks Kambala.

Toties socilādemokrati bija piedzīvojuši polītiķi, kas LSDSP darbojās jau vairāk nekā 15 gadus. Viņi bija aktīvi cīnījušies 1905.g. revolūcijā, rediģējuši polītiskus laikrakstus, sēdējuši cara cietumos un emigrācijā iepazinušies ar rietumu demokratiju polītisko dzīvi. Ar saviem 19 gadiem biju jaunākais viņu vidū, bet tomēr varēju atsaukties jau uz pieciem gadiem partijas darbā.

Šie 38 Tautas Padomes locekļi, kas bija mūsu neatkarīgās valsts tēvi, bija jauni cilvēki, kuru vairākuma vecums bija ap 30–35 gadi. Piemēram, Andrejam Petrevicam toreiz bija ap 35 gadi, Fricim Menderam 33, Marģers Skujenieks un Kristaps Eliass bija 32 gadi veci. Tikai nedaudz bija jau pārsnieguši 40 gadu robežu: 18. novembrī vecākais bija Gustavs Zemgals ar 47 gadiem, bet Paulam Kalniņam bija 46 gadi, Miķelim Valteram, Klārai Kalniņai, Atim Ķeniņam un Jānim Zālītim bija 44, bet Kārlis Ulmanim 41 gads. Neviens no valsts proklamētājiem nebija sasniedzis 50 gadus!(..)

Ap plkst. 16 devāmies gājienā pa divi uz teātra apakšstāva gaiteni un tad pa vienam no partera vidējām durvīm iekšā zālē un augšā uz skatuves, kur bija novietoti krēsli trīs rindās. Skatuves vidū bija ziediem klāts galds Tautas Padomes prezidijam. Publika mūs apsveica aplausiem.

Kas bija šie cilvēki, kas pildīja teātra zāli un trīs balkonus? Tie bija astoņu partiju aktīvie darbinieki un latviešu inteliģenti ar ģimenēm. Tur redzējām daudzus latviešu ārstus, advokātus, skolotājus, agronomus, rakstniekus, māksliniekus, žurnālistus, kultūras darbiniekus, virsniekus un studentus. Maz bija strādnieku, jo proklamēšana notika darba dienā. Viss risinājās lielā steigā, un mums nebija laika un iespējas ziņu par proklamēšanas aktu paust darba vietās.

Vērojot vienīgo fotografiju, kāda vispār uzņemta atklāšanas aktā, jāpaskaidro, ka tā attēlo akta nobeigumu. Tautas Padomes locekļi un publika, piecēlusies kājās, dzied valsts himnu. Šī fotografija rāda skatuvi pilnu cilvēkiem, kuru skaits ir vismaz divi reizes lielāks par Tautas Padomes locekļu skaitu. No kurienes tie bija saradušies? Tas bija Reitera koris, kuru Tautas Padomes prezidijs bija aicinājis ierasties, lai valsts himna skanētu vareni un iespaidīgi. Toreiz tiklab Tautas Padomes locekļi, kā arī publika daļēji vēl nepārvaldīja himnu, un dibinātāju vairums jau arī nebija nekādi spēcīgie dziedātāji.

Aktu atklāja G.Zemgals, tad sekretārs, zvērinātais advokāts E.Bite nolasīja dienu iepriekš pieņemto valsts proklamēšanas aktu un Tautas Padomes polītisko platformu. Priekšsēdis Zemgals tad paziņoja, ka suverēnā vara Latvijā pārgājusi Tautas Padomes rokās. Pēc tam Ministru prezidents K.Ulmanis nolasīja pirmo Latvijas Pagaidu valdības deklarāciju un solīja "nekavējoties īstenot demokratiskas reformas".

Tad sekoja astoņu polītisko partiju frakciju deklarācijas. Kā pirmais runāja redaktors O.Nonācs Zemnieku savienības vārdā, tad kā nākamais Dr.Pauls Kalniņš nolasīja LSDSP deklarāciju. Pēc abu lielo partiju deklarācijām uzstājās mazāko partiju pārstāvji: grāmatu izdevējs D.Golts (demokrati), bijušais valsts domnieks J.Zālītis (radikāldemokrati), inženieris E.Skubiķis (revolūcionārie sociālisti), rakstnieks A.Ķeniņš (nacionāldemokrati), advokāts E. Strautnieks (republikāņi) un inženieris Spr.Paegle (neatkarības partija).