Eiropas Cilvēktiesību tiesa:
Par lietas “Vasiļevskis pret Latviju” svītrošanuu

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) svītrojusi Krievijas pilsoņa lietu, kurā viņš sūdzas par atteikumu piešķirt pensiju Latvijā, atzīstot to par tiesību ļaunprātīgu izmantošanu.

Lietā “Vasiļevskis pret Latviju”, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencijas) 1.Protokola 1.pantu (tiesības uz īpašumu) saistībā ar Konvencijas 14.pantu (diskriminācijas aizliegums), Igors Vasiļevskis (iesniedzējs) sūdzējās par atteikumu piešķirt viņam Latvijas Republikas vecuma pensiju par uzkrāto darba stāžu ārpus Latvijas teritorijas pirms 1991.gada, norādot, ka ticis diskriminēts pilsonības dēļ.

2001.gada 20.augustā Tiesā iesniegtajā pieteikumā iesniedzējs norādīja, ka 20.gadsimta 50.gadu beigās – 60.gadu sākumā viņš strādāja Ķīnā, līdz 80.gadu beigām – Uzbekistānā, vēlāk pārceļoties uz dzīvi Latvijā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas iesniedzējs ieguva Krievijas Federācijas pilsonību. 1998.gadā iesniedzējam tika aprēķināta vecuma pensija Latvijā. Pamatojoties uz 1995.gada likuma “Par valsts pensijām” Pārejas noteikumu 1.punktu, iesniedzējam apdrošināšanas stāžā tika ieskaitīts darba periods Latvijā, bet netika ieskaitīti darba periodi Ķīnā un Uzbekistānā..

Izvērtējot iesniedzēja sūdzības, Tiesa atzina par pamatotu Latvijas valdības argumentu, ka iesniedzējs bija negodprātīgi izmantojis Konvencijā garantētās tiesības vērsties ar pieteikumu Tiesā, jo nebija paziņojis Tiesai būtisku informāciju par lietas faktiskajiem apstākļiem. Proti, kopš 2004.gada iesniedzējs saņēma valsts pensiju no Krievijas Federācijas par darba stāžu līdz 1991.gadam gan bijušajās PSRS valstīs, t.sk. Uzbekistānā un Latvijā, gan arī Ķīnā.

Tiesa atzina, ka informācijai par iespēju saņemt pensiju Krievijas Federācijā ir būtiska nozīme ne tikai šajā lietā, jo tā ir cieši saistīta ar argumentāciju, ko Latvijas valdība izmantoja lietā “Andrejeva pret Latviju”.

Tādējādi, ņemot vērā, ka iesniedzējs nav noliedzis faktu par vecuma pensijas saņemšanu no Krievijas Federācijas, kā arī to, ka viņam bija jāizprot šīs informācijas nozīmīgums, Tiesa secināja, ka iesniedzējs ir ļaunprātīgi izmantojis savas tiesības sūdzēties Tiesā.

Fakti lietā “Vasiļevskis pret Latviju”

Iesniedzējs ir dzimis 1938.gadā Ķīnas Tautas Republikā. No 1957.gada līdz 1961.gadam viņš strādāja Harbinas pilsētā. 1961.gada jūnijā viņš iekārtojās uz dzīvi bijušajā PSRS kā repatriants.

No 1961. līdz 1986.gadam iesniedzējs dzīvoja un strādāja Uzbekistānā. 1986.gada februārī iesniedzējs ieradās Daugavpilī, kur sāka strādāt par inženieri Baltijas reģiona komunikāciju pārvaldē, kas bija Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas iestāde. 1988.gadā Padomju Savienības Ministru padome pakļāva šo iestādi Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas ogļūdeņražu valsts komitejai.

1990.gada maijā iesniedzējs uzteica darba līgumu Komunikāciju pārvaldē. No 1991.gada februāra līdz 1991.gada septembrim viņu nodarbināja kā atslēdznieku Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Veselības ministrijas pakļautībā esoša valsts iestāde.

Pēc PSRS sabrukšanas 1991.gada decembrī iesniedzējs, kuram līdz tam bija PSRS pilsonība, palika bez pilsonības. Viņš izvēlējās pieteikties Krievijas Federācijas pilsonībai, bet palika uz dzīvi Latvijā.

Laikā no 1991.gada septembra līdz 1995.gada decembrim iesniedzējs nestrādāja. No 1995.gada decembra līdz 1999.gada martam viņš strādāja par elektriķi privātā uzņēmumā Daugavpilī, pēc tam īslaicīgi strādāja Daugavpils pašvaldības uzņēmumā.

1998.gada 20.jūlijā iesniedzējs sasniedza noteikto pensijas vecumu. Tā rezultātā viņš lūdza Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai (VSAA) aprēķināt viņa vecuma pensiju. Ar 1998.gada 21.decembra vēstuli VSAA atbildēja, ka viņam nav tiesību saņemt vecuma pensiju, jo darba stāžs Latvijā nesasniedz desmit gadus. Papildus saskaņā ar likuma “Par valsts pensijām” Pārejas noteikumu 1.pantu ārvalstnieka vai bezvalstnieka gadījumā tikai laiks, kurā persona ir strādājusi Latvijā, var tikt ņemts vērā vecuma pensijas aprēķināšanai. Kas attiecas uz vārdiem “darbs Latvijā”, tie tika interpretēti šādi: ja persona fiziski atradās Latvijā, bet to nodarbināja ārvalstīs reģistrēti uzņēmumi, šis periods netika ņemts vērā pensijas aprēķinā. Tādējādi laiku, ko VSAA ņēma vērā viņa pensijas aprēķināšanai, sāka skaitīt tikai no 1990.gada maija, un tas sasniedza aptuveni astoņus gadus nepieciešamo desmit gadu vietā.

1999. un 2000.gadā iesniedzējs sarakstījās ar Labklājības ministriju un VSAA, tomēr minētās iestādes savu lēmumu nemainīja, papildus 2000.gada oktobrī VSAA informēja iesniedzēju, ka viņam ir tiesības katru mēnesi saņemt vecuma pensiju 33,22 latu apmērā. No lietas materiāliem izriet, ka viņš sāka saņemt šo naudas summu. 2004.gada 1.oktobrī iesniedzēja pensija tika paaugstināta līdz 44,10 latiem, lai tā sasniegtu Latvijā garantēto iztikas minimumu.

Iesniedzējs apstrīdēja VSAA lēmumu par viņam piešķirtās pensijas apmēru Daugavpils tiesā, kas secināja, ka iesniedzēja vecuma pensija bija aprēķināta saskaņā ar likumu. Iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību Latgales apgabaltiesā, kas tika noraidīta 2001.gada 25.aprīlī. Arī iesniedzēja kasācijas sūdzība tika noraidīta.

Ārlietu ministrijas Preses un informācijas nodaļa