Par Latvijas diplomātu diplomātu

Zigfrīda Annas Meierovica 125. (06.02.1877.–22.08.1925.) gadareizē

Ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics (pa kreisi) sarunā ar Satversmes sapulces priekšsēdētāju/ prezidentu Jāni Čaksti. 1920.gads Latvijas Fotogrāfijas muzejs

Šis vīrs, mazajā Durbē kristītā ebreju ārsta Hermaņa un viņa dzīvesbiedres latvietes mājskolotājas Annas ģimenē dzimušais vienīgais bērns, izstudējis komerciju Rīgas Politehniskajā institūtā (1907–1911), izgājis divas revolūciju skolas 1917.gadā, kļuva par vienu no neatkarīgās Latvijas dibinātājiem, tās pirmo un visilgāko (vairāk nekā piecus gadus!) ārlietu ministru, kopā ar latviešu diplomātiem panāca tās iekļaušanos pasaules demokrātisko zemju saimē un pēc K.Ulmaņa vadīja divas valdības. Z.Meierovics kļuva par ievērojamu valstsvīru ne vien Baltijā, bet arī Eiropā. Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni, Triju Zvaigžņu ordeni un tikpat augstām daudzām ārzemju atzinības zīmēm.

De facto Londonā

Suverēnās Latvijas pirmie veidotāji neorientējās un negaidīja žēlastību no Pirmajā pasaules karā sabrukušajām Krievijas un Vācijas impērijām, bet vērsa skatus uz Rietumu demokrātiskajām zemēm. Z.Meierovics 1917.gada rudenī kļuva par vienu no pirmā eventuālā valstiskā centra – Latviešu pagaidu nacionālās padomes – dibinātājiem un vadītājiem. Tieši šī padome 1918.gada 17.(30.)janvārī pieņēma konceptuālu lēmumu, ka Latvijai "jābūt patstāvīgai (izcēlums mans – R.T.) demokrātiskai republikai, kura apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali".

Minētās institūcijas uzdevumā Z.Meierovicam 1918.gada vasarā vajadzēja doties uz Angliju – tajā laikā varenāko demokrātisko Eiropas lielvalsti, lai tur propagandētu neatkarīgas Latvijas ideju un panāktu britu valdošo aprindu atbalstu šai idejai. Viņam izsniegtajā mandātā bija teikts: "Latviešu nacionālā padome [..] sūta uz Angliju kā savu pilnvaroto pārstāvi šā raksta uzrādītāju Latviešu nacionālās padomes locekli cand.rer.merc. Zigfrīdu Meierovicu. [..] Meierovica kungs strādās tādā garā, ka visur aprādīs suverēnas un nedalītas Latvijas vajadzību ar viņas patstāvības internacionālu garantiju."

Bez šā dokumenta Z.Meierovicam, pirmo reizi dodoties tālajā, nezināmajā Rietumu pasaulē, kabatā bija pieticīgas 500 angļu mārciņas un bagāžā seši šim braucienam speciāli izgatavoti latviešu gleznotāju darbu reprodukciju albumi, kuriem arī vajadzēja stāstīt to saņēmējiem par mazpazīstamo vai tikpat kā nepazīstamo Latviju.

Latviešu politiķa aktivitātes Londonā, kur viņš ieradās 1918.gada 12.augustā, bija daudzpusīgas. To skaitā ietilpa latviešu kolonijas iepazīstināšana ar stāvokli dzimtenē, sakaru nodibināšana ar kaimiņvalstu – Igaunijas un Somijas (Lietuvai sava pārstāvja pilsētā vēl nebija) – diplomātiem, tikšanās ar žurnālistiem, sarunas ar angļu politiķiem utt.

Taču pati nozīmīgākā šo daudzo tikšanos vidū neapšaubāmi bija divdesmit minūšu gara saruna ar Lielbritānijas ārlietu ministru Arturu Džeimsu Belfūru (1848–1930), kura notika 23.oktobrī. Kā liecina tās stenogramma, angļu resora vadītājs izrādīja patiesu interesi par mazo Latviju un tās likteni. Vizītes izskaņa bija visnotaļ optimistiska. Par to liecina Z.Meierovica vārdi: "Atļaujiet man izsacīt jums dziļi sajustu pateicību par tiem vārdiem, kurus jūs tik laipni sacījāt Latvijas labā. Es uzskatu par savu patīkamu pienākumu nekavējoši paziņot jūsu "message" (par Latvijas atzīšanu de facto. – R.T.) manai valdībai, un es esmu pārliecināts, ka tas brīdis, kad latviešu tauta pēc ilgām, grūtām ciešanām saņems šo svarīgo ziņu, būs mūsu na­cionālā svētku diena, jo Latvija tagad zina, ka par viņas nākotni stāv nomodā stiprā Lielbritānija."

Pēc nedēļas Z.Meierovics lūdza A.Dž.Belfūru nodot viņam 23.oktobra mutvārdu paziņojumu rakstiski, jo "tā ir ļoti svarīga lieta mums, latviešiem, iegūt visus tekstus ar mūsu neatkarības atzīšanu, sevišķi, ja tos devuši attiecīgu zemju lielākie valstsvīri". 11.novembrī Z.Meierovics saņēma nepacietīgi gaidīto atbildi, kuras kvintesence skanēja: "Viņa Majestātes valdība [..] apliecina savu ga­tavību dot pagaidu atzīšanu Latviešu nacionālajai padomei kā de facto neatkarīgai iestādei līdz tam laikam, kamēr Miera konference liks pamatus brīvības un laimes jaunam laikmetam priekš jūsu tautas. Līdz tam laikam Viņa Majestātes valdība lab­prāt pieņem jūs kā Latviešu Pagaidu valdības oficiozo (resp., oficiālu. – R.T.) diplomātisko priekšstāvi."

Tādējādi Z.Meierovics arī likumīgi tika atzīts par pirmo latviešu diplomātu. Tāds viņš palika līdz savas dzīves pēdējai dienai.

De iure Parīzē

Tā kā Latvija joprojām nebija atzīta starptautiski, pirmā globālā internacionālā organizācija Tautu Savienība atteicās 1920.gada decem­brī to uzņemt savās rindās. Z.Meierovicam neatlika nekas cits kā doties plašā turnejā pa Rietumu lielvalstu galvaspilsētām, lai censtos iegūt de iure savai valstij un pēc tam varētu iestāties arī lielajā nāciju aliansē.

Vizītes sākās Romā, kur Z.Meierovicu un Latvijas pirmo sūtni mūžīgajā pilsētā Dr.Miķeli Valteru (1874–1968) visnotaļ labvēlīgi uzņēma Itālijas karalis, valdības vadītājs Dž.Džioliti, parlamenta priekšsēdētājs E.de Nikola, ārlietu ministrs K.Sforca un citi. Mainījusies bija Francijas pozīcija, kuras mērķis agrāk bija nedalāmās Krievijas atjaunošana. Tās prezidents A.Miljerans solīja Z.Meierovicam Parīzē gādāt par Latvijas atzīšanu. Tā bija Francijas valdība, uzsvēra Z.Meierovics, kas 1920.gada 29.decembrī izsūtīja pieprasījumus citām lielvalstīm atzīt Baltijas zemes de iure. "Tātad, pateicoties divām latīņu tautām – Itālijai un Francijai – un pateicoties viņu enerģijai, mēs panācām to, kas mēs tagad esam."

Londonā Z.Meierovicu pieņēma ārlietu ministrs Dž.Kērzons (1859–1925), kas izteica šaubas par Itālijas un Francijas labvēlīgu nostāju Baltijas valstu atzīšanas jautājumā. Z.Meierovics kopā ar Latvijas sūtni britu zemē Georgu Bisenieku (1885–1941) no Londonas atkal izbrauca uz Parīzi, kur 22.janvārī vajadzēja sākties izšķirošajam raundam: Lielbritānijas, Francijas, Itālijas, Japānas un Beļģijas pārstāvju konferencei. Ilgi gaidītajā vēsturiskajā dokumentā bija teikts: "Sabiedroto lielvalstu Augstākā padome, ņemot vērā Jūsu valdības vairākkārtējos lūgumus, savā šīsdienas sēdē pieņēma lēmumu atzīt Latvijas valsti de iure.

Ar šo lielvalstis vēlas paust simpātijas, ko tās jūt pret latviešu tautu, un apliecināt atzinību tās pieliktajām pūlēm, lai kārtībā un mierā organizētu savu nacionālo dzīvi."

Pēc šā lēmuma sākās Latvijas vispārējā atzīšana. 20. un 30.gados tikko tapusī jaunā patstāvīgā Republika saņēma 42 valstu de iure, turklāt ne tikai no Vecās pasaules, bet arī no pārkontinentu ķēniņiem vai augstajiem namiem.

Ne Eiropas, bet Tautu Savienībā Ženēvā

1921.gada 1.septembrī Z.Meierovics iesniedza Tautu Savienības ģenerālsekretāram seram Ērikam Dramondam (1876–1952) kopā ar jaunu uzņemšanas lūgumu informāciju, ka jau divdesmit divas valstis atzinušas Latviju de iure un ka Latvija cenšas nodibināt draudzīgu saprašanos ar visām zemēm, kas atdalījušās no Krievijas, un sola stingri ievērot savus internacionālos un nacionālos pienākumus. Līdzīgi lūgumi tika saņemti no Igaunijas un Lietuvas. Acīmredzot tāpēc, ka 1921.gada jūnijā Z.Meierovics bija kļuvis arī par Ministru prezidentu, viņš šoreiz uz Šveici nedevās. Septembra sākumā Ženēvā ieradās ārlietu ministra biedra Voldemāra Salnā (1886–1948) vadītā Latvijas delegācija.

Globālajā aliansē Latviju uzņēma 1921.gada 22.septembrī ar trīsdesmit astoņām balsīm, atturoties desmit valstīm. Par organizācijas loceklēm kļuva arī abas kaimiņzemes. Pretimbalsotāju šoreiz nebija. Baltijas valstis (Lietuvu gan uzņēma tikai 1922.gada 15.maijā) tagad bija ieguvušas vismaz šķietami lielāku drošību un varēja brīvi darboties kā atzītas pasaules brīvo valstu saimes neatkarīgas locekles. Tās arī sāka strādāt dažādās Tautu Savienības satelītorganizācijās. Alianses pilnsapulcē 1923.gada septembrī Z.Meierovicu ievēlēja par Savienības Politiskās komitejas viceprezidentu.

Jau 1921.gadā Latvijas Ārlietu ministrija nodibināja Tautu Savienības nodaļu, par tās vadītāju ar Z.Meierovica 19.aprīļa pavēli ieceļot Pēteri Sēju (1880–1940). Vēlāk šo nodaļu iekļāva resora politiskā departamenta Rietumu nodaļas sastāvā. 1922.gada 14.jūlijā Satversmes sapulce oficiāli apstiprināja Latvijas Republikas saistības ar Tautu Savienību, pieņemot likumu "Tautu Savienības Līgums".

Latvija parakstīja arī Starptautiskās tiesas protokolu. Baltijas valstis iestājās Starptautiskajā darba organizācijā un pieņēma gandrīz visus Tautu Savienības ierosinājumus cilvēktiesību nodrošināšanai, sociāla­jai likumdošanai un veselības aprūpes veicināšanai.

Latvijas delegācija piedalījās visās Tautu Savienības pilnsapulcēs (asamblejās), izņemot pēdējo – 21., kas notika 1946.gadā. 1923.,1924., 1927. un 1928.gadā delegāciju vadīja ārlietu ministrs. Arī vēlākajos gados Latvijas ārlietu resora vadītāji rosmīgi piedalījās Tautu Savienības darbā.

Premjera krēslā Rīgā

Šķiet, ka maz būs tādu "LV" lasītāju, kas nezinātu Latvijas pirmā ārlietu ministra vārdu. Taču jāšaubās, ka daudzi pazīst Z.Meierovicu arī kā divu Ministru kabinetu vadītāju. Bet tāda ir vēsture.

Satversmes sapulce 1921.gada 10.jūnijā valdības grožus uzticēja Z.Meierovicam, vienlaikus atstājot viņu ārlietu ministra amatā. Šī bija pirmā Latvijas valdība, kurā neiestājās pilsonības labā spārna pārstāvji, bet kurā iegāja trīs sociāldemokrāti. Z.Meierovica kabineta (pastāvēja 19 mēnešus un 8 dienas) veikums (tēžveidīgi):

• 1922.gada 15.februārī pieņēma pirmo un līdz šim laikam vienīgo Latvijas Satversmi;

• sekmīgi turpināja agrāro reformu;

• apstiprināja naudas nosaukumu "lats" (daži ministri balsoja par "grasi");

• akceptēja LU, Konservatorijas un Mākslas akadēmijas statūtus;

• pieņēma noteikumus par latviešu ortogrāfiju, gotu burtu vietā ieviešot latīņu burtus, atsakoties no "ee" un pārejot uz garumzīmēm;

• pieņēma Brāļu kapu komitejas statūtus;

• parakstīja konkordātu ar Vatikānu.

Z.Meierovics otro valdību, pašam saglabājot ārlietu ministra portfeli, gan vadīja tikai sešus mēnešus un 29 dienas – no 1923.gada 26.jūnija līdz 1924.gada 25.janvārim. Bet arī tik īsā laikā varēja daudz ko padarīt:

• Saeima pieņēma konstitucionālu likumu par biedrībām, savienībām un politiskām organizācijām;

• noslēdza militāru un politisku savienību ar Igauniju;

• pieņēma noteikumus par neatmaksājamiem pabalstiem lauksaimniecības veicināšanai;

• izdeva noteikumus par skolotāju institūtiem;

• apstiprināja Brīvības pieminekļa projekta izstrādāšanas sacensībā noteikumus.

Z.Meierovics atgriezās ārlietu ministra postenī Hugo Celmiņa (1877–1941) vadītajā izpildvarā 1924.gada decembrī un nostrādāja tajā līdz savai traģiskajai bojāejai autokatastrofā 1925.gada 22.augustā.

Zigfrīda Annas Meierovica darba mūžs bija īss, pārāk īss. Nepilni desmit gadi! Taču tie bija vēsturiski gadi – laiks, kad tapa brīvā Latvija. Tai viņš atdeva sevi visu. Līdz ar to jāturpina intensīvi pētīt kā Z.Meierovica diplomātiskā, tā valstiskā darbība. Neatkarīgi no jubilejām jāizdod viņa rakstu un runu izlase, turklāt arī citās valodās. Jāstāsta par šo izcilo latviešu tautas dēlu skolu un studējošajai jaunatnei, pedagogiem un diplomātiem, vienvārdsakot, visplašākajai sabiedrībai.

Šajā darbā, domāju, jāpiedalās arī Latvijas Ārlietu ministrijai, kura diemžēl ne ar vienu santīmu neatbalstīja grāmatu izdošanu par Z.Meierovicu (2007) un pēdējo neatkarīgās Latvijas ārlietu resora vadītāju Vilhelmu Munteru (2010). Jācer, ka tāds pats liktenis nepiemeklēs pašlaik ražošanā nodoto monogrāfiju par citu vienu no mūsu valsts dibinātājiem un izcilākajiem diplomātiem Miķeli Valteru. Ar ilggadējo ziedu nolikšanu pie Z.Meierovica pieminekļa Meža kapos vien ir daudz par maz…

Prof., Dr.habil.hist. Rihards Treijs