Valsts prezidents Guntis Ulmanis konferencē "Latvija ceļā uz NATO":

Augsti godātie konferences dalībnieki, dāmas un kungi! Vispirms es pateicos radio " Brīvā Eiropa" par uzaicinājumu piedalīties šajā konferencē. Man tas ir vēsturisks brīdis, jo bija laiks, kad radio "Brīvā Eiropa" bija gandrīz vienīgais patiesības nesējs, vienīgais cerību stars un mēs visi bijām aktīvi klausītāji. Kaut arī tika visādā veidā mēģināts aptumšot šo radiostaciju. Taču mūsu ticība Latvijas nākotnei aizvien stiprinājās. Par to paldies radiostacijai "Brīvā Eiropa", kura vienmēr ir bijusi neatlaidīga, principiāla, patiesa savos brīvības uzskatos, savos uzskatos par katras tautas pašnoteikšanās tiesībām.

Šodien Eiropas valstis vairs nešķir ideoloģisks antagonisms, un arī šī mērķa sasniegšanā skaidri redzams radio "Brīvā Eiropa" ieguldījums.

Kā viens no daudziem, kam jūsu radiostacija vēl nesenā pagātnē deva iespēju izjust cilvēces radīto demokrātisko vērtību nozīmi, es vēlos šodien arī izteikt savu viedokli par to, kā jūtas Latvija, un pieskarties dažām aktualitātēm, kas ir arī jūsu konferences dienas kārtībā.

Es šodien nevēlos daudz runāt par pagātni. Pirmkārt, jau tāpēc, ka pagātne nav šīs konferences diskusijas centrālais jautājums. Otrkārt, es nedomāju, ka ar ekskursiem pagātnē es spētu ilgstoši saistīt jūsu uzmanību. Jo konferences dalībnieki jau lieliski orientējas pagātnes notikumu sakarībās.

Kāda ir Latvijas skatījumā NATO Vašingtonas sanāksmes ietekme uz situāciju Eiropā, un kā tā, manuprāt, varētu attīstīties nākotnē? Kā Vašingtonas lēmumi šodien tiek interpretēti Latvijā? Un ko konkrēti ir iecerējusi izdarīt Latvija Vašingtonas samita nostādņu iedzīvināšanā?

Šie ir tie daži jautājumi, ko mēs šajās minūtēs varētu apspriest.

Raugoties uz šodienas Eiropas drošības ainu, nonākam pie secinājuma, ka Ziemeļatlantijas alianse nostiprinās kā Eiropas drošības modeļa centrālais elements. Gribu uzsvērt: runa ir par organizāciju, kura acīmredzami veidojas par noteicošo drošības garantu būtībā visos Eiropas subreģionos. Vašingtonas samita ietvaros notikusī NATO dalībvalstu, kandidātvalstu un partnervalstu valdību vadītāju tikšanās uzskatāmi nostiprina šo secinājumu.

Kaut gan esam atvadījušies no ideoloģiskā antagonisma, draudi Eiropas drošībai nav zuduši. Es domāju, tā ir zināmā mērā pat aksioma, kuru mēs izjūtam diendienā. Viens no nopietnākajiem draudiem Eiropā pēc aukstā kara ir lokālie etniskie konflikti. Tiem, kā apliecina notikumi Kosovā, ir tendence izplesties arī plašākā subreģionālā mērogā. Tuvas paralēles mēs varam saskatīt ne tikai Eiropā, bet arī citur pasaulē. Aliansei kļūstot arī par miera uzturēšanas instrumentu, tieši sadarbība ar NATO nākotnē stabilizēs drošības politisko situāciju potenciāli bīstamos Eiropas reģionos, veicinās demokrātisko vērtību nostiprināšanos.

Lielais nezināmais Eiropas drošības arhitektūrā šodien un varbūt arī nākotnē ir Krievija. Bet mēs zinām, ka visos matemātiskajos risinājumos galvenais ir atrast šo nezināmo. Tikai īpatnība ir tā, ka šoreiz šis nezināmais mums jāmeklē kopīgi ar pašu Krieviju. Kāda Krievija veidojas nākotnē, kādu tā sevi redz nākotnē, un ko tā šodien ir gatava darīt?

Caur gadu pieredzi es gribētu teikt, ka vienmēr atbildēt par Krieviju: "Ziniet, tur ir haoss, tur neviens neko nevar saprast, tur ir grūti prognozēt" — tas laiks ir garām. Mums jāmēģina, no vienas puses, saprast Krievijas raksturu. Krievijas dabu, Krievijas attīstības tendences.

Un, no otras puses, mums jāpalīdz Krievijai tikt galā ar to haosu, kas pašreiz ir Krievijā. Un mūs nevar vairs apmierināt šī mūžīgā tendence par Krieviju teikt: " Tas ir kaut kas nesaprotams, kaut kas liels, kaut kas nezināms." Es domāju, ka Eiropas nākotni mēs nevaram skatīt caur šo it kā jau par tradīciju kļuvušo formulējumu, ka "Krievija vienmēr nes pārsteigumus".

Es domāju, ka tas ir visu Eiropas valstu un arī pašas Krievijas interesēs, lai Krievija spētu šobrīd aktīvāk un pozitīvāk izmantot tās iespējas, ko tai dod Eiropas Savienība un iespēja sadarboties ar NATO.

Es gribu atcerēties nedaudz Vašingtonas samitu un Ziemeļatlantijas alianses vadītāju tikšanos, kad mēs sēdējām pie galda — apmēram 40 valstu vadītāji. Tā bija diezgan slēgta sanāksme. Un šim galdam apkārt sēdēja arī daudzu bijušo Padomju Savienības teritorijas sastāvdaļu, bet tagad patstāvīgu valstu, vadītāji. Un šie valstu vadītāji, arī tādi, kas kādreiz uzticīgi darbojušies padomju ideoloģijas sistēmā un pat bijuši PSKP centrālkomitejas politbiroja sastāvā. Bet šoreiz, pirms dažām dienām, Vašingtonas samitā pie NATO apaļā galda sēdēja NATO dalībvalstu un bijušie politbiroja locekļi un kopīgi mēģināja saprast, mēģināja iedziļināties, kas būtu darāms, lai Eiropā un pasaulē valdītu drošība. Bet viens no retajiem, kas nesēdēja pie šī apaļā galda, bija Krievija. Un no visu valstu puses vienprātīgi izskanēja nožēla, ka Krievija palaida garām kaut vai šo nelielo iespēju runāt ar citām pasaules valstīm. Runāt vispirms jau pati savu interešu labā.

Es ļoti ceru, ka šī mācība, šis notikums, šī Ziemeļatlantijas alianses valstu patiesā apņēmība nostiprināt mieru būs labs impulss arī Krievijai, nākotnē domājot gan par sevi, gan par citām Eiropas valstīm.

Ja runājam par Latvijas pozīciju attiecībā uz Krieviju, tad es viennozīmīgi varu pateikt: Latvija ir gatava jebkuram dialogam ar Krieviju. Jebkura veida dialogam: ekonomiskā plāksnē, politiskā plāksnē, kultūras, zinātnes un citās jomās.

Es domāju, šis dialogs jau ir sācies un notiek. Taču situācija ir tāda, ka Baltijas valstis attiecībā pret Krieviju ir pats mierīgākais un stabilākais reģions. Un pats prognozējamākais reģions. Tieši tāpēc Krievija uz mums bieži vien neskatās ieinteresēti no dialoga pozīcijām, bet ieslēdz savu veco plati, kurā ir viens vienīgs vārds "cilvēka tiesības". Un šajā situācijā Krievija pat aizmirst paskatīties, ka cilvēktiesību jautājums Baltijas valstīs sen jau vairs nav aktualitāte. Ka šie jautājumi pie mums jau ir atrisināti.

Kad mēs atguvām neatkarību, mums bija un arī šodien ir vairāk nekā 40 procenti cittautiešu. Savā laikā daudzi politiķi, tiekoties ar mani, prognozēja: "Tas ir nonsenss, tas nav iespējams — kā jūs varat integrēt sabiedrību, kurā ir tik liela proporcija cittautiešu?!"

Mēs to esam spējuši izdarīt. Mēs esam pieņēmuši elastīgus likumus. Mēs gājām uz savu pilsonības likumu ilgi un neatlaidīgi, līdz kamēr caur referendumu pieņēmām to vienīgo un galīgo formulu, kas ir pieņemama visiem Latvijas iedzīvotājiem. Šobrīd Latvijas iedzīvotāji vairs nedomā, kā emigrēt uz Krieviju, Baltkrieviju vai kādām citām valstīm, bet domā, kā atrast savu vietu, kā nostiprināt savu pozīciju Latvijas sabiedrībā. Kā sevi identificēt ar Latviju un Latvijas pilsoņiem.

Ja Krievija to tagad neredz, es viņiem to piedodu, jo viņiem pašlaik ir daudz nopietnākas problēmas. Tomēr es ceru, ka kādreiz Krievija pagriezīsies uz Baltijas valstu pusi un ieraudzīs, ka Baltija atkal ir kļuvusi par pašu progresīvāko vietu Eiropā. Jau ne vairs Padomju Savienības sistēmā, kā tas bija 1991.gadā, kur, lielā mērā pateicoties Baltijas aktivitātēm, sabruka Padomju Savienība.

Es gribētu mazliet pakavēties pie tā, ko ārpolitikas teorijā dēvē arī par vienpolāro pasaules kārtību. Pretēji visai bieži dzirdētam viedoklim par globālā vienpolārisma dominanti domāju, ka šāda kārtība praksē vispār nav iespējama. Tā ir pretrunā ar reālajām globālās attīstības tendencēm. Un NATO paplašināšanās nenozīmē, ka pasaule kļūst vienpolāra. Tas ir Latvijas uzskats. Un es domāju, ka tam piekrīt daudzas valstis.

Gluži otrādi — plašākai aliansei būs jāpieliek lielākas pūles kopīgu lēmumu pieņemšanā, un tās intereses precīzāk atbildīs Eiropas valstu drošības interesēm.

Daži vārdi par NATO Vašingtonas samita ietekmi uz Baltijas valstu, tai skaitā Latvijas, pievienošanos NATO.

Nosaucot Latviju par alianses kandidātvalsti, kā arī pieņemot NATO rīcības programmas koncepciju, ir dots skaidrs signāls, ka NATO ir pret sarkano līniju drošības politikā. Vēlreiz ir uzsvērts, ka jautājums nav par to, vai Baltijas valstis spēs iestāties NATO, bet gan ir jautājums — kad? Baltijas valstis šo Vašingtonas lēmumu uzņem kā galīgu un neatgriezenisku lēmumu NATO paplašināšanās virzienā.

Es domāju, ka Čehijas, Ungārijas un Polijas uzņemšana NATO ir vēsturisks brīdis arī Baltijas valstīm, un mēs no sirds sveicam savas kaimiņvalstis un savus labos draugus, jo šīs valstis, ieejot NATO, zināmā mērā ir mums paraugs divos aspektos. Vispirms NATO tālākā paplašināšanās būs atkarīga arī no tā, cik pozitīvi rezultāti būs Čehijai, Ungārijai un Polijai. Un es ceru, ka šie rezultāti būs ļoti pozitīvi.

Un, otrkārt, mūsu ļoti ciešā militārā sadarbība ar Čehiju, Ungāriju un Poliju ļaus mums reizē ar Čehiju mācīties būt valstīm ne tikai NATO kandidātu līmenī, bet jau lūkojoties arī netālā NATO nākotnē.

Es pilnībā piekrītu cienījamā Goubla kunga teiktajam, kas Latvijā tika plaši publicēts: ja tuvākajos vienā divos, varbūt četros gados NATO paplašināšanās process kaut kādā veidā bremzēsies, tad tas varētu būt nopietns drauds arī Latvijas, Igaunijas un Lietuvas drošībai.

Un es domāju, ka, ja ne šinī konferencē, tad kādā citā noteikti vajadzētu paanalizēt Baltijas jūras reģiona valstu politiku drošības politikas izveidē un nostiprināšanā, to, kāda loma un kāds skatījums šeit varētu būt Baltijas valstīm.

NATO ir politiski apņēmusies izstrādāt katrai kandidātvalstij individuālu rīcības plānu alianses standartu sasniegšanai. Tomēr lēmums par kandidātvalsts uzņemšanu NATO ir politisks lēmums. Un, manuprāt, būtu jāizvairās no situācijas, kad par dalības NATO galveno kritēriju kļūst kandidātvalsts atbilstība pēc konkrētiem tehniskiem parametriem. Jo tehniskie kritēriji bieži kļūst par aizsegu skaidri redzamiem politiskiem apsvērumiem.

Es vēlreiz gribu akcentēt, ka, stājoties NATO, Latvijas izpratnē galvenais ir sabiedrības viedoklis un sabiedrības uzskats. Un šis tehniskais viedoklis ir dažu minūšu vai dažu stundu jautājums, lai pievienotos NATO struktūrām.

Taču, kāds ir sabiedrības viedoklis un sabiedrības atbalsts ne tikai Baltijas valstīs, bet arī Eiropā un pasaulē,— šis jautājums ir daudz būtiskāks.

Manuprāt, šobrīd Krievija ir valsts, kurā absolūtais iedzīvotāju vairākums domā, ka NATO ir nezvērs, agresors, te vēl varētu pievienot daudzus vissliktākos vārdus. Un Eiropas sabiedrībai jārūpējas par to, lai Krievijas sabiedrībai kļūtu skaidrāks priekšstats par NATO mērķiem, NATO uzdevumiem un NATO politiku. Es domāju, līdz šim šis jautājums ir gan nepietiekami izstrādāts, gan arī nepietiekami vērsts vajadzīgajā virzienā.

Vēl es gribu pieskarties jautājumam par triju Baltijas valstu virzību uz NATO. Es ceru, ka šīs konferences laikā jūs pieskārāties šim jautājumam, jo trīs Baltijas valstu uzņemšana atsevišķi vai kopā arī ir viens no jautājumiem, par ko arī zināmā mērā kuluāros Vašingtonā tika diskutēts. Uz šādu jautājuma nostādni, manuprāt, mudina arī kandidātvalstu individuālā NATO rīcības koncepcija. Es domāju, ka vienas vai divu Baltijas valstu uzaicināšana NATO mazinās Baltijas valstu vēlmi pietiekami aktīvi sadarboties aizsardzības jomā.

Neatkarīgi no tā, vai kāda no Baltijas valstīm ir labāka vai sliktāka, ticiet man — Latvija šobrīd ir gatava nopietni strādāt ar NATO, tās struktūrām un runāt par iestāšanos. Un tie daži tanki, daži lielgabali vai dažas lidmašīnas nav izšķirošais moments, kas ļauj vērtēt vienas vai otras valsts gatavību iesaistīties NATO struktūrās. Galvenais ir politiskā griba un sabiedrības uzskats. Un Latvija, manuprāt, šai ziņā ir gatavāka par jebkuru no trim Baltijas valstīm. Taču atteikšanās no izpratnes par Baltijas valstīm kā kopīgu NATO kandidātvalstu grupu ir pretrunā ar līdzšinējo pieņēmumu, ka, pakāpeniski integrējot savas aizsardzības struktūras, Baltijas valstis spēj reāli palielināt savu un Baltijas jūras reģiona drošību. Sadalot Baltijas valstis, cietīs Baltijas valstu sadarbība un mazināsies ārpus NATO palikušo valstu drošība.

Apstiprinot NATO dalības rīcības koncepciju, Vašingtonas samits nodemonstrēja alianses dalībvalstu politisko apņemšanos aktīvi palīdzēt kandidātvalstīm sasniegt dalībai nepieciešamo kvalitāti. Tas ir labs instruments tiem, kuri vēlas sev palīdzēt. Es akcentēju Latvijas pozīciju, ka šis alianses lēmums ir labs instruments tiem, kuri vēlas sev palīdzēt. Bet mēs neuzskatām, ka kādam jānāk un mūsu vietā jārūpējas par mūsu drošību.

Gribu atzīmēt, ka pagājušajā gadā tika izstrādāts detalizēts plāns Latvijas integrācijai NATO. Tā mērķis ir sistematizēt Latvijas gatavošanos dalībai aliansē. Un mūsu iecere ir panākt, lai šis plāns kļūst par organisku NATO rīcības programmas sastāvdaļu. Tas ir pamats, uz kura jābalsta tālākais Latvijas iekļaušanās NATO process.

Latvijas pārliecība, ka tā un Baltijas valstis kopumā spēj vairot Eiropas drošību, ir radījusi arī konkrētu rīcību. Mūsu karavīri piedalās miera spēku operācijās Bosnijā, Latvijas parlaments ir atbalstījis valdības lēmumu nosūtīt uz Albāniju militāro mediķu vienību NATO vadītajā humānajā misijā. Mēs esam izteikuši gatavību nepieciešamības gadījumā uz laiku uzņemt daļu Kosovas bēgļu.

Šogad Latvija par 40 procentiem ir palielinājusi savu aizsardzības budžeta apjomu. Es atkārtoju — par 40 procentiem. Mūsu mērķis ir tuvākajos gados militāro budžetu palielināt līdz 2 procentiem no iekšzemes kopprodukta.

Dāmas un kungi! Liekas, es jau pārāk ilgi esmu aizkavējis jūsu uzmanību. Vēl es vienīgi gribu piebilst, ka Čehijas, Polijas un Ungārijas iekļaušanās Ziemeļatlantijas aliansē, kā arī Vašingtonas samitā pieņemto lēmumu gars rada pārliecību par NATO spējām atbildēt uz jaunajiem izaicinājumiem Eiropas drošībai.

Tā ir Latvijas pārliecība, un tas jau ir viens no drošības pīlāriem. NATO kļūst par nākamā gadsimta Eiropas drošības sistēmas kodolu. Tādēļ Ziemeļatlantijas alianses paplašināšanas process ir jāturpina. Tas ir otrs mūsu pārliecinošais arguments un pārliecība pēc būtības.

Kopīgiem spēkiem ir jāpanāk jaunu dalībvalstu uzņemšana nākamajā alianses samitā. Es esmu pārliecināts, ka jautājums par nākamo dalībvalstu uzņemšanu NATO ir arī jautājums par Baltijas valstīm.

Paldies par uzmanību! Ceru uz jūsu sapratni un atbalstu.