Edmunds Vaskis, CSP Sociālās statistikas departamenta direktors,

Jāzeps Elksnis, CSP Dzīves līmeņa un mājsaimniecību budžetu statistikas daļas galvenais speciālists, - "Latvijas Vēstnesim"

Kalibrēšana izdarīta pēc šādiem rādītājiem: pilsētās - pēc iedzīvotāju dzimuma un vecuma struktūras, laukos - pēc mājsaimniecību sadalījuma atkarībā no personu skaita tajās un strādājošo un nestrādājošo proporcijas.

Aprēķinot visu Latvijas mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu uz vienu mājsaimniecības locekli ar tradicionālo svēršanu, bet bez kalibrēšanas, 1998. gadā ieguvām Ls 61,64, bet, papildus kalibrējot, - Ls 62,33 jeb par Ls 0,69 vairāk (1,1%).

Salīdzinot, kā izmainījušies iedzīvotāju ienākumi, pamatotāks varētu būt pirmais skaitlis, jo tad pārskata un bāzes periodā lietota viena un tā pati metodika. Šādi rēķinot, iegūstam, ka iedzīvotāju rīcībā esošais ienākums 1998. gadā audzis par 111,2% (61,64 : 55,45). Pēc deviņu mēnešu datiem bija 111,9%.

Ja galvenā interese tomēr ir par pēdējā gada datiem, tad par precīzāko jāuzlūko otrais skaitlis. Tad rīcībā esošā ienākuma pieaugums jāvērtē uz 112,4% (62,33 : 55,45). Patēriņa cenu indekss 1998. gada laikā pieauga par 4,7%, un tā aprēķināšanu metodiskās izmaiņas skāra mazāk.

Pirms datu publicēšanas CSP rīkoja iekšēju apspriedi par jauno metodi: vai un kā to ieviest praksē. Nolēma pētījumu orientēt uz nākotni, uz datu precizitātes palielināšanu 1998. gadā un turpmāk, kaut arī datu salīdzināšana ar senākiem datiem nedaudz mazāk pamatota. Vai precizējumu izdara,vai ne, ievadrindkopās izteiktie secinājumi nemainās. Tāpat ļoti maz mainās dati par atsevišķām sociālām, demogrāfiskām u.c. grupām.

Mājsaimniecību sastāvs

Turpina samazināties mājsaimniecības lielums. 1997. gadā vidēji Latvijas mājsaimniecībā bija 2,42 locekļi, bet 1998. gadā - 2,40. Pagaidām lielākas mājsaimniecības ir laukos, taču to lielums samazinās straujāk nekā pilsētās.

Pēc mājsaimniecību skaita visizplatītākās ir vienas personas (vieninieku) mājsaimniecības. Laukos to jau ir vairāk par trešdaļu: 1998. gadā - 35,6%, pilsētās - 30,2%, vidēji valstī - 31,8%. Nākamās pēc izplatības ir divu personu mājsaimniecības,un, tālāk pieaugot locekļu skaitam, šādu mājsaimniecību izplatība strauji samazinās. Lielas mājsaimniecības, kādas veido kopā dzīvojošās trīs paaudzes, Latvijā vairs nav raksturīgas.

Mājsaimniecību budžetu pētījumā nozīmīgs ir mājsaimniecību sadalījums sociālekonomiskās grupās. Mājsaimniecības piederību kādai grupai nosaka pēc galvenā pelnītāja pamatienākuma avota.

Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, 1998. gadā ievērojami pieaudzis algotu darbu strādājošo mājsaimniecību īpatsvars, bet samazinājies pensionāru mājsaimniecību īpatsvars (1.tabula). To izskaidro pakāpeniska pensionēšanās vecuma palielināšana sievietēm, izdevīgi noteikumi, kas veicina pensijas vecumu sasniegušo palikšanu darbā. Tomēr svarīgs faktors šīm izmaiņām ir arī iepriekš aplūkotās pētījuma rezultātu izstrādes metožu izmaiņas.

Laukos diezgan būtiski samazinājies zemnieku mājsaimniecību īpatsvars. Tāpat kā iepriekšējos gados, šai grupai ir pieskaitītas lauku mājsaimniecības, kurām galvenais ienākumu avots ir pensija, ja tajās ir kāds darbspējīgs mājsaimniecības loceklis un lietošanā par 1 ha lielāka lauksaimniecības zeme.

Uzņēmēju un citu pašnodarbināto mājsaimniecību īpatsvars joprojām neliels, kaut gan tam ir tendence palielināties.

Pie "citām" pieskaitītas mājsaimniecības, kurām nav pastāvīga iztikas līdzekļu avota no darba algas, pensijas, kā arī privātās uzņēmējdarbības un lauksaimnieciskās ražošanas. Kā liecina jau vairāku gadu pētījumi, šī ir sociāli visapdraudētākā grupa.

Mājsaimniecību sadalījums 1.tabula

pēc to galvenā pelnītāja sociālekonomiskās piederības, procentos

Ienākumi turpina polarizēties

Mājsaimniecību dzīves līmenis veidojas atkarībā no ienākumiem. Statistika reģistrē rīcībā esošo ienākumu - ieņēmumus naudā un natūrā, kas saņemts darba algas un sociālo pārskaitījumu veidā kā tīrais ienākums no uzņēmējdarbības, lauksaimnieciskās ražošanas u.tml. Izmanto neto ienākumu, t.i., pēc nodokļu atskaitīšanas. Mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu pārrēķina vai nu uz vienu mājsaimniecības locekli, vai patērētāja vienību (salīdzinot demogrāfisko grupu labklājību).

Vislielākais rīcībā esošais ienākums 1998. gadā bija Rīgas mājsaimniecībās - Ls 76,39 mēnesī, rēķinot vidēji uz mājsaimniecības locekli. Visās Latvijas pilsētās tas bija tikai Ls 67,26, bet laukos daudz mazāks - Ls 51,40. Teritoriālā noslāņošanās padziļinājās, jo ienākumi Rīgas mājsaimniecībās gada laikā pieauga par 22,7%, bet laukos - pavisam nenozīmīgi - par 3,1%, kas ir mazāk nekā patēriņa cenu pieaugums.

Ja salīdzina mājsaimniecību ienākumus Latvijas novados, pirmajā vietā izvirzās Rīgas reģions. To nodrošina jau minētie augstie ienākumi Rīgas pilsētā. Taču diezgan lielas atšķirības vērojamas arī pārējos novados: Zemgalē - Ls 57,06, Vidzemē - Ls 55,88, Kurzemē - Ls 54,07, bet Latgalē - tikai Ls 45,54. Latgalē mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums bija par 26,9% mazāks nekā vidēji valstī. Turklāt šī atšķirība turpināja pieaugt. Tas liecina par smagām sociāli ekonomiskām problēmām valsts austrumu daļas rajonos. Smagākā no tām - lielais bezdarbnieku skaits.

Raksturojot mājsaimniecību demogrāfisko (ģimenes) grupu labklājību, rīcībā esošais ienākums jārēķina vidēji uz vienu pieauguša patērētāja vienību.3 Šādā skatījumā vislabāk klājas laulātiem pāriem bez nepieaugušiem bērniem. Viņu rīcībā esošais ienākums, rēķinot uz vienu patērētāja vienību mēnesī, 1998. gadā bija Ls 91,19. Citas grupas ienākumu dilstošā secībā sakārtojas šādi: laulātie pāri ar bērniem līdz 16 gadu vecumam - 83,21, vieninieku mājsaimniecības - 75,99, netradicionāla sastāva mājsaimniecības - 75,20, vientuļās mātes ar bērnu (bērniem) - 66,63 lati.

Tātad mājsaimniecību labklājību ne tik daudz nosaka bērnu skaits kā strādājošo skaits mājsaimniecībā. Izņēmums ir mājsaimniecības, kuras veido viens pieaugušais (māte) ar bērnu un ģimenes, kurās ir 3 un vairāk nepieauguši bērni. Šajās grupās ģimenes demogrāfiskais sastāvs jau nopietni ietekmē dzīves līmeni.

Sabiedrības vispārējo noslāņošanos pēc materiālā dzīves līmeņa labi raksturo mājsaimniecību deciļgrupējums pēc rīcībā esošā ienākuma. Salīdzinot turīgākos ar nabadzīgākajiem, jāņem vērā, ka pašus galējos gadījumus pētījums neatklāj. Tā sauktie jaunbagātnieki no budžeta pētījuma atsakās, bet bezpajumtnieki oficiālajās dzīvesvietās nav atrodami. Ievērojot šīs atrunas, iedzīvotāju absolūto vairākumu varam sadalīt 10 labklājības deciļgrupās.

Pirmajā labklājības deciļgrupā, rēķinot vidēji uz mājsaimniecības locekli, rīcībā esošais ienākums 1998. gadā bija Ls 14,57 mēnesī, bet pēdējā, desmitā, grupā - Ls 174,11.Tātad desmitdaļa nabadzīgāko iedzīvotāju bija spiesta iztikt ar 8,4% no tā, ko varēja izmantot desmitdaļa turīgāko iedzīvotāju. Iepriekšējos gados šis procents bija ap 10.

Rēķinot vidēji uz patērētāja vienību, rīcībā esošais ienākums zemākajā grupā bija Ls 18,47, augstākajā - Ls 208,82. Zemākā daļa no augstākās - 8,8%.

Pievēršoties ienākumu avotiem, jāatzīmē, ka vidēji valstī 1998. gadā 87,9% ienākumu bija naudas ienākumi, bet 12,1% - ienākumi natūrā. Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu naudas ienākumi pieauga par 14,2%, bet ienākumi natūrā - tikai par 0,9%. Tas nozīmē, ka iedzīvotāji arvien plašāk iesaistās tirgus saimniecībā, mazinoties naturālās saimniecības lomai.

Prevalē divi galvenie mājsaimniecību ienākumu avoti: algota darba samaksa, kas vidēji dod 55,8% no rīcībā esošā ienākuma, un pensijas - 21,8%. Citi ienākumu avoti daudz mazāki: lauksaimnieciskā ražošana - 6,7%, cita uzņēmējdarbība un amatniecība - 2,8%.

Augot labklājībai, aug izvēle.

Arī pretēji

Iedzīvotāju labklājības pamatu nodrošina ienākumi, bet labklājību praktiski realizē patēriņa izdevumi. Starpība ir citi izdevumi, kas labklājību ietekmē mazāk, kā arī uzkrājumi. Patēriņa izdevumu lielums ir cieši saistīts ar ienākumu lielumu.

1998. gadā visi patēriņa izdevumi Latvijas mājsaimniecībās, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, bija Ls 58,94 jeb 94,6% no rīcībā esošā ienākuma (Ls 62,33). Iepriekšējā gadā attiecīgie skaitļi bija šādi: ienākumi - Ls 55,45, patēriņa izdevumi - Ls 50,08, patēriņa izdevumu daļa ienākumos - 90,3%.

Patēriņa izdevumi pārskata gadā ir auguši straujāk nekā ienākumi; patēriņa izdevumu kopsumma jau pietuvojusies rīcībā esošajam ienākumam. To iedzīvotāji ir panākuši, plašāk izmantojot tirdzniecības un banku kredītus, kā arī samazinot savus uzkrājumus.

Tā kā patēriņa izdevumi ļoti cieši korelē ar ienākumiem, labklājības īpatnības Latvijas novados, sociālās un demogrāfiskās grupās, ja labklājību raksturo ar patēriņa izdevumiem, ir ļoti līdzīgas tām, ko raksturo ienākumi. Tādēļ šajā aspektā iepriekš sniegto informāciju nepapildināsim.

Ir jāpievērš uzmanība patēriņa izdevumu struktūrai, jo tā labi atklāj gan dzīves līmeņa izmaiņas laikā, gan īpatnības dažādās labklājības grupās (2.tabula).

Mājsaimniecību patēriņa izdevumu struktūra, procentos 2.tabula

(šajā vietā labklājības deciļgrupas izdalītas

pēc patēriņa izdevumu kopsummas, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli)

1998. gadā, salīdzinot ar 1997. gadu, par aptuveni 6 procentpunktiem ir samazinājies uztura produktu iegādes izdevumu īpatsvars kopējos patēriņa izdevumos. Visumā šāda parādība tiek vērtēta pozitīvi, taču ar atrunu, ka visas lielākās iedzīvotāju grupas ir nodrošinājušas sevi ar uztura produktiem vajadzīgā daudzumā. Sīkāk pētījums parāda, ka Latvijā tā nav. Nabadzīgāko iedzīvotāju grupām ir jāsamierinās ar nepietiekamu uzturu. Tādēļ izplatās tādas agrāk pilnīgi izskaustas nabadzības slimības kā tuberkuloze, distrofija, kašķis u.c.

Pārtikas izdevumu īpatsvars patēriņa izdevumu kopsummā ir sarucis ne vien tādēļ, ka labāk situētā iedzīvotāju daļa spēj iegādāties pārtiku ar mazāku savu ienākumu daļu, bet arī tādēļ, ka pieaug to izdevumu lielums un īpatsvars, kuri iedzīvotājiem jāmaksā bez izvēles. Te vispirms jāmin izdevumi, kas saistīti ar dzīvokļa vai namīpašuma uzturēšanu. Gada laikā tie pieauguši no 15,4 līdz 17%. Tāpat pieauguši sakaru izdevumi. Pieauguši izdevumi apģērbu un apavu iegādei, kuri iepriekšējos gados, salīdzinot ar vēsturiskajiem un ārvalstu datiem, bija ļoti mazi. Var domāt, ka ievērojamai iedzīvotāju daļai sāk izsīkt apģērbu un apavu krājumi un to iegāde arī kļūst spiedīga. Taču te iedarbojas arī datu kalibrācijas efekts, proti, palielinoties strādājošo īpatsvaram, auguši arī to ienākumi un līdz ar to izdevumi apavu un apģērbu iegādei atšķirībā no pensionāru mājsaimniecībām.

Sociāli ļoti nozīmīgu informāciju dod patēriņa izdevumu struktūra dažādās labklājības deciļgrupās. Iedzīvotāji visnabadzīgāko deciļgrupā, lai kaut cik paēstu, pārtikas iegādei izdeva 66% no savu patēriņa izdevumu kopsummas, bet relatīvi turīgāko grupā daudz labāku uzturu tie nodrošināja, izdodot tikai 26% no sava patēriņa izdevumu kopsummas.

Jau tradicionāli otrais lielākais izdevumu postenis Latvijas mājsaimniecību budžetos ir izdevumi par dzīvokļa īri, komunālajiem maksājumiem vai savas mājas uzturēšanu. Šo izdevumu īpatsvars ir vislielākais vidēji situētās mājsaimniecībās (4.-7.deciļgrupa), kur tas jau pietuvojas 20% no patēriņa izdevumu kopsummas. Izteikti nabadzīgo grupās šis īpatsvars ir mazāks, jo visus rēķinus nav iespējams samaksāt. Tāpat šis īpatsvars ir mazāks relatīvi turīgo mājsaimniecību grupā, kuras savus maksājumus var nokārtot ar mazāku ienākumu daļu. Ar dzīvokli saistītos izdevumus tradicionāli visakurātāk maksā pensionāri, un šie maksājumi vissmagāk noslogo tieši pensionāru budžetus.

Izdevumi grupās, kur ir izvēles iespējas pirkt vai nepirkt, izmantot pakalpojumu vai ne, strauji pieaug, palielinoties ienākumiem, dažkārt pat apsteidzošos tempos. Te vispirms jāpieskaita izdevumi mājokļa iekārtošanai, atpūtai, brīvā laika pavadīšanai u.c.

Interesantu ainu parāda tā saukto atkarības izdevumu īpatsvars patēriņa izdevumu kopsummā. Izdevumu īpatsvars alkoholisko dzērienu iegādei pieaug līdz ar ienākumu pieaugumu. Turīgākie iedzīvotāji izvēlas dārgākus dzērienus. Bet var domāt, ka arī daļa trūcīgo izdara izvēli, saprotot, ka šajā postenī kaut ko var ietaupīt, pērkot "krutkas"u.c. nelegālos un viltotos dzērienus.

Citādi ir ar tabakas izstrādājumu iegādi. Šo izdevumu īpatsvars ir vislielākais tieši trūcīgo ģimeņu grupās. Absolūtā izteiksmē (latos) izdevumi tabakas iegādei 2.-6. deciļgrupās ir diezgan līdzīgi.

Kaut gan sabiedriski alkohola lietošana ir daudz bīstamāka, atkarība no tabakas ir lielāka un to grūtāk ierobežot pat dziļas nabadzības apstākļos.

Pašvērtējumi kļūst pieticīgāki

Objektīvie iedzīvotāju dzīves līmeņa rādītāji - ienākumi, patēriņa izdevumi, pārtikas produktu patēriņš, mājokļa iekārta u.c. - atspoguļojas mājsaimniecības locekļu sava materiālā stāvokļa pašvērtējumos. Pēdējie pauž tautas noskaņojumu, ticību rītdienai, kas lielā mērā formē demogrāfisko situāciju valstī. Kā zinām, valstī jau devīto gadu pēc kārtas mirušo skaits pārsniedz dzimušo skaitu.

1998.g. aptaujā mājsaimniecībām, tāpat kā iepriekšējos gados, piedāvāja vērtēt savu materiālo stāvokli ar vienu no piecām atbildēm: ļoti labs, labs, vidējs, slikts, ļoti slikts.

Pozitīvo atbilžu joprojām bija maz, kaut gan vērojams neliels šo atbilžu skaita pieaugums. Kā ļoti labus savus apstākļus vērtēja tikai viena mājsaimniecība no trim simtiem. Kā labus - apmēram piecas no simta (3.tabula).

Galvenā tendence, kas vērojama 1998. gadā, bija atbilžu "ļoti slikts" īpatsvara samazinājums. Ievērojama daļa no tiem, kas 1997. gadā deva šādu atbildi, 1998. gadā kļuvuši pieticīgāki, izvēloties neitrālākas atbildes: "slikts" vai "vidējs". Vēl pieticīgāki ir kļuvuši lauku iedzīvotāji. Kaut gan, kā bija parādīts iepriekš, viņu objektīvie materiālie apstākļi ir daudz sliktāki nekā pilsētās, vairāk nekā puse (56%) lauku mājsaimniecību izvēlējās "vidēju" pašvērtējumu. Pilsētu iedzīvotāji savos pašvērtējumos ir daudz kritiskāki, varbūt arī prasīgāki.

3.tabula

Mājsaimniecību pašreizējā materiālā stāvokļa pašvērtējumi, procentos

Galvenie mājsaimniecību demogrāfiskie tipi savu pašvērtējumu pasliktināšanās secībā sakārtojas šādi. No laulātiem pāriem ar nepieaugušiem bērniem 34,2% savu materiālo stāvokli vērtēja kā sliktu vai ļoti sliktu, no laulātiem pāriem bez nepieaugušiem bērniem šādu pašvērtējumu izvēlējās jau 42%, no netradicionāla demogrāfiskā sastāva mājsaimniecībām - 48,9%, no vieninieku mājsaimniecībām - 54,1%, bet visvairāk - 55,4% - negatīvu pašvērtējumu izvēlējās nepilnās ģimenes ar nepilngadīgiem bērniem (vientuļās mātes).

Ja neskaita pēdējo grupu, tad var diezgan pārliecinoši teikt, ka pašreiz labāk jūtas jaunas ģimenes, vienalga, vai tām bērni ir vai nav. Gados jauniem cilvēkiem vieglāk atrast darbu, vieglāk uzsākt kādu uzņēmējdarbību. Gados vecākiem cilvēkiem, pat tad, ja bērni jau izaudzināti un demogrāfiskā slodze samazinās, šādu iespēju ir daudz mazāk. Viņu materiālais stāvoklis pasliktinās un līdz ar to arī noskaņojums.

Novērtējot 1998. gadā mājsaimniecību budžetu pētījuma datus kopumā, jāatzīmē, ka lejupslīde ir apturēta. Pilsētās ir panākts zināms uzlabojums. Taču tas ir ļoti mazs, lai, turpinoties tādām tendencēm, tuvākajos gados varētu cerēt uz būtisku dzīves līmeņa celšanos valstī.

Pastiprinās sabiedrības mantiskā vai materiālā polarizēšanās, nabadzīgākām grupām nonākot apdraudētas izdzīvošanas apstākļos.

................................

1 Kalibrēšanu, izmantojot Zviedrijas statistikā izstrādāto programmu CLAN, apguva un piemēroja Latvijā izdarītai izlasei un datoraprēķinus veica LU doktorante Signe Bāliņa.

2 Šeit un turpmāk 1997. gada dati nav kalibrēti.

3 Pirmo pieaugušo mājsaimniecības locekli pieņem par vienu vienību, katru nākamo - par 0,7, bet līdz 14 gadus vecus bērnus - 0,5 vienībām.