Par Latvijas valsts un policijas sadarbību

Pagājušās nedēļas nogalē, 30.aprīlī, Iekšlietu ministrijā (IeM) notika kārtējā Sabiedrības konsultatīvās padomes sanāksme, kurā piedalījās iekšlietu ministrs Roberts Jurdžs, Valsts policijas priekšnieks Juris Rekšņa, Kārtības policijas priekšnieks Ivars Stūrainis, Sabiedrības konsultatīvās padomes pārstāvji — slimnīcas "Linezers" galvenais ārsts Aivars Lejnieks, LZA senators Ivars Kalviņš, rakstnieks Andris Kolbergs, LU rektors Juris Zaķis un masu mediju pārstāvji.

Šāda padome tika izveidota 1997.gada rudenī kā "maksimāli kritiska un konstruktīvi noskaņota" konsultatīva institūcija, kurā darbojas sabiedrībā pazīstamas personības, kas nav IeM darbinieki. Padomes izveidošanas mērķis bija mazināt sabiedrības negatīvo nostāju pret IeM dienestu darbu. Līdz šim notikušas septiņas Sabiedrības konsultatīvās padomes sēdes, kurās tās pārstāvji kopīgi ar IeM vadību un amatpersonām apsprieduši tādus valstij un sabiedrībai aktuālus jautājumus kā nepilngadīgo noziedzība, nāvessoda piemērošana, Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta maksimāli efektīva darbība, notiesāto rehabilitācija, nodarbinātība un izglītošana, narkotikas un narkomānijas posts.

Piektdienas sarunas tēma bija "Policija un sabiedrība", konkrētāk — valsts policijas iecirkņi un ar tiem saistītās problēmas, kas gan izvērtās daudz plašāka. Policijas iecirknis ir valsts policijas sistēmas pamatvienība, tā tiesiskie pamati noteikti ar Satversmi, likumu "Par policiju", "Operatīvās darbības likumu" un citiem likumiem, Ministru kabineta noteikumiem, Iekšlietu ministrijas un Valsts policijas normatīvajiem aktiem, pašvaldību lēmumiem. Šobrīd Latvijā ir izveidoti 120 policijas iecirkņi, 16 no tiem atrodas Rīgā. Tikai divdesmit divos no visiem valstī esošajiem iecirkņiem ir izveidotas pastāvīgas dežūrdaļas, no tām vairāk nekā puse — trīspadsmit — atrodas galvaspilsētā. Galvenais policijas iecirkņu tīkla uzdevums un sasniegums ir decentralizēta policijas struktūra, kas padara to pieejamāku valsts iedzīvotājiem un ļauj operatīvāk un sekmīgāk rīkoties, iecirkņu inspektoru misija — būt tiešajai saiknei starp kārtības sargātājiem un sabiedrību, uzticības personai, pie kuras griezties dažādu negadījumu reizēs, nevis bailēs iet ar līkumu.

Pagājušajā gadā tika rīkota aptauja par policijas iecirkņu stāvokli un nepieciešamajiem pasākumiem to darba organizācijas uzlabošanā. Pēc IeM sniegtās informācijas, lielākā daļa teritoriālo policijas iestāžu vadītāju uzsvēruši nepieciešamību nostiprināt esošos iecirkņus ar dežūrdaļām, bet to izveide saistīta ar lieliem papildu izdevumiem telpu iekārtošanai, jaunu darbinieku pieņemšanai, dežūrtransporta nodrošināšanai. Tā šībrīža situācijā ir smaga problēma, jo jau esošajos policijas iecirkņos katastrofāli trūkst transporta, mūsdienīga tehniskā aprīkojuma (datori, sakaru iespējas), gandrīz nekur nav ierīkotas atpūtas telpas. Lai uzskaitītais neliktos tikai tukši vārdi, IeM darbinieki Sabiedrības konsultatīvās padomes pārstāvjiem un klātesošajiem žurnālistiem demonstrēja videomateriālu par situāciju Rīgas un Ventspils policijas iecirkņos, ko papildināja Valsts policijas priekšnieka Jura Rekšņas komentārs. Jau vispārzināms ir fakts, ka šogad piešķirtais budžets Valsts policijai ir nepietiekams ne tikai policijas iecirkņu pilnveidošanai un labiekārtošanai. J.Rekšņa to vēlreiz pamatoja, minēdams dažus spilgtus faktus. Piemēram, par tuberkulozes slimnīcas "Ceplīši" apsardzi, kurai nav piešķirts finansējums. Slimnīcā ārstējas aptuveni 150 cilvēku, no tiem divas trešdaļas ir tiesāti, piecdesmit — trīs reizes un vairāk, daudziem no viņiem diagnosticēta tuberkuloze atklātā formā. Valsts policijas priekšnieks pamatoti uzdeva retorisku jautājumu — kāda būs sabiedrības un valdības reakcija, ja apsardze tiks vienkārši noņemta līdzekļu trūkuma dēļ un viss "Ceplīšu" kontingents izies brīvībā?

"Ko īsti nozīmē — iztikt no iekšējām rezervēm? Vilkt policistam bikses nost?" — vaicāja J.Rekšņa, izsakot savas domas par valsts attieksmi pret policistu finansiālajām problēmām. Kādi ir rezultāti šādai iekšējo rezervju meklēšanas kārtībai, tas uzskatāmi redzams Ceļu policijas nebeidzamajās konfliktsituācijās ar sabiedrību. 3,2 miljoni latu, kas tai jāiekasē kā soda naudas, lai nodrošinātu savu elementāro eksistēšanu, ir ne tikai materiālas, bet arī ētiskas un morālas dabas jautājums. "Situācija valsts policijā ir traģiska — mēs spēlējamies ar sabiedrības drošību," rezumēja J.Rekšņa. "Mums trūkst arī darbinieku, bet esmu spiests izdot cirkulāru, lai nepieņem jaunus darbiniekus, jo nebūs iespējams samaksāt viņiem algu. Mēs nesūdzamies, strādājam un strādāsim, bet nekas, izņemot entuziasmu, mums nav palicis..."

IeM Sabiedrības konsultatīvās padomes pārstāvja, slimnīcas "Linezers" galvenā ārsta Aivara Lejnieka komentārs bija vienlaikus jautājums par valdības prioritātēm — vai tās ir pareizi sadalītas? Viņaprāt, tām būtu jābūt savirknētām secībā — izglītība, veselība, valsts iekšējā drošība. Runājot konkrēti par policijas iecirkņu inspektoriem, A.Lejnieks vērsa uzmanību uz to profesionālo sagatavotību, kā būtisku uzsverot psiholoģijas un saskarsmes mākslas iekļaušanu mācību programmās, jo "iecirkņa inspektoram jau ar savu klātbūtni vien jāveic profilakses darbs, viņam jābūt tādam, kuru ciena, kuram uzticas".

Savas pārdomas par situāciju policijā un tās uzlabošanu pauda arī citi Sabiedrības konsultatīvās padomes pārstāvji. Latvijas Zinātņu akadēmijas senators, direktora vietnieks organizatoriskajā darbā Ivars Kalviņš izteica viedokli, ka neviena sistēma, arī policija, nevar balstīties tikai uz entuziastiem, fanātiķiem.

Liena Pilsētniece,

"LV" iekšlietu redaktore