"Latvijas Vēstneša" speciālkorespondenta Jāņa Ūdra pārdomas pēc Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa vizītes Islandes Republikā

Guntis Ulmanis, tiekoties ar Reikjavīkas augstskolas mācību spēkiem, uzsvēra, ka mums Islande nav tikai ģeogrāfisks punkts starp Eiropu un Ameriku. Mums Islande ir arī cildens mazas valsts pašapliecinājuma piemērs. Arī atbalsta punkts, Latvijai atgriežoties Eiropas un transatlantiskajās organizācijās. "Latvijai šī gadsimta vēsture bijusi traģiska," teica G.Ulmanis. "Mēs atrodamies Eiropas politisko lielvaru krustcelēs, un šajā gadsimtā daudzi vēlējušies šīs krustceles iegūt sev. Mēs esam Eieropas valsts, bet Eiropa pret mūsu gribu atgrūda Latviju. Tagad Eiropai mūs jāpieņem atpakaļ — jau pēc mūsu gribas. Tā ir arī pašas Eiropas situācijas normalizēšana. Mēs vēstures krustcelēs esam daudz cietuši. Tagad esam lepni uz savu brīvību, un vairs nekad to neatdosim."

Pēc tam Reikjavīkas universitātes mācību spēki Latvijas Valsts prezidentu apbēra ar jautājumiem.

— Kādu iespaidu uz Latvijas likumdošanu atstājuši Eiropas Savienības standarti?

— Ļoti lielu. Nupat mūsu valstī tika atcelts nāvessods.

— Kāda ir nacionālo minoritāšu situācija suverēnajā Latvijas valstī?

— Mēs subsidējam astoņas minoritāšu skolas, kurās mācības notiek šo minoritāšu valodās. Mūsu uzdevums ir integrēt Latvijas sabiedrībā tos krieviski runājošos Latvijas iedzīvotājus, kuri mūsu zemē ienāca padomju okupācijas laikā. Tas ir grūts uzdevums, bet mēs to risinām.

— Kāda loma nacionālās identitātes saglabāšanā ir vēsturiskajai pieredzei? Un kāda ir jūsu politiķu attieksme pret smago pagātnes pieredzi?

—Tūlīt pēc PSRS sabrukuma mūs, latviešus, vienoja pārdzīvotās ciešanas. Daudziem tad varbūt likās, ka ar to mēs arī varēsim "izbraukt". Taču dzīve ir daudz sarežģītāka. Mēs nevaram savus bērnus mācīt tikai ar mūsu tautas ciešanām. Tāpēc mēs meklējam nākotnes vērtības, pēc kurām mācīt mūsu jauno paaudzi.

Prezidents Grīmsons gida lomā

Islandes prezidents Oulafurs Ragnars Grīmsons Latvijas delegāciju ar savu neformālo izturēšanos pārsteidza vairākkārt. Gunta Ulmaņa valsts vizītes pirmajā dienā viņš uz oficiālo Latvijas Valsts prezidenta sagaidīšanas ceremoniju Bessastadirā atbrauca viens, pats sēdēdams mersedesam pie stūres. Bet vizītes otrajā dienā, kad pēc politiskajām sarunām bija paredzēta arī iepazīšanās ar Reikjavīku un dažiem Islandes dabas pieminekļiem, Oulafurs Ragnars Grīmsons prezidentu Ulmani ar Ainu Ulmanes kundzi un Latvijas oficiālās delegācijas locekļiem uzaicināja parastā tūristu autobusā un, paņēmis mikrofonu, sāka stāstīt.

"Kā īsts gids, " kāda dāma man aiz muguras pēc brīža noteica, bet man šis šķietamais kompliments nebūt nelikās adekvāts prezidenta snieguma novērtējums. Šie komentāri būtiski atšķīrās no profesionālu gidu rutinēti monotonajiem, uzspēlēti optimistiskajiem vārdu plūdiem. Prezidenta Grīmsona balsī, par Reikjavīku stāstot, skanēja lepnums un mīlestība. Tā varētu runāt dārznieks, izrādot paša koptos augļu kokus un puķu dobes. Un viņa minētie fakti arī dod pamatu lepnumam.

Reikjavīka laikam gan ir pati ērtākā galvaspilsēta pasaulē — kopš 60. gadiem, strauji augot islandiešu labklājībai, gandrīz katrs Reikjavīkas iedzīvotājs centies uzcelt savu ģimenes māju ar plašu mauriņu un skatu uz kalniem. Galvaspilsētas savrupmāju rajoni tagad izstiepušies kilometriem tālu no centra, un Reikjavīka, kas iedzīvotāju skaita ziņā nepārsniedz Daugavpili, teritorijas ziņā līdzinās Romai.

Īpašus prezidenta komentārus izpelnījās vikinga Leifsona Eriksona skulptūra pie Hallgrima baznīcas Reikjavīkas centrā — ASV Kongresa dāvana Islandei: islandiešu tālais sencis Leifsons Eriksons pirmais pasaulē vēl pirms tūkstoš gadiem atklāja Ameriku.

Reikjavīkā jūtama arī prezidenta Grīmsona minētā līdzība par pasaules radīšanu — zem galvaspilsētas dziļi pazemē verd karstie ūdeņi, kuru temperatūra divtūkstoš metru dziļumā sasniedz 240 grādus pēc Celsija. Tādēļ islandieši izstrādājusi īpašu tehnoloģiju šo ūdeņu atdzesēšanai līdz namu apsildīšanas temperatūrai. Ar siltajiem pazemes ūdeņiem pildīts arī Reikjavīkas centrālais peldbaseins. Prezidents Grīmsons, šeit piestājot, pajokoja, ka baseinā visātrāk esot iespējams uzzināt valsts un galvaspilsētas jaunākos notikumus. "Kad pirms dažiem gadiem streikoja žurnālisti, ministri sūtīja savus ierēdņus rītos šurp uz peldbaseinu uzzināt jaunākās ziņas, " viņš pateica populāro islandiešu joku, pats izplūzdams gardos smieklos.

Ar jūtamu lepnumu prezidents pastāstīja, ka Reikjavīkā nav iespējams pēc dzīvesvietas noteikt cilvēka sociālo piederību — te nav īpaši augstākās sabiedrības un strādnieku rajoni. Ik kvartālā bagātie islandieši draudzīgi sadzīvo ar tiem, kam pieticīgāki ienākumi, un visi vienlīdz čakli poš savus mājokļus — ar ideāli tīru ietvi pie namdurvīm, ar svecēm logos, ar sīkiem, rūpīgi koptiem košumkrūmiem mauriņu stūros.

Guntis Ulmanis savukārt piebilda, ka Reikjavīka ir arī pati tīrākā galvaspilsēta pasaulē.

Pie tūkstošgadīgā parlamenta pļavas

Prezidents Grīmsons atgādināja faktu, ko man ar jūtamu lepnumu jau bija minējuši vairāki kolēģi: Islandē vēl pirms tūkstoš gadiem nodibināts pirmais patiesi demokrātiskais parlaments pasaulē. Savā pirmajā sēdē tas sanācis 930. gadā — kādā pļavā pussimt kilometru no Reikjavīkas.

Šī vieta īpaši labi redzama, stāvot grandioza kanjona malā, kur ģeogrāfiski Eiropai piederošajā Islandē jau redzama Amerikas kontinentam raksturīgā zemes garozas šķelšanās. Raugoties no šejienes uz šķietami nelielo pļaviņu tālu ielejā, bija visai grūti iztēloties, kā šeit, titāniskās akmens sienas pakājē, pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem no visām Ledus salas malām sajāja vikingu cilšu pārstāvji, lai lemtu par savas zemes kopīgo likteni.

Var pieņemt, ka dabas ainava šajos tūkstoš gados te, pasaules tālākajā ziemeļu zemē, nav būtiski mainījusies, un, stāvot uz mūžsenā kanjona malas, man ienāca prātā, ka pasaules pirmās republikas parlamentārieši pirms tūkstoš gadiem skatīja tos pašus varenos, sniegiem un ledājiem klātos kalnus.

Grūtāk bija iztēloties šo cilvēku runas veidu un mentalitāti. Jo diez vai islandiešu tālie senči toreiz, 930. gadā, varēja kaut nojaust planētas patiesos apjomus un cilvēces spēju pašai vairot savas problēmas. Domājams, ka Ledus salas vikingu parlamentāriešus interesēja ļoti tuvas problēmas — kā samierināt salinieku karojošās ciltis, kā taisnīgi sadalīt skopās ganības vulkānu piekājēs...

Mums apkārt pletās stingi klinšu blāķi, bet tālāk ielejā aiz nelielās parlamenta pļavas gulēja vēl ledus stindzināti kalnu ezeri, un likās nereāli rast kādu dzīvu saikni ar to tālo 930. gada dienu, kad šeit, kanjona aizvējā, Ledus salas vikingi lika pamatus jaunās ēras demokrātijai. Kad parlamentārieši tika ievēlēti vispārējās un vienlīdzīgās vēlēšanās neatkarīgi no kārtas un dzimuma. Kad tapa parlamentārās demokrātijas principi, kuri ir spēkā arī šodien un ar kuriem ieiesim jaunajā gadsimtā un jaunajā gadu tūkstotī.

Kanjona malā skanēja mundras balsis latviešu un islandiešu valodā. Zemā ziemeļu saule jau rietēja, un Latvijas viesi ar saviem islandiešu pavadoņiem dzīvi pārrunāja dienā gūtos iespaidus un politiskās aktualitātes.

Pēkšņi balsu murdoņu pārskanēja prezidenta Grīmsona skaļie vārdi: " Es jūs visus lūdzu uz brīdi apklust un ieklausīties!"

Runas acumirklī aprāvās, un dzestrajā vakara gaisā kļuva dzirdamas dzidri skanīgas putnu balsis. Tūkstošiem putnu vīteroja, svilpoja un treļļoja savu mūžseno valodu, slavējot vareno un skaisto Dieva pasauli — vienkārši un patiesi, kā bija to darījuši arī pirms tūkstoš gadiem.

Viena no deviņiem latviešiem Islandē

Islandē dzīvo deviņi latvieši — pāris jauniešu, kas Reikjavīkas universitātē studē islandiešu valodu, pāris profesionālu sportistu... Vēl pāris latviešu Islandē piepelnās dažādos darbos... Neliela un varbūt tieši tāpēc draudzīga un visai saliedēta latviešu minikopiena. Edmunds Āķītis, Reikjavīkas universitātes otrā kursa filoloģijas students, pat izteica neapmierinātību, ka Guntis Ulmanis vizītes laikā nav atradis laiku tikties ar saviem tautiešiem. Nācās puisim skaidrot, ka valsts vizītes programma galvenajos vilcienos top uzņēmējā valstī, rēķinoties ar reālajām laika iespējām.

Savdabīgu nišu nelielajā Islandes latviešu kopienā ieņem diplomāte Daina Zaidi, Zviedrijas Karalistes vēstniecības pirmā sekretāre. Pie viņas tad arī bija pirmais "Latvijas Vēstneša" speciālkorespondenta apmeklējums tūlīt pēc ierašanās Islandē.

Dainas kundze ar savu dzīvesbiedru dzīvo omulīgā divstāvu mājā ar tradicionālo Reikjavīkas mauriņu un skatu no viesistabas uz sniegotajiem kalniem. Pirms manas atbraukšanas namamāte sauļojusies mauriņa vidū noliktā atpūtas krēslā, un viņas sejā redzams ziemeļiem neraksturīgs iedeguma sārtums.

Priecīgi sasitusi plaukstas, Daina pieņēma manu ciema kukuli — "Latvijas Vēstneša" izdoto kalendāru ar apvāku Latvijas valsts karoga krāsās, ar Satversmes tekstu — un tūdaļ to piestiprina viesistabā pie sienas. Tad lūkoja cienastu, un mūsu saruna raisījās, no lieliem stikla kausiem dzerot pēc garšas gluži latvisku alu. Ar namamātes laipnu atļauju ieslēdzu diktofonu, un tapa mana pirmā intervija Islandē. Visnotaļ simboliski — jo Dainas dzīves ceļš visai precīzi atspoguļo mūsu tautas likteni.

— Vispirms — kā jūs nokļuvāt Islandē?

— Šurp uz Reikjavīku strādāt mani atsūtīja Zviedrijas Ārlietu ministrija. Atsūtīja tieši no Hanojas, kur es pirms tam strādāju Zviedrijas vēstniecībā. Diplomātiskajā darbā strādāju jau kopš 1975. gada.

Dzimusi esmu Vārves pagastā pie Ventspils. Mans meitas vārds ir Daina Čiekure. Mans tēvs bija mežsargs. Viņš 1944. gada 4.oktobrī aizbēga no Latvijas uz Zviedriju. Naktī slepus ar zvejnieku laivu. Es biju gadu veca un, protams, neko neatceros. Es gan zinu un saprotu, ka maniem vecākiem tas bija baismīgs pārdzīvojums. Daudzi bēgļi taču tika ceļā nošauti, daudzi noslīka jūrā.

Zviedrijā es mācījos valodas — franču, angļu, vācu, arī politoloģiju un starptautiskās attiecības — Stokholmas un Upsalas universitātēs. Pēc augstskolas beigšanas sāku strādāt Zviedrijas Ārlietu ministrijā. Mani nosūtīja vispirms uz Briseli, tad strādāju Norvēģijā, pēc tam Alžīrijā, Varšavā, tad kādu laiku atkal Zviedrijā. Pēc tam mani nosūtīja strādāt uz Islamabadu Nigērijā. Esmu strādājusi arī Vašingtonā, Belgradā...Un es esmu strādājusi arī Latvijā — 1991. gadā, vēl krievu laikā, Zviedrijai jau bija atvērta diplomātiskā pārstāvniecība Lāčplēša ielā Rīgā.

— Es atceros to laiku un esmu arī jau tad bijis Zviedrijas pārstāvniecībā. Toreiz šo Zviedrijas diplomātisko pārstāvniecību vadīja pagaidu pilnvarotais lietvedis Laršs Fredēns, kurš vēlāk saņēma Latvijas valdības augstāko apbalvojumu — Triju Zvaigžņu ordeni.

— Jā, bet es tur strādāju ļoti īsu laiku, tikai 1991. gada vasarā. Jau 16. augustā man vajadzēja aizbraukt no Latvijas, jo meitai bija jāiet skolā. 19. augustā bija komunistu pučs. Ja es būtu palikusi Latvijā, man tas laikam būtu bijis milzīgs pārdzīvojums. Reiz, 1944. gadā, man izdevās izbēgt no komunistu izrēķināšanās. Nezinu, vai man tas būtu izdevies otrreiz mūžā.

— Ko jūs izjutāt 1991. gada 21. augustā, kad Latvija atguva valstisko neatkarību?

— O, tad es biju ļoti laimīga. Bija tikai žēl, ka mani vecāki nepiedzīvoja šo dienu. Viņi būtu tā priecājušies. Tobrīd, kad Latvija atguva neatkarību, man pirmā doma bija par vecākiem.

Latvijā man 1991.gadā bija arī skaists piedzīvojums — apciemot Vārves pagastu, kur esmu piedzimusi. Visu mūžu, rakstot dokumentos, ka esmu dzimusi Vārves pagastā Latvijā, ik reizi domāju: diez vai savā mūžā es to vietu kādreiz ieraudzīšu. Un tad kādu reizi, braucot ar radiem mašīnā pa Latviju, es redzu — ceļa malā uzraksts "Vārve" — vārds, ko visu mūžu dažādās valstīs biju rakstījusi dokumentos kā savu dzimšanas vietu. Grūti aprakstīt savas tā brīža izjūtas.

— Zviedrija ir bagāta zeme. Vārves pagastā 1991. gadā, domāju, jūs ieraudzījāt daudz pieticīgāku ainu.

— Cilvēki, protams, bija citādi nekā Zviedrijā. Īpašu uzmanību es pievērsu valodai un pamanīju, ka latviski viņi runāja savādāk, nekā mani vecāki runāja Zviedrijā. Tas man bija liels psiholoģisks kultūras šoks. Tāda divēja sajūta — ka es šai vietai piederu un reizē nepiederu. Nekad agrāk man tā nebija bijis. Tas bija lielākais kultūršoks, kādu jebkad esmu piedzīvojusi. Jo esmu taču uzaugusi un mācījusies Zviedrijā. Taču caur latviešu valodu, ko māte man iemācīja, es tomēr sajutos piederīga šai zemei. Mājās, Zviedrijā,. jau vecāki ar mani visu laiku runāja latviski, un pirmā valoda, ko iemācījos, bija latviešu valoda.

Cilvēki man toreiz Vārvē vaicāja: vai jūs zināt, kad Latvija būs brīva? Ko es varēju atbildēt? Tobrīd es nezināju, kad tas notiks. Man tikai ļoti, ļoti gribējās, lai mana tēvzeme reiz atkal būtu brīva. Un pēc dažiem mēnešiem tas arī notika — Latvija kļuva atkal brīva.

— Vai tobrīd, kad Latvija atguva neatkarību, jums nebija sajūta, ka tagad jāatgriežas dzimtenē? Atzīšos, mēs Latvijā tobrīd domājām, ka nu daudzi trimdas latvieši atgriezīsies. Taču atgriezusies ir tikai neliela daļa.

— Jā, iznāk, ka tagad es esmu vēl tālāk no Latvijas nekā biju Zviedrijā. Taču es ļoti ceru, ka Zviedrijas Ārlietu ministrija mani nosūtīs strādāt uz Latviju. Domāju, ka es Zviedrijas Ārlietu ministrijai būtu daudz noderīgāka Rīgā, kur Zviedrijai ir liela vēstniecība. Es taču protu latviešu valodu.

— Jā, Rīgā ir liela Zviedrijas vēstniecība, kas aktīvi strādā. Protams, savus kadru jautājumus Zviedrijas Ārlietu ministrija izlems pati, un mūsu laikraksts tai nevar dot padomu. Taču cerēsim, ka ar "Latvijas Vēstneša" starpniecību Zviedrijas vēstnieks Latvijā uzzinās šo jūsu viedokli. Un tas jūs varētu tuvināt jūsu mērķim.

Kā jūs izjūtat latviešu situāciju Zviedrijā? Mēs Latvijā esam tiešām lepni par savu tautiešu lielajiem sasniegumiem aizjūras karaļvalstī. Īpaši jau par Lailu Freivaldi, kura ilgus gadus ir Zviedrijas tieslietu ministre. Kad mēs to uzzinājām, vēl komunistu okupācijas laikā, mums šī apziņa deva spēku.

— Jā, arī mēs, trimdas latvieši Zviedrijā, ar Lailu ļoti lepojamies. Viņa taču ir vienīgā imigrante Zviedrijā, arī no visām citām minoritātēm, kas sasniegusi tik augstu stāvokli Zviedrijā. Vienīgā ārzemēs dzimusī ministre Zviedrijas valdībā.

— Kaut gan Zviedrijā ir tikai apmēram pieci tūkstoši latviešu.

— Jā, igauņu Zviedrijā ir vismaz četras reizes vairāk.

— Kā jūs pati iejutāties Islandē?

— Islandē ir ārkārtīgi sirsnīgi cilvēki, un latvietim šeit nav grūti iedzīvoties. Bet starpība ar Vjetnamu gan bija milzīga. Vispirms jau tur, Hanojā, cilvēki visu dara uz ielas. Griež matus, vāra ēst, izmeklē slimniekus, viss notiek uz ielas. Mājās augšā viņiem ir tikai tādas mazas istabiņas, kur pārgulēt — pārējais notiek uz ielas. Šeit, Islandē, uz ielas nav redzams neviens cilvēks. Gribas vai jautāt: kas noticis, vai es viens pats esmu palicis pasaulē? Bet tie cilvēki, kas šeit dzīvo, ir ļoti izpalīdzīgi un mīlīgi. Un, kad viņus ar laiku iepazīsti, tu vairs nekad nejūties vientuļš. Islandieši zina, ka arī Latvija ir maza valsts, un jūt pret mūsu zemi patiesu draudzību. Islandieši arī atceras, kā viņus ilgus gadus bija pakļāvusi Dānija, tāpēc labi izprot citas mazas tautas cīņu par neatkarību.

Kad, strādājot Vašingtonā, 1991. gadā uzzināju, ka Islande pirmā atzinusi Baltijas valstu neatkarību, es nodomāju: "Lūk, tā tik ir drosmīga tauta!" Vēl tagad, pēc gandrīz astoņiem gadiem, runājot ar islandiešiem, jūtams, ka viņi ir lepni par šo savu soli.

— Latvijā daudzi cilvēki, diemžēl arī žurnālisti, mēdz atkal un atkal gausties: Latvija ir maza valsts, mūs jau neviens pasaulē nepazīst... Kā ir ar Islandi, kas ir desmit reizes mazāka iedzīvotāju skaita ziņā? Kā Islandē izskatās jēdzieni "liela valsts" un "maza valsts"?

— Nē, šeit neviens nedomā un nesaka, ka mazai tautai arī teikšana ir maza. Islandieši parāda visai pasaulei, ka katrai tautai ir savas cilvēka tiesības un katrai valstij ir sava balss ANO. Neatkarīgi no lieluma.

Vēsturiskajā namā

Iespējams, dažiem "Latvijas Vēstneša" lasītājiem vēl palicis atmiņā nelielais divstāvu koka nams Reikjavīkā — Islandes galvaspilsētas municipalitātes viesu nams, ko 1986. gada oktobrī pāris dienas ļoti bieži varēja redzēt tālrāžu ekrānā. Toreiz šeit notika divu pasaules supervaru — ASV un PSRS — līderu Ronalda Reigana un Mihaila Gorbačova tikšanās. Vai mēs tolaik nojautām, ka sarunas aiz šī namiņa durvīm iespaidos arī Latvijas likteni?

Toreiz drakonisko, Islandei neraksturīgo drošības pasākumu dēļ apmēram simts žurnālistu no visas pasaules stundām ilgi ārā aiz durvīm gaidīja kaut mazāko informācijas drusciņu, bet vienīgais filmējamais un aprakstāmais objekts bija šis šķietami necilais koka divstāvu namiņš. Beidzot pēc mokošām gaidīšanas stundām durvis pavērās un tajās, miesassargu ielenkti, parādījās divi tobrīd ievērojamākie pasaules politiķi. Slaidais Reigans, kā allaž, staroja spēka apziņas radītā pašapziņā. Un daudz mazākais, druknais Gorbačovs — arī smaidošs, arī it kā optimismu un pašapziņu apliecinošs. Taču viņu preses sekretāru informācija pasaulei pavēstīja ko citu — abu lielvaru līderi nebija sapratušies, un tālākā notikumu gaita liecināja, ka tieši šeit, Reikjavīkā, iezīmējies PSRS norieta sākums.

Kopš tās dienas pagājuši nepilni trīspadsmit gadi, un tagad tajos pašos mastos plīvoja Latvijas un Islandes valstu karogi.

Nelielais namiņš Reikjavīkas līča krastā bijis liecinieks vēl kādai vēsturiskai ceremonijai — tieši šeit 1991. gada augustā tika parakstīts Baltijas valstu neatkarības atzīšanas akts. Reikjavīkas pilsētas galva Ingeborga Sobruna Gisladotira ar lepnumu atcerējās Altinga vienprātīgo lēmumu par šo Islandes soli. "Lepojos ar to, ka arī es, būdama tolaik parlamenta deputāte un Altinga ārlietu komitejas locekle, esmu balsojusi par šo lēmumu, " teica Gisladotiras kundze un piedāvāja noskatīties videofilmu par vēsturiskā atzīšanas akta parakstīšanu.

Uz ekrāna — mūsu valsts jaunākās vēstures mirkļi: Islandes ārlietu ministrs Jons Baldvins Hanibalsons un trīs Baltijas valstu toreizējie ārlietu ministri Jānis Jurkāns, Aļģirds Saudargs un Lennarts Meri paraksta liktenīgo dokumentu.

"1939. gada 23. augustā divi paraksti pavēra durvis Otrajam pasaules karam," saka Lennarts Meri. " Tagad šie četri mūsu paraksti izbeidz beidzamās Otrā pasaules kara konsekvences. Trīs Baltijas valstis atkal atgriežas Eiropas valstu ģimenē. "

"Šai namā sākās aukstā kara pavasaris, " pēc videofilmas noskatīšanās teica Guntis Ulmanis. "Vienīgi lepni un brīvi cilvēki, kādi ir islandieši, spēj lemt pasaules valstu likteņus. Par to atgādina arī Latvijas piemiņas akmens — mūsu valsts velte Islandei un arī apliecinājums latviešu apņēmībai nosargāt savu neatkarību."