Turpinājums no 1.lpp.

— Kāda saikne paredzēta starp primāro un sekundāro veselības aprūpi?

— Primārās aprūpes ārsti ir vārtu vērēji uz jebkuru specializēto palīdzību, izņemot neatliekamās medicīniskās palīdzības gadījumus. Turklāt 70% no terciārās veselības aprūpes līmeņa ir novadīti uz sekundāro aprūpi. Visus profilaktiskos darbus veic ģimenes ārsts, tas tālāk nosūta pacientu pie speciālista, kas vairumā gadījumu atrodas kādā no stacionāriem.

Agrāk pacients bija spiests apmeklēt vairākus ārstus poliklīnikā, pirms nonāca līdz konkrētai diagnozei. Arī slimnīcā pirms operācijas viņam bija jāveic izmeklēšana pie vairākiem dakteriem. Būtībā divas reizes tika samaksāts no valsts obligātās veselības apdrošināšanas kases par speciālista darbu; divas reizes pacients dancoja riņķa danci pie visiem nepieciešamajiem dakteriem. Tāpēc jaunais veselības aprūpes mehānisms paredz, ka speciālisti darbosies stacionāros un ambulatorajās daļās, lai par dārgo tehnoloģiju izmantošanu nebūtu jāmaksā vairākkārt. Citi uzskata, ka tas paredz poliklīniku likvidāciju, bet tā tas nav. Poliklīnikas pārveidosies un noteikti darbosies ar tajās esošajiem speciālistiem, piemēram, zobārstiem, okulistiem. Taču pacienta pamatapskates un analīzes veiks ģimenes ārsts. Ģimenes ārsta nosūtījums pie konkrētā speciālista ir nepieciešams tādēļ, ka tiek mainīta visa veselības aprūpes ideoloģija un finansējums.

Kapitācijas modelī ģimenes ārsts maksā par pacienta vizīti pie speciālista no savas naudas.

— Ir bažas: tā kā ģimenes ārsts maksā no savas kabatas par speciālista pakalpojumiem, tad viņš nebūs ieinteresēts nosūtīt savus pacientus pie augstāk kvalificētiem ārstiem. Rezultātā tiks ielaistas slimības un cietējs būs slimnieks. Kas pārraudzīs ģimenes ārsta darbību un viņa pieņemtos lēmumus?

— Taisnība, šis jautājums ir visai sarežģīts, taču ir izstrādātas visai bargas darba kontroles sviras, ar kuru palīdzību var izvērtēt ārsta darba kvalitāti. Piemēram, stacionēšanas biežums, neatliekamo stacionējumu skaits, novēloto diagnožu biežums, saslimstības rādītāji, profilaktiskā darba veikšana. Viņš zaudēs arī finansiāli, ja mēģinās ārstēt to, kas nav viņa kompetencē.

— Kādas ir galvenās problēmas, veicot izmaiņas Latvijas veselības aprūpē un ieviešot ģimenes ārstu prakses?

— Lai veiksmīgi realizētu uzsāktās reformas, pašreiz ir nepieciešama aktīvāka iedzīvotāju reģistrācija pie ģimenes ārstiem.

Jūlijā beigsies brīvprātīgā pacientu reģistrācija pie viņu izvēlētajiem ārstiem. Tad sāksies pacientu reģistrācija pēc teritoriālā principa. Pie pacienta dosies atbilstošās dzīvesvietas rajona māsiņa vai citviet ārsts, un, balstoties uz savstarpēju vienošanos, cilvēks tiks reģistrēts pie sava ģimenes ārsta un kļūs par slimokases dalībnieku.

Kapitācijas modelis paredz, ka pilnvērtīgai prakses darbībai ir nepieciešami aptuveni 1500 reģistrēti pacienti pie viena ārsta. Sākotnēji šis skaitlis var būt pat 900. Jaunā finansēšanas sistēma nosaka, ka ārsts saņems vidēji 8 latus par katru reģistrēto pacientu. Ja arī slimnieks vērsīsies pie cita ārsta, viņa reģistrācija slimokasē noteiks, ka finansējums sekos viņam līdzi.

Taču ārstam šie astoņi lati ir jānopelna ar labu darbu un ar labām zināšanām. Problēma ir tā, ka daudzi vēl nespēj sevi pārorientēt uz jauno domāšanu, kas prasa aktīvi sekot līdzi jauninājumiem noteiktajā medicīnas nozarē, kā arī domāt par savu vietu ārstējošajā personālā. Pacients vairs neies pie ārsta, kas ilgāku laiku nebūs apguvis nekādas jaunas zinības savā ārstēšanas jomā. Turklāt konkurence noteiks to, ka neaktīvi un iesūnojuši gan savā darbībā, gan domāšanā dakteri zaudēs savu vietu un kļūs lieki. Šodienas situācija prasa no ārsta ne tikai iemaņas medicīnā, bet arī pamatzināšanas uzņēmējdarbībā, jo bez tām savu privātpraksi izveidot nav iespējams.

Daudzi vēl nespēj izprast, ka labāk ir papūlēties un ziedot laiku dažādu zinību aktīvai apgūšanai, kas nākotnē ļautu sasniegt labus darba un dzīves apstākļus, nekā tagad vienkārši atsēdēt savas darba stundas poliklīnikas kabinetā. Arī finansiāli daudzi ir neapmierināti ar mazajām algām un draudošo bezdarbu, taču paši kaut ko darīt lietas labā nevēlas, jo gaida, ka to viņiem sniegs kāds cits.

— 1998.gadā izveidoja "Primārās veselības atbalsta fondu", un jūs esat šī fonda padomes priekšsēdētājs. Kā fonds ir atbalstījis veselības aprūpes reformas ģimenes ārstu prakšu izveidē?

— Galvenais — ir organizēts konkurss par ģimenes ārstu prakšu aprīkojuma iekārtošanu. Konkursā uz 65 primārās aprūpes prakses vietām piedalījās 116 prakses ar izstrādātajiem biznesa plāniem. Fonda uzdevums kopā ar slimokasēm bija izvērtēt šos plānus saskaņā ar kapitācijas modeļa prasībām. Līdzekļi šim konkursam tika piešķirti no valstī iekasētā akcīzes nodokļa — 272 550 lati tika piešķirti 65 praksēm. Fonda uzdevums ir arī kontrolēt piešķirto līdzekļu izlietojumu atbilstoši izstrādātajiem noteikumiem.

Līdztekus šiem darbiem fonda darbinieki konsultē primārās aprūpes ārstus par visiem viņus interesējošiem jautājumiem.

— No jūsu atzinumiem var secināt, ka, reģistrējoties pie primārās aprūpes ārsta, ieguvējs nenoliedzami ir gan ārsts, gan arī pacients. Jau ir uzsākts reģistrācijas process, taču iedzīvotāju aktivitāte — visai minimāla. Kāpēc, pēc jūsu domām, cilvēki tik kūtri pierakstās pie ģimenes ārsta?

— Tāpēc, ka mēs nevēlamies pieņemt pārmaiņas. Turklāt būtiskākā problēma ir tā, ka trūkst informācijas par reformām. Mēs ejam tik straujiem tempiem uz priekšu, ka nepagūstam izskaidrot notiekošās pārmaiņas. Ja poliklīniku menedžments strādā pacientu veselības interesēs, tad informācijai jābūt pieejamai ikvienam uzskates bukletu vai informācijas stendu veidā. Taču patlaban poliklīnikas vadība bieži vien ir ieinteresēta dancināt pacientus pie vairākiem ārstiem, bet ārstus neinformēt par izmaiņām finansējuma plūsmā. Pacientam būtu jāzina, ka, izvēloties savu ģimenes ārstu, viņš iegūst speciālistu, kura uzdevums ir nodrošināt savam klientam labu veselību.

Laura Dūša,

"LV" korespondente