1956./1959. un vēlākos gados

Vilis Krūmiņš — "Latvijas Vēstnesim"

Dabas muzejā: atskatoties uz 36 direktora darba gadiem un atvadoties no šī sava mūža posma. 1998.gada 20.augustā

Ar saviem cieņas un draudzīguma apliecinājumiem domubiedram Vilim Krūmiņam: — no Amerikas Savienoto Valstu rez. brigādes ģenerāļa Vilmāra Kukaiņa. 1999.gada februārī

— no ģenerālmajora Elmara Kociņa Austrālijā

Lielajā Tautas sasniegumu izstādē Maskavā kopā ar dzīvesbiedri Ainu

Akadēmiķa Jāņa Endzelīna 85 gadu jubilejas reizē, mūsu izcilajam valodniekam pasniedzot Latvijas Republikānisko prēmiju un prēmijas laureāta nozīmi zeltā nr.1. Attēlos no labās: Jānis Endzelīns, Vilis Krūmiņš, Pēteris Valeskalns. 1958.gada februārī

Ilustrācijas — no Viļa Krūmiņa ģimenes albuma

Pazīstamajam Latvijas politiskajam, sabiedriskajam un kultūras darbiniekam Vilim Krūmiņam 27.maijā — 80. dzimšanas diena. Pie kā kavējas domas, atmiņas, sirds?

Tāltālās atmiņās vēl redzu Sēliju un Sēlpili, kāda tā bija: Daugava, un viņas krastos — Liepavots, Staburags, Oliņkalns. Zāļu dienas vakaros, ikgadējos dziesmu svētkos, Liepavota lapotņu ielokā — neiztrūkstošie līgotāji: Reitera koris ar savu diriģentu ozollapu vainagu galvā un vietējā Raiņa kluba koris, jauniņā Pētera Barisona diriģēts.

Jā, Sēlpils, Raiņa klubs, netālā Jēkabpils ģimnāzija, — te ir īstais ceļa sākums manai dzīvei. Un Rainis — cīņā saucējs un virzītājs, viņa dzeju krājumiņš — karavīra somā visus četrus frontes gadus, cauri nāves ielejām, kontūzijām un ievainojumiem. "Es karoju par Raiņa Latviju," tā jau no frontes rakstīju arī savai nākamajai dzīves biedrei Ainai.

Pēc četrdesmit gadiem Dabas muzejā deviņas dienas uzturas ANO eksperts Pols Sartenērs — izcilas Beļģijas franču dzimtas pārstāvis. Viņš ir nevien pasaules mēroga ģeologs, bet arī labs Raiņa dzejas pazinējs. Atvadoties no Latvijas Dabas muzeja, Pols Sartenērs saka vārdus, kurus es tagad atgādinu katram, kad saruna ir par mūsu šodienas grūtībām: "Jūs būtu nepārspējama nācija, ja jūs labāk iepazītu un labāk paklausītu savu vislielāko — Jāni Raini."

"Nacionālās noslieces" dēļ 1955.gada decembrī Maskavas Cekas sekretariāts (9 sekretāri, atskaitot pirmo — Ņ.Hruščovu) paraksta lēmumu par manu pārcelšanu darbā uz vēstniecību Varšavā. Tieku izsaukts uz Maskavu iepazīstināšanai ar lēmumu. Atsakos to pildīt un aizbraukt no Latvijas. Ar Hruščova gādību tieku atstāts Latvijā un turpat trīs gadus esmu LPSR Ministru padomes priekšsēža vietnieks izglītības un kultūras jautājumos. Jo nevarēja no manas dzīves izdzēst faktu, ka 1940.gada jūnijā (15.datumā) esmu beidzis pilnu pagarinātās ģimnāzijas kursu kā absolūts teicamnieks. Un tādam, kā vienīgam valstī, gatavības diplomu pasniedza Izglītības ministrijas departamenta vicedirektors A.Jaunzems. Vēl pēc Latvijas brīvvalsts noteikumiem nobeidzu tautskolotāju kursus pie Rīgas Skolotāju institūta. Visu pēckara laiku atteicos mācīties jebkāda veida partskolās un "universitātēs".

Vicepremjera amatā "atkušņa" pašā plaukuma laikā vispārīgā situācija bija tik labvēlīga, ka varēju nopietni strādāt pēc savas izvēles, pārliecības un atbilstoši paša izglītībai. Taču vadošo funkcionāru — "nacionāļu" skaitā biju vienīgais, kuram nebija Latvijas laika kompartijas un komjaunatnes t.s. "pagrīdes stāža". Un tādiem, izrādās, sekoja — diendienā, katrā solī, visās vietās. Pēc "atkušņa", kad sekoja neostaļinizācija, bija jau izsekots, ka esmu antiļeņinietis, ar nepareiziem, "kulacīgiem" vecākiem un vecvecākiem (Sēlpils kapsētā), ar apprecētu "nepareizu" sievu — augušu pie tēva brālēna — Latvijas pirmā kara ministra Jelgavā.

Šī gada jūlijā paies 40 gadu kopš t.s. Latvijas jūlija CK plēnuma. Ceru, ka izdosies panākt šī "melnā plēnuma" stenogrammas nodrukāšanu atsevišķā izdevumā vai autoritatīvā dokumentu krājumā. Lai visi lasa un redz, kā runāja, resp., klaigāja tā brīža "melnā sotņa".

Bet tagad — par nozīmīgāko: ko darījām "atkušņa" trīs gados.

... Šajos trijos gados, no 1956. līdz 1959.gadam, jau pirmsatmodu rosinot, tika daudz padarīts latviešu kultūras un latvietības saglabāšanas labā.

Tas bija t.s. "atkušņa" laiks, un vispirms nācās pievērst uzmanību jaunlatviešiem. Divi intelektuāļi — ekonomists Pauls Dzērve un vēstures profesors Jānis Zutis — bija dziļi pētījuši jaunlatviešu lomu latviešu nācijas izveidošanās procesā. Bija tolaik arī kāds vēsturnieks Krastiņš, kurš jaunlatviešus centās parādīt kā parastus Krievijas liberāļus. Bet Dzērve un Zutis pasvītroja uzskatu, ka jaunlatvieši virzījuši sabiedrisko domu uz tam laikam revolucionārām lietām, uz latviešu tautas likteņu pārveidošanu. Un šis zinātniski pamatotais secinājums satracināja Krastiņu. Zinu, ka Krastiņš pēc šīs zinātniskās publikācijas skraidīja kā apsvilis, mēģināja gūt atbalstu pie Cekas pirmā sekretāra Kalnbērziņa un pieprasīja, ka vajag šo publikāciju apspriest un autorus "kārt pie staba".

Par laimi, Kalnbērziņš pats personīgi šādus latviešu kustības jautājumus zināšanu trūkuma dēļ nekad neizlēma, tie bija Arvīda Pelšes pārziņā, bet Pelše tolaik bija spiests klusēt. Jo tas bija laiks pēc Staļina kulta sagrāves 1956. gadā. Un mēs enerģiski rīkojāmies. Universitātes Lielajā aulā organizējām PSKP 20.kongresa rezultātu atklātu apspriešanu. Groži bija mūsu rokās, un es personīgi zvanīju un ielūdzu Universitātes rektoru Jurgenu un Pelši piedalīties šajā saietā. Viņi abi bija mācījušies Maskavā, Sarkanās profesūras institūtā. Taču abi neieradās uz šo sanāksmi. Tad uzstājās mazais Sviķītis (Svikke), kurš izstāstīja, kā Staļins visrupjākajiem vārdiem lamājis Ļeņina sievu Nadeždu Konstantinovnu vienā no Cekas plēnumiem 30. gadu vidū.

Pieminams arī vēl šāds gadījums. Tā kā es tolaik strādāju Ministru padomē par priekšsēdētāja vietnieku, atceros, kā man piezvanīja Kalnbērziņš ar ziņu, ka uz Latviju pārceļas dzīvot staļinistu nogalinātā Rudzutaka sieva un Knoriņa māsa. Hruščovs par to bija zvanījis Kalnbērziņam un licis palīdzēt — varbūt ar naudiņu, vai kā citādi. Viņas braucot kopā, nekādas iedzīves neesot. Tad es zvanīju Pelšem, lai ierodas stacijā sagaidīt. Taču viņas atbrauca, es sagaidīju, bet ne Pelšes, ne Jurgena arī šoreiz nebija. Ignorēja vai baidījās? Abi bija 1937.gada vīri. Es abām represēto tuviniecēm izkārtoju dzīvokļus jaunā mājā ar mēbelēm, un viņas varēja atgriezties cilvēkiem piemērotā dzīvē.

Tajā laikā es arī izvirzīju ideju un pats to īstenoju, nodibinot Republikāniskās prēmijas izcilākajiem kultūras darbiniekiem. Kārlis Ulmanis šādus cilvēkus apbalvoja ar Tēvzemes balvu, arī pasaulslavenais valodnieks Jānis Endzelīns bija šo balvu saņēmis. Nu tāpat mēs jauno balvu — prēmiju un godazīmi zeltā — ar numuru 1 piešķīrām Jānim Endzelīnam. Bet Jurgens, kurš tolaik bija Latvijas universitātes rektors un savā laikā, gadu pirms šī apbalvojuma, bija padzinis izcilo valodnieku no augstskolas, zvana man un grūž vaļā visu savu leksikonu: "Ak tad prēmiju piešķīrāt Ulmaņa Tēvzemes balvas laureātam! Tad nu nākamais droši vien būs pats Kārlis Ulmanis..." Es tik vien paguvu atbildēt: "Droši vien..."

Šī bļaustīšanās viņam diezgan dārgi maksāja vēlāk, bet tobrīd viņš jutās droši bruņots pret Endzelīnu un pret mani. Kādā publikācijā Endzelīns bija izkritizējis padomju valodnieku Marru, kurš tolaik bija pacelts debess augstumos Maskavā un visā Padomijā, un šo "spīdekli" nosaucis vispār par nevalodnieku. Tad profesoram tika piespēlēts kāda studenta jautājums: ko viņš domājot par valodnieku Marru? Un profesors atbildējis īsi: "Es tādu valodnieku nezinu." Šo faktu nu Jurgens, protams, veiksmīgi izmantoja pret Endzelīnu. Jo, kad reiz Jurgens bija uzrunājis Endzelīnu: "Biedri profesor...", lielais zinātnieks, kurš principā neatzina šādu uzrunas formu, atbildējis: "Mēs neesam kopā cūkas ganījuši..." Bet nu Jurgena rokās bija studenta jautājums par to, ka Endzelīns neatzīst padomju "valodniecības zvaigzni Marru"! Un Jurgens nosūta garu vēstuli Staļinam par latviešu valodnieka izlēcienu pret Padomju zinātnes autoritāti. Taču, kamēr vēstule ceļo tālo ceļu uz Maskavu, iziet cauri blīvajiem kontroles režģiem, parādās paša Josifa Staļina "ģeniālais darbs", kā to izdēvēja padomju propaganda, "Par valodniecības jautājumiem", kurā tas pats Marrs kvalificēts kā antizinātnisks nevalodnieks. Jo pēc Marra iznāca, ka katrai tautai atbilstoši šķirām ir vairākas valodas. Un nu Jurgens bija sprukās: vai vēstule ir Staļina kancelejā un kā to dabūt atpakaļ? Un viņš man zvana, un itin nevainīgi jautā, vai es gadījumā nepazīstot Staļina kancelejas priekšnieku un palīgu Poskrebiševu? Es atbildu, kā ir — ka nepazīstu. Tikai vēlāk uzzināju, ka Jurgens meklējis iespēju, kā dabūt atpakaļ Staļinam rakstīto vēstuli.

Kroplīga un nezinātniska Staļina laikā bija attieksme pret latviešu literatūras klasiķiem. Līdz parādījās publikācija ar parakstu K.Sakne, un tās autors Kārlis Ozoliņš sāka rosināt jautājumus par latviešu klasiskās literatūras mantojumu, kas ir izcili bagātīgs un tāpēc par jaunu izdodams. Ozoliņš pat nevairījās no Andrieva Niedras atstātā literārā mantojuma cildinājuma. Un arī pazīstamais kultūrzinātnieks Voldemārs Kalpiņš pauda tādas pat idejas. Atceros, es toreiz darbojos kopā ar Paulīni Bārdu, lai iznāktu Friča Bārdas dzejas izlase. Izdevniecības direktors Putniņš bija pretimnākošs, pēc statusa man pakļauts, un tā ārpus kārtas izdevām Bārdas dzejoļu izlasi. Tas bija patiess notikums latviešu inteliģencei: atkal lasāms Fricis Bārda!

Tad sākās darbs ar Kārļa Skalbes pasaku izlasi. Ierosme man radās no kādas sarunas ar Andreju Upīti. Es jautāju: "Ko jūs pats pašlaik lasāt?" Viņš atbildēja: "Jūs laikam domājat, ka es lasu "Karogu"? Nē. Es pašlaik lasu Kārļa Skalbes pasakas." Un vēl piebilda: "Kā mākslinieks viņš ir lielais Skalbe, un bez Skalbes lasīšanas es nevaru iejusties mūsu valodas skaistumā."

Tad pie lasītājiem nāca Akuratera darbi. Mudinājums tos izdot ārpus kārtas radās pēc ziņas par Akuratera ģimenes smago materiālo stāvokli. Es aizbraucu uz Akuratera māju Pārdaugavā. No ārpuses mājiņa šķita tīri smuka, bet, kad iegāju pie tās iemītniekiem, kļuva smagi ap sirdi. Akuratera sieva gulēja gultā, viņai tad bija 84 gadi, piecelties nevarēja. Tāpat meita Laima gulēja uz gultas ar tuberkulozi, un, vissatriecošākais, — arī viņas dēliņš, kuram bija tikai 14 gadiņi, bija smagi slims. To redzot, sāku šausmināties: vecie boļševiki savā korī taču joprojām dziedāja "Ar kaujas saucieniem uz lūpām", bet šo kvēlo vārdu autora ģimene mirst badā! Aiz loga ganījās kaza — tā dodot pieniņu, kaimiņš piestaigājot ar rupjmaizes kukulīti. Un tā viņi vēl turējās pie kailās dzīvības... Tad sarunāju ar rakstnieka meitu Laimu, ka viņa sagatavos "Kalpa zēna vasaru" publicēšanai ar mazu ievadiņu. Un nepilnos divos mēnešos šis darbs tika izdots un pāris dienās izpirkts. Laima ar asarām balsī zvanīja pa telefonu un teica, ka pirmo reizi saņemšot uz rokas pieci tūkstoši rubļu (tā tolaik bija pieklājīga summa). Un vēl piebilda: "Nu aizbrauksim arī uz tēva mājām! Tās aprakstītas "Kalpa zēna vasarā"."

Līdzīgs gadījums bija ar Zeiboltu Jēkabu. Gribējām izdot slaveno "Baronu Bundulu", bet, lai izdotu, bija jāsaņem piederīgo piekrišana. Vēl dzīva bija viņa māsa, kura dzīvoja Valmieras rajonā. Aicināju viņu pie sevis uz Ministru padomi. Un jūs varat iztēloties šādu ainu. Dežūrmilicis nelaiž viņu valdības namā, jo viņa atsakoties iet garderobē nodot mēteli. Es noeju lejā pats, un viņa man saka: "Zem šī vecā mētelīša man nekā nav", un paver mētelīša malu. Un atzīstas, ka kolhoza priekšsēdētājs viņai velk dzīvību: izsniedz dažus kilogramus miltu... Tad šajā neparastajā tikšanās reizē arī norunājām, ka izdosim četrus Zeiboltu Jēkaba darbu sējumus, un tie iznāca tajā pašā 1957.gadā.

Prātā nāk arī gadījums ar Kārļa Skalbes dēlu. Viņš strādāja netālu no Ērgļiem kolhozā par zootehniķi. Skalbes mājā vietējie varasvīri bija ierīkojuši "sarkano stūrīti". Tagad mēs varam par to smīnēt, bet tolaik tā bija nopietna padarīšana — "sarkanais stūrītis" bija svarīgāks nekā Skalbes dēla vēlēšanās dzīvot sava tēva mājā. Tad aizgāju pie sava tiešā priekšnieka, Ministru padomes priekšsēdētāja Viļa Lāča, ar priekšlikumu, lai māju ar visiem dokumentiem nodod Kārļa Skalbes dēlam. Un tas tika izdarīts.

Par Vili Plūdoni, viņa mājām, Bauskas "Lejeniekiem". 1957.gadā aizbraucu uz turieni. Nu, ko es ieraugu... Vienā galā atvērts veikaliņš, bet visai mājai jumts tāds, ka cauri var redzēt lidojošās bezdelīgas. Ieeju dzimtas kapsētā — tā izdemolēta, vārti uzspridzināti, sprādzienā izpostītas arī apkārtējās kapu kopiņas: Plūdoņa bērni, radinieki... Braucu pie vietējā sovhoza direktores Mirdzas Zviedres (tolaik slavena personība — Augstākās padomes deputāte). Par laimi, saprašanos atradām uzreiz, viņa apņēmās, ka "Lejeniekos" un kapsētā visu savedīs kārtībā, arī ceļu uz "Lejeniekiem" uzbērs, lai ekskursanti var apmeklēt izcilā latviešu klasiķa dzimtās mājas. Bauskā tolaik darbojās virsmācītājs Matulis, kurš vēlāk kļuva par arhibīskapu. Un viņš, dabūjis zināt, ka es interesējos un rūpējos par kapiem, par savu naudu bija uzlicis jaunu piemiņas plāksni Viļa Plūdoņa kapam.

Tā tajā laikā, ko tagad dēvē par nacionāldemokrātisko kustību Latvijā (tā to nosaucis arī Gētes institūts), notika daudzas rosības. Piemēram, pēc Ministru padomes ieteikuma tika pārskatītas skolu mācību programmas. Bija tāda literatūras darbiniece Emma Andersone, kas strādāja Izglītības ministrijā. Pēc viņas apcerēm par latviešu literātiem un literatūru tūkstoši kārtoja eksāmenus arī augstskolās. Viņai bija gaiša galva, un viņa bija patiesa kultūras autoritāte.

Gandrīz vai anekdotisks gadījums bija ar Latvijas ģeogrāfijas grāmatu, precīzāk, tādas vispār nebija. Pie PSRS ģeogrāfijas grāmatas bija tikai pielikums par Latviju, un to bija sarakstījis tāds Breds, no austrumu latviešiem. Es satikos ar viņu, un izzināju, ka viņš pats Latvijas ģeogrāfiju vispār nezina. Viņš bija no Ukrainas latviešiem — Breds-Briedis, un Latvija viņam bija pavisam "miglā"... Tad nu meklējām autorus pie mums Latvijā, lai uzraksta īstu, patiesīgu Latvijas ģeogrāfiju.

Īpatnēja cīņa izvērtās par Latvijas Valsts prēmiju dibināšanu. Kad bija gatavs Ministru padomes lēmums par šādām prēmijām, Arvīds Pelše bija pasteidzies piezvanīt uz Maskavu, uz Cekas propagandas nodaļu. No turienes nu zvana man vadītāja vietnieks: "Ak tad tā... Jūs droši vien arī ordeņus drīz sāksit dibināt..." Es pēkšņi atcerējos Ņikitas Hruščova teicienu, ka Pilsoņu kara laikā republikām bijuši savi apbalvojumi. Tāpēc arī droši atcirtu: "Jā, būs." Pēc tam viņš bija skrējis pie Ņikitas Sergejeviča, bet tas viņu tikpat ātri bija izšūpojis pa durvīm ārā. Un Ņikita bija piezvanījis Kalnbērziņam: ja tāds no manis vadītās iestādes parādās pie jums, — dzeniet viņu pie velna! Tā, zinot, ka Maskavā ir visaugstākā piekrišana republikas prēmiju dibināšanai, mēs šo lēmuma projektu nemaz nelaižam Cekas birojā, bet dodam parakstīt Ministru padomes priekšsēdētājam Vilim Lācim. Un Latvijai rodas savas prēmijas, un pasaulslavenais valodnieks Jānis Endzelīns ir pirmais, kam es pasniedzu šo augsto balvu. Un tā kā tolaik viņš no Universitātes bija izlidināts, mēs braucam pie viņa mājās. Diemžēl, laureāts ir slims, ar temperatūru. Bet, neskatoties uz to, iznāk labi saģērbies, stalts. Laureāta nozīmīti rūpīgi apskata, kura visa no zelta, ar Nr.1. Un tikai noprasa: "Kam vēl tāda?" Es saku: "Andrejam Upītim..." Šajā brīdī klāt bija literatūrzinātnieks Ēvalds Sokols, Pēteris Valeskalns. Nosēdējām ilgi, laureāts negribēja mūs laist projām, stāstīja par to, kā viņa brālis, kurš savulaik saņēma Tēvzemes balvu par tautsaimniecību, rakstījis savu uzvārdu Enzeliņš. Un no tā vakara mēs kļuvām draugi.

Savukārt 1958.gadā gadījās cita neaizmirstama izdevība: ar Maskavas atļauju tapa Baltijas republiku delegācija uz Somiju, un es tās sastāvā nonācu Helsinkos. Tur, profesoru saietā, arī iepazinos ar somu lielāko lingvistu Lauri Posti. Viņš man iedeva parakstītu vizītkartiņu. Šis zinātnieks bija fenomens! Man jau bija stāstījuši, ka viņš ir brīnumbērns, kurš 1938.gadā beidzis Helsinku universitātes četras nodaļas vienlaicīgi. Par to arī uzreiz pārliecinājos, kad viņš iepazīšanās reizē skaidrā latviešu valodā sacīja: "Nu tad runāsim latviski." Un turpināja: "Es zinu 12 valodas, vienpadsmit labi, bet divpadsmito — vidēji, un tā ir latviešu valoda." Visu vakaru viņš tulkoja man no zviedru valodas latviešu valodā, precīzā, labā izrunā, ar plato un šauro "e". Apsēdies blakus, viņš stāstīja, ka nupat pabeidzis zviedru gramatikas modernizēšanas darbu. Pabeidzis arī somu gramatikas modernizēšanu, un ka par paraugu šajos darbos ņēmis Endzelīna latviešu gramatiku. Jo tik modernas gramatikas Eiropā nevienai citai valodai neesot. Šajā gramatikā viss esot skaidrs, viss. "Tikai žēl, ka karš viņu paņēma bumbošanas laikā Rīgā." Es viņam saku: "Nekā! Pirms trīs mēnešiem es Endzelīnu sveicu viņa mājās." Tas viņam bija patīkams pārsteigums.

Un tad, no tās reizes, es vēl atceros, ka šis talantīgais cilvēks teicās esam ģeniālā komponista Sibeliusa znots. Tolaik Sibeliuss jau bija miris un viņam bija uzcelts slavenais piemineklis Helsinkos. Tad Lauri Posti arī pastātīja, ka 1938.gadā bijis Mazirbē un pētījis lībiešu valodu. Viņam bijusi klusa cerība tikt pieņemšanā pie Endzelīna — lielākā Eiropas valodnieka. "Un Endzelīns mani pieņēma, runāja ar mani, cik gribēju, un ļoti daudz ko no viņa ieguvu. Tā nu visa mana darbība ir Endzelīna virzienā." Es savukārt viņam pastāstīju, ka Endzelīns ir apbalvots par veikumu salīdzinošajā valodniecībā un ka visās pasaules universitātēs, kur pastāv šis priekšmets, obligāta ir latviešu valoda.

Un tad somu profesoram uzdāvināju skaņu plati — tajā bija Emila Dārziņa "Melanholiskais valsis". Viņš no tiesas brīnījās, kad es bildu, ka lielais Sibeliuss esot bijis tai pārliecībā, ka Dārziņš gan šo valsi, gan citu darbu aizguvis no Sibeliusa. Lauri Posti atbildēja: "Žēl, ka nav dzīvs komponists Dārziņš, viņš ir īsti ģeniāls komponists. Kāpēc viņu piespieda saplēst labu darbu (runājot par otru tēlojumu "Vientuļā priede")? Tāpēc vien, ka viņu apvainoja, ka viņš to norakstījis no Sibeliusa? Bet Sibeliuss līdz mūža beigām atgādināja, ka savu darbu viņš uzrakstījis divus gadus pēc Dārziņa!..." Es šo skaņuplati ar uzrakstu pasniedzu komponista znotam ap pulksten vienpadsmitiem, bet jau pulksten trīspadsmitos reproduktorā pa visu Somiju skanēja mūsu Dārziņa "Melanholiskais valsis".

Un tā: 1956./1959.gada nacionāldemokrātisko kustību Latvijā rupji sagrāva. Eduardu Berklavu aizvāca no Latvijas — it kā izsūtījumā, taču — kā partijas biedru ciešamā stāvoklī. Ar mani izrīkojās it kā vēl humānāk, sak, noliksim viņu tādā vietā, kur ar sabiedrību maza saskarsme, proti, nozīmēja par Dabas muzeja direktoru. Un trieciens faktiski visiem bija smags, mēs atspirgām ļoti lēnām.

Sešdesmit otrā gada vasarā, uzzinājām, bija paredzēts atklāts tiesas process pret 8 cilvēku nacionālistu grupu. Lūk, uzvārdi secībā, kā tos pēc CK dokumenta publicēja republikas laikraksti 1961.gada 18.novembrī: "... E.Berklavs, Vilis Krūmiņš, I.Pinksis, P.Dzērve, E.Mūkins, P.Pizāns, K.Ozoliņš, A.Ņikonovs."

Bet 1962.gada beigās pie manis Dabas muzejā ieradās universitātes profesors Lūsis un teica tā: "Mums nupat notika sapulce, kurā jūs ievēlējām par Rīgas nodaļas vadītāju." Tolaik Dabas biedrības priekšsēdētājs bija Pēteris Strautmanis, viņš bija uzmanīgs pret mani, un tas pēc lielajiem pārdzīvojumiem Pelšes terora laikā bija patīkami un darbam iedvesmojoši. Drīz vien pēc šī gadījuma Dabas biedrībai nāca jauns priekšnieks — Rūdolfs Verro, ar igauņu raksturu un savu "es". Risinājās jautājums par divām biedrībām. Savienības paraugs rādīja divas atsevišķas biedrības: dabas biedrību un vēstures biedrību. Tolaik valdošā bija tāda tradīcija: ja ko veidot un radīt no jauna, jānoskaidro, kā ir "vecākā brāļa" valstī — Krievijas Federācijā. Ja tur ir citādi, tad gāja elle vaļā — tas neder. Un vecākajam brālim bija divas biedrības: dabas un vēstures. Bet mēs uzskatījām, ka lielāks spēks būs apvienotām. Eduards Berklavs, strādādams Ministru padomē par priekšsēdētāja vietnieku, bija jau savulaik tālredzīgi iestrādājis savā Augstākās padomes sesijas referātā nostādnes par dabas aizsardzību neatkarīgās Latvijas laikā, minēdams arī Universitātes izdotos žurnālus un citus tā laika izdevumus par aizsargājamiem objektiem Latvijā. Sesijā mēs balsojām par priekšlikumiem, kas ienesa jaunas nostādnes "vecākā brāļa" pieredzē. Un gājām tālāk par Krievijas kārtību, un pēc mūsu ierosmes Augstākā padome pieņēma Dabas aizsardzības likumu, kāda nebija pat neatkarīgās Latvijas laikā. Pie mums, atceros, ieradās Itālijas dabas lietpratēji, lai iepazītos ar mūsu likumu un kārtību. Un arī šobrīd es droši varu apgalvot, ka Latvijā dabas aizsardzība vēl nesen bija labāk organizēta nekā Dānijā, Somijā, Holandē vai daudzkur citur.

Taču mums arī tolaik vēl negāja viegli. Kā jau latviešiem — sākās kašķa meklēšana: "Krievijas Federācijā tāda likuma nav, bet Latvijā tāds likums jau ir. Nav smuki, biedri!" Tomēr likums noturējās pie dzīvības, sākās Hruščova "atkusnis", un procesā strauji iesaistījās aizvien jauni un jauni entuziasti, par kuriem visiem uzreiz neizrunāt.

Jau agrāk, kad vēl strādāju Ministru padomē un man vajadzēja materiālu, es griezos pie Sigurda Ziemeļa, kurš bija inteliģents vīrs un vienmēr varēja izsmeļoši pastāstīt, ar ko nodarbojas vēsturnieki un vēstures biedrība. Kad es no amatiem biju noņemts, sadarbojos ar profesoru Jāni Arnoldu Lūsi, jo man interesēja dabas jautājumi. Pateicoties šiem gudrajiem cilvēkiem, es labi orientējos abās nozarēs un sapratu, ka tās nav šķiramas. Tā uzskatīja arī iedrošinājušies entuziasti — atsevišķu virzienu dabas pētnieki, vēstures pētnieki, pieminekļu pētnieki. Sāka iezīmēties jauni spēki. Jau nevarēja nepamanīt tādu censoni kā laikraksta "Cīņa" zinātnes žurnālistu Oskaru Gertu. Lai arī viņš nebija biedrības prezidija loceklis, viņš domāja līdzi mūsu lielajam darbam. Tāpēc ar priekšsēdētāju Rūdolfu Verro norunājām, ka Gerts, kurš ir zinošs un literāri visai spējīgs, jāpiesaista biedrības darbam. Viņš varētu dot savu virzību ne tikai "Dabas un vēstures kalendāram", bet arī biedrības darbam. Jo viņš nāca ar koncepciju, kopīgā tvērienā skatot kā Latvijas vēstures, kultūras, mākslas pieminekļu lietas, tā dabas aizsardzību, kopšanu un izpratni globālā mērogā. Plašāka sabiedrība sāka runāt par dabas aizsardzību un tautu ekoloģisko kultūru. Ne tuvākā, ne tālākā apkārtnē tādas pieejas šīm problēmām nebija, un viņu sāka aicināt pat uz Vissavienības zinātniskajām konferencēm lasīt referātus. Saprotams, ka šādus centienus mēs nevarējām neatbalstīt.

Jā, mūsu Dabas un vēstures pieminekļu aizsardzības biedrībai tolaik bija nozīmīga vieta sabiedrībā, tautā. Tā ar savu darbību un savu "Dabas un vēstures kalendāru" urdīja apziņu uz demokrātiju, savaldīgu nacionālismu un citādu domāšanu. Lielā mērā šī biedrība bāzējās uz Dabas muzeju (diemžēl vēstures muzeji šajā procesā neiekļāvās vai iekļāvās kūtri). Un , kad nāca Tautas frontes laiks, kopīgajā Atmodā mēs sastapām daudzus savus Dabas un vēstures pieminekļu aizsardzības aktīvistus. Viņu vidū — arī neuzkrītošo Gertu, kurš drīz veica arī kādu mums ļoti nepieciešamu un uzticamu misiju — būt par neoficiālo sūtni starp Latviju un Maskavu.

Tas bija 1989.gads. Vasaras vidū notika PSRS Tautas deputātu 1.kongress. Uz Maskavu devās 52 deputāti no Latvijas, un viņiem līdzi — "Cīņas" korespondents Oskars Gerts. Viņa autoritatīvais statuss deva iespēju gan piedalīties visās kongresa sēdēs, gan brīvi tikties Kongresu pilī neoficiālos kontaktos ar jebkuru deputātu kā starpbrīžos, vestibilos, tā kafijas pauzēs, pusdienās, pastaigās pa Kremļa teritoriju. Tur varēja vienlīdz labi tikties un raidīt intervijas kā ar Baltijas kara apgabala pavēlnieku ģenerāli Kuzminu, pulkvedi Alksni, partijas "priekšstāvjiem" Rubiku, Klaucēnu, PSRS iekšlietu ministru Borisu Pugo, tā ar Ķezberu, Vagri, Saharovu, Kosteņecku un jebkuru citu. Te arī satikās jau iepriekš pazīstamie — Vissavienības Lauksaimniecības zinātņu akadēmijas prezidents Aleksandrs Ņikonovs un viņa cieņu iemantojušais zinātnes žurnālists Oskars Gerts. Aleksandrs Ņikonovs kā nenoliedzams Latvijas patriots regulāri lasīja latviešu presi, labi zināja šī publicista korespondences. Viņi bija tikušies Stavropoles agrārajā institūtā, kur zinātnieks vadīja savus izraidījuma darba gadus un žurnālists bija aizbraucis meklēt Kārļa Ulmaņa pēdējā dzīves posma pēdas. Un viņu vidū izveidojās ļoti sirsnīgas, savstarpējas uzticības pilnas attiecības.

Bet situācija 1989.gada beigās — 1990.gadā kā lielvalstī, tā Latvijā kļuva aizvien dramatiskāka. Faktiski var teikt, ka krievimpēriskā Interfronte pieteica mums karu. Tā bija ne tikai nelietīga propagandas lavīna — tie bija jau organizatoriski pasākumi pret Baltijas nacionālajiem centieniem ar tendenciozu vēstuļu plūdiem uz Maskavu, ar objektīvas informācijas blokādi, ar godīgu cilvēku vajāšanu un latviešu pieminekļu primitīvu spridzināšanu. Aizvien grūtāki kļuva dabiskie sakari ar Kremli, ar Gorbačovu. Jebkura vēstule vai informācija tika apturēta vai novadīta uz citiem galdiem, vēlamo adresātu nesasniedza. Bija skaidri redzams, ka Gorbačovs saņem tikai selektīvu un tendenciozu, pret Baltijas interesēm vērstu informāciju. Radās vajadzība pēc Latvijai uzticama, nacionāli pārliecināta un sakaros droša cilvēka. Un tad atcerējāmies izcilā zinātnieka un žurnālista attiecības. Izveidojās informatīva ķēde, kuras vienā galā, Rīgā, darbojās Dabas muzeja paspārnē pastāvošās Latviešu strēlnieku apvienības virsnieku–stratēģu grupa, kas pēc Latvijas un pasaules konkrētās informācijas gatavoja profesionālas analīzes, bet otrā galā, Maskavā, — akadēmiķa Ņikonova personiskā tuvība ar ģenerālsekretāru Gorbačovu. Mēs zinājām, ka starp Gorbačovu un Ņikonovu jau kopš Stavropoles laikiem bija izveidojušās cilvēciski tuvas, draudzīgas attiecības, starp viņiem pastāvēja tiešie, necenzētie sakari, un partijas vadītājs ļoti rēķinājās ar šī zinātnieka spriedumiem. Tāpēc Gorbačovu ģimenē, kas diezgan regulāri, parasti piektdienu pievakarēs, savā mājā pie tējas pulcēja nelielu domubiedru sabiedrību, nereti tika lūgts arī akadēmiķis Ņikonovs un brīvā gaisotnē tika pārrunāts aktuālākais.

Jā, bez šaubām, būtiska nozīme bija tiem kontaktiem, kas pastāvēja starp Gorbačovu un Latvijas deputātiem Vulfsonu, Peteru, Neilandu, taču tās bija sarunas ar oficiālām personām un tajās pausto informāciju varēja ņemt un varēja neņemt vērā, uzskatot to par ieintersēto informāciju. Pavisam cita lieta ir dzirdēt spriedumus no tuva cilvēka brīvā satiksmē. Tāpēc svarīgi bija apgādāt akadēmiķi Ņikonovu ar vajadzīgo informāciju, un to veica žurnālists Gerts, kuram nebija raksturīga tieksme, kā tagad sacītu, "zīmēties". Viņš tad šim augstākās nomenklatūras cilvēkam, kuru, kā bija zināms, "vērīgas acis" uzmanīja, varēja neuzkrītoši gan Kongresu pils kuluāros, gan aiz viesnīcas piebraukušajā mašīnā, gan Lauksaimniecības zinātņu akadēmijas savrupnamā, kas atrodas tikai vienu kvartālu tālāk no Latvijas pārstāvniecības, ne vien nodot mūsu sagatavotās paketes un vēstules, bet arī zinoši komentēt Latvijas notikumus. Pēc tam telefona sarunās akadēmiķis vienmēr ļoti atzinīgi atsaucās par šiem kontaktiem, kas viņam līdzēja pārliecinošāk formulēt savu viedokli sarunās ar PSRS vadītāju. Un visai Latvijai daudz kas no tā vērsās par labu, ko tagad nav nemaz tik viegli izstāstīt vai nosvērt...

... Tā gājusi dzīve, gads pēc gada. Tā iepazīti neskaitāmi cilvēki. Ir iespēja daudz ko izvērtēt un pārvērtēt. Tik tiešām, negribas izlikties: kad atskatos, daudz ir darīts un arī padarīts. Tāpēc jau pirms vairākiem gadiem neslēpu, ka rakstu grāmatu. Esmu saņēmis atsaucību un pat palīdzību ar dokumentiem par visu savas garās politiskās un sabiedriskās darbības laiku.

Tajā pašā laikā varu sacīt: ak vai, cik šādas grāmatas rakstīšana ir problemātiska lieta! Daudzās sarunas pa telefonu apliecina, ka grāmata tiek gaidīta. Un es visiem varu vien atbildēt: "Tā nebūs atmiņu grāmata parastā nozīmē, tā nebūs memuāru grāmata, ko lasīt pie kamīna, glāstot mīļoto runcīti. Tie būs tik tiešām manas garās, dažādās un bagātās dzīves vērojumi, tā būs, sevi, dabiski, arī nežēlojot, daudzu slēptā un citiem nepatīkamā patiesība." Tāpēc šī grāmata tā arī sauksies: "Slēptā un vēl nepateiktā patiesība".

Un vēl, varbūt šajā pašā sakarā... Pirms pieciem gadiem kopā ar Jāni Stradiņu sagatavojām apjomīgu mūsu tautas sāpju ceļa memorandu "Latvieši pasaulei". Arī tajā centāmies atgādināt šo — "slēpto un nepateikto patiesību par savas tautas un cilvēku likteņiem". Ar arhibīskapa Pujata gādību tas tepat Rīgā tika pasniegts Pāvestam Jānim Pāvilam II. Un nupat uzzināju, ka šis dokuments, kuru Pāvests pēc izlasīšanas bija nosaucis par svētu, atrodas Vatikānā visiem redzamā svētā vietā...