Brūno Kalniņš:

No atmiņām

Zaudētas pozīcijas

Nobeigums. Sākums "LV" nr.147/150, 12.05.1999.

Pēc šīs sarunas man piezvanīja CK sekretārs Spure un paskaidroja, ka viņi vairs neuzturot prasību par manu atcelšanu, jo nevarot jau visu sociāldemokratu vainu "uzkraut vienam cilvēkam". Pēc visa notikušā ieskatīju, ka manas dienas ir skaitītas un ka varēšu palikt amatā tikai līdz armijas likvidēšanas brīdim. Tas mani neskumdināja, jo polītiskā spēle bija zaudēta, un es nekad nebiju domājis pāriet sarkanarmijas dienestā.

Citādās domās toties bija armijas komandieris. Ģenerālis R.Kļaviņš bija ļoti noraizējies par manu stāvokli. Viņš domāja, ka tagad mūsu priekšā stāv kāds svarīgs uzdevums. Mums abiem jāmēģina glābt Latvijas armiju no izklaidēšanas pa plašo Krieviju.

Pēc viņa domām, latviešu polītvadītāji un es tikšot atvaļināti. Par šādu nodomu viņam esot stāstījis Loktionovs. (Baltijas kara apgabala pavēlnieks. — red .). Latvijas armiju pārcelšot no Latvijas uz Turkestanas ka®a apgabalu Āzijas tuksnešos. Polītiski nedrošo armiju robežapgabalā esot bīstami turēt.

Nospriedām visu likt uz vienas kārts un griezties pie paša Staļina. Kļaviņš sazinājās ar ģenerāli Dambīti (kara ministr. — red .). Pēdējais uzdeva savam sekretāram pulkvedim Kaņepam nekavējoties doties pie vēsturnieka profesotra Arvēda Švābes un lūgt viņu uzrakstīt lūgumu Staļinam, argumentējot galvenām kārtām ar vēsturiskiem apstākļiem. Jāizceļ bija latviešu strēlnieki un viņu loma Krievijas pilsoņu ka®ā 1918.–1920. gadā. Kļaviņš domāja, ka strēlniekus jau nu Krievijas diktātors nekādā gadījumā nebūs aizmirsis. Tas varētu viņu ietekmēt 1940. gada kritiskajos Otrā pasaules ka®a apstākļos nesagraut militāri tik vērtīgu vienību, kādā neapšaubāmi toreiz bija mūsu armija.

Raksts bija uzrakstāms nekavējoši. Kļaviņš bija nodomājis to nodot Višinskim viņa aizbraukšanas dienā uz Maskavu. Tā tas arī tika izdarīts. Raksts gatavā veidā pienāca tikai dažas stundas pirms Višinska vilciena atiešanas. Noteiktu datumu vairs neatceros, tas bija kādas dažas dienas pēc t.s. "Tautas Saeimas" sesijas, kas noslēdzās 23. jūlijā (..).

Pēc Višinska aizbraukšanas palikām neziņā, kāds būs Staļina lēmums. Neko labu nevēstīja Loktionova nostāja, kas bija par mūsu armijas izsūtīšanu uz Turkestānu. Armijas štābā dzīve risinājās tālāk ierastā gaitā. 30. jūlijā uz Maskavu devās "Saeimas" 20 vīru delegācija, ku®ā ietilpa arī ģenerālis Dambītis (..).

Cerējām pēc delegācijas atgriešanās iegūt lielāku skaidrību. Tomēr 13. augustā, kad delegācija atgriezās mājās, arī ģenerālis Dambītis mums nespēja dot kādu noteiktu atbildi par Latvijas armijas tālāko likteni (..).

Armijas liktenis galīgi izšķīrās tikai augusta mēneša vidū. Loktinovs paziņoja Kļaviņam, ka Latvijas armiju uz Turkestānu nesūtīs, bet tā tiek ieskaitīta Baltijas atsevišķā ka®a apgabalā, to pārdēvējot par 24. teritoriālo latviešu strēlnieku korpusu. Korpuss sastāvēja no 181. un 183. divīzijām, kā arī vairākām techniskām daļām. Dažas dienas vēlāk, 24.–26. augustā, Ministru padomi pārdēvēja par Tautas komisāru padomi (TKP) ar V.Lāci kā priekšsēdi, bet valsts prezidentu atvietoja ar Augstākās padomes prezidiju Kirchenšteina vadībā. "Saeimu" pārdēvēja pēc krievu parauga par Augstāko Padomi. TKP steigšus legalizēja Latvijas armijas likvidāciju, nolemjot to pārvērst par Sarkanarmijas 24. korpusu.

Līdz ar to mums ar Kļaviņu bija izdevies apturēt mūsu armijas pārvietošanu uz Turkestānu. Tas bija ļoti svarīgs sasniegums! Korpusu atstāja Latvijas teritorijā, un, izceļoties krievu–vācu ka®am, tas 1941. gada jūnijā izjuka. Ka®avīru vairums dezertēja un tiem izdevās atgriezties savās mājās. Kas bija ietekmējis Staļinu pieņemt mūsu lūgumu un noraidīt padomju armijas štāba variantu, tas mums vēl šodien nav zināms. Katrā ziņā savu nodomu mums izdevās panākt. Kļaviņš par to bija ļoti apmierināts un sacīja: "Kalniņ, armiju mēs tomēr izglābām!" Arī pašā armijā, it sevišķi virsniekos, valdīja apmierinātība.

Personīgi par to varēju pārliecināties, kad apmeklēju Jelgavā stacionēto 3. Jelgavas kājnieku pulku un tur atklātībā paziņoju, ka armiju uz Turkestānu nepārcels un tā paliks Latvijā. Šo ziņu publicēja arī "Latvijas Kareivis".

Turkestānas projekts bija kļuvis zināms labai daļai armijas virsnieku. Par to diskutēja arī Rīgas inteliģences aprindās. Turkestāna bija kopīgs apzīmējums Krievijas Centrālāzijas apgabalam — piecām turku tautu republikām (Kazachstana, Ķirģizija, Uzbekistāna, Tadžikistana un Turkmenistana). Uz Turkestānu Staļina laikā izsūtīja daudzus latviešus. Ja Latvijas armiju pārceltu uz tik tālu un svešu vietu, tad viņa būtu pilnīgi izolēta no Latvijas. Padomju armijā atvaļinājumus dod reti, un vēstules tiek rūpīgi cenzētas. Latvijā nebūtu tik pat kā nekas zināms, kas notiek ar mūsu ka®avīriem Turkestānā. Jāpieņem, ka armiju sadalītu mazākās vienībās un to izkliedētu pa Turkestānas plašumiem. Apcietināšanas tur varētu izkārtot slepenībā — Latvijā par tādām nekas nebūtu zināms. Būtībā lieta grozījās ap latviešu dzīvā spēka saglabāšanu. Bija jādara viss iespējamais, lai glābtu mūsu vairāk nekā 20 000 ka®avīrus.

Pēdējais cēliens

Bija jāpaiet vēl četrām nedēļām, iekams Latvijas armiju pārformēja korpusā. Tikai 20. septembrī ar pavēli Nr.21 ka®a ministrs Dambītis likvidēja polītdarbinieku institūtu un ar 1. oktobri atvaļināja no aktīvā ka®a dienesta visus latviešu polītiskos vadītājus. Mani un Paulu Lejiņu (bij. neatkarības laika Saeimas deputātu) "līdz turpmākam" piekomandēja Ka®a ministrijas sekretariātam, līdz nokārtosim pāreju uz kādu citu darba vietu. 1940. gada 18. oktobrī Dambītis atvaļināja arī mūs abus. Ar rakstu Nr.1739 to paziņoja Baltijas sevišķā ka®a apgabala polītiskās pārvaldes priekšniekam Šamaņinam. 9. oktobrī tika likvidēts armijas komandiera amats. Taču vēl vairākus mēnešus Dambīša vadībā turpināja darboties Latvijas armijas likvidācijas komisija. Tā galvenokārt nodarbojās ar saimnieciskas dabas jautājumiem. Formāli armijas pāreja Sarkanarmijas korpusā noslēdzās tikai 1941. gada 23. februārī, kad visas iecelšanas formalitātes bija paveiktas un ka®eivji nodeva Sarkanarmijas militāro zvērestu.

Raksturīgi, ka likvidācija sākās ar latviešu polītdarbinieku atvietošanu. Viņus visus aizstāja ar krieviem. Tie nāca no Padomju Savienības Sarkanās armijas daļām un neprata latviešu valodu. Tagad polītdarbinieki tika iecelti arī zemākās vienībās, sākot ar rotām un bataljoniem. E.Žagara apgalvojums LME, it kā "daļa polītvadītāju kļuva par p.v. Sarkanajā armijā", ir nepatiess. Visus atvaļināja, ieskaitot nedaudzos latviešu komūnistus. Neviens latvietis netika pārcelts uz Sarkanarmiju. Okupācijas armijas vadība baidījās, ka šo latviešu ietilpināšana Sarkanarmijā varētu radīt kādu pretestību, un tāpēc latviešu polītvadītājiem neuzticējās. Kā izņēmums minams vienīgi pašreizējais "Cīņas" ārpolītiskais skribents M.Vulfsons (Vilks), bet arī viņš nebija latvietis un viņu paturēja pie "Latvju Kareivja" (toreiz jau pārdēvēta par "Sarkano Kareivi") redakcijas.

Sekoja 730 virsnieku atvaļināšana. To veica Baltijas ka®a apgabala štābs pēc saviem ieskatiem. Daļu atvaļināja tāpēc, ka Sarkanarmijas korpusos šo virsnieku amatu nebija (piem., Ka®a tiesas pārvaldi, vairākas techniskās pārvaldes); pret pārējiem, domājams, krieviem bija polītiski iebildumi. Latvijas armijas komandierim un man nekādas atsauksmes un priekšlikumus neprasīja. Mēs par notikušajām pārmaiņām dabūjām dzirdēt tikai vēlāk.

Kad aizgāju uz citadeli atvadīties no ģenerāļa Kļaviņa, viņš man paskaidroja, ka esot iecelts par korpusa komandieri ar krievu ģenerālleitnanta grādu. Par viņa štāba priekšnieku iecelts pulkvedis Ūdentiņš, kas reizē arī paaugstināts par ģenerālmajoru. Ar ironiju viņš man aprādīja, ka Latvijas armijā ar saviem demokratiskiem uzskatiem pazīstamie virsnieki, ku®us Ulmanis pēc 1934. gada apvērsuma atvaļināja, nav pārcelti uz Sarkanarmiju. Toties zemnieku savienībai un A.Berga konservātīvajai partijai tuvu stāvošie esot pārcelti uz Sarkanarmiju, un neviens pats no viņiem neesot atteicies. To gan izdarījis demokratiski noskaņotais ģenerālis M.Jeske. "Tā nu redziet, par manu štāba priekšnieku būs agrākais berģists Ūdentiņš, un štābā automobīļus un tankus pārzinās nacionālā kluba ģenerālis Grosbarts!" izsaucās Kļaviņš. Mēs atvadījāmies ļoti sirsnīgi. Ģenerālis spieda roku un sadrūmis piebilda: "Jūs jau bijāt grūtajos brīžos mans balsts, no ku®a arvien varēju gūt polītiskus padomus. Tagad nāks krievu komisārs Smirnovs, pret ku®u man nav nekādas uzticības." Viņš vēl piemetināja kādus vārdus par liktenīgajiem vasaras mēnešiem. Ģenerālis ieskatīja, ka mēs darījām, ko spējām, lai pasargātu mūsu armiju. Neviens mums nevarēs pārmest, ka mēs nebūtu pildījuši savu nacionālo pienākumu. Tāds bija viņa uzskats.

Tā nobeidzās manas gaitas Latvijas armijā 1940. gadā. Šodien trimdā, vērtējot manu darbu šinī liktenīgajā posmā, atkārtoti izteikta skarba kritika. Taču vērtētāji raugās uz to no šīsdienas apstākļiem, kas lielā mērā atšķiras no aktuālās situācijas 1940. gadā. Kad mums naidīgas varas sapratās un Hitlers Latviju nodeva Padomju Savienībai, mēs tikām nostatīti notikuša fakta priekšā. Ulmanis bija devis piekrišanu Latvijas okupācijai, maldīgi cerot uz Latvijas neatkarības pastāvēšanas iespēju. Latviešu tautas lielais vairums uzskatīja, ka Hitlera okupācija būtu daudz lielāks ļaunums nekā padomju okupācija. Šādos aptākļos mūsu polītiķi un partijas, kā arī Ulmaņa valdība atrada par pareizu sadarboties ar jauno varu, lai darītu visu iespējamo Latvijas labā. Tā to izprata un vērtēja arī Latvijas armijas vadība, kas aicināja mani uzņemties armijas polītiskā vadītāja amatu. Nenoliedzami, zināmus panākumus, glābjot mūsu armiju no izsūtīšanas, man izdevās sasniegt. Neviens to tiem, kas pēcka®a gados trimdas presē ir vērsušies pret mani ar asiem personīgiem uzbrukumiem, nekad nav spējis minēt kādu Latvijas pilsoniska polītiķa vārdu, kas toreiz būtu ieteikuši atteikties no jebkādas sadarbības ar Padomju Savienību. Visu pilsonisko partiju bloks savā vēlēšanu platformā toreiz pat ieteica sadarboties ar padomju okupāciju. Latvijas sūtņi ārzemēs līdz pat 21. jūlijam atzina Kirchenšteina valdību par likumīgu valdību. Viņu (ne visu) protesti atskanēja tikai pēc 21. jūlija, kad Latvija tika pievienota Padomju Savienībai.

Uzkraut man šodien personīgi atbildību par to, ko 1940. gada jūnijā un jūlijā kā nenovēršamu akceptēja Ulmanis un viņa valdība, partiju pārstāvji, sūtņi un armijas vecākie virsnieki, ir faktiski nepatiesi un vēsturiski nepamatoti.

Dažu personu

turpmākais liktenis

Kas notika ar 1940. gada notikumu dalībniekiem turpmāk?

Ģenerālis Roberts Kļaviņš komandēja korpusu līdz 1941. gada jūnijam. Pēdējoreiz ar viņu satikos maijā, kad viņš kādā vēlā vakarā ieradās pie manis Meža parkā, tērpies privātās drēbēs. Ģenerālis bija ļoti drūms un lūdza padomu, kā viņam rīkoties. Apstākļi korpusā pasliktinoties, vairāki virsnieki esot apcietināti, viņa protestus neievērojot. Par palīgu Kļaviņam iecelts kāds krievu ģenerālis. Viņš tagad gribētu atstāt dienestu Sarkanarmijā un atvaļināties. Apspriedāmies un nācām pie secinājuma, ka Kļaviņa atteikšanos no dienesta varētu izmantot par ieganstu, lai viņu apcietinātu. Tā tas arī drīz tik un tā notika. Jūnijā korpusa vecākos virsniekus komandēja it kā uz kursiem Krievijā, kur viņus apcietināja un nosūtīja uz Noriļsku tālajos ziemeļos. Tur Kļaviņu u.c. ieslodzīja koncentrācijas nometnē, kur viņš gājis bojā 1944. gada 12. janvārī 59 gadu vecumā.

Ģenerālis R.Dambītis, Sarkanarmijai atkāpjoties 1941. gadā, nesekoja krieviem, bet aizbrauca uz Trikātu un savās lauku mājās nogaidīja apcietināšanu. Rīgas centrālcietumā 5 mēnešus pavadīju ar viņu vienā korpusā. Man ar viņu toreiz izdevās sazināties. 1942. gadā Dambīti pārveda uz Berlīni Gestapo rīcībā, kas viņu ieslodzīja Zachsenhauzenas koncentrācijas nometnē. Pēc ka®a viņš atgriezās Latvijā un dzīvoja Trikātā, kopš 1948. gada bija pensionārs. Mira 1957. gadā. Viņa meita dzīvo ASV. Viņa likteni pēc ka®a nepareizi attēlo LE. Tur minēts, ka viņš miris koncentrācijas nometnē. Tāpat arī somu vēsturnieks S.Milliniemi aplami apgalvo, it kā Dambītis nošāvies 1940. gadā, būdams vēl ka®a ministrs! (S.Myllyniemi, Die baltische Krise 1938–1941, Stuttgart 1979)

Ģenerālis Oto Ūdentiņš 1941. gada jūnijā tika komandēts uz Maskavu, kur bija klausītājs Ģenerālštāba akadēmijā, bet vēlāk turpat pasniedzējs. Laikā no 1948. līdz 1956. gadam militārās katedras vadītājs Latvijas Universitātē. Kopš 1956. gada personālais pensionārs Rīgā. Pāris gadījumos runājis Rīgas radiofonā.

Ģenerālis Oto Grosbarts bija Sarkanarmijas 24. korpusa apgādes priekšnieka palīgs. Vācu armijai ienākot Latvijā, atstāja korpusu un atgriezās Rīgā, piedāvājot sadarbību ar vācu okupācijas iestādēm, bet tika apcietināts un ieslodzīts centrālcietumā. Vēlāk izsūtīts uz dzīvi Ziemeļlatvijā. Pēc ka®a mācības spēks universitātē. 1944. gada beigās no savas mīļākās nošauts.

Ģenerālis M.Jeske pēc atvaļināšanas no armijas dzīvoja uz laukiem. Deportēts 1941. gada jūnijā un gājis bojā nometnē.

Ģenerālpulkvedis Aleksandrs Loktionovs ka®a pirmajās dienās tika apcietināts un nošauts. Domājams, ka tas noticis sakarā ar viņa vadītās armijas neveiksmēm. Maskavas militārais laikraksts "Krasnaja Zvezda" 1963. gada 11. augustā rakstīja, ka viņš "kritis par upuri apmelojumiem un nelikumībām", kādas valdījušas "personības kulta" laikā. Viņa vietā nāca atkal ģenerālis F.Kuzņecovs.

Šo atmiņu autors pēc atvaļināšanas no armijas darbojās universitātē, kur pēc prof. K.Dišlera ieteikuma mani ievēlēja par docentu starptautiskās un valsts tiesībās. Dauzkārt ļaunprātīgi paustie apgalvojumi, ka es būtu bijis marksisma – ļeņinisma katedras lektors vai pat vadītājs, ir nepatiesība. Šo katedru vadīja no Krievijas atkomandētais "sencis" un marksisma–ļeņinisma profesors V.Miške. Tāpat nepatiesi ir apgalvojumi, it kā es būtu bijis LKP biedrs. Diemžēl šādas tenkas nupat atkal atkārto vēsturnieks E.Andersons (DVM, 1980/6), rakstīdams: "Sākotnējā sajūsmā (sic!) viņš mēģināja pat iestāties komūnistu partijā", bet nākamā gadā bijis "pat spiests bēguļot". Tāpat no gaisa grābts ir Andersona apgalvojums, it kā es būtu 1937. gadā izraidīts no Latvijas. Es toreiz Latviju atstāju pēc paša vēlēšanās, jo negribēju diktātūras apstākļos dzīvot Latvijā. Mans darbs universitātē izbeidzās 1941. gada jūnijā, kad mani atlaida. Universitātes rektora motivācija bija tā, ka "Padomju Savienībā maziniekus nepielaiž par mācības spēkiem augstskolās". Pēdējo nedēļu pirms ka®a pavadīju pie radiniekiem Vidzemē.