"Gaiša ideja radīja problēmas"

"Berlingske Tidende"

— 99.05.06.

Tā tikpat labi varēja būt drūma dekorācija kādai " Olsena bandas" filmai - pussagruvusi rūpnīcas ēka, apjozta ar kaut ko līdzīgu stiepļu žogam.

Šī vieta ir veca Latvijas ķīmijas rūpnīca. Tomēr daļā no šīm šķietami pamestajām ēkām izvietojies dāņu uzņēmums, kas ražo dažnedažādas sveces.

Ražotne pieder "Baltic Candles" - vecā ģimenes uzņēmuma "P. Brųste" meitas uzņēmumam Latvijā.

1997. gada sākumā Dobelē tika izveidots kopuzņēmums ar sveču fabriku

"Lysfabrikken Langeland".

Bet tikko "P. Brųste" paguva pārsūtīt ražošanas iekārtas no savas sveču fabrikas Nestvedā uz Latviju, kopfirma ar "Lysfabrikken Langeland" organizatorisku nesaskaņu dēļ izjuka.

Tā nu "P. Brųste" palika ar savu sveču ražotni otrā Baltijas jūras krastā, dziļos laukos - un viņa uzņēmumam bija pārāk maz vietas.

 

Kārtības ieviešana

Uzņēmēja Pētera Brostes mazmazdēls 32 gadus vecais Ulfs Broste tagad ir pārcēlies uz Latviju, lai ieviestu kārtību. Ne jau aiz stiepļu žoga, bet pašā meitas uzņēmumā, kura darbības uzsākšana bija ļoti apgrūtinoša.

Ulfs Broste neslēpj, ka sveču ražotne tika pārcelta uz Latviju zemo algu dēļ. Taču viņš atzīst, ka prātīgāk būtu bijis klaja lauka vidū uzcelt pavisam jaunu uzņēmumu.

"Tas varbūt izmaksātu nedaudz dārgāk, bet tad mēs būtu dabūjuši to, ko paši vēlamies, un uzņēmuma darbība tiktu uzsākta racionālāk," atzīst Ulfs Broste.

Daudz laika prasīja telpu iekārtošana, un pati ražošana īsti tika uzsākta tikai pirms gada.

Ražošanas telpas ir atjaunotas un tālu pārsniedz Latvijas rūpnīcu standartus. Un, kā šķiet, daudz vērības tiek veltīts 200 darbinieku ērtībām.

Tomēr šeit vēl ir ne mazums detaļu, kas pēc Dānijas darba standartiem nebūtu pieņemamas. Gaisā jūtami parafīna tauku izgarojumi, kas nosēžas elpošanas ceļos. Tomēr šobrīd tiek instalēta ventilācijas ietaise, kas ievērojami uzlabos darba vidi.

Tas ir tikai viens no daudzajiem projektiem, kas liek darboties fabrikas vietējai smēdei. Dobelē visu jāvar izdarīt pašiem. Alternatīva ir aicināt strādniekus no Rīgas, kas atrodas stundas brauciena attālumā. Bet Rīgā algas ir par 25 procentiem augstākas.

 

Vietas trūkums

Rūpnīcas ēkas tiek īrētas no ķīmijas uzņēmuma "Dobele". Latviešiem fabrikas teritorijā ir vairākas ēkas, taču tie nelokāmi atsakās piešķirt dāņiem vairāk vietas. Tādēļ preču uzglabāšanai Ulfam Brostem nācās iegādāties trīs lielus kravas vagonus, kas tagad "grezno" teritoriju.

Taču ar to nepietiek. Tādēļ Ulfs Broste grib nopirkt uzņēmumu "Dobele", kas paši arī ražo parafīna sveces un minerālmēslus.

"Šobrīd mums pieder 25 procenti "Dobeles" akciju un caur vienu vietējo akcionāru mēs kontrolējam 51 procentu balsu. Mēs arī esam iesnieguši pirkšanas piedāvājumu pārējiem akcionāriem. Bet tad uzradās viens, kurš saoda naudu, un piedāvāja par akcijām augstāku cenu. Sākās īsta jezga, un kopš tā laika nekas jauns nav noticis." stāsta Ulfs Broste.

Viņam vajadzētu būt lielai varai pār uzņēmumu "Dobele" - daļēji tādēļ, ka viņš kontrolē balsu vairākumu, daļēji tādēļ, ka "Baltic Candles" pārņem 75 procentus no "Dobeles" produkcijas.

Tomēr Ulfs Broste ir piesardzīgs un nevēlas uzvesties šajā pilsētā pārāk agresīvi.

"Mums jāuzmanās, lai neradītu negatīvu attieksmi vietējā sabiedrībā," viņš saka, jo iedzīvoties problēmās var ļoti ātri.

Tieši tas notika, kad Ulfs Broste ieinteresējās par kādu blakusteritoriju ar pāris noliktavām.

"Mēs parakstījām līgumu ar direktoru, kam, mūsuprāt, bija paraksta tiesības šajā lietā. Bet tad pāris gudrie no Rīgas nopirka akcijas "zem galda", un tagad mums jāuzsāk tiesas darbi, lai izšķirtu, kam tad īsti pieder īpašums," skaidro Ulfs Broste. Attapīgie biznesmeņi, ar kuriem tagad Ulfam Brostem jācīnās, Dobelē nav svešinieki.

 

Domāšanas veids

Viens cits dāņu uzņēmums Dobelē piedzīvojis tieši to pašu. Taču viņi, lai izvairītos no sarežģījumiem, izvēlējās Rīgas ļaudīm samaksāt par īpašumu nedaudz vairāk.

"Viņiem jau nav nekādas intereses par šo īpašumu. Viņi vienīgi cer, ka mēs varbūt samaksāsim dubultīgi, lai to atpirktu, un tādējādi izvairīsimies no tiesas procesa," saka Ulfs Broste.

Viņš atsakās lietot vārdu "mafija", jo uzskata, ka tas ir pārspīlēts aizspriedums pret Latviju.

"Es šos cilvēkus uztveru kā sava veida oportūnistus, kas mēģina izmantot likumdošanas un tiesu sistēmas vājās vietas," viņš saka.

Tagad, kad ražošana ir ritējusi veselu gadu, viņš kļuvis daudz optimistiskāks.

"Mēs gatavojamies nostiprināt mugurkaulu atbilstoši Rietumu domāšanas veidam. Mūsu produktivitāte ir kļuvusi spēcīgāka, un nākamā gada laikā mēs nesīsim peļņu. Mūsu mērķis ir paplašināt ražošanu un panākt stabilitāti. Un mēs arī gribam turpināt uzņēmuma "Dobele" pārņemšanu un vēlamies iegūt tās platības, ko mēs, kā uzskatām, esam nopirkuši," saka Ulfs Broste.

Sonijs Vikmans

"Latvija no Krievijas nav aiz kalniem"

"Vedomstvennoje

priložeņije rossijskoi gazeti"

— 99.05.06.

Kā ziņo" Biznes I Baltija", aprīļa sākumā bezdarba līmenis Latvijā pakāpās līdz rekordaugstai 10.1% atzīmei. Neraugoties uz to, ka valdībai nav izdevies turēt savu agrāko solījumu par 10% līmeņa nepārsniegšanu, premjers Vilis Krištopans tomēr izmisumā nekrīt.

"Bezdarbs nav pieaudzis, vienkārši cilvēki ir sākuši vairāk uzticēties Valsts nodarbinātības dienestam," premjers paziņoja. Lai viņa teiktais skanētu vēl pārliecinošāk, viņš izmantoja grafiku, kas rāda izmaiņas oficiālā un slēptā bezdarba izmaiņu līknes. No grafika izriet, ka 1996.gadā oficiālais bezdarba līmenis sasniedza 7.1%, bet slēptais bezdarbs - 22.2 %. Bet pagājušā gada beigās šie rādītāji bija šādi : attiecīgi 8.8 un 13.8 procenti.

Krištopana kunga ieskatā oficiālā bezdarba līmeņa pieaugums ir pilnīgi saprotams. Tam ir divi galvenie iemesli. Pirmkārt, cilvēki ir sākuši vairāk uzticēties Valsts nodarbinātības dienestam, ierodoties reģistrēties "oficiālo bezdarbnieku" statusā. Otrkārt, izmaiņas likumdošanā ir ļāvušas tajā pašā nodarbinātības dienestā piereģistrēties arī tiem cilvēkiem, kuri nepārvalda valsts valodu.

Optimisma pārpilns ir arī Valsts nodarbinātības dienests. Dienesta vadītājs Andris Siliņš sarunā ar aģentūru BNS izteica cerību, ka bezdarba līmenis sākšot samazināties vasarā, jo valsts esot sākusi realizēt daudzus projektus darba vietu palielināšanai.

Neraugoties uz to, situācija nemaz nav tik spoža. "Mēs ciešam no attiecību pasliktināšanās ar Krieviju. Ja nekas nemainīsies, nāksies ķerties pie masveidīgas strādnieku atlaišanas," vēl pagājušā gada rudenī ar satraukumu ziņoja lielo uzņēmumu vadītāji. Tagad mēs redzam rezultātus.

Veronika Fedorenko

"Ventspils saņēma krievu piedevas"

"Vedomstvennoje

priložeņije rossijskoi gazeti"

— 99.05.06.

Kā ziņo "Bizness I Baltija", Krievijas Kurināmā un enerģētikas ministrija ir piešķīrusi papildus kvotu naftas tranzītam caur "Ventspils naftas" terminālu 534 tūkst. tonnu apmērā. Šo informāciju ir apstiprinājusi Krievijas naftas kompānija SIDANKO, kas koordinē naftas eksportu Ventspils virzienā. Kā papildus kvotas piešķiršanas iemesls tika minēts fakts, ka vēl par desmit centiem ir samazināta cena par naftas transportu caur "Latvijas koridoru".

Saskaņā ar BiB informāciju, šoreiz par ekspeditoru pakalpojumu cenas samazināšanu ir paziņojusi kompānija Ventspils Transit Service , kuras dibinātāji ir lielākie VN akcionāri.

Tādējādi tirgošanās starp Latvijas naftas termināla akcionāriem un Krievijas naftas kompānijām ir beigusies ar to, ko ir pieņemts dēvēt par saprātīgu kompromisu. Kā atbildi uz naftas tranzīta izmaksu samazināšanu caur Ventspils naftas koridoru Latvijas termināls tikai šī gada otrajā kvartālā vien pēc grafika saņems vairāk nekā 3.5 miljonus tonnu naftas, ieskaitot papildus 254 tūkstošus tonnu kompānijai ONAKO piederošās naftas un 280 tūkstošus tonnu SIDANKO naftas. Rodas iespaids, ka nesaprašanās par tranzīta apjomiem pagaidām ir nokārtotas.

Patiešām, jaunais cenu pazeminājums nekādā ziņā neietekmēs Ventspils naftas termināla finansu rezultātus, jo šajā gadījumā paši VN akcionāri bija gatavi "dalīties" ar krievu kompānijām.

Tomēr pēdējā laika notikumi liek šaubīties, vai Latvijas puse būs gatava arī tālāk pazemināt cenu. Ja lietuviešu naftas komplekss tiks pārdots amerikāņu kompānijai Williams International , tad Būtiņģes termināls no nopietna konkurenta Ventspilij var pārvērsties par "tautas arhitektūras pieminekli".

Ir tiesa, ka Lietuvas naftas kompleksa īpašnieki var pilnīgi mierīgi iztikt bez LUKOIL un importēt naftu no Ziemeļjūras vai Tuvajiem Austrumiem. Būtiņģes termināla tehniskās iespējas ļauj izkraut tankkuģus un apgādāt Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcu ar naftu. Bet jautājums ir pavisam cits: kur radīs noietu tādi naftas produkti, kas ir iepirkti par pasaules tirgus cenām un kuriem vēl klāt ir jāpieskaita pārstrādēs un jūras transporta izdevumi? Taču, jādomā, ka tas ir Mažeiķu nākamo īpašnieku īpašs komercnoslēpums.

Savukārt kaismīgie aicinājumi, neņemot vērā ekonomisko lietderību, Krievijā uzbūvēt Baltijas cauruļvadu sistēmu izraisa skeptiskus Krievijas naftas kompāniju pārstāvju smaidus.

Pašreizējā situācijā cenas samazināšanās par naftas transportu "Latvijas koridorā" var izrādīties īslaicīga. Var pamatoti sagaidīt, ka jau maijā atsāksies mēģinājumi atjaunot status quo . Piemēram, palielinot cenu citā naftas tranzīta koridora posmā.

Gaļina Moločkova

"Nenoslēpiet savu naudiņu — un Latvija jums uzsmaidīs"

"Večerņij Peterburg"

—99.04.24

Būtu dīvaini ne no šā, ne no tā pēkšņi sākt sajūsmināties par Latvijas jaukumiem, vai ne? Tādēļ jāpaskaidro, ka par šī raksta iemeslu kalpoja autores brauciens uz Latviju kopā ar delegāciju, kuras sastāvā bija St.Pēterburgas administrācijas kungi, Pēterburgas tūrisma firmu vadītāji un īpašnieki un apdrošināšanas kompāniju pārstāvji, kā arī prese. Brauciena mērķis bija pavisam vienkāršs: drīz tiks atklāta tūrisma sezona, bet mūsu Baltijas kaimiņš ieņem tikai 20.vietu Rietumu valstu vidū Krievijas tūristu uzņemšanas ziņā. Turklāt, piemēram, Igaunija un Lietuva ietilpst pirmajā trijniekā.

Autores uzdevums savukārt ir paskaidrot lasītājiem, ka vasarā naudiņu var un vajag ieguldīt Rīgas jūras priežu līcī.

Lasītāji autores vārdus var pārbaudīt, paši dodoties uz Latviju.

Piemēram, kā minētā cilvēku grupa - lielā, divstāvīgā autobusā. Starp citu, līdzīgi autobusi tagad katru vakaru tieši 20.30 atiet no Baltijas stacijas. Balti, skaisti "Volvo", "Scania" un "Setra" tieši 11 stundas trauksies uz Rīgu, un pēc Pleskavas jūsu deguns pamazām sajūtīs, kā dabas smaržās arvien uzkrītošāk ieskanas priežu meža nots. Taču galvenais pat nav dabas skaistums, bet gan biļetes cena, kas ir gandrīz divas reizes zemāka par vilciena biļeti.

Un tā, autobuss devās uz Latviju. Pirmās nelielās, bet gaidītās nepatikšanas - muita. Taču aizkavēšanās notiek vienīgi Krievijas pusē. Turklāt gan turpceļā, gan atpakaļceļā.

Daži vārdi par vīzām. Kopš aprīļa iebraukšana Latvijā ir kļuvusi vienkāršāka. Ja agrāk ceļojums bija iespējams vienīgi ar tūrisma firmu palīdzību vai pēc individuāla uzaicinājuma, tagad jūs varat saņemt vīzu, ja uzrādāt apliecinājumu par pasūtījumu dzīvošanai Latvijas viesnīcā vai privātajā sektorā, kas ir pielīdzināts viesnīcai. Kā arī uzrādot braukšanas biļeti abos virzienos un ceļojuma čeku par... Bet autore solīja par nepatīkamo nerunāt. Labāk to precizēt tūrisma firmās vai Latvijas konsulātā.

Saskaņā ar programmu grupa taisnā ceļā devās uz Jūrmalu. Pārnakšņoja vienā no padomju pagātnes pieminekļiem: pustukšā, drūmi pelēkā ēkā, kas agrāk tika saukta par sanatoriju. Neveiklais monstrs saucas "Lielupe". Taisnības labad jāsaka, ka kičiskajos, kožu saēstajos interjeros ir kaut kas pievilcīgs - šādās viesnīcās jūtami septiņdesmitie, vēlās "Berjozkas" stils. Un šis stils apvienojumā ar šodienas Jūrmalas atmosfēru - tā spēcīgiem estētiem ir īsta izklaide. Protams, ja jūs esat gatavs samaksāt par savu estētisko nostalģiju pieklājīgu summu. Vārdu sakot, izņemot cenas, Jūrmalā ir ļoti jauki. It īpaši "Rīgas līcis" ar savu ziemas dārzu, baseinu un restorānu ar ažūriem nožogojumiem. Turklāt medicīniskā apkalpošana ir visaugstākajā līmenī.

Bet Rīgā... Autore uzskata, ka aprakstīt visus tās krāšņumus būtu bezjēdzīgi, jo šī pilsēta vienmēr ir bijusi ļoti mājīga un skaista. Doma baznīca stāv kā stāvējusi. Tieši tāpat kā suvenīru veikals "Sakta" un Brīvības piemineklis. Viesnīca "Latvija" - tāpat kā agrāk ir darvas karote medus mucā. Rīga vienmēr ir bijusi raksturīga ar neskaitāmiem bāriem, kafejnīcām un restorāniņiem. Kā profesionāla klejotāja un kafejnīcu apmeklētāja autore apgalvo: protams, šī nav Parīze, tomēr cauri dūmakai vīd Parīzes Dievmātes katedrāles noskaņa. Šodien bez izcilas kafijas un vienreizējiem kulinārijas izstrādājumiem ir iespējams nobaudīt visdažādākos jūras produktus - austeres, zušus un neskaitāmu citu nosaukumu produktus.

Izbiedēt var vēsā attieksme pret krievvalodīgajiem viesiem, tomēr no tā nevajadzētu bīties. Šādas bailes ir veltīgas kaut vai tādēļ, ka jebkurā vietā, kur vien jūs iebāzīsit savu degunu un vēlēsities atstāt savu naudiņu vai tikai izrādīsit šādu vēlmi, jūs uzņems ārkārtīgi laipni un noteikti uzsmaidīs. Un krieviski runās ne sliktāk par jums pašiem.

Nogurušajam Pēterburgas iedzīvotājam par priecīgu pārsteigumu kļūs Sigulda ar vienreizējiem pakalniem, skatu laukumiņiem, tiltiņiem pār līkumojošām upītēm, neskaitāmajiem augšup un lejup kāpumiem, funikulieriem un bobsleja trasēm. Cenas Siguldā nav niecīgas, tomēr nav arī pārāk briesmīgas. Uz katra soļa tur atrodas viesnīcas vai nu retro, vai mūsdienīgā stilā. Restorāni - katram pēc viņa gaumes.

Bet pa ceļam uz Siguldu noteikti jāiegriežas Saulkrastos.

Rīgā atrodas vienreižējs restorāniņš "Staburags", kas autorei noskaņas ziņā atgādina Pēterburgas "Haligali". Protams, "Staburagā" neviens uz skatuves nerunā rupjības, un arī striptīzs tur netiek rādīts. Rīgā pa gastronomiskām takām ļoti patīkami ir pastaigāties ar bērniem, jo daudzās iestādēs, arī dzertuvēs, ir ierīkotas īpašas bērnu istabas, obligātas ir bērnu ēdienkartes, arī augstie krēsliņi, rotaļlietas un viss cits bērniem domātais.

Īsi sakot, Pēterburgas iedzīvotājiem tiek ieteikts krāt naudiņu un ar tūrisma firmu palīdzību vai citādā ceļā doties uz Latviju.

Nataša Ivanova

"Lietuvas valdības vadītāja demisija"

"Neue Zūrcher Zeitung"

—99.03.05.

Aizvien lielākas kritikas un zūdoša atbalsta iedzīvotāju vidū spiediena rezultātā Lietuvas ministru prezidents Vagnoris paziņoja par atkāpšanos. Savā televīzijas uzrunā viņš atstāja nepieejama un augstprātīga valdības vadītāja iespaidu, kurš bezjēdzīgu politisku ķildu un intrigu situācijā savu atkāpšanos uzskatot par labāko risinājumu. Prezidents Adamkus, kurš Vagnori uz šādu soli tika skubinājis jau pirms divām nedēļām, paziņoja, ka viņš šādu lēmumu akceptēšot.

30 mēnešus pēc spīdošas politiskās atgriešanās 1996. gada rudenī Vagnoris, kurš jau laika posmā starp 1991. un 1992. gadu tika vadījis konservatīvo valdību, izpildvaras priekšgalā tādējādi neveiksmi piedzīvoja jau otro reizi.

Kritikas apšaudes ugunī viņš nokļuva galvenokārt tādēļ, ka viņš nespēja novērst aizdomas par korupciju nozīmīgu privatizāciju gadījumos.

Tāpat viņam tika pārmests, ka viņš nepareizi tika reaģējis uz Krievijas pagājušās vasaras krīzi, kas tagad izpaužoties ekonomikas stagnācijā.

Pēc Lietuvas komentētāju uzskata, Vagnoris pēc daudzsološa savas otrreizējās valdības starta krita atpakaļ vecajā netikumā - pašvaldnieciskā un autoratīvā vadībās stilā.

Lietuvas dienas laikraksts "Lietuvos Rytas", kas lielā mērā veido sabiedrisko domu, tomēr uzskata, ka ar pašreizējo demisiju Vagnoris ir saglabājis izredzes atgriezties vēlāk, jo diez vai viņš būtu politiski izdzīvojis ilgstošu konfrontāciju ar ārkārtīgu populāro prezidentu Adamkusu.

"Viļņa ir kā bez prāta no "Viljamsa""

"Sankt-Peterburgskije

vedomosti"

— 99.04.28.

Atšķirībā no Rīgas un Tallinas oficiālā Viļņa pēdējos gados ir saglabājusi ar Krieviju samērā vienmērīgas attiecības. Zināmā mērā to veicināja Lietuvas tūlīt pēc neatkarības iegūšanas pieņemtais pilsonības "nulles variants." Lai gan Lietuvas pilsonības iegūšana nav atbrīvojusi etniskos krievus no diskriminācijas pēc nacionālajām un valodas iezīmēm, tā notiek slēptā formā, neaizkaitinot Maskavu.

Jāatzīst, Lietuvas puse no stabilām politiskām attiecībām ar savu "austrumu kaimiņu" ir guvusi ne mazu ekonomisko labumu, tai skaitā uz tranzīta un Krievijas naftas pārstrādes rēķina.

Tomēr attiecības Lietuvas-Krievijas starpā varētu pasliktināt Lietuvas aizsardzības padomes lēmums pārdot amerikāņu kompānijai "Viljams" 66% no Mažeiķu naftas pārstrādes kombināta akcijām, kas ir viens no lielākajiem Austrumeiropā. Ņemot vērā to, ka, pēc Lietuvas likumiem, valsts kapitāla daļa nedrīkst būt mazāka par 25%, trešā partnera līdzdalība šajā privatizācijā liekas apšaubāma. Bet uz šo lomu pretendēja Krievijas "Lukoil", pamatojot savas pretenzijas ar to, ka visa Lietuvas naftas rūpniecība esot atkarīga no Krievijas naftas piegādēm. Un alternatīvas pagaidām nav, jo jēlnaftas ievešana Mažeiķos no citām valstīm krasi paaugstinātu Lietuvas naftas produktu cenas.

Daudzi Lietuvā ne bez pamata ir satraukti par to, ka krievu naftas gigants, kas ir galvenā kompānija sadarbībai ar Baltijas valstīm, varētu pārtraukt naftas piegādi Lietuvai. Ir labi zināms, ko šāds notikumu pavērsiens nodarītu Lietuvai. Kad janvārī ne jau Krievijas vainas dēļ Mažeiķi nedēļu nesaņēma Krievijas naftu, viena kombināta dīkstāves diena nesa 250.000$ zaudējumus.

Varbūt amerikāņu kompānija piedāvāja tik vilinošus privatizācijas noteikumus, ka lietuvieši apmusla? Bet "Lukoil" nespēja piedāvāt neko labāku? Nebūt nē! Lietuvas presē tiek atklāti rakstīts par to, ka līgums ar "Viljamsu" ir lietuviešiem pazemojošs. Piemēram, punkts par to, ka Mažeiķu naftas pārstrādes kombināta zaudējumu gadījumā tie tiks norakstīti uz...to investīciju rēķina, kuras amerikāņi ir apņēmušies ieguldīt uzņēmuma attīstībā vairāku gadu laikā. Tas nozīmē, ka, jo sliktāk klāsies privatizētajam uzņēmumam, jo izdevīgāk "Viljamsam"!

Starp citu, Lietuvas augstākās aprindas nemaz neslēpj, ka naftas nozares pārdošana amerikāņiem ir bijis politisks lēmums, kura mērķis ir nepieļaut, kā izteicās "Viljamsa" interešu aizstāvis un Lietuvas ekonomikas ministrs Vincs Babilus, "krievu iejaukšanos".

Ir jau zināma pirmā Krievijas puses reakcija. Krievijas vēstnieks Lietuvā Konstantīns Mozels lēmumu par Mažeiķu naftas pārstrādes kombināta kontrolpaketes pārdošanu "Viljamsam" nosauca par apbēdinošu un neizprotamu. Bet ko teiks "Lukoil"?

Jurijs Čerņavskis

"Zviedrijas palīdzība

tiek izbarota suņiem"

"Dagens Nyheter"

— 99.05.06.

Palīdzība Igaunijas armijai. Aizsardzības ministrija pavēlēja konservus iznīcināt.

Pagājušā gada vasarā Zviedrijas bruņotie spēki Igaunijas armijai nosūtīja 125 tonnas piecu veidu gaļas konservu. Zviedru kareivji tos ēd manevru laikā un arī armijas ēdnīcās. Tā kā Zviedrijas armijas konservu noliktavas bija gandrīz pārpildītas, tika izteikts priekšlikums šos konservus kā palīdzību nosūtīt Baltijas valstīm.

Igauņiem tika ieteikts konservus apēst, ilgākais, divu gadu laikā, un igauņu karavīri gaļas biezputru leksēja iekšā, cik spēdami. Igaunijas Aizsardzības ministrijā tomēr radās aizdomas. Uz kārbām nebija derīguma termiņa. Vai ļaut, lai karavīri, zemessargi un līdz ar viņiem meitenes un zēni no Jauno ērgļu vienībām turpina ēst šos konservus? Visa armija taču var saindēties ar pārtiku!

Konservu kārbas tika nosūtītas uz laboratoriju Tallinā analīžu veikšanai. Tika konstatēts, ka to saturs, iespējams, ir 8 - 10 gadus vecs, un tādēļ tika izteikts brīdinājums nelietot konservus uzturā. Igaunijas Aizsardzības ministrija nekavējoties deva rīkojumu atlikušos konservu krājumus iznīcināt. Lai izvairītos no "diplomātiskiem sarežģījumiem", visa šī lieta tika noklusēta.

Laikraksts Eesti Pėevaleht tomēr visu šo gadījumu atmaskoja. Atklājās, ka liels daudzums atlikušo zviedru konservu ir nogādāts Tallinas bezsaimnieka suņu patversmē. Konservi, kurus Igaunijas armija neaizveda uz izgāztuvi, bija nogādāti uz šo iestādi. "Mums te ir apmēram 200 suņu, un lai tos pabarotu, katru dienu izlietojam vismaz 200 kārbas", stāstīja suņu patversmes priekšniece Sīri Petai. Viņa un suņi ir ļoti apmierināti ar zviedru karavīru pārtiku. "Šī ir delikāta tēma. Mums ir labas attiecības ar Zviedriju, un tādēļ mēs pieņēmām šos gaļas konservus. Zviedri ļoti vēlējās mums tos nosūtīt un izdarīja spiedienu uz ministriju", komentēja Igaunijas Aizsardzības ministrijas preses sekretārs Viktors Poļakovs.

Par Zviedrijas sniegto ieroču un izglītības palīdzību igauņi ir priecīgi. Tomēr kad pirms dažiem gadiem Zviedrijas armija piegādāja 5000 pavisam nemodernus velosipēdus, igauņi nezināja, ko ar tiem darīt. Un tagad tika atsūtīti konservi.

"Igauņi droši vien visu šo lietu ir pārpratuši", teica Peters Larsons, kurš Zviedrijas bruņoto spēku štābā Stokholmā ir atbildīgs par informāciju. Arī viņa rīcībā ir ziņojumi no igauņu preses.

"Pirmos piecus gadus mēs paši ēdam šos konservus. Pēc tam kārbas tiek pārbaudītas. Ja tās nav deformētas, tad konservus drīkst lietot uzturā vēl trīs gadus. Praktiski tas nozīmē, ka saturu var ēst astoņus gadus."

"Uz Igauniju aizsūtītās kārbas ir izgatavotas 1993. gadā, un to saturam tātad vajadzētu būt ēdamam līdz 2001. gadam. Lietuvas armija arī ir saņēmusi šādus konservus, un viņi nav sūdzējušies", Peters Larsons teica.

Merts Kubu

"Stipendijas jauniešiem

no Baltijas jūras reģiona"

Zviedrijas Ārlietu ministrijas

paziņojums presei

— 99.05.06.

Valdība vēlas dot jauniešiem no Baltijas jūras reģiona valstīm, kuri mācās zviedru valodu, labākas iespējas padziļināt zināšanas par Zviedriju. Tādēļ valdība šodien nolēma atbalstīt izglītības programmu, kas nozīmē, ka 250 jaunieši no Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Kaļiņingradas un Polijas tuvāko trīs gadu laikā studēs Zviedrijā.

Šo projektu atbalsta organizācija Sadarbība Dienvidreģionā (Samverkan i Sydregion (SYDSAM)) un Baltijas jūras institūts Karlskrūnā. Jaunieši saņems stipendijas, lai no sešiem mēnešiem līdz vienam gadam mācītos Dienvidzviedrijas ģimnāzijās un tautas augstskolās. Nolūks - lai viņi attīstītu spējas pielietot zviedru valodu un gūtu ieskatu Zviedrijas sabiedrībā un skolu sistēmā. Tiek lēsts, ka izmaksas varētu sasniegt apmēram 4,5 miljonus kronu, un valdība no šīs summas piešķirs vairāk nekā 2,7 miljonus.

"Ļoti iepriecinoši, ka tik daudzi Baltijas jūras reģiona valstu jaunieši vēlas iemācīties zviedru valodu", teica ministrs Leifs Pagrockis, kurš valdībā ir atbildīgs par sadarbību ar Austrumeiropu. "Šo interesi mēs gribam stimulēt. Ar savām zviedru valodas zināšanām šie jaunieši var kļūt par labiem Zviedrijas "vēstniekiem" un sekmēt sakaru attīstību starp savām valstīm un Zviedriju."

 

"Jērana Persona favorīte

var kļūt par jauno ES komisāri"

"Aftonbladet"

— 99.05.10.

Kļuvis zināms, ka 56 gadus vecā tieslietu ministre Laila Freivalde kļūs par Zviedrijas jauno ES komisāri.

Viņa ir premjerministra Jērana Persona favorīte.

Latvijā dzimusī Freivalde var saņemt uzdevumu ievest Austrumeiropas valstis Eiropas Savienībā.

Ar šādu atklājumu klajā ir nākusi laikraksta Göteborgs-Posten reportiere Brita-Marija Matsone. Viņai ir plašs kontaktu tīkls Sociāldemokrātiskajā partijā, un viņa raksta, ka Jērans Persons uzskatot, ka tieši viņš izlems, kurš tad kļūs par jauno Zviedrijas ES komisāru.

Līdz šim Anita Gradīna bija Zviedrijas komisāre, taču tika uzskatīta par pārāk vāju.

Laila Freivalde savukārt tiek uzskatīta par ļoti kompetentu, un tieši viņa ieviesa kārtību Tieslietu ministrijā pēc 80. gadu beigu skandāliem ar Ebbes Karlsona lietu un spiega Stīga Berglinga aizbēgšanu, kas katrs lika atkāpties tieslietu ministram.

Freivalde ir dzimusi Latvijā un, kā uzskata Göteborgs-Posten, varētu kļūt atbildīga par gribošo Austrumeiropas valstu ievešanu Eiropas Savienībā, ja vien Zviedrijai tiks uzticēts šis prestižais postenis.

Sociāldemokrātiskā sieviešu apvienība bija to vidū, kas pieprasīja, lai Anitas Gradīnas vietā stājas sieviete. Priekšsēde Ingela Sēgelstrēma tomēr teica, ka apvienība atbalsta lauksaimniecības ministri Margarētu Vīnbergu: "Nupat notika apvienības sapulce, un tajā mēs izteicām šo priekšlikumu. Viņa ir veikusi ārkārtīgi labu darbu, un viņai ir ļoti laba slava. Viņa ir bijusi kritiski noskaņota pret ES un ir pazīstama Eiropas Savienībā."

Margarēta Vīnberga bez tam ir bijusi sociāldemokrātiskās sieviešu apvienības priekšsēde.

Ja tiks izvirzīta Laila Freivalde?

"Tad arī domāsim. Es šādu priekšlikumu vēl neesmu dzirdējusi, taču runāts tiek par vairākām kandidatūrām", Sēgelstrēma teica.

Lietpratēji Lailu Freivaldi uzskata par ļoti piemērotu pretendenti šādu iemeslu dēļ:

* viņa ir juriste.

* viņa ir daudzpusīga un viegli varētu strādāt Komisijas priekšsēža Romano Prodi komandā.

* Viņa ir prasmīga debatētāja, kas nāk par labu Zviedrijai.

* Pirms Laila Freivalde kļuva par tieslietu ministri, viņa bija patērētāju ombudsmane un Patērētāju aģentūras (Konsumentverket) direktore. Tādēļ ticams, ka Prodi varētu viņu iecelt par Eiropas Savienības patērētāju ministri. Šī amata nozīme aizvien palielinās. Lailai Freivaldei tādā gadījumā vajadzēs nodarboties ar tādiem jautājumiem kā pārtikas produktu drošība un cīņa pret govju trakumsērgu.

Jēranam Personam visdrīzākajā laikā ir jādara zināmi savi kandidāti. Gaidāms, ka ES augstākā līmeņa sanāksmē Ķelnē 3. - 4. jūnijā Romano Prodi tiks iepazīstināts ar kandidātiem.

Personam vajadzēs iesniegt vēl divu kandidātu vārdus, jo Prodi ir teicis, ka vēlas trīs pretendentus, lai varētu vieglāk izveidot savu komandu. Viņš uzskata, ka "komandas spēlētāji" ir svarīgāki nekā atsevišķas zvaigznes.

Ar Lailu Freivaldi neizdevās sazināties, lai iegūtu viņas komentāru, tomēr viņas preses sekretārs teica: "Masu mediji viņai šo jautājumu ir uzdevuši jau agrāk, un es zinu, ka viņai nav nekādu komentāru."

Premjerministra Jērana Persona preses sekretāre Ingrīda Īremarka sacīja, ka neko nezinot par informāciju par Freivaldi:

"Par to es nekad neko neesmu dzirdējusi runājam."

Informācija par ES Komisiju:

* ES Komisija ir Eiropas Savienības valdība. To vada priekšsēdis itālietis Romano Prodi, kurš tāpat kā premjerministri izrauga savus "ministrus" - 20 ES komisārus.

* Katrai valstij ir viens komisārs, izņemot lielās, kurām ir divi.

* Komisārs ir atbildīgs par "ministriju" - īpašu darbības jomu. Komisārs pirmām kārtām pārstāv Eiropas Savienību, nevis savu zemi.

* ES komisāri, kuri strādā un dzīvo Briselē, ir labi atalgoti. Viņi gadā pelna 1,1 līdz 1,6 miljonus zviedru kronu un nodokļos maksā tikai 25%.

Laršs Sēderbergs

un Emīlija fon Sīdova

"Freivalde var kļūt

par Zviedrijas ES komisāri"

"Expressen"

— 99.05.10.

Premjerministrs Jērans Persons vēlas, lai tieslietu ministre Laila Freivalde kļūst par Zviedrijas ES komisāri.

Freivalde tādā gadījumā nodarbotos ar jautājumiem, kas saistīti ar paplašināšanos uz austrumiem, raksta avīze Göteborgs-Posten.

Premjerministrs Jērans Persons ir bijis ļoti noslēpumains attiecībā uz to, kas stāsies Anitas Gradīnas vietā kā Zviedrijas ES komisārs. Visai Komisijai nācās atkāpties pēc saņemtās kritikas par tās darbību.

Jēranam Personam drīz ir jādara zināms, ko Zviedrija vēlas kā komisāru jaunajā Komisijā. Pēc Anitas Gradīnas atkāpšanās sociāldemokrātiskā sieviešu apvienība gandrīz nekavējoši nāca klajā ar prasību, ka par jauno komisāri ir jābūt sievietei. Galvenā kandidāte bija lauksaimniecības ministre Margarēta Vīnberga.

Sociāldemokrātiskās partijas lauku iecirknis ir ieteicis palīdzības un ieceļotāju ministru Pjēru Šorī. Viņš ir pirmais vārds sociāldemokrātu kandidātu sarakstā uz ES parlamentu.

Jērans Persons tomēr pats izlems, kurš kļūs par komisāru.

Spekulācijās par to, kurš tad kļūs par Zviedrijas pārstāvi ES Komisijā, ir minēts arī Leifs Pagrockis un Karls Bilts, pirms pēdējais kļuva par ANO starpnieku Kosovas konfliktā.

Premjerministrs Jērans Persons vēlas, lai par Zviedrijas komisāri Eiropas Savienībā kļūst tieslietu ministre Laila Freivalde.

Freivaldes preses sekretārs Bjerns Linds sarunā ar aģentūru TT teica, ka tieslietu ministre nevēloties komentēt šo informāciju. "Viņai šis jautājums ir uzdots arī agrāk, un viņa nevēlas veicināt spekulācijas. Es tomēr ar viņu runāšu pirmdien, un tad redzēsim, vai viņa būs mainījusi savu viedokli", Linds sacīja.

"Aizmirstie kari"

"Financial Times"

— 99.05.06.

Eksistē pietiekami daudz iemeslu, lai turētos tālāk no savstarpēji iznīcinošajiem kariem Āfrikā. Tomēr neiejaukšanās cena arī ir augsta

Kas gan bažījas par mazajiem kariem Āfrikā? Bet, ja jau tā runājam, vai tad kādam sāp galva arī par lielajiem, asiņainajiem un ārkārtīgi brutālajiem? Āfrikā pašlaik risinās gan viena, gan arī otra veida kari un, ja mēs vēlamies būt pilnīgi godīgi, tad ir jāatzīst, ka neviens par tiem neko daudz nesatraucas.

Bet vai mūsu satraukums un bažas kaut ko izmainītu? Jeb arī mums vajadzētu turēties maliņā, atļaujot afrikāņiem atrisināt pašiem savas problēmas?

Eiropā un Amerikā politiķi, masu mēdiji un militāristi ir pārņemti ar nelielo un savādā kārtā nebeidzamo karu Balkānos, kura dēļ tie iztērē burtiski miljardus dolāru par bumbām un uzlidojumiem, veltīgi (vismaz pagaidām) cenšoties apturēt tā dēvēto etniskās tīrīšanas un vajāšanas procesu.

Ir aprēķināts, ka Āfrikā vismaz 1,5 miljoni cilvēku ir gājuši bojā Sudānā; 1 miljons - Ruandā; 150 tūkstoši - Libērijā; 80 tūkstoši - Alžīrijā un 15 tūkstoši - Sjerraleonē. Kopš kara sākuma šā gada pirmajos mēnešos Etiopijā un Eritrejā ir noslepkavoti vismaz 40 tūkstoši cilvēku. Kongo - bijušajā Zairā - atgriešanās pilsoņu kara stāvoklī draud iesaistīt konfliktā arī daudzas tās kaimiņvalstis.

Visā Āfrikas kontinentā etnisko, reliģisko un kopš Aukstā kara laikiem neatrisināto ideoloģisko konfliktu sajaukums turpina izraisīt arvien jaunus vardarbības uzliesmojumus. Aiz šiem konfliktiem slēpjas kaut kas daudz nopietnāks: pilnīgs valsts institūciju sabrukums un tā izraisītā nespēja pārvaldīt valstis, kas ir radījusi varas vakuumu.

Bojā gājušo skaits Āfrikā ir daudzkārt lielāks nekā Balkānos. Tomēr netiek piešķirti nedz naudas līdzekļi, nedz arī cilvēku resursi, lai Apvienotās Nācijas vai kāda cita reģionālā organizācija, kas būtu gatava iesaistīties, veiktu nopietnus miera uzturēšanas vai miera iedibināšanas pasākumus.

Pagājušajā nedēļā es tikos ar diviem augstāka ranga Āfrikas politiķiem, kuri ar lielu pārliecību aizstāvēja divus pilnīgi pretējus viedokļus par Rietumu iejaukšanās nepieciešamību.

Politiķis no Nigērijas mudināja Lielbritāniju un Savienotās Valstis pastiprināt savus centienus uzturēt mieru Sjerraleonē. Nigērija apmaksā gan lielāko daļu finansu izdevumu (gan arī nes cilvēku upurus), atbalstīdama demokrātiski ievēlēto valdību pret asinskārīgo nemiernieku kustību. Nigērietis apgalvoja, ka Nigērija vairs nespēj tā turpināt, jo tai jau ir uzkrājies 29 miljardu dolāru liels ārējais parāds, kas līdzinās gandrīz 100 procentiem visa iekšzemes kopprodukta.

Otrs politiķis - kādas Austrumāfrikas valsts ārlietu ministrs - aizstāvēja uzskatu, ka Āfrikas valstīm ir pašām jāmeklē savi risinājumi. Viņš uzskata, ka ārējā iejaukšanās nekad nav devusi panākumus. Un tomēr, runājot par Kongo, viņam nācās atzīt, ka pašlaik vēl nav saskatāms nekāds pašu āfrikāņu izstrādāts risinājums.

Sava ziņā abiem politiķiem bija taisnība. Konflikti Āfrikā ir pārāk komplicēti, lai Rietumi varētu tajos iejaukties ar lieliem spēkiem. Kārnegija Starptautiskā miera fonda pārstāve Marina Otoveja šī laikraksta lappusēs februāri pārliecinoši apgalvoja, ka tad, kad karus izraisa kādas valsts valdības sabrukums, ārpasaule neko daudz palīdzēt nespēj. Kā piemērus viņa minēja gan Kongo, gan arī Sjerraleoni. Reizēm starpniecība ir tikai paildzinājusi konfliktu (kā, piemēram, Angolā). Pat humanitārās palīdzības piegādes var ļaut karojošajām pusēm turpināt cīņu (piemēram, Sudānā un Somālijā).

Taču ārējās intervences rezultāti Āfrikā nav nemaz tik slikti. Pēdējo gadu laikā eksistē divi piemēri, kuros ilgstošs miers tika panākts, pateicoties tam, ka Apvienotās Nācijas savlaicīgi un pamatīgi iejaucās, saņemot stingru Rietumu atbalstu. Viens piemērs ir Namībija 1980-to gadu vidū, bet otrs - Mozambika 1992.gadā.

Abos gadījumos ārpasaules bija apņēmības pilna izbeigt konfliktu un ANO operācijas tika labi finansētas. Taču šie laiki ir pagājuši. Kopš katastrofālās ASV vadītās intervences Somālijā 1993.gadā, kas beidzās ar apkaunojošu atkāpšanos, Vašingtona vairs nevēlas sniegt aktīvu atbalstu jebkādām nopietnām ANO intervencēm. Nepārliecinošo ANO miera uzturēšanas centienu izgāšanās Angolā šā gada janvārī skaidri parādīja, cik svarīga ir apņēmības pilna palīdzība.

Iespējams, ka tagad Rietumu tieša iejaukšanās ir izslēgta. Taču arī pašu Āfrikas valstu iejaukšanās lielākajā daļā gadījumu ir cietusi neveiksmi. Tanzānija, Uganda, Dienvidāfrika, Nigērija un Zimbabve visas ir iesaistījušās neveiksmīgās avantūrās. Āfrikas valstīm nepietiek ne attiecīga aprīkojuma, ne cilvēku resursu, ne finansu līdzekļu, un, vispirmām kārtām jau neitralitātes, lai īstenotu ilgstošu miera uzturēšanas vai miera iedibināšanas operāciju.

Patiesība ir tā, ka Rietumi ir pārāk attālinājušies no Āfrikas, atsakoties iesaistīt savu diplomātisko enerģiju, savu izlūkošanas informāciju un savus finansu resursus Āfrikā. Intervence nebūt nenozīmē karaspēka nosūtīšanu uz notikuma vietu, vai, Dievs pasarg’, bumbvedēju uzlidojumus. Intervence nozīmē uzmanības pievēršanu. Tā nozīmē centienus izprast konflikta būtību un cēloņus, un pēc tam - visu resursu iesaistīšanu, lai panāktu konflikta mierīgu risinājumu.

Bijušais ASV valsts sekretāra vietnieks Āfrikas jautājumos »esters Krokers pierādīja šīs tēzes pareizību, astoņu gadu laikā "konstruktīvi iesaistoties" Dienvidāfrikā. Miers Namībijā bija viņa roku darbs. Taču šodienas valdības, kuras ir pārlieku gatavas sludināt savas humanitārās rūpes, nav pārmērīgi aktīvas savā iesaistē.

Par šo neiesaistīšanos ir jāmaksā augsta cena.

Ekonomiskais sabrukums, tirdzniecības un investīciju zaudējumi, miljoni, kas tiek iztērēti palīdzībai un katastrofu novēršanai - tas viss kļūs par lielāku finansiālu zaudējumu nekā savlaicīga iejaukšanās miera uzturēšanas labad.

Rietumi vēl tikai atklās, ka par neiejaukšanos arī ir jāmaksā.

Kventins Pīls

"Tiek meklēta mērķa izjūta"

"The Washington Post"

— 99.05.06.

Šarla de Golla iemīļotais Savienoto Valstu raksturojums bija "Eiropas meita". Eiropa un Amerika lielāko šī gadsimta daļu ir bijušas cieši iesaistīta viena otras identitātes veidošanā. Tas pats notiek Kosovā. Situācija karājas mata galā, serbu un NATO karavadoņiem cīnoties lielā attālumā, un diplomāti sāk pakāpeniski atkāpties no mērķiem, kurus viņu līderi sākotnēji pasludināja kā neizmaināmus. Ne cīņas, ne sarunas pagaidām nav spējušas izstrādāt skaidru iznākumu.

Bet karš Kosovā satricina Vecā Kontinenta un Jaunās Pasaules izdevīgo paštēlu, kas bija iesakņojies šajā desmitgadē. Risinot šī kara iznākumu, sarežģīts, bet nozīmīgs Atlantijas līderu uzdevums ir nodrošināt, lai Eiropa un tās daudz spēcīgākais pēcnācējs pēc šī kara iegūtu pilnīgi jaunus, reālus priekšstatus par sevi un vienam par otru.

Pat vairāk nekā Bosnija, Kosova ir eiropiešiem atgādinājusi par divām svarīgām realitātēm: kulturālajai un etniskajai dažādībai, ar kuru kontinents tik ļoti lepojas, ir arī savas tumšās puses. Eiropa nav muzejs, izklaides parks vai tirgus bez jebkādām vērtībām. Otrkārt, par spīti savam ekonomiskajam spēkam un institucionālajām radošajām spējām, ES nepiemīt ne gribas, ne iespēju vienai pašai cīnīties modernā karā. Kosova palīdzēs noteikt, vai tā vispār jebkad būs spējīga to darīt. Amerikas gatavība uzņemties militāro vadību, lai pārtrauktu asiņaino pilsoņkaru Balkānos, arī divus dominējošos priekšstatus par Amerikas lomu pasaules lietās, kas ir iesakņojušies kopš Aukstā kara beigām. Viens ir bijis neo-izolacionisma Amerikas rēgs. ASV internacionālisti, sašutuši par nesen ievēlēto Kongresa locekļu rīcībā esošajām pasēm vai citām izolētības pazīmēm, ir brīdinājuši no tā, ka Amerika varētu pagriezt muguru pasaulei, kuru neapdraud padomju draudi.

Tomēr vēl viens tēls, kas ļoti skaidri tika saskatīts ārvalstīs, bija impēriskā Amerika; Amerika, kas ir apņēmusies diktēt saviem partneriem un pretiniekiem, un pieņemt vienpusējus lēmumus. Daudzi ārzemnieki apgalvoja, ka esot redzējuši amerikāņu hegemonu, kuru nekas nespēj atturēt pārveidot citu politiskās sistēmas un ekonomiskos tirgus pēc sava parauga.

Tomēr Kosovā reālās Savienotās Valstis upurē militāro efektivitāti, lai saglabātu vienotu fronti ar pārējām 18 NATO dalībvalstīm, kaut arī ASV piloti piedalās 65-80% no kaujas misijām. Reālās un neizdomātās Savienotās Valstis sola palīdzēt organizēt vienus no vēstures dārgākajiem un nedrošākajiem atjaunošanas centieniem, lai pārveidotu Balkānus pēc kara.

Šāds duālisms mulsina ideologus abās Atlantijas pusēs. Pets Bjūkenens un franču komunisti pieprasa vienkāršas atbildes, ignorējot realitāti par to, ka Amerikas potenciāls pasaules lietās un egoisms ir milzīgs. Šie spēki pastiprinās un pavājinās reizē ar ārējiem apstākļiem un iesaistās neskaidros kompromisos.

Kāda franču politiskā zinātniece ir sniegusi savu viendimensijas skaidrojumu par Amerikas motivāciju un mērķiem šajā karā: "Ir skaidrs, ka Amerikai ir jāpaildzina sava vadošā loma NATO, lai saglabātu savu dominējošo lomu Eiropā. Kādēļ piespiest Franciju un Lielbritāniju sev sekot?" Viņa uzskata, ka Slobodans Miloševičs ir iekritis ASV izliktajās lamatās.

Šādu uzskatu var uzskatīt par kļūdainu. Tomēr tas ļauj spriest par nacionālo psiholoģiju: kad Miloševiča brutalitātes un NATO intervences divkāršais šoks izplatīsies Eiropā un Savienotajās Valstīs, vecie stereotipi atdzims gan izolacioniski domājošajos Apalaču fermeros, gan neiedomājami makiavelliskajos franču politiskajos zinātniekos. Tas it īpaši attiecas uz karu, kurā trūkst tiešu ASV valstisko interešu, lai piesaistītu sabiedrisko domu.

Prezidents Klintons prognozē, ka ASV vadošā loma Kosovā ļaus saglabāt Eiropu kā stabilu, plaukstošu tirdzniecības partneri, kas ievadīs jaunu, miermīlīgu ēru cilvēktiesību ievērošanā un uzplaukumā Balkānos, kā arī saglabās NATO kā efektīvu pasaules stabilitātes sargu. Tomēr tās ir vienīgi prognozes, kuras viegli spēj izmainīt politikas okeāna laineris un politisko vajadzību virziena izmaiņu nepieciešamība.

Persijas līča karš bija vienkāršāks: valstiskās intereses bija iespējams raksturot ar vienu vārdu - nafta. Arī Džordžs Bušs solīja, ka cīņas ar Irāku izveidos "jaunu pasaules kārtību." Tomēr viņam nevajadzēja būt atkarīgam no šīs loģikas kā kara mērķa, un viņš no tās atteicās, tikko atguva Kuveitas naftas laukus.

Klintonam pašlaik jāsaskaras ar divām tūlītējām problēmām. Viņam dotās laika robežas serbu aizbombardēšanai līdz mieram sašaurinās, pieaugot šaubām par viņa izvēlēto stratēģiju. Viņam jādod priekšroka intensitātei pār ilgumu un politisko vienotību. Viņam ir drīzāk jātuvina gaisa karš nobeigumam.

Amerikāņu sentimentālās jūtu izpausmes, reaģējot uz triju ASV karavīru - Serbijas gūstekņu - atgriešanos liecina, cik neprognozējams trumpis šajā konfliktā spēj kļūt emocijas un psiholoģija. Otra problēma ir tās vadīt, saglabājot mērķa skaidrību.

Klintonam ir jāsaglabā mērķu skaidrība un uzticība principam, kas palīdzēs Amerikai un Eiropai stabili virzīties uz mērķi, kuru viņš solīja šī ceļa sākumā.

Džims Houglends

"Grūti pret Latviju"

"Dagens Nyheter"

— 99.05.07.

Zviedrijai bija par ko padomāt. Latvieši spēlēja no visas sirds.

Oslo. Trīs Kroņi

jeb Zviedrijas valsts izlase ir uzvarējusi visās trīs apakšgrupas spēlēs pasaules čempionātā hokejā. Tomēr pēc 4-1 pret Franciju un 6-1 pret Šveici nāca īsts drebinātājs jeb trilleris - uzvara ar 4-3 pār Latviju, kas spēlē atdeva visu un vēl mazliet.

Spēles pēdējās minūtes bija aizraujošas, kad Latvijas komanda noņēma savu zvaigžņu vārtsargu Artūru Irbi, un uz Jordal Amfis arēnas ledus atmosfēra bieži vien kļuva nokaitēta.Jo sevišķi tad, kad Latvijas izlases spēlētājs Sergejs Žoltoks pēc trešās ripas iemešanas uztriecās Trīs Kroņu vārtsargam Tomijam Salo, kurš pēc tam kādu laiku šķita pavisam nedrošs uz kājām. Viņš tomēr piecēlās, turpināja spēli un beigās atkal kļuva par uzvarētāju.

Šī spēle kļuva par nopietnu atgādinājumu pirms nopietnajām cīņām, kas sāksies piektdien ceturtdaļfinālā ar spēli pret Slovākiju. Daudz kas vēl ir jāuzlabo.

Kad pirmajā periodā bija pagājušas sešarpus minūtes un Latvijas komandā bija jau trešais noraidījums un Trīs Kroņi atradās vadībā ar 1-0, tad mēs preses tribīnē drusku pajokojām - Latviju acīmredzot izdosies viegli uzvarēt.

To mums nekādā ziņā nevajadzēja darīt. Kad zviedriem bija otrais noraidījums, latvieši uzņēma tempu: 1-1 skaitliskajā vairākumā un teicama spēle pēc tam. Zviedrija nespēja turēt līdzi.

Latvija spēlēja no visas sirds un patiešām gribēja uzvarēt. Latvieši bija ātri, izdomas bagāti un tuvcīņās satraucoši spēcīgi. Zviedrijas komandai dažbrīd klājās grūti, tomēr izņēmums bija pirmām kārtām Daniels Andersons un Mike Nīlanders.

Vislabākais noskaņojums valdīja tajā tribīnu daļā, kur atradās daudzie Latvijas līdzjutēji. Godīgi sakot, no šīs spēles mums atmiņā vislabāk paliks Latvijas komandas sīkstums. Nav nekādu šaubu, ka daudzām valstīm ar šo komandu radīsies problēmas nākamajos pasaules čempionāta turnīros.

Labs ir ne tikai vārstsargs Artūrs Irbe, bet arī daudzi pārējie laukuma spēlētāji rādīja pārsteidzoši augstu līmeni. Protams, dažus no šiem hokejistiem mēs pazīstam no mūsu pašu elites sērijas.

Jāatgādina, ka Latvijā ir tikai četras mākslīgā ledus halles, 800 senioru un 700 junioru spēlētāju. Ar apbrīnas pilnu skatienu varējām vērot Latvijas izlases labo spēli pret Trīs Kroņiem.

Stellans Kverre

"Šoferi pazūd kopā ar kravas automašīnām pa ceļam uz mājām"

"Eesti Pėevaleht"

— 99.05.06.

"Devīto dienu bez pēdām ir pazudis Igaunijas šoferis un miljonu kronu maksājusī kravas automašīna.

"Viņš zvanīja man 27.aprīļa vakarā. Teica, ka Kauņā paēdīs un no rīta būs mājās," teica pazudušā šofera Ado Kīge (39) dzīves biedre.

... "Pati krava nav neko daudz vērta. Mašīna maksā gandrīz miljonu kronu un piekabe pusmiljonu," teica AS Kaiu Auto vadītājs Avo Aljamā. ... Pēc Aljamā vārdiem viņš ir vīlies Interpola lēnajā darbībā. Lai gan Interpolam tika paziņots par automašīnas pazušanu Latvijā un Lietuvā jau pirms nedēļas, līdz šim no turienes nav saņemta atbilde par to, vai Scania šķērsoja Lietuvas - Latvijas robežu. Interpols informācijas lēnumu izskaidro ar lielo birokrātiju.. "Neprotam teikt, vai mašīna tika pāri Lietuvas -Latvijas robežai," avīzei teica R.Valgejervs no Interpola Igaunijas nodaļas. "Tagad esam ar Igaunijas vēstniecības Lietuvā palīdzību uzzinājuši, ka automašīna tomēr nokļuva Latvijā. Tieši Latvija ir tālbraucējiem šoferiem visbīstamākā valsts. Tai jābrauc taisni cauri bez apstāšanās," teica Aljamā.

... Pēc policijas vērtējuma Latvijā darbojas grupa, kas ir specializējusies kravas automašīnu laupīšanā. Bieži tiek nolaupītas mašīnas ar īpaši vērtīgu kravu, par ko, kā tiek apgalvots, ziņas tiek iegūtas muitā. Parasti tiek paturētas dārgās kravas automašīnas, kuras vēlāk tiek pārdotas melnajā tirgū.

Latvijā pazuda kravas automašīna.

Pagājušajā sestdienā laupītāju rokās Latvijā nokļuva Agrosif Transporta kravas automašīna Mercedes Benz, kura vērtība ir gandrīz 900 000 kronu.

Kravas automašīnu ceļā no Francijas uz Igauniju nolaupīja Saulkrastos Nestes benzīna uzpildes punkta tuvumā. Pēc BNS ziņām 38 gadus vecais šoferis Ants Vappers apstājās benzīna tanka tuvumā, lai nostiprinātu kravu. Pēc darba pabeigšanas nepazīstami noziedznieki iesita viņam pa muguru. Pēc tam, kad Vappers nāca pie samaņas, viņa acis bija aizsietas un viņš bija bagāžniekā, kur tika turēts trīs dienas.

Agrosif Transporta valdes priekšsēdētājs U.Allings par laupīšanu uzzināja tikai otrdien, kad A.Vappers tika palaists brīvībā Rīgas apvedceļa tuvumā mežā pie Bauskas šosejas. "Viņš man zvanīja un teica, ka viņu sita un atņēma mobilo telefonu. Vairāk es neko īpaši nezinu. Pat to, vai viņam ir palikusi Igaunijas pase."

Briesmās nokļuvušie Igaunijas šoferi

Šoferi un firmas, kas krituši par laupītāju upuriem:

Marta vidū: Pērnavas rajonā Iklas tuvumā Igaunijas policijas formai līdzīgi apģērbti vīri nolaupīja Igaunijas kravas automašīnu. Kravas vērtība bija pāri diviem miljoniem kronu. Mašīna līdz šim nav atrasta.

Janvārī: Latvijā Limbažu rajonā tika nolaupīta Igaunijas kravas automašīna. Laupītāji policijas formās nolaupīja automašīnu kopā ar šoferi, kurš 40 stundas vēlāk tika atbrīvots.

Pagājušajā jūlijā: 50 km no Ainažiem tika nolaupīta AS Silmet 5,5 milj. kronu vērta reto metālu krava. Šoferis 8 stundas vēlāk Ķekavā tika atbrīvots.

Pagājušajā jūnijā: trīs apbruņoti noziedznieki uzbruka Igaunijas kravas mašīnas šoferim un viņa sievai Limbažu rajona Vitrupes stāvvietā. Tika nozagts mobilais telefons, mašīnas magnetafons, 900 Igaunijas kronu, 300 DEM un 491 lats.