Latvijas ainavās ieejot

Pārdomas par vārdiem, pieejām un praksi

Dr.habil.geogr., prof. Aija Melluma, LZA korespondētājlocekle:

Nobeigums. Sākums “LV”  Nr.12, 20.01.2012.; Nr.13, 24.01.2012.

Par vārdiem

Runa ir par plaši lietotajiem vārdiem – “attīstība”, “veidošana” un “veidošanās”, kā arī mazāk pazīstamo vārdu saistībā ar ainavu, proti, “gaita”.

Pētot ainavu vēstures jautājumus, kā arī analizējot dažādus izteikumus šajā sakarā, neizbēgami rodas jautājums – kas ir attīstība attiecībā pret ainavām, it sevišķi, ja ņemam vērā atgriezenisko procesu izpausmes senāk, to iespējamību nākotnē? Vai par attīstību ļauj spriest notikumi, kas dažādos veidos ietekmē procesus un dzīvi ainavās, vai arī par to liecina pašas ainavas, tajās notiekošās pārmaiņas (struktūra, elementi, procesi), kas ir saskatāmas un fiksējamas gan aprakstos, gan kartēs, gan statistikā?

Un tālāk – vai tā (attīstība) ir augšupejoša, kad var uzskatīt, ka katra ainavas paaudze ir labāka par iepriekšējo? Turklāt – it kā neņemot vērā ainavu attīstības nelineāro gaitu, lūzumu un stabilizācijas posmu miju, atgriezeniskās pārmaiņas. Iespējams, ka pašreiz vārda “attīstība” lietojums sabiedrībā ir sašaurināts, attiecināts vairāk uz ekonomiku, kur tas patiesi nozīmē izaugsmi, kvalitatīvas pārmaiņas. Kā tas bieži notiek, šāda izpratne tiek pārnesta arī uz citām jomām, šajā gadījumā – uz ainavām, ainavu vēsturi.

Tādēļ skaidrāks jēdziens ir “ainavu gaita” – kā kopskats, kas aptver visu procesu tā dažādībā, stabilizācijas posmus un lūzumus. Tas ļauj labāk saprast gan šodienas ainavu, gan saskatīt nākotnes metus. Jāatzīmē, ka līdzīgas pārdomas pauž jaunākās paaudzes pētnieki (A.Zariņa – personiskā ziņā).

Veidošana un veidošanās – tie ir plaši un sen lietoti vārdi, bet katrs no tiem vēsta par ko citu. Proti, veidošana – tā ir mērķtiecīga darbība, kas dažādos laikos un vietās izpaudusies atšķirīgi, vairāk kā rīcības akts, kā plānots notikums (piem., parku veidošana pie muižām, līvānmāju ciemi, pašreiz – tā sauktie pļavu ciemi).

Veidošanās – ar šo vārdu varam saprast kopējās ainavas gaitas posmu, kas saistāms ar ainavu struktūras stabilizācijas laiku, kad veidojas atbilstība starp cilvēka darbību (mērķiem, paņēmieniem utt.) un ainavas telpisko struktūru.

Kultūrainava

Šis jēdziens ir viens no plašāk lietotajiem – gan sarunu valodā kā norāde uz domātām kultūras pēdām ainavās, gan saistībā ar kultūras mantojuma aizsardzību un savu skaidrojumu. Vispirms atzīmējami starptautiskie dokumenti, kas pievērš uzmanību kultūrainavai kā vienotajam dabas un kultūras mantojumam, kā ainavu politikas objektam. Tie ir UNESCO Konvencija par Pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību, kā arī vairāki Eiropas Padomes dokumenti, kas uzskatāmi par sava veida vadlīnijām gan attiecībā uz izpratni, gan rīcībām. Savukārt Latvijā kultūras mantojuma praksē tiek lietots jēdziens “kultūrvēsturiskā ainava” kā viens no kultūras pieminekļu veidiem. To var saprast kā norādi, ka aizsardzība attiecināma uz ainavām, kurās spilgti izpaužas vēstures notikumu pēdas (visdažādākos veidos), vai arī tās ir senās un/vai par retām kļuvušās ainavas.

Galvenais jautājums – vai vārds “kultūrainava” nozīmē kādu noteiktu ainavas stāvokli? Ja tā, tad kā to pamatot: vai ar ainavas uzbūves un struktūras pazīmēm, vai pastāvēšanas ilgumu (par robežu pieņemot, piem., 50 gadus kā kultūras pieminekļu aizsardzības praksē). Kā redzējām iepriekš, ainavu gaita aptver daudz ilgāku laiku, kas sniedzas gadsimtos.

Spriežot pēc dažādu izteikumu un vērtējumu kontekstiem, ar jēdzienu “kultūrainava” saprot (domā) konkrētas ainavas vai visa ainavu klājuma veidošanās un attīstības gaitu. Tādā gadījumā darbības ainavas, par kurām runājām iepriekš, var uzskatīt par kultūrainavām un otrādi. Protams, ar nosacījumu, ka vārds “kultūra” tiek saprasts plaši, saistībā ar cilvēka darbību kopumā, ar tās dažādajām izpausmēm ainavu struktūrā, stāstot arī par cilvēku vēsturi.

Šajā sakarībā jāmin lietuviešu pētnieks Antans Basaliks⁵, kurš cilvēka darbības pēdas ainavās, dažādu laiku artefaktus nosaucis par ainavas “kultūras rotu”. Protams, tas ir idealizēts skatījums, varbūt vairāk attiecas uz kopējo ainavu gaitu. Tomēr jānorāda, ka arī mūsu dienās jārēķinās ar ainavu idealizāciju, ar nevēlēšanos (varbūt drīzāk neprasmi, stereotipiem?) saskatīt ainavās tās pazīmes, kas šodien liecina par to, ka mūsu ainavas ir citādas, nekā tās bija pirms piecdesmit gadiem.

Tas rosina vēl vienu jautājumu – vai kopējā Latvijas ainavu klājumā kādas no tām var nodalīt kā īpašas nozīmes ainavas, piešķirot tām kultūrainavas (vai kultūrvēsturiskās ainavas) statusu. Profesionāļu vidē būs diskusijas par katru konkrēto ainavu – vai tā atbilst/neatbilst kādiem kritērijiem un ko ar šo ainavu darīt (aizsargāt, veidot utt.).

Taču iespējama citāda pieeja, ka ar vārdu “kultūrainava” vienkārši tiek pausta sabiedrības attieksme pret konkrētu vietu ainavām. Kā piemērus varam minēt Tērveti, Vecpiebalgu, Āraišus, Siguldu un citas vietas Latvijā, kas, ja arī nav redzētas, ir atpazīstamas mentālā līmenī un nozīmīgas cilvēkiem kā savas piederības tautai un zemei apliecinājums vai avots tās saglabāšanai un veidošanai.

Tas ir neliels ieskats vārda “kultūrainava” nozīmēs un lietojumos, par to varētu izvērsties plašāka diskusija. Turklāt uzmanību piesaista tas, ka šim vārdam dažādās jomās ir tikpat dažādi skaidrojumi, kā tas ir attiecībā uz vārdu “ainava”. Piem., ikdienas valodā dzirdēts tāds jēdziens kā “dabiskā kultūrainava”.

Latvijas apstākļos, kur cilvēka darbība (kultūras ietekme!) laika gaitā noteikusi ainavu veidošanos, patiesībā ir pamats lietot jēdzienus “ainava” un “kultūrainava” kā sinonīmus. Atbilstīgi tam kultūrainavas jēdzienam piedien lietošana vispārējā nozīmē, piemērojot to dažādiem gadījumiem – gan attiecībā uz Latviju kopumā, gan konkrētu vietu ainavām.

Laiks ainavās. Jaunās ainavas

Skatījums uz ainavu kā procesu, kā stabilizācijas posmu un lūzumu miju gadsimtu gaitā liek pievēst uzmanību arī dažādiem ainavu stāvokļiem. Šajā gadījumā runa ir par ainavu pastāvēšanu laikā, proti, par jaunām un senām ainavām. Patiesībā to nošķiršana ir tikai metodes jautājums, jo, kā jau minēts iepriekš, ainavas vienlaikus ir senas un jaunas.

Jaunās ainavas sāk veidoties katra ainavu gaitas lūzuma brīdī uz pastāvošo ainavu fona, un to veidošanās iekšējā nepieciešamība saistīta ar sociālo un ekonomisko apstākļu maiņām, nosacījumiem (likumi, normatīvi, īpašuma tiesības u.c.), jaunām prasībām un iespējām, ko piedāvā katrs jaunais ainavu gaitas posms. Tās neveidojas vienlaidus, savās spilgtākajās izpausmēs tās ir lokalizētas, katrā laikā tās var uzskatīt par modernajām ainavām. Piem., vasarnīcu attīstības vietas 19.–20.gs. mijā, jaunsaimniecību veidošanās areāli pēc pagājušā gadsimta 20.–30.gadu zemes reformas, meliorētās ainavas 80.gados. Vienlaikus šajās ainavās saglabājas vairāk vai mazāk pamanāmas agrāko ainavu zīmes. Jāpiezīmē, ka savos ceļojumu aprakstos pagājušā gadsimta 30.gados Vilis Veldre⁶ runā par Latgales jaunajām ainavām, tām, kurās vairs nebūs šņoru lauku.

Mūsu dienās situāciju nedaudz sarežģī tas, ka tagadējās paaudzes ainavu veidošanās procesos nav piedalījušās vai piedalījušās fragmentāri. Turklāt dzīve un darbs laukos (arī pilsētās) ir mainījies. Rodas jauni attīstības mērķi, jaunas saimniekošanas iespējas, kas tā vai citādi ietekmē ainavas, to uzbūvi, arī vizuālo veidolu. Kā visai atraktīvas jaunās ainavas var minēt Amatciemu, arī Pedvāli, kas veidotas mērķtiecīgi, katra ar savu motivāciju, var teikt, ka tās ir autorizētas. Jācer, ka ainavām dažādos Latvijas novados tiks pievērsta arvien lielāka uzmanība, jo ainavas ir nozīmīgs jaunās attīstības resurss. Tādēļ būtiski, kā tiek saprasta ainava – kā attīstībā un mainībā esošs veidojums, kas nes sevī dažādu laiku un paaudžu zīmes, vai arī kā dotums, stāvoklis, stabila situācija, arēna šodienas darbībai (kas var dzēst mantojuma zīmes ainavās).

Senās un pagātnes ainavas

Kaut arī mēs sakām, ka ainava ir vienlaikus sena un jauna, tomēr realitātē redzam un uztveram to ainavu, kas konkrētajā vietā ir pašreiz. Tādēļ varam pasacīt, kas šajā ainavā ir, bet nevaram spriest par to, kā šajā ainavā nav (ja arī kādreiz ir bijis). Mūsdienu cilvēki nevar dzīvot pagātnes ainavās, pārcelties laikā atpakaļ, nevar arī tās piedzīvot.

Tādēļ var domāt, ka jautājums par senajām jeb pagātnes ainavām vairāk attiecas uz zinātnisko pētījumu, kā arī uz kultūras mantojuma saglabāšanas jomu. Tomēr reālajā dzīvē vērojamas dažādas situācijas, un to analīze ļautu daudz skaidrāk runāt par seno un jauno, par laika izpausmēm ainavās.

Vispirms par mantojumu vārda pilnā nozīmē, kad cilvēki paaudzēs mājo vienā ainavā vai pēdējās desmitgadēs atgriežas senču īpašumos (un ainavās), vai arī citādā veidā nokļūst kādā ainavā, kļūstot par tās daļu. Šajā gadījumā runa ir par indivīda līmeni, kad liela loma ir ne tikai cilvēku atmiņām (kaut gan secīga paaudžu maiņa vienā vietā mūsu dienās ir retums), bet arī konkrētās ainavas atpazīšanai. Tas nozīmē prasmi redzēt un saprast dažādās zīmes ainavā, kas ir liecība par kādiem pagātnes notikumiem un kas kaut kādā veidā ietekmē ainavas turpmāko gaitu. Šajā situācijā laiki it kā saplūst, un var reāli apjaust, ka ainava patiešām ir gan sena, gan jauna. Var teikt, ka ainavas laiks saista cilvēkus, saista paaudzes. Tam ir daudz piemēru Latvijā.

Cita situācija veidojas gadījumos, kad kādā reālā ainavā it kā dominē senās ainavas elementi (gan laika, gan struktūras izpausmēs) un tā savas īpašās nozīmes dēļ tiek uzskatīta par nacionālā līmeņa mantojumu, nonāk valsts vai sabiedrības interešu lokā. Parasti tas nozīmē kāda aizsardzības statusa piešķiršanu (gan dabas, gan kultūras pieminekļu aizsardzības jomā).

Galvenokārt tās ir Latvijas ainavu klājumā saglabājušās jau retās ainavas, kas veidojušās citos apstākļos un savā ziņā pašreiz ir asinhronas. To pastāvēšana ir apdraudēta, jo neatbilst šodienas cilvēku dzīves un darbības prasībām. Arī īpašā aizsardzība, ja tā tiek noteikta ar labu, pašsaprotamu mērķi, bet balstās uz aizliegumiem, var nedot gaidītos rezultātus. Jo patiesībā vienīgais aizsardzības paņēmiens ir uzturēt tos darbības veidus, kas noteica ainavu izveidošanos.

Jau agrāk dažādās sakarībās minēti dažu seno un reto ainavu piemēri. Proti, tās ir šņoru lauku ainavas Latgalē, pareizāk sakot, to fragmenti, kas pārsteidzošā kārtā saglabājušies⁷, aizjomu ainavas jūras piekrastē Dienvidkurzemē, kas detāliskāk pētītas Jūrmalciemā⁸. Un vēl par retām pašreiz uzskatāmas arī tās ainavas, kurās cauri laikiem saglabājusies daudz senāka telpiskā struktūra, kas atspoguļo zemes izpirkšanas laiku 19.gs. otrajā pusē. Tāda ainava, piem., nesen konstatēta Siguldas novada nomalē, kur to dažādu apstākļu dēļ pagājušā gadsimtā neskāra lielā zemju meliorācija. Domājams, ka vēl dažādas retās ainavas (vai to fragmenti) varētu būt atrodamas citos Latvijas apvidos.

Kā redzējām, senais ainavās patiesībā sadzīvo ar jauno, vienīgi mainās proporcijas, un atkarībā no tā mēs konkrētu ainavu varam uzskatīt vai nu par senu, vai par jaunu.

Vēl kāda visai atšķirīga situācija, kas ļauj runāt tieši par pagātnes ainavām. Tās ir ainavas, kas laika gaitā konkrētās vietās izdzisušas jeb zudušas, bet kā liecības par tām ir vien arhīvos saglabājusies informācija, kas ļauj spriest (iedomāties) par to (vietu) ainavām. Ja arī pašreiz šīs vietas dabā grūti atpazīstamas, tieši neskaidro zīmju vērojumi šodienas ainavā, klātbūtnes efekts ļauj iztēlē it kā atdzīvināt pagātnes ainavu. Tādējādi arī arhīvu informācija iegūst citu jēgu. Taču jāņem vērā, ka tā ir tikai ainavas vīzija, turklāt katram cilvēkam tā būs sava un neviena nebūs ne pareizā, ne nepareizā. Jāpiezīmē, ka pagātnes ainavu piemērus mēs atradām, pētot Daugavas loku dabas parka teritoriju.

Par tipoloģizāciju

Dažādie skatījumi uz ainavām ir nosacījums arī pētījumu dažādībai, tādējādi atklājot visnegaidītākās šķautnes domās un zināšanās par ainavām. Tomēr jau tagad, kad Latvijā ainavu pētījumu dažādība tikko sāk izpausties, nereti rodas priekšstats, ka pētījumu objekts ne vienmēr ir reālā ainava savā veselumā (tā, ko redzam dabā), bet arī domas par ainavām, kādi vispārinājumi vai pretēji – fragmenti.

Tādēļ vispirms pievērsīsim uzmanību tam, ka varam runāt par faktu ainavām un reālajām ainavām.

Spriedumi par faktu ainavām lielākoties balstās uz vispārinājumiem un uzkrātajām zināšanām, arī uz teorijām (ainavas kļūst par to pierādījumu). Tas nozīmē, ka faktu ainavas var arī vizualizēt, radot vispārinātu tēlu. Faktu ainavas vieglāk pakļaujas tipoloģizācijai, jo tās jau vairs nesatur individuālas pazīmes, bet atspoguļo kādas objektīvas sakarības.

Reālās ainavas savukārt saistītas ar vietām, tās var nosaukt vietvārdos un ir individuālas, ar savu veidošanās gaitu, cilvēku vēsturi, telpisko struktūru (dažādo elementu izkārtojums ainavas telpā). Tajā pašā laikā katra reālā ainava nes arī atbilstošās faktu ainavas informāciju, kas atklājas ainavas izpētes procesā. Un pretēji – katras reālās ainavas izpēte (tā ir informācijas avots) bagātina vispārējos priekšstatus par ainavām ar jaunām zināšanām. Taču pamatoti rodas jautājums par pētnieku subjektivitāti (tās pakāpi) un to, vai vispār reālās ainavas var kaut kā tipoloģizēt.

Šāda vispārēja atkāpe nepieciešama tādēļ, ka pastāv zināma nesaiste starp esošajām ģeogrāfisko ainavu tipoloģijām (tās ir faktu ainavas) un to pieeju, kas balstās skatījumā uz ainavu kā cilvēka un dabas mijiedarbību procesu, turklāt ilglaicīgu, par ko rakstīts iepriekš. Būtiskais jautājums – kādā veidā atklāt šī procesa dažādību, nozīmi ainavu dažādības veidošanā. Līdz šim ģeogrāfisko ainavu pētījumos cilvēka klātbūtne, viņa darbība un loma raksturota tikai pastarpināti, piem., kā apgūšanas pakāpe vai mežu īpatsvars ainavu areālos, vai arī kā zemju meliorācijas darbu rezultātā radušās jaunās ainavas (piem., mani pētījumi 20.gs. 80.gados).

Bieži uzskata, ka tipoloģizācija ir vienīgi zinātniskās darbības joma, ka tā ir sarežģīta un varbūt pat nevajadzīga, lai lietotu praktiskajā darbībā, piem., dabas aizsardzībā, attīstības un teritoriju plānošanā u.c., kur piedalās vietējie iedzīvotāji un galvenais sarunu objekts ir tieši reālās vietas ainavas.

Tādēļ, acīmredzot, runa var būt par zinātniskās darbības jomu, kas ir mazāk vai vairāk noslēgta, balstās uz konceptiem, uz autora subjektīviem skatījumiem (autora tiesības), un tās devums tieši neietekmēs prakses jomas.

Vienlaikus pastāvēs t.s. atvērtie koncepti, vienkāršās ainavu tipoloģizācijas, kuru ietvaros pieejas noteiks ne tik daudz teorijas, cik dažādas prakses vajadzības (ainavu plānošana, aizsardzība, pārvaldība u.c.), vai arī starpdisciplināro pētījumu intereses vai meklējumi. Tādā gadījumā ainavu tipus var nodalīt pēc visai atšķirīgām pazīmēm. Piem., pēc darbībām, kas noteikušas ainavu veidošanos, pēc ainavu sociālajām funkcijām, teritoriāliem apmēriem, pēc novietojuma, pēc telpiskās struktūras īpatnībām utt. Laika gaitā dažādos pētījumos nācies pārliecināties, ka cilvēkiem, kas nav ainavu pētnieki, bet kuru ikdienas dzīve noris ainavās, nav īpašu grūtību saskatīt atšķirības dažādās ainavās. Tādēļ vienkāršās ainavu tipoloģijas varētu atļaut ievērojami paplašināt ainavu pētījumu lietišķo atzaru.

Neiedziļinoties ainavu tipoloģizācijas pieejās, kas nostiprinājušās ģeogrāfijas zinātnēs, tikai atzīmēšu dažas vispārējas lietas. Vispirms, Latvijas ainavu dažādību, to uzbūvi, ekoloģisko potenciālu, izmantošanas iespējas un arī vizuālo veidolu spēcīgi ietekmē reljefa apstākļi. Tādēļ tiek nodalītas līdzenumu ainavas un pauguraiņu ainavas, kas Latvijas teritorijā plaši pārstāvētas un veido ainavisko fonu. Tā satvarā nodalās reālās ainavas, kas ir individuālas, konkrētu vietu ainavas, ar savu gaitu un stāstu.

Balstoties uz reljefa formu dažādību, vēl nodalāmas lokālās, ģeogrāfisko apstākļu nosacītās ainavas: tās ir upju (Latvijas apstākļos vidējo un lielo) ieleju ainavas, ezeraiņu ainavas, purvaiņu ainavas, jūras piekrastes ainavas. Arī to satvarā var runāt par fona un reālajām ainavām. Atsaucoties uz iepriekš rakstīto par faktu un reālajām ainavām, jānorāda, ka fona ainavas atbilst faktu ainavām, tās raksturojamas jau uzkrātās informācijas apjomā.

Iepriekš tika runāts par cilvēka darbības lomu ainavu veidošanās procesā un par darbības ainavām. Šajā gadījumā runa ir par senajiem un gadsimtu gaitā praktiski nepārtrauktajiem darbības veidiem. Tie ir lauksaimniecība (saistīta ar zemes izmantošanu un lauku apdzīvojuma veidošanos) un mežsaimniecība (kā specifiska darbība tā ir jaunāka).

Neņemot vērā dažādo tehnoloģiju izmaiņas laika gaitā, tos var uzskatīt par primārajiem darbības veidiem. Tie ir teritoriāli, īstenojas lielākās platībās. Laika gaitā tie noteikuši ainavu telpu aprises, kā arī izvietojumu Latvijas teritorijā.

Pakāpeniski attīstījās vēl citi darbības veidi, kas lokalizējās vai nu vēsturiski pārmantotās vietās, vai arī mērķtiecīgi izvēlētās vietās. Tie ir pilsētu veidošanās un vēlāk – mērķtiecīga to veidošana, ko ilglaicīguma dēļ var uzskatīt par primāro darbības veidu. Savukārt rūpniecība, arī atpūtas saimniecība (apmēram kopš 19.gs. pirmās puses) uzskatāmas par sekundāriem darbības veidiem. To teritoriālais apjoms pašreiz paplašinās, taču nav salīdzināms ar primāro darbību izplatību.

Par pilnīgi jaunu darbības veidu uzskatāma dabas (arī ainavu) aizsardzība, kas pamatojas uz valsts tiesiskiem regulējumiem, tādējādi ietekmējot cilvēka darbību – vienalga, vai tās ir primārie vai sekundārie darbības veidi. Daudzos gadījumos būs nepieciešams nodalīt tiesiski normētās ainavas no tādām, kam nav īpašo regulējumu – brīvām ainavām.

Kombinējoties minētajām divām pazīmēm – reljefa apstākļiem un cilvēka darbības veidiem, iegūstam virkni diezgan atpazīstamu ainavu tipu. Piem., lauku ainavas (to veidolu nosaka lauksaimnieciskā darbība un apdzīvojums) paugurainēs vai līdzenumos, pilsētvides ainavas upju ielejās vai jūras krastā utt.

Tādā veidā iegūtos, it kā konstruētos ainavu tipus var uzskatīt par ideāltipiem, tie pēc būtības atbilst faktu ainavām. Šāda pieeja saprotama arī tiem cilvēkiem, kas nav speciālisti ainavu jomā, turklāt viņiem ir savs priekšstats par ideālo ainavu vizuālo veidolu.

Katram no ainavu ideāltipiem var izstrādāt mazāk vai vairāk detalizētus aprakstus, kas balstās uz pieejamās informācijas apkopojumiem gan attiecībā uz dabu, gan kopējo vēsturi, gan cilvēku vēsturi, izmantojot dažādu nozaru pētījumus, fotogrāfijas, kartes un tālizpētes materiālus, aprakstus, arhīvu avotus, statistikas datus utt.

Vienlaikus ikkatrs var sevi it kā ievietot kādā no atpazītajiem ainavu tipiem, veikt savas tuvējās ainavas (tā būs reālā ainava) izpēti, kas nav ne sarežģīts, ne dārgs process. Tas būtu veids, kā iesaistīties ainavu dzīvē, ainavu uzturēšanā, kā arī pamats tam, lai cilvēki ar savu darbību veicinātu Latvijai nozīmīgo ainavisko vērtību saglabāšanu, uzturēšanu un tālāku attīstību. Lielos vilcienos tie ir EAK mērķi.

Valsts ainavu politikas kontekstā vērā ņemama EAK piedāvātā vienkāršā pieeja, proti, nodalīt ikdienas un īpašās nozīmes ainavas. Atsaucoties uz iepriekš rakstīto, ikdienas ainavas atbilst fona ainavām, bet īpašās nozīmes ainavas saistāmas ar vietu reālajām ainavām. Ar laiku viena ainavas tipa (ideāltipa) ietvaros uzkrāsies informācija arī par reālām ainavām (ainavas un cilvēku vēsture u.c.), tādējādi cilvēciskojot mazāk vai vairāk formalizēto tipoloģizācijas pieeju.

Kopējā Latvijas ainavu klājumā lielāko daļu veido ikdienas ainavas, kurās noris cilvēku dzīve un darbība, kurās tāpat kā īpašās nozīmes ainavās glabājas nozīmīga dabas un kultūras mantojuma daļa, ja arī tā nav tiesiski aizsargāta.

Par pētījumiem

Jau iepriekš runāts par dažādām vārda “ainava” izpratnēm. Katra no tām var kļūt par oriģinālu atskaites punktu ainavu izpētei, vienalga, uz kuru no tradicionālajām zinātnes nozarēm to varētu attiecināt. Arī ainavu ģeogrāfijas jomā, kur izpētes objekts ir ainava (reālā, faktu), pastāv daždažādi skatījumi, kas atspoguļo ne tikai teorētisko nostādņu daudzveidību, bet arī ainavu daudzveidību, to veidošanās, telpiskās struktūras un ģeogrāfiskā izvietojuma aspektus.

Taču turpmāk īsumā pieskaršos ainavu pētījumu atzaram, kas saistās ar ainavu vēstures izpēti, un arī šajā gadījumā var būt atšķirīgi skatījumi. Piem., pētījuma objekts ir ainava, vienalga, vai mērķis ir atklāt ainavu veidošanās vispārējo gaitu (laika un telpas izpausmēs), vai noskaidrot konkrētās vietas ainavas vēsturi. Taču ir gadījumi, kad ainava ir tikai satvars, vizuālais tēls vai fons dažādu nozaru pētījumos, kad patiesībā nav nepieciešamības pievērst uzmanību ainavām to reālajās un vietas izpausmēs.

Ainavu vēstures pētījumu īpatnība ir tāda, ka jāizmanto divēji informācijas avoti: a) pētījumi dabā dažādās ģeogrāfiskās situācijās un b) arhīvu dokumenti un citi rakstītie avoti, dažādas kartes. Kā redzams, šie avoti ir visai atšķirīgi – ja arhīvos glabājas gadsimtiem seni dokumenti, tad dabā spēcīgāk izteiktā un vieglāk uztveramā informācija attiecas uz tagadni. Tas var radīt metodiskas dabas problēmas. Proti, arhīvu informāciju mazāk vai vairāk vērtējam ar šodienas pieredzi, bet šodienas ainavās jāprot saskatīt tālākās pagātnes vēstījumus, dažādās zīmes to struktūrā.

Pieredze rāda, ka laika gaitā notikušās pārmaiņas ainavās vienkāršā veidā grūti pierādīt. Pat gadījumos, kad pieejami attēli (zīmējumi, fotogrāfijas) vai kartes (arī to telpiskās vizualizācijas), tiešie vizuālie iespaidi ir spēcīgāki.

Jāsaka gan, ka spriedumi par izmaiņām ainavās var būt visai atšķirīgi, ja skatām ainavu gaitu kopumā – kā ilglaika procesu, kopsakarībā ar izmaiņu cēloņiem, vai arī – ja vērtējam ainavas vizuālā veidola izmaiņas konkrētā vietā. Otrajā gadījumā pārsvarā ir emocionāli vērtējumi, it sevišķi, ja vieta ir labi pazīstama, bet nav sen redzēta.

Pieredze rāda, ka lielākoties nav iespējams tieši saistīt trīs atšķirīgās lietas: 1) arhīvu dokumentu tekstos atrodamās ziņas, kas attiecas uz konkrētu laiku, 2) pieejamo kartogrāfisko informāciju (dažādi izdošanas gadi, karšu mērogi, zīmējuma veids utt.), 3) paša pētnieka novērojumus dabā konkrētās vietās un konkrētā laikā. Tādēļ patiesībā attiecībā uz katru konkrētu pētāmo teritoriju veidojas diezgan fragmentāra telplaika aina jeb teritoriālā skatījumā – mozaīka, kuras zīmējumu veido vietas, kas dažādās pakāpēs nodrošinātas ar dokumentos atrodamām ziņām vai arī tādu vispār nav. Ar to jārēķinās.

Tādēļ, izdarot plašākus secinājumus, izmantojamas divas pieejas: tipoloģiskā un telpiskā jeb teritoriālā. Tipoloģiskās pieejas pamatā ir darbības–seku analīze, pieņemot, ka viena un tā pati darbība līdzīgos apstākļos rada līdzīgas sekas – priekšmetus, apdzīvojuma un ainavas elementus, bet to atšķirības saistās ar tehnoloģiju maiņām laika gaitā. Savukārt telpiskās pieejas uzdevums ir atrast veidu, kā sasaistīt rakstītos avotos un senajās kartēs atrodamo informāciju, kas pēc būtības ir fragmentāra (gan laika, gan vietu skatījumā), ar novērojumos dabā iegūto informāciju, kas tāpat ir fragmentāra. Ģeogrāfisko pētījumu pieredze ļauj domāt, ka sasaiste un kopainas veidošana var notikt atšķirīgi gan atkarībā no pētāmās teritorijas lieluma, gan no konkrētā pētījuma mērķa. Turklāt, jo tālāka pagātne mūs var interesēt, jo fragmentārāki ir pieejamie materiāli un uz to bāzes veidotās ainavu interpretācijas kļūst izteikti varbūtīgas.

Ainava kā rīcībpolitikas objekts

Tas ir neparasts skatījums, taču saistās ar jau iepriekš pieminēto EAK, kas pieņemta 2000.g., bet kurai Latvija ir pievienojusies vēlāk. Jāuzsver, ka tā nav direktīva, bet drīzāk kopējas vadlīnijas, kura katrai valstij ļauj veidot pieeju, kas vislabāk atbilst situācijai, ainavu vēsturei, priekšstatiem par vērtībām, jaunajām attīstības tendencēm. Tā (konvencija) satur sava veida paradoksu, proti, piedāvā kopējas, vienotas pieejas Eiropas ainavu dažādības saglabāšanai, kopšanai, vairošanai.

Arī Latvijas ainavu nākotne, to turpmākā gaita, iesaistīšana valsts politikā saistās ar EAK nostādnēm, vairāk gan ar to, kādā veidā tās tiks īstenotas praksē, gan tiesību aktos, gan plānošanas un dabas aizsardzības nostādnēs. Par to jau agrāk rakstīts ainavu politikas kontekstā.⁹ Turklāt EAK paustās nostādnes daudzējādā ziņā liek domāt un runāt par ainavām citādi, arī rīkoties citādi, nekā tas noticis līdz šim, notiek pašreiz. Būtiskie vārdi šajā sakarā – skaidri noteikti mērķi un atbildība. Tas attiecas gan uz zinātniskiem pētījumiem, gan tādām prakses jomām kā ainavu aizsardzība, plānošana un pārvaldība.

Nākotne

Mēs dzīvojam ainavu lielu pārvērtību laikā. Ik brīdi nākas pārliecināties par to, cik trausli, viegli zūdoši ir ainavu elementi jeb zīmes ainavās, kas liecina par to gaitu laikā, par cilvēku un ainavas paaudžu saikni. Ainavu turpmākā attīstība, arī ainavu kā mantojuma saglabāšana būs atkarīga no cilvēkiem, vienalga, vai tas attiecas uz dažādo varu pārstāvjiem, kas rada dažādus programmatiskus dokumentus vai tiesību aktus, vai ikkatru no mums, jo dzīvojam ainavās, arī tās pētām. Tomēr jāpatur prātā, ka tas nebūt nav tik vienkārši, un galvenokārt tādēļ, ka ainavas nav tikai vizuālie tēli, bet kā telpas tās integrē cilvēkus, darbības, nozaru politikas utt.

Veidojot savu attieksmi pret ainavām, jāmācās atzīt un pieņemt, ka ainavas mainās – tās atkarīgas no cilvēka darbības. Pieņemt, ka jaunās paaudzes veidos jaunas ainavas. Saprast, ka bīstamāk ir zaudēt ainavas jeb vietas izjūtu, nevis kādu konkrētu ainavu.

Tomēr galvenais risks saistās ar sabiedrībā spēcīgi iesakņojušos ticību normēšanas varai – likumiem, dažādiem noteikumiem, tajā skaitā aizliegumiem. Prakse rāda, ka šāda pieeja nonāk pretrunā ar ainavu attīstības procesiem, kopējo ainavu gaitu un galu galā noved pie ainavu dažādības samazināšanās. Viena no reālajām bīstamībām ir ainavu unifikācijas tendence, kas saistās gan ar lielražošanas attīstību (tā nodzēš ainavās agrāko laiku zīmes), gan ar normējošo pieeju dabas un ainavu aizsardzībai (arī tā neņem vērā ainavu reālo dažādību).

Vispārzināms, ka ainavas savās dažādākajās izpausmēs aktīvi ietekmē cilvēkus, viņu priekšstatus, vērtējumus, rīcības, turklāt notiek to atražošanās. Tādēļ nav mazsvarīgi, kādās ainavās mājo cilvēki. Īpaša uzmanība pievēršama tām ainavām, kurās dažādu apstākļu ietekmē izveidojušās krasi izteiktas neatbilstības, destruktīvas pazīmes (drupas, nesakopta vide, haotiska telpiskā struktūra u.c.). Ja cilvēki pie tā pierod, uzskata par pašsaprotamu, tad ar laiku tas var ietekmēt arī sabiedrisko domu. Tajā pašā laikā dažādos veidos jācenšas panākt, lai valdošo estētisko attieksmi pret ainavām papildinātu zināšanās balstīta nostāja, motivēta rīcība.

Manuprāt, pienācis laiks runāt par ainavu kultūru, kas saskaņojas ar labās prakses nosacījumiem dažādās prakses jomās (lauksaimniecība, mežsaimniecība u.c.) un nozīmē saudzīgu, radošu cilvēka darbību ainavās, līdzsvarojot attieksmi pret tām kā mantojumu un kā jaunās attīstības resursu.

Tā nav utopija, tas ir īstenojams Latvijas attīstības mērķis un nozīmē, ka uzmanības lokā nonāk ne tikai tās ainavas, kurām šobrīd noteikts kāds īpašās aizsardzības statuss. Bet visas Latvijas ainavas – pilsētās, mežos, laukos, jūras krastos, ezeru un upju piekrastēs un purvainēs.

Vēres: