Latvijas
Republikas Satversmes tiesai
1999.gada
11.maijā
Iesniedzējs:
Latvijas
Republikas Ministru kabinets
Institūcija, kas izdevusi aktu,
kurš tiek apstrīdēts:
Valsts cilvēktiesību birojs
Prasības
pieteikums
par Ministru kabineta 1997.gada
11.jūnija rīkojumu Nr.289 "Par Valsts pārvaldes reformas biroja
izveidošanu" 2.punkta daļas atzīšanu par neatbilstošu Latvijas
Republikas Satversmes 57. un 58.pantam, "Ministriju iekārtas
likuma" 13.pantam, Ministru kabineta iekārtas likuma 14.panta
otrajai daļai un likuma "Par valsts civildienestu" 4.panta
otrajai daļai
Ministru kabinets 1993.gada
7.decembrī nodibināja Valsts civildienesta pārvaldi Valsts
reformu ministrijas pakļautībā (lēmums Nr.63).
1994.gada 21.aprīlī Saeimā tika
pieņemts likums "Par valsts civildienestu". Šī likuma 4.pantā ir
tieši noteikts, ka Valsts civildienesta pārvalde ir pakļauta
Ministru kabinetam.
Sakarā ar Valsts reformu
ministrijas likvidēšanu (1995.gada 29.jūnija rīkojums Nr.352)
Ministru kabinets nodeva Valsts civildienesta pārvaldi vispirms
Valsts kancelejas pārraudzībā) 1995.gada 30.maija noteikumi
Nr.145), bet 1996.gada 23.oktobrī — Labklājības ministrijas
pārraudzībā (rīkojums Nr.435).
1997.gada 11.jūnijā Ministru
kabinets izveidoja valsts civiliestādi Ministru prezidenta biedra
pakļautībā — Valsts pārvaldes reformas biroju — un nodeva Valsts
civildienesta pārvaldi šī biroja pārraudzībā (rīkojums
Nr.289).
Ministru kabineta rīkojuma Nr.289
2.punkts daļā par Valsts civildienesta pārvaldes nodošanu Valsts
pārvaldes reformas biroja pārraudzībā ir pretrunā ar spēkā esošām
likumu normām.
Latvijas Republikas Satversmes
57.pantā ir noteikts, ka ministriju skaitu un to darbības apjomu,
kā arī valsts iestāžu savstarpējās attiecības nosaka likums,
savukārt 58.pantā ir noteikts, ka Ministru kabinetam ir padotas
valsts pārvaldes iestādes. Padotības tiesiskās attiecības starp
Ministru kabinetu un iestādēm tiek regulētas ministriju iekārtas
likumā. Šī likuma 13.pantā ir noteikts, ka visas valsts
institūcijas un iestādes ārpus ministrijām, izņemot Saeimas
Kanceleju un Valsts prezidenta Kanceleju, atrodas Ministru
kabineta pakļautībā vai pārraudzībā, ja likumā nav noteikts
citādi, un šo pakļautību vai pārraudzību pār iestādi Ministru
kabinets realizē ar attiecīgās ministrijas starpniecību. Minēto
tiesību normu prasības attiecas arī uz Valsts civildienesta
pārvaldi, jo šī iestāde saskaņā ar likuma "Par valsts
civildienestu" 4.pantu veic tai ar likumu uzliktos valsts
uzdevumus. Izdodot tiesību normu par Valsts civildienesta
pārvaldes nodošanu Valsts pārvaldes reformas biroja pārraudzībā,
ir ticis pārkāpts Ministru kabineta iekārtas likuma 14.panta
nosacījums, ka Ministru kabineta "noteikumi nedrīkst būt pretrunā
ar Satversmi un likumiem", jo Valsts pārvaldes reformas birojs
nav ministrija, bet valsts civiliestāde, ko vada valsts
civildienesta ierēdnis, kura tiesības ir pielīdzinātas
ministrijas valsts sekretāra tiesībām.
Ministru kabineta rīkojuma Nr.289
2.punkta neatbilstība likumam izraisa šādas sekas:
1) Valsts civildienesta pārvalde
ir izgājusi no Ministru kabineta padotības, respektīvi, no
Ministru kabineta kontroles un ietekmes. Valsts civildienesta
pārvaldes formālā atrašanās Valsts pārvaldes reformas biroja
pārraudzībā situāciju neizmaina, jo pēdējam nav likumisku tiesību
jebkādā veidā tieši ietekmēt šīs iestādes darbību;
2) nav nevienas Saeimas priekšā
politiski atbildīgas amatpersonas, kas atbildētu par valsts
uzticēto funkciju veikšanu civildienesta nozarē. To, ka šajā
nozarē pastāv nopietnas problēmas, apliecina Valsts kontroles
Valsts budžeta revīzijas departamenta kolēģijas 1998.gada
18.decembra lēmums Nr.5.1.–2–232 ("Latvijas Vēstnesis", 1999,
Nr.62/63);
3) atšķirībā no ministriju
pakļautībā un pārraudzībā esošajām iestādēm nav augstākstāvošas
iestādes, kura uzraudzītu likumības ievērošanu Valsts
civildienesta pārvaldes darbā. Ministram (valsts ministram)
nepieciešamības gadījumā ir tiesības dot tiešu rīkojumu katram
ministrijas pakļautībā esošās iestādes darbiniekam, bet attiecībā
uz pārraudzībā esošām iestādēm — atcelt iestādes vadītāja
rīkojumu vai apturēt iestādes darbību, ja rīkojums vai iestādes
darbība ir prettiesiska, toties Valsts civildienesta pārvalde
stāv ārpus šādas kontroles un ietekmes;
4) Valsts civildienesta pārvaldes
vadītājs nevar tikt saukts pie disciplinārās atbildības par
civildienesta pienākumu nepildīšanu vai prettiesisku lēmumu
pieņemšanu, lai gan ieņem ierēdņa amatu. Tas rada tādu situāciju,
ka ierēdņi nevar būt pasargāti no Valsts civildienesta pārvaldes
vadītāja patvaļas, jo saistībā ar ierēdņu (ierēdņu kandidātu)
disciplinārlietu ierosināšanu un izmeklēšanu viņam ir iespējams
nesodīti pieņemt prettiesiskus lēmumus attiecībā gan uz savas,
gan citas civiliestādes ierēdni. Ierēdnis varēs sūdzēties tikai
tiesā, savukārt tiesa varēs tikai atcelt Valsts civildienesta
pārvaldes vadītāja prettiesiskos lēmumus, taču nevarēs viņu
sodīt. Šis apstāklis var negatīvi atsaukties uz valsts
civiliestāžu funkciju pildīšanu, jo citu iestāžu vadītājiem
tādējādi var tikt liegta iespēja, piemēram, realizēt patstāvīgu
kadru politiku attiecībā uz uzticību zaudējušajiem darbiniekiem,
proti, Valsts civildienesta pārvaldes amatpersonas, kaut kādu
personisku vai korporatīvu apsvērumu vadītas, var uzstāt, ka
uzticību zaudējušajam ierēdnim, lai kādus pārkāpumus tas būtu
izdarījis, nav piemērojams disciplinārsods. Ja iestādes vadītājs
šādu ierēdni soda, tad Valsts civildienesta pārvaldē var tikt
pieņemts prettiesisks lēmums par ierēdnim uzliktā soda atcelšanu
un iestādes vadītāja sodīšanu par to, ka tas nav pakļāvies Valsts
civildienesta pārvaldes "ieteikumiem". Tā rezultātā iestāde zaudē
iespēju patstāvīgi realizēt tai ar likumu uzdotās funkcijas, taču
atbildība par šo funkciju neizpildīšanu vai nekvalitatīvu
pildīšanu gulstas uz iestādes vadītāju, nevis uz Valsts
civildienesta pārvaldi. Veidojas situācija, ka Valsts
civildienesta pārvalde var nesodīti traucēt iestādei realizēt
savas funkcijas, bet par šādas rīcības izraisītajām sekām pie
atbildības saukt iestādes vadītāju;
5) ierēdņiem (ierēdņu kandidātiem)
ir liegtas tiesības pārsūdzēt Valsts civildienesta pārvaldes
lēmumus pakļautības kārtībā augstākstāvošai iestādei — visas
sūdzības par Valsts civildienesta pārvaldes prettiesiskiem
lēmumiem ir jāadresē tiesai. Tā rezultātā tiesa nevajadzīgi tiek
noslogota ar lietām, kuras atrisināt būtu iespējams ārpustiesas
kārtībā.
Saskaņā ar teikto un pamatojoties
uz Latvijas Republikas Satversmes 57., 58. un 85.pantu, "Ministru
kabineta iekārtas likuma" 14.panta otro daļu, "Ministriju
iekārtas likuma" 13.pantu, likuma "Par valsts civildienestu"
4.panta otro daļu, likuma "Par likumu un citu Saeimas, Valsts
prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas,
publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību" 8.panta
pirmo daļu, "Satversmes tiesas likuma" 16.panta 4.punktu un
17.panta 2.daļas 8.punktu, Satversmes tiesu lūdzu:
atzīt Ministru kabineta 1997.gada
11.jūnija rīkojuma Nr.289 "Par Valsts pārvaldes reformas biroja
izveidošanu" 2.punktu daļā par Valsts civildienesta pārvaldes
nodošanu Valsts pārvaldes reformas biroja pārraudzībā, par
neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 57. un 58.pantam,
"Ministriju iekārtas likuma" 13.pantam, "Ministru kabineta
iekārtas likuma" 14.panta otrajai daļai un likuma "Par valsts
civildienestu" 4.panta otrajai daļai un spēkā neesošu no tā
pieņemšanas brīža.
Valsts cilvēktiesību biroja
direktors Olafs Brūvers
Satversmes tiesā — 12.05.1999.,
reģ.Nr.198
