Vēstules "Latvijas Vēstnesim"

Domāju, ka vispirms runa ir par pieminekli lielam, traģiskam periodam mūsu tautas vēsturē. Tādēļ tam jābūt lielam un izteiksmīgam. Brīvības piemineklis trīsdesmitajos gados simbolizēja visas tautas prieku un līksmi par izcīnīto brīvību, bet šim piemineklim mākslinieciskā formā jāattēlo noziegumi, ko pret mums pastrādājušas svešas varas, tam jāpauž daudzu tūkstošu upuru ciešanas, tautas gara nesalaužamība un ticība nākotnei. Katrā ziņā tam jābūt piemineklim vai ansamblim, nevis "piemiņas zīmei".

Paredzot celt šādu pieminekli, nedrīkstam ignorēt to pieredzi un tradīcijas, kas veidojas mūsu pirmās brīvvalsts laikā, ceļot Brīvības pieminekli, Brāļu kapus un ļoti daudzus pieminekļus dažādās Latvijas vietās par godu brīvības cīņām un tajās kritušajiem varoņiem. Piemineklim emocionāli jāiedarbojas uz skatītāju, tam jābūt cīnītājam un morāles paudējam, tādam pašam kā Brīvības piemineklis. Šis piemineklis nekādā ziņā nedrīkst būt kāds izolēts ģeometrisks veidojums vai abstrakta figūra, kurā it kā ielikta kāda "dziļāka" doma, ko katrs var tulkot pēc savas saprašanas.

Nebūtu lieki atcerēties vērtējuma kritērijus, kurus divdesmitajos gados bija izstrādājusi žūrija Brīvības pieminekļa konkursam: pirmkārt, piemineklim jābūt izcilam mākslas darbam; otrkārt, tam cēlās, skaidrās un saprotamās formās jāizsaka Latvijas atbrīvošanas ideja. Grūti apgalvot, ka 1997. un 1998.gada konkursos iesniegtie darbi būtu "izcili mākslas darbi", ieskaitot, piemēram, pirmās vietas ieguvēju saštropēto akmeni. Atļaušos izteikties, ka no šiem konkursiem dveš infantilisms. Bārenīte taču nevar simbolizēt grandiozus noziegumus un masu ciešanas. Bārenīte skumst par nomirušo māmiņu. Tādi notikumi ir traģiski, bet diemžēl normāli. Bārenītes tēlam ir vieta ģimenes kapsētā.

Atļaušos, kaut arī ar nokavēšanos, izteikt savas domas, kādam vajadzētu būt okupācijas laiku memoriālam. Jāizmanto K.Zāles pieredze. Lielas idejas, lielus notikumus, lielas emocijas visvairāk un nepārprotamāk izsaka figurāli veidojumi —tādi kā Brīvības pieminekļa Važu rāvējs, Lāčplēsis. Memoriāla centrā jābūt figūrai (vai figūrām), kuras simbolizē ciešanas, sāpes, bet tajā pašā laikā arī nesalauztu garu un gatavību cīnīties. Neredzamam klāt jābūt arī Noziegumam. Piemineklī nedrīkst pieļaut nekādu neskaidrību vai divdomību. Sekojot Brīvības pieminekļa tradīcijai, tajā būtu jāiekļauj ciļņi (bareljefi), kas ilustrētu mūsu tautas noieto ceļu šajos gados :

— cilnis, kas attēlo divasu preču vagonus, kuros tiek iedzīti izsūtāmie cilvēki;

— cilnis ar raksturīgo koncentrācijas nometnes siluetu—sargtorņiem, dzeloņdrāšu žogu, varbūt arī sargiem, suņiem un "citiem aksesuāriem";

— cilnis, kas attēlo nāvessodu izpildīšanu, kurus izpilda čekisti viņiem raksturīgajās uniformās;

— cilnis, kurā būtu attēloti mežabrāļi ar ieročiem rokās;

— cilnis, uz kura būtu redzams cilvēks (vai cilvēki) ar uzšūtu Dāvida zvaigzni, kā arī sargs ar raksturīgo vācu bruņucepuri galvā un ieroci rokās.

Gribētos piebilst, ka Brīvības piemineklis attiecas uz brīvību, ko ieguva latviešu tauta. 1940.gadā mēs zaudējām ne tikai brīvību, bet arī valsti, kurā kopā ar mums dzīvoja arī citu tautību cilvēki. Pret ebrejiem vērstie noziegumi ir vērsti pret mūsu sabiedrību, mūsu valsti, tādēļ šāds cilnis arī būtu nepieciešams.

Uzskatu, ka memoriālam jābūt veltītam ne tikai krievu, bet arī vācu okupācijas drūmā perioda piemiņai. Pretējā gadījumā iznāk, ka būtu jāceļ atsevišķi memoriāli katram okupācijas periodam.

Vienīgā piemērotā vieta memoriālam varētu būt Esplanāde apmēram tur, kur bija paredzēts celt pieminekli Staļinam. Pretī Apgabaltiesai vai Ministru kabineta ēkai to celt nebūtu lietderīgi. Cilvēki, kas pulcētos ap pieminekli, varētu radīt grūtības transporta plūsmai. Celt to Torņkalnā, Čiekurkalnā, Ķīpsalā vai tamlīdzīgās nomaļās vietās būtu necieņas parādīšana piemineklim.

Rīgā Rihards Ērglis

Latgales kultūras centra izdevniecības apgāda ieguldījums Latvijas kultūr-vēsturē — izdevniecības simtā grāmata, laista klajā 1999.gadā Rēzeknē