Par savas zemes, tautas, valsts pagātnes apziņu katrā no mums

Pirms nedēļas, 4.maijā, valdības sēdē tika akceptēts Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātais vēsturnieku komisijas nolikums, rīkojumu par kura izveidi pagājušā gada 13.novembrī parakstīja Valsts prezidents Guntis Ulmanis un toreizējais Ministru prezidents Guntars Krasts. Ceturtdien, 6.maijā, Izglītības un zinātnes ministrija preses konferencē izplatīja paziņojumu "Par Latvijas vēstures mācīšanu", kurā skaidroti Latvijas vēstures pasniegšanas principi un kurā vienlaikus pausts ministrijas viedoklis par presē aizsākto diskusiju, kas skar Latvijas vēstures mācīšanu. Diskusija aizsākās ar Bauskas 1.vidusskolas skolēnu atklātu vēstuli sabiedrībai un Izglītības un zinātnes ministrijas vadībai, kuras pamatdoma un prasība ir Latvijas vēstures kā atsevišķa mācību priekšmeta ieviešana. Pašlaik pamatizglītības un vidējās izglītības standarti vēsturē nosaka, ka skolās tiek mācīts viens kurss — vēsture —, kurā noteikta daļa jāatvēl valsts vēstures stundām. Domu apmaiņā savus par un pret šādam modelim izteikuši skolotāji, skolēni, IZM atbildīgie darbinieki, sarīkota "apaļā galda" diskusija, tapis oficiāls ministrijas paziņojums.

Izglītības satura un eksaminācijas centra vadītāja Rudīte Andersone, komentējot IZM paziņojumu, uzsvēra, ka jebkurš standarts, jebkurš programmas paraugs, ko apstiprinājusi IZM, ir pašu skolotāju, ne ministrijas ierēdņu, izstrādāts. Pamatizglītības un vidējās izglītības standarti vēsturē nosaka: no kopējā vēstures kursa ne mazāk kā viena trešā daļa jāvelta Latvijas vēstures mācīšanai. Kā to darīt — mācīt integrēti vai kompakti — ir katra skolotāja un skolas izvēles tiesības. Atbalsts šādam viedoklim izteikts arī Latvijas vēstures skolotāju asociācijas paziņojumā:

"Latvijas Vēstures skolotāju asociācijas valde uzskata, ka Latvijas skolās jāmāca viens kurss — vēsture, kura satura ietvaros vismaz viena trešā daļa atvēlēta Latvijas vēsturei. Skolotājam esošo standartu ietvaros ir iespēja atvēlēt Latvijas vēstures apguvei arī lielāku daļu no kopējā kursa satura. Šobrīd ir iespēja Latvijas vēsturi mācīt integrēti Eiropas vēstures kontekstā vai arī mācīt kompakti vienu vai vairākus mācību gadus. Skolotāju rīcībā ir vairākas mācību grāmatas Latvijas vēsturē, kā arī darba burtnīcas, dokumentu krājumi, kartes."

Dokumentā vienlaikus minētas arī galvenās grūtības, ar kādām nākas sastapties skolotājam ikdienas darbā: konkrētu programmu paraugu trūkums, tādu tālākizglītības kursu trūkums, kuros iespējams praktiski apgūt jauno mācīšanas metodiku, gūt praktisku pieredzi darbam ar jaunajām mācību grāmatām un darba burtnīcām (pašlaik vēstures mācīšanā skolotājiem un skolēniem pieejamas vairāk nekā 15 mācību grāmatas), skolotāju rokasgrāmatu trūkums.

R.Andersone pastāstīja, ka jau rudenī, sākoties jaunajam mācību gadam būs izstrādāti mācību programmu paraugi gan integrētajam, gan atsevišķajam vēstures mācīšanas modelim. Tas nenozīmē, ka tie būs obligāti, tos varēs izmantot, bet joprojām tiks pieļauta iespēja katram skolotājam pašam veidot savu mācību programmu, protams, atbilstoši izglītības standartos noteiktajām prasībām. "Latvijas vēstures saturs ir obligāts, taču metodiskā izvēle, kuras tēmas mācāmas atsevišķā kursā un kuras integrēti, būtu jāatstāj skolotāju izvēlei. Obligātu metodiku diktē autoritāras, ne demokrātiskas valstis," teikts IZM paziņojumā.

Neapšaubāmi labākais satura un metodikas izvēles rādītājs ir skolēnu zināšanas. Šī mācību gada rezultāti vēl nav izvērtēti, bet iepriekšējie rādītāji liecina, ka Latvijas vēstures faktu zināšanas ir labas gan latviešu, gan citu tautību skolēniem. Grūtības sagādā apgūtās informācijas lietošana — salīdzināšana, analīze, secinājumi. Savā ziņā te vainojama arī vēsturiski izveidojusies izglītības apguves tradīcija.

Izglītības un zinātnes ministrs Jānis Gaigals atzina, ka ne jau velti Valsts prezidents ir ierosinājis veidot vēsturnieku komisiju, ne velti ir apstiprināts tās nolikums un atrasti līdzekļi finansēšanai — vienotība profesionālu vēstures pētnieku uzskatos atvieglotu arī skolotāju darbu. Bet kamēr valstī nebūs noregulēta pedagogu darba samaksas sistēma, kamēr nebūs nodrošinātas pilnvērtīgas tālākizglītības iespējas, problēmas būs ne tikai ar vēstures mācīšanu, uzsvēra ministrs, norādot, ka nevar runāt tikai par sekām, neanalizējot cēloņus. Var izstrādāt perfektas programmas, sniegt rekomendācijas — ja nav motivēta, izglītota, atbilstoši materiāli novērtēta skolotāja, nebūs maksimāli iespējamo rezultātu Tāpēc ministrija par vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem uzskata tieši šos pamatjautājumus, profesionāli specifisko uzticot speciālistiem — konkrētajā gadījumā — Latvijas Vēstures skolotāju asociācijai.

Vēsturnieks, IZM parlamentārais sekretārs Andris Tomašūns, piekrītot J.Gaigala teiktajam, atzīmēja faktu, ka lielākoties visu pēdējos astoņos gados iznākušo vēstures grāmatu autori ir skolotāji, bet Valsts prezidenta ierosinātajā vēsturnieku komisijā nav uzaicināts piedalīties neviens vēstures skolotājs... "Nevar nemitīgi prasīt no skolotājiem atbildību, kritizēt, nerēķinoties ar viņiem. Nedomāju, ka 20.gadsimta vēstures izpētes komisijas darbība var būt sekmīga bez melnā darba darītājiem — skolotājiem," teica A.Tomašūns.

Līdzīgs uzskats ir arī IZM Izglītības satura un eksaminācijas centra vēstures speciālistam Valdim Klišānam, kurš sarunā ar "Latvijas Vēstnesi" izteica savu viedokli par presē aizsākto diskusiju — daudz svarīgāks ir fakts, ka Valsts prezidenta aizgādībā esošajā vēsturnieku komisijā nav neviena skolotāja, nevis tukša ažiotāža par līdz galam neizprastām lietām. V.Klišāns atzina, ka pamatizglītības un vidējās izglītības standarti vēsturē, kas ir augsti novērtēti gan pašu mājās, gan starptautiskā kontekstā, var radīt papildu grūtības daļai skolotāju, jo prasa īpašu darbu, sastādot atbilstošas programmas. Te sāpīgi sevi liek manīt jau minētais tālākizglītības iespēju trūkums un neatbilstošā kvalitāte.

Izglītības standarts (arī vēsturē) nosaka mācību procesa galamērķi — faktoloģisko zināšanu apjomu, prasmes un iemaņas tās lietot praksē, mācību programma ir ceļš, kā sasniegt mērķi. Iet pa iepriekš norādītu un iezīmētu taku ir nesalīdzināmi vieglāk, tas samazina arī atbildības nastu par izvēlētā ceļa pareizību. Latvijas izglītības sistēmā ir pienācis laiks, kad ceļvedim — skolotājam — tiek dotas izvēles iespējas un radoša brīvība mīt savu taku. Vieniem tā šķiet milzu priekšrocība, citiem — papildu nasta, kuras smagums rodas ne jau tikai no personīgas nevarēšanas vai nevēlēšanās, bet arī no gluži objektīvas nesagatavotības jaunajiem pienākumiem. Kas ir auglīgāk — meklēt "vainīgos", kas radījuši jauno, ne vienmēr ērto, nicīgi lūkoties uz tiem, kas to neizprot, vai sadarboties, kopīgi meklējot risinājumus? Jautājums lai paliek atklāts tāpat kā diskusija par Latvijas vēsturi skolās, jo strīdos dzimst patiesība — ar piebildi — ja vien visi tā dalībnieki ciena un respektē otra viedokli.

Liena Pilsētniece,

"LV" iekšlietu redaktore