No ministra redzespunkta

Vents Balodis,

vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Turpinājums no 1.lpp.

Pašvaldību apvienošanās iespējas parādās jau pieminētajās iedzīvotāju aptaujās. Pēc vienas tādas es uzzināju, ka 70 procentu aptaujāto atbalsta pašvaldības sadarbību ar kaimiņiem, 20 procentu ir pat pret to un tikai 4 procenti pieļauj domu par pašvaldības apvienošanos ar kaimiņu pašvaldībām.

Latvijā ir tikai daži tādi pašvaldību apvienošanās projekti, kur, manuprāt, būtu iespējams iztikt bez šī reģionālā līmeņa, — tad, ja apvienojas vismaz pieci un vairāk pagasti. Bet, tā kā šādi procesi pagaidām norisinās tikai dažviet un turpat blakus vēl joprojām darbojas pavisam mazas pašvaldības, manuprāt, ir jāveido arī otrs līmenis.

— Kādas, jūsuprāt, būs reģionālo pašvaldību funkcijas?

— Man ir grūti atbildēt, tas ir saistīts ar valsts pārvaldes reformu, kas kopumā ir grūts un sarežģīts uzdevums, un tā risināšanu vajadzētu uzņemties Ministru prezidentam.

— Vai tas būtu jāsaprot tā, ka šīs reformas rezultātā par labu reģionālajām pašvaldībām varētu tikt pārdalītas kādas pašreizējās centrālās varas funkcijas?

— Jā, šie jautājumi ir saistīti — valsts pārvaldes un pašvaldību reforma.

— Pašvaldību reforma ir tik ļoti ieilgusi, ka daudziem vairs vai vēl nav īstas pārliecības, ar ko īsti tā beigsies. Vai jūs varat prognozēt šīs reformas rezultātus?

— Manī vienmēr ir zināma deva opozicionāra. Jebkurai lietai, kuru es daru, es pats atrodu arī mīnusus. Turklāt es pats esmu darbojies rajona padomē.

Tādēļ mīnusus es saskatu arī pašvaldību reformā. Viens no tiem — centralizācija, kas likumsakarīgi notiks, apvienojoties mazajām pašvaldībām. Aktīvā pārējo pašvaldību iedzīvotāju daļa ar laiku dosies uz jauno pašvaldības centru.

— Jūsu vadītās ministrijas pārziņā ir arī reģionālā attīstība, kas ir ļoti cieši saistīta ar administratīvi teritoriālo reformu. Kādas ir jūsu ministrijas iespējas ietekmēt situāciju ekonomiski mazaktīvajos reģionos?

— Kaut arī mūsu ministrijas nosaukumā ir vārdi "reģionālā attīstība", reālas iespējas risināt reģionālās attīstības problēmas faktiski vairāk meklējamas Ekonomikas ministrijā un Zemkopības ministrijā. Ekonomikas ministrijā tādēļ, ka reģionu attīstība vistiešākajā veidā ir atkarīga no visas valsts ekonomiskās situācijas, bet Zemkopības ministrijā — tādēļ, ka pašlaik situāciju mazāk aktīvajos reģionos visvairāk ietekmē tieši šīs ministrijas veidotā lauku politika.

Mūsu ministrijai diemžēl ir ļoti ierobežotas iespējas kaut kā ietekmēt reģionālo attīstību. Vienīgais reālais finansu instruments — Reģionālās attīstības fonds — arī ir nodots Ekonomikas ministrijas pārziņā. Tomēr arī šim fondam šogad valsts budžetā ir atvēlēts tikai viens miljons latu, kas, protams, ir stipri par maz, lai kaut kā ietekmētu reģionu attīstību.

— Vai tas nozīmē, ka jūsu ministrija nevar darīt pilnīgi neko, lai, teiksim, situāciju Latgalē kaut nedaudz tuvinātu Latvijas vidējiem rādītājiem?

— Mūs iespējas noteikti ir pārāk mazas.

Jāatzīmē gan, ka Latgale ir viens no tiem reģioniem, kas pats aktīvi rūpējas par savu attīstību. Pirms dažiem mēnešiem tika nodibināta Latgales attīstības aģentūra, kur darbojas jauni un talantīgi cilvēki un kuru dēļ Latgali varētu apskaust gan Kurzeme, gan Zemgale. Latgales attīstības aģentūras izveidi atbalsta PHARE programma.

Bet jebkura reģiona, arī Latgales, attīstībai ir jābūt daudz lielākam valsts finansiālajam atbalstam. Pēc izglītības būdams lauksaimnieks, es redzu tās problēmas, kas Krievijas krīzes rezultātā radušās mūsu lauksaimniecības produktu pārstrādes uzņēmumiem un visiem lauksaimniekiem. Līdzīga situācija izveidojusies rūpniecībā. Turklāt tieši Latgales reģionā, Daugavpilī, kur lauksaimnieki un rūpnieki savu darbību bija orientējuši uz austrumu kaimiņu.

— Vai jūs uzskatāt, ka lauksaimniecības atbalstam būtu jāizpaužas subsīdiju veidā?

— Jau pašlaik Zemkopības ministrijas rīcībā nodotie subsīdijām domātie 19 miljoni latu, manuprāt, ir pietiekami liela naudas summa, lai kaut ko izdarītu. Vajadzētu tikai subsīdiju piešķiršanas kritērijus vērst par labu Latgales reģionam. Līdz šim priekšroka tika dota tikai atkarībā no zemes kadastrālās vērtības. Vajadzētu ņemt vērā arī zemnieku saimniecības teritoriālo izvietojumu — Latgales attālākajā nostūrī, protams, ir daudz neizdevīgāk saimniekot nekā Rīgas pievārtē.

— Vai šāds piedāvājums neizraisītu pārējo lauksaimnieku protestu?

— Es domāju, ka ne.

— Kādēļ jūsu pieminētais Reģionālās attīstības fonds atrodas nevis jūsu, bet Ekonomikas ministrijas pārziņā?

— Diemžēl laikā, kad tika veidots šis finansu instruments, Reģionālās attīstības padomi vadīja Anatolijs Gorbunova kungs, bet fonds vienalga tika izveidots Ekonomikas ministrijas paspārnē.

Saeima ir apstiprinājusi jauno Reģionālās attīstības padomes sastāvu, un mans viedoklis ir tāds, ka fonda sekretariātam un padomes vadībai jāatrodas vienā institūcijā — mūsu ministrijā.

— Vai, jūsuprāt, valsts var kaut ko darīt, lai Latvijā ienākošās investīcijas nokļūtu tālāk par Rīgu, citām lielpilsētām un speciālajām ekonomiskajām zonām?

— Valstij ir tikai viena svira — nodokļu politika. Tam pierādījums ir lielā investoru interese par speciālajām ekonomiskajām zonām.

Daži nodokļi nonāk pašvaldību kasēs, arī viens no uzņēmējiem nepatīkamākajiem — nekustamā īpašuma nodoklis.

Pašlaik mēs ceram, ka zināmi nodokļu atvieglojumi tiem investoriem, kas iegulda līdzekļus depresīvajos reģionos, varētu tikt iestrādāti likumā par ienākuma nodokli, kas pašlaik tiek izskatīts Saeimas Budžeta un finansu komisijā un kas gadījumā, ja tiks akceptēts Saeimā, varētu stāties spēkā ar nākamā gada 1. janvāri.

— Ministru kabineta 27. aprīļa sēdē jūs prezentējāt Nacionālās tūrisma attīstības programmas koncepciju. Vai jūs uzskatāt, ka tūrismam ir būtiska loma mūsu valsts ekonomiskajā attīstībā?

— Tas, ka mēs Ministru kabinetā ierosinājām veidot šādu programmu, faktiski ir pārmetums Ekonomikas ministrijai, kas valstī ir atbildīga par nacionālo programmu izstrādi.

Šādas programmas nepieciešamību nosaka Tūrisma likums un valdības Deklarācija.

Diemžēl pašlaik statistikas dati nav par labu Latvijas tūrismam — gan Igaunijā, gan Lietuvā tūrisma bilance ir pozitīva, respektīvi, mūsu kaimiņi vairāk nopelna no tūrisma, nekā iztērē ārvalstīs. Latvijas tūrisma bilance joprojām ir negatīva — mēs ārpus Latvijas tērējam vairāk nekā ārvalstu tūristi vai mēs paši šeit, Latvijā.

— Ar kādiem līdzekļiem šīs programmas ietvaros jūs paredzat atbalstīt tūrismu Latvijā?

— Jau šā gada valsts budžetā vairāk nekā agrāk tika piešķirti līdzekļi tūrisma attīstības atbalstam — 150 tūkstoši latu. No šīs summas 50 tūkstoši latu pirmo reizi tika piešķirti mūsu tūrisma organizāciju līdzdalības atbalstam starptautiskos tūrisma gadatirgos. Kaut gan ar to pietiek tikai divām, trim no desmit nozīmīgākajām lielajām izstādēm, tas tomēr ir ļoti iepriecinošs žests no valsts puses.

Tūrisms ir tā joma, kur šim valsts atbalstam būtu vēl jūtami jāpalielinās. Pirmkārt, būtu nepieciešams izveidot vienotu tūrisma informācijas tīklu. Aptuveni pēc mēneša, mūsu darba grupai sadarbojoties ar Satiksmes ministriju, būs gatavi noteikumi par visā valstī vienotām ceļu informācijas zīmēm. Līdz šim tieši šai ziņā Latvija ir īpaši atšķīrusies no citām Eiropas valstīm — bez kartes un priekšzināšanām ir grūti atrast gan atpūtas vietas, gan kultūras pieminekļus. Īpaši grūti ir orientēties iebraucējiem no ārvalstīm.

Vairs tikai divos Latvijas rajonos nav tūrisma informācijas centru. Mums ir jāpanāk situācija, ka, iebraucot jebkurā tūrisma informācijas centrā Latvijā, ir iegūstamas ziņas par pārnakšņošanas un atpūtas iespējām visā valstī. Šāda vienota datortīkla izveidošana, manuprāt, varētu būt galvenais valsts atbalsts tūrismam Latvijā. Mēs sadarbojamies ar pašvaldībām un ceram arī uz Skandināvijas valstu atbalstu.

Deklarācija paredz, ka nacionālā tūrisma attīstības deklarācija ir jāizstrādā līdz gada beigām.

— Viens no lielākajiem iespējamajiem investīciju projektiem Latvijā ir iecerētā celulozes rūpnīca Līvānu apkaimē. Protams, jāpriecājas par jaunu attīstības grūdienu, ko saņems šis reģions. Vai ir izvērtēts ekoloģiskais risks, ko radīs šī rūpnīca? Vai ekonomiskais efekts attaisnos dabas apdraudējumu? Jūs esat ne tikai reģionālās attīstības, bet arī vides aizsardzības ministrs.

— Mēs uzskatām, ka šīs rūpnīcas celtniecība dotu ļoti pozitīvu efektu visa šī reģiona — Jēkabpils, Preiļu un citu Latgales rajonu — attīstībā. Mežizstrāde ir viens no šīs puses iedzīvotāju svarīgākajiem ienākuma avotiem, un rūpnīca koksnei nodrošinātu stabilu noieta tirgu.

Pasaulē dabas aizsardzībai tiek pievērsta ļoti liela uzmanība. Īpaši uzmanīgi tiek vērtēta celulozes rūpnīcu darbība. Līdzko kāda no šīm rūpnīcām piesārņo dabu, tas ļoti ātri kļūst zināms patērētājiem un šī ražotne tiek izstumta no tirgus.

Tas pats attieksies arī uz Latviju — ja jaunās rūpnīcas darbībā būs kāda neatbilstība vides aizsardzības principiem, šī rūpnīca pati sevi izolēs tirgū.

— Jūs uzskatāt, ka valstij tur nebūtu jāiejaucas un jāpaļaujas uz to, ka vides drošību garantēs tirgus attiecības?

Jā, celulozes ražošanā tiešām visu nosaka tirgus.

Turklāt šā projekta autori un virzītāji man ir apliecinājuši, ka vides aizsardzības jautājumiem rūpnīcas projektēšanas gaitā tiek pievērsta ārkārtīgi liela uzmanība.

— Vai šāds projekts un ārvalstu investoru interese par to tomēr neliecina par iespējām Latvijai kļūt par "netīro ražotņu" valsti? Gala produkts ar vislielāko pievienoto vērtību — papīrs — tomēr tiks ražots citur, Latvijā veiks tikai pirmo, videi kaitīgāko darbu — celulozes ražošanu.

— Es negribētu piekrist formulējumam — "netīrā ražotne". Šāds priekšstats par celulozes rūpnīcām mums ir vēl no Slokas papīrfabrikas laikiem. Laiks, kad šādas rūpnīcas apdraudēja vidi, ir pagājis.

Jauna, moderna rūpnīca nekādus videi kaitīgus izmešus vairs neradīs. Paskatieties uz Skandināviju, cik daudz lielu celulozes rūpnīcu ir tur. Tās visas atbilst vides prasībām.

Tas, kas piesaista šīs investīcijas, nav ārzemnieku vēlēšanās vides risku novirzīt uz Latviju. Tie ir mūsu lielie meža resursi — izejviela celulozes ražošanai. Ja Latvijā būs šāda rūpnīca, koksne vairs nebūs jātransportē pāri jūrai, lai tur to pārvērstu celulozē. Pārstrāde notiks Latvijā, un uz Skandināviju tiks vesta gatava celuloze. Palielināsies koksnes iepirkuma cenas Latvijā, būs jaunas darbavietas. Latvija tikai iegūs.

— Vēl viena problēma, ar kuru jūs šajā amatā esat saskāries, ir mūsu kaimiņos radītais risks Latvijas videi — Būtiņģes naftas termināls. Kā šo problēmu būtu iespējams risināt un vai, jūsuprāt, naftas produktu noplūdes gadījumā Lietuvas puse varētu segt Latvijas dabai nodarītā kaitējuma novēršanas izmaksas?

Gan Būtiņģes naftas termināls, gan Mažeiķu naftas pārstrādes uzņēmums mums ir ļoti liela un sāpīga problēma.

Esmu ticies ar Lietuvas vides ministru Aļģirdu Čapliku un runājis par iespējamo sadarbību vides piesārņojuma mazināšanā. Diemžēl nedēļu pēc mūsu tikšanās šis ministrs demisionēja, bet ar jauno ministru es vēl neesmu paguvis tikties.

Jebkuri mūsu ierosinājumi par to, ka Lietuvai vajadzētu kaut kādā veidā kompensēt Latvijai nodarījumu videi, Lietuvas pusei ir ļoti nepatīkami un tādēļ parasti paliek neievēroti.

Robežas Latvijas pusē atrodas vides monitoringa stacija, kas fiksē piesārņojuma plūsmu no Lietuvas uz Latviju. Ja ir vējš no Lietuvas puses, piesārņojums, kas ieplūst Latvijā, pārsniedz pieļaujamās normas. Tie ir argumenti, kurus mēs izmantojam sarunās ar Lietuvu.

Ir skaidrs, ja šajos naftas pārstrādes uzņēmumos notiek kāda avārija, seku likvidēšana mums izmaksās milzīgus līdzekļus. Tādēļ mēs pašlaik pētām iespējas izstrādāt apdrošināšanas mehānismu, kas mums palīdzētu gadījumā, ja šāda nelaime notiktu.

— Vai šo Latvijas dabas risku apdrošinātu Lietuvas puse?

— Es nedomāju, ka mēs to varētu panākt. Tas varētu būt starptautiskas sadarbības projekts. Vispirms vajadzētu noskaidrot, kā šādā gadījumā rīkojas citās valstīs.

— Kaut arī jūsu ministrijā darbojas vides valsts ministre, vai jūs pats pievēršat uzmanību arī tādām lokālām vides problēmām kā paredzamā Rīgas pazemes autostāvvietu būve?

— Protams, līdzko sabiedrību satrauc jebkādas ar vidi saistītas problēmas, atskaņas jūt arī mūsu ministrija.

Mūsu iespējas šajā gadījumā ir stipri ierobežotas — mēs ar sava Būvniecības departamenta palīdzību tikai varam kontrolēt, vai konkrētajā gadījumā nav pārkāpti būvnormatīvi un Būvniecības likums. Tā, sakarā ar projekta neatbilstību būvnormatīviem, šobrīd ir apturēta autostāvvietas celtniecība pie Rīgas sporta pils.

To, kādu iespaidu šādu autostāvvietu būve atstāj uz vidi, vērtē Lielrīgas vides pārvalde, un tas nav mans pienākums, tādēļ tieši šo aspektu es nevaru komentēt.

— Ja mēs šo izcērtamo koku jautājumu mazliet globalizējam kā dabas un industrializācijas konkurenci, kā jūs vērtējat Latvijas vides saglabāšanas perspektīvas? Pagaidām — starp padomju sistēmas sabrukumu un tirgus ekonomikas nostiprināšanos — vide ir kļuvusi tīrāka, jo rūpniecības apjomi ir minimāli, bet lauksaimnieki vēl nav tik turīgi, lai izmantotu ķimikālijas.

— Manuprāt, situācija nevis pasliktinās, bet uzlabojas. Uzskats par tīro Latvijas dabu ir mīts — tikai tagad, ar lielu Skandināvijas valstu un Eiropas Savienības atbalstu, uzsākti divi projekti — "800+" un "500-", tie paredz attīrīšanas iekārtu būvi un atkritumu saimniecības sakārtošanu.

Līdz šim Latvijas pilsētas bija vai nu pilnīgi bez attīrīšanas iekārtām vai arī to jauda bija nepietiekama vai nekvalitatīva, un neattīrītie notekūdeņi pamatīgi piesārņoja mūsu upes. Manuprāt, tas ir pats svarīgākais solis ceļā uz tīru vidi.

Arī lauksaimnieciskais vides piesārņojums nākotnē būs nenozīmīgs — nevienam vairs kabata neļaus nelietderīgi izmantot pesticīdus un citas ķimikālijas. Rūpniecības apjomi pagaidām ir tik mazi, ka arī rūpnieciskie izmeši zemē un notekūdeņos Latvijas dabu neapdraud.

Ar nākamo gadu mēs sāksim saņemt Eiropas Savienības palīdzību programmas ISPA ietvaros — ik gadu ap 40 miljoniem eiro. Puse no šīs naudas tiks izmantota vides, otra puse — infrastruktūras sakārtošanas projektiem. Kopā ar pašvaldību līdzfinansējumu mēs esam ieplānojuši šos līdzekļus ieguldīt attīrīšanas iekārtu un ūdenssaimniecības sakārtošanā.

— Vai jūs nebaidāties no tā, ka pēc nākotnē iecerētās atkritumu pārstrādes rūpnīcas celtniecības, kas acīmredzot arī notiks par ārvalstu līdzekļiem, Latvijai pateicībā par to vajadzēs šajā rūpnīcā pārstrādāt arī naudas donoru bīstamos atkritumus?

— Ievest citā valstī bīstamus atkritumus aizliedz Bāzeles konvencija.

— Kāds būs norvēģu riepu kravas liktenis?

— Interesantākais, ko mēs nupat uzzinājām, ir tas, ka arī no Norvēģijas šī krava tikusi izvesta nelegāli un līdz ar to kā kontrabanda nav reģistrēta Norvēģijas muitā. Acīmredzot šīs kravas galamērķis bija Krievija, Latvija bija tranzītvalsts. Diemžēl tā apstājās pie mums.

— Kādēļ?

— Tādēļ, ka Krievija šo kravu neņēma pretī.

— Kādēļ šī krava nonāca Latvijā?

— Tas ir Ekonomiskās policijas kompetences jautājums.

— Vai cerības uz to, ka krava varētu nonākt atpakaļ Norvēģijā, ir pamatotas?

— Vēl nav panākta vienošanās, bet sarunas notiek.

Mēs nekādā gadījumā negribētu pieļaut precedentu, ka šī krava tiek izkrauta Latvijā. Tas varētu izraisīt vēlēšanos līdzīgas darbības atkārtot vēl un vēl. Tieši tādēļ mēs neļaujam šīs riepas izkraut no vagoniem.

— Kādi ir jūsu tuvākās nākotnes mērķi?

— Tiekoties ar reģionālo vides pārvalžu darbiniekiem, es sapratu, ka naudas ir stipri par maz. Mums ir vismaz jādubulto vides aizsardzības inspektoru skaits. Pašlaik mums ir viens vides aizsardzības inspektors katrā Latvijas rajonā, un iedomājieties, cik efektīvi var darboties vides inspektors Latgalē, kur vienā rajonā vien ir ap divsimt ezeru. Kaut gan tehniski šie cilvēki ir diezgan labi nodrošināti, viņi vienkārši nespēj izsekot notikumiem tik plašā teritorijā. Turklāt es esmu pilnīgi pārliecināts, ka budžeta nauda, kas tiktu izmantota papildu vides inspektoru algošanai, būtu lietderīgi izmantota un, aizsargājot dabas resursus, noteikti atmaksātos. Jo, ja cilvēki pat ne reizi neredz šo kontrolētāju, viņiem pilnīgi noteikti rodas vēlēšanās rīkoties tā, kā nevajadzētu.

No Izglītības un zinātnes ministrijas mēs esam pārņēmuši Salaspils kodolreaktoru. Pašlaik ir uzsākta tā darbības apturēšana. Tas prasīs valstij aptuveni 10 miljonus latu un ilgu laiku. Bet šis process acīmredzot būs garāks nekā manas iespējas darboties šajā amatā.

— Kas, jūsuprāt, būtu piemērotākā pašvaldību lietu valsts ministra kandidatūra?

— Cerīgākais man šķiet jau vairākkārt izskanējušais Jāņa Bunkša vārds.

Dina Gailīte,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktore