Par tiesībām un tieksmi pēc gara gaismas

Par Raiņa kosmosu un mūsu katra paša kosmosu

Dr. phys. Natālija Cimahoviča — "Latvijas Vēstnesim"

Lielas personības allaž darbojas kā lēcas — tās koncentrē laikmeta auru un nodod to tālāk, izgaismojot savu apkārtni. Redzīgais gars asi uztver sabiedrības norises, cenšas iedziļināties to būtībā, lūko rast ceļus problēmu risinājumam. Arī apkārtējā daba nepaliek ārpus personības redzes loka. Tā aktīvi un pareizi uztvertus pasaules zināšanu elementus atrodam V.Šekspīra lugās, V.Gēte tāpat rakstījis zinātniskus darbus fizikā, salīdzināmajā morfoloģijā, mineraloģijā, ģeoloģijā un meteoroloģijā.

Līdzīgi — mūsu Rainis. Kopš bērnības būdams ciešā saistībā ar dabu, viņš visu mūžu palika atvērts eksakto zināšanu jomai. Īpaši dziļi viņu ietekmēja dabas elementu mainīgums. Jau jaunības laika piezīmēs viņš tam pievērsis īpašu uzmanību. Maiņas, pārvērtības — "uz augšu" — šis motīvs paliek par Raiņa mūža vadlīniju.

Raiņa jaunības laiks — pagājušā gadsimta beigas — bija grandiozu zinātnisku pārmaiņu laiks. Un es kā astrofiziķe, saprotams, pievērsīšos fizikas un kosmosa jomai. Priekšstats par pasauli tad strauji paplašinājās gan mikro, gan makrokosmosa virzienā. Lietu pamats — nedalāmais atoms — izrādījās radioaktīvs. Bet kosmosa dzīlēs astronomi atklāja arvien jaunus miglājus — tālas zvaigžņu pasaules. Visuma varenie procesi fascinēja tieslietu studentu Jāni Pliekšānu, un viņa tālaika piezīmēs atrodam zīmīgus vārdus: "Astronomijai ar tikko aptveramajiem tālumiem, lielumiem, spēkiem un vēl neizpētītiem brīnumiem jādod dzejiskas izteiksmes, pasakainais, romantiskais, apburošais, brīnišķīgais" (22.V/1896/). Tas arī paliek viens no Raiņa dzejdarbu motīviem cauri visam viņa mūžam.

Un Rainis nepaliek ieslēdzies savā pasaulē, viņš gara gaismu grib nest tautai. Šai ziņā lielas iespējas paveras Rainim tad, kad viņš 1891.gadā kļūst par "Dienas Lapas" atbildīgo redaktoru. Stājoties šai amatā, viņš arī deklarē: ""Dienas Lapa" arī turpmāk centīsies visiem spēkiem izplatīt gara gaismu, kura ir katras tautas augstākais mērķis, viņas lielākais spēks un viņas varenākais cīņas ierocis, kam stipri gara ieroči, tas nav pārvarāms nekādās dzīves briesmās. /../ Jo plašāki sniedzas izglītība, jo lielāks tautai spēks." ("Dienas Lapa", 1891. 17.dec.)

Un tiešām, "Dienas Lapā" līdztekus tēmām ar praktisku nozīmi — medicīna, audzināšana, lauksaimniecība — sāk parādīties arvien vairāk t.s. tīri zinātniskas informācijas: ievērojamu zinātnieku biogrāfijas, dažādu atklājumu apraksti — elektrības izmantošanas iespējas zinātnē, meteoroloģisko parādību cikliskums, balto asinsķermenīšu funkcijas, Zemes ģeoloģiskās un kosmiskās evolūcijas jautājumi. Šādiem materiāliem ļoti bieži nav autora paraksta, un nav izslēgts, ka tos sagatavojis pats atbildīgais redaktors.

1893.gada 1.februāra numurā pēc angļu žurnāla "Observatory" materiāliem dots iepriekšējā gada astronomisko atklājumu apraksts:

" Janv. 20.d. no Maksa Volfa (Heidelbergā) atrastais planets, kurš dabūja 324.numuru (domāta mazā planēta jeb asteroīds. Aut. ), tajā ziņā ievērojams, ka pie viņa uziešanas pirmoreiz tapa izlietota fotogrāfiska noņemšana, kas stipri pārspēj visas līdzšinējās metodes. Janv. 23.d. Dr.Andersons uzgāja Nova Aurigae zvaigzni, kuras spektrums stipri līdzinājās Oriona miglai. Febr. 11.d. parādījās liels saules plankums, kurš izpletās 150 000 angļu jūdžu garumā. Plankums sacēla stipri manāmu magnēta adatas kustēšanos un bija pavadīts no skaistām ziemeļa blāzmām. /../ Sept. 9.d. prof.Bernards atrada Jupitera piekto pavadoni un kādas nedēļas vēlāk caur fotogrāfiju — jaunu astes zvaigzni."

Ļoti interesants ir 1893.gada 13. maija numurā ievietotais t.s. zinātniskais feļetons — apraksts ar nosaukumu "Zvaigžņu tālums un gaismas ātrums". Te minēti skaitļi, kas raksturo vairāku zvaigžņu — Centaura a, Gulbja 61, Kastors, Siriuss, Vega, Arkturs — attālums. Lasām: "Tikai neizmērojamais tālums, kurš mūs no tām atšķir, padara, ka tās izliekas kā mierīgi spīdekļi, kas maigi snauž tumšajā naktī." Un tai pašā rakstā tālāk teikts: "No bezgalīgā tāluma nāk arī tas, ka mēs debess plašumu, kāds īstenībā ir, nekad neesam redzējuši, ne redzam, nedz arī kad redzēsim, jo kad mēs šo vakaru uzskatāmies uz debesīm, tad mēs nevienu zvaigzni neredzam tur, kur viņa tiešām atrodas, nedz arī tādu, kāda tā īstenībā ir." Raksta autors īpaši uzsver, ka "Gaismas stars, reiz atšķīries, skrej mūžu mūžam ". Arī šim materiālam nav paraksta, tāpat, iespējams, ka to sagatavojis pats atbildīgais redaktors. Tomēr var uzskatīt par pilnīgi drošu, ka viņš šo materiālu ir lasījis — atbildīgais redaktors lasa un akceptē katru avīzes numuru.

Dziļa kosmisko parādību izpratne iegulst Raiņa pasaules uzskatā. Līdz ar to tā allaž, visu mūžu ir klāt viņa dzejā. Jau 1906.gadā ciklā "Ziemeļblāzma" dzejolī "Krislīts un laiks" Rainis atklāj savas sapratnes kosmiskos mērogus:

Kā krislīts gaisā spīd zvaigznīte,

Bet, ja tu viņu rokā ņemi, —

Tas krislīts ir vesela pasaule,

Daudz lielāka par mūsu zemi.

Apkārtējā daba, tālās zvaigznes — šādi tēli atrodami daudzu dzejnieku darbos. Tomēr tikai retais lūkojis iedziļināties dabas parādību vispārīgajās likumībās un atradis tajās iedvesmu domu un tēlu attīstībai. Raiņa kosmoss ir ne vien varens, noslēpumains un skaists, bet arī nemitīgi mainīgs. Ar Rainim raksturīgo lakonismu dzejolī "Daba un dvēsele" ietverta aptveroša Visuma aina:

Daba nezin, cik tā liela,

Saule nezin, cik tā karsta,

Debess nezin, cik tā dziļa.

Debess plēš sev melno krūti,

Miljoniem līst sauļu lāsas,

Nau tām skaita tukšā plaismā.

Saule izšauj kvēļu vālus,

Iededz dzīvi leduszemē, —

Patei sirds ir sadegusi.

Tā nedaudzās rindās te dotas vairākas lielas tēmas: kosmosa bezgalība, zvaigžņu analoģija Saulei, kosmiskais vakuums, Saules parādību ietekme uz Zemes dzīvi, Saules uzbūve.

Aptvēris kosmiskās pārvērtības, Rainis atziņu ceļos aicina līdzi arī savu lasītāju. Krājumā "Gals un sākums" dzejolī "Gals un sākums" bezgalīgās tāles vairs nav sajūsmas objekts vien, bet telpa cilvēka domu kāpumam:

Cik šaura telpa,

Ko acis aptver!

Un redzamā debess

Galvu spiež.

Bet "Uz priekšu mūs aizrauj Gaismas tālē Mūžīgais laiks". Un tad:

Gan debesis paceļ

Un tāles izpleš

No zvaigznes līdz zvaigznei

Mūsu gars.

Tā dabas pārvērtības kļūst par pamatu cilvēka gara attīstībai, zemapziņas saplūšanai ar kosmisko telpu.

Raiņa pasaules uzskata galvenā vadlīnija ir augšupejoša pārvērtība. Šai vadlīnijai seko Raiņa lugu varoņi. Tiešām, vai gan varēja būt citādi veidoli, kuri darbojas mūžīgi mainīgajā pasaulē. Tā poēmā "Ave Sol" dzejojumā "Vēla rieta" —

Lokos atpakaļ rit laiki,

Bet ik loks uz augšu aizved!

– – – – – – – – – –

Šausies augšā jauna dzīve,

– – – – – – – – – –

Pasaules sāks jaunu deju

Jaunu sauļu karstos staros.

Tik jābrīnās, kā Rainis, tomēr nebūdams astronoms, ir spējis no sava laika zināšanu sākotnējiem fragmentiem konsekventi aprakstīt zvaigžņu veidošanos no iepriekšējo struktūru elementiem. Par vispārpieņemtu šis modelis ir kļuvis tikai mūsdienās.

Bet arī cilvēka gars ir nevien mainīgs, bet ietver sevī bezgalīgas potences. Un dzejolī "Viens atoms" cilvēka gara bagātība dota kā paralēle neizsmeļamajam atomam:

Tavs gars kā sauļu smagums sver,

Vēl tas nau viss, ko sevī slēpi.

Salīdzinājums nav tikai kvantitatīvs. Rainis īpaši izceļ cilvēka apslēpto gara spēku negaidītas attīstības iespējas. Un šai vadlīnijai seko viņa lugu varoņi. Tie gandrīz visi kritiskās situācijās atrod sevī agrāk nezināmas potences, nepazītas rakstura iezīmes, jaunu spriedumu spēju.

Šī ir cilvēka kosmiskās piederības būtiska izpausme. Dabas mūžīgā un visaptverošā mainība ir pats stabilākais dzīvā gara esamības pamats. Tikai apzinoties sevi kā bezgalīgā Visuma sastāvdaļu, var iziet cīnīties jaunā cīņā, ieiet jaunā attīstības lokā. Tikai mainoties uz augšu, var pastāvēt dzīvais gars. "Pastāvēs, kas pārvērtīsies" — kā pastāv atoms, emitējot un absorbējot enerģijas kvantus, kā pastāv zvaigznes, laika secībā iedarbinot arvien jaunus kodolreakciju tipus, kā pastāv kosmiskā viela, zvaigznēm izirstot un likumsakarīgu pārvērtību gaitā kondensējoties no jauna citā veidā.

Līdztekus plašās līnijās tvertām pasaules vīzijām Raiņa dzejā sastopam arī pavisam tiešas, precīzas ainas krājumā "Sidrabota gaisma", dzejolī "Divas zvaigznes":

Divas zvaigznes mākoņos

Mirgo viena otrai pretī,

Aiziet mūžu debess tuksnešos,

Nez vai tiksies gadu tūkstošos.

Bet jau pavisam fizikāli precīzi dzejnieks sniedz gaismas izplatīšanās likumību aprakstu krājumā "Uz mājām", kas rakstīts Kastaņolā. Te dzejolī "Kas reiz uzliesmo, tas viļņo" teikts:

Kas reiz uzliesmo, tas viļņo

Mūžīgi tais staru viļņos,

Kuri iet bezgala telpās.

Zvaigzne iet un deg, un izdziest

Dzisušo vēl redz šīs acis,

Staru vizmā garām ejot.

Zvaigzne dziest, ij mūsu acīs,

Pasaulēs, kas mīt aiz zemes,

Starus redzēs citas acis.

Šī zinātniski apbrīnojami pareizā, kodolīgā informācija sasaucas ar 1893. gadā "Dienas Lapā" publicēto aprakstu "Zvaigžņu tālums un gaismas ātrums" (sk. šajā rakstā iepr.).

Un Raiņa jau tolaik izteiktā doma par staru mūžīgo viļņojumu ir izrādījusies atbilstoša mūsdienu astrofizikas atklājumam. Ir konstatēts, ka pasaules telpu piepilda t.s. reliktais starojums — elektromagnētisks starojums, kurš saglabājies no pašiem pasaules pirmsākumiem — no Lielā sprādziena brīža.

Interese par dabaszinātnēm Raini pavada visu mūžu. Dzejnieka bibliotēkā dabaszinātniska un natūrfilozofiska satura grāmatu ir krietni daudz, un tajās atrodam daudzus pasvītrojumus, kas liecina par ļoti aktīvu to apgūšanu. Tā, piemēram, ļoti rūpīgi Rainis lasījis populārzinātnisko 379 lappušu biezo monogrāfiju "Das Sternenzelt" , kas izdota Berlīnē 1893. gadā un kuras autors ir prof. K.Tituss. Gandrīz vai katrā tās lappusē ir Raiņa atzīmes. Īpaši uzmanīgi lasītas nodaļas "Die Einwirkungen des Mondes auf der Erde" un "Die sogenante vierte Dimension in der Astronomie" .

Gūt informāciju par pasaules uzbūvi — tā Rainim bija dziļa iekšēja nepieciešamība. Bet tikpat nepieciešami viņam bija atklāt apvāršņus savam lasītājam — gan publicistiskos un populārzinātniskos rakstos, gan savā dzejā. Šai ziņā ļoti skaudra ir viņa sāpe par tālaika sabiedrības gara kūtrumu.

"Dienas Lapas" 1893. gada 29. novembra ievadrakstā "Par dabas zinātņu popularizēšanu" pasvītrota nepieciešamība paplašināt gara apvāršņus, apgūstot eksakto zinātņu sasniegumus: "... bet cik kūtri gan nav savā garā paši mācītie, taisni tie, kuri no 15. līdz 20. gadam prata Homēru pārtulkot un Horāciju lasīt, kad tiem jāapskatas stingrās zinātnes laukā? Mēs dzīvojam ļoti lielā laikā, lielāko izgudrojumu un atklājumu laikmetā, un tomēr cik maz vien pilnīgi sajēdz šo lielumu? (..) Par mācītu cilvēku pie mums daudz vien tura tādu, kurš prot dažas valodas, izveicīgs sadzīvē un labi pārzin beletristiku". Tiek arī norādīts, ka latviešiem "...trūkst vēl arvien pietiekošā daudzumā vajadzīgu populāru dabaszinātnisku rakstu, kuri modinādami modina patikšanu uz šīm zinātnēm", kamēr Anglijā "...augstākās zinātnes zvaigznes ar lielāko dedzību centušās un cenšas noturēt atklātus priekšlasījumus priekš tautas, ar to pierādīdamas, ka ir tikpat liels nopelns patiesības pasludināt visai tautai, kā jaunas patiesības izdibināt".

Bet: šie Raiņa vairāk nekā pirms simts gadiem teiktie vārdi tikpat asi skan arī šodien!

Šķietami inteliģents arī šodien skaitās tas, kurš nedaudz apguvis angļu valodu, pabijis kādā nenozīmīgā divu vai sešu mēnešu komandējumā ārzemēs, ir izveicīgs politiskās sapulcēs. Turklāt intelektuālās prasības šodien ir nesalīdzināmi zemākas par Raiņa laika prasībām. "Dažas valodas" vietā pietiek ar vienu puslīdz zināmu svešvalodu, un "beletristika" nav jāpārzina nemaz. Par Homēru un Horāciju vispār nav ko runāt. Nav jāzina pasaules uzbūves elementārākie fakti, pastāv pat zināms snobisms, kad ar smaidiņu tiek deklarēts: "No astronomijas gan es nekā nesaprotu". Tad arī rodas situācija, ka zvaigžņu iekšējās uzbūves pētījumi tiek uzskatīti par nevajadzīgiem. Bet šie pētījumi savulaik bija nepieciešami, lai mums šodien būtu atomenerģija un lai mēs būtu šodienas cilvēki!

Sekojot Raiņa darbos un piezīmēs fiksētajai viņa kosmisko uzskatu attīstībai no sākotnējo faktu apzināšanas līdz pasaules parādību ieguldīšanai garīgajā fundamentā, mums diemžēl jākonstatē, ka mūsdienu sabiedrībā iztrūkst jau pats sākotnējais posms —faktu apzināšana. Jo, sākot ar skolu, kur mācība par pasaules uzbūvi bieži vien tiek uzskatīta par rūgtu nepieciešamību, līdz pat pieaugušo izglītībai nepieciešamajām publikācijām — informācijas par kosmosu tikpat kā nav. Tās vietā zeļ astroloģija. Un līdz ar to — nevar veidoties inteliģenta sabiedrība.

Bet Rainis pirms simts gadiem teica viedus vārdus: "Jo plašāki sniedzas izglītība, jo lielāks tautai spēks."

Šodien, kad mīlam runāt par cilvēktiesībām, manuprāt, nebūtu jāaizmirst arī tiesības uz gara gaismu.