"Kurš kļūs par Rīgas pils saimnieku"

"Izvestija"

— 99.05.08.

Nedaudz vairāk par mēnesi ir atlicis līdz dienai, kad prezidenta pilī, Rīgas pilī ieradīsies jauns saimnieks. Guntis Ulmanis pēc diviem prezidentūras termiņiem savas 60.dzimšanas dienas priekšvakarā atstās prezidenta posteni - Konstitūcija nosaka, ka viņš nedrīkst tikt ievēlēts valsts vadītāja amatā trešo reizi. Latvijā jau ir dots starts prezidenta kampaņai.

Uz Latvijas Saeimas partiju nesaskaņu fona, kur lielākajai Tautas partijas frakcijai pieder tikai ceturtā daļa balsu, atrast kandidātu, kurš apmierinātu vismaz divas trešdaļas deputātu, nemaz nav tik vienkārši. Turklāt latviešu politiķu vidū trūkst pārliecinoša līdera.

Opozīcijas Tautas partija par prezidenta kandidāti ir izvirzījusi Amerikas latvieti Vairu Paegli, Vispasaules latviešu apvienības prezidenti, kura pārvalda latviešu, angļu, vācu un franču valodas, bet ne krievu valodu.

Par saviem kandidātiem ir pasteigušās paziņot arī valdošās koalīcijas partijas. Neraugoties uz bijušās Saeimas spīkera Anatolija Gorbunova atteikumu balotēties, partija "Latvijas ceļš" nolēma izvirzīt tieši viņu. Lai gan Gorbunovam ir bijušā padomju aparatčika reputācija, viņš pastāvīgi ieņem pirmās vietas valsts populārāko politiķu sarakstos. "Ceļiniekiem" rezervē ir arī ārlietu ministrs Valdis Birkavs. "Atteicēju" ir izvēlējusies arī Jaunā partija, izvirzot prezidenta postenim savu līderi - komponistu Raimondu Paulu. Iepriekš maestro gan publiski, gan sarunās ar "Izvestija" korespondentiem noraidīja šādu iespēju. Tomēr tagad nav izslēgts, ka viņš varētu piekrist piedalīties prezidenta kampaņā.

"Tēvzemes un Brīvības" nacionālradikāļi ir nosaukuši Jāņa Priedkalna - vēl viena amerikāņu latvieša - vārdu. Acīm redzot, lietuvieša Valda Adamkus piemērs ir izrādījies lipīgs. Pašlaik Priedkalns ir Latvijas pārstāvis ANO.

Visi, no politiķiem līdz pat žurnālistiem un ierindas vēlētājiem, izbrīnīti liek politisko pasjansu: kurš? Pagaidām neviens no izvirzītajiem kandidātiem nespētu iegūt vairākumu balsu Saeimā. Tomēr, pēc vispārējiem ieskatiem, zināmas izredzes ir Raimondam Paulam.

Nikolajs Laškevičs

"Kurš aizver Krievijai logu uz Eiropu?"

"Izvestija"

— 99.05.07.

Baltijas transporta sistēmas (BTS) projekts ir atkal nonācis uzmanības centrā.

Vairāk nekā trīs gadus BTS centās panākt projekta realizāciju, kas pirmo reizi ļautu Krievijai transportēt naftu bez "draudzīgajiem" starpniekiem. Bet atlika valdībai noteikt visiem naftas eksportētājiem īpašu eksporta tarifu 1,43 dolāru par tonnu apmērā projekta mērķinvestīcijām, kad sākās pretinieku uzbrukumi no visām frontēm. Ja ņem vērā, ka naftas cena pēdējā laikā ir pieaugusi no 9 līdz 13 dolāriem, nedaudz vairāk par dolāru nevarētu radīt naftas kompānijām ievērojamus zaudējumus. Tas nozīmē, ka galvenais ir nevis ekonomika, bet gan drīzāk politiskās intrigas.

Tomēr šīm politiskajām intrigām ir nepārprotami ekonomisks pamats. Tikai par naftas tranzītu caur vienu Latvijas Ventspils ostu Krievija katru gadu zaudē vairāk par 150 miljoniem $. Un tas ir, nerēķinot citas Baltijas un pārējās valstis, cauri kurām ved Krievijas eksporta cauruļvadi. Var iedomāties, kādi spēki bija jāiesaista, lai nepieļautu tiešu Krievijas izeju uz eksportu.

BTS projekts, kura galvenais izpildītājs būs Krievijas valsts transporta kompānija Transneft, tieši paredz šīs problēmas risinājumu bez nopietniem zaudējumiem. Pirmā kārta, kas paredz cauruļvada celtniecību starp Kirišas naftas pārstrādes rūpnīcu un Baltijas jūras ostu Primorsku ar naftas termināla celtniecību, ir jāpabeidz jau nākamā gada beigās, kas būtu rekords pat padomju laikiem. Turklāt valsts budžets BTS neizlietos ne kapeikas: pietiks ar eksporta tarifu. Tomēr jaunais transporta projekts ir kā adata acī tām kompānijām, kas ir izlietojušas gan spēku, gan naudu, lai galvenie naftas tranzīta ceļi apietu Krieviju.

Protams, lai Krievija naftas ziņā atkal būtu atkarīga no Rietumu kaimiņiem, atsevišķi finansu politiskie grupējumi ir gatavi ziedot ievērojamus līdzekļus. Starp citu, tas jau notiek. Vairākos masu informācijas līdzekļos ir parādījušies materiāli, kuru autori cenšas pārliecinoši pierādīt, ka BTC ir izdevīga galvenokārt oficiālajam projekta kuratoram "Transneft".

Turklāt autori noklusē, ka "Transneft" ir kompānija, kuras kontrolpakete pieder valstij. Tas nozīmē, ka jebkuri kompānijas ienākumi ir pakļauti Krievijas Federācijas valdībai. Savukārt BTS projekts vispirmām kārtām kalpo tieši valsts nacionālajām interesēm. Pārsteidzoši, tomēr fakts: vienīgo kompāniju, kas patiešām aizstāv valsts intereses, ir vainojuši visos grēkos. Arī ciniskajā draudzībā ar demokrātiem un separātistiem (partnerattiecību līgums ar Samaras apgabala gubernatoru un reģionālās kustības "Krievijas balss" līderi Konstantīnu Titovu). Arī ideoloģiskajā tieksmē pret komunistiem. Un tā tālāk...Principā tas ir saprotami: kad trūkst nopietnu argumentu, darbā tiek laista smagā propagandas artilērija. Tas nozīmē — ja neizdodas pārliecināt ekonomiski, tad atliek vienīgi politiski kompromitēt. Kā pierāda prakse, Krievijā tas ir visveiksmīgākais cīņas līdzeklis pret oponentiem.

Diemžēl, mirkļa izdevīguma dēļ daži naftas magnāti ir gatavi kalpot tādu valstu interesēm, kas nav pārāk draudzīgas pret Krieviju. Vēl vairāk, šīs mazās, bet lepnās valstis visiem spēkiem tiecas iekļūt NATO. Un, lai tās uzņemtu pēc iespējas ātrāk, tās ir gatavas izkalpoties ne sliktāk par tiem pašiem ungāriem, kuri neielaida Dienvidslāvijā humānās palīdzības konvoju. Savukārt NATO bumbvedējus Budapešta bez ierobežojumiem izlaida cauri savai gaisa telpai.

Galu galā, kad sāks darboties BTS projekts, Krievija diezin vai būs atkarīga no pundurvalstu politiskā klimata svārstībām. Kā pierāda vēsture, parasti mēdz būt citādi...

Konstantīns Aleksandrovs

"Pievilkšanas spēks nav samazinājies"

"Frankfurter Allgemeine

Zeitung"

— 99.05.11.

Baltijas valstis meklē NATO aizsardzību.

Bonna, maijs. Tas, ka pašlaik NATO pirmo reizi karo, nav mazinājis tās pievilkšanas spēku Baltijas valstīs. Igaunijas un Latvijas ārlietu ministri, kā arī Lietuvas ārlietu ministra vietnieks, konferencē Bonnā paskaidroja, ka viņu gūtā mācība no Kosovas konflikta ir tā, ka mazās valstis Eiropā bez sargājošās NATO un citu Rietumu institūciju rokas nevar panākt drošību. Rietumu pārstāvji baltiešiem vienprātīgi apgalvoja, ka NATO durvis trīs Baltijas valstīm ir atvērtas. Daži zinātnieki tomēr norādīja uz to, ka Baltijas valstu uzņemšana Aliansē varētu novest līdz nopietniem strīdiem ar Krieviju.

Bonnas universitātes "Eiropas Integrācijas pētniecības centra" sarīkotajā konferencē Igaunijas ārlietu ministrs Ilvess neatstāja nekādas šaubas par to, kā Baltijas valstu valdības vērtē savas ārpolitiskās iespējas. Par neitrālu statusu nevar būt nekāda runa, jo tas efektīvs esot tikai tad, ja arī citi to ņem vērā. Reģionālā sadarbība bez nodrošinājuma no ārpuses uz ilgu laiku nav realizējama, ko apstiprina arī Balkānu piemērs. Spēcīgāku pievēršanos Krievijai viņš pat nepieminēja — pārāk svaigā atmiņā vēl ir krievu okupācija. Uz šī fona Ilvess, tāpat kā pārējie baltieši, šķita apmierināti ar NATO Vašingtonas galotņu sanāksmes rezultātu. Tā kā pat netika gaidīts, ka Alianse varētu aicināt jaunas valstis uz drīzu iestāšanos, tad liela nozīme tika piešķirta skaidrajam paziņojumam, ka visas Eiropas valstis, "neatkarīgi no to lieluma vai stāvokļa", varēs iestāties Aliansē, kā arī tam, ka Igaunija, Latvija un Lietuva tika nosauktas kā iespējamās kandidātes.

Neskaidrs palika tas, kā baltieši attiecas pret NATO jauno stratēģisko koncepciju. Viņi gan jau tagad nodod savus kontingentus Sfor vienību rīcībā Bosnijā; taču no viņu paskaidrojumiem var secināt, ka viņi pēc līdzdalības NATO pirmām kārtām netiecas vis tāpēc, lai dotu ieguldījumu krīžu pārvarēšanā pasaulē. Svarīgākais iemesls viennozīmīgi ir savu valstu teritoriju aizsardzība. Latvijas ārlietu ministrs Birkavs norādīja uz to, ka miera saglabāšanā un iedibināšanā baltieši var piedalīties tik lielā mērā, cik atļauj pašu militārās iespējas. Tā kā tās, cik zināms, ir niecīgas, tad bailes par to, ka NATO akciju dēļ varētu nonākt kļūmīgā stāvoklī, nav lielas. Tomēr Ilvess teica, ka Igaunija nepiedalīsies NATO misijās bijušās Padomju Savienības teritorijā.

Rietumu pārstāvju vairākums deva cerības, ka baltieši var rēķināties ar līdzdalību NATO. Pastāvīgais Savienoto Valstu pārstāvis NATO Ziemeļatlantijas padomē Veršbovs (Vershbow) apstiprināja, ka "visu Baltijas valstu pilnīga integrācija visās Eiropas un transatlantiskajās institūcijās, ieskaitot NATO," esot ASV valdības mērķis. Tāpēc Amerika esot iestājusies par to, lai Vašingtonā kā datums jaunu kandidātvalstu noteikšanai tiktu nosaukts 2002. gads.

Vācijas pārstāvis, valsts sekretārs Išingers no Ārlietu ministrijas gan runāja arī par to, ka NATO Vašingtonā ir stingri apņēmusies turēt durvis atvērtas, tomēr uzsvaru esot likusi uz līdzdalību Eiropas Savienībā. Lai gan bieži vien tiekot domāts pretējais, Vācijas nacionālajās interesēs esot, lai Baltijas valstis — arī to ekonomiskās nozīmes dēļ — cik ātri vien iespējams, tiktu uzņemtas ES; tā sevi uzskatot par Baltijas advokāti.

Vācijas apgalvojumus Latvija uzņēma atturīgi. Birkavs sūdzējās, ka Vācija gan sniedzot lielu praktisko palīdzību, bet maz ko darot "politiskā simbolisma" labā. Tā, piemēram, iepriekšējais Vācijas kanclers Helmūts Kols ilgajā amata laikā tikai vienu vienīgu reizi esot bijis Rīgā; arī uz viņa pēcteci Šrēderu līdz šim esot veltīgi gaidīts. Turpretī Ilvess izteicās, ka Igaunijai nekādas grūtības neradot tas, ka Vācijai attiecības ar Krieviju ir svarīgākas nekā ar Baltiju.

Un tā Baltijas valstu līdzdalības NATO iespējamo ietekmi uz Krieviju atlika uzrādīt zinātniekiem, kuri piedalījās konferencē. Dmitrijs Treņins no Maskavas "Kārnegi centra" teica, ka Krievijai šī iestāšanās līdzinātos "naidīgai rīcībai". Tā kā Krievijas attiecības ar Rietumiem Kosovas konflikta dēļ atrodas zemākajā punktā pēdējo desmit gadu laikā, NATO līdz ar baltiešu uzņemšanu krievus pilnībā padarītu par ienaidniekiem. Amerikāņu politologs Kupčans (Kupchan) izteicās par Krievijas uzņemšanu NATO, jo vēlēšanās izveidot Eiropā drošības kārtību, izslēdzot lielvaru Krieviju, esot bīstama. Taču vairumam pārējo runātāju tas patreizējā momentā nešķita ne reāli, ne arī vēlami.

Nikolass Buse

"Kultūru sadursme Lietuvā"

"Upsala Nya Tidning"

— 99.05.08.

Lietuvai tagad vismazāk ir vajadzīga iekšpolitiskā krīze, kas, pēc visa spriežot, ļoti nopietni draud ievilkties.

Šī valsts — tāpat kā abas pārējās Baltijas valstis — atrodas intensīva darba fāzē, pārkārtojoties no okupētas padomju republikas ar komunistisku diktatūru un plāna ekonomiku par neatkarīgu valsti ar demokrātiju un tirgus ekonomiku — un dalību ES un NATO.

Tāpat kā Igaunija un Latvija, arī Lietuva var uzrādīt lielus panākumus, jo sevišķi attiecībā uz prasību izpildi integrācijai NATO. Ne bez pamatota iemesla Lietuva tiek uzskatīta par to Baltijas valsti, kas atrodas vistuvāk, lai saņemtu NATO uzaicinājumu uz iestāšanās sarunām. Arī ekonomikā ir vērojami nenoliedzami sasniegumi. Lietuvā, piemēram, šobrīd ir viszemākā inflācija Baltijas valstīs.

Mēnešiem ilgušais saspīlējums starp prezidentu un premjerministru tagad ir novedis pie valdības krīzes un nocietinātām pozīcijām, kas nesola neko labu.

Acīmredzams, ka tā sauktā personu ķīmija starp prezidentu Valdu Adamku un atkāpušos premjerministru Ģediminu Vagnori, maigi sakot, nesaskan sevišķi labi. Acīmredzot pārāk lielas ir viņu vecuma un līdzšinējās dzīves atšķirības, lai viņi spētu atrast kopīgu pamatu sadarbībai. 72 gadus vecais Adamkus okupācijas gadus pavadīja trimdā ASV. Pagājušajā gadā viņu ievēlēja par prezidentu, un pašlaik viņš ir Lietuvā vispopulārākais politiķis. Gandrīz 30 gadus jaunākais Vagnoris visu mūžu ir nodzīvojis Lietuvā ar visām no tā izrietošajām sekām.

Pēc eiforijas, kas bija saistīta ar pirms desmit gadiem notikušo "dziesmoto revolūciju" un kopīgo cīņu par brīvību, kultūras atšķirības starp vietējiem un trimdas baltiešiem sāk izpausties ne vienmēr produktīvā veidā.

Adamkus kritizē Vagnori par vadības stilu, kas "atgriež Lietuvu padomju nomenklatūras laikā".

Vagnoris nolēma atkāpties, un viņa Konservatīvā partija, kas parlamentā ir vislielākā, atsakās nominēt jaunu premjerministru. Jaunas vēlēšanas nav aktuālas, un valdības krīze var būt ilgstoša,

Abām pusēm vajadzētu atvēsināt kaislības un atjēgties. Lietuva nevar atļauties zaudēt reformu politikas tempu, ko varētu nozīmēt ilgstoša valdības krīze.

 

"Vides miljards baltiešiem saņem kritiku"

"Svenska Dagbladet"

— 99.05.11.

Baltijas valstu videi sniegtā palīdzība nav līdz galam īstenojusies. Ieguldījumu ir daudz, bet tie ir sašķelti, un nav arī kopīgas atskaites. Nav izvērtēta arī faktiskā ietekme uz vidi.

Riksdāga revidenti ir pārbaudījuši Zviedrijas ieguldījumus Baltijas valstu vidē. Viena no visvairāk kritizētajām jomām ir valdības tā sauktais Baltijas jūras miljards. Šī miljarda nolūks ir ne tikai uzlabot vidi Baltijas valstīs. Šī projekta uzdevums ir arī panākt nodarbinātības palielināšanos Zviedrijā.

Revidenti ir konststējuši, ka ir grūti iegūt informāciju par Baltijas jūras miljardu. Kontroles iespējas esot ierobežotas, bez tam neesot projektu izvērtēšanas kritēriju, lai varētu saņemt naudu no Baltijas jūras miljarda. Sākotnēji prioritāte tika piešķirta vienam lielam projektam katrā valstī, taču lieli projekti bieži vien ir grūti vadāmi. Piemēram, neveiksmi ir cietis dūmu attīrīšanas projekts Narvā, kaut arī no vides viedokļa tas tika uzskatīts par svarīgu.

Enerģētikas palīdzība ir otra joma, ko kritizē Riksdāga revidenti. Tikai SIDA un Nutek (Ekonomikas un tehnikas attīstības pārvalde) ir savas programmas Baltijas valstīs. No kontroles materiāliem izriet, ka šīs abas zviedru iestādes ir savstarpēji konkurējušas. To starpā ir pastāvējis liels izpratnes trūkums, un tas ir radījis apmulsumu saņēmējvalstīs.

Riksdāga revidenti arī ir konstatējuši, ka palīdzība vēl aizvien ir palīdzība, nevis regulāra sadarbība. Viņuprāt pastāv acīmredzams risks, ka Baltijas valstis pārskatāmā nākotnē kļūs atkarīgas no zviedru pasaules redzējuma un likumiem.

No 1989. līdz 1998. gadam palīdzībai Centrālajai un Austrumeiropai tika atvēlēti 6,5 miljardi kronu. 16% no šiem līdzekļiem 1989. — 1996. gadā tika izmantoti vides pasākumiem. No pirmā Baltijas jūras miljarda 38% tika izmantoti vides un enerģētikas projektos.

Suzanna Balčefska

"Virspavēlnieks samazina militārās vienības visā valstī"

"Svenska Dagbladet"

— 99.05.12.

Gatavošanās lielajai slaktēšanai ir sākusies. Vairāk nekā puse no Zviedrijas bruņoto spēku vienībām, skolām un štābiem tiks likvidēti, ja īstenosies virspavēlnieka Ūves Viktorīna griba. "Svenska Dagbladet" publicē viņa izstrādāto likvidēšanas plānu.

Vissmagāk cietīs armija. Tiks likvidēti apmēram 15 pulki un slēgti divi militāro apgabalu štābi. Jūras kara flotei paliks tikai viena galvenā bāze. Ieguvēji toties būs gaisa kara spēki.

Tomēr jāsaka, ka daudz kas vēl var notikt līdz tam brīdim, kad novembra vidū Riksdāgā tiks iesniegts kutelīgais priekšlikums par bruņotajiem spēkiem.

Nākoštrešdien, 19. maijā, virspavēlnieks Ūve Viktorīns valdībai iesniegs armijas štāba izstrādāto jauno militārās organizācijas plānu. Likvidējamās vienības tajā nebūs minētas.

Tomēr jau tagad štābā ir radusies ideja par to, kur vajadzētu notikt likvidēšanām. Vasarā to pārbaudīs kopīga darba grupa, kas sastāvēs no trim virsniekiem un trīs Aizsardzības ministrijas ierēdņiem.

Pēc tam sāksies politiskais process. Nekādā ziņā nav droši, ka virspavēlnieka šokējošo priekšlikumu apstiprinās visas politiskās partijas. Pirmām kārtām Centra partijai — valdības atbalsta partija aizsardzības jautājumos, bet kuras programmā galvenā vieta ir ierādīta reģionālajai politikai — var klāties grūti, kad sāks pūst vietējie sabiedrības viedokļu vēji. Vairākiem Aizsardzības komisijas politiķiem ir grūti saprast, kādēļ bruņotajiem spēkiem ik gadus piešķirto līdzekļu samazinājumam par 10% ir jānoved līdz miera un kara organizācijas samazināšanai uz pusi.

Šāds izskatās virspavēlnieka pagaidu plāns:

Armija tiks organizēta 16 ātrās reaģēšanas bataljonos, kuru rīcībā būs kaujas bruņutehnika un smagais bruņojums. Bataljoni, kas būs bruņoto spēku elites vienības uz zemes, vajadzības gadījumā tiks pārveidoti četrās brigādēs. 1987. gadā Zviedrijā bija 29 brigādes.

Līdzās ātrās reaģēšanas bataljoniem tiks veidoti nacionālās aizsardzības spēki, sava veida otrā līga, kam tiks uzticēti ne tik atbildīgi un sarežģīti uzdevumi, piemēram, aviobāzu, tiltu un citu militāro objektu uzraudzīšana un apsargāšana.

Iespējams, ka tiks likvidētas šādas armijas vienības:

I 22 Kīrūnā, A 8, Lv 7, Ing 3 un S 3 Būdenā, I 21 un T 3 Sollefteo, I 13 Fālunā, I 2 Kristīnehamnā, Lv 3 Norteljē, I 12 Ekšē, I 16 Halmstādē, kā arī P 2 un A 3 Hesleholmā. Kaut kas tiks likvidēts arī Gotlandē.

Šobrīd armija tiek vadīta no trim militāro apgabalu štābiem. Divi no tiem — Kristiānstādē un Būdenā — tiks slēgti. Pāri paliks Strengnēsā esošais, kas tad arī kļūs par elites vienību operatīvo ātrās reaģēšanas štābu.

No ik gadus iesauktajiem 35 000 līdz 40 000 jaunkareivjiem apmācīti tiks tikai 15 000. Daudzi no viņiem pēc militārā dienesta pabeigšanas varēs parakstīt kontraktu un turpināt dienestu starptautisku uzdevumu vienībās, par to saņemot algu. Līdz 2004. gadam no darba tiks atlaisti 4000 līdz 5000 virsnieku.

Jūras kara flotei, kas sastāv no krasta artilērijas un flotes, tiks piešķirta viena galvenā bāze. Cīņa par to norisinās starp Karlskrūnu un Muskē salu. Tagad šķiet, ka uzvarēs Karlskrūna. Gēteborgā tiks izvietots neliels skaits kara lidmašīnu.

Krasta artilērijas vienīgā apmācības platforma būs KA 1 Vaksholmā. Precīzā artilērija, krasta raķešu vienība un pretzemūdeņu vienība, kuras izveidošana ir izmaksājusi miljardiem kronu, tiks demontēta. Jau pirms kāda laika ir aizvākti visi stacionārie krasta artilērijas lielgabali. Lielākā daļa no Zviedrijas 2700 kilometru garās piekrastes paliks neapsargāta.

Virspavēlnieks Ūve Viktorīns — profesionāls Viggen pilots — ir saņēmis asu iekšēju kritiku no armijas un jūras kara flotes par to, ka priekšroku dodot gaisa kara spēkiem. Vairāki armijas ģenerāļi apsver iespēju valdībai iesniegt protestu asi formulētu iesniegumu veidā. Ja īstenosies virspavēlnieka plāns, tad tiks saglabātas visas 204 Jas lidmašīnas, bet Viggen divīzijas pakāpeniski tiks likvidētas līdz 2005. gadam.

Agrāk doma bija tāda, ka izformēt vajadzētu divas no valsts sešām aviācijas flotilēm. Gaisa kara spēku komandieris tomēr sāka protestēt, un tagad Viktorīns ir nodomājis ieteikt slēgt tikai vienu flotili. Vissliktākās izredzes ir F 4 Estersundā. F 17 Ronnebijā, kas pirms tam tika uzskatīta par zaudētāju, koordinēs stratēģiju un darbību ar jūras kara flotes iespējamo galveno bāzi Karlskrūnā.

Sūne Ulofsons

"Nebija nekāda darījuma"

"Der Spiegel"

— 99.05.10.

"Der Spiegel" saruna ar federālā prezidenta amata kandidātu Johannesu Rauu.

Johannes Raus par savām federālā prezidenta ambīcijām un savu attieksmi pret kancleru Šrēderu, par karu Kosovā un Bonnas Republikas pārtapšanu Berlīnes Republikā.

Spiegel:

Raus kungs, Jūsu politiskā darbība sākās Visvācijas Tautas partijā, kura iestājās pret apbruņošanos pēckara republikā. Vai tagad nebūtu laiks topošajam prezidentam ierosināt karadarbības pārtraukšanu karā pret Dienvidslāviju?

Raus:

Piecdesmito gadu vidū bija cita situācija. Mēs iestājāmies pret apbruņošanos abās Vācijas daļās, jo gribējām vispirms izmēģināt visas apvienošanās iespējas; diemžēl tas neizdevās. Taču principā nekādā gadījumā runa nebija par pacifismu.(..)

Gribu darīt visu, lai radītu mieru, taču nav skaidrs, vai uzbrukumu pārtraukums ir pareizais līdzeklis, vai arī tas rada jaunu alibi papildus vajāšanām.

Spiegel:

Vai šajā karā morālai motivācijai ir tik liela loma, lai ar to aizsegtu jautājumu par kara mērķa sasniegšanu? Vai NATO nav pārrēķinājusies?

Raus:

Es vēl neesmu nonācis līdz šai atziņai. Savā pirmajā nostājā pret karu es teicu, ka es tam neredzu alternatīvu, kaut arī man nav skaidra pēckara perspektīva; tas ir spēkā arī šodien. Es ceru, ka diplomātiskie centieni vainagosies ar panākumiem.

Spiegel:

Vai ir pieļaujama Kosovas salīdzināšana ar Aušvicu?

Raus:

Te es vilcinos. Es netiesāju citu cilvēku vārdu izvēli, es varu tikai pateikt: es neizdarītu šādus salīdzinājumus, negribot relativizēt to, kas notiek Kosovā. Tie ir briesmīgi cilvēktiesību pārkāpumi, un nevis kaut kādā abstraktā izpratnē, bet gan pret sievietēm, bērniem un veciem cilvēkiem. Cilvēki tiek nošauti, vajāti un izvaroti.

Spiegel:

Nevis cilvēktiesību pārkāpumiem Kosovā jātiek relativizētiem, bet ar to tiek relativizēta Aušvica.

Raus:

Pareizi, tādēļ es nesliecos uz tādiem salīdzinājumiem.

Spiegel:

Kad pienāk tas brīdis, kad federālais prezidents drīkst un viņam būtu jāiejaucas aktuālajos politiskajos notikumos?

Raus:

Kad viņam rodas iespaids, ka lēmumi netiek pieņemti pēc sirdsapziņas — un, proti, vārda tiešajā nozīmē.

Spiegel:

Kā to var pamanīt?

Raus:

Sarunās, kuras viņš vada. Viņš regulāri atrodas sarunās ar valdību un opozīciju, mēģinot izklāstīt savas atziņas. Ja viņam rodas iespaids, ka tie, kuri ar viņu runā, tās nepieņem un neizprot, bet nogrūž malā, viņam būs jāizsakās publiski. Taču kaut kas tāds 50 gados ir noticis ļoti reti.

Spiegel:

Romāns Hercogs un Rihards fon Veiczekers savu prezidentūru laikā ir lielu gabalu attālinājušies no savas izcelsmes, no savas partijas.

Raus:

Romāna Hercoga gadījumā es to tā neesmu ievērojis. (..) Turpretī Rihards fon Veiczekers attālinājās no kanclera un Savienības (CDU).

Spiegel:

Vai arī Jūs mēģināsiet ieturēt distanci no SPD?

Raus:

Negribu atteikties no savu sakņu saglabāšanas. Manas politiskās saknes ir sociāldemokrātijas saknes. Taču katrs prezidents ir pildījis savu amatu bezpartejiski un, atrodoties pāri partijām; arī es tā darīšu. Taču es centīšos vest regulāras sarunas ar federālo valdību un opozīciju.

Spiegel:

Institucionalizēti, ciešā saskaņā ar rituālu vai pēc sagadīšanās principa?

Raus:

Pēc vienošanās. Pastāv institucionalizētā sadaļa, kad federālā prezidenta biroja šefs piedalās kabineta sēdēs un par to informē, lai kanclers un prezidents varētu kontaktēties. Jūs nedrīkstat piemirst, ka Helmūts Kols un Rihards fon Veiczekers savos dzīves uzskatos bija vēl atšķirīgāki nekā Gerhards Šrēders un Johannes Raus.

Spiegel:

To Jums būtu jāpaskaidro.

Raus:

To man nav jāskaidro, to visi redz tāpat.

Spiegel:

Visi redz arī atšķirības starp Jūsu un Šrēdera dzīves skatījumiem.

Raus:

Jā, par laimi šīs atšķirības gadu gaitā ir noslīpējušās. Tagad pastāv nevien tikai koleģiāla, bet arī draudzīga sadarbība.

Spiegel:

Varētu arī teikt tā, ka Šrēders patiesībā nav tas kanclers, kādu Jūs vēlētos, un Jūs neesat tas prezidents, kuru viņš vēlētos.

Raus:

Arī es balsoju par Šrēderu kā federālo kancleru un palīdzēju, ka viņš par to kļuva, ar gandrīz 100 pasākumiem vēlēšanu cīņās.

Spiegel:

Kādu lomu lēmumā par Jūsu izvirzīšanu no SPD par prezidenta kandidātu nospēlēja Oskars Lafontēns? Vai pastāvēja kāds darījums?

Raus:

Nekāda darījuma nav bijis. Ap 83 atsaukumu nav izkliedējuši šīs baumas.

Spiegel:

Šis tagad bija 84. atsaukums.

Raus:

Oskars Lafontēns kā partijas priekšsēdētājs vēlējās un veicināja manu ievēlēšanu par federālo prezidentu, tāpat kā iepriekš Rūdolfs Šarpings (iepriekšējās prezidenta vēlēšanās — D.K.) un tagad arī Gerhards Šrēders (arī SPD priekšsēdētājs, pēc Lafontēna pēkšņās aiziešanas no politikas — D.K.).

Spiegel:

Jūs esat ļoti jūtīgs pret publisko imidžu un kritiskiem izteikumiem presē.

Raus:

Nē, pavisam ne. Kritiskus izteikumus es vienmēr esmu pieņēmis. Dažreiz esmu sadusmojies.

Spiegel:

Vai Jūs uzskatāt par negodīgiem kritiskos izteicienus, kuri apgalvo, ka Jūs esat tā saucamā "Tādā pašā garā turpināt!" kandidāts, ka Jūs esot par vecu un, ka sieviete prezidente, vienalga, būtu labāka?

Raus:

Nē, ciktāl tie bija godīgi un cilvēciski piedienīgi, ne.

Spiegel:

Vai Jūs sadusmo apvaicāšanās par Jūsu veselības stāvokli?

Raus:

Nē, ja tai ir patiesu rūpju pieskaņa.

Spiegel:

Pirms septiņiem gadiem Jūs bijām diezgan slims. Kā Jums šodien ar veselību?

Raus:

Pirms nepilniem septiņiem gadiem man nācās atdot vienu nieri, kopš tā laika es esmu godam izturējis katru izmeklēšanu bez jebkāda ierobežojuma. Citādi, cik man zināms, esmu pēc visiem rādītājiem vesels. Iespējams, būs nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās sakarā ar aortas paplašināšanu; tas man ir jādara. Par to, kad tam būtu jānotiek, ārstu domas dalās.

Spiegel:

Federālais prezidents jau rezidē Berlīnē, valdība un Bundestāgs gada laikā sekos. Vai tā ir pārcelšanās vēsturē?

Raus:

Jā, arī, bet tā nav aiziešana no vēstures, kas saistīta ar Bonnu. Tāpēc esmu pret apzīmējumu "Berlīnes Republika". Ēras ir jānosauc tikai pēc tam, kad tās sevi par tādām pierādījušas. Starp citu, liela nozīme ir vēstures atspoguļojumam — Berlīne ir laba ar Frīdrihu Lielo un Mendelsonu, ar Lielo Kūrfirstu un Frīdrihu Šleiermaheru.

Spiegel:

Mums nāk prātā arī citas personības.

Raus:

Protams, arī man nāk prātā Hitlers un Ulbrihts, bet tādā gadījumā arī Dītrihs Bonhofers un Bernhards Minetti.

Spiegel:

Lai arī cik vārdus mēs atcerētos, mums tomēr ir jāpieņem, ka ar pārcelšanos Bonnas Republika beigsies.

Raus:

Tas ir interesanti, ka Bonnas Republikas nekad nav bijis. Mēs to tikai tā saucam. Es esmu pret to, ka mēs tagad piecdesmit Bonnas gadus dēvējam par Bonnas Republiku tikai tāpēc, lai tā varētu dēvēt Berlīnes Republiku.

Spiegel:

Vai tam ir starpība, vai galvaspilsēta atrodas relatīvi lielā rūpniecības pilsētā Bonnā vai Berlīnē, kur valdījušas visdažādākā rakstura citas vācu valdības?

Raus:

Jā, protams.

Spiegel:

Kāda?

Raus:

Nu, to es vēl nezinu. Šī pieredze mums vēl ir priekšā. Tas būs fascinējošs laiks, tāpat kā Berlīne ir fascinējoša pilsēta. Es priecāšos, ja varēšu tur dažus gadus darboties.

Spiegel:

Kādas ir Jūsu atmiņas par Berlīni?

Raus:

Manas atmiņas mazāk saistās ar Reihstāgu, kā ar Marijas baznīcu un Propsta Grībera sprediķiem tajos grūtajos laikos, kad valdīja Ulbrihts un Honekers. Manas atmiņas atgriežas 1961. gadā, kad es kā kurjers no Rietumberlīnes puses, pēc mūra uzbūvēšanas, atbrīvoju tukšu bīskapa Kurta Šarfa Austrumberlīnes dzīvokli; viņu tur vairāk neielaida. (..)

Spiegel:

Vai apzīmējums "Bonnas Republika" Jums nepatīk tādēļ, ka tas neatspoguļo šo sašķeltības dramatiku?

Raus:

Nē, taču man liekas, ka mums nav problēmas ar vārda meklēšanu. Mēs esam Vācijas Federatīvā Republika, mūsu galvaspilsēta līdz šim ir bijusi Bonna, tagad tā ir Berlīne. Kas no tā iznāks, mēs redzēsim.

Spiegel:

Jūsu aktīvā argumentācija pret apzīmējumu "Berlīnes Republika" ir apbrīnojama. Runa jau nav par to, ka jaunais tiktu speciāli slavēts, bet lai pateiktu: pārcelšanās rada pārmaiņas.

Raus:

Jā, bet kādas?

Spiegel:

To mēs redzēsim, un cerams, ka arī Jūs dosiet ieguldījumu šajās pārmaiņās.

Raus:

Tādēļ es arī vēlos turp doties.

Spiegel:

Bet tādā gadījumā Jūs nevarat apgalvot, ka Berlīnē kanclers vai prezidents "vienkārši tāpat turpinās".

Raus:

To es arī nemaz negribu.

Spiegel:

Tā tas tomēr izklausās.

Raus:

Nē, tā tas nemaz neizklausās. Nez vai kāds cits tik bieži dodas uz jaunajām federālajām zemēm, īpaši uz mazām pilsētām, kur vēl pastāv iespēja kontaktēties. Patreiz es gandrīz katru nedēļu esmu Berlīnē, un es redzu, ka iekšējā sašķelšanās šodien ir gandrīz vai lielāka nekā tā bija pirms dažiem gadiem.

Spiegel:

Ko Jūs varat darīt, lai pārvarētu šo iekšējo sadalīšanos?

Raus:

Iedrošināt cilvēkus, iepazīties pašiem ar savu vēsturi.

Spiegel:

Austrumvācieši negrib dzirdēt rietumu vēsturi.

Raus:

Tādā gadījumā mums būs vispirms jānoklausās viņu vēsture.

Spiegel:

To mēs taču klausāmies nepārtraukti.

Raus:

Nē, mēs vienmēr lasām par Stasi (VDR Valsts drošības komiteja — D.K.). Taču par "normālo" ļaužu "normālo" dzīvi jaunajās zemēs mēs zinām par maz. (...). Un, kad vēl ierodas daži no rietumiem, kas austrumus uzskata par pagarinājumu rietumu veikalu letei, tad tas gan nav ieguldījums saliedētībai.

Spiegel:

Ko var darīt federālais prezidents, lai tur izmainītu šo noskaņojumu?

Raus:

Federālajam prezidentam ir tikai vārda spēks. Vairāk viņam nav. Un tā ir daudz par maz.

Spiegel:

Pastāv arī simboliskas darbības.

Raus:

Pareizi, taču simboliskas darbības vienkārši notiek, tās netiek plānotas. Villijs Brants neteica, ka pēc četrām nedēļām viņš Varšavā nometīsies uz ceļiem. Bet tas, ko Brants teica 1969 gadā: "Mēs gribam būt un kļūt par labu kaimiņtautu", toreiz ārpolitiskais vēstījums šodien kļuvis par iekšpolitisku.

Spiegel:

Brants bija kanclers, nevis prezidents. Vai Jūs šeit saskatāt deficītu patreizējās valdības apstākļos?

Raus:

Nē. Mēs runājām par manu ieguldījumu. Tas varētu būt arī papildinošs ieguldījums. Tā nebūs kāda cita kritizēšana.

Spiegel:

Vai Jūs jau esat runājis ar kancleru par lomu sadali?

Raus:

Mums bija saruna zem četrām acīm vairāku stundu garumā. Tādos gadījumos runāts tiek par visu, un, protams, arī par to, cik bieži notiks tikšanās, kādā veidā tiks uzturēti kontakti un kādi akcenti likti. (..)

Spiegel:

23. maijā tiks ievēlēts federālais prezidents. Jūs esat pa sievas līniju rados ar Heinemaņiem. Heinemaņu meita Uta Ranke—Heinemane cīnīsies pret Jums no PDS puses. Vai Heinemaņi ir apslēpta prezidentu dinastija?

Raus:

Nē.

Spiegel:

Vai Jūs arī bez savām ģimeniskajām un draudzīgajām attiecībām ar Gustavu Heinemanu būtu tik kārs kļūt par prezidentu?

Raus:

Es nekad neesmu bijis kārs, bet politikā tiešām esmu iekļuvis caur Gustavu Heinemanu. Heinemans ir viena no manis veidojošām personībām no jaunības laikiem. Esmu pateicīgs viņam, ka mēs satikāmies.(..)

Spiegel:

Hercogs atteicās no otra termiņa, argumentējot to ar savu vecumu. Vai Jūs jau iepriekš varat pateikt, uz cik periodiem Jūs gatavojaties?

Raus:

Mani ievēlēs uz pieciem gadiem.

Spiegel:

Vai pieci gadi ir pietiekoši vai Jūs teiksiet: Paskatīsimies?

Raus:

Šeit es citētu Jēkabu, 4. nodaļa: Nekad nevajadzētu teikt, rīt es darīšu šo vai to, bet teikt: Tā kungs vēlas, un tā mēs dzīvojam.

Spiegel:

Rau kungs, mēs pateicamies par šo sarunu.

"Vāclavs Havels un tautas valsts"

"The Globe and Mail"

— 99.05.11.

Čehijas prezidenta Vāclava Havela uzstāšanās parlamentā bija veiksmīga. Galvenā uzstāšanās tēma bija tautas valsts nākotne. Viņš sacīja, ka šiem "kultam līdzīgajiem mērķiem" ir jāpiešķir vara "daudz vienkāršākām un civilām administratīvām vienībām." Viņš ir nobažījies par emocionālo simbolismu, kas ir ietverts karogu vicināšanā, un izteicās, ka ir jāvājina saites starp valsti un pilsoņiem, lai varētu veidoties veselīgākas attiecības.

Tas liek atminēties britu vēsturnieka Arnolda Toinbija vārdus, kurš daudz brutālāk apgalvoja, ka tautas valsts nav nekāds dievs; tie ir komunālie pakalpojumi, tādi kā, piemēram, gāze. Bet kā tas varētu darboties "vislabākajā pasaules valstī," kas tik ļoti uztraucas par savu vājo vienotību? Neviens klātesošais parlamentārietis neuzsvēra, ka Havela paša bijusī valsts nesen tika sadalīta uz pusēm vienkāršākas funkcionēšanas interešu vārdā. Čehijas prezidents sacīja, ka "valsts...pastāv, lai kalpotu cilvēkiem, nevis otrādi." Taču amerikāņi atceras aizkustinošos (un kļūdainos) Džona F.Kenedija vārdus: "Neprasi, ko tava valsts var darīt tavā labā; prasi, ko tu vari darīt savas valsts labā."

Havels apgalvo, ka mainītās tautas valsts funkcijas var attīstīties tikai divos virzienos: uz leju vai uz augšu. Ir neskaitāmi lejupvirzības piemēri, kas parasti tiek saukti par devolūciju valdības sfērās un privatizāciju tirdzniecībā; visā pasaulē vērojami šādi uzplūdi, kas izraisa bažas centrālisma birokrātos. Taču Havela idejas par "augšupvirzību" ir daudz neskaidrākas.

Viņš atzinīgi runā par "vispārēju likuma varu." Tas jau būtu labi, bet kurš būs tas, kas šo likumu īstenos? Havels runā par "lielāku reģionālu un transnacionālu kopienu" rašanos, kas iet cauri dīvainam "pašnoteikšanās procesam." Kā piemēru viņš min NATO paplašināšanos.

Viņš runā par ANO pilveidošanu, izsakot parastās bažas par veto un pārstāvniecību Drošības Padomē. Tomēr Havels nepiedāvā nekādu jaunu atbildi uz vecu jautājumu: Kādēļ lielvarām — Savienotajām Valstīm, Krievijai un Ķīnai — vajadzētu piekrist dot galīgo vārdu savu problēmu risināšanā Islandes vai Senegālas padomes vairākumam?

Daudz tuvāk risinājumam Havels atrodas jautājumā par ANO Ģenerālās Asamblejas nostiprināšanu. Viņš ir iesaistījies jaunās diskusijās ar savu priekšlikumu par to, ka ANO ir tieši jāpārstāv pilsoņi, ka tai ir jābūt "organizācijai, kas ir patiesi viņu, nevis kāds valdību klubs."

Tomēr pastāv kāds svarīgs "bet" — dažkārt valdības var uzstāties daudz efektīvāk par valstu pilsoņiem viņu pašu interesēs. Nav šaubu, ka Kanādas provinču valdības daudz vairāk spēj kontrolēt Otavu un daudz veiksmīgāk pārstāv vietējās intereses nekā bezpalīdzīgie parlamenta pārstāvji.

Havels apgalvo, ka mums ir jāpaceļas augstāk par seno pārņemtību ar "interesēm." Viņš saka, ka tās ir šķeļošas, savukārt "principi" vieno. Iespējams; tomēr neizprotams ir fakts, ka Kanādas intereses spēj vienot kanādiešus, itāļu intereses — itāļus, un tā visā pasaulē.

Visvairāk citētā Havela uzstāšanās daļa, kas attiecas uz Kosovu, ir arī visvājākā. Viņš saka, ka "šis, iespējas, ir pirmais karš, kas norit nevis interešu vārdā, bet gan noteiktu principu un vērtību dēļ." Ja šis būtu pirmais šāda veida karš, tas nepārprotami demonstrē šādas pieejas radītās briesmas.

Havels ir dzejnieks, tādēļ savas piezīmes nobeidza ar brīnumainu ainu, kas būtu plaši jācitē. Viņš sacīja, ka, lai gan tautu valstis ir tikai cilvēku radītas, cilvēktiesību "dziļākās saknes atrodas ārpus zemes pasaules. Tādēļ šajos jautājumos mums beigu beigās ir jāvadās no mūsu apziņas, mūsu dvēseles mūžības vēstneša."

Kā gan lai negodina šādu cilvēku? Bet dzīves prozai ir nepieciešams darbs.

Gordons Gibsons

"Stipra ekonomika — Polijas biļete uz ES"

"Dagens Industri"

— 99.05.12.

Berlīne. Polijas ekonomika vēl joprojām ir viena no visātrāk augošajām Eiropā. Neraugoties uz to, Zviedrijas eksporta uz Poliju attīstība ir kļuvusi lēnāka.

1998. gadā Polijas ekonomikas attīstības temps nedaudz palēninājās. Tas bija saistīts, no vienas puses, ar stingrāku finansu politiku, un no otras, ar Krievijas krīzi. Pieaugums bija "tikai" 4,8% iepretī prognozētajiem 6,0% un divas reizes lielāks nekā vidēji Eiropas Savienības valstīs un pat lielāks nekā citās ES kandidātvalstīs kā, piemēram, Ungārijā un Čehijā.

Šogad gaidāms, ka pieaugums būs 4,5%.

"Šie skaitļi pastiprina manus iespaidus par Polijas ekonomiku. Tur ir liels pieprasījums", teica Polijas un Zviedrijas tirdzniecības palātas priekšnieks Borje Rīsinggords.

Eksports no Zviedrijas uz Poliju tomēr palielinās lēnāk nekā imports no turienes. 1998. gadā Zviedrijas eksports palielinājās par 6% līdz 10,7 miljardiem kronu. Tajā pašā laikā imports no šīs dienvidu kaimiņvalsts palielinājās par vairāk nekā 25% līdz 6 miljardiem kronu.

1999. gada sākumā eksports uz Poliju palēlinājās vēl vairāk, kamēr imports no Polijas turpina augt, redzams Tirdzniecības kameras pagaidu statistikā.

"Tirdzniecības iztrūkumu nedrīkst koriģēt ar mazāku eksportu", Borje Rīsinggords norādīja.

Tādēļ Tirdzniecības palāta ir sākusi lielu kampaņu, lai veicinātu tirdzniecību ar Poliju. Tā sauktā Polijas gada laikā tiek padziļināti šo abu valstu uzņēmumu un reģionu kontakti. Šonedēļ Skone tiek prezentēta ostas pilsētā Ščecinā.

Daudzi zviedru uzņēmumi ir ienākuši un darbojas Baltijas jūras piekrastes rietumdaļā, sākot no Ščecinas līdz Gdiņai un Gdaņskai.

Ar 690 miljonu dolāru lieliem ieguldījumiem 90. gados Zviedrija ieņem 11. vietu Polijā izdarīto investīciju sarakstā uzreiz aiz Krievijas un Austrijas, bet pirms Šveices, Dānijas un Norvēģijas. Sarakstā pirmajā vietā atrodas Vācija, kas Polijā ir ieguldījusi 5,1 miljardu dolāru un otrajā ASV ar 4,9 miljardiem.

Polijas nacionālais kopprodukts ir apmēram 40% no Eiropas Savienībā vidējā, taču palielinās divreiz ātrāk nekā ES. Pēc 10 — 20 gadiem Polija varētu būt panākusi Grieķiju un Portugāli. Privātais sektors ar 2,5 miljoniem uzņēmumu veido 2/3 no ekonomikas.

Bezdarbs pārsniedz 10% un ir nedaudz mazāks kā ES dalībvalstīs.

Polija cer iestāties Eiropas Savienībā jau 2003. gadā un kopīgo valūtu ieviest 2005. vai 2006. gadā. ES tomēr bremzē un diezin vai uzņems Poliju vai kādas citas Austrumeiropas valstis pirms 2006. gada.

Par labu Polijas iestājai ES runā arī tas, ka cenu pieauguma temps gada laikā ir samazinājies uz pusi — no 13,9 līdz 6,2 procentiem. Procentu likmes pakāpeniski samazinās. Paredzams, ka zlots šogad kļūs stiprāks par 3 līdz 5% iepretī valūtas grozam.

 

Aizvien lielāka atkarība no Eiropas

Berlīne. Polijas ekonomika aizvien vairāk pagriežas rietumu virzienā. Divas trešdaļas no eksporta iet uz Eiropas Savienību, bet mazāk nekā 6% uz Krieviju.

Atkarība no rietumu kaimiņvalstīm palielinās. Trešdaļa no eksporta iet uz Vāciju, un ceturtā daļa no importa nāk no turienes. Polijas iztrūkums tirdzniecībā ar Vāciju ir 1,8 miljardi dolāru.

Atkarība tomēr kļūst abpusēja. Polija jau tagad ir kļuvusi par Vācijas svarīgāko tirdzniecības partneri Austrum– un Centrāleiropā. Bez darba esošie austrumvācieši pat ir sākuši meklēt darbu Polijā. Polijas ekonomika ir svarīga arī Eiropas Savienībai. Neviena cita valsts nav ES radījusi tik lielu tirdzniecības pārpalikumu.

1999. gadā Polijai ir visas iespējas apsteigt Japānu un kļūt par Eiropas Savienības trešo svarīgāko eksporta tirgu aiz ASV un Šveices.

Tieši ārējā tirdzniecība ir Polijas lielākā problēma. 1998. gadā tās deficīts bija 13,7 miljardi dolāru, kas atbilst apmēram 5% iekšzemes kopprodukta.

Mikaēls Bjorks

 

"Uz jaunu sākumu Dienvidslāvijā ar palīdzību no ārpuses"

"International

Herald Tribune"

— 99.05.10.

Mūsu mērķis joprojām ir Dienvidslāvijas iesaistīšana Eiropā. Virzība uz Eiropu ir vienīgais ceļš, kas palīdzēs mūsu valstij atrisināt tās lielās problēmas un visā reģionā panākt ilgstošu mieru un stabilitāti. Ir grūti iedomāties, ka Dienvidslāvijā varētu notikt jebkāda ekonomiskā vai politiskā atjaunotne bez nepārprotama un ilgtermiņa starptautiskā atbalsta.

Tikai demokrātiska un stabila Dienvidslāvija var nodrošināt stabilitāti Balkānos. Mēs vēlamies pasvītrot, ka šī mērķa sasniegšanai ir uzticīgi visi demokrātiskie politiskie spēki Dienvidslāvijā.

Tuvākais mērķis ir kara izbeigšana, bēgļu atgriešanās nodrošināšana un tāda politiskā izkārtojuma panākšana Kosovā, kurā tiktu iekļauta arī starptautisko spēku izvietošana.

Taču, lai panāktu ilgstošu mieru, ārpasaulei ir jādara kaut kas vairāk, nekā tikai jānodarbojas ar Kosovas krīzes risināšanu. Militārā intervence Kosovā ir radījusi jaunas problēmas, kuras droši vien nemaz nebija iecerētas. Ar savu intervenci Rietumi ir uzņēmušies daļu no atbildības par risinājumu atrašanu arī tām.

Tajā pašā laikā arī dienvidslāviem būs nepieciešama liela piepūle, lai atgūtu ārējās pasaules uzticību un atkarotu to morālo pozīciju, kas tika zaudēta Kosovas dēļ.

Pat pirms kara beigām starptautiskajai kopienai būtu nepieciešams skaidri un nepārprotami deklarēt, ka Dienvidslāvijas demokrātiskā un ekonomiskā atjaunotne ir tās oficiālais un saistības uzliekošais mērķis. Šāds paziņojums dotu cerību mūsu valsts pilsoņiem un veicinātu politiskā klimata izmaiņas.

Tās politikas cikls, kas vismaz pēdējo desmit gadu laikā ir novedis mūsu valsti līdz šādai traģēdijai, ir jāsagrauj. Ja karš beigsies ar parakstu uz miera līguma, kuru uzliks tā pati valdība ar Slobodanu Miloševiču vadībā, tad traģiskie notikumi un vardarbība turpināsies.

Dienvidslāvijas stabilitāte ir būtiski svarīga tās lieluma un ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ, kā arī tās ietekmes dēļ uz stabilitāti Bosnijā—Hercegovinā, Maķedonijā un Albānijā.

Šobrīd starptautiskā stratēģija attiecībā pret Dienvidslāviju izpaužas kā krīzes situācijas pārraudzība, pilnībā ignorējot pašas krīzes saknes. Jaunajai stratēģijai būtu jābūt vērstai uz nākotni, uz demokrātisku institūciju izveidošanu, uz ekonomiskās atjaunotnes paātrināšanu un reģionālās sadarbības veicināšanu.

Demokrātiju ir iespējams iedibināt vienīgi ar pilnīgu politisko pārveidi Serbijā un pārējā Dienvidslāvijā. Šis process ir atkarīgs no brīvām un godīgām vēlēšanām, no Serbijas demokrātiskās opozīcijas nostiprināšanas, no tās ciešas sadarbības ar Melnkalnes demokrātisko valdību, no pilnīgas nedemokrātisko spēku izolācijas un no tādas ārējās struktūras nodibināšanas, kas palīdzētu uzraudzīt politiskās pārmaiņas.

Cienījami Eiropas politiķi, kuriem ir iepriekšēja pieredze Balkānos, tādi kā bijušais Spānijas premjerministrs Felipe Gonzaless, bijušais Austrijas kanclers Francs Vraņickis un Vācijas sociāldemokrātu veterāns Hanss Košniks varētu darboties tādā komisijā, Eiropas Drošības un Sadarbības Organizācijas paspārnē.

Paātrināta ekonomiskā atjaunotne Balkānos būs iespējama vienīgi ar sava veida Māršala plāna izstrādi. Ārējās palīdzības solījumi palīdzētu demokrātijas iedibināšanai Dienvidslāvijā ar to vien, ka tie palīdzētu pieklusināt ieilgušo naidīgumu.

Demokrātiskajai opozīcijai būs grūti darboties pēc šīs NATO kampaņas, jo cilvēki mūs uzskatīs par tās Eiropas daļu, to Rietumu daļu, kuri mūs sabumboja, kuri iznīcināja tiltus, ceļus un rūpniecības uzņēmumus, kā arī nogalināja civiliedzīvotājus.

Tomēr demokrātiskajiem spēkiem cerības saglabājas. Miloševiča politikā ir vērsta uz iznīcību, kas radītu cerības stariņu izveidot kaut ko jaunu uz šīm drupām. Ja no tā ļaunuma, kas patlaban valda mūsu starpā, ir cerība izveidot kaut ko labu — tad tā ir iespēja ar starptautisko palīdzību veidot jaunu iesākumu Dienvidslāvijai.

Milo Džukanovičs un

Zorans Džindžičs

 

No alfas līdz omegai

Ukrainas presē

— 99. 30.aprīlis — 7.maijs

Jauns etaps Ukrainas un Slovākijas attiecībās

Ukrainas un Slovākijas savstarpējās attiecībās neeksistē politiskas barjeras, kas traucētu pilnveidot divpusējo sadarbību. Savas oficiālās vizītes laikā šādu viedokli izteicis Slovākijas Nacionālas Padomes priekšsēdētājs Jozefs Migašs. Viņš atzīmēja, ka tikšanās Kijevā vieš cerības uzsākt jaunu etapu Ukrainas un Slovākijas attiecībās. J. Migašs uzskata, ka par sadarbības aktivizācijas galveno un virzošo spēku ir jākļūst abu valstu parlamentiem.

AP priekšsēdētājs A. Tkačenko paziņoja, ka ir saņēmis ielūgumu ierasties oficiālā vizītē Slovākijā un apsolīja to obligāti izmantot, kā arī atzīmēja auglīgas sadarbības nepieciešamību abu parlamentu darba grupu līmenī. Ukrainas parlamenta spīkers par galveno uzskata noteikt divpusējās sadarbības prioritātes. Uzmanība tika pievērsta arī abu valstu agrorūpniecisko kompleksu sadarbībai.

Tika apspriests jautājums par krīzes noregulēšanu Dienvidslāvijā miera ceļā. Kā izteicās Tkačenko, Ukraina un Slovākija pārstāv slāvu tautas un NATO agresija, kas būtībā vērsta pret slāvu tautām, ir jāaptur, un viņu ļoti iepriecina tas, ka sarunu laikā abas puses ir demonstrējušas vienprātību jautājumā par nekavējošu karadarbības pārtraukšanu.

Kā savukārt atzīmēja Jozefs Migašs, Ukrainai un Slovākijai ir liels kopējs mērķis — kļūt par apvienotās Eiropas dalībvalstīm. Slāvu tautas veido reālu Eiropas un pasaules sabiedrības daļu. "Es aicinu slāvu tautas integrēties Eiropā un bagātināt to ar mūsu vērtībām" paziņoja Migašs. ("Golos Ukrajini", 7. maijā ).

 

Bavārijas premjera vizīte Ukrainā

Ukrainas prezidents tikās ar Bavārijas Federālās zemes (VFR) premjerministru, Bavārijas Kristīgās sociālās savienības priekšsēdētāju Edmundu Štoiberu. Tikšanās laikā tika apspriesti jautājumi par Balkānu krīzes noregulēšanu. L. Kučma apstiprināja Ukrainas gatavību piedalīties militārā kontingenta izveidē miera uzturēšanai Dienvidslāvijā un vēlreiz pasvītroja, ka Dienvidslāvijas bombardēšana ir mazefektīva.

Puses apsprieda Ukrainas integrācijas problēmas pasaules struktūrās, pirmām kārtām, ES. Bavārijas premjers apsolīja atbalstu Ukrainai šo jautājumu risināšanā. Štoibergs uzskata, ka no bijušo sociālistisko valstu pievienošanās ES būs maz labuma, ja netiks ņemtas vērā Ukrainas intereses.

Jūlijā ir ieplānots samits "Ukraina — ES". Ukrainas puse gaida, ka forums pasludinās ES stratēģiju attiecībā uz turpmāko sadarbību ar Ukrainu. Kā paziņojis Ukrainas prezidenta preses sekretārs, samitā tiks izskatīti jautājumi par Ukrainas asociēto dalību ES, Ukrainas pārstāvju līdzdalību Eiropas konferencē, kā arī jautājums par brīvā tirdzniecības režīma piešķiršanu Ukrainas precēm.

Bavārijas premjers tikās ar Ukrainas premjerministru V. Pustovoitenko. Kopējā preses konferencē, skarot Černobiļas AES slēgšanas problēmu, kam jānotiek līdz 2000. gadam, Edmunds Štoibergs apsolīja, ka veltīs visas pūles, lai Vācijas valdība izpildītu Hmeļņickas un Rivnes AES papildus energobloku celtniecības finansēšanas saistības, kas kompensētu Černobiļas AES enerģijas zaudējumu. Pagaidām Vācijas valdības aprindās nav vienota viedokļa šajā jautājumā. ("Fakti un komentāri", 7. maijā).

 

Dienvidslāvijas parlamenta delegācijas vizīte Kijevā

Kijevā ieradusies Dienvidslāvijas parlamenta delegācija, kuru vadīja Republiku Parlamenta priekšsēdētājs Srdže Božovičs. Vizītes programmā ieplānotas tikšanās ar Ukrainas AP priekšsēdētāju Aleksandru Tkačenko, prezidentu Leonīdu Kučmu, premjerministru Valēriju Pustovoitenko, kā arī ieplānotas sarunas ar AP Ārlietu un NVS komitejas priekšsēdētāju Borisu Oļijniku, parlamenta frakciju un grupu vadītājiem. ("Golos Ukrajini", 7. maijā ).

 

Maskava nav apmierināta ar GUAM paplašināšanos

Krievijas ārlietu ministrs nespēja slēpt savu īgnumu attiecībā pret bijušo padomju republiku vadītāju tikšanos Vašingtonā, kuras laikā Kijevas, Tbilisi, Baku un Kišiņevas apvienībai pievienojās arī Taškenta. Krievijas ārpolitiskā resora vadītājs pauda neizpratni, kāpēc tieši Vašingtonā un tieši NATO valstu samita laikā notiek reģionālas organizācijas paplašināšanās un kāds mērķis ir tam, ka šī organizācija tiek demonstratīvi radīta uz Balkānu notikumu fona. No Ivanova viedokļa "tā nav nejauša sakritība, bet tās politikas atspoguļojums, kuru piekopj to valstu vadītāji, kas sper šādus soļus". Ivanovs brīdināja, ka visu notikušo Krievija ņems vērā, apsverot savu pozīciju. ( "Deņ", 6. maijā).

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS