Senatora togas un zobena pretstāves laikā

Jānis Peters – Anatolijam Gorbunovam un par Anatoliju Gorbunovu

Es personīgi neticu vienprātīgi pieņemtiem lēmumiem un vienprātīgi pieņemtām programmām. Bet es ticu cilvēkiem, kuriem ir kopēja sāpe. Un tāpēc lai mūs vieno šī kopējā sāpe par mūsu republiku un par tās problēmām. Un, ja šī kopējā sāpe būs, tad būs arī konsolidācija... No sava darba pieredzes es varu apgalvot, ka tieši orientācija uz radošās inteliģences domām un sāpi man ir palīdzējusi daudz ko saprast – šos vārdus pirms 23 gadiem, 1988.gada 2.jūnijā, no tribīnes Radošo savienību plēnumā teica Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ideoloģijas sekretārs, un kaut arī toreiz jau trīs gadus no augšas tika mēģināts piedāvāt pārbūves idejas, Anatolija Gorbunova virsuzdevums bija apliecināt komunistisko ideoloģiju. Viņam taču bija jābūt šīs ideoloģijas galvenajam uzturētājam padomju Latvijā.

Taču viņa 2.jūnijā teiktie vārdi par vienprātīgu lēmumu un programmu ačgārnību liecināja par jaunu viedokli toreizējo radošo darbinieku cienītā partijas funkcionāra mutē un domāšanā. Vēl pārsteidzošāk bija tas, ka, sakot oficiālu galavārdu radošo darbinieku sanāksmē, sekretārs ne ar pušplēstu zilbi nevērtēja Mavrika Vulfsona sensacionālo runu, kas būtu pielīdzināma pretvalstiskai pat tajā pārbūves pavasarī, ja Gorbunova vietā būtu bijis cits.

Anatolijs Gorbunovs oficiāli pārstāvēja tās partijas vadošo aparātu, kura jau kopš 1903.gada bija saucama par boļševistisku, jo Uļjanovs-Ļeņins bija sašķēlis Krievijas sociāldemokrātiju (un milzīgu daļu latviešu tautības sociāldemokrātu) lieliniekos jeb boļševikos un maziniekos jeb meņševikos. Vēl 1988.gadā šī partija bija lielā mērā boļševistiska un kā tāda arī gāja bojā, nekad nekļūdama nedz komunistiska eirokomunisma izpratnē, nedz sociāldemokrātiska. Ja nu vienīgi savās terora izpausmēs stipri līdzīga nacionālsociālistiskajai partijai Vācijā.

Tagad mēs esam gudri tā runāt. Taču arī jau toreiz mēs zinājām, ka Vissavienības komunistiskajā (boļševiku) partijā un arī tad, kad to 1952.gadā pārdēvēja par Padomju Savienības Komunistisko partiju, diskusija un nevienprātība tika uzskatītas par nodevību, par ko liecina Trocka, Zinovjeva, Kameņjeva un viņa domubiedru nogalināšana 30.gados. Ieviest diskusijas šajā partijā nespēja arī Staļina veģetārie pēcteči.

Bija jānāk 1989.gada Ziemassvētkiem, kad Konstitūcijas 6.pants tika izbalsots no Konstitūcijas, līdz ar to juridiski beidzās kompartijas patvaldība.

* * *

Ir bezgala interesanti minēt, kurā brīdī šā gada Cicerona balvas ieguvējs Anatolijs Gorbunovs pārbrida rubikonu, ja runājam līdzībās ar Jūlija Cēzara un Cicerona laikmetu. Kad pēc komunistiskās ideoloģijas viņš visā augumā nostājās tautas pusē, saglabājot diplomātisku stāju un veselu saprātu? Kurā brīdī Anatolijs Gorbunovs zemapziņā un savā, pēc dabas no tēva un mātes mantotā goda cilvēka loģikā, pieņēma (atkal tēlainās šābrīža līdzībās runājot) Romas valstsvīra, filosofa, izcila oratora Cicerona pārliecību par togas prioritāti pār zobenu jeb prāta, pārliecības un vārda pārākumu pār vardarbību? Citiem vārdiem – kā mēs Atmodas laikā skandinājām – ar garaspēku pret karaspēku. Zobenam jāpaklanās togas priekšā, teica Cicerons jeb varai jāievēro likumība...

Vai tas notika 1988.gada vasarā un rudenī 7.oktobrī, kad lielākās latviešu manifestācijas laikā Mežaparka amfiteātrī simtiem tūkstoši, ieraudzījuši Anatoliju Gorbunovu un tik ļoti pēc savējā izslāpuši, sauca: Prezidentu! Prezidentu! Varbūt tauta toreiz sauca vēl reformētas padomju Latvijas prezidentu?

* * *

Bet Latvijas Trešās Atmodas, oficiālo varu savās rokās turošā jaunā līdera laiks jau bija sācies. Vēsture jau viņu bija ietērpusi oratora togā, un viņš to valkā kopš 1988.gada oktobra, liekot lielos mērogos liekties zobenam, kaut arī tika piedzīvotas sāpīgas zobena uzvaras. Anatolija Gorbunova teiktie vārdi jau strādāja kā mērķtiecīgi virzīta upes straume dzirnavu ratā. Gorbunova vārdi ražoja enerģiju. Tas bija laiks, kas raksturīgs ar savu divdomīgumu. Kopš padomju politisko reformu deklarēšanas 1985.gadā līdz 1991.gada janvāra barikādēm Baltijā un augusta pučam Maskavā, kad trīs dienās tika pielikts punkts boļševisma politikai pašā tās epicentrā. Anatolijs Gorbunovs, ieņemdams augstus amatus padomju valstiskuma statusā, spēja aktīvi strādāt kompromisa un kā visa tā laika globālā politika – arī tam laikam raksturīgā divdomības zīmē. Ja šādu taktiku nebūtu piekopis Aļģirds Brazausks Lietuvā un Anatolijs Gorbunovs Latvijā, diez vai PSRS ātrais liktenis būtu izšķīries Baltijā jeb, kā memuāros izsakās Mihails Gorbačovs, – Lietuvas poligonā.

Mūsu Cicerona balvas laureāts Anatolijs Gorbunovs, būdams Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētājs, atrada sevī spēku un drosmi, lietodams precīzus vārdus argumentācijai, leģitimizēt Nacionālās neatkarības kustību, atbalstīt Tautas frontes akcijas, izskaidrot tautas kustības pozitīvo enerģiju PSRS un Rietumu līderiem, iestāties par demokrātiju Latvijā, bet tas jau bija tas pats, kas par vals­tiskumu.

Atceros, 1990.gada aprīlī t.s. Lugano Forumā Šveicē, Raiņa un Aspazijas trimdas un jaunrades zemē, padomju Latvijas augstākais vadītājs tika uzņemts ar pienācīgu cieņu un godu, ko diez vai Šveice izrādītu citādas pozīcijas padomju ierēdnim no Latvijas PSR. Zīmes bija skaidras – Anatolijs Gorbunovs bija kopā ar mums – latviešu kultūras darbiniekiem no abām pusēm – piemēram, Māru Zālīti, Saulcerīti Viesi, Džemmu Skulmi, Pēteri Pētersonu, Juri Strengu u.c. no Latvijas, bet no t.s. trimdas – ar Foruma organizatori politoloģi Vitu Matīsu, Monreālas universitātes profesoriem Vairu Vīķi-Freibergu un Imantu Freibergu, žurnālistu Juri Kažu, dzejnieku Juri Kronbergu, juristu Egilu Levitu, visus no galvas neatceros. Arī Gorbunovs toreiz Lugano Forumā nolasīja referātu.

Toreiz Šveicē mēnesi pirms 4.maija mums bija skaidrs, ka Latvija ies parlamentāro ceļu un neļaus zobenam cirst. Tam būs liekties. Divatā staigājot gar Lugano ezera krastu, Anatolijs Gorbunovs teica – es nevēlos būt jaunās Augstākās padomes priekšsēdētājs, būšu vienkārši senators no Mārupes. Tovakar man kļuva pilnīgi skaidrs – Gorbunovs ir izdarījis sava mūža lielo izvēli par labu tiem spēkiem, kuri netic vienprātīgiem lēmumiem un programmām, kā viņš jau bija deklarējis 1988.gada 2. jūnijā.

* * *

Mēnesi vēlāk tieši viņu, Anatoliju Gorbunovu, ievēlēs par jaunās Tautas frontes vairākuma Augstākās padomes priekšsēdētāju, un viņa vadībā 1990.gada 4.maijā tiks pieņemta Neatkarības deklarācija.

Uz laiku laikiem zem Latvijas valstiskuma atjaunošanas pamatdokumentiem 1990.gada 4.maijā un 1991.gada 21.augustā nu lasāmi hrestomātiski pierasti un neapstrīdami paraksti – Anatolijs Gorbunovs un Imants Daudišs.

* * *

1991.gada 19.augustā, tātad militārā puča pirmajā dienā, es kopā ar Ivaru Godmani atrados Gorbunova kabinetā, un man bija iespēja būt lieciniekam priekšsēdētāja savaldīgajam mieram. Izliecies pa atvērtu logu un paskatījies debesīs, viņš mums teica – viņi ir pacēluši helikopterus virs Augstākās padomes ēkas. Man neatlika nekas cits kā atvadīties un doties uz lidostu, lai ar pirmo lidmašīnu atgrieztos darbā, pilsētā, no kuras tika vadīts uzbrukums septiņos gados iekarotajam demokratizācijas procesam. Vēlāk Baltijas kara apgabala pavēlnieks pa telefonu būs Latvijas parlamenta vadītājam piedraudējis – Jesļi podņimitje narod, zadavim (ja celsit kājās tautu, nospiedīsim).

Tikai četru tā laika republiku – Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Moldāvijas – vadītāji tajās dienās izteica atbalstu Jeļcinam, kurš vērsās pret huntu ar sev uzticīgajiem 10 tankiem un Mstislava Rostropoviča čellu. Bet Gorbunovs pirmais no republiku vadītājiem notikumus Maskavā nosauca īstajā vārdā – par valsts apvērsumu.

* * *

Vēsturē atrodamas liecības, ka Cicerons sava egocentriskā rakstura dēļ pieprasījis savu runu laikā senātā absolūtu klusumu. Varbūt šodien nav taktiski salīdzināt darbojošās personas antīkajā pirmskristus laikmetā ar mūsdienu sabiedrisko darbinieku, bet es uzdrošinos teikt, ka Anatolijam Gorbunovam, kurš ir bijis gan Augstākās padomes, gan Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājs, nekad nav bijis savu uzstāšanos laikā jāpaģēr klusēt. Klusums valdīja sēžu zālēs, mītiņos, manifestācijās un, ja tas tika pārtraukts, tad tikai, lai izteiktu atbalstu oratora teiktajam. Bet mēs zinām, ka Gorbunovs allaž runā labi izkoptā stilā, saturīgā un dzidrā latviešu valodā. Par nožēlu dažs labs darbinieks šodien teic runas krievu valodas latviskajā variantā vai arī latviešu valodas krieviskajā teikuma uzbūvē.

Marks Tullijs Cicerons ir teicis: Jo cilvēks godīgāks, jo mazāk viņš tur citus aizdomās par negodīgu rīcību. Zemiska dvēsele vienmēr piedēvē citu krietnajai rīcībai zemiskus motīvus.

Godīgums un krietna rīcība, ko ir minējis valstsvīrs un domātājs krietni pirms Kristus dzimšanas, pilnā mērā attiecas uz Latvijas Trešās Atmodas vadītājiem 20.gadsimtā, kuri mūsu valsti ir atjaunojuši ar parlamentāriem, tiesiskiem, arī diplomātiskiem līdzekļiem, kuri bija nepieciešami tanī divdomīgajā kompromisu un reizē arī augstu principu uzturēšanas laikā vienlaikus. Cicerona cienīgs talants.

Antīks motīvs

Vai togas priekšā zobens lieksies?

Mests akmens gaisā apstāsies?

Vai bezpilotu daikti tiešām

par skaņu ātrāk nokaut skries?

Kur Cicerons un Jūlijs Cēzars?

Simts gadu vēl, dzims Kristus mums,

un sāksies krusta ceļš, kam garām

ies apkārtceļš, jo – sastrēgums.

Kam acs ir elektroniska,

tas varde ir. Un Cicerons

par faktu izteiksies šo vēlāk,

kad vēsturei būs dziļāks fons.

Kad Senātā būs kapa klusums,

kā Cicerons bij vēlējies,

kad, togai paklanījies zobens,

tiks Romā vergu rīklēm sveikts.

11.–12.11.2011.

Jāņa Petera uzruna Latvijas Zinātņu akadēmijā 2011.gada 28.novembrī Cicerona balvas pasniegšanas ceremonijā.

Redakcijas paldies Cicerona balvas žūrijas atbildīgajam sekretāram Dr. Miervaldim Mozeram par "Latvijas Vēstnesim" piedāvāto iespēju šo eseju publicēt.

Vēl par aizvadītā gada "ciceroniem": Dr.prof. Jānis Stradiņš – "LV" 29.11.2011., Nr.187.