Eiropas Cilvēktiesību tiesa: Par spriedumu lietā "Zandbergs pret Latviju"

Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta (Tiesa) 20.decembrī pasludināja spriedumu lietā "Zandbergs pret Latviju". Tiesa konstatēja Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas (Konvencija) 5.panta 3.punkta (pirmstiesas apcietinājuma ilgums) pārkāpumu un Konvencijas 5.panta 4.punkta (pirmstiesas apcietinājuma kontrole) pārkāpumu. Sūdzību par Konvencijas 5.panta 1.punktu (pirmstiesas apcietinājuma pamatojums) Tiesa atzina par nepieņemamu izskatīšanai kā novēloti iesniegtu. Savukārt sūdzības par Konvencijas 5.panta 3.punktu (pirmstiesas apcietinājuma izpilde) saistībā ar ASV piemērotā apcietinājuma neiekļaušanu iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņa aprēķinā Latvijā un Konvencijas 6.panta 1.punktu (tiesības uz taisnīgu tiesu) saistībā ar ASV iestāžu izvirzīto izdošanas nosacījumu ievērošanu Tiesa atzina par nepieņemamām izskatīšanai kā acīmredzami nepamatotas un neietilpstošas Tiesas kompetencē. Visbeidzot, Tiesa nekonstatēja Konvencijas pārkāpumu attiecībā uz iesniedzēja sūdzību par Konvencijas 6.panta 1.punktu (kopējais kriminālprocesa ilgums).

Iesniedzējs lūdza Tiesu atlīdzināt viņam zaudējumus 195 000 eiro apmērā, morālo kaitējumu 195 000 eiro apmērā, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus 20 000 ASV dolāru un 6000 latu apmērā. Tiesa apmierināja prasījumu daļēji, piespriežot par labu iesniedzējam 3000 eiro par morālo kaitējumu.

Komentējot iesniedzēja sūdzību par viņam piemērotā pirmstiesas apcietinājuma likumīgumu (Konvencijas 5.panta 1.punkts), Tiesa atzīmēja, ka iesniedzējs ir sūdzējies par Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 1997.gada 3.septembra lēmumu, ar kuru viņam tika piemērots pirmstiesas apcietinājums un kas tika pieņemts iesniedzēja prombūtnē. Tiesa konstatēja, ka minētais lēmums iesniedzējam tika uzrādīts 1999.gada 22.decembrī uzreiz pēc viņa izdošanas Latvijai. Šo lēmumu iesniedzējs pārsūdzēja, un viņa sūdzība tika noraidīta ar galīgo 2000.gada 18.janvāra Rīgas apgabaltiesas lēmumu. Tā kā iesniedzēja sūdzība Tiesai tika iesniegta 2001.gada 18.maijā, Tiesa piekrita valdības argumentam, ka viņš ir nokavējis Konvencijas 35.panta 1.punktā noteikto sešu mēnešu termiņu un noraidīja šo sūdzību kā nepieņemamu izskatīšanai.

Izskatot iesniedzēja sūdzības par Konvencijas 5.panta 3.punkta iespējamiem pārkāpumiem, Tiesa atsevišķi izvērtēja iesniedzēja sūdzību par pirmstiesas apcietinājuma izpildi ASV un pirmstiesas apcietinājuma izpildi Latvijā pēc viņa izdošanas.

Attiecībā uz pirmo laika posmu Tiesa konstatēja, ka indivīdam trešajā valstī piemērotā pirmstiesas apcietinājuma ilgums neuzliek nekādus pienākumus Konvencijas dalībvalstīm. Tiesa arī atzīmēja, ka Kriminālprocesa kodeksa normas, kas stājās spēkā 1999.gada 9.decembrī, noteica, ka laiks, ko persona ārvalstī pavada apcietinājumā, netiek ieskaitīts kopējā apcietinājuma termiņā. Attiecīgi šo sūdzības daļu Tiesa atzina par nepieņemamu izskatīšanai kā acīmredzami nepamatotu un neietilpstošu Tiesas kompetencē.

Savukārt vērtējot iesniedzēja sūdzību par Konvencijas 5.panta 3.punktu saistībā ar pirmstiesas apcietinājuma ilgumu Latvijā, Tiesa noraidīja valdības iebildumu, ka iesniedzējs nebija izsmēlis iekšējos tiesību aizsardzības līdzekļus, atkārtojot citās lietās pret Latviju paustos secinājumus. Vērtējot sūdzību par iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma ilgumu pēc būtības, Tiesa atzīmēja, ka iesniedzējs apcietinājumā atradās laikā no 1999.gada 20.decembra līdz 2003.gada 4.aprīlim (trīs gadus, trīs mēnešus un piecpadsmit dienas) un šā posma ilgums pats par sevi bija problemātisks Konvencijas 5.panta 3.punkta izpratnē. Tiesa norādīja, ka vairākās citās lietās pret Latviju tā jau ir konstatējusi Konvencijas 5.panta 3.punkta pārkāpumus sakarā ar Latvijas tiesu lēmumu pārmērīgi īso un vispārīgo motivāciju pirmstiesas apcietinājuma piemērošanai un pagarināšanai. Tiesa atzina, ka valdības sniegtie apsvērumi šajā lietā, t.sk. iesniedzēja bēgšana un izvairīšanās no izmeklēšanas un tiesas vairāku gadu garumā, apsūdzības smagums un dzīvesvietas neesamība varēja kalpot par pietiekamu pamatu, lai paturētu iesniedzēju apcietinājumā, tomēr pat šie būtiskie apstākļi neatbrīvoja valsti no pienākuma spert pienācīgus soļus, lai nodrošinātu iesniedzēja tiesāšanu saprātīgā laikā. Attiecīgi Tiesa secināja, ka Latvijas tiesas nebija ievērojušas nepieciešamo rūpību, un konstatēja Konvencijas 5.panta 3.punkta pārkāpumu.

Attiecībā uz tiesu veikto kontroli pār iesniedzējam piemēroto apcietinājumu (Konvencijas 5.panta 4.punkts), Tiesa, atsaucoties uz judikatūru citās lietās pret Latviju, konstatēja, ka izvērtējamajā laika posmā esošā pirmstiesas apcietinājuma kontroles sistēma neatbilda Konvencijas 5.panta 4.punkta prasībām, un konstatēja Konvencijas pārkāpumu attiecībā uz pirmstiesas apcietinājuma kontroli pēc iesniedzēja nodošanas tiesai.

Attiecībā uz sūdzību, ka ASV iestādes, izdodot iesniedzēju Latvijai, neesot devušas piekrišanu viņa tiesāšanai par slepkavību (Konvencijas 6.panta 1.punkts), Tiesa secināja, ka ASV valsts sekretārs ar 1999.gada 17.decembra rīkojumu bija apstiprinājis iesniedzēja izdošanu Latvijai sakarā ar apsūdzību slepkavībā. Šo rīkojumu bija izvērtējušas arī Latvijas tiesas visas trīs instancēs un atzinušas par pietiekamu iesniedzēja tiesāšanai. Attiecīgi šo sūdzības daļu Tiesa atzina par nepieņemamu izskatīšanai kā acīmredzami nepamatotu.

Attiecībā uz sūdzību par kriminālprocesa kopējo ilgumu (Konvencijas 6.panta 1.punkts) Tiesa atzīmēja: lai gan kriminālprocess tika sākts 1993.gadā, 1994.gadā iesniedzējs aizbēga uz ASV, pārkāpjot viņam piemērotā drošības līdzekļa nosacījumus un līdz pat 1999.gada 20.decembrim viņš atradās ārpus Latvijas jurisdikcijas. Līdz ar to šajā lietā apskatāmais laika posms sākās 1999.gada 20.decembrī un beidzās ar Augstākās tiesas Senāta 2004.gada 3.septembra lēmumu, ar kuru tika noraidīta iesniedzēja kasācijas sūdzība. Tiesa konstatēja, ka, ņemot vērā lietas sarežģītību, iesniedzēja uzvedību un valsts iestāžu rīcību, kopējais kriminālprocesa ilgums iesniedzēja lietā nevar tikt uzskatīts par pārmērīgu Konvencijas 6.panta 1.punkta izpratnē. 

Saskaņā ar Konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai Tiesas Lielajā palātā 17 tiesnešu sastāvā. Šādā gadījumā lūgumu vispirms izskatīs piecu Tiesas Lielās palātas tiesnešu kolēģijā, kas lems, vai lieta skar būtiskus Konvencijas vai tās protokolu interpretācijas jautājumus, vai arī tā skar svarīgu jautājumu, kam ir vispārēja nozīme, lai to izskatītu Tiesas Lielajā palātā. Kolēģija var pieņemt lietu izskatīšanai Lielajā palātā vai arī to noraidīt.

Fakti lietā "Zandbergs pret Latviju"

Iesniedzējs ir Kaspars Zandbergs, Latvijas pilsonis, dzimis 1971.gadā, dzīvo Rīgā.

1993.gada 18.novembrī tika ierosināta krimināllieta par uzņēmēja I.T. slepkavības faktu. I.T. tika atrasts nožņaugts automašīnā, kura, lai inscenētu ceļu satiksmes negadījumu, tika nostumta no ceļa un aizdedzināta.

1993.gada 23.novembrī iesniedzējs, I.T. uzņēmējdarbības partneris, tika aizturēts uz aizdomu pamata par I.T. slepkavības organizēšanu. Vienlaikus 1993.gada 26.novembrī Rīgas ostā tika pārtverta liela apmēra kontrabandas cukura krava, kuras pavaddokumentos kā kravas saņēmējs tika norādīts iesniedzējam piederošs uzņēmums. Attiecīgi pret iesniedzēju tika ierosināta krimināllieta par kontrabandu un viņam tika piemērots drošības līdzeklis – paraksts par dzīvesvietas nemainīšanu. Tajā pašā dienā krimināllietas par I.T. slepkavību ietvaros iesniedzējs tika atbrīvots pret parakstu par dzīvesvietas nemainīšanu.

1994.gada 28.martā iesniedzējs tika apsūdzēts kontrabandā lielos apmēros un muitas dokumentu viltošanā, savukārt jau 1994.gada 17.jūlijā iesniedzējs pameta Latvijas Republikas teritoriju, pārkāpjot viņam piemērotā drošības līdzekļa nosacījumus.

1994.gada 3.oktobrī Augstākās tiesas Krimināllietu kolēģija uzsāka krimināllietas par kontrabandu un muitas dokumentu viltošanu izskatīšanu. Tā kā iesniedzējs uz tiesas sēdi neieradās, viņš tika izsludināts starptautiskajā meklēšanā un krimināllietas iztiesāšana tika apturēta.

1998.gada 24.februārī Ģenerālprokuratūra nosūtīja ASV Tieslietu departamentam tiesiskās palīdzības lūgumu, lūdzot noteikt viņa iespējamo atrašanās vietu ASV, aizturēt iesniedzēju un izdot viņu Latvijas Republikai. 1999.gada 16.decembrī Ģenerālprokuratūra tika informēta, ka iesniedzējs atrodas apcietinājumā Kalifornijā un ASV iestādes ir piekritušas izdot viņu Latvijas Republikai.

1999.gada 20.decembrī iesniedzējs tika nodots Latvijas pārstāvjiem. Tajā pašā dienā iesniedzējs tika ievietots Centrālcietumā, pamatojoties uz Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 1997.gada 3.septembra lēmuma par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu iesniedzējam. Iesniedzējs šo lēmumu nekavējoties pārsūdzēja Rīgas apgabaltiesā, kas ar 2000.gada 18.janvāra lēmumu šo sūdzību noraidīja. Iesniedzēja pirmstiesas apcietinājums tika vairākas reizes pagarināts. Visus lēmumus, ar kuriem tika piemērots pirmstiesas apcietinājums un kuri bija sastādīti uz standarta veidlapām, iesniedzējs pārsūdzēja Rīgas apgabaltiesā, kas iesniedzēja sūdzības noraidīja.

2001.gada 28.februārī iesniedzēja krimināllieta tika nodota Rīgas apgabaltiesai, kas piemēroto drošības līdzekli atstāja negrozītu, nesniedzot tam nekādu motivāciju. Pirmā tiesas sēde tika nozīmēta uz 2002.gada 30.aprīli.

Laikā no 2001.gada aprīļa līdz 2002.gada 1.novembrim iesniedzējs vairākas reizes lūdza grozīt viņam piemēroto drošības līdzekli, taču viņa lūgumi tika noraidīti. 2002.gada 1.novembrī Augstākās tiesas Senāts izņēmuma kārtā pagarināja iesniedzēja pirmstiesas apcietinājuma termiņu līdz 2003.gada 30.aprīlim.

2003.gada 4.aprīlī Rīgas apgabaltiesa atzina iesniedzēju par vainīgu I.T. slepkavības organizēšanā un piesprieda viņam deviņu gadu cietumsodu. Par tiesas spriedumu iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību. 2004.gada 3.jūnijā Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta noraidīja iesniedzēja apelācijas sūdzību.

Iesniedzējs iesniedza kasācijas sūdzību. 2004.gada 3.septembrī Augstākās tiesas Senāts rīcības sēdē noraidīja iesniedzēja kasācijas sūdzību bez izskatīšanas tiesas sēdē.

Savā pieteikumā Tiesai, atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 1.punktu, iesniedzējs sūdzējās, ka Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 1997.gada 3.septembra lēmums par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu tika pieņemts iesniedzēja prombūtnē.

Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 3.punktu, iesniedzējs sūdzējās par pirmstiesas apcietinājuma ilgumu, kuru viņš uzskatīja par pārmērīgu. Kopējais pirmstiesas apcietinājuma ilgums iesniedzēja lietā bija trīs gadi, trīs mēneši, no kuriem divus gadus un vienu mēnesi iesniedzējs pavadīja pirmstiesas apcietinājumā jau pēc tam, kad viņa krimināllieta tika nodota tiesai. Iesniedzējs arī sūdzējās, ka pirmstiesas apcietinājums, kurā viņš atradās ASV, netika iekļauts, aprēķinot viņa maksimālo piemērojamo pirmstiesas apcietinājuma ilgumu Latvijā.

Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 4.punktu, iesniedzējs sūdzējās par Latvijas tiesu īstenotās pirmstiesas apcietinājuma kontroles neefektivitāti.

Atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.punktu, iesniedzējs sūdzējās par kopējo kriminālprocesa ilgumu, uzskatot to par pārmērīgu (kopējais kriminālprocesa ilgums bija gandrīz 11 gadi). Iesniedzējs arī apgalvoja, ka ASV iestādes, viņu izdodot Latvijai, neesot devušas piekrišanu viņa tiesāšanai par slepkavību.

Ārlietu ministrijas Preses un informācijas nodaļa