Vents Balodis,

vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, — "Latvijas Vēstnesim"

— Šo interviju mēs jums lūdzām sarunu ciklam, kurā visi šīs valdības locekļi atskatās uz šī Ministru kabineta darbības sākumu un prognozē turpmāk darāmo. Kādi bija jūsu pirmie svarīgākie uzdevumi, sākot darbu šajā ministrijā?

— Ministru kabineta noteikumu un citu normatīvo aktu sagatavošana, lai varētu sākt darboties pagājušā gada beigās Saeimā pieņemtie likumi – Tūrisma likums, Administratīvi teritoriālās reformas likums un citi.

Esmu apbraukājis gandrīz visas reģionālās vides pārvaldes un iepazinies arī ar citām mūsu ministrijas pakļautībā vai pārraudzībā esošām iestādēm. Tagad, kad esmu ticies ar mūsu darbiniekiem, noskaidrojis viņu darba apstākļus un problēmas, man ir daudz vienkāršāk ar viņiem strādāt.

— Vēl joprojām nav iecelts pašvaldību lietu valsts ministrs, tādēļ šobrīd jūs atbildat arī par pašlaik notiekošo administratīvi teritoriālo reformu. Kā jūs vērtējat šī procesa gaitu?

— Administratīvi teritoriālā reforma ir jāveic stingri saskaņā ar 6. Saeimas pieņemto likumu. Pašlaik norit posms, kurā tiek veikti izpētes darbi un pašvaldību brīvprātīgā apvienošanās. Iespējams, šis laika posms — četri gadi — ir mazliet par ilgu. Jau tagad mēs redzam, ka pēc tā arī mums tomēr nāksies palīdzēt pašvaldībām paātrināt šos apvienošanās procesus.

— Kāda ir pašu pašvaldību attieksme pret šo reformu?

— Reformas sākumā — pirms diviem gadiem — tā bija diezgan negatīva, reforma tika uztverta kā spiediens "no augšas", šobrīd situācija ir mainījusies, pašvaldības cenšas savstarpēji vienoties. Vispirms tā ir sadarbība un dažas kopīgi veiktas funkcijas, pēc tam nāk plāni par pašvaldību apvienošanos. Protams, viss neiet tik gludi.

Viena no problēmām radās šogad. Likums par administratīvi teritoriālo reformu nosaka valsts atbalstu pašvaldībām, kuras lēmušas par apvienošanos, — vienreizēju finansiālu palīdzību viena līdz piecu procentu apmērā no to kopējā budžeta. Likumā par valsts budžetu 1999. gadam šādi līdzekļi pašvaldību apvienošanās stimulam nav paredzēti. Protams, mēs šai sakarā jau esam saņēmuši pārmetumus no pašvaldību vadītājiem. Kaut arī līdzekļi budžeta likumā nav paredzēti, Pašvaldību lietu pārvalde pieteikumus uz šo valsts finansiālo atbalstu apkopo. Pašlaik mēs gatavojam iesniegšanai valdībā pieprasījumu finansēt šīs vajadzības no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Šī summa varētu būt 400 – 500 tūkstoši latu.

— Kā jūs vērtējat Ministru prezidenta Viļa Krištopana ierosinājumu reģionālā līmeņa pašvaldību veidošanu izdarīt ātrāk par likumā noteikto termiņu un gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās jau ievēlēt šī līmeņa pašvaldību deputātus?

— Reģionu veidošana Latvijā pirmkārt būtu stingri jāsaista ar visu valsts pārvaldes reformu. Koordinējot darbu ar pārējām ministrijām, mums vajadzētu noskaidrot viņu iecerētos centrus — kur atradīsies viņu pārraudzībā vai pakļautībā esošās iestādes. Lai, piemēram, neveidotos situācija, kāda pašlaik ir Tukumā, — pēc vēlēšanu apgabala šī pilsēta atrodas Zemgalē, vides pārvalde ir Ventspilī, apgabaltiesa — Jelgavā, bet pats Tukums administratīvi vēlas būt pie Rīgas.

— Jūsu prognozes — cik šādu reģionālo veidojumu varētu rasties, un kur varētu būt to centri?

— Šis jautājums ir nopietni jāapsver. Šeit izlēmēji neesam tikai mēs. Ir jārēķinās ar pašvaldību viedokli.

Un tieši šeit mēs sastopamies ar grūtībām. Kad ir runa par sadarbību, visi to atbalsta, bet līdzko jāizšķiras — kur būs centrs, vienotība zūd. Es paredzu, ka par līderpozīcijām nebūs viegli vienoties, piemēram, Liepājai un Ventspilij, tāpat citu reģionu lielpilsētām. Katrs gribēs būt patstāvīgs.

Savukārt mums būtu jāuzklausa arī mazpilsētu un lauku iedzīvotāju viedoklis, jācenšas nodrošināt arī viņu interešu ievērošana.

— Kā jūs šos nākotnes nomaļu iedzīvotāju viedokļus noskaidrosit?

— Mums ir izstrādāti metodiskie norādījumi par pašvaldību reformu, tie paredz, ka ir jāaptaujā iedzīvotāji un viņi jāinformē.

Šādas aptaujas ir sevišķi svarīgas, apvienojoties vietējām pašvaldībām. Jo, kā esam novērojuši, mums, latviešiem, piemīt savdabīga īpašība — esam gatavi apvienoties vienalga ar ko, tikai ne ar savu kaimiņu.

Diezgan liela nozīme iedzīvotāju skeptiskajā attieksmē pret vietējo pašvaldību apvienošanu ir arī kādreiz gūtā negatīvā padomju centralizācijas pieredze — kolhozu apvienošana. Atmiņā ir tas, kā toreiz cilvēki no nomalēm saplūda centrā un šīs nomales izmira. Tādēļ pašlaik mazo pagastu iedzīvotāji ir diezgan skeptiski attiecībā par reformu.

— Ko jūs varat solīt šo mazo pašvaldību iedzīvotājiem, lai tomēr ieinteresētu viņus piedāvātajā reformā?

— Es nedomāju, ka mans uzdevums ir viņiem kaut ko solīt.

— Ko mazo pagastu iedzīvotājiem sola reformas idejas autori?

— Ir svarīgi, lai reforma notiktu tā, ka mazie centri netiktu likvidēti. Bet tas ir atkarīgs no pašiem pašvaldību darbiniekiem.

— Valsts ir reformas iniciatore, bet visu atbildību atstāj pašvaldību ziņā.

— Patiesībā es nedomāju, ka šo mazo pagastu centri pēc apvienošanās ar lielākiem izzudīs. Šis process, manuprāt, norit visai objektīvi, un par centru kļūst ciems vai mazpilsēta, kurā ir nepieciešamā infrastruktūra — skola, kultūras nams, normāla pagastmāja.

Ir jāsaprot, ka, apvienojoties mazajām pašvaldībām, ieguvēji būs visi. Būs lielāks budžets, kas ļaus jaunajai pašvaldībai veikt lielākus projektus, ņemt lielākus kredītus.

— Vai jūs atbalstāt dažos pašvaldību pārstāvju saietos izskanējušo viedokli, ka lielās pilsētas vispār varētu palikt ārpus jaunveidojamajiem reģioniem? Lai savstarpēji nekonkurētu un necīnītos par centra lomu.

— Pašlaik ir ārkārtīgi daudz dažādu viedokļu. Šeit acīmredzot parādās līdzšinējo rajonu un lielpilsētu vadītāju konkurence. Tomēr es nedomāju, ka tāds variants būtu iespējams. Visas iestādes taču vienalga atradīsies pilsētā, nevis kaut kur ārpusē.

Sevišķs gadījums, protams, ir Rīga, kā arī Rīgas un Ogres rajons, kur faktiski koncentrējas puse Latvijas iedzīvotāju.

— Kādu mirkli šīs pašvaldību reformas gaitā bija aktuāla ideja, ka tik maza valsts kā Latvija vispār varētu iztikt bez otrā līmeņa — reģionālajām — pašvaldībām. Ka pietiktu ar spēcīgām un lielām vietējām pašvaldībām.

— Teorētiski es šādu situāciju pat varētu pieļaut. Tomēr es nedomāju, ka šāda situācija Latvijā būtu tuvākajā laikā iespējama. Cerētā pašvaldību apvienošanās neiet tik gludi, kā gribētos, tādēļ runāt par tik spēcīgām vietējām pašvaldībām, kas varētu iztikt bez reģionālajām pašvaldībām, vēl nav iespējams.