Par 2011.gada tautas skaitīšanas provizoriskajiem rezultātiem

Latvijas iedzīvotāju skaits 2011.gada 1.martā saskaņā ar 2011.gada tautas skaitīšanas provizoriskajiem datiem bija 2 067 887. Kopš iepriekšējās, 2000.gada, tautas skaitīšanas iedzīvotāju skaits valstī ir samazinājies par 309 tūkst. jeb par 13%.

Iedzīvotāju skaita samazinājums ir noticis gan iedzīvotāju dabiskās kustības (mirušo skaitam pārsniedzot jaundzimušo skaitu), gan starptautiskās migrācijas ietekmē. Tā kā iedzīvotāju mirstība visā laikposmā kopš iepriekšējās tautas skaitīšanas ir bijusi lielāka salīdzinājumā ar jaundzimušos skaitu, rezultātā iedzīvotāju skaits šā faktora dēļ ir samazinājies par 119 tūkst., bet starptautiskās emigrācijas ietekmē – par 190 tūkst. cilvēku.

Tautas skaitīšanas dati, kas raksturo valsts iedzīvotāju skaitu tautas skaitīšanas kritiskajā momentā – 2011.gada 1.martā, atšķiras no Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) aprēķinātajiem un agrāk publicētajiem datiem atbilstoši situācijai 2011.gada sākumā. Šo atšķirību pamatā ir tas, ka liela daļa iedzīvotāju, pārceļoties uz dzīvi un uzsākot darbu citā valstī, neinformē par to atbildīgās Latvijas valsts institūcijas, kam būtu jāizdara izmaiņas datos par šo Latvijas valsts piederīgo dzīvesvietu ārpus Latvijas.

Kārtējā 2011.gada tautas skaitīšanā, ņemot vērā Regulas (EK) Nr.763/2008 prasības, kā iedzīvotāju pastāvīgā dzīvesvieta tika norādīta faktiskā, nevis deklarētā vai reģistrētā dzīvesvieta.

Tautas skaitīšanas provizoriskie dati liecina, ka iedzīvotāju skaits salīdzinājumā ar 2000.gadu visvairāk ir samazinājies Latgalē (par 21,1%) un Vidzemē (par 17,5%). Toties Pierīgas reģionā tas pieaudzis par 3,2%.

No valsts nozīmes pilsētām straujāk iedzīvotāju skaits norādītajā laikposmā samazinājies četrās lielākajās pilsētās: Daugavpilī – par 19,3%, Rēzeknē – par 18,1%, Liepājā – par 14,6%, Rīgā – par 14,2%. Mazāks nekā vidēji valstī (13,2%) iedzīvotāju skaita samazinājums kopš 2000.gada ir bijis Ventspilī (par 12,1%), Jēkabpilī (par 11,8%), Valmierā (par 9,7%), Jūrmalā (par 8,9%) un Jelgavā (par 6,7%).

Vismazākie pēc iedzīvotāju skaita valstī ir Baltinavas novads (1178), Alsungas novads (1470) un Mērsraga novads (1638). Vislielākie turpretī ir Ogres novads (36 173), Talsu novads (31 192) un Tukuma novads (30 602 iedzīvotāji).

Kopš iepriekšējās tautas skaitīšanas iedzīvotāju skaits ir palielinājies 16 novados. Taču pārējos 94 novados tas ir samazinājies, turklāt viskrasāk – par 25–33% – Aglonas, Alojas, Alsungas, Baltinavas, Ciblas, Dagdas, Ērgļu, Jēkabpils, Kārsavas, Neretas, Rugāju, Rundāles, Tērvetes un Viļakas novadā.

2011.gada tautas skaitīšanas provizoriskie dati liecina, ka 946,8 tūkst. no Latvijas iedzīvotājiem ir vīrieši un 1121,1 tūkst. – sievietes. Vīriešu īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā valstī samazinājies no 46,1% 2000.gadā uz 45,8% 2011.gadā, sieviešu īpatsvars mazliet palielinājies – no 53,9% uz 54,2%. Sieviešu Latvijā ir par 174 tūkst. vairāk nekā vīriešu salīdzinājumā ar situāciju 2000.gada tautas skaitīšanas laikā, kad šī starpība bija 187 tūkst.

Zemākais vīriešu īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā 110 valsts novadu vidū bija Cēsu novadā – 44,9%, kam seko Aizkraukles – 45,1%, Saulkrastu – 45,4%, Varakļānu novads – 45,4%, bet lielākais Burtnieku – 52,2%, Aknīstes – 50,6%, Neretas – 49,9%, Vecpiebalgas novadā – 49,5%.

Latvijas iedzīvotāju skaits (tautas skaitīšanu dati, tūkst. cilvēku)

Iedzīvotāju vecuma sastāvs un tā izmaiņas

Nelabvēlīgo demogrāfisko procesu rezultātā notiek strauja sabiedrības novecošanās – samazinās bērnu un pieaug vecāka gada gājuma personu skaits un īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā.

Laikposmā starp divām tautas skaitīšanām kopējais valsts iedzīvotāju skaits, kā jau minēts iepriekš, samazinājies par 309 tūkst. jeb par 13,0%, tai skaitā 0–14 gadu vecumā samazinājums bija 138 tūkst. jeb 32,2% no kopējā skaita šajā vecuma grupā, bet darbspējas vecuma grupā (15–61 gads) – 185 tūkst. jeb 12,3%. Bērnu (0–14 gadi) skaits izteikti strauji samazinājies Vidzemes reģionā – par 44,1%, Latgales reģionā – par 41,7%, Kurzemes reģionā – par 36,2% un Zemgales reģionā – par 35,9%.

Tai pašā laikā par 14 tūkst. jeb par 3,3% pieauga pensijas vecuma iedzīvotāju skaits.

Pensijas vecuma iedzīvotāju skaits salīdzinājumā ar 2000.gadu visvairāk – par 24,9% – pieaudzis Pierīgas reģionā, turpretī Rīgā un Latgalē tagad dzīvo mazāk pensijas vecuma iedzīvotāju nekā iepriekšējās tautas skaitīšanas laikā.

Iedzīvotāju galvenās vecuma grupas 2000. un 2011.gadā

Iedzīvotāju nacionālais sastāvs un tā izmaiņas

2011.gada tautas skaitīšanā informācija par iedzīvotāju nacionālo sastāvu iegūta pēc pašu iedzīvotāju vērtējuma.

Tabulā sniegtie dati liecina, ka laikposmā kopš iepriekšējās tautas skaitīšanas absolūtais visu skaitliski lielāko tautību pārstāvju skaits ir samazinājies. Taču pamattautības – latviešu – īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā valstī kopumā ir pieaudzis no 57,7% 2000.gadā līdz 62,1% pašreiz. Krievu tautības iedzīvotāju īpatsvars samazinājies no 29,6% 2000.gadā uz 26,9% 2011.gadā, baltkrievu – no 4,1% uz 3,3%, ukraiņu – no 2,7% uz 2,2%, poļu – no 2,5% uz 2,2%, lietuviešu – no 1,4% uz 1,2%.

2011.gada tautas skaitīšanas dati liecina, ka Latvijā dzīvo vairāk nekā 170 tautību iedzīvotāji.

Skaitliski lielāko tautību pārstāvju skaits
un atsevišķu tautību īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā

Iedzīvotāju valstiskā piederība

2011.gada tautas skaitīšanas provizoriskie dati liecina, ka, samazinoties kopējam valsts iedzīvotāju skaitam, samazinājies arī Latvijas pilsoņu, Latvijas nepilsoņu, kā arī citu valstu piederīgo skaits. Tomēr relatīvie rādītāji liecina, ka Latvijas pilsoņu proporcija valsts iedzīvotāju kopskaitā laikposmā kopš iepriekšējās tautas skaitīšanas palielinājusies no 74,5% līdz 83,8%. Paplašinoties ES valstu lokam, diezgan būtiski kopš iepriekšējās tautas skaitīšanas palielinājies ES valstu piederīgo skaits. Pieaudzis arī Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas pilsoņu skaits. Pārējo valstu piederīgo skaits tagad ir būtiski mazāks nekā iepriekšējās tautas skaitīšanas laikā, jo 2000.gadā 75,6 tūkst. cilvēku norādīja, ka viņi ir bijušās PSRS pilsoņi.

Iedzīvotāju valstiskā piederība 2000. un 2011.gadā

Iedzīvotāju ekonomiskā aktivitāte

2011.gada tautas skaitīšanā tika iegūta informācija par visu iedzīvotāju, sākot no 15 gadu vecuma, ekonomisko aktivitāti. Tautas skaitīšanas provizoriskie dati rāda, ka 57,5% no norādītā vecuma iedzīvotājiem ir ekonomiski aktīvi, tai skaitā nodarbināto iedzīvotāju īpatsvars ir 47,3%.

Ja analizējam 15–74 gadu vecuma iedzīvotāju ekonomisko aktivitāti, tautas skaitīšanas dati liecina, ka ekonomiski aktīvi ir 63,3% no šā vecuma iedzīvotājiem, tai skaitā nodarbināti ir 52,1%. Darba meklētāju/bezdarbnieku īpatsvars ir 17,7% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem.

Apkopotie dati liecina, ka 42,5% iedzīvotāju ir ekonomiski neaktīvi. Viņu vidū 26,6% ir nestrādājošie pensionāri, 7,8% – nestrādājoši studenti un skolnieki un 8,1% – personas ar citu statusu.

No visiem nodarbinātajiem 52,1% ir sievietes, bet 47,9% – vīrieši. Tomēr ekonomiskās aktivitātes līmenis vīriešu vidū ir augstāks (63,2%) salīdzinājumā ar 52,8% – sieviešu vidū. Izskaidrojums šādai situācijai gūstams, salīdzinot vīriešu un sieviešu – nestrādājošo pensionāru skaitu. Nestrādājošo pensionāru vidū sieviešu ir 1,9 reizes vairāk nekā vīriešu.

Iedzīvotāju izglītības līmenis

Salīdzinot ar 2000.gada tautas skaitīšanas datiem, redzams, ka personu ar augstāko izglītību (ieskaitot doktora grādu) īpatsvars visu iedzīvotāju 15 un vairāk gadu vecumā kopskaitā ir palielinājies no 13,9% līdz 23,0%, ar profesionālo vidējo izglītību – no 20,2% līdz 29,4%, vienlaikus samazinoties personu īpatsvaram ar vispārējo vidējo izglītību no 31,0% uz 22,9%, ar pamatizglītību no 26,5% uz 18,0% un ar sākumskolas vai zemāku izglītību – no 8,4% uz 6,7%. Salīdzinoši dati par vīriešu un sieviešu augstāko sekmīgi iegūto izglītības līmeni liecina, ka no visiem iedzīvotājiem, kuri ieguvuši doktora grādu vai augstāko izglītību, 64,1% ir sievietes un 35,9% – vīrieši. Citos izglītības līmeņos atšķirības ir mazāk izteiktas.

Iedzīvotāju izglītības līmenis

Galvenie iedzīvotāju mājokļus raksturojošie rādītāji

2011.gada tautas skaitīšanā, ņemot vērā Regulas (EK) Nr.763/2008 prasības, atšķirībā no iepriekšējām Latvijas tautas skaitīšanām, pēc būtības vienlaikus tika veikta kā iedzīvotāju, tā arī mājokļu skaitīšana. Tas nozīmē, ka tika iegūta informācija ne tikai par mājokļiem ar pastāvīgajiem iedzīvotājiem, bet arī par mājokļiem bez pastāvīgajiem iedzīvotājiem un par mājokļiem, kuru iemītnieki skaitīšanā nav iekļaujami (ārvalstu militārais, jūras spēku un diplomātiskais personāls un viņu ģimenes, kas atrodas valstī, ārvalstu civilpersonas, kuras strādā valstī uz noteiktu laiku; citas personu grupas, kuras ir valstī uz noteiktu laiku, piemēram, tūristi).

2011.gada tautas skaitīšanas provizoriskie dati liecina, ka valstī ir 1023 tūkst. pastāvīgai apdzīvošanai derīgu mājokļu. No tiem 812 tūkst. mājokļos (79,4% no visiem mājokļiem) dzīvo pastāvīgie iedzīvotāji, 210 tūkst. mājokļu (20,5%) tautas skaitīšanas datumā – 2011.gada 1.martā – bija bez pastāvīgajiem iedzīvotājiem un viens tūkst. mājokļu (0,1%), kuru iemītnieki tautas skaitīšanas datos nav iekļaujami.

Trešā daļa no visiem apdzīvotajiem mājokļiem (33,5%) atrodas Rīgā, 16,4% – Pierīgas reģionā, 15,4% – Latgales reģionā, 13,2% – Kurzemes reģionā, 11,8% – Zemgales reģionā un 9,7% – Vidzemes reģionā.

Vismazākais mājokļu bez pastāvīgajiem iedzīvotājiem īpatsvars ir Rīgā (16,7%), turpretī vislielākais – Pierīgas reģionā – 25,9% un Latgalē 22,3%.

Tautas skaitīšanā tika iegūta informācija par tradicionālo mājokļu uzcelšanas gadu.

Tradicionālie mājokļi saskaņā ar Regulā (EK) Nr.1201/2009 doto definīciju ir tādas strukturāli atsevišķas un neatkarīgas telpas noteiktās atrašanās vietās, kas ir paredzētas pastāvīgai apdzīvošanai un pārskata datumā a) tiek izmantotas kā dzīvesvieta vai b) ir brīvas, vai c) ir rezervētas sezonālai izmantošanai vai izmantošanai par otru dzīvesvietu.

Tautas skaitīšanas provizoriskie dati liecina, ka Latvijā pavisam ir 988 tūkst. tradicionālo mājokļu. Visaktīvākais mājokļu būvniecības periods ir bijis laika periodā no 1971. līdz 1980.gadam, kad uzcelti 204 tūkst. mājokļu un no 1981. līdz 1990.gadam – 191,2 tūkst. mājokļu. Vismazāk jaunu mājokļu uzbūvēts 2001.–2005.gadā – tikai 18,2 tūkst. mājokļu. Svarīgi atzīmēt, ka 2006.–2011.gadā nodoti lietošanā 42,8 tūkst. jaunu mājokļu jeb 2,3 reizes vairāk salīdzinājumā ar šā gadsimta pirmajiem pieciem gadiem. Tautas skaitīšanā iegūtie dati par 2001.–2011.gadā uzceltajiem mājokļiem ir lielāki salīdzinājumā ar būvniecības statistikas datiem, jo daļa iedzīvotāju dzīvo būvniecības stadijā esošos vai ekspluatācijā oficiāli nenodotos mājokļos.

Vislielākais īpatsvars līdz 1945.gadam uzbūvētiem mājokļiem ir Vidzemes reģionā – 32,6%, Kurzemes reģionā – 23,8% un Rīgā – 20,9%. Kā liecina tabulas dati, visvairāk jaunu mājokļu pēdējā desmitgadē uzbūvēts Pierīgas reģionā – 15,5% un Rīgā – 6,7%, bet vismazāk – 1,6% – Latgales reģionā.

Pēc tautas skaitīšanas datiem, dzīvokļi daudzdzīvokļu mājās – 680 tūkst. – jeb 68,8% veido vislielāko īpatsvaru mājokļu struktūrā. Otru lielāko grupu – 285 tūkst. jeb 28,9% veido individuālās mājas. Vismazāk mājokļu – 10 tūkst. jeb 1,0% ir dvīņu mājās un 6,2 tūkst. jeb 0,6% – rindu mājās.

Mājokļu daudzdzīvokļu mājās daļa lielāka nekā vidēji valstī ir Rīgā, turpretī reģionos ārpus Rīgas augstāks ir individuālo māju īpatsvars.

* * *

Salīdzinot ar kaimiņvalstīm, Latvijā tautas skaitīšanai, rēķinot izmaksas uz vienu iedzīvotāju, tika paredzēts tērēt vismazāk – Ls 2,9, Igaunijā – Ls 10,1 un Lietuvā – Ls 3,1. Apkopojot informāciju par faktiski izlietoto līdzekļu apjomu, izmaksas uz vienu iedzīvotāju Latvijā ir vēl zemākas – Ls 2,6.

CSP Sociālās statistikas departaments